Jānis Straume, Saeimas priekšsēdētājs, — "Latvijas Vēstnesim" vakar, 23. decembrī

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV", 23.12.1999.

— Nupat beigusies Saeimas rudens sesija, jau esam Ziemassvētku noskaņojumā un tuvojas jaunais 2000.gads. Tāpēc šoreiz ikmēneša sarunā ar jums plašāks jautājums: kā jūs vērtējat aizvadīto gadu kopumā, kas 1999.gadā ir bijis nozīmīgākais jeb būtiskākais septītās Saeimas darbā?

— Šā gada laikā parlamenta darbs ir bijis ļoti aktīvs un arī diezgan produktīvs. Atcerēsimies, ka Saeimai neiznāca tāds īsts brīvlaiks vasarā starp pavasara sesiju un rudens sesiju. Jo šajā laikā notika būtiskas pārmaiņas valdošās koalīcijas sastāvā un tika izdarīti arī nepieciešamie grozījumi šā gada valsts budžetā. Konceptuāli runājot, domāju, svarīgākais ir tas, ka mēs esam pavirzījušies uz priekšu tajos likumdošanas jautājumos, kas attiecas uz mūsu virzību uz iestāšanos Eiropas Savienībā un kas lielā mērā ir saistīti ar likumprojektiem tautsaimniecības, sociālajā un nodokļu jomā.

Kā politiski nozīmīgākais neapšaubāmi būtu minams gadiem ilgi diskutētais un beidzot šā gada nogalē pieņemtais Valsts valodas likums. Tajā pamatvilcienos ir izdevies pieņemt tādas likumdošanas normas, kas gan atbilst latviešu nācijas pamatinteresēm, gan neizraisa EDSO un Eiropas Savienības institūciju iebildumus.

Nozīmīgs, protams, bija arī jautājums par grozījumiem pensiju likumā, kas bija aktuāls visu šo gadu. Kā zināms, opozīcija izmantoja iespējas novest šo likumprojektu līdz Satversmē paredzētajai tautas nobalsošanai. Bet tās rezultāti faktiski akceptēja valdošās koalīcijas viedokli par pensiju piešķiršanu un apmēriem. Taču, manuprāt, šis pensiju jautājums atkal atgriezīsies nākamgad parlamentā.

Vēl viena būtiska problēma, ap ko lauza šķēpus gan Saeimas deputāti, gan valdības locekļi, bija sarežģītais izglītības darbinieku atalgojuma jautājums. Neraugoties uz dažiem pārpratumiem, tomēr varam konstatēt, ka ir notikusi virzība uz priekšu. Jo ir iekustināta vēlme paaugstināt skolotāju algas nākamgad.

Manuprāt, būtiski ir tas, ka neraugoties uz visām problēmām, valsts budžets nākamajam 2000.gadam tika pieņemts tādā apjomā, ko atzinīgi novērtēja Starptautiskais valūtas fonds. Un līdz ar to tas dod mums iespējas nākotnē, īstenojot precīzu fiskālo politiku un nenovirzoties no līdzšinējā kursa, pāris gadu laikā nonākt līdz normālam, visādā ziņā līdzsvarotam budžetam. Domāju, ka tādā ziņā šis gads ir bijis stabilizējošs mūsu valstij, un arī visai nozīmīgs.

Runājot tieši par Saeimas darbu, jāsaka, ka šis mūsu valsts parlaments patīkami atšķiras no iepriekšējiem ar to, ka šā gada laikā nav notikusi deputātu pārceļošana no vienas politiskās partijas frakcijas uz citu. Tas liecina par to, ka Latvijā sāk iedibināties normālas parlamentārās demokrātijas tradīcijas.

— Tātad jūs esat gandarīts un apmierināts par aizvadītajā gadā paveikto?

— Patiešām, kopumā vērtējot, esmu gandarīts. Protams, ir lietas, kas, objektīvi vērtējot, ir ievirzījušās ne tā, kā tam, pēc maniem uzskatiem, būtu jānotiek. Te varu minēt kaut vai to pašu aktuālo pedofilijas skandāla jautājumu. Bet ne vienmēr mēs varam vēlēties vai sagaidīt sarežģītās lietās vienkāršus risinājumus.

— Kādi jums šogad bijuši patīkamākie un nepatīkamākie brīži, esot Saeimas priekšsēdētāja amatā?

— Varu teikt, ka aizvadītajā gadā patīkamākais brīdis man bija saistīts ar Latvijas Republikas proklamēšanas gadadienas svinībām 18.novembrī. Te es nedomāju tikai svinīgo sēdi Saeimas namā, bet arī visus tos svinīgos pasākumus, kuri notika Rīgā un kuros es, cik vien iespējams, piedalījos. Atklāti runājot, mani tiešām patīkami pārsteidza šī tautas aktivitāte 18.novembrī. Tas dod pamatojumu raudzīties ar optimismu nākotnē.

Man kā Saeimas priekšsēdētājam īpaši nepatīkama bija tā plaši izvērstā ažiotāža ap deputātu prēmijām un pārmaiņām viņu atalgojuma sistēmā, kas nākamgad neapšaubāmi turpināsies. Ne jau tādēļ tas bija nepatīkami, ka par šīm lietām tiek publiski runāts. Un arī turpmāk par šiem jautājumiem tiks spriests un dažkārt arī tenkots. Taču, domāju, ka pozitīvi ir tas, ka deputātu atalgojuma jautājums, vienalga, kā tas tiks atrisināts, turpmāk būs pilnīgi skaidrs visai sabiedrībai. Bet mani mazliet apbēdināja diskusija, pareizāk sakot, tās norise. Jo deputāti, paziņojot, ka nekas nav jāmaina šajā atalgojuma sistēmā un ka viss ir kārtībā, tomēr ļoti vienoti nobalsoja par grozījumiem Saeimas Kārtības rullī, uzdodot Saeimas Prezidijam pienākumu lemt gan par atalgojuma apjomu, gan par dažādām piemaksām. Kuluāros deputāti tā arī skaidri pateica: kāpēc gan mums būtu jābalso par skaidras sistēmas ielikšanu likumā, ja mums vienkāršāk un izdevīgāk ir būt populāriem, atstājot iespēju kļūt nepopulāriem Prezidija ziņā. Tas bija mazliet komiski, bet tāda nu ir šī politiskā dzīve.

— Vakar, 22.decembrī, Rīgas pilī tikās trīs valsts augstākās amatpersonas — Valsts prezidente, Saeimas priekšsēdētājs un Ministru prezidents. Par ko tajā tika runāts un lemts?

— Galvenokārt runa bija par mūsu valsts turpmāko ārpolitiku un ar to saistītajiem iekšpolitiskajiem jautājumiem. Īpaši ņemot vērā to, ka šajā gadā bija noslēdzies ļoti nozīmīgs posms Latvijas ceļā uz Eiropas Savienību. Mūsu valsts tika uzaicināta uz sarunām par iestāšanos šajā ļoti ietekmīgajā Eiropas institūcijā. Līdz ar to pašlaik un turpmāk veicamie tā sauktie mājas darbi būtu koncentrējami šajā mūsu valstij īpaši svarīgajā virzienā. Maksimāli izmantojams gan Eiropas Komisijas ziņojums par progresu kandidātvalstīs, gan Eiropas Savienības dalībvalstu vadītāju Helsinku sanāksmes atzinums, ka ir un būs individuāla attieksme pret kandidātvalstīm. Tādējādi ir iedarbināts auglīgas konkurences mehānisms. Mēs šodien nevaram sacīt, ka pirmās grupas kandidātvalstis būtu mums kaut kādā ziņā priekšā. Līdz ar to mums ir visas iespējas, rīkojoties saskaņoti un precīzi, sasniegt savus mērķus pēc iespējas drīzāk.

Ko vajadzētu uzlabot parlamenta darbā? Arī par to mēs, valsts augstākās amatpersonas, vakar runājām. Te pirmām kārtām izceļams Saeimas delegāciju darbs starptautiskajās institūcijās — īpaši Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā. Svarīgi būs kontakti ar Francijas parlamentu, jo šī valsts būs prezidējošā Eiropas Savienībā nākamā gada otrajā pusgadā. Vajadzētu nostiprināt un paplašināt kontaktus arī ar ASV parlamenta deputātiem, jo līdz šim sadarbība ar viņiem nav bijusi diez cik produktīva. Vakar mēs vienojāmies, ka pašreizējā situācijā mēs nevaram runāt par to, ka mūsu ārpolitiskais mērķis ir tikai Eiropas Savienība, tikpat konsekvents mērķis mums ir virzība uz NATO. Tālab veicināt attiecības ar ASV kongresmeņiem varētu būt ļoti būtiski un rezultatīvi.

— Tikko notika Krievijas Valsts domes vēlēšanas. Ņemot vērā to iznākumu, kādas varētu būt turpmākās Latvijas un Krievijas attiecības abu valstu parlamentu līmenī?

— Jāsaka, ka es esmu ļoti piesardzīgs, bet mazliet tomēr optimistisks, vērtējot abu valstu attiecības laikposmā starp nupat notikušajām Valsts domes vēlēšanām un Krievijas prezidenta vēlēšanām, kam jānotiek pēc pusgada. Vēl pagrūti teikt, vai šīs attiecības ievirzīsies daudzmaz konstruktīvā gultnē. Stratēģiski raugoties, šīs vēlēšanas ir bijušas tikai starpposms jeb ģenerālmēģinājums pirms Valsts prezidenta vēlēšanām. Mēs zinām, ka Krievijā Valsts prezidentam ir ļoti liela vara. Turklāt lielā mērā attiecības ar Latviju turpmākajā pusgadā ietekmēs arī tas, kā beigsies Čečenijas konflikts. Mēs pašlaik runājam par labējo jeb reformatoru spēku labajiem panākumiem Krievijas parlamenta vēlēšanās, bet tajā pašā laikā mums vajadzētu pamanīt arī to, ka šo labējo spēku pārstāvjiem attiecībā uz karu Čečenijā pirmsvēlēšanu periodā ir bijuši dažādi viedokļi. Protams, Krievijā tagad pēc Valsts domes vēlēšanām galvenais uzsvars būs likts uz ekonomisko jautājumu risinājumiem. Taču nedomāju, ka it kā paredzamās vienošanās starp lielajiem ekonomiskajiem grupējumiem, kas neapšaubāmi vairāk vai mazāk tiks pārstāvēti Valsts domē, tur būs viegli panākt. Tur ir vēl daudz "nezināmo".

Pirms Valsts domes vēlēšanām Krievijas sabiedrība, lielākoties būdama nacionālpatriotiski vai pat impēriski noskaņota, patiešām vislabprātāk balsoja par tiem, kas solīja lielvalsts interešu aizstāvību. Tāpēc arī tā sauktie labējie vai "rietumnieki" pirms vēlēšanām bija spiesti paļauties un izdabāt tautas vēlmēm un centieniem. Protams, mums te ir ļoti grūti ko ietekmēt. Taču domāju, ka jebkurš saprātīgs Latvijas pilsonis vai tās iedzīvotājs ir ieinteresēts, lai Latvijas un Krievijas kaimiņattiecības būtu normālas un labas. Jo mēs taču nevaram Latviju pārcelt uz kādu citu vietu uz zemeslodes.

— Kādu jūs saskatāt nākamo 2000. gadu? Kādas mūsu valstī varētu būt prioritātes iekšpolitikā un ārpolitikā?

— Domāju, ka arī turpmāk Saeima, būdama ciešā kontaktā ar Valsts prezidenti, ar Ministru kabinetu, ar Ārlietu ministriju, ar citām augstākajām valsts varas institūcijām, konsekventi un droši strādās pie mūsu valsts ārpolitiskās koncepcijas īstenošanas. Arī plānojot Saeimas deputātu ārzemju vizītes, lai vienmer šie braucieni būtu laikā un vietā — mūsu ārpolitiskās attīstības koncepcijas kontekstā.

Iekšpolitikā, pēc manām domām, būtiskākie būs tie visi jautājumi, kas attiecas uz ieņēmumiem valsts budžetā. Domāju, ka Saeima šajā ziņā ir visu paveikusi likumdošanas ietvaros jeb savu iespēju robežās. Tagad daudz kas būs atkarīgs no atbildīgajiem resoriem un dienestiem, kas pakļauti Ministru kabinetam un Finansu ministrijai. Protams, nākamgad ir jārada skaidrība izglītības darbiniekiem gan par nepieciešamajiem izglītības sistēmas reformas jautājumiem, gan par pedagogu atalgojuma lietām. Tas ir ļoti būtiski no sociālās stabilitātes viedokļa.

Runājot par etniskajām attiecībām, manuprāt, viss būs atkarīgs no tā, kā nākamgad reāli sāksies sabiedrības integrācijas programmas iedzīvināšana. Daudz kas būs atkarīgs no tā, kā turpinās darboties izglītības likums, kas, manuprāt, jau dod diezgan labus rezultātus. Un, neapšaubāmi, ļoti svarīgi būs tas, cik mēs būsim gatavi nākamgad īstenot Valsts valodas likumu, kas stāsies spēkā 2000.gada 1.septembrī.

— Ko jūs gribētu novēlēt "Latvijas Vēstneša" lasītājiem Ziemassvētku priekšvakarā un sagaidot Jauno gadu?

— Novēlu visiem lasītājiem aizvien palikt uzticīgiem "Latvijas Vēstnesim". Novēlu arī saticību un savstarpēju izpratni ģimenē. Toleranci jeb iejūtību, katram darot savu darbu savā darba kolektīvā. Un, protams, arī veselību un veiksmi visās lietās un vietās. Tad jau arī būs viss pārējais.

Mintauts Ducmanis, "LV" Saeimas un valdības lietu redaktors