Runa konferencē “NATO transformācija jaunajā globalizācijas laikmetā” (“A Transforming NATO in a New Global Era” ) Rīgā, Melngalvju namā, 2006. gada 28. novembrī:

Liberatores kungs, Kenedija kungs, ekselences, dāmas un kungi!

Ir liels prieks jūs atkal redzēt pēc pozitīvā iesākuma pagājušajā vakarā un dzirdēt, ka jums jau ir bijusi iespēja piedalīties ļoti enerģiskās debatēs Nakts Pūces diskusiju ietvaros. Esmu droša, ka šorīt ir pieticis kafijas, lai nodrošinātu, ka esam moži un gatavi turpināt izmantot šo brīnišķīgo domu apmaiņas iespēju. Es vēlreiz izsaku vissirsnīgāko apbrīnu visiem, kas palīdzēja organizēt šo konferenci: Žanetai Ozoliņai, kas kopā ar savu komandu ir smagi strādājusi, un, protams, mūsu partneriem no privātā sektora, kas ir bijuši tik ļoti saprotoši un tālredzīgi, atbalstot šīs sabiedriskās diplomātijas programmas. Tās ir ļoti svarīgas aliansei, kurai jābalstās iedzīvotāju atbalstā un izpratnē. Jebkura alianse, militārā alianse nebalstās vienīgi tās militārajā spēkā un spējās, bet arī tās pilsoņu uzticībā.

Vakar vakarā mēs piedzīvojām svarīgu un nozīmīgu mūsu debašu sākumu ar senatora Lugara uzstāšanos un tai sekojošajās diskusijās, man šķiet, būtisko jautājumu apspriešana tika turpināta. Pirmais svarīgais jautājums bija enerģijas drošība, kas arvien vairāk kļūst ne tikai par ekonomisku, bet arī politisku un drošības jautājumu. Otrais jautājums ir NATO pieaugošā sadarbība ar valstīm, kas joprojām gaida pie NATO durvīm un ir izteikušas interesi vai nu kļūt par pilntiesīgām dalībvalstīm, vai arī ciešāk sadarboties ar NATO, konkrēti tās ir Ukraina un Gruzija. Bez tam trešais aspekts citu starpā ir svarīgie lēmumi, kas jāpieņem par NATO lomu Tuvajos Austrumos.

Ir vairāki citi svarīgi jautājumi, kas būs jāizskata šajā konferencē un kas tiks izskatīti pašā galotņu sanāksmē. Tie ietver ciešāku partnerattiecību nodibināšanu ar valstīm, kas nav NATO dalībvalstis, pārbaudījumus, kas sagaida NATO Afganistānā, alianses turpmāko lomu Balkānos un, protams, NATO attiecību attīstību ar Krieviju, kas joprojām tiek veidotas. Vērtība tādām konferencēm kā šī, kas saved kopā dažus no gaišākajiem prātiem, kas pievērsuši uzmanību drošības jautājumiem ne vien savā valstī, bet arī starptautiskā mērogā, ir milzīga.

Es patiešām esmu dziļi pārliecināta, ka jūsu pieņemtie lēmumi, jūsu idejas tiks ņemtas vērā un par tām tiks diskutēts. Ceru, ka tās ņems vērā cilvēki, kas ir tiešie lēmumu pieņēmēji.

Runājot par Latviju, esmu patiešām pārsteigta, cik daudz dažādu pieredzējušu cilvēku šeit ir sanākuši kopā un ko jūs spējat sniegt mums visiem. Es ceru, ka Rīga kļūs par vietu, kur varētu notikt šāda veida pasākumi un kur varētu runāt par drošības jautājumiem. Protams, ne katru gadu un ne regulāri pie mums notiks NATO galotņu sanāksmes, taču mans sapnis būtu un es ceru, ka Rīgā varētu notikt šāda veida intelektuālas konferences. Tas varētu sniegt lielu ieguldījumu jautājumu risināšanā.

Šī konference ir ļoti precīzi nosaukta, runājot par NATO aktivitātēm globalizācijas laikmetā. NATO nākas saskarties ar pastāvīgām izmaiņām, un šīs izmaiņas kļūst arvien ātrākas un ātrākas. 57 gadu laikā aliansei, protams, nācies saskarties ar izmaiņām, un nevarētu teikt, ka izmaiņas ir kaut kas jauns NATO. Jāsaka, jau pašus NATO pirmsākumus apēnoja tie notikumi, kas sekoja pēc Otrā pasaules kara un to, kāda nozīme būtu Vācijai šāda veida aliansē. Attīstoties aukstajam karam, kļuva skaidrs, ka pastāv kaut kāda robežlīnija starp ideoloģijām, attiecībām, valdībām un valdību uzskatiem. Tātad bija šī robežšķirtne starp komunistisko pasauli un brīvo pasauli. Bija skaidrs, ka komunisms vēlas izplesties, komunistu bloks kļūst par draudiem, ar ko nāksies saskarties NATO. Tieši tādēļ NATO tika izveidota – lai aizsargātu brīvo pasauli no šāda veida draudiem. NATO ir veiksmīgi izpildījusi šo uzdevumu, un esmu priecīga, ka NATO tas izdevies, daudzu desmitu gadu laikā neiesaistoties karadarbībā.

Tomēr, beidzoties aukstajam karam, NATO loma mainījās, mainījās politiskā situācija ne tikai Eiropā, bet arī visā pasaulē. Pēdējo 15 gadu laikā NATO nācās pārskatīt savu nozīmi, to, kā NATO darbosies un kādi tai būs nākotnes mērķi. Mainās ne tikai Eiropa, mainās visa pasaule, tā mainās pastāvīgi, un pat vislielākajiem ekspertiem un visgudrākajiem zinātniekiem nav iespējams paredzēt, kas notiks nākotnē.

Runājot par terorismu un terorisma izplatību pasaulē, jāteic, ka tas apmērs, kādā teroristi spēj iesaistīt savās rindās arvien lielāku skaitu potenciālo pašnāvnieku, spridzinātāju un citāda veida teroristu, ir tāds, kādu neviens nebija gaidījis. Palielinās arī narkotiku tirdzniecības apjoms. Mani uztrauc arī nelegālā ieroču tirdzniecība. Dažām valstīm ir izdevies efektīvi izmantot to dabas resursus, un tieši šajās valstīs jūs esat redzējuši, ka dažādu grupu un cilšu līderi sacēlušies pret likumīgo valdību. Šo gadu laikā ir radies liels daudzums šādu jaunu valstu, kur mēs gribētu redzēt likumīgās varas nostiprināšanos un stabilas civilās kontroles pār militāristiem izveidošanos, it īpaši runājot par to lielo resursu daudzumu, ko šādām valstīm piešķīrusi gan NATO, gan ANO, gan Eiropas Savienība (ES).

Atgriežoties pie NATO un aizsardzības jautājumiem, ir skaidrs, ka 10 gadu laikā NATO elastība ir ļāvusi nodrošināt tās centrālo lomu starptautiskajā arēnā. NATO to nekad nespētu izdarīt, ja pastāvīgi nemainītos. NATO ir piemērojusies, NATO ir attīstījusies, un NATO ir mainījusies. Pagājušajā desmitgadē NATO, lai gan novēloti, tomēr efektīvi ir apturējusi asinsizliešanu Balkānos. Un fakts, ka šī NATO galotņu sanāksme notiek Rīgā, ir vēl viens labs piemērs tam, cik ātri pasaule ir mainījusies pēdējos 15 gados. Ļoti maz zinātnieku vai pat neviens nevarēja iedomāties, ka izmaiņas būs šādas, piemēram, tik īsā laikā tik daudzas valstis atgūs neatkarību un spēs pievienoties demokrātiskajai pasaulei. Pēc šādas dekādēm ilgas konfrontācijas starp divām sistēmām, lai gan pasaule ir savstarpēji saistīta un krīze vienā valstī atsaucas uz citām un var radīt problēmas visai pasaulei, ir skaidrs, ka tas ir tikai viens iemesls, kāpēc Eiropas un Ziemeļamerikas demokrātijām ir jāsaglabā savas īpašās attiecības, izmantojot tādas starptautiskas organizācija kā, piemēram, NATO.

Runājot par manu personisko pieredzi, es gribētu teikt, ka atrodos kaut kur starp Ziemeļameriku un varbūt Lielbritāniju. Es gribētu teikt, ka šai sadarbībai starp Ziemeļameriku un Eiropu ir ilga vēsture. Mēs varētu runāt, piemēram, par Pirmo pasaules karu, kad kanādiešu un amerikāņu spēki devās palīgā Eiropai cīnīties ar vācu karaspēku, un šie nav tikai tukši vārdi un tukši koncepti. Šī mūsu sadarbība patiešām ir balstīta uz kopējiem mērķiem, uz kopējām vērtībām.

Cilvēki saprot, ko nozīmē dzīvot brīvā un atvērtā sabiedrībā. Pēdējo gadu laikā daudzi cilvēki bijuši ieguvēji no tām globālajām izmaiņām, ar ko mums nācies saskarties. Ir arī kādi neparedzēti un nevēlami blakusefekti, piemēram, situācija, kas radusies Tuvajos Austrumos. Tā vietā lai uzlabotos, situācija tikai pasliktinās. Šeit arī jāmin situācija Irākā, Libānā, izraēļu un palestīniešu attiecības, islāma ekstrēmistu nostiprināšanās daudzās valstīs. Mēs redzam, ka tiek runāts par šāda veida ekstrēmistiem, kas cenšas iesaistīt savās rindās jaunus cilvēkus ar ideoloģijas palīdzību. Es uzskatu, ka tā ir problēma, kas mums būtu nopietni jārisina, jo šī piesaiste ekstrēmismam ir fakts, kam mēs iepriekš neesam pietiekami pievērsuši uzmanību. Šādu izmaiņu rezultātā radušās sekas var just pat kilometriem tālu no konflikta vietas. Teroristu uzbrukumi veicina neuzticēšanās atmosfēru visā pasaulē. Šeit es negribētu runāt par kādām fundamentālām atšķirībām starp mūsu sabiedrībām, mūsu dzīves uzskatiem, kā tas bija viduslaikos, runājot par kādām reliģiskām dogmām, piemēram, cik eņģeļu ir paradīzē. Šīs ideoloģijas tiek izmantotas, lai veicinātu vardarbību, un šeit nav jārunā par konfrontāciju starp jūdiem, kristiešiem un musulmaņiem, šeit ir jārunā par ekstrēmisma izplatību visā pasaulē. Es uzskatu, ka reliģiju šādos gadījumos izmanto tikai kā aizsegu tādām lietām, kam nav nekāda sakara ar patiesu ticību. Šie izaicinājumi, ar ko nākas saskarties visā pasaulē, mums ir kopēji. Protams, nav vienas vienkāršas atbildes, tomēr, ja mēs vēlamies šīs problēmas risināt, mēs tās varētu risināt labāk, ja to darītu kopā, ja mums būtu vienota sapratne par to, kas notiek, ja mēs kopā spētu sagatavot ilgtermiņa plānus un vienoties par īstermiņa taktiku.

Kas attiecas uz NATO, mums ir nepieciešama kopēja darbība dažādās jomās, mums ir nepieciešams efektīvi apmainīties ar informāciju par drošības sistēmām visās iesaistītajās valstīs. Protams, mums ir arī jāpaplašina NATO sadarbība ar citām starptautiskajām organizācijām, ieskaitot ANO. Protams, NATO tika dibināta kā militāra un aizsardzības organizācija, tomēr mūsdienu pasaulē nav iedomājama militāra alianse, kas veiktu tikai militāras operācijas, nedomājot par tām sabiedrībām, ar kurām nākas saskarties un kuru dzīvi tā ietekmē. Tādējādi NATO palīdz veidot, piemēram, pilsonisku sabiedrību valstīs, kur iesaistīti NATO spēki. NATO ir mainījusies, un tas nozīmē, ka NATO ir paplašinājusi savas intereses līdz pat Āfrikai, ir nodibinājusi attiecības ar Āfrikas Savienību, piemēram, nosūtot miera uzturēšanas spēkus uz Darfūru un apmācot arī ES militāros spēkus. Šajā situācijā Sudānas valdība ir atteikusies no ANO spēku atbalsta, un ir skaidrs, ka būtu diezgan grūti nosūtīt uz kontinentu, kas ir saskāries ar verdzību, spēkus no Rietumu pasaules, bet ir iespējams apmācīt, ir iespējams palīdzēt veidot infrastruktūru. Manuprāt, ir būtiski svarīgi, ka NATO spēj iejaukties tur, kur šādā veida intervence ir nepieciešama, un spēj apturēt draudus tur, kur tādi rodas.

Uzskatu, ka ir jāveido jaunas sadarbības formas un par tām ir jārunā šajā galotņu sanāksmē. Mums ir jādarbojas kopā ar valstīm, ar kurām mums ir kopējas vērtības, piemēram, Japānu, Austrāliju, Dienvidkoreju un citām. Es negribētu teikt, ka NATO mums ir jāpaplašina, iekļaujot visas pasaules valstis, tomēr mums ir jādibina savienība ar valstīm, kuras vēlas ar mums sadarboties, ar mūsu potenciālajiem partneriem, tādējādi darbojoties arī citos pasaules reģionos. NATO no tā nekļūs vājāka, jo, ja mēs vēlamies efektīvi darboties Afganistānā, nepieciešama palīdzība no Austrumu pasaules, tādējādi tiek samazināts spiediens uz NATO dalībvalstīm, gan runājot par finansiālajām izmaksām, gan citiem resursiem. No tā mēs tikai iegūsim. Mums ir jārunā par šādiem jautājumiem un jāveido sadarbības mehānismi. Es negribētu teikt, ka NATO ir jākļūst par pasaules policistu.

Arī Afganistāna ir sāpīgs jautājums, tas ir viens no lielākajiem NATO izaicinājumiem šodien, tā ir pirmā valsts, kur NATO ir iesaistījusies ilgstošās operācijās, un vairāku dalībvalstu spēki ir iesaistīti pirmajā intensīvajā karadarbībā pēc kara Korejā, un ir arī upuri. Pēc demokrātiski ievēlētas valdības NATO ir uzņēmusies veicināt stabilizāciju šajā valstī, taču ir reģioni, kas joprojām rada draudus, palielinās narkotiku ražošana un nelegālo ieroču tirdzniecība. Tomēr jāsaka, ka kopumā NATO darbība Afganistānā ir bijusi veiksmīga. Galveno slogu šeit ir uzņēmušās dažas valstis: ASV, Lielbritānija, Kanāda, Nīderlande un arī NATO partnere Austrālija. Arī citas NATO dalībvalstis ir nosūtījušas turp savus spēkus, tomēr piemērojot dažādu veidu aizliegumus, tādējādi, ja NATO komandieriem Afganistānā ir ātri nepieciešama palīdzība, tā nav pieejama. NATO nevar atļauties šāda veida izņēmumus, jo tādēļ nav iespējams efektīvi stāties pretī tiem izaicinājumiem, ar ko nākas saskarties Afganistānā. Ir skaidrs: ja NATO nedarīs to, kas ir nepieciešams, Afganistānā gan “Al Qaeda”, gan “Taliban” atkal nāks pie varas, un tas ir tas, ko mēs nevēlamies redzēt notiekam. Tāpēc visām NATO dalībvalstīm būtu jāizrāda politiskā griba un jāvienojas par to, kas tiks darīts, lai NATO spēki turpmāk efektīvi darbotos Afganistānā. Šeit mēs saprotam, ka problēmu nevar atrisināt tikai ar militāriem pasākumiem, jo šī valsts cieš jau ilgāk nekā 13 gadus. Tā ir ļoti svarīga misija, mums ir jāstrādā kopā ar citām starptautiskām organizācijām – gan ar ES, gan ar Pasaules banku un ANO. Dažādas nevalstiskās organizācijas varētu palīdzēt uzlabot afgāņu dzīvi. Protams, ja mēs negūsim afgāņu uzticību un neiesaistīsim viņus valsts attīstības procesos, mūsu militārie panākumi vienkārši izgaisīs vējā. Tātad mums ir jādarbojas kopā ar vietējiem iedzīvotājiem, lai iegūtais rezultāts būtu ilgstošs.

Ekselences, dāmas un kungi!

Paplašināšanās ir vēl viens svarīgs NATO transformācijas aspekts. Mums vajadzētu varbūt nedaudz pakavēties atmiņās un runāt par to pasaules gala scenāriju, kas tika apspriests 90.gados. Tika runāts, ka jaunu dalībvalstu uzņemšana tikai traucētu NATO darbībai un rastos dažādas citas problēmas. Tomēr mēs redzam, ka situācija ir attīstījusies pilnīgi pretēji: esam redzējuši dažādas reformas, jaunu dalībvalstu iesaistīšanu, kā rezultātā ir palielinājusies stabilitāte Austrumeiropā. Jaunās dalībvalstis spēj sniegt būtisku ieguldījumu NATO operācijās, un, protams, ir arī simboliski tas, ka šī galotņu sanāksme notiek Rīgā, un tādējādi tiek norādīts uz Latvijas kā jaunas dalībvalsts vēlmi strādāt NATO nākotnei. Mums ir tikai 2,3 miljoni iedzīvotāji, taču mēs vēlamies būt NATO sastāvā. Man nav nekādu šaubu par to, ka NATO interesēs ir paplašināties uz austrumiem, un es uzskatu, ka uzsāktais paplašināšanās process ir jāturpina tad, kad jaunās kandidātvalstis būs gatavas pievienoties. Horvātija, Albānija, Maķedonija daudz dara, lai saņemtu uzaicinājumu pievienoties NATO, un es ceru, ka 2008.gadā tiks pieņemti svarīgi lēmumi šajā sakarā. Tomēr, lai nodrošinātu ilgstošu stabilitāti Balkānu reģionā un Eiropā, mums ir jāpaplašina sava sadarbība ar visām citām valstīm, kas vēlas to darīt. Tāpēc mēs vēlamies padziļināt NATO attiecības ar Gruziju un Ukrainu, lai stiprinātu demokrātiskos spēkus šajās valstīs un nodrošinātu ilgstošu stabilitāti Eiropas dienvidaustrumos. Ir skaidrs, ka demokrātiska Gruzija ir tikai visu interesēs. Es uzskatu, ka NATO būtu jāpalīdz Gruzijai vienoties par mierīgu risinājumu attiecībā uz teritoriālajiem strīdiem. Ir skaidrs, ka Gruzija patiešām ir pavirzījusies tālu savā reformu ceļā. Es ceru, ka mūsu dialogs ar Gruziju motivēs to veikt tālākas reformas un gatavoties iespējamai iestājai NATO. Ukraina arī ir ārkārtīgi nozīmīga valsts šajā reģionā, un Ukraina ir strādājusi pie ciešāku attiecību nodibināšanas ar NATO jau vairākus gadus. Protams, mēs nevaram steidzināt mūsu partnerus Ukrainā, tomēr mēs varētu palīdzēt tajās jomās, kur mūsu palīdzība tiek lūgta. Mēs varētu sniegt informāciju par NATO Ukrainas tautai, kam gadu desmitus, visu laiku ticis stāstīts, ka NATO ir ienaidnieks. Mums būtu jāpalīdz Ukrainai veikt tās nozīmīgās reformas, kas valstij ir nepieciešamas. Protams, tas nebūs ātrs un viegls process, bet NATO durvīm būtu jāpaliek atvērtām visām potenciālajām dalībvalstīm, kas atbilst NATO standartiem. Mums ir jāievēro atvērto durvju politika, tas kalpos par motivāciju mūsu kaimiņiem turpināt reformas un nodrošinās drošību, stabilitāti un pārticību šajās valstīs.

Dāmas un kungi!

NATO ir arī jāveido ciešākas partnerattiecības ar valstīm citos pasaules reģionos. Es jau minēju Tuvos Austrumus, Āfriku un Klusā okeāna valstis. Šīm valstīm ir kopējas vērtības ar mums, tās novērtē NATO sniegto ieguldījumu šajos reģionos, un es uzskatu, ka šīs attiecības gadu gaitā varētu kļūt vēl ciešākas.

NATO attiecības ar Krieviju turpina radīt izaicinājumu NATO. Romā tika pieņemts lēmums par NATO un Krievijas padomes izveidošanu, kur noritētu dialogs par NATO un Krievijas attiecībām. Protams, Krievijas interesēs arī būtu veicināt sadarbību ar NATO un veicināt starptautisko drošību, kā arī stabilu un pārtikušu kaimiņvalstu attīstību. Krievijai būtu jāstrādā kopā ar Ukrainu, Gruziju un citām kaimiņvalstīm, lai nodibinātu labas kaimiņattiecības ar šīm kaimiņvalstīm. NATO jau sadarbojas ar Krieviju, lai mazinātu narkotiku izplatības draudus no Afganistānas, tomēr attīstība varētu virzīties tālāk arī citos jautājumos.

Dāmas un kungi!

Mēs dzīvojam savstarpēji saistītā pasaulē, mums ir kopā jāstājas pretī dažādiem draudiem un izaicinājumiem. Sadarbība ar ES ļaus risināt tāda veida draudus kā, piemēram, enerģijas drošība, jo enerģija tiek izmantota kā rīks, lai veicinātu ekonomisko attīstību, tomēr tā tiek izmantota arī tam, lai radītu spiedienu uz enerģijas patērētājiem. Tādējādi tas kļūst par drošības jautājumu. Kā senators Lugars vakar teica, NATO dalībvalstīm ir jāstrādā kopā, lai nodrošinātu pastāvīgu un drošu enerģijas piegādi gan šodien, gan nākotnē.

Jūs noteikti piekritīsies, ka NATO ir nepieciešama spēja ātri un efektīvi reaģēt uz ārkārtas situācijām visā pasaulē. Tāpēc ir jānodrošina, ka NATO speciālie spēki var tikt nosūtīti uz jebkuru pasaules vietu ātri un efektīvi. Skatoties nākotnē, NATO būtu jānosūta šie spēki, lai nodrošinātu valsts stabilizāciju Afgansitānā. Latvija varētu šeit piedāvāt ļoti pieredzējušus atmīnēšanas speciālistus, kas ir strādājuši gan Balkānos, gan Afganistānā un citos reģionos. Tomēr, tā kā NATO nav pieņēmusi lēmumu izmantot šāda veida spēkus Afganistānā, mēs nevaram nosūtīt uz turieni savus atmīnēšanas speciālistus. Un ir skaidrs, ka šie spēki nevar būt divās vietās vienlaicīgi. Mums būtu jānosaka savas prioritātes. Mums būtu jāuzdod sev jautājums, vai tas būtu tas labākais risinājums – tas, ka mūsu labākie speciālisti netiek nosūtīti turp, kur viņi patiešām būtu noderīgi, bet tiek taupīti kaut kādām potenciālām nākotnes misijām. Mums ir jāpieņem arī lēmums, vai mums uz vietas pietiek spēku, lai aizsargātu savu valsti. Mums ir arī jārunā par NATO krīžu vadības spēju, par loģistiku, aviotransportu. Mums būtu jādala izmaksas, piemēram, par tādu transportlidmašīnu kā C-17 iegādi. Mūsu sadarbība šajā jautājumā jau ir uzsākta. Vakar jau mēs apskatījām šāda veida lidmašīnu lidostā “Rīga”, kas šurp tika atgādāta īpaši NATO galotņu sanāksmes vajadzībām.

Dāmas un kungi!

Mums būs jāvienojas par nepieciešamo finanšu resursu piešķiršanu, lai efektīvi darbotos, tātad dalībvalstīm būs jārunā par to, cik daudz naudas ir iespējams dot, lai veicinātu mērķu sasniegšanu. Šeit jārunā arī par 2% no nacionālā kopprodukta, ko valstis varētu piešķirt šādiem mērķiem. Izmaksas būtu jāsadala godīgi starp dažādām dalībvalstīm. Es ceru, ka arī mēs spēsim izpildīt šo 2% robežlīniju vismaz tuvāko divu gadu laikā. Jūs esat šeit, Latvijā, valstī, kas pēdējo 15 gadu laikā ir mainījusies, pārveidojusies no apspiestas valsts totalitārisma jūgā par brīvu un demokrātisku valsti. Protams, mēs esam uzņēmušies jaunas atbildības un saprotam, ka šodienas pasaulē neviens nevar atļauties domāt tikai par savu valsti vai tikai par saviem tuvākajiem kaimiņiem. Tāpēc mēs pilnībā atbalstām NATO starptautisko darbību.

Un nobeigumā es vēlētos minēt trīs aspektus. Tātad mums ir nepieciešama ātri reaģēt spējīga alianse, kas spēj ātri pieņemt lēmumus. Mums ir nepieciešama efektīva alianse, kam ir nepieciešamie militārie līdzekļi, un mums ir nepieciešama arī plašāka alianse, kas nodrošina ne tikai drošību tās dalībvalstīm, bet arī veicina starptautisko drošību, piesaista potenciālās dalībvalstis un sadarbojas ar līdzīgi domājošiem partneriem visā pasaulē.

Dāmas un kungi!

Jūs atrodaties valstī, kas ir sasniegusi tik daudz, jo tās iedzīvotājiem bija sapnis, bija skaidrs mērķis, un cilvēki spēja sasniegt savu mērķi. NATO būtu jānosaka šis skaidrais mērķis un jāpaceļas pāri ikdienai, pāri mūsu valstīm, pāri militārajiem spēkiem un būtu jādomā par mūsu sapni – par to pasauli, kādā mēs gribētu dzīvot. Es patiešām ticu, ka mēs varam mainīt šo pasauli un ka tas, ko mēs darām un par ko mēs sapņojam, tiešām spēs mainīt pasauli. Paldies jums visiem!

Teksts: Latvijas Televīzijas nodrošinātā tulkojuma transkriptā