"Kurš patiesībā uzvarējis Krievijā?"

"The New York Times"

— 99.12.21.

Ja Rietumi tic, ka Krievijas parlamenta vēlēšanās noticis spēcīgs balsojums par demokrātiju un tirgus reformām, tie māna paši sevi.

Svētdienas vēlēšanas patiešām bija zīmīga premjerministra Vladimira Putina uzvara, kuram, kā tajās atklājās, ir daudz politisko parazītu. Viņa pagājušajā mēnesī sniegtais atbalsts vēlēšanu blokam Vienotība - dažādu un atšķirīgu spēku koalīcijai, ko Kremlis apvienoja vēlēšanu kampaņas pēdējos trīs mēnešos - ļāva tai pacelties no viencipara skaitļiem sabiedriskās domas aptaujās līdz otrajai vietai finišā ar gandrīz ceturto daļu balsu.

Putins un viņa Kremļa sabiedrotie parādīja izcilu prasmi politisko oponentu graušanā. Bijušā premjerministra Jevgēņija Primakova un Maskavas mēra Jurija Lužkova vadītais, pret Kremli noskaņotais bloks, kurš, kā paredzēja pirms četriem mēnešiem, varētu gūt uzvaru vēlēšanās, pēc iznīcinošā uzbrukuma guva tikai 12-13% balsu un finišēja kā trešais.

Taču Putina uzvara gūta par dārgu cenu demokrātisko normu ziņā. Kremlis izmantoja savu kontroli pār divām vadošajām nacionālajām televīzijas stacijām, lai nemitīgi nomelnotu Lužkovu un viņa sabiedrotos ar puspatiesām un nepārprotami safabricētām apsūdzībām korupcijā un slepkavībās. Valdības nodokļu iestādes iebaidīja tos masu medijus, kuri atteicās no šīs līnijas. Protams, ka Lužkovs atbildēja līdzīgi, taču tā bija negodīga cīņa. Viņa mediju un finansu resursi nobāl salīdzinājumā ar Kremļa rīcībā esošajiem.

Šajā procesā Krievijai priekšā stāvošie lielie jautājumi - it īpaši jautājums par to, kā izvilkt valsti no ieilgušās depresijas un sociālās lejupslīdes - netika pat apspriesti.

Ar šo uzvaru Putins ir kļuvis par gandrīz nešaubīgu favorītu uzvarai nākamā gada jūnijā paredzētajās prezidenta vēlēšanās. Taču kas ir Vladimirs Putins, un kam viņš tic?

Viņa fenomenālā izvirzīšanās ir tiešas sekas brutālajai militārajai operācijai Čečenijā, kura Krievijas sabiedrībā joprojām ir visai populāra. Tagad, kad vēlēšanas ir aiz muguras, Putins, šķiet, ir gatavs ķerties pie galīgā uzbrukuma Groznijai. Viņš ir guvis stingru militāristu un drošības dienestu atbalstu, kuriem ir apsolīti papildu resursi, kaut arī ne armija, ne drošībnieki nav veikuši kādas nopietnas reformas. Tāpat viņš ir centies panākt lielākas investīcijas militāri industriālajā kompleksā, ko viņš uzskata par ekonomiskās atjaunotnes balstu.

Tas nekā īpaši neveido krievu demokrāta portretu, taču Kremlis ir mēģinājis pārliecināt Rietumu līderus, ka Putins ir uzticīgs tirgus reformators, kam ir ciešas saiknes ar Krievijas tagad sagrauto radikālo ekonomisko reformu arhitektu Anatoliju Čubaisu. Putins pats tā liek domāt, vēlēšanu naktī personīgi ierodoties pie Čubaisa un viņa sabiedrotajiem, lai apsveiktu tos ar negaidīto ceturto vietu.

Ja arī Putins sirdī ir reformators, viņam būs grūti virzīt uz priekšu caur it kā centriskāko parlamentu tādas reformas, kādām dod priekšroku Rietumi un Čubaiss.

Lielā koalīcija jaunajā Valsts domē, kura it kā atbalsta valdību un kā reformas, ja papēta tuvāk, škiet arvien dīvaināka un dīvaināka. Tajā iekļaujas Čubaisa sabiedrotie, Žirinovka vadītie ultranacionālisti, kā arī bloks Vienotība - valstisku, nacionālistisku, liberālu un pat komunistisku politiķu sakausējums. Vienotības vadībā ir pat Aleksandrs Ruckojs, kas 1993. gadā vadīja bruņoto dumpi pret Borisu Jeļcinu, un Kalmikijas prezidents Kirsans Iļumžinovs, kas savulaik draudēja atdalīties no Krievijas. Provaldības spēku rindās ir arī mediju magnāts un Kremļa insaiders Boriss Berezovskis, kas ir korupcijas apsūdzību centrā un, kā apgalvo, vismaz daļēji esot mēģinājis panākt ievēlēšanu, jo deputāti bauda imunitāti pret kriminālvajāšanu.

Visbeidzot, šī strīdīgā koalīcija pat nebaudīs vairākumu jaunajā Domē. Patiesībā Lužkovs un komunisti var gūt vairāk deputātu, un, gatavojoties prezidenta vēlēšanām, diez vai gribēs vēlēt valdībai vieglas dienas. Putinam būs jācīnās par vairākumu ikvienā balsojumā par viņa ekonomisko programmu.

Tā vietā, lai ātri virzītos uz tirgus un demokrātiskām reformām, jaunā Dome solās parādīt sarežģījumus, ar kādiem saistīta progresa panākšana abās jomās. Un var paredzēt, ka, tuvojoties Jeļcina sekotāja vēlēšanām jūnijā, politika kļūs vēl netīrāka.

Tomass Grehems