Andris Zalmanis, Latvijas Civilās aviācijas administrācijas ģenerāldirektors, — "Latvijas Vēstnesim"

— Civilās aviācijas administrācijas (CAA) galvenais uzdevums ir gādāt par drošību. Angļu valodā šim vārdam ir divas nozīmes — "safety" un "security". Pirmo var skaidrot kā līdz minimumam samazinātu riska pakāpi, otrā vairāk saistīta ar latviešu vārdu "apsardze". Mūsu darba lielākā daļa ir "safety" — lidmašīnu un lidojumu drošības garantija un kontrole — vai tās būtu lielās transporta vai sporta lidmašīnas, planieri — viss ir mūsu uzmanības lokā. Mēs raugāmies, lai tās būtu tehniskā kārtībā. Aviācijā šajā ziņā valda starptautiski noteikumi un standarti. Vienkāršoti CAA veikumu un funkcijas varētu salīdzināt ar automobiļu tehniskās apskates darbu, tikai tas ir daudz atbildīgāks pienākums, jo jāapzinās, ka kļūmes gadījumā lidmašīnu diemžēl nobraukt ceļa malā nav iespējams...

CAA raugās arī uz to, lai visa lidmašīnu apkalpe — piloti, bortmehāniķi, stjuarti un citi darbinieki — būtu augsti kvalificēti speciālisti, profesionāļi un atbilstu visām prasībām, ko izvirza lidojumu drošība. Tas nozīmē nemitīgas un regulāras pārbaudes, kas padara lidojumos iesaistītos cilvēkus par mūžīgajiem studentiem, un aviācija ir tā nozare, kurā likuma priekšā tiešām visi ir vienlīdzīgi, izņēmumu nav. CAA ir tā organizācija, kas izsniedz licences pilotiem un citiem lidmašīnu apkalpes locekļiem, raugās, lai viņu izglītība un kvalifikācija atbilstu starptautiskajiem standartiem. Tāpat mēs reģistrējam lidmašīnas — burti YL jau pirms krietna laika ir piešķirti Latvijai un apzīmē Latvijā reģistrētas lidmašīnas.

CAA arī kontrolē lidlauku atbilstību vispārpieņemtajiem drošības standartiem. Mēs nejaucamies lidostu komercdarbībā, bet pieprasām atbilstošu skrejceļu kvalitāti, standartiem atbilstošu apgaismojumu un citas lietas, kas ir nepieciešamas lidojumu drošības garantēšanai.

Tāpat CAA kompetencē ir lidmašīnu pacelšanās un nolaišanās drošība, raudzīšanās, lai lidostās būtu ievērotas prasības, kas garantē veiksmīgu iznākumu arī sliktas redzamības apstākļos.

Un, visbeidzot, CAA veic arī zināmas apsardzes funkcijas. Mēs neesam policija, bet pasažieru bagāžas pārbaude, visiem zināmā iziešana cauri ierīcei, kas pārbauda, vai cilvēks neslēpj drošību apdraudošas lietas, ir starptautiska prasība. Tas ir likums.

Aviācija ir starptautiska jau pēc savas būtības. Varbūt ar kādu sporta lidmašīnu mēs varam vizināties tikai pa savas valsts teritoriju, bet praktiski visas transporta un pasažieru lidmašīnas veic starptautiskus maršrutus. Un tieši tāpēc visai tehnikai, visām procedūrām, speciālistu kvalifikācijai ir jābūt starptautiski salīdzināmai. Latvijas CAA rūpējas, lai mēs, mūsu aviācija, ietu kopsolī ar pasauli, iekļautos tajā kā līdzvērtīga.

Cilvēki mūsu darbu reti pamana, tas gan. Ievērotas tiek izmaiņas lidostu un lidmašīnu izskatā, komforta nodrošinājumā, bet ar modernu pasažieru uzgaidāmo telpu jau neviens nelido... Protams, arī šie apstākļi nav mazsvarīgi.

"... no piecdesmitajiem gadiem esmu aviācijas cilvēks." ASV aviācijas leitnants Andris Zalmanis

Bet ko dos skaista, grezni iekārtota lidmašīna, ja tā nebūs droša? Vai ar to kāds gribēs lidot? Kāda nozīme tam, kādus kokteiļus pasniegs stjuarte, cik kafijas šķirnes tiek piedāvātas, ja nevar tikt garantēta nokļūšana no punkta A līdz punktam B? Cilvēki lidojumu drošību pieņem kā pašsaprotamu lietu, un tas ir labi. Bet reti kāds padomā, kāds milzu darbs tur ir ieguldīts. Turklāt tas ir process, kas nekad nebeidzas — nepietiek uzbūvēt lidmašīnu, izsniegt pilotam licenci un uzskatīt, ka viss ir vislabākajā kārtībā. Ir nepārtraukti jāgādā, lai lidojumi patiesi būtu droši. Un tas ir kluss darbs, mēs ar plakātiem, par sevi atgādinādami, neskrienam. Atļaušos arī apgalvot, ka aviācija ir droša, un man ir prieks, ka cilvēki mums uzticas, bet perfekta tā tomēr nav. Tāpēc ne mirkli nedrīkstam ieslīgt pašapmierinātībā un ļauties zaudēt modrību.

— Pašlaik ir populāri runāt par Latvijas tautsaimniecības nozaru atbilstību Eiropai, Eiropas Savienības un starptautiskajiem standartiem. Runājot šādā kontekstā par aviāciju, ir pilnīgi skaidrs — ja Latvijas aviācija neatbilstu šīm prasībām, tās lidmašīnām būtu liegta iespēja veikt starptautiskus pārvadājumus, liegtas Eiropas lidostas, un mēs kļūtu par izolētu pasauli gaisa satiksmes telpā. Sniegšu vienu piemēru — mūsu nacionālā aviosabiedrība "AirBaltic" pēdējos deviņos desmit mēnešos ir pazaudējusi labākos pilotus. Viņi sameklēja darbu un lido Šveices aviosabiedrībā, kur saņem Rietumu standartiem atbilstošas algas. Ja viņiem nebūtu arī Rietumu standartiem atbilstošas konkurētspējīgas kvalifikācijas, viņi to nevarētu darīt. Tā ir laba un slikta ziņa reizē. Laba, jo mūsu cilvēki, viņu profesionalitāte tiek augstu novērtēta, slikta — jo Latvijai atkal jāgādā jauni piloti.

Kāda ir situācija, un cik tas ir reāli? Latvija, Rīga pašlaik atrodas krustceļos — bijušās Padomju savienības teritorijā Latvija bija viens no aviācijas centriem līdztekus Maskavai un Kijevai. Viss ar aviāciju saistītais — lidmašīnas, lidlauki, gaisa ceļu kontrole — bija koncentrēts zem viena nosaukuma "Aeoroflote". Latvijai atgūstot neatkarību, "Aeoroflote" sadalījās pa sastāvdaļām — lidlauki, lidmašīnas, lidostas. Latvijā padomju laikos bija koncentrētas aptuveni 40 lidmašīnas un samērā liels pilotu skaits — no Rīgas gaisa satiksmes ceļi gāja uz daudzām valstīm. Lielākā daļa pilotu nebija latvieši. Aviācijas starptautiskā valoda ir angļu, bet Latvijas valstī aviācijas administratīvā valoda ir latviešu. Padomju sistēmas sabrukums spieda pilotus apgūt šīs divas valodas, lai būtu iespējams saglabāt darbu un būt konkurētspējīgiem. Daudzi tā izdarīja, es varu nosaukt piemērus par vīriem ap gadiem piecdesmit, kas iemācījās šīs valodas un sasniedza savas karjeras augstāko punktu. Lai vai kā, bija pilotu bāze, varēja izvēlēties labākos. Šodien tā vairs nav. Ir pienācis laiks, kad pilotus jāsāk sagatavot no nulles. Jā, padomju sistēmā viss bija relatīvi vienkārši — Maskava izrēķināja, cik pilotu būs nepieciešams, cik skolas to sagatavošanai jāatver, Maskava to visu arī finansēja un garantēja darbu, lai arī ne dzimtajā pusē. Tam, kas bija izvēlējies saistīt savu dzīvi ar aviāciju, bija jārēķinās ar došanos kaut kur tālu projām. Domāju, ka Latvijas gadījumā tas bija viens no rusifikācijas plāna punktiem — latvieši ārā, citi brauc iekšā. Darbs aviācijā līdzinājās brīvprātīgam izsūtījumam — dažs no latviešu pilotiem tika atpakaļ dzimtenē pēc divdesmit un vairāk nostrādātiem gadiem. Tajā pašā laikā Rīgas lidostā nebija gandrīz neviena latviešu dispečera. Protams, daudzām padomju laika amatpersonām bija savi argumenti — latvieši it kā neesot gribējuši kļūt par pilotiem un nav pieteikušies mācībām. Bet toreiz rets latvietis bija ar mieru labprātīgi doties trimdā. Neesam mēs ceļotāju tauta!

Šodien aviosabiedrībām jādod iespējas tieši latviešiem, protams, arī cittautiešiem, ja viņi to vēlas. Bet, ja tu gribi būt lojāls Latvijas iedzīvotājs, eventuāli — Latvijas pilsonis, tev ir jāiemācās latviešu valoda. Neviens jau no Latvijas projām netiek dzīts, ja cilvēki ir nolēmuši šeit dzīvot, lūdzu, viņu etniskā pagātne nav un nevar būt tam par šķērsli. Bet es kā bijušais emigrants Amerikas Savienotajās Valstīs ļoti labi zinu, kādas ir imigranta tiesības un pienākumi. Es ienācu Amerikā kā latvietis un latvietis esmu palicis, kaut man bija jāiemācās angļu valoda, jo es gribēju piedalīties Amerikas dzīvē, dabūt tur darbu un nodrošināt savu dzīvi. Tāpat ir arī šeit, un domāju, ka mums ar prieku būtu jāuzņem savā valstī cilvēki, kuri patiešām to vēlas un dara visu, lai apliecinātu savu cieņu un lojalitāti pret mūsu zemi.

Šodien Latvijā vēl ir daudz cilvēku, kas pieraduši runāt tādās kategorijās kā valsts pasūtījums, valsts pieprasījums. Bet lidotāju sagatavošana visā pasaulē ir ārpus valsts funkciju loka, tā ir profesija, kuru var iegūt tikai ar saviem spēkiem, pašam par to uzņemoties atbildību, sadarbojoties ar kādu aviosabiedrību. Tieši aviosabiedrībām ir jāuzņemas lielākā darba daļa, sagatavojot un trenējot pilotus. Tas, ka topošais pilots aizņemas naudu mācībām no aviosabiedrības, pierāda arī viņa nopietnos nolūkus, vēlmi darīt šo darbu. Un arī Latvijā ir jāpieņem un jāsaprot šī starptautiskajā praksē pārbaudītā kārtība — mūsu nacionālajai aviosabiedrībai ir jāsāk nopietni domāt un strādāt pie pilotu sagatavošanas programmas, pie tās ekonomiskā un kvalitatīvā seguma. Uz visiem laikiem ir jāatsakās no domas, ka valsts varētu finansēt tādas ekskluzīvas profesijas kā pilotu sagatavošanu, īpaši šodienas apstākļos, kad pat pamatskolas līmenī valsts nevar nodrošināt bērnus ar grāmatām. Tas ir aviosabiedrības uzdevums, ja tā domā par savu nākotni un grib pastāvēt.

— Rīgas Aviācijas universitāte ir neliela traģiska lappuse Latvijas dzīvē — bet ne jau tāpēc, ka tās mums vairs nav, bet gan tāpēc, ka tā bija un pastāvēja tik ilgu laiku. Sākotnēji Rīgas Aviācijas universitāte bija militāra skola, kuras aizsākumi meklējami kaut kur Krievijā. Vēlākos gados tā tika pārveidota par civilu mācību iestādi. Skola bija padomju sistēmai veidota un labi tai kalpoja — Maskava nodrošināja gan finansējumu, gan ārvalstu studentus. Neatkarīgā Latvijas valstī, kurā ir tikai aptuveni 2,5 miljoni iedzīvotāju, Aviācijas universitātes pastāvēšana ir neloģiska, tā nav nepieciešama. Nemaz nerunājot par to, ka tur līdz pēdējam brīdim mācības notika krievu valodā, mācību grāmatas un uzskates līdzekļi bija tikai krievu valodā, pat izlaidumā, kaut tika izsniegti diplomi latviešu valodā, runas skanēja tikai krieviski. Ja Aviācijas universitāte būtu tik spēcīga, ka spētu piesaistīt studentus arī no citām valstīm, ja tā spētu būt finansiāli patstāvīga — lūdzu, kāpēc nē, lai ir un darbojas Latvijā šāda augstskola, turklāt tad vairs nav nozīmes, ko un kādā valodā tur māca. Bet Rīgas Aviācijas universitāte bija valsts finansēta augstskola, tā tērēja valsts līdzekļus. Latvijai vajadzīgais šajā augstskolā sagatavoto speciālistu skaits ir tik mazs, ka veselas universitātes uzturēšana nu nekādi nav attaisnojama.

Runāšana par valstij nepieciešamajiem speciālistiem vispār ir zināmā mērā abstrakta, jo — kas tad ir speciālists? Inženieris, mehāniķis, pārdevējs? Augstskolai ir jāsagatavo tādi cilvēki, kuriem kaut minimāli tiek garantētas darba iespējas. Padomju laikā bija viegli — darbs bija garantēts visiem: ja ne Latvijā, tad plašajā savienībā. Tagad valsts to nevar simtprocentīgi garantēt, tomēr vajadzības un piedāvājumu ir jācenšas maksimāli saskaņot. Un tas jau ir katras pašas augstskolas uzdevums — pētīt darba tirgu, analizēt tā attīstību, plānot un mēģināt projektēt nākotnes vajadzības. Bet ne par katru cenu pastāvēt, kā tas bija Rīgas Aviācijas universitātes gadījumā. Domāju, ka šīs augstskolas likvidācija bija loģisks laika un situācijas diktēts solis, un žēl, ka tas tika novilcināts un radīja bēdīgas sekas.

— Uzskatu, ka Latvija vēl ne tuvu nav bagāta, mums ir ļoti daudz problēmu, un daudz ko vēl neesam paguvuši izveidot tā, kā gribētos un vajadzētu. Bet ir godīgāk jāsadala tas, kas ir, jāizsver, kuriem valsts atbalsts vajadzīgs visvairāk. Arī starp pensionāriem ir atšķirība — ir tādi, kuri var atļauties savu četrdesmit latus lielo pensiju izpirkt saldumos mazbērniem, jo viņiem ir vēl arī citi ienākumi, un ir cilvēki, kam jādomā, kā nopirkt kukuli maizes. Valstij ir jāatrod pietiekami efektīvs veids, kā novērst šo atšķirību un kā palīdzēt tiem, kam palīdzība ir vitāli svarīga.

Mums visiem kopā ir jārūpējas par cilvēku savstarpējām attiecībām. Latvija pašlaik cīnās par savu etnisko pastāvēšanu, un ļoti liela nozīme ir tam, cik mēs viens otram palīdzēsim. Kaimiņš kaimiņam, priekšnieks padotajam, kolēģis kolēģim. Mēs daudz labāk dzīvotu, ja drusku vairāk viens par otru parūpētos — kā cilvēks par cilvēku.

— Mans tēvs bija armijas cilvēks – 1931.gadā viņš pabeidza karaskolu. Viņš bija virsnieks, dienēja Rīgā, 6.Rīgas pulkā. Mana māte strādāja pie kādas krievietes par šuvēju. Viņai laikam manas mātes darbs iepatikās, jo mamma tika aizsūtīta mācīties uz Parīzi. Galu galā viņa atvēra pati savu modes salonu Barona ielā iepretim Vērmaņdārzam. Tēvs paralēli dienestam pabeidza augstāko karaskolu īsi pirms krievu ienākšanas un studēja arī jurisprudenci.

Sākoties karam, devāmies bēgļu gaitās – vispirms uz Vāciju, vēlāk uz Ameriku. Tur beidzu gan vidusskolu, gan izstudēju universitātē, kļuvu par pilotu. Man ģimene visu laiku aktīvi darbojās Amerikas latviešu kopībā, centāmies kopt un uzturēt latviskumu, cik nu tas mūsu spēkos bija.

Kad Latvija atguva neatkarību, stiprinājās arī mani kontakti profesionālajā jomā — aviācijā, kuri bija aizsākušies jau padomju varas gados. Katrs mēs gribējām palīdzēt jaunajai Latvijas valstij, kā nu vien varējām. Mans liktenis iegrozījās tā, ka es, strādādams par konsultantu, varēju palīdzēt Latvijai tieši šajā — aviācijas — jomā. Valstij arvien attīstoties, radās nepieciešamība pēc starptautiskajiem standartiem atbilstošas kārtības arī aviācijā, bija jāveido aviācijas administrācija. Toreizējā satiksmes ministra un aviācijas vadošo cilvēku lūgums, ilgas pārdomas — viss summējās kopā, un es piekritu to darīt.

Sākām visu darīt no nulles — bija viena maza istabiņa Satiksmes ministrijā, viens dators… Redzot, ka veidojas kas jauns, radās arī daudzi palīgi. Godīgi varu atzīt, ka nevienu īpaši neesmu meklējis. Un šodien mēs esam tie, kas esam, un tādi, kādi esam. Varu tikai lepoties. Sākotnēji bija doma par palikšanu Latvijā tikai uz laiku, bet tagad tas laiks jau ir ievilcies sešu gadu garumā un domas par koferīša kravāšanu un apnikumu ir pagātne.

Varbūt tas ir liktenis, bet mans mūžs iegrozījies tā, ka par svarīgāko uzskatu nodzīvot pilnvērtīgi katru dienu, piepildīt to maksimāli, īpaši necenšoties plānot tālu uz priekšu. Visu savu dzīvi esmu strādājis darbu, kas saistīts ar prombūtni no mājām, — no piecdesmitajiem gadiem esmu aviācijas cilvēks. Arī tagad mana ģimene ir Amerikā, mans darbs un pienākums ir šeit. Bet liekuļošu, ja teikšu, ka tas ir viegli.

Ir vēl kāda lieta, kas mani nedaudz atšķir no šejienes cilvēkiem. Esmu Amerikā uzaudzis un jūtos vienlīdzīgs ar citiem eiropiešiem, ar to Eiropu, uz kuru Latvija tiecas. Ne jau tāpēc, ka justos lielāks vai cēlāks, bet Amerika tomēr man ir iemācījusi izpratni par demokrātiju un vienlīdzību starp cilvēkiem. Mana pārliecība ir tāda — mēs esam latvieši, mēs esam Eiropas daļa, Dievs mums ir nolicis šeit dzīvot, un tāpēc mums ir tādas pašas tiesības kā citiem eiropiešiem — dzīvot un izbaudīt dzīvi. Jā, mums ir sava ģeogrāfiski un vēsturiski noteikta vieta Eiropā, bet mēs esam līdzvērtīgi — ne labāki, ne sliktāki, bet līdzvērtīgi. Tajā pašā laikā nevar noliegt kādu mūsu tautas ģenētiski iekodētu faktoru — zināmu kalpības garu, tādu kā nolemtību, kas nāk līdzi jau no muižas laikiem. Bet neesam mēs tikai kalpu tauta, tāpēc katru dienu mums ir jāstiprina sevī pašpaļāvība, ticība saviem spēkiem. Ir jātiek vaļā no apziņas, ka mums ir tikai jākalpo, ka mēs nevienam neko nedrīkstam prasīt, ka mums jāgaida vienīgi norādījumi un pavēles.

— Ziniet, mēs jau varētu ar slotas kātiem soļot, bet ja vien mums būtu stāja un pašapziņa, nevis mēs NATO, bet NATO lūgtos mūs. Bet, ja mēs paši kā ļerpaki uzvedamies... Nekad nebūs tā, ka mēs varēsim ar lidmašīnām un tankiem vien nosargāt savu valsti, armijas sūtība mūsu valstī ir kas pavisam cits. Armijai ir jābūt patriotisma skolai, patriotisma gara uzturētājai un arī tā simbolam.

Un vēl — armijai jākalpo tautai arī miera laikā. Ir labi, ja parādēs soļo bataljoni, notiek militāras mācības un kāds no mūsu kareivjiem aizbrauc uz Bosniju, bet vēl svarīgāka ir armijas dalība civilajā dzīvē — palīdzība nelaimēs — plūdos, ugunsgrēkos, citos negadījumos. Visu šo palīdzības kopumu varētu iestrādāt aizsardzības budžetā, adresēt aizsardzības spēkiem, tādējādi arī cilvēkiem armija vairs neliktos abstraktas maršētāju rindas, bet reāls spēks, uz kuru var paļauties vienmēr un visur.

ASV federālās aviācijas administrācijas direktors Engena kungs

Lidotāju Andri Zalmani uzklausīja Liena Pilsētniece, "LV" iekšlietu redaktore