ATSAUCĒ IETVERT:
Mana Latvijas valsts uz gadsimta un tūkstošgades sliekšņa. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 23.12.1999., Nr. 440 https://www.vestnesis.lv/ta/id/14860
RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.
Mana Latvijas valsts uz gadsimta un tūkstošgades
sliekšņa
Skolu jaunatne par savu valsti, par sevi, par nākotni domrakstos "Latvijas Vēstnesim"
Domrakstu publikācijas turpinājums.
Sākums — "LV" Nr. 420/423, 16.12.1999.;
Nr. 424/427, 17.12.1999., Nr.436/439. 23.12.1999.
Domas ieraugam:
|
"Tēva mājās garoza gardāka nekā svešās mājās cepetis" — Latviešu tautas sakāmvārds "Latvija priekš mums, ap mums un iekš mums! Pats galvenais ir pēdējais, proti — Latvija iekš mums, mūsu sirdīs, mūsu pārliecībā, mūsu ticībā" — Kārlis Ulmanis"Gudrība dzīvo par savējiem, bet nevis no savējiem" — Reinis Kaudzīte "Avots, bez kura tēvuzemes mīlestība nekad nevar uzplaukt, ir tēvu valodas cienīšana un piekopšana" — Kronvaldu Atis "Šausmīgi daudz taisnību. Nojukt var, ja nav savējās" — Imants Ziedonis |
Mana saulespuķe
Tuvojas ziemas saulgriežu laiks, kad nakts būs visgarākā un diena visīsākā. Kā man patīk šie svētki! Varētu Ziemassvētkos kaut kur aizceļot un tos kārtīgi nosvinēt. O, nē! Tas vairs nebūs tas. Kur tad paliks pelēkie zirņi, svecītes un ķekatās iešana? Tā jau ir tikai pie mums, latviešiem, šeit — Latvijā.
Vasarā, kad laiks bija divtik jaukāks nekā tagad, manas mājas priekšā bija liela, liela puķu dobe, kuras pašā vidū auga ļoti skaista, dzeltena un mīļa saulespuķe. Šo puķi es noplūcu domās, un vienmēr man tā ir blakus (pat tagad, kad ārā, aiz loga, svilpo aukstie ziemeļu vēji), un es jūtos droša, ka neviens man to neatņems. Tā puķu dobe ir pasaule, bet saulespuķe — Latvija!
Atnāca rudens, un dārznieki puķu dobi apsedza ar egļu zariem. Tas jau nekas — zem segas atrodas viss tas pats — pasaule un Latvija tajā. Es zinu, ka saulespuķe nav tikai mana. Tā pieder arī citiem, un agrāk to kāroja ne tikai tie, kas kopa. "Cari un žandarmi, kņazi un baroni gadsimtiem ilgi te — kāruši, kāvuši, šāvuši." /A.Krūklis/ Vēl tagad svešie māca, kā pareizi puķi kopt, bet tikai mēs paši zinām, kā tas darāms. Esam tik stipri, pieauguši un gudri, ka svešiem nekad vairs neļausim ravēt, rušināt un mēslot vai gluži pretēji — sabradāt, neravēt un iznīcināt. Ja nu vienīgi aptrūkstas padoma. Tad varam paskatīties, kā citi dāzrnieki to dara — kā tad viņi laista?
Kādēļ mēs tik ļoti kopjam, aprūpējam un saudzējam šo puķi? "Kaut ienaidnieka zābaks smags mums pāri klaudz — tam nesabradāt to, ko turam svētu. No tevis, Latvija, ir manī pārāk daudz…" /K.Kalnietis/ Pārāk daudz… Kā? Kā var būt pārāk daudz? Pavisam vienkārši. Mēs esam sevi pieradinājuši pie savas saulespuķes, mēs bez tās vairs nevaram būt — tāpat kā zivs bez ūdens vai puķe bez saules. Mēs pārāk daudz no sevis tai esam atdevuši. "Dzimtene — no tik daudz sāpēm kalta, asins ķieģeļiem mūrēta, ložu adatām šūta." /V.Ļūdēns/ Mūsu puķe ir īpaša, tā nelīdzinās nevienai citai. "Tieši tas laiks, ko mēs esam veltījuši savai rozei (saulespuķei?), padara šo rozi tik nozīmīgu." /A. de Sent-Ekziperī/
Ja mums saulespuķe ir tik dārga, tad saudzēsim un lūgsim par to! "Dieviņ, dod, lai svešas zemes nesaplēšas, Dieviņ dod, lai svešas zemes neizplešas. Lai zem padebeša, svešo zemju vidū mūžam zeme plešas, kura nav mums sveša." /M.Cielēna/
Liene Bērziņa Valmieras ģimnāzijā