"Labais un sliktais Krievijā"

"International Herald Tribune"

— 99.12.22.

Kā pirms svētdienas parlamenta vēlēšanām Krievijā uzsvēra politiskie zinātnieki Maikls Makfouls un Nikolajs Petrovs, visraksturīgākā Krievijas parlamenta vēlēšanu iezīme, "ir tā, ka šīs vēlēšanas nav ārkārtējs notikums."

Krievijā jau ir notikušas trīs šādas vēlēšanas - 1993.,1995. un 1999.gadā - visas pēc vieniem un tiem pašiem likumiem un visas samērā godīgi. Makfouls un Petrovs uzsver: "Neviena cita demokrātiski ievēlēta likumdošanas institūcija nav bijusi tik ilgstoša Krievijas vēsturē."

Demokrātija kļūst par normālu parādību. Balsošanas kastes un nevis vardarbīga sacelšanās tiek pieņemta kā izmaiņu veicināšanas ceļš. Vēl pirms dažiem gadiem to nevarēja apgalvot. To vēl arvien nevar teikt par vairāk nekā pusi no republikām, kas izveidojās pēc Padomju Savienības sabrukuma.

Vēlēšanās krievi parādīja, ka nevēlas atgriezties padomju laikos. Komunistiskajai partijai uzticīgi vēl arvien ir aptuveni ceturtā daļa vēlētāju, neraugoties uz visām pēdējos gados piedzīvotajām nelaimēm. Un pat komunisti vairs patiesi netic komunismam.

Tomēr tas nenozīmē, ka krievi balsoja par liberālām, uz tirgu orientētām reformām. Gluži pretēji, vienīgais svētdienas vēlēšanu noteicošais faktors bija vēlme pēc "stingras rokas" - pēc līdera un politiskās sistēmas, kas spēj atjaunot zināmu kārtību postkomunistiskās pārejas haosā. Tas ir premjerministra Vladimira Putina politiskās prasmes pierādījums, ka viņš spēja sevi pasniegt kā autsaideru, kurš spēj nodibināt zināmu kārtību, lai gan viņu izvēlējās un iecēla amatā nepopulārais prezidents Boriss Jeļcins.

Ļeņina un Staļina zemē centieniem pēc spēcīgas rokas ir zināma nepatīkama pieskaņa. Tomēr tas nenozīmē, ka krievi, kuri izteica atbalstu Putinam un viņa "Vienotības" partijai, noteikti vēlas diktatūru. Viņi ir piedzīvojuši, cik nestabila spēj kļūt novājināta valsts, nodarot milzīgu ļaunumu sabiedrības visneaizsargātākajiem pārstāvjiem. Neizmaksātās algas un pensijas, nekontrolēta korupcija un nesniegtie pakalpojumi nodara vislielāko postu visnabadzīgākajiem iedzīvotājiem.

Nemieru izraisa tas, ka Putins un viņa sabiedrotie līdz uzvarai nonāca, galvenokārt pateicoties brutālajam karam Čečenijā. Saviem čečenu upuriem viņi piedēvēja visnecilvēcīgākās īpašības. Viņi ierāva vēlētājus kara trakumā, izmantojot vistendenciozāko propagandu. Savos uzbrukumos neaizsargātajiem civiliedzīvotājiem viņi izmantoja saukļus par Krievijas "diženumu."

1996.gada prezidenta vēlēšanās Krievijas prese noslēdza vienošanos ar velnu; lai atvairītu komunistu uzbrukumus, tā pārstāja rakstīt godīgi par Jeļcinu. Tajā laikā tas bija saprotams, tomēr Krievijai vēl šodien nākas par to maksāt. Prese bija korumpēta cēlu mērķu vārdā. Šī rudens kampaņā gandrīz neviens izdevums nesniedza objektīvu informāciju, savukārt Putina sabiedrotie manipulēja ar masu informācijas līdzekļiem, lai nomelnotu savus pretiniekus. Šajās vēlēšanās Krievijas reformatori noslēdza līdzīgu vienošanos, apspiežot jebkādas šaubas par kara noziegumiem, lai tikai nokļūtu pie varas. Kā taktika tā nostrādāja. Tomēr šķiet, ka pēc ilgāka laika Krievijas demokrātijai un sabiedrībai nāksies par to dārgi samaksāt.