Viena mēle, viena dvēs’le, viena zeme mūsu

Adventa sarunas Latvijas novados.

Šoreiz — maizes zemē Zemgalē

Vizma Belševica

Oda Zemgalei

Zemgale, Dieva plācenis, —

Pa gabalam lauz un kod —

Līdz debesu malām izvēlies,

Sātībā garojot.

Un vārdi tev — maizes mīcāmie vārdi,

Kā smaržīga abra tūksti:

Uzplikšķiens — Šķibe, iebelziens — Slampe,

Roku no mīklas — Džūkste!

Pat vējš — kur vēl tādi klajumi,

Kaut sprandu aplauzdams, skrien! —

Uz Augšzemes pusi tā sabriedis,

Ka vairs tikai nokukstas vien.

Pret Sēlijas siliem noveļas

Pilns piena un labības dvašas

Un aizmieg. Tās priedes, ja viņām tīk,

Var šalkot vai nešalkot pašas.

Bet vēja grābšļiem un ķērājiem,

Ko mūžīgi nemiers māc,

Tu pačuksti pāri Daugavai:

— Labāk uz Zemgali nāc! —

Un atnāk tāds grābslis.

Ne kraujas te sauc, ne kalni uz kāpšanu urda.

Vien klusums. Labi, ja iztālēm

Dzird kādu traktoru murdam.

Viņš skatās, līdz acis šaudīgās

Ar tavu rāmumu pietek

Un krūtīs saldi ieaudzis miers

Kā milzīga cukurbiete.

1972.gada 8.oktobrī

Anna Brigadere
Novēlējums Latvijai

Latvija, tu dārgā, daiļā, lolojamā, mūžos ceļamā celtne! Daudz ir ap tevi strādājis velns, nakts tumšumā noārdīdams to, kas bij dienas gaismā jau uzcelts. Daudz ir ap tevi valodas jukušas kā ap Bābeles torni.

Lai vecais gads aiznes visas neveiksmes, klēpī ierausis.

Lai jaunais liek taviem celtniekiem, no arāja līdz valstsvīram, atrast kopīgam darbam kopīgu valodu! Tad tas būtu mums jauna laika iezvanītājs un īsts laimes gads!

1932.gada 31.decembrī

Svēte pie zemgalietes Gaidas Vācietes "Āķiem"

(attēlā pa labi)

Stipri saknēs, krāšņi ziedā, bagāti augļos

Pavedienu trešās adventes sarunām deva lielās zemgalietes Annas Brigaderes pēdējais ieraksts dienasgrāmatā (1933. gads): "Lai dzejnieks sargās rakstīt par to, ko tas nav mīlējis un nemīl." Pošoties ceļā pie Zemgales ļaudīm, nevarēja nepārlasīt rakstnieces Kopoto rakstu trešo sējumu, kam dots nosaukums "Par garīgo Latviju". Cīņa par garīgo Latviju, kas bija aktuāla mūsu jaunās neatkarīgās valsts 13. gadā, tikpat aktuāla ir atgūtās neatkarības desmitajā gadā, un Annas Brigaderes 1931. gadā rakstītie vārdi šķiet kā tieši mums teikti: "Mēs stāvam vēl pie atmodas, bet garais darba cēliens viss vēl priekšā." Par darbu, kas ceļ maizi mūsu galdā, kas pilda gara kultūras apcirkņus un palīdz tikt galā ar nedienām, tad arī risinājās sarunas ar "Jelgavas maiznieka" un Sesavas "Latu" maizniekmeistarēm, ar Svētes pagasta daiļākās sētas kopēju un Tērvetes "Sprīdīšu" saimnieku. Atkal un atkal bija jādomā par to, ka tāpat kā rakstīšana, arī jebkurš cits darbs, vien ar mīlestību darīts, dod augļus un ceļ pašu darītāju. Anna Brigadere savās "Darba piezīmēs" par to raksta: "Darbs dara meistaru — dara gudru, bet ne tikai nākošam darbam. Vēl jo vairāk personības augsmei. Tas tomēr ir visu mērķu tālākais pārsniedzējs."

Ar darbu savu dzīvi ciešamu un pat priecīgu darījusi Gaida Vāciete, kaut jau 37 gadus viņa ir invalīde un spēj pārvietoties vien ar riteņkrēslu. Kad tēvs 33 gadu vecumā krita kaujās pie Džūkstes, Gaidai bija septiņi gadi. Viņas kopā ar māti gāja cauri visām kara un kolhozu laiku grūtībām, turēja spodru māju un sētu ("Mums cūku spaiņi bija tīrāki kā dažam labam slaucene!") Gaida pabeidza Kazdangas tehnikumu, iestājās Lauksaimniecības akadēmijā. Studēja agronomiju, gribēja tēva mājas Svētes krastā pārvērst par paradīzes stūrīti. Bet tālāk par otro kursu netika. Satiksmes negadījumā iegūtā mugurkaula trauma pārvilka tam visam svītru.

Mēs Gaidu sastopam smaidīgu un darbīgu. Uz galda smaržo Adventa vainags, ciemiņus gaida dārza veltes un pankūku kalns. Par savu dzīvi viņa runā bez rūgtuma: "Grūtākie bija pirmie gadi. Kad iemācījos amatu un mani pieņēma darbā mājražotāju kombinātā "Sarma", jutos jau drošāka. Ar laiku kļuvu par vienu no labākajām adītājām. Adīju šalles, jakas, vestes un žaketes, modeļi mainījās ik pēc pieciem sešiem mēnešiem. Japāņu mašīnas, bet visas instrukcijas krievu valodā. Galā tomēr tiku. Strādāju, acis nepaceldama. Mamma pusdienas pienesa uz paplātes. Tā nostrādāju 22 gadus. Toties varēju iegādāties un iestādīt visus tos kokus un krūmus, ko vēlējos. No Pētera Upīša dārza vien atvedām divas lielriekstu lazdas un sešus ceriņus. Visvairāk jau cilvēki priecājas par puķēm. Tās zied no agra pavasara līdz vēlam rudenim. Man pašai visvairāk patīk smaržīgās vijolītes un dzeltenās tulpītes."

Gaida savus radurakstus izpētījusi līdz piektajam augumam, kad Vāciešiem piederējušas Krābantu dzirnavas. Tēvatēvs Zāmuels cīnījies pret Bermontu, kritis gūstā un nonācis Vācijā. Kad atgriezies mājās, pārdevis no mātes mantotās "Taukupodu" mājas Tērvetes pagastā, dabūjis veselu koferi ar naudu, bet drīz vien notikusi naudas reforma, un tik vien līdzekļu atlicis, lai varētu iepirkt šīs Āķu mājas, kur tagad Gaida dzīvo. Par varas maiņās zaudēto turību viņa nekad neesot pārāk skumusi, un šī vietiņa pašā Svētes krastā droši vien esot tā labākā uz pasaules. Gaida slavē sava pagasta ļaužu atsaucību. Pavisam īpašas attiecības esot izveidojušās ar Tomašūnu ģimeni un tuvākajiem kaimiņiem Turkiem: "Viņu dēls Māris bija vēl mazs zēns, kad nāca pie manis adīt mācīties. Vēlāk kopā cepām arī piparkūkas un kūlām bubertu. Nu jau viņš liels vīrs, bet nekaunās ne no maniem ratiem, ne pufaikas. Katru sestdienu un svētdienu atnāk apraudzīt, kā man klājas. Viņš pats redz, kur vajag kādu nagliņu iedzīt, palīdz slotu sasiet vai manu dažādo zāļu receptes iztulkot. Brāļa dēls vismaz reizi vasarā aizved uz Lapmežciemu un Mellužiem. Aizmirsta netieku."

Gaidas bagātajā bibliotēkā daudzas grāmatas ir ar dāvinājuma ierakstiem. Ārijas Elksnes veltījums: "Ja nebūtu cilvēku, kas dzeju mīl, tad pietrūktu spēka to rakstīt." Savas grāmatas dāvinājusi arī Mirdza Ķempe. Bet visvairāk — Ojārs Vācietis un Valija Brutāne: "Ojārs man ir daudz palīdzējis. Mūsu vectēvi bijuši brālēni, tā ka esam arī attāli radinieki. Viņš man 1969. gadā izgādāja ārstēšanos Karagandas kosmonautu pilsētiņas spinālajā centrā. Tur bija pa pieciem mediķiem uz katru slimnieku, speciāla ēdināšana, vislabākās zāles un vislabākā kopšana. Bija arī lietas otra puse. Centrā ārstējās lidmašīnu izmēģinātāji, jauni, stalti puiši ar labu izglītību, kuriem tīši lika riskēt ar savu dzīvību un veselību: lai nezaudētu dārgās lidmašīnas, viņiem bija atļauts katapultēties tikai dažu metru attālumā no zemes. Bija arī puiši no šahtām, kur ik pa brīdim notika gāzes izplūdes, nogruvumi un citas likstas. Karagandas apkaimē atradās arī dzīvsudraba atradnes, kur sūtīja darbā mūža ieslodzītos, režīmam bīstamos politiskos pretiniekus. Te bija gan sieviešu, gan vīriešu nometnes. Te savā laikā atradās izsūtījumā arī mūsu ģenerālis Spāde. Karagandai nav laba slava, bet kosmonautu veselības centrā bija laba ārstēšana, un es tur pavadīju pusotru gadu. Man ļoti palīdzēja vēstules no mājām, draugu gādība. Piemēram, žurnāliste Rita Blaumane, mani nemaz nepazīdama, sameklēja Karagandā savu kādreizējo krievu valodas pasniedzēju Sņežinu (uzvārdu esmu aizmirsusi), kas bija beigusi Latvijas Universitāti un mazliet prata latviski, lai viņa nāktu pie manis un mēs varētu sarunāties latviešu valodā. Tā sadraudzējāmies, ka viņas māte Anna Vasiļjevna (tā mēs viņu pēc krievu paražas godājām), atbraukusi uz Jūrmalu atpūsties, vienmēr apciemoja arī mūs. Būdama dziļi inteliģenta, viņa runāja ļoti kulturālā krievu valodā, nekad neteica par otru neko sliktu. Kaut gan mana māmiņa kā pirmo Ulmaņlaiku cilvēks krievu valodu nemācēja, viņas ļoti labi sapratās. Uzlika viena otrai roku uz pleca, pasmaidīja, un bija izrunājušās."

Patiesa garīgā tuvība izveidojusies ar Valiju Brutāni, līdz pat dzejnieces aiziešanai (1990. gadā). Viņa te ciemojusies vismaz divas trīs reizes gadā. Dāvinājusi savas grāmatas un tulkojumus. Kā atmiņa no ilgās draudzības palikuši Hemingveja un Dostojevska kopotie raksti, Cveiga romāni un astoņpadsmit grāmatas no sērijas "Ievērojamu cilvēku dzīve".

Gaida domā, ka presē vairāk vajadzētu rakstīt par invalīdu problēmām, ko veselam cilvēkam pat grūti saprast, bet šajā reizē viņa sarunu nobeidz tā: "Zemgalieši ir ar smagu raksturu, paskopi, dažreiz arī nelaipni. Bet ārkārtīgi strādīgi. Te, Svētē, pār mēru visi strādā. Tikai ar darbu un strādīgumu jau arī tiksim uz augšu."

Dienišķo maizi un gardumus svētku galdam cep "Jelgavas maizniekā". Tas ir viens no lielākajiem maizes ražotājiem Zemgales novadā. Ik diennakti te izcep ap 16 tonnām produkcijas, ko saņem ne tikai pašu pilsētas, bet arī Rīgas, Dobeles, Tukuma, Bauskas, Iecavas, Jūrmalas un Cēsu rajona iedzīvotāji. Darba ritms izkārtots tā, lai pircējiem ik rītu varētu piegādāt siltu maizīti. Mēs te ierodamies ceturtajā pēcpusdienas stundā, kad cilvēkus gandrīz nekur neredz, kubuliņos tikai klusi garo plaucētais ieraugs un uz paplātēm rūgst Rūjienas maizes apaļi klaipi. Šo maizīti vienmēr cep pirmo. Par "Jelgavas maiznieka" darba soli un jaunumiem Latvijas maizes tirgū stāsta ražošanas procesa direktore Smaida Bāliņa:

— Par akciju sabiedrību kļuvām 1994.gadā. Tad arī sākās lielais kvalitātes kāpums. Iegādājāmies jaunas iekārtas un modernas krāsnis. Sasparojās mūsu meistari, radās jaunas maizes šķirnes. Pašlaik cepam 30 dažādu šķirņu maizi un 40 veidu konditorejas izstrādājumus. Pēc sentēvu receptēm tiek cepta Senču maize, kam gatavo biezo ieraugu. Visu pārējo rudzu maizes un arī rudzu–kviešu maizes veidu pamatā ir plaucēts ieraugs. Jaunajām šķirnēm dodam Zemgales upju vārdus. Iecienīta ir Svētes graudu maize un Veselības maize, ko cep no rupja maluma miltiem, pievienojot šķeltus graudus. Pareizu un veselīgu uzturu nodrošina kviešu–rudzu Platones maize ar pazeminātu kaloriju līmeni. No kviešu un bīdelētiem rudzu miltiem cep Sešgraudu maizi, kas bagātināta ar sešu dažādu veidu veseliem un šķeltiem graudiem.

Smaida noklusē, ka šīs receptes autore ir viņa pati. Taču viņas aizrautīgais stāstījums par veselo un daļēji šķelto graudu labajām garšas īpašībām runā pats par sevi. Sešgraudu maizīti pircēji augstu novērtējuši, bet jaunā Zelta grauzdiņu maize, kuras receptē izmantota ķirbju masa, atsaucību nav guvusi un pašlaik netiek cepta:

— Uz pieprasījumu jāreaģē katru dienu. Pašlaik labi pērk Desu maizītes ar žāvētiem sīpoliem un Desu maizītes no rupja maluma kviešu miltiem. Veselīgas ir Graudu standziņas ar rozīnēm. Dažādi graudu maisījumi mūsu receptēs parādījušies līdz ar pieredzes braucieniem uz ārzemēm — linsēklas atbilst norvēģu stilam, dažādu šķeltu rudzu graudu, griķu, auzu pārslu, sojas pārslu un saulespuķu sēklu maisījumus mums ieteica un piedāvāja vācu un angļu maiznieki. Taču šie maisījumi ir dārgi, tāpēc tos gatavojam paši.

"Jelgavas maiznieka" ģenerāldirektors Andris Brizgo ir gandarīts, ka uzņēmuma īpatsvars Latvijas maizes tirgū sasniedzis 4,1 procentu. Taču legālos maizniekus labprāt pastumj malā pagrīdes ražotāji, kas iekarojuši piekto daļu no maizes tirgus, radot valstij ik gadus zaudējumus vismaz 3,3 miljonu latu apmērā, Maizniekiem nav gājušas secen arī Krievijas ekonomiskās krīzes sekas, tāpēc pašlaik, kā saka Smaida, "Jelgavas maiznieks" vairāk domā, kā noturēties, mazāk — kā attīstīties. Tas gan nozīmējot vienīgi to, ka attīstība jāpanāk ar mazākiem līdzekļiem.

Smaidu Bāliņu šis Adventa laiks divtik vedinot uz pārdomām, atskatīšanos uz noieto ceļu:

— Man šogad palika četrdesmit. Tas esot laiks, kad mērķiem, ko esi sev nospraudis, jābūt sasniegtiem. Tagad būtu jānostiprinās dzīvē, jāpaliek pie vietas. Latvieši jau nav staigātāji. Ir arī tāds viedoklis, ka darbs jāmaina ik pēc pieciem gadiem, lai neiesūnotu. Es parasti darbam ļoti pieķeros, grūti aiziet. Līdz šim viss kaut kā viegli šķīries, pats izkārtojies. Pēc Lauksaimniecības akadēmijas beigšanas gan biju sadomājusi strādāt "Staburadzē", dzīvot Rīgā. Bet te, Jelgavā, sāku kā tehnoloģe, kļuvu par laboratorijas vadītāju. Piedzima dēls, meita, tos vajadzēja mazliet paauklēt. Un tagad esmu tāda liela uzņēmuma ražošanas procesa direktore.

Smaida uzskata, ka Latvijas maiznieki kļuvuši krietni stiprāki un konkurētspējīgāki, kopš viņiem ir sava biedrība. Tā ir savu sakņu apziņa — Rīgas maiznieku Zeļļu brālības statūtos jau 1235.gadā ierakstīts, ka tās mērķis ir "pašpalīdzība un garīgo vajadzību apkopšana". Diendienā ar cilvēkiem jārunā arī par tīrību, par kārtību, par mūsu patriotisko stāju. Tādas vienkāršas lietas, bet tas ir visa sākums. Turpinot tradīciju, Latvijas maiznieku biedrība izvirzījusi sev tādus uzdevumus kā maiznieka amata attīstība un maiznieka prestiža celšana, sentēvu maizes cepšanas tradīciju saglabāšana un pilnveidošana, pieredzes apgūšana un jaunu maiznieku sagatavošana:

— Nedrīkst pārtrūkt pēctecība! Vecajiem, pieredzējušajiem meistariem jāpulcina ap sevi jaunie, strādātgribošie. Tā, maiznieku un konditoru vecmeistara Alberta Blumberga audzinātie zeļļi un meistari cep maizi Vārmes "Zelta kliņģerī", Limbažu "Lielezerā", Salaspils "Roga–Agro", Liepājas, Ventspils un Sērenes ceptuvēs. Un katram izdodas pielikt kaut ko no sevis, kādu jaunu garšas niansi.

Par zemgaļu raksturu Smaida spriež pēc saviem vecākiem un vecvecākiem: "Viņi ir sīksti, mazliet spītīgi un ļoti strādīgi. Tēva senči kādreiz ienākuši no Lietuvas, Saules kaujas laikā aizbraukuši atpakaļ, bet ap 1920. gadu atkal pārnākuši uz Latviju. Otrā pasaules kara beigās, kad daudzi atkal izklīduši pasaulē, viens tēvabrālis aizbraucis uz Austrāliju, otrs — uz Kanādu, bet mans tēvs, pabeidzis kara gaitas Heidelbergā, nav gribējis mammu vienu pamest un braucis mājās." Mātes vecāki ir no Lielauces, kur viņas vectēvs bijis muzikants pie mācītāja. Nevis ērģeles spēlējis, bet tauri pūtis. Mans vectēvs un tēvs bija celtnieki.

Smaida ar savu ģimeni dzīvo Volgundes Ķīšos pie Lielupes. Viņiem ir arī savs ezeriņš, pirts un liels liels ozols. Kara laikā te bijuši lieli postījumi, māju vajadzēja uzcelt pilnīgi virs drupām. Toties tagad viss ir pašu rokām veidots un iekārtots. Māte kā jau īsta zemgaliete sienot brīnišķīgu Jāņu sieru, mākot izvārīt visgaršīgāko zirņu zupu. Bet arī tiepīga kā zemgaliete: "Kaut sen pierādījies, ka mums nav izdevīgi ne kartupeļus pašiem audzēt, ne lopus turēt, viņa ar saviem 78 gadiem nevar mierā sēdēt un spītīgi pastāv pie tā, ka jāstāda savi kartupeļi. Tikko pirms gada no govs esam tikuši vaļā. Toties ir pīles. Galīgi apspiest jebkuru iniciatīvu arī nevar." Ar visām pīlēm un kartupeļiem Ķīšos Smaida tomēr jūtas vislabāk. Te ir tie dzidrie avoti, kas dod enerģiju un arī tik nepieciešamo smaidu ikdienas solim.

Sesavā labu slavu iemantojis zemnieku saimniecības "Lati" veikals, kam klāt arī sava kafejnīca. Lielie un mazie pircēji to visu kopā sauc par Latiņu. Veikala un kafejnīcas vadītāja Gunta Puķīte ar labas saimnieces aci un taktu prot izkārtot ražošanas lietas un rūpēties par cilvēciski rosinošu darba atmosfēru. Pašlaik te gaisā virmo austrumniecisku garšvielu smaržas, jo piparkūku uz svētkiem nedrīkst aptrūkt.

Sesavnieki te iegādājas arī piparkūku mīklu, jo mājās tik garšīga neiznākot. Konditores viņas ir divas — Asja Ņikitina un Baiba Bille . Kā saka vadītāja, viņas abas brīnišķīgi papildina viena otru: Baiba mācījusies Jāņaskolā un ir diplomēta mājsaimniece, bet Asjai ir dabas dots talants un liela pieredze. Īpaši čagani un garšīgi viņai padodas pīrādziņi. Piparkūkas abas kopā cep jau ceturto gadu un tagad sasparojušās uzbūvēt arī kādu piparkūku mājiņu. Tepat pretī ir skola, un bērni vai ik rītu iegriežoties paskatīties, kas jauns veikalā un kafejnīcā. Pīrādziņš maksā sešus santīmus — lētāk arī mājās nevar izcept. Bet uz dzimšanas dienu kafejnīcā var pasūtīt "Putna pienu", ko te sauc par Asjas firmas torti. Tai neesot līdzinieces ne pagastā, ne pilsētā.

Latvijas kultūras reljefa kartē viena no augstākajām virsotnēm neapšaubāmi ir Tērvetes Sprīdīši — Annas Brigaderes mājas, kur viņa pavadīja sava mūža vienpadsmit pēdējās vasaras. Rakstnieces 35 darba gadu jubilejā Miķelis Valters viņu godāja par latviešu tautas sirdsapziņu. Andrejs Upīts viņas darbos saklausīja latviskās sievietes dvēseles simfoniju. Māra Zālīte rakstnieces 125.dzimšanas dienas sarīkojumā 1986.gadā īpaši izcēla viņas mūža galveno darbu — triloģiju "Dievs, Daba, Darbs", nosaucot to par latviešu garīgo gēnu fondu, tautas ētiskās atmiņas glabātāju, gaišo latviskās morāles kodeksu: "Triloģija ir ētisks tilts no tautasdziesmas uz šodienu. Un tieši pa šo tiltu mūsdienu Annele, kura spēlē elektroniskas televīzijas spēles un kurai zooloģiskajā dārzā no visiem "zvēriem" vislabāk patīk "gotiņa", tieši pa šo tiltu viņa var iet (viņai jāiet!), lai satiktos ar mazo atmatas ganīti un tautasdziesmu bārenīti un saplūstu vienā." Savu fundamentālo triloģiju Anna Brigadere pabeidza 1933.gada 2.martā. Mēnesi vēlāk viņa dienasgrāmatā raksta par cīruļpriecīgu balsi tālrunī, kas vēstījusi:"Simts koku un krūmu iestādīti viņnedēļ, simts koku šonedēļ, Sprīdīši apaug ar zaļu valni." Šīs balss īpašnieks ir rakstnieces draugs un viņas darbu izdevējs Jānis Rapa — kaislīgs zemes, dzīvības un visa topošā mīlētājs. Jau pēc pāris mēnešiem Anna Brigadere aiziet mūžībā, atstājot testamentu, ar kuru Sprīdīši līdz ar visu dzīvo un nedzīvo inventāru novēlēti Jānim Rapam — gan kā Annas Brigaderes rakstu pirmajam un vienīgajam izdevējam, rakstnieces centienu sapratējam, šaubu kliedētājam un darba sekmētājam, gan tāpēc, ka viņš jau 1929.gadā uzņēmies Sprīdīšu pārvaldnieka pienākumus un apņēmies segt visus izdevumus, kas saistīti ar to uzturēšanu un izveidošanu. Dzīves laikā rakstniece daudzās vēstulēs devusi Jānim Rapam padomus, ko un kā labāk darīt. 1932.gada oktobrī viņa raksta: "Tos Sprīdīšus (..) ņem un mīli viņus. Kaut tu piedzīvotu še daudz, daudz prieka un laimes dienu!"

Diemžēl lielā grāmatnieka Jāņa Rapas mūžs traģiski aprāvās jau 1941.gada 30. maijā. Vērojot, kā viņa izdotās vērtīgās grāmatas tiek pieskaitītas kontrrevolucionārai literatūrai un skaisti ilustrētie un iesietie sējumi tiek sakrauti smagās mašīnās un aizvesti iznīcināšanai, viņā zuda cerības kaut ko labot. Cerot ar savu upuri pasargāt pašus tuvākos cilvēkus no represijām, viņš labprātīgi šķīrās no dzīves.

Par slavenā grāmatnieka Jāņa Rapas mantinieku un darba turpinātāju kļuvis viņa dēls Jānis Rapa juniors. Sprīdīšos viņu ik vasaru var sastapt jau kopš 1967.gada, kad viņš drīz pēc studiju sākšanas tika iecelts par rakstnieces muzeja vadītāju. Šai amatā viņš ir joprojām, kaut gan aizvien vairāk laika prasa darbs akciju sabiedrībā "Valters un Rapa". Saskaņā ar pastāvošo likumdošanu akciju sabiedrībai nācās no valsts izpirkt pašai savu īpašumu, taču tagad šīs lietas ir nokārtotas un dēls sācis darbu tai pašā kabinetā, kur no 1937. līdz 1940.gadam tik raženi bija strādājis viņa tēvs. Tieši pretim rakstāmgaldam pa vienu logu redzams Baltais Operas nams, pa otru — Brīvības piemineklis. Bet pie sienas — Edgara Vintera gleznotie Sprīdīši. Par senjoru mēdza teikt, ka viņa trīs aizraušanās ir grāmatas, koku un krūmu stādīšana un bites. Juniors līdz šim bijis pazīstams pirmām kārtām kā vērīgs muzejnieks, atjautīgs ekskursiju vadītājs, "Tēvzemei" uzticīgs korists un kalnu tūrists. Viņa personības veidošanos ietekmējusi un ietekmē līdzdalība vīru korī "Tēvzeme". Saskare ar tādiem spēcīgiem mūziķiem un savas zemes patriotiem kā Haralds Mednis, pirms tam — Daumants Gailis un Jānis Dūmiņš, piedalīšanās Dziesmu svētkos un būtiskā iesaistīšanās Atmodas dziesmotajā revolūcijā ar Haralda Medņa diriģēto Tautas lūgšanu Svētā gara tornī ar neskaitāmiem vieskoncertiem visos Latvijas novados un ārzemēs. Jānis atceras: "Es par dziedāšanu nemaz nebiju domājis. Bet mana māte bija ļoti muzikāla, un viņa mani paņēma līdzi uz Gustava Ernesaksa vīru kora koncertu universitātes Lielajā aulā. Tas bija ap 1954.gadu. No tās vienas reizes man kordziedāšana tā iepatikās, ka pieteicos Zinātņu akadēmijas korī, no kurienes mani vēlāk pārvilināja uz "Tēvzemi". Nākamgad manai kordziedāšnai būs jau četrdesmit gadu. Varētu svinēt jubileju. Un reizē atzīmēt 25 gadus, kopš pirmo reizi devos kalnos. Kaukāzā vien esmu bijis kādas septiņas reizes. Arī slēpot. Bet vispār slēpot sāku jau četru piecu gadu vecumā. Mani nevilina slaloma trases, bet paši sniegotie kalni, ainava. Varētu teikt — dabas varenība."

Pētot savas dzimtas saknes, Jānis noskaidrojis, ka Rapām varētu būt kāds sakars ar somugru ciltīm: "Dzirdēju apgalvojumus, ka 19.gadsimtā no Somijas ienākusi Krievijā kāda dumpīga somugru cilts, kas nosūtīta uz Bauskas pils celtniecības darbiem. Somijā sastopams tāds uzvārds kā Rapakivi, kas nozīmē purva akmens vai varbūt — apsūnojis akmens. Vēlāk gan lasīju, ka šī somugru cilts Zemgalē ienākusi no Pēterburgas apkārtnes. Vectēvs Kristaps saimniekojis Tērvetes Ķipu mājās, kas pēc viņa nāves 1927.gadā tika pārdotas. Tēvs esot sacījis, ka visi Zemgalē dzimušie Rapas esot radi. Es tomēr nejūtos tikai zemgalietis. Tikpat stipras saknes kā tēvam Zemgalē, mātei ir Vidzemē. Viņa nākusi no Pētersonu dzimtas, vectēvam Raunā bija mājas. Māte bija baudījusi labu izglītību, pedagoģiskā darba pieredzi apguvusi arī Vīnē. Viņa strādāja paraugskolā, bija bērnudārza vadītāja un vēlāk — pirmās klases audzinātāja. Starpbrīžos bērni ar dziesmām, dejām un rotaļām nemanot tika sagatavoti darbam klasē. Bērni brīnišķīgi izklaidējās un reizē iemācījās arvien ko jaunu."

Kad Jānis Rapa 1912.gada sākumā nācis ar ierosinājumu dibināt liela stila latviešu grāmatniecības firmu, sabiedrībā, pēc viņa vārdiem, "uzticība pašu tautiešu spējām bija vēl ļoti maza", un cilvēki bija pārsteigti, ka arī latvieši var interesēties par nopietniem oriģinālizdevumiem un latviešu firmai var būt sakari ar ārzemēm. Viņa ierosmi atbalstīja Kārļa Zihmaņa grāmatu tirgotavas pārzinis Arturs Valters, grāmatizdevējs Jānis Brigaders (Annas Brigaderes brālis), skolu priekšnieks Vilis Olavs un citi sabiedrībā pazīstami cilvēki. Jau martā tika nodibināta firma "A.Valters, J.Rapa un biedri", kas 1920.gadā pārtapa par akciju sabiedrību, par kuru Kārlis Egle 1937.gadā rakstīja, ka darbības apmēru un programmas plašuma ziņā tai nav līdzinieku ne Latvijā, ne citās tuvākajās Baltijas valstīs.

Jānis Rapa juniors (viņš gan saka, ka jaunākais Jānis Rapa tagad esot viņa dēls, kas savukārt audzinot vēl jaunāku — jau Jāni Rapu ceturto) nebūt nedomā, ka tēva paaudzei viss tik viegli šķīries. Labi uzsākto darbu pārtrauca Pirmais pasaules karš un tam sekojošie juku laiki. Dažbrīd ik pēc mēneša notika naudas maiņa. Jaunas cerības nāca ar Latvijas valsts nodibināšanu, bet priekšā bija jauni pārbaudījumi. Daudz kas bija atkarīgs no prasmes orientēties sabiedriskajos notikumos un labi organizēt darbu. Pārāk labs priekšnieks ir slikts priekšnieks, mēdz atgādināt Jāņa dzīvesbiedre Rasma. Kā zinājis stāstīt nelaiķis Konstantīns Karulis, Jānis Rapa vienmēr mācējis izmeklēt labus darbiniekus. Viņš bijis stingrs savās prasībās, bet reizē ļoti atsaucīgs, pretimnākošs.

Kas no priekšteču iedibinātajām tradīcijām būtu pārņemams? — Visā darbības laikā apgāds veicināja latviešu literatūras attīstību. Tas izdeva jaunākās oriģinālliteratūras sēriju "Rakstu avots", jaunatnes vidū populāro sēriju "Latviešu klasiķi skolai", sērijas "Rakstnieku sejas" un "Pasaules klasiķi". Sevišķi iecienītās grāmatas tika izdotas sērijā "Jaunais zinātnieks", ko ievadīja J.Delles "Dzimtenes putni", F.Dravnieka "Lielupe", J.Grestes "Latvijas derīgie izrakteņi". Iznāca 65 grāmatas ar ļoti daudzpusīgu tematiku, kas aptvēra gandrīz visas zinātnes nozares un sniedza jaunatnei rosinošu informāciju. Varbūt kādu no sērijām varētu atjaunot.

No apmēram 3500 izdotajām grāmatām lielākā daļa bija mācību grāmatas. Firma daudz darīja arī ģeogrāfijas karšu, bioloģijas un anatomijas sienas bilžu un citu mācību līdzekļu izdošanā. Arī par šādas nišas meklēšanu būtu jādomā. Nav aizmirsta arī firmas slavējamā grāmatu dāvināšanas tradīcija. Prezidenta Kārļa Ulmaņa 1935.gada 28.janvāra Draudzīgais aicinājums izraisīja jaunu uzplaukumu grāmatniecībā. Arī apgādi dāvināja grāmatas skolām un karavīriem.

Apgāds "Valters un Rapa" darbu atsāka šā gada janvārī, kā pirmo izdodot "Anneles grāmatu" ar Oskara Norīša ilustrācijām. Tas ir gandrīz 1939.gada izdevuma faksimils. Tiek izdoti Annas Brigaderes Kopotie raksti. Sadarbībā ar Latvijas Zinātņu akadēmiju laista klajā grāmata par izciliem latviešu zinātniekiem"Millennium skats uz Latviju". Vērtīga, vajadzīga literatūra. Tas ir tradīcijas turpinājums.

Ne "Sprīdīši", ne akciju sabiedrība "Valters un Rapa" Jānim Rapam vieglas dienas nesola. "Sprīdīši" pašlaik ir privāts muzejs, kas dara savu darbu sabiedrības labā, neko materiālu nesaņemot par to pretim, apgāds vēl meklē savu autoru loku un tikko iepazīst lasītāju.

Toties morālā atbildība nāk līdzi milzīga: Anna Brigadere taču vēlējusies redzēt Sprīdīšus izkoptus un izskaistinātus, cik vien tas iespējams. Un Jānis Rapa spraudis augstus mērķus gara izkopšanas darbam, uzskatot to par būtisku Latvijas brīvības un neatkarības nosargāšanas priekšnoteikumu. Rakstā "Strādnieks, grāmata, kultūra." viņš uzsver:

"Katrs no mums, bez šaubām, vēlas mūsu varoņu izkaroto brīvību un neatkarību paturēt, bet visdrošākais līdzeklis to panākt ir: 1. stiprināt un audzināt savus bērnus lielā tēvzemes mīlestības un brīvības garā un 2. katram un katrai sistemātiskas pašdarbības ceļā kļūt par kultūras cilvēku.

Kādreiz, kad vēstures svaru kausos varbūt svērs atkal tautu likteņus, mēs varēsim visai pasaulei pierādīt, ka esam strādīga, patriotiska, augstu kultūras līmeni sasniegusi tauta, kas ieguvusi cieņu tautu starpā un spēj aizstāvēt savu brīvību un neatkarību".

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Anna Brigadere savā Tērvetes Sprīdīšu dārzā. Tēlniece Gaida Grundberga. Atzīmējot rakstnieces 135.dzimšanas dienu

"Pagaidām vēl kultūra ir tā, kas sargā valsti. Pagaidām vēl Anna Brigadere sargā mūs. Es ceru, ka pienāks laiks, kad valsts sargās kultūru un mēs — Annu Brigaderi."

Māra Zālīte — skulptūras atklāšanas brīdī, 1996.gada 29.septembrī

Tiltiņš un Iršu dārza Anneles piesnigušajos Sprīdīšos

Gaida Vāciete ar svētdienīgi uzpostām istabām un pankūkām

Baiba Bille būvē piparkūku māju

Asja Ņikitina kārto piparkūku mēnestiņus

Jānis Rapa – jaunākais savā un sava tēva darbistabā

Smaida Bāliņa priecājas par tik vienādi apaļajiem maizes klaipiņiem