"Kā visi"

"Izvestija"

— 99.12.21.

Krievija vairs neies savu ceļu, pat tad, ja tā ļoti to vēlēsies.

Krievijas Federācijas komunistiskā partija necīnās par nekavējošu prettiesisku privātīpašuma atcelšanu un privātuzņēmumu ekspropriāciju par labu valstij. Nevienā pēc partiju sarakstiem Domē iekļuvušo partiju sešinieka ekonomiskajā programmā nav iekļauta politiska prasība pārtraukt brīvu valūtas konvertāciju un aizliegt dolāru apgrozījumu Krievijas ekonomikā. Ir apklusušas vēl pagājušā gada rudenī populārās runas par kaut kādu jaunu zelta rubli, kam būtu jāaizstāj sabrukušais "koka" rublis.

Krievija, balsodama par sešām dažādām politiskajām partijām, nobalsoja vienādi - neviens vairs nevēlas padomju ekonomikas restaurāciju, tāpēc ka neviena partija to nepiedāvā. Neviena partija to nepiedāvā tāpēc, ka neviens to nespēj izdarīt.

Pirms astoņiem gadiem, 1992.gada janvārī, notika kaut kas Krievijas viusmēra iedzīvotāja, kas vēl nebija pieradis pie domas par PSRS sabrukumu, prātam pavisam neaptverams. Krievijā tika atbrīvotas cenas. Kopā ar tām izgaisa visi ietaupījumi, kā arī preču deficīts; nauda patiešām izrādījās par vispārēju ekvivalentu, un tās sāka katastrofiski trūkt. Pēc astoņiem gadiem ar nebeidzamām diskusijām par "prettautisko režīmu" un "katastrofālo valsts kursu", ar bijušā viceprezidenta dumpi pret prezidentu, kas izvērtās parlamenta apšaušanā, ar devalvāciju un defoltu mēs vienā mirklī pierādījām paši sev, turklāt visizteiksmīgākajā veidā - ar personīgo balsojumu, ka vairs nevēlamies atgriezties ne 1991.gada decembrī, ne 1985.gada aprīlī, ne arī 1917.gada oktobrī.

Krievijā vienmēr ir bail ieminēties, ka reformas ir neatgriezeniskas, ka mēs esam pārkāpuši to robežu, aiz kuras atgriešanās vairs nav iespējama. Bet, ja pat rūdītais padomju ierēdnis un gudrinieks (arī pēc padomju standartiem) Jevgēņijs Primakovs, būdams premjerministrs, pats pret savu personīgo pārliecību Domei - izdabūja cauri pašu liberālāko budžetu, ja pat viņš ar speciāli pieaicināto cienījamo padomju akadēmiķu konsultāciju grupas palīdzību nespēja pārveidot valsts ekonomisko kursu "saimnieciskā aprēķina" un uzņēmumu "pašatmaksāšanās" virzienā, tad ir jāatzīst, ka vismaz kaut kādā ziņā reformas Krievijā ir izdevušās.

Pat tie, kuri padomju varas gados dzīvoja ārkārtīgi labi, vai arī tie, kuri gluži vienkārši bija pieraduši dzīvot padomju iekārtā, ir samierinājušies ar preču lielo klāstu veikalu plauktos; arī ar to, ka šie veikali var būt privāti vai pat piederēt ārzemniekiem; ar to, ka legāli atļautās vietās ir iespējams brīvi apmainīt valūtu un par to nenonākt cietumā. Runas par dolāra kursu ir tikpat pierastas kā runas par laika apstākļiem, popzvaigznēm vai kaimiņiem.

Krievijā ir radusies jauna ekonomiskā realitāte. Tikko nauda tika padarīta par īstu naudu, tā tūlīt viss daudzajos gadsimtos ieraistais dzīves stils mainījās.

Mēs esam veikuši mēģinājumu ieiet tajā pašā pasaulē, kuras ceļmalā mēs esam stāvējuši ilgus gadsimtus, sajūsminādamies paši par savām atšķirībām. Mēs vēl joprojām atrodamies ļoti tālu no Eiropas demokrātijas standartiem, mēs ienīstam jebkuru varu un uzskatām, ka valsts ir vainojama par visām mūsu personiskajām nelaimēm. Mēs vēl joprojām neesam nomaksājuši algu parādus budžetniekiem (pati šī vārdkopa "algu parādi budžetniekiem" normālā pasaulē nav iedomājama). Taču mēs jau esam spējīgi izveidot partijas, kuras vairs nepiedāvā "visu sagrābt un sadalīt". Mēs jau esam spējīgi balsot par tādām partijām.

Vēstures vilnis uz turieni, kas ļoti aptuveni tiek dēvēts par "demokrātiju un tirgu", kopā ar mums nes arī mūsu bijušos kaimiņus padomju impērijā. Mēs visi tur nonāksim. Atliek tikai nepretoties veselajam saprātam un iemācīties vadīt vēstures plūdumu.

Mēs esam zaudējuši cīņu par īpašo ceļu saimniecībā un politikā. Mēs esam ieguvuši iespēju katram atsevišķajam, individuālajam cilvēkam dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi.

Semjons Novoprudskis