Latvijas vēstnieka Valda Krastiņa saruna un "Latvijas Vēstneša" speciālkorespondenta Jāņa Ūdra vērojumi Norvēģijas Karalistē

Norvēģijas apmeklējums pēc šīs valsts Ārlietu ministrijas ielūguma man likās arī simbolisks aizejošā gada gadsimta un gadu tūkstoša noslēgums. Bet reportāžu sērijas virsrakstu man pateica priekšā viens no pašiem pirmajiem Norvēģijas iespaidiem. Kad pirmajā rītā Oslo viesnīcas numurā atskanēja tālruņa modinātājzvans, es, nocēlis klausuli, izdzirdēju skaņu gaiļa dziesmu. Gluži kā Latvijā, atmostoties kādā lauku sētā. Taču logā spīdēja lielveikala reklāmu ugunis, raisot pretrunīgas izjūtas. Kļuva mazliet žēl, ka klausos skaņu lenti, nevis īstu gaili laukos. Taču bija arī silta kopības izjūta, ka arī šeit, fjordu un ledāju zemē, tāpat kā Latvijā, gailis ir jaunās dienas simbols. Gaiļa dziesma lika domāt par latviešu un norvēģu mentalitātes līdzību. Mēs visi, paši vai senčos no laukiem nākuši, pilsētas ritmos joprojām ilgojamies pēc savām zemkopju saknēm.

Arī Bergenē, kurp aizlidoju Norvēģijas apmeklējuma vidū, rītos mani tālrunī sveica gaiļa dziesma, vedinot dienas sarunās un intervijās meklēt līdzīgo un kopīgo starp mūsu zemēm un tautām. Pagātnē, šodienā un nākotnē. Taču Norvēģijā aizvadītās dienas lika atcerēties arī dziļo neziņas mūri, kas Latvijas okupācijas gados bija radīts starp mūsu tautām. Atgādināja par žurnālistu atbildību šīs atšķeltības psiholoģisko seku pārvarēšanā. Šādā kontekstā raisījās arī intervija ar mūsu valsts ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieku Norvēģijas Karalistē Valdi Krastiņu.

Norvēģija — stabila valsts, sabiedrība un ekonomika

— Vēstnieka kungs, atrodoties Norvēģijā pēc šīs valsts ārlietu ministrijas ielūguma, esmu ticies ar vairākiem šīs valsts politiķiem un diplomātiem. Pirms apmeklējuma es biju izteicis vēlmi iepazīties arī ar valsts aizsardzības aspektiem Norvēģijā. Taču aprakstu un interviju sēriju par draudzīgo Ziemeļvalsti "Latvijas Vēstnesī’’ esam nolēmuši sākt ar mūsu valsts vēstnieka viedokli.

— Norvēģijā transatlantiskajam faktoram un redzesleņķim vienmēr ir bijusi liela loma. Tas nav tādēļ vien, ka Norvēģija ir NATO locekle. Kaut gan aukstā kara laikā Eiropā bija divi flangi: viens Turcijā un otrs — Norvēģijā. Tās bija divas NATO valstis, kas tieši robežojās ar Padomju savienību. Tagad tas ir mazliet mainījies, un norvēģiem, liekas, ir pagrūti sevi atrast šīsdienas izkārtojumā, kurš gan arī vēl ne tuvu nav galīgais. Viņu nostāja pret Eiropas kopējās aizsardzības un ārpolitikas dimensiju ir diezgan nogaidoša. Un, neraugoties uz visiem apstiprinājumiem valdības līmenī, ka Norvēģija atbalsta mūsu virzību uz NATO un uzskata, ka Baltijas valstīm ir jābūt NATO sastāvdaļai, šeit militārajās, kā arī politiķu aprindās un arī sabiedriskajā domā ir arī tāds uzskats, ka NATO paplašināšanās pavājinās šo aliansi. No šī viedokļa viņiem ir iebildumi pret NATO paplašināšanu. Šie iebildumi izpaudās arī mazliet īpatnējā attieksmē pret Polijas, Čehijas un Ungārijas uzņemšanu NATO.

— Tātad Norvēģijā pastāv arī tāds viedoklis, bet tas nav dominējošais.

— Nē, tas nav dominējošais. Valdības viedoklis ir skaidrs un gaišs: mēs atbalstām! Turklāt norvēģi šajā ziņā runā daudz skaidrāku un atklātāku valodu nekā citi. Kaut arī Krievijas faktors viņiem ir ļoti svarīgs. Norvēģija robežojas ar Krieviju. Turpat aiz robežas Krievijai ir lielas nepatikšanas Kolas pussalā. Es nedomāju tik daudz militāras, cik postmilitāras problēmas. Runa ir par vecajām atomzemūdenēm, kas lēni rūs un kļūst apkārtējai videi bīstamas. Runa ir par kodolatkritumiem, kas Krievijā izgāzti jūrā un varbūt arī tagad tiek gāzti, kas to var zināt... Runa ir par ķīmisko piesārņojumu, kas arktiskajā vidē ir īpaši graujošs, un par daudzām citām līdzīgām lietām. Tāpēc Norvēģija cenšas iesaistīt Krieviju gan Barenca jūras valstu sadarbībā, gan Baltijas jūras valstu padomes sadarbībā. Un mēģina darīt, ko vien var. Bet tajā pašā laikā Norvēģija ir skaidri un gaiši izteikusies par mūsu klātbūtni NATO.

— Sarunās ar dažādu rangu Norvēģijas politiķiem un diplomātiem uzzināju, ka vismaz 95 procenti norvēģu pozitīvi vērtē savas valsts līdzdalību NATO. Vai jūs, Norvēģijā diendienā dzīvojot un strādājot, esat to izjutis?

— Neko citu es neesmu pat dzirdējis, vienīgi pozitīvu attieksmi pret NATO. Un, atgriežoties pie mūsu sarunas sākumā teiktā, — šeit dažādi viedokļi ir nevis par dalību NATO, bet par to, ko ASV valsts sekretāre Madeleina Olbraita formulēja kā jauno NATO. Šis skepses moments, ko es minēju, ir par šiem jaunā NAT0 meklējumiem. Bet arī tas nekādā ziņā nav saistīts ar negatīvu attieksmi pret pašu NATO. Norvēģi ļoti labi apzinās, kur viņi atrodas un pie kā viņi pieder.

— Vai tas ir saistīts arī ar Norvēģijas sarežģīto vēsturi un okupāciju Otrā pasaules kara laikā? Apmeklējot Norvēģijas aizsardzības muzeju un arī pretestības muzeju, es pārliecinājos, ka šajā valstī liela nozīme tiek piešķirta vēstures izpētei un popularizēšanai. Vai arī šī nopietnā attieksme pret vēsturi, jūsuprāt, ir saistīta ar Norvēģijas okupāciju Otrā pasaules kara laikā? Vai šis varētu būt tieši tas iemesls, kādēļ norvēģi mūs, latviešus, saprot daudz labāk, nekā daudzas citas Rietumu tautas?

— Šim faktoram noteikti ir bijusi liela loma. Norvēģijas pretestības muzejā Oslo beidzās Latvijas Okupācijas muzeja ceļojošā izstāde. Šai izstādei bija pat lielāka rezonanse, nekā mēs to bijām gaidījuši. No Oslo izstāde aizceļoja uz Kopenhāgenu, Stokholmu un Helsinkiem. Jo izpratne par Latvijas okupāciju 1940. gadā Rietumos dažkārt tomēr nav pārāk liela. Tad mums nākas minēt paralēles ar Dāniju. Protams, visi norvēģi atzīst: jā, Dānija bija okupēta. Taču Dānijā okupācijas laikā joprojām atradās karalis un daļēji darbojās pat šīs valsts konstitūcija. Bet mums, lūk, pārmet: ja mēs nepretojāmies un it kā piekritām Padomju savienības karaspēka ienākšanai Latvijā, tad tā neesot okupācija. Šajā kontekstā mūsu Okupācijas muzeja izstāde Norvēģijā bija ļoti svarīga.

— Norvēģijas pretošanās kustības muzejā uzskatāmi parādīta arī šīs valsts pretrunīgā vēsture Otrā pasaules kara laikā, kurā ir paralēles ar latviešu likteni. Norvēģi arī ļoti atklāti parādījuši, ka daļa viņu tautiešu karoja arī vācu pusē. Norvēģu pretošanās kustības dalībnieki savukārt valsts ziemeļos dažās militārās operācijās sadarbojušies ar Sarkano armiju. Tātad arī Norvēģijas vēsture ir ļoti pretrunīga.

— Es domāju gan. Te gan pietrūkst viena momenta, kam Latvijas vēstures tulkošanā bijusi liela loma: maldīgā ilūzija, ka, karojot kopā ar vāciešiem, mēs karojām par brīvu Latviju. Norvēģiem tādas dilemmas nebija. Norvēģija līdz vācu iebrukumam bija brīva valsts. Vācieši viņiem bija tikai un vienīgi iekarotāji. Kādēļ daļa norvēģu tomēr saistījās ar vāciešiem, to grūti izskaidrot. Varbūt bija doma par Eiropas glābšanu no boļševisma. Bet fakts paliek fakts, ka tā tas ir bijis.

Un tomēr mums vienmēr ir daudz jāskaidro, kad izvirzās jautājums par divām latviešu divīzijām vācu armijā.

Šajā ziņā Norvēģijas vēsturei ir skaidrākas robežlīnijas. Un viņiem mūsu saistība ar vienu vai otru pusi Otrā pasaules kara laikā tomēr ir mazliet nesaprotama.

— Kādas, jūsu vērtējumā, bijušas mūsu valstu divpusējās attiecības pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas?

— Es tagad domāju: normāli taču vajadzētu būt kādai kaut nelielai problēmai. Bet mūsu attiecībās patiešām nav nevienas problēmas. Starp Latviju un Norvēģiju ir jau noslēgti visi galvenie divpusējie līgumi, kas veido normālas valstu attiecības. Tiesa, problēmas kādreiz bijušas ar investīcijām. Un sarežģījumi kādreiz rodas, kad Norvēģija grib plašāk piedalīties arī privatizācijas procesā mūsu valstī un mēs ar savu vilcināšanos un neskaidrību to traucējam. Bet tās jau visas ir pārejošas problēmas. Norvēģi Latvijas ekonomikā jau ir ienākuši pamatīgi. Cilvēki Latvijā norvēģu investīcijas pirmkārt saista ar "Rimi", "Narvesen", "Cubus", "Statoil" un citām tirdzniecības firmām. Bet process tomēr ir dziļāks. Svarīgs ir arī viesnīcu bizness Latvijā, kurā arī norvēģi iesaistījušies. Viņi ir finansējuši arī tirdzniecības centru celtniecību. Norvēģu uzņēmēji ir arī aktīvi ienākuši nekustamo īpašumu tirgū. Ir vēl daži citi projekti, kas kavējas galvenokārt Latvijas puses dēļ. Norvēģu kapitāls Latvijā varētu ienākt vēl plašāk. Protams, kapitāla ienākšana kādā valstī vienmēr saistīta gan ar plusiem, gan mīnusiem, taču šajā gadījumā te nav absolūti nekādu politisku mīnusu. Norvēģus absolūti neinteresē jelkāds lobisms Latvijas politiskajā dzīvē. Tas man jāpasaka skaidri un gaiši, jo ir gadījies Rīgā sastapties ar jocīgiem uzskatiem, runājot par "norvēģu partiju" un tamlīdzīgi.

—Kas aizņem galveno daļu Latvijas vēstnieka laika Norvēģijā salīdzinājumā ar jūsu iepriekšējo rezidenci Prāgā, kad bijāt Latvijas vēstnieks Čehijā un Slovākijā..

— Prāgā man bija jāpēta un jāziņo uz Rīgu par pārejas perioda valsti un tās ekonomiku, turpretim no Oslo man jāziņo par ļoti stabilu valsti, sabiedrību un ekonomiku. Turklāt čehi jau mums nesniedza palīdzību. Izņemot verbālo palīdzību — viņi toreiz skaitījās tādi kā pārejas perioda "brīnumbērni", un tad nu viņi mums arī skaidroja, kā viņi to dara. Tagad mēs zinām, ka situācija vairs nav tāda. Norvēģijā vēstnieka darbā nācis klāt tā sauktais palīdzības leņķis — sadarbības projekti. Pateicoties norvēģu atbalstam, mums ir Valmieras augstskola. Norvēģijai ir ļoti cieša sadarbība ar Latvijas Jūras akadēmiju, kas jau tuvākajos gados, es domāju, nesīs ļoti nopietnus augļus. Mums ir sadarbība lauksaimnieciskās stratēģijas izstrādāšanā, kas Latvijai ir ļoti svarīga. Norvēģi piedalās ne vien intelektuāli, bet arī ar reālu naudu — kā visos šajos projektos. Mums ir cieša sadarbība cietumu jomā un citās sociālajās sfērās. Norvēģija pilnā apjomā finansē Latvijas valsts valodas mācību programmu. Nemaz jau nerunājot par daudzo pašvaldību sadarbību. Norvēģijā pašvaldībām ir ļoti lielas iespējas. Pašvaldību rīcībā ir daudz naudas, un tās bieži vien rīkojas, nesaskaņojot savus projektus ar centru, viņiem tas nav obligāti. Atsevišķas skolas un citas iestādes sadarbojas tieši. Bet es jau varu zināt tikai par to, kas notiek centralizēti šeit, Oslo.

Lai šos galvenos projektus virzītu uz priekšu, lai panāktu arī parlamentāriešu, īpaši parlamenta komisiju, atbalstu, lai runātu ar Ārlietu ministrijas ierēdņiem, kas par šiem projektiem ir atbildīgi, vēstniekiem vajadzīgs daudz laika. Protams, jārisina arī daudzi tīri ekonomiska rakstura jautājumi. Tas saistīts ar dažādiem investīciju projektiem — gan ar Latvijas nodokļu sistēmu, gan ar mūsu muitas sistēmu, kas diemžēl mainās varbūt pārāk bieži. Šajā ziņā mūsu vēstniecībā ir ļoti daudz pieprasījumu, un mēs ar tiem nodarbojamies, cik vien spējam. Un vienmēr arī meklējam, ko varētu izdarīt vēl vairāk. Jo ar trim cilvēkiem... Neko darīt, jāstrādā. Man jau arī tas nav nekas neparasts, tāpat bija arī Prāgā.

—Ko Latvijas vēstnieks Oslo dara brīvajā laikā? Man radies iespaids, ka Norvēģijā, tāpat kā Latvijā, ir ļoti interesanta kultūras dzīve.

—Ja Oslo simfoniskais orķestris spēlē ar Marisu Jansonu, tad tas vien jau ir notikums, kas noteikti jādzird. Ko vēl es daru brīvajā laikā? Skrienu pa mežu, sportoju. Jālasa arī ir. Bet, godīgi runājot, brīvā laika nav daudz.

Turpmāk — vēl