Par likuma “Par sapulcēm, gājieniem un piketiem”
1.panta ceturtās daļas vārdu “vai citiem atribūtiem” un “kā arī
mutvārdos izteikti atsevišķi saukļi, lozungi vai uzrunas”,
9.panta pirmās daļas, 12.panta trešās daļas 1.punkta vārdu
“kārtības uzturētājiem”, 13.panta otrās daļas vārdu “un gājēju”,
14.panta sestās daļas otrā teikuma, 15.panta ceturtās daļas vārdu
“ne agrāk kā 10 dienas un”, 16.panta un 18.panta ceturtās daļas
atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 103.pantam, Eiropas
Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas
11.pantam un Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un
politiskajām tiesībām 21.pantam
Latvijas Republikas
Satversmes tiesas spriedums
Latvijas Republikas vārdā
Rīgā 2006.gada 23.novembrī
lietā Nr.2006-03-0106
Latvijas Republikas Satversmes
tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētājs Aivars Endziņš,
tiesneši Juris Jelāgins, Romāns Apsītis, Aija Branta, Gunārs
Kūtris un Andrejs Lepse,
pamatojoties uz Latvijas
Republikas Satversmes 85.pantu un Satversmes tiesas likuma
16.panta 1.un 6.punktu, 17.panta pirmās daļas 3.punktu un
28.1pantu,
pēc divdesmit 8.Saeimas deputātu –
Valērija Agešina, Andreja Aleksejeva, Aleksandra Bartaševiča,
Martijana Bekasova, Vladimira Buzajeva, Borisa Cileviča, Oļega
Deņisova, Sergeja Fjodorova, Aleksandra Golubova, Jāņa Jurkāna,
Nikolaja Kabanova, Andreja Klementjeva, Vitālija Orlova, Jakova
Plinera, Ivana Ribakova, Jura Sokolovska, Igora Solovjova, Andra
Tolmačova, Jāņa Urbanoviča un Alekseja Vidavska – pieteikuma
2006.gada 24.oktobrī tiesas sēdē
rakstveida procesā izskatīja lietu
“Par likuma
“Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” 1.panta ceturtās daļas
vārdu “vai citiem atribūtiem” un “kā arī mutvārdos izteikti
atsevišķi saukļi, lozungi vai uzrunas”, 9.panta pirmās daļas,
12.panta trešās daļas 1.punkta vārdu “kārtības uzturētājiem”,
13.panta otrās daļas vārdu “un gājēju”, 14.panta sestās daļas
otrā teikuma, 15.panta ceturtās daļas vārdu “ne agrāk kā 10
dienas un”, 16.panta un 18.panta ceturtās daļas atbilstību
Latvijas Republikas Satversmes 103.pantam, Eiropas Cilvēka
tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 11.pantam un
Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām
21.pantam”.
Konstatējošā
daļa
1. 1997.gada 16.janvārī
Saeima pieņēma likumu “Par sapulcēm, gājieniem un piketiem”
(turpmāk – Sapulču likums). 2003.gada 10.aprīlī, 2004.gada
18.martā un 2005.gada 2.novembrī tajā tika izdarīti vairāki
grozījumi. Likuma panti, kuros ietvertas apstrīdētās tiesību
normas, šobrīd ir spēkā šādā redakcijā:
1.1. Sapulču likuma 1.panta
ceturtā daļa noteic: “Pikets ir pasākums, kura laikā viens vai
vairāki cilvēki publiskā vietā ar plakātiem, lozungiem vai
transparentiem, vai citiem atribūtiem pauž kādas idejas un
viedokļus, bet kura gaitā netiek teiktas runas, kā arī mutvārdos
izteikti atsevišķi saukļi, lozungi vai uzrunas.”
1.2. Likuma 9.panta pirmā
daļa paredz, ka “sapulces, piketus un gājienus aizliegts rīkot
tuvāk par 50 metriem no Valsts prezidenta rezidences, Saeimas,
Ministru kabineta, pašvaldību domju (padomju) ēkām, tiesām,
prokuratūras, policijas, ieslodzījuma vietu un ārvalstu
diplomātisko un konsulāro pārstāvniecību ēkām. Sapulču un piketu
rīkošanai šo ēku tuvumā attiecīgās institūcijas, izņemot
diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecības, var ierādīt īpašas
vietas arī tuvāk par 50 metriem.”
1.3. Likuma 12.panta trešā
daļa noteic: “Pieteikumam pievieno:
1) to līgumu kopijas, kurus
pasākuma organizators noslēdzis ar kārtības uzturētājiem,
personām, kas atbildīgas par sabiedrisko kārtību un drošību
pasākuma laikā (uzrādot oriģinālus);
2) pasākuma norises vietas
īpašnieka vai pārvaldnieka rakstveida piekrišanu tā rīkošanai, ja
viņš nav pasākuma organizators un pasākums tiek rīkots uz viņa
privātajā īpašumā esošās zemes vai uz privātajā īpašumā vai
privātajā lietošanā esošajiem zemes gabaliem.”
1.4. Likuma 13. panta otrā
daļa noteic: “Jebkurā gadījumā pieteikums iesniedzams, ja
sapulce, gājiens vai pikets traucē transporta un gājēju
kustību.”
1.5. Likuma 14.panta sestā
daļa paredz: “Ja plānotais pasākuma dalībnieku skaits pārsniedz
simtu, uz katriem simt dalībniekiem norīko ne mazāk par diviem
kārtības uzturētājiem. Ja no kompetentas iestādes saņemta
informācija, ka pasākuma mierīga un organizēta norise ir
apdraudēta, attiecīgā vietējā pašvaldība var pieprasīt, lai
organizators nodrošina ne mazāk kā četrus kārtības uzturētājus uz
katriem simt dalībniekiem.”
1.6. Sapulču likuma 15.
panta ceturtā daļa noteic: “Pēc tam, kad pašvaldības amatpersona
izskatījusi pieteikumu par sapulces, gājiena vai piketa rīkošanu,
tā ne agrāk kā 10 dienas un ne vēlāk kā 48 stundas pirms pasākuma
sākuma veic vienu no šādām darbībām:
1) izsniedz izziņu, kas apliecina,
ka pašvaldībai nav iebildumu pret pasākuma rīkošanu;
2) izsniedz izziņu, kas apliecina,
ka pašvaldībai nav iebildumu pret pasākuma rīkošanu, nosakot
ierobežojumus pasākuma rīkošanai;
3) izsniedz motivētu
atteikumu.”
1.7. Savukārt 16.pants
paredz: “Pasākumu rīkot nedrīkst, ja organizatoram nav izsniegta
izziņa, kas apliecina, ka pašvaldībai nav iebildumu pret pasākuma
rīkošanu.”
1.8. Likuma 18.panta
ceturtā daļa noteic: “Pasākuma vadītājam ir jābūt klāt
pašvaldības amatpersonas izsniegtajai izziņai, kas apliecina, ka
pašvaldībai nav iebildumu pret pasākuma rīkošanu, un pēc
pašvaldības pārstāvja vai policijas darbinieka pieprasījuma tā
jāuzrāda.”
2. Pieteikuma iesniedzējs –
divdesmit 8.Saeimas deputāti – lūdz atzīt par
neatbilstošu augstāka juridiskā spēka normām Sapulču likuma
1.panta ceturtās daļas vārdus “vai citiem atribūtiem” un “kā arī
mutvārdos izteikti atsevišķi saukļi, lozungi vai uzrunas”,
9.panta pirmo daļu, 12.panta trešās daļas 1.punkta vārdus
“kārtības uzturētājiem”, 13.panta otrās daļas vārdus “un gājēju”,
14.panta sestās daļas otro teikumu, 15.panta ceturtās daļas
vārdus “ne agrāk kā 10 dienas un”, 16.pantu un 18.panta ceturto
daļu (turpmāk – apstrīdētās normas).
Pieteikumā norādīts, ka pulcēšanās
brīvība nav absolūta un zināmos apstākļos, kad to prasa ļoti
svarīgu sabiedrības interešu aizsardzība un ja tiek ievērots
samērīguma princips, valstij ir tiesības ierobežot Satversmē
garantētās pamattiesības. Tiesības uz pulcēšanās brīvību esot
atzīstamas par vienu no demokrātiskas sabiedrības pamatiem, un šo
tiesību ierobežojumu interpretācijai jābūt šaurai. Visas
apstrīdētās normas vairāk vai mazāk ierobežojot personas tiesības
uz pulcēšanās brīvību, padarot šo tiesību īstenošanu atkarīgu no
dažādiem apstākļiem un nosacījumiem.
2.1. Pieteikuma iesniedzējs
uzskata, ka Sapulču likuma 1.panta ceturtajā daļā ietvertie vārdi
“vai citiem atribūtiem” nepamatoti paplašina piketa definīciju,
aptverot ne tikai pasākumus, kuru laikā tiek izmantoti plakāti,
lozungi vai transparenti, bet arī daudzus citus pasākumus. Tas
ļaujot pašvaldībai vai policijai kā piketu kvalificēt gandrīz
jebkuras personas vai personu grupas ierašanos publiskā vietā,
piemēram, tad, ja personām ir vienāda stila apģērbs, un līdz ar
to šīs personas varot sodīt, ja nav iesniegts pieteikums par
minētā pasākuma rīkošanu.
Pieteikumā norādīts, ka ar šo
ierobežojumu nevar panākt nevienu no Latvijas Republikas
Satversmes (turpmāk – Satversme) 116.pantā minētajiem
leģitīmajiem mērķiem, jo pati par sevi dažādu atribūtu
izmantošana pulcēšanās vietā neapdraud citu cilvēku tiesības,
demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību vai
tikumību.
Šis ierobežojums aizskarot arī
Satversmes 100.pantā garantētās pamattiesības uz vārda brīvību,
jo šīs tiesības attiecoties ne tikai uz informācijas un uzskatu
saturu, bet arī uz to izplatīšanas un paušanas formu.
2.2. Pieteikumā norādīts,
ka Sapulču likuma 1.panta ceturtajā daļā ietvertie vārdi “kā arī
mutvārdos izteikti atsevišķi saukļi, lozungi vai uzrunas”
nepamatoti sašaurina piketa definīciju. Ja pieteikta piketa laikā
tā dalībnieki mutvārdos izsaka saukļus, lozungus vai uzrunas,
šāda rīcība tiktu atzīta par Sapulču likuma pārkāpumu un saskaņā
ar Sapulču likuma 23.pantu pasākumu varētu paziņot par slēgtu.
Turklāt piketa organizatoram varot rasties nepieciešamība izteikt
atsevišķus piketa dalībniekiem adresētus saukļus jeb komandas,
pildot Sapulču likuma 20.panta pirmajā daļā un 23.panta pirmajā
daļā paredzētos pienākumus.
Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka
šis ierobežojums neatbilst nevienam no Satversmes 116.pantā
minētajiem leģitīmajiem mērķiem.
2.3. Pieteikuma iesniedzējs
uzskata, ka Sapulču likuma 9.panta pirmajā daļā ietvertais
aizliegums rīkot sapulci, piketu vai gājienu (turpmāk – pasākums)
tuvāk par 50 metriem no noteiktu iestāžu ēkām atbilst leģitīmam
mērķim – aizsargāt citu cilvēku tiesības un sabiedrības drošību,
tomēr tas nav nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā un nav
samērīgs. Pasākumu mērķis esot viedokļa, ļoti bieži – protesta
paušana, un tāpēc esot nepieciešams, lai šo viedokli uzklausītu
varas pārstāvji. Šis ierobežojums nozīmējot, ka pasākumu rīkošana
ir gandrīz neiespējama Rīgas pilsētas centrā, proti, vietās, kur
tos var ievērot varas pārstāvji. Turklāt ierobežojums piemērojams
arī brīvdienās un svētku dienās, kad lielākā daļa no Sapulču
likuma 9.panta pirmajā daļā minētajām iestādēm nestrādā.
Pieteikumā izteikts viedoklis, ka
šis ierobežojums ir īpaši nesamērīgs attiecībā uz gājieniem, kuru
laikā potenciālais citu cilvēku tiesību un sabiedrības drošības
apdraudējums, kas saistīts ar attālumu no Sapulču likuma 9.panta
pirmajā daļā minētajām ēkām, ir ļoti īslaicīgs. Turklāt gājiena
mērķis parasti neesot viedokļa paušana par konkrētās institūcijas
darbību, līdz ar to iespējamais apdraudējums neesot vērsts pret
konkrētās iestādes ēku.
Iespējamo apdraudējumu varot
novērst ar citiem līdzekļiem, neierobežojot pulcēšanās brīvību.
Pirmkārt, varot piemērot Sapulču likuma 9.panta otro daļu, kas
noteic, ka pasākuma laikā ir jānodrošina brīva pieeja un
piebraukšana valsts un pašvaldību iestādēm, kuru tuvumā notiek
attiecīgais pasākums. Otrkārt, varot piesaistīt papildu policijas
spēkus šo ēku apsardzei.
2.4. Pieteikumā izteikts
viedoklis, ka Sapulču likuma 12.panta trešās daļas 1.punktā
noteiktais pienākums pievienot pieteikumam par pasākuma rīkošanu
to līgumu kopijas, kurus pasākuma organizators noslēdzis ar
kārtības uzturētājiem, atbilst leģitīmam mērķim – sabiedrības
drošības aizsardzība, taču nav nepieciešams demokrātiskā
sabiedrībā un nav samērīgs. Sabiedrības drošību garantējot citas
Sapulču likuma normas, kuras ļauj pārbaudīt kārtības uzturētāja
identitāti.
Sapulču likums neuzliekot pasākuma
organizatoram pienākumu slēgt rakstveida līgumu ar ikvienu
kārtības uzturētāju. Tāpēc gadījumā, kad ir panākta vienošanās
citā formā, esot neiespējami pievienot pieteikumam par pasākuma
rīkošanu līguma kopiju. Pašvaldības amatpersona varot pārbaudīt
kārtības uzturētāja identitāti, jo saskaņā ar Sapulču likuma
14.panta pirmās daļas 9.punktu un trešo daļu pieteikumā par
pasākuma rīkošanu jānorāda kārtības uzturētāju vārds, uzvārds,
personas kods un dzīvesvieta. Turklāt Sapulču likuma 14.panta
piektā daļa paredz, ka organizators ir tiesīgs arī pēc tam, kad
pieteikums par pasākuma rīkošanu jau ir iesniegts, nomainīt
atsevišķus kārtības uzturētājus, līdz ar to esot iespējams, ka
pasākuma laikā kārtību uztur citas personas, nevis tās, ar kurām
noslēgts rakstveida līgums.
2.5. Pieteikuma iesniedzējs
uzskata, ka Sapulču likuma 13.panta otrā daļa ierobežo šā paša
panta pirmās daļas piemērošanu, proti, ja tiek traucēta
transporta un gājēju kustība, jāiesniedz pieteikums arī par
tādiem pasākumiem, par kādiem tas citādā gadījumā nebūtu
jāiesniedz. Pieteikumā atzīts, ka šis ierobežojums atbilst
leģitīmam mērķim – citu cilvēku tiesību aizsardzība, tomēr tas
neesot nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā un neesot
samērīgs.
Pieteikumā norādīts, ka Sapulču
likuma 13.panta pirmās daļas 2.punkts, nosakot, ka pieteikums nav
jāiesniedz, ja pikets nav organizēts vai publiski izsludināts,
ļauj īstenot pulcēšanās brīvību gadījumā, kad pikets ir spontāns.
Spontānu piketu rīkošana esot atzīstama par svarīgu pulcēšanās
brīvības īstenošanas formu, kādā personas reaģē uz konkrētu
notikumu. Piemērojot Sapulču likuma 12.panta piekto daļu
kopsakarā ar 13.panta otro daļu, iznākot, ka spontāna piketa
rīkošana ir iespējama tikai tad, ja tas netraucē gājēju kustību.
Pieteikuma iesniedzējs uzsver: tā kā pulcēšanās brīvības
īstenošanu garantē Satversme, nevis Sapulču likums, priekšroka
būtu dodama tiesībām rīkot spontānu piketu bez pieteikuma
iesniegšanas, nevis gājēju tiesībām izvēlēties sev vēlamo
maršrutu.
2.6. Pieteikumā norādīts,
ka Sapulču likuma sestās daļas otrais teikums, kas uzliek
pasākuma organizatoram pienākumu nodrošināt papildu kārtības
uzturētāju klātbūtni pasākuma mierīgas un organizētas norises
apdraudējuma gadījumā atbilst leģitīmam mērķim – sabiedrības
drošība un citu cilvēku tiesību aizsardzība. Tomēr tas neesot
nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā un neesot samērīgs.
Šis ierobežojums uzliekot pasākuma
organizatoram lielāku atbildību par pasākuma drošību tādā
gadījumā, ja ir saņemta informācija par apdraudējumu. Turklāt
tad, ja organizators atsakās uzņemties papildu atbildību,
pašvaldība varot izsniegt atteikumu (Sapulču likuma 15.panta
sestā un septītā daļa).
Pieteikuma iesniedzējs izsaka
viedokli, ka, ņemot vērā pulcēšanās brīvības fundamentālo
raksturu, šo brīvību nedrīkst ierobežot pat tādos gadījumos, kad
ar attiecīgo pasākumu saistītie notikumi, kurus organizatori
nevar kontrolēt, apdraud sabiedrības drošību. Turklāt valstij
esot ne tikai negatīvs pienākums pēc iespējas neiejaukties
pulcēšanās brīvības īstenošanā, bet arī pozitīvs pienākums un
atbildība rūpēties par to, lai pasākuma norise netiktu traucēta.
Arī ASV judikatūrā tiekot atzīts, ka prasības attiecībā uz
pasākuma rīkošanu nevarot būt atkarīgas no pasākuma satura, kā
arī no iespējamo pretinieku protestiem.
2.7. Pieteikuma iesniedzējs
uzskata, ka Sapulču likuma 15.panta ceturtajā daļā noteiktais
aizliegums izsniegt izziņu par pasākuma saskaņošanu vai atteikumu
agrāk nekā 10 dienas pirms pasākuma sākuma atbilst leģitīmam
mērķim – citu cilvēku tiesību, demokrātiskās valsts iekārtas,
sabiedrības drošības, labklājības un tikumības aizsardzība, jo
gadījumā, kad pasākums saskaņots agrāk, apstākļi var būtiski
mainīties un var rasties nepieciešamība atcelt konkrēto un izdot
citu administratīvo aktu. Tomēr šis ierobežojums neesot
nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā un neesot samērīgs, jo
ievērojami pasliktinot personas stāvokli salīdzinājumā ar
iepriekšējo tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru pašvaldības
amatpersonai pieteikums par pasākuma rīkošanu bija jāizskata
triju dienu laikā. Pieteikumā norādīts, ka iepriekšējais
regulējums ļāva personai savlaicīgi plānot ar pasākuma rīkošanu
saistītās darbības un nodrošināja efektīvu iespēju pārsūdzēt
nelabvēlīgu administratīvo aktu, savukārt spēkā esošais
regulējums to neļauj pat tādā gadījumā, ja pieteikums par
pasākuma rīkošanu ir iesniegts vairākus mēnešus pirms konkrētā
datuma. Šāds ierobežojums negatīvi ietekmējot iespēju īstenot
pulcēšanās brīvību, turklāt paaugstinot risku, ka drošības
pasākumi netiks pienācīgi sagatavoti.
Pieteikuma iesniedzējs izsaka
viedokli, ka šā ierobežojuma mērķi var sasniegt ar citiem
līdzekļiem, proti, izmantojot Administratīvā procesa likuma
85.panta otrajā daļā paredzēto iespēju atcelt administratīvo aktu
sakarā ar apstākļu maiņu.
2.8. Pieteikumā norādīts,
ka Sapulču likuma 16.pantā ietvertais pienākums saņemt
pašvaldības izziņu un 18.panta ceturtajā daļā ietvertais pasākuma
vadītāja pienākums pēc pašvaldības pārstāvja vai policijas
darbinieka pieprasījuma uzrādīt šo izziņu atbilst leģitīmam
mērķim – citu cilvēku tiesību, demokrātiskās valsts iekārtas,
sabiedrības drošības, labklājības un tikumības aizsardzība, tomēr
tie nav nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā un nav samērīgi.
Pieteikuma iesniedzējs izsaka
viedokli, ka no Satversmes 103.panta, ja tam tiek piemērota
gramatiskā, vēsturiskā, sistēmiskā un teleoloģiskā
interpretācijas metode, izrietot tikai tas, ka pulcēšanās
brīvības īstenošanas priekšnoteikums ir informēšana par pasākumu
(tā iepriekšēja pieteikšana). Kā norāda pieteikuma iesniedzējs,
līdz Sapulču likuma grozījumu spēkā stāšanās brīdim Sapulču
likuma 12.panta pirmā daļa noteica, ka tādu pasākumu sarīkošanai,
kuri atbilst likuma prasībām, nav nepieciešama valsts vai
pašvaldības iestāžu atļauja. Taču spēkā esošajā redakcijā Sapulču
likuma 16.pants, pretēji Satversmes regulējumam, paredzot
pašvaldības pozitīvu darbību (pasākuma atļaušanu). Satversmes
116.pants nevarot aizstāt Satversmes 103.panta kodolā ietverto
tiesisko attiecību regulējuma veidu (iepriekšēju pasākuma
pieteikšanu) ar citu regulējuma veidu (atļaujas saņemšanu).
Pieteikumā norādīts, ka vairāku
Eiropas Savienības dalībvalstu konstitūcijas tieši garantē
tiesības uz pulcēšanās brīvību bez jebkādas nepieciešamības
saņemt atļaujas, bet citu valstu normatīvajos aktos parasti ir
paredzēts, ka pulcēšanās brīvības īstenošanai ir nepieciešams
iepriekš informēt vietējo pašvaldību vai policijas iestādi.
3. Institūcija, kas
izdevusi apstrīdēto aktu, –Saeima – lūdz Satversmes
tiesu atzīt pieteikumu par nepamatotu, bet apstrīdētās normas –
par atbilstošām Satversmes 103.pantam, Eiropas Cilvēka tiesību un
pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija)
11.pantam un Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un
politiskajām tiesībām (turpmāk – Pakts) 21.pantam.
Atbildes rakstā izteikts
viedoklis, ka pulcēšanās brīvība no valsts pieprasa galvenokārt
to, lai valsts atturētos iejaukties šīs brīvības īstenošanā.
Tomēr, ņemot vērā to, ka pulcēšanās laikā varot tikt apdraudēti
ne tikai pasākuma dalībnieki, bet arī citas personas un traucēta
sabiedriskā kārtība, valstij tiekot uzlikts pozitīvs pienākums.
To pieprasot Satversmes 103. un 116.pants, un šā pozitīvā
pienākuma īstenošanas pamats esot Sapulču likums, kura mērķis ir
garantēt saprātīgu līdzsvaru starp personas, sabiedrības,
kārtības un drošības interesēm. Izstrādājot Sapulču likumu,
likumdevējs esot vadījies no lietderības apsvērumiem, lai
sasniegtu minēto mērķi.
3.1. Saeima nepiekrīt
pieteikuma iesniedzēja viedoklim, ka Sapulču likuma 1.panta
ceturtajā daļā ietvertie vārdi “vai citiem atribūtiem” aizskar
Satversmes 103.pantā noteiktās pamattiesības. Atbildes rakstā
norādīts, ka Sapulču likumā ietvertie terminu skaidrojumi ir
relatīvi un to mērķis ir ļoti vispārīgi aprakstīt veidus, kādos
persona var īstenot Satversmes 103.pantā minētās tiesības, bet
valsts – tai uzliktos pienākumus.
Saeima uzskata, ka pieteikuma
iesniedzējs ļoti šauri, gramatiski interpretē Sapulču likuma
1.panta ceturto daļu, turklāt to atrauj no 13.panta pirmās daļas
2.punkta, kas regulē neorganizētu vai publiski neizsludinātu
piketu rīkošanu. Neesot pamatotas pieteikuma iesniedzēja bažas
par to, ka Sapulču likumā ietvertais piketa skaidrojums varētu
pieļaut nepamatotu personas administratīvo sodīšanu, pamatojoties
uz Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa
174.3pantu.
Atbildes rakstā izteikts
viedoklis, ka ar attiecīgajiem grozījumiem ietverot vārdus “vai
citiem atribūtiem” Sapulču likuma 1.panta ceturtajā daļā, tika
labota neprecizitāte, kas bija pieļauta Sapulču likuma
izstrādāšanas gaitā 1996. – 1997.gadā. Saeima uzskata, ka būtu
neloģiski ar vārdu “pikets” saprast tikai tādu pasākumu, kur
izmanto lozungu, transparentu vai plakātu, jo tādu pašu iedarbību
var panākt arī ar citiem atribūtiem. Ja pulcēšanās ir organizēta
vai publiski izsludināta, vairs neesot būtiskas nozīmes tam, kādā
veidā tās laikā tiek paustas idejas vai viedokļi. Turklāt, ja
Sapulču likuma 1.panta ceturtajā daļā grozījumi nebūtu izdarīti
un pasākums būtu pieteikts kā pikets, tā dalībniekiem būtu
aizliegts savu ideju un viedokļu paušanai izmantot citādus
līdzekļus kā vien lozungus, transparentus vai plakātus. Izdarot
grozījumus, likumdevējs esot piedāvājis atvērtu skaidrojumu, kas
vairāk atbilst Sapulču likuma mērķim un ļauj risināt atšķirīgas
dzīves situācijas.
3.2. Attiecībā uz Sapulču
likuma 1.panta ceturtajā daļā ietvertajiem vārdiem “kā arī
mutvārdos izteikti atsevišķi saukļi, lozungi vai uzrunas” Saeima
norāda, ka pieteikuma iesniedzējs piketu uzskata par vienīgo
formu, kādā persona var izteikt idejas un viedokļus, bet nezin
kāpēc neatzīst vai negrib atzīt to, ka pastāv arī tiesības rīkot
sapulci – pasākumu, kurā parasti tiek teiktas runas un kurā var
izmantot dažādu atribūtiku. Atbildes rakstā izteikts viedoklis,
ka Sapulču likuma 1.pantā gājiena, sapulces un piketa skaidrojumi
ietverti tāpēc, lai pasākuma rīkotāji varētu izšķirt šādus
jautājumus: vai nepieciešams iesniegt pieteikumu par pasākuma
rīkošanu, kāds būs pasākuma raksturs, kādus sabiedriskās
kārtības, satiksmes traucējumus tas varētu izraisīt u.tml. Ja
persona vēlas, lai tiktu teiktas runas, tā piesaka sapulci, bet,
ja tā vēlas paust attieksmi citādā veidā, – var rīkot piketu vai
gājienu. Tāpēc vien, ka persona kļūdījusies un pieteikusi piketu,
likuma norma neesot pretrunā ar augstāka juridiskā spēka tiesību
normām.
Saeima vērš uzmanību uz to, ka
Sapulču likuma 1.panta ceturtā daļa “neliek piketa dalībniekiem
stāvēt klusu”, jo viņi var paust savu attieksmi citādā formā,
nevis tikai runās vai uzrunās. Katrā konkrētajā gadījumā tiekot
vērtēts, vai pikets nepāraug sapulcē. Saeima uzskata, ka
pieteikuma iesniedzējs pārprot šīs tiesību normas saturu, un
pieļauj, ka tā varētu tikt nepareizi interpretēta. Tomēr tas vien
vēl nenozīmējot, ka norma ir pretrunā ar augstāka juridiskā spēka
tiesību normām. Tāpat nevarot piekrist pieteikuma iesniedzēja
apgalvojumam, ka šī tiesību norma neļaujot piketa organizatoram
un kārtības uzturētājiem pildīt viņiem uzlikto pienākumu, proti,
nodrošināt kārtību piketa laikā.
3.3. Saeima uzskata, ka
Sapulču likuma 9.panta pirmajā daļā ietvertais ierobežojums, ja
vien tiek piemērots pareizi, atbilst samērīguma principam. Šā
ierobežojuma leģitīmais mērķis esot garantēt īpaši svarīgu valsts
iestāžu netraucētu darbību un preventīvi novērst iespējamos
drošības apdraudējumus. Lai pārliecinātos, vai ierobežojums ir
samērīgs, esot jānoskaidro, vai šī tiesību norma ir piemērojama
elastīgi, proti, tā, lai nepieciešamības gadījumā būtu pieejams
saudzējošāks līdzeklis, ne tikai vispārējs aizliegums pulcēties
tuvāk par 50 metriem no attiecīgās iestādes.
Saeima norāda, ka arī, piemēram,
ASV un Vācijā pasākuma vietas izvēle tiekot ierobežota. Pilnībā
atsakoties no aizliegto zonu principa, tajā pašā laikā tiekot
pieļauta lielāka amatpersonu rīcības brīvība un tās var noteikt,
ka pasākumu drīkst rīkot ne tikai 50 metru, bet vēl lielākā un
gluži nesaprātīgā attālumā. Tādējādi Latvijā “šajā jūtīgajā
jautājumā tika mēģināts rast zināmu līdzsvaru”. Šo līdzsvaru
nodrošinot Sapulču likuma 9.panta pirmās daļas otrais teikums.
Attiecīgā iestāde pati varot noteikt konkrēto pasākumu rīkošanas
vietu, bet likumā paredzēts maksimālais attālums, kādu pieļaujams
noteikt. Līdz ar to, pēc Saeimas ieskata, “likums paredz
saudzējošu līdzekli un elastīgu risinājumu, lai, sasniedzot
leģitīmo mērķi, netiktu nepamatoti ierobežotas personas
tiesības”.
3.4. Atbildes rakstā
izteikts šāds viedoklis: pat ja Sapulču likuma 12.panta trešās
daļas 1.punktā ietvertā tiesību norma, kā šķiet pieteikuma
iesniedzējam, ir nepilnīga, tas vēl nenozīmē, ka tā ir pretrunā
ar augstāka juridiskā spēka tiesību normām. Šīs normas jēga un
mērķis esot noskaidrot, vai “pasākuma organizators spēj
nodrošināt kārtības uzturētāju klātbūtni un vai viņš ir
pārliecināts par to, ka kārtības uzturētājs patiešām piekritis
pildīt attiecīgos pienākumus”. Tā kā Sapulču likuma 14.panta
pirmās daļas 9.punkts atļauj arī pieteikumā par pasākuma rīkošanu
norādīt kārtības uzturētājus, ar kuriem nav noslēgts atsevišķs
rakstveida līgums, pašvaldības, it īpaši Rīgas dome, pieļauj, ka
kārtības uzturētāji – fiziskās personas – var parakstīties uz
iesniedzamā pieteikuma par pasākuma rīkošanu. Savukārt tad, ja
kārtības uzturētāji ir juridiskās personas vai personu
apvienības, tiekot pieprasīts rakstveida līgums par kārtības
uzturēšanu pasākuma laikā.
Saeima uzsver, ka, veicot
“attiecīgās likuma neprecizitātes teleoloģisko redukciju,
jāatzīst, ka iesniedzējam faktiski tiek dotas izvēles iespējas”.
Tāda arī esot bijusi likumdevēja griba, tiesa gan, Sapulču likuma
tekstā tā neesot izteikta precīzi, “taču piemērošanas gaitā šo
neprecizitāti var novērst”.
3.5. Saeima norāda, ka
Sapulču likuma 13.panta otrā daļa, ja vien tiek pareizi
interpretēta un piemērota, nenonāk pretrunā ar augstāka juridiskā
spēka tiesību normām.
Saeima uzskata, ka šī apstrīdētā
norma neierobežo spontānu piketu brīvību, turklāt ir nepieciešama
citu personu tiesību aizsardzībai. Izmantojot loģikas apsvērumus
un modelējot praktisko piemērošanu, varot secināt, ka Sapulču
likuma 13.panta otrā daļa nav attiecināma uz piketiem, kuri
netiek organizēti vai publiski izsludināti.
Atbildes rakstā norādīts, ka pirms
spontāna piketa nevar prognozēt ne tā dalībnieku skaitu, ne
precīzu norises vietu, laiku un veidu. Ja šāds pikets notiek, tad
policijai esot tiesības noteikt tam saprātīgus ierobežojumus, lai
nodrošinātu miermīlīgas pulcēšanās iespējas un sabiedrisko
kārtību, kā arī slēgt pasākumu, ja tas neatbilst spontāna piketa
pazīmēm un var apdraudēt sabiedrisko kārtību. Savukārt Sapulču
likuma 13.panta otrā daļa “pieprasa organizēšanas elementa
klātesamību”, tādējādi “Sapulču likuma 13.panta pirmās daļas
2.punktu un tā paša panta otro daļu nevar piemērot kumulatīvi.
Šīs normas ir savstarpēji izslēdzošas un viena otru
neierobežo.”
Saeima vērš uzmanību arī uz to, ka
šajā apstrīdētajā normā ietvertais pienākums pats par sevi nav
ierobežojošs. Norma uzliek pienākumu iesniegt pieteikumu par
pasākuma rīkošanu, bet neaizliedz rīkot noteikta veida pasākumus.
Pienākums iesniegt pieteikumu par pasākuma rīkošanu rodas tikai
tad, ja vienlaikus varētu tikt apdraudēta gan transporta, gan
gājēju kustība. Grozījumi Sapulču likuma 13. panta otrajā daļā
esot izdarīti pēc konkrētiem gadījumiem, kad pasākuma dalībnieki
būtiski apdraudējuši arī gājēju kā satiksmes dalībnieku
drošību.
3.6. Saeima nepiekrīt
pieteikuma iesniedzēja viedoklim, ka Sapulču likuma 14.panta
sestās daļas otrajā teikumā ietvertā prasība nodrošināt uz
katriem simt dalībniekiem vismaz četrus kārtības uzturētājus
gadījumā, kad no kompetentas iestādes saņemta informācija par
pasākuma mierīgas un organizētas norises apdraudējumu, ir
nesamērīga. Tik masveidīgi pasākumi tiekot pieteikti salīdzinoši
reti, un attiecīgo lēmumu varot pārsūdzēt tiesā kā pasākuma
norisei noteiktu ierobežojumu. Pasākuma organizators nevarot
ignorēt drošības garantēšanas nepieciešamību un bezatbildīgi to
atstāt policijas ziņā; svarīgs esot līdzdarbības pienākums. Šīs
apstrīdētās normas tapšanas gaitā esot izteikti viedokļi, ka
policija “var nodrošināt aizsardzību “no ārpuses”, bet kārtības
uzturētāji to dara “no iekšpuses”” un ka kārtības uzturētāji
varētu nodrošināt saikni ar policiju, kuru pasākuma dalībnieki
“var uztvert kā naidīgu spēku”, un tādējādi drošības apdraudējumu
novēršana būtu labāk koordinēta.
Saeima neapstrīd to, ka valstij ir
pozitīvs pienākums nodrošināt pasākuma netraucētu norisi, tomēr
norāda, ka aizliegums rīkot pasākumu gadījumā, kad nav iespējams
novērst “nevēlamos blakus efektus”, nosakot citu pasākuma norises
laiku, vietu vai ilgumu, drošības interešu dēļ ir attaisnojams,
ja zaudējums, kas rastos šāda pasākuma rezultātā, būtu lielāks
nekā ieguvums. No valsts nevarot prasīt nesaprātīgu resursu un
spēka izmantošanu pasākuma drošības garantēšanai. Nevarot
piekrist pieteikuma iesniedzējam, kas valsts pozitīvo pienākumu
uztver kā pašmērķi, nevis kā līdzekli, kas nodrošina būtisku
interešu aizsardzību.
3.7. Atbildes rakstā
norādīts, ka Sapulču likuma 15.panta ceturtās daļas vārdi “ne
agrāk kā 10 dienas un” nav pretrunā ar Satversmes 103.pantu. Šis
ierobežojums attiecoties nevis uz pieteikuma par pasākuma
rīkošanu izskatīšanu, bet gan uz lēmuma pieņemšanu. Lai
pārbaudītu, vai pasākums neapdraudēs sabiedrisko drošību vai
kārtību, pašvaldība vēršoties Drošības policijā, kuras sniegtā
informācija ir balstīta uz operatīvās darbības rezultātiem.
Saeima norāda, ka dažkārt
pieteikumi par pasākumu rīkošanu noteiktos datumos tiek iesniegti
ilgu laiku iepriekš, bet šajā laikā situācija sabiedriskās
drošības un kārtības apdraudējuma ziņā noteikti var mainīties. Ja
apstrīdētās normas nebūtu, lēmums par pasākuma saskaņošanu tiktu
pieņemts, neizzinot faktiskos apstākļus, bet tas savukārt nonāktu
pretrunā ar pašu saskaņošanas mērķi – izvērtēt sabiedriskās
drošības un kārtības apdraudējumus. Tādējādi šajā apstrīdētajā
normā noteiktais termiņš esot samērīgs pienākumiem, kurus likums
uzliek pašvaldībai, – kvalitatīvi izvērtēt un novērst
sabiedriskās drošības un kārtības apdraudējumus, zinot faktiskos
apstākļus. Šis termiņš ne tikai esot lietderīgs apdraudējuma
konstatēšanai, bet arī nodrošinot efektīvu un pilnvērtīgu
pieteikuma par pasākuma rīkošanu izskatīšanas un lēmuma
pieņemšanas procesu. Ja pašvaldība atsevišķos gadījumos lēmuma
pieņemšanai izmanto pēdējās ar likumu atvēlētās stundas, tad tas
esot nevis likuma trūkums, bet gan piemērošanas jautājums, kas ir
pašvaldības kompetencē.
Saeima vērš uzmanību uz šādu
apstākli: ja tiktu izmantots pieteikuma iesniedzēja piedāvātais
mehānisms faktisko apstākļu maiņas gadījumā atcelt administratīvo
aktu par pasākuma saskaņošanu, pamatojoties uz Administratīvā
procesa likuma 85.panta trešo daļu, pašvaldībai būtu jāatlīdzina
administratīvā akta adresātam sakarā ar šā akta atcelšanu
radušies zaudējumi un personiskais kaitējums. Tādējādi
pašvaldībai tiktu uzlikts neīstenojams pienākums vēl ilgi pirms
pasākuma paredzēt ar to saistītos apdraudējumus, kā arī
finansiāla atbildība.
3.8. Saeima nepiekrīt
pieteikuma iesniedzēja viedoklim, ka Sapulču likuma 16.pants ir
pretrunā ar Satversmes 103.pantu. Atbildes rakstā norādīts, ka
attiecīgās administratīvi tiesiskās attiecības var noregulēt trīs
veidos: brīvi, paziņojot vai saņemot atļauju. Tas, ka Satversmes
103.pants paredz “paziņošanas sistēmu”, bet Sapulču likuma
16.pants – “atļauju sistēmu”, esot pieteikuma iesniedzēja
pieņēmums, kas izdarīts, gramatiski interpretējot Satversmes
103.panta vārdus “iepriekš pieteiktus”. Pēc Saeimas ieskata,
Satversmes 103.panta jēga un mērķis ir tāds, ka valstij nav
jāaizsargā pasākumi, kas nav iepriekš pieteikti vai nav
miermīlīgi. Minētajā pantā neesot ietverts konkrēts
administratīvi tiesisko attiecību noregulējuma veids – nedz
“paziņošanas sistēma”, nedz “atļauju sistēma”. Satversmes
103.pants esot izstrādāts, vadoties no Sapulču likuma, arī tā
16.panta redakcijas, un atbilstošākās sistēmas izvēle esot
atstāta likumdevēja kompetencē. Arī Konvencijas 11.pants
pieļaujot, ka pulcēšanās brīvība varot tikt pakļauta “atļauju
sistēmai”.
Saeima norāda, ka arī Satversmes
116.pants pieļauj 103.pantā minēto tiesību ierobežošanu un
pieteikuma iesniedzējs neapstrīd šādu ierobežojumu leģitīmo
mērķi. Tas vien, ka pasākuma saskaņošana notiek ar atļaujas
starpniecību, vēl nenozīmējot, ka pašvaldība pārbauda, cenzē vai
sankcionē paša pasākuma saturu, jo “atļauja jāsaņem nevis
attiecībā uz paužamajiem uzskatiem, bet gan attiecībā uz
specifisko vietu, veidu un laiku, kādā šie uzskati tiks pausti”.
Tādējādi atļauju sistēmas mērķis pulcēšanās brīvības kontekstā
esot sabalansēt dažādās personu brīvības (vārda brīvība, brīvība
paust savus uzskatus jebkādā formā) un sabiedrības intereses
(kārtība, drošība, citu personu tiesības).
Saeima uzskata: ja pašvaldība
varētu izsniegt tikai motivētu atteikumu, nevis izziņu par
pasākuma rīkošanu, tad jebkāda kontrole pār pasākuma norises
atbilstību likuma prasībām būtu atkarīga vienīgi no pašvaldības
un tiesībaizsardzības iestāžu darbinieku spējas reaģēt uz
dažādiem pasākumu laikā iespējamiem notikumiem. Tādējādi tiktu
liegta arī iespēja pašvaldībai un pasākuma organizatoram sarunu
ceļā vienoties par laika, vietas vai maršruta maiņu, tātad
jebkurš konstatētais trūkums varētu tikt novērsts vienīgi
pasākuma norises laikā un vietā vai arī pašvaldībai, šo trūkumu
konstatējot, būtu automātiski jāaizliedz pasākums.
4. Valsts cilvēktiesību
birojs (turpmāk – VCB) savā atzinumā norāda, ka lielākā daļa
apstrīdēto normu Sapulču likumā iekļautas ar šā likuma
grozījumiem, VCB jau likumprojekta apspriešanas gaitā iebildis
pret nesamērīgu papildu ierobežojumu noteikšanu pulcēšanās
brīvībai, kā arī iesniedzis savus priekšlikumus, kuri daļēji tika
akceptēti Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā,
bet noraidīti atbildīgajā, proti, Aizsardzības un iekšlietu
komisijā. Arī pašlaik VCB ir nosūtījis Saeimas Cilvēktiesību un
sabiedrisko lietu komisijai priekšlikumus grozījumiem likumā, kas
paredz mainīt pasākumu organizēšanas kārtību, aizstājot atļauju
sistēmu ar pieteikumu sistēmu.
VCB norāda, ka pulcēšanās ir viens
no veidiem, kādos indivīds var īstenot savu vārda brīvību. Abas
šīs tiesības esot demokrātiskas valsts pamatvērtības un kopā ar
biedrošanās brīvību – būtiskākās politiskās tiesības. Šīs
tiesības nodrošinot to, ka aktīva pilsoniskā sabiedrība var
publiski paust savu viedokli, kā arī līdzdarboties
demokrātiskajos procesos.
Kopš 2004.gada 1.janvāra VCB esot
saņēmis aptuveni 30 sūdzību par pulcēšanās brīvības
ierobežojumiem, galvenokārt sakarā ar jautājumiem, kas “ir
aktuāli un plašāk debatēti arī publiskā vidē”. Izskatot sūdzības,
VCB pieprasot paskaidrojumus no atbildīgajām amatpersonām, kā arī
sniedzot atzinumus pusēm un publiskus viedokļus.
VCB uzskata, ka spēkā esošais
tiesiskais regulējums visumā ir nepilnīgs un nesamērīgi ierobežo
Satversmē garantētās tiesības. Optimālākais šīs situācijas
risinājums būtu būtiski to pārskatīt vai pat izstrādāt jaunu
likumu.
4.1. VCB izsaka viedokli,
ka Sapulču likuma 1.panta ceturtajā daļā ietvertais aizliegums
piketa laikā izteikt mutiskus saukļus, lozungus vai uzrunas ir
nesamērīgs un nepamatoti sašaurina jēdziena “pikets” izpratni.
Šāda likuma redakcija atvieglojot pasākumu nošķiršanu, tomēr
ierobežojot vārda brīvību un jo īpaši spontānu piketu rīkošanu.
Šis ierobežojums padarot neefektīvas Satversmē noteiktās
tiesības, vājinot piketa būtību un efektu. Tiekot ierobežotas
tiesības pievērst uzmanību konkrētajai aktualitātei, un tāpēc
esot grūtāk sasniegt piketa mērķi. Saukļi un lozungi, atšķirībā
no runām un uzrunām, esot spontāna reakcija uz notiekošo, tāpēc
tos grūti izplānot un kontrolēt.
4.2. VCB norāda, ka
pulcēšanās brīvības efektīvai nodrošināšanai būtiska ir pasākuma
rīkošanas vieta un ļoti bieži personas vēlas, lai viņu pausto
viedokli sadzirdētu tieši amatpersonas. Sapulču likuma 9.panta
pirmajā daļā ietvertais ierobežojums, kas neļauj rīkot pasākumus
tuvāk par 50 metriem no noteiktām ēkām, esot nesamērīgs un
būtiski ierobežojot šīs tiesības. Tiekot samazināta iespēja, ka,
piemēram, piketā pausto viedokli sadzirdēs attiecīgās
amatpersonas. Gājienu rīkošana daudzviet Rīgas centrā vispār
neesot iespējama.
VCB izsaka viedokli, ka nav
skaidrs, vai Sapulču likuma 9.panta pirmās daļas otrais teikums
piešķir personai subjektīvas tiesības prasīt, lai iestāde ierāda
vietu pasākuma rīkošanai tuvāk par šīs pašas daļas pirmajā
teikumā minētajiem 50 metriem. Pat ja šādas subjektīvas tiesības
personai būtu, neesot skaidrs, kā tās efektīvi īstenot. Līdz ar
to nevarot uzskatīt, ka šī norma spēj nodrošināt saudzējošāku
minētā ierobežojuma piemērošanu.
4.3. VCB uzskata, ka
Sapulču likuma 12.panta trešās daļas 1.punkta prasība pievienot
pieteikumam par pasākuma rīkošanu to līgumu kopijas, kurus
pasākuma organizators noslēdzis ar kārtības uzturētājiem, ir
nesamērīgs administratīvi birokrātisks ierobežojums pulcēšanās
brīvības īstenošanai. Sabiedrības drošības aizsardzību pietiekami
garantējot arī citas likuma normas, kuras ļauj pārbaudīt kārtības
uzturētāja identitāti.
4.4. VCB atzinumā norādīts,
ka Sapulču likuma 13.panta otrajā daļā ietvertie vārdi “un
gājēju” neatbilst Satversmes 103.pantam. Tas, ka pieteikums par
pasākuma rīkošanu iesniedzams ne tikai tad, ja pasākums traucē
transporta kustību, bet tad, ja tas var traucēt arī gājēju
kustību, faktiski nozīmējot, ka pieteikums jāiesniedz par visiem
pasākumiem, kādi vien var notikt publiskā vietā, jo tie vienmēr
traucēs gājēju kustību. VCB minētos normas vārdus uzskata par
nesamērīgu pulcēšanās brīvības ierobežojumu, jo tie padara
gandrīz vai neiespējamu spontānu piketu rīkošanu, lai gan likums
būtībā to pieļauj.
4.5. VCB uzskata, ka
Sapulču likuma 14.panta sestās daļas otrais teikums rada pasākuma
organizētājiem pienākumu pašiem uzņemties atbildību par pasākuma
drošību arī tad, ja tā mierīgu norisi apdraud kādi ārēji spēki
vai agresīvi pretēju uzskatu paudēji. VCB uzsver, ka Satversmes
103.pants garantē pulcēšanās brīvībai valsts aizsardzību. Fakts,
ka citas organizācijas plāno pretējas akcijas, nevarot būt par
pamatu miermīlīgas pulcēšanās brīvības īstenošanas aizliegšanai.
Valstij esot pozitīvs pienākums gādāt par pasākuma drošību arī
tad, ja lielai sabiedrības daļai nav pieņemamas pasākumā paustās
idejas. Līdz ar to, pēc VCB domām, nav tiesiski un samērīgi ar
likumu uzlikt pasākuma organizatoram papildu pienākumu un
apgrūtinājumu, proti, kārtības nodrošināšanu, ja pasākuma mierīgu
norisi apdraud citi sabiedrības locekļi.
4.6. Kā norāda VCB,
apstrīdētie Sapulču likuma 15.panta ceturtās daļas vārdi “ne
agrāk kā 10 dienas un”, 16.pants un 18.panta ceturtā daļa regulē
kārtību, kādā iesniedzami un izskatāmi pieteikumi par pasākumu
rīkošanu, tādēļ ir vērtējami kompleksi. Atļaujas saņemšana kā
pulcēšanās brīvības īstenošanas priekšnoteikums esot uzskatāma
par nepamatotu un nesamērīgu pulcēšanās brīvības ierobežojumu.
Pulcēšanās brīvības īstenošanai uzspiestā atļauju sistēma esot
“sociālistiskās sistēmas mantojums”, un līdzīga kārtība vēl esot
saglabāta vienīgi Lietuvā un Baltkrievijā. Par Satversmei un
starptautiskajām tiesību normām atbilstošāku būtu atzīstama
kārtība, kas balstītos uz šādu principu: ja pasākuma
organizators, iepriekš piesakot pasākumu, nav saņēmis motivētu
atteikumu, tad uzskatāms, ka pasākuma rīkošana ir atļauta.
5. Latvijas cilvēktiesību
centrs (turpmāk – LCC) savā atzinumā norāda, ka tam Sapulču
likuma grozījumu tapšanas gaitā bijuši iebildumi pret daudziem
priekšlikumiem un vairākkārt LCC viedoklis arī ņemts vērā.
5.1. LCC uzskata, ka,
papildinot Sapulču likuma 1.panta ceturto daļu ar vārdiem “vai
citiem atribūtiem”, tika formāli paplašināts piketa definīcijai
atbilstošo pasākumu klāsts, tomēr piketa būtība ir nevis tajā
izmantotā atribūtika, bet gan konkrētas idejas paušana. Savukārt
grozījums Sapulču likumā neesot sašaurinājis iespēju paust
noteiktas idejas. LCC izsaka viedokli, ka šī norma pati par sevi
nav pretrunā ar augstāka juridiskā spēka tiesību normām, un
pieļauj, ka iepriekšējā redakcija ļāva tehniski apiet likuma
normu un izvairīties no tā, ka publisks pasākums, kura laikā
faktiski tika pausti viedokļi un idejas, tiktu traktēts kā
pikets.
5.2. LCC norāda, ka,
precizējot piketa definīciju un Sapulču likuma 1.panta ceturto
daļu papildinot ar vārdiem “kā arī mutvārdos izteikti atsevišķi
saukļi, lozungi vai uzrunas”, tika sašaurināts to pasākumu loks,
kuri līdz šim atbilda piketa definīcijai. Ja piketa laikā tiekot
izteikti saukļi, tad saskaņā ar spēkā esošo likuma redakciju
attiecīgais pasākums drīzāk esot sapulce, kuras rīkošanai
jāpieprasa izziņa. Pat ja šādu saukļu vai lozungu izteikšana
nebija plānota, bet kāds piketa dalībnieks to tomēr dara, tad šo
dalībnieku vai organizatoru varot sodīt administratīvi.
LCC vērš uzmanību uz to, ka piketa
mērķis ir izteikt viedokļus un idejas un šā mērķa īstenošanai ir
nepieciešama vārda brīvība, kas ietver gan izteikumu būtību, gan
arī izpausmes formu. Šī brīvība esot paredzēta arī Sapulču likuma
19.pantā, kas noteic, ka pasākumos pastāv vārda un valodas
brīvība. Neesot pamatoti atļaut viedokļa paušanu rakstveidā, bet
aizliegt šo viedokli paust mutvārdos. Būtiska piketa funkcija
demokrātiskā sabiedrībā esot iedzīvotāju spontāna vai tūlītēja
reakcija uz notikumiem vai to attīstību, bet apstrīdētā norma šo
reakciju liedzot. Arī gluži praktiski neesot iespējams ievērot
šādu ierobežojumu, “pēc būtības – pilnīgu klusumu”.
Administratīvo pārkāpumu skaits šādos pasākumos pieaugšot, nevis
samazināšoties, kā to vēlējies panākt likumdevējs.
5.3. Lai vārda brīvība
ciešā saistībā ar pulcēšanās brīvību būtu efektīva un īstenojama,
esot jānodrošina, “lai pasākumi būtu redzami un dzirdami
mērķauditorijai”. Sapulču likuma 9.panta pirmajā daļā esot
uzskaitītas tieši tās valsts un pašvaldību iestādes, par kuru
darbību vai attieksmi iedzīvotājiem ir svarīgi izteikt savu
viedokli. Vai 50 metru attālums no apstrīdētajā normā minētajām
iestādēm ir samērīgs – tas esot jāizvērtē atsevišķi katrai
iestādei, ņemot vērā tās fizisko novietojumu. Būtu jāņem vērā arī
citi apstākļi. Piemēram, neesot pamatots vienāds pasākumu
regulējums darbdienās un brīvdienās.
LCC arī vērš uzmanību uz to, ka
Sapulču likuma 9.panta otrajā daļā ir noteikts pienākums
nodrošināt brīvu pieeju un piebraukšanu valsts un pašvaldību
iestādēm, tātad šādi traucējumi nebūtu pieļaujami arī tad, ja
nebūtu noteikts 50 metru attālums.
5.4. LCC uzskata, ka
Sapulču likuma 12.panta trešās daļas 1.punkta prasība iesniegt ar
kārtības uzturētājiem noslēgto līgumu ir loģiska, ja jau likums
paredz, ka pasākuma organizators ir atbildīgs par kārtības
nodrošināšanu pasākuma laikā un pasākuma rīkošanai jāiesniedz
pieteikums. Tomēr līguma slēgšana esot problemātiska vairākos
aspektos.
Pirmkārt, tas ir papildu
apgrūtinājums, ja organizators var nodrošināt kārtību, arī
neslēdzot īpašu līgumu ar kārtības uzturētājiem. Otrkārt, ja arī
līgums ir noslēgts līdz brīdim, kad pieteikums par pasākuma
rīkošanu tiek iesniegts, tad līdz pasākuma norises laikam tas var
tikt grozīts vai atcelts. Treškārt, ja no pašvaldības netiek
saņemta izziņa par pasākuma rīkošanu, organizatora saistības ar
kārtības nodrošinātājiem paliek spēkā.
Līdz ar to esot apšaubāma
attiecīgās prasības lietderība, jo tiekot ierobežots to personu
loks, kuras spēj efektīvi īstenot savas tiesības uz miermīlīgu
pulcēšanos.
5.5. LCC norāda, ka
13.panta otrajā daļā ietvertie vārdi “un gājēju” nesamērīgi
ierobežojot 13.panta pirmās daļas 2.punkta normu, kas noteic, ka
spontānu piketu rīkošanai pieteikums nav jāiesniedz. Piketam, lai
tas sasniegtu savu būtiskāko mērķi, esot jānotiek publiskā vietā,
kur atrodas arī citi cilvēki. Neesot iespējams iedomāties, ka
pikets absolūti nemaz netraucētu gājēju kustību. Tādējādi saskaņā
ar šīs apstrīdētās normas prasībām pieteikums esot iesniedzams
par jebkuru piketu, un šāds spontānas pulcēšanās iespējas
ierobežojums nesamērīgi aizskarot pulcēšanās brīvību.
5.6. LCC uzskata, ka ar
Sapulču likuma 14.panta sestās daļas otro teikumu pasākuma
organizatoram tiek uzlikta pārāk liela atbildības nasta, kaut arī
principā atbildība par kārtības uzturēšanu nav pretrunā ar
pulcēšanās brīvību. No Satversmes 103.panta formulējuma izrietot,
ka arī pati demokrātiskā valsts ir atbildīga par pulcēšanās
brīvības efektīvu īstenošanu. Ja kompetentām valsts iestādēm esot
informācija par iespējamiem pasākuma traucējumiem, kas tomēr nav
tik nopietni, lai pasākumu aizliegtu, tad atbildība par pasākuma
netraucētu norisi esot jāuzņemas valstij. Tas izrietot arī no
Sapulču likuma 3.panta trešās daļas, kas noteic, ka valsts ne
tikai nodrošina pulcēšanās iespējas, bet arī gādā, lai pulcēšanās
netiktu traucēta.
5.7. LCC norāda, ka
15.panta ceturtās daļas vārdi “ne agrāk kā 10 dienas un”, no
vienas puses, liedz pasākuma organizatoram savlaicīgi plānot
iespējamās pārmaiņas pasākuma norisē, ja apstākļi ir mainījušies.
No otras puses, ja apstākļi, kas varētu ierobežot pasākuma
pieļaujamību, ir mainījušies, tad tos paredzēt vairāk nekā 10
dienas iepriekš esot nereāli. LCC uzskata, ka jebkuram pulcēšanās
ierobežojumam, kas izpaužas kā izziņas neizsniegšana, katrā ziņā
ir jābūt izņēmumam un jāpamatojas uz konkrētu leģitīmu mērķi un
samērīgu lēmumu, tāpēc arī laika posms izziņas saņemšanai pirms
plānotā pasākuma ir individuāli vērtējams. Tādēļ 10 dienu termiņš
nepamatoti ierobežojot pulcēšanās brīvību un neesot nepieciešams.
Ja apstākļi būtiski mainījušies, izziņas izsniedzējs varot
iepriekšējo lēmumu atcelt.
5.8. LCC izsaka viedokli,
ka Sapulču likuma 16.pants neatbilst Satversmes 103.pantā un
Latvijai saistošos starptautiskajos dokumentos noteiktajām
pulcēšanās brīvības normām. Satversmes 103.pantam atbilstu tāda
kārtība, ka nekāda atļauja nav nepieciešama. Šāds regulējums
Sapulču likuma 12.panta pirmajā daļā arī pastāvēja līdz attiecīgo
grozījumu izdarīšanai, tomēr tad likums saturēja pretrunīgas
normas. Ar Sapulču likuma grozījumiem pretrunas tika novērstas,
tomēr likumdevējs, izslēdzot no likuma 12.panta pirmo daļu, ir
sašaurinājis Satversmes 103.pantā ietverto pamattiesību
īstenošanas iespējas, kā arī pats savu iepriekšējo nodomu.
LCC atzinumā norādīts: pat tad, ja
pieņem, ka apstrīdētajā normā, proti, Sapulču likuma 16.pantā
ietvertajam ierobežojumam ir leģitīms mērķis – sabiedriskās
drošības un kārtības garantēšana, šāda norma tomēr nav
nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā. Daudzās valstīs nekādas
atļaujas pasākuma rīkošanai netiekot prasītas, taču atbildīgajām
iestādēm esot iespēja nepieciešamības gadījumā noteikt
ierobežojumus, ja vien tiem ir šauri interpretēts, leģitīms un
reāls pamats. Šādā veidā īstenota valsts un pašvaldības
iejaukšanās pulcēšanās brīvības īstenošanā esot mazāk
ierobežojoša un pietiekama, lai garantētu sabiedrisko drošību un
kārtību.
5.9. Sapulču likuma
18.panta ceturtā daļa, pēc LCC viedokļa, uzliekot pasākuma
vadītājam neproporcionālu pienākumu un bez leģitīma mērķa
ierobežojot viņa rīcības brīvību miermīlīgas pulcēšanās
organizēšanā. Ja izziņa ir izsniegta, tad pašvaldība acīmredzot
esot informēta par pasākumu un tā rīkotājiem. Tieši pašvaldībai,
nevis pasākuma organizatoriem, esot jāuzņemas atbildība par
policijas informēšanu un konsultēšanos ar policiju.
Secinājumu
daļa
I
6. Satversmes 103.pants
noteic: “Valsts aizsargā iepriekš pieteiktu miermīlīgu sapulču un
gājienu, kā arī piketu brīvību.”
Tā kā šajā pantā ir nostiprināta
pulcēšanās brīvība, tas nozīmē, ka šī brīvība tiek atzīta par
vienu no personas pamattiesībām un demokrātiskas sabiedrības
vērtībām. Pulcēšanās brīvība ir būtisks tiesiskas valsts
funkcionēšanas priekšnosacījums.
Tā kā pulcēšanās brīvība ir atzīta
par konstitucionāla ranga vērtību, valsts varas pienākums ir
nodrošināt šīs brīvības īstenošanu.
7. Pulcēšanās brīvība
līdztekus biedrošanās brīvībai un vārda brīvībai pieder pie
būtiskākajām personas politiskajām tiesībām.
Satversmes 103.pants nodrošina
personas subjektīvās tiesības piedalīties miermīlīgos gājienos,
sapulcēs un piketos un brīvi paust savus uzskatus un viedokli.
Pulcēšanās brīvība sekmē personas politiskās aktivitātes izpausmi
valstī.
Pulcēšanās brīvība ir būtisks
demokrātiskas sabiedrības elements, kas nodrošina sabiedrības
iespēju ietekmēt politiskos procesus, tostarp arī kritizējot
valsts varu un protestējot pret valsts rīcību. Īstenojot
Satversmes 103.pantā paredzētās tiesības, personas var kopīgi
apspriest nozīmīgas problēmas, izteikt atbalstu valsts
īstenotajai politikai vai arī to nosodīt. Pulcēšanās brīvība
nodrošina personām iespēju darīt zināmu plašākai sabiedrībai savu
viedokli vai uzskatus.
Kā atzinuši ārvalstu tiesību
eksperti, vērtējot Sapulču likuma regulējumu, iespējas efektīvi
izmantot tiesības uz miermīlīgu pulcēšanos, kā to paredz
Satversmes 103.pants, ļauj pilsoniskās sabiedrības locekļiem
piedalīties valsts politikā un sabiedriskajās lietās. Bez tam šīs
tiesības kopā ar citām līdzīgām tiesībām (piemēram, vārda
brīvība, preses brīvība) kļūst par instrumentu, ko cilvēki var
izmantot, lai paustu savu neapmierinātību ar to, ka netiek
ievērotas citas Satversmē nostiprinātās personu pamattiesības
(sk. Ziņojuma par likumu “Par gājieniem, sapulcēm un piketiem”
2.lpp. // lietas materiālu 3.sējuma 96.lpp.).
8. Pieteikuma iesniedzējs
lūdz izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību ne vien Satversmes
103.pantam, bet arī Latvijai saistošajām starptautisko tiesību
normām – Konvencijas 11.pantam un Pakta 21.pantam.
8.1. Konvencijas 11.pants
noteic:
“1. Ikvienam cilvēkam ir tiesības
uz miermīlīgu pulcēšanās un biedrošanās brīvību, ieskaitot
tiesības dibināt arodbiedrības un iestāties tajās, lai aizstāvētu
savas intereses.
2. Šo tiesību izmantošanu nevar
pakļaut nekādiem ierobežojumiem, izņemot tos, kas noteikti ar
likumu un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizstāvētu
valsts vai sabiedrības drošības intereses, nepieļautu nekārtības
vai noziedzīgus nodarījumus, aizsargātu veselību vai tikumību,
vai citu cilvēku tiesības un brīvības. Šis pants neliedz noteikt
likumīgus ierobežojumus šo tiesību izmantošanā personām, kas ir
bruņoto spēku, policijas vai valsts pārvaldes sastāvā.”
Savukārt Pakta 21.pants paredz, ka
“tiek atzītas tiesības rīkot miermīlīgas sapulces. Šo tiesību
izmantošanā nav nekādu ierobežojumu, izņemot tos, kas paredzēti
saskaņā ar likumu un kas demokrātiskā sabiedrībā nepieciešami
valsts vai sabiedrības kārtības interesēs, iedzīvotāju veselības
un tikumības vai citu personu tiesību un brīvību
aizsardzībai”.
8.2. Satversmes tiesa jau
vairākkārt secinājusi, ka likumdevēja mērķis nav bijis pretstatīt
Satversmē ietvertās pamattiesību normas starptautiskajām
cilvēktiesību normām. Pienākums izmantot starptautiskās normas
Satversmē noteikto pamattiesību interpretācijā izriet no
Satversmes 89.panta, kas noteic, ka valsts atzīst un aizsargā
cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai
saistošajiem starptautiskajiem līgumiem, t.i., Latvijai
saistošajām starptautisko tiesību normām.
No šā panta redzams, ka, pieņemot Satversmes 8.nodaļu “Cilvēka
pamattiesības”, likumdevējs tiecies panākt Satversmē noteikto
pamattiesību normu harmoniju ar starptautisko cilvēktiesību
normām, nevis to pretnostatījumu (sk. Satversmes tiesas
2000.gada 30.augusta sprieduma lietā Nr.2000-03-01 secinājumu
daļas 5.punktu un Satversmes tiesas 2002.gada 17.janvāra
sprieduma lietā Nr.2001-08-01 secinājumu daļas
3.punktu).
(Sprieduma kļūdas labojums, "LV", 08.04.2008.)
Konvencija un Pakts, kā arī šo abu
starptautisko cilvēktiesību dokumentu piemērošanas prakse ietekmē
Satversmē ietverto pamattiesību un tiesiskas valsts principu
interpretāciju. Latvijai saistošās starptautiskās cilvēktiesību
normas un to piemērošanas prakse konstitucionālo tiesību līmenī
kalpo kā interpretācijas līdzeklis, lai noteiktu pamattiesību un
tiesiskas valsts principu saturu un apjomu, ciktāl tas nenoved
pie Satversmē ietverto pamattiesību samazināšanas vai
ierobežošanas (sk. Satversmes tiesas 2005.gada 13.maija
sprieduma lietā Nr.2004-18-0106 secinājumu daļas
5.punktu).
Līdz ar to apstrīdēto normu
atbilstība Konvencijas 11.pantam un Pakta 21.pantam analizējama
kopsakarā ar Satversmes 103.pantu.
9. Valsts var noteikt
pamattiesību, tostarp arī pulcēšanās brīvības, īstenošanas
kārtību un ierobežojumus. Tādā veidā valsts nodrošina attiecīgās
pamattiesības izmantošanu, kā arī aizsargā citu personu tiesības
un pārējās konstitucionālās vērtības.
Tomēr nav pieļaujama patvaļīga
pamattiesību ierobežošana. Tās var ierobežot tikai Satversmē
noteiktajos gadījumos, ja to prasa svarīgu sabiedrības interešu
aizsardzība un ja tiek ievērots samērīguma princips (sk.
Satversmes tiesas 2006.gada 11.aprīļa sprieduma lietā
Nr.2005-24-01 8.punktu).
Neraugoties uz pulcēšanās brīvības
īpašo nozīmi, tā tomēr nav absolūta. Satversmes 116.pants
expressis verbis noteic, ka personas tiesības, kas
noteiktas Satversmes 103.pantā, var ierobežot likumā paredzētajos
gadījumos, lai nodrošinātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko
valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību.
Līdz ar to pulcēšanās brīvību var
ierobežot, ja vien ierobežojumi ir noteikti ar pienācīgā kārtā
pieņemtu likumu svarīgu interešu, t.i., leģitīma mērķa labad un
ir samērīgi (proporcionāli) ar šo mērķi.
Tas nozīmē, ka valsts varas
institūcijām vajadzētu pēc iespējas izvairīties no nevajadzīgiem
pulcēšanās brīvību apgrūtinošiem ierobežojumiem.
Šī atziņa ir formulēta arī
administratīvo tiesu praksē: “Viens no pulcēšanās brīvības
pamatmērķiem ir brīvi ļaut personām publiski un kopīgi paust savu
viedokli sabiedrībai, pievēršot tās uzmanību atsevišķām
problēmām. Šī ir viena no svarīgākajām personas brīvībām, un
ierobežojumi pulcēšanās brīvības īstenošanā ir nosakāmi ļoti
uzmanīgi” (Administratīvās apgabaltiesas 2004.gada 23.augusta
sprieduma lietā Nr.143/AA751-04/4 16.punkts // Satversmes tiesas
lietas Nr.2005-18-01 materiālu 98.lpp.).
10. Apstrīdētās normas ir
ietvertas Sapulču likumā. Gan 1997.gada 16.janvāra Sapulču
likums, gan arī 2003.gada 10.aprīļa, 2004.gada 18.marta un
2005.gada 2.novembra grozījumi Sapulču likumā, kuri attiecas uz
apstrīdētajām normām, ir pieņemti un izsludināti pienācīgā
kārtībā.
Tāpēc, vērtējot katru apstrīdēto
normu atsevišķi, nav nepieciešams katru reizi pārbaudīt, vai tajā
ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā
kārtā pieņemtu likumu.
II
11. Sapulču likuma 1.pantā
likumdevējs ir ietvēris jēdzienu “sapulce”, “gājiens” un “pikets”
legāldefinīcijas. Tās konkretizē Satversmes 103.pantā lietotos
jēdzienus. Taču, kā norādīts Saeimas atbildes rakstā, arī šīs
definīcijas ir visnotaļ relatīvas (sk. lietas materiālu
1.sējuma 44.lpp.). Tāpēc precīza jēdzienu “sapulce”,
“gājiens” un “pikets” izpratne var veidoties tikai tiesību normu
piemērošanas un jo īpaši administratīvo tiesu praksē.
Parasti Satversmē ietvertie
jēdzieni tiek konkretizēti legāldefinīciju formā ar mērķi
normatīvi interpretēt šos abstraktos jēdzienus, lai atvieglotu
tiesību piemērotāju darbu.
Tomēr atsevišķos gadījumos ir
iespējams, ka likumdevējs, likumdošanas ceļā konkretizējot kādu
Satversmē ietvertu jēdzienu, definīcijā iestrādā tādus
nosacījumus, kas pēc būtības ierobežo personai Satversmē
noteiktās pamattiesības.
12. Sapulču likuma 1. panta
ceturtā daļa noteic, ka “pikets ir pasākums, kura laikā viens vai
vairāki cilvēki publiskā vietā ar plakātiem, lozungiem vai
transparentiem, vai citiem atribūtiem pauž kādas idejas un
viedokļus, bet kura gaitā netiek teiktas runas, kā arī mutvārdos
izteikti atsevišķi saukļi, lozungi vai uzrunas”.
Šajā normā ir apstrīdēti vārdi
“vai citiem atribūtiem”. Piketa legāldefinīcijā šie vārdi tika
iekļauti ar 2005.gada 2.novembra grozījumiem Sapulču likumā.
12.1. Saeimas Juridiskās
komisijas protokoli liecina, ka jēdzienu “pikets” sākotnēji bija
paredzēts definēt šādi:
“Pikets – pasākums, kura laikā
cilvēki, stāvot publiskā vietā, ar plakātiem, lozungiem vai
transparentiem pauž savu viedokli, protestu vai prasības, bet
kura laikā netiek teiktas runas” (Latvijas Republikas
6.Saeimas Juridiskās komisijas 1996.gada 12.marta sēdes protokols
Nr.39 // lietas materiālu 2.sējuma 10.lpp.).
Jau apspriežot Sapulču likuma
1997.gada 16.janvāra redakciju Saeimas Juridiskās komisijas sēdēs
tika izteikti iebildumi pret pārāk šauru piketa definīciju.
Ministru prezidenta biedrs
Ziedonis Čevers iesniedza priekšlikumu šo definīciju precizēt,
Sapulču likuma projekta 1.panta ceturtajā daļā izslēdzot vārdus
“stāvot publiskā vietā, ar plakātiem, lozungiem vai
transparentiem” un vārdus “prasības vai protestu, bet kura laikā
netiek teiktas runas” (lietas materiālu 2.sējuma 52.lpp.).
Pamatojot šo priekšlikumu, Ministru prezidenta biedra padomnieks
Linards Muciņš Juridiskās komisijas sēdē norādīja, ka
likumprojektā jēdziens “pikets” traktēts pārāk šauri, proti,
definīcija “neietver gadījumus, kad viedokļa paušana piketa laikā
notiek nevis ar plakātiem, lozungiem vai transparentiem, bet
citādiem līdzekļiem, piemēram, attiecīgi ģērbjoties, aizlīmējot
muti u.c.” (Latvijas Republikas 6.Saeimas Juridiskās komisijas
1996.gada 29.maija sēdes protokols Nr.75 // lietas materiālu
2.sējuma 28.lpp.). Tomēr šis priekšlikums tika noraidīts.
12.2. Šāda komisijas lēmuma
rezultātā līdz 2005.gada 2.novembrim, kad tika pieņemti grozījumi
Sapulču likuma 1.panta ceturtajā daļā, bija izsmeļoši uzskaitīti
atribūti, kurus varēja izmantot piketa laikā, proti, plakāti,
lozungi un transparenti. Ņemot vērā, ka par citu atribūtu
izmantošanu teorētiski pastāvēja iespēja piketa dalībniekus sodīt
par Sapulču likuma neievērošanu, Saeima ar 2005.gada 2.novembra
grozījumiem Sapulču likumā paplašināja piketa definīciju,
atsakoties no izsmeļoša skaidrojuma. Tā vietā normā ietverts
atvērts jēdziena skaidrojums (sk. lietas materiālu 1.sējuma
45.lpp.).
Arī LCC uzskata, ka šis grozījums
paplašina piketa legāldefinīciju un nav uzskatāms par tādu, kas
ierobežotu personai Satversmē noteiktās pamattiesības (sk.
lietas materiālu 1.sējuma 65.lpp.).
Tādējādi
Sapulču likuma 1.panta ceturtajā daļā ietvertie vārdi “vai citiem
atribūtiem” atbilst Satversmes 103.pantam.
13. Pieteikuma iesniedzējs
apstrīdējis arī Sapulču likuma 1. panta ceturtajā daļā ietvertos
vārdus “kā arī mutvārdos izteikti atsevišķi saukļi, lozungi vai
uzrunas”.
13.1. Ar 2005.gada
2.novembra grozījumiem Sapulču likuma 1.panta ceturtajā daļā
ietverot liegumu piketa laikā izteikt saukļus, lozungus vai
uzrunas, likumdevējs ir sašaurinājis piketa jēdzienu, kā arī
ierobežojis personas tiesības piketa laikā. Tā kā šajā gadījumā,
definējot Satversmes 103.pantā lietoto jēdzienu “pikets”, ir
noteikts pulcēšanās brīvības ierobežojums, nepieciešams izvērtēt,
vai šādam ierobežojumam ir leģitīms mērķis un vai pats
ierobežojums ir samērīgs.
13.2. Sapulču likuma
2005.gada grozījumu projekts liecina, ka likuma 1.panta ceturtajā
daļā vārdi “kā arī mutiski izteikti atsevišķi saukļi, lozungi vai
uzrunas” ietverti pēc deputāta Mihaila Pietkeviča priekšlikuma,
kas atbildīgajā komisijā tika atbalstīts, tā sākotnējo tekstu
precizējot (sk. lietas materiālu 3.sējuma 65.lpp.).
Pamatojot savu priekšlikumu, deputāts Aizsardzības un iekšlietu
komisijas sēdē uzsvēra, ka piketa būtība nav runāšanā, jo tad jau
tas nav pikets (sk. Saeimas Aizsardzības un iekšlietu
komisijas 2005.gada 26.oktobra sēdes protokolu Nr.252 // lietas
materiālu 3.sējuma 35.lpp.).
Arī Saeimas atbildes rakstā
norādīta šā Sapulču likuma 1. panta ceturtās daļas papildinājuma
jēga, proti, skaidri norobežot piketu no citas pulcēšanās
brīvības īstenošanas formas – sapulces, kuras gaitā tiek teiktas
runas. Pulcēšanās brīvības īstenošanas formu norobežošana ir
saistīta ar nepieciešamību pašvaldības amatpersonām noskaidrot
pieteiktā pasākuma raksturu, kā arī to, vai pasākumā tiks
izmantota skaņu pastiprinoša aparatūra un kādi varētu būt
sabiedriskās drošības un satiksmes traucējumi (sk. lietas
materiālu 1.sējuma 45.lpp.).
Lai pamattiesības ierobežojums
būtu attaisnojams, tam ir jākalpo noteiktam leģitīmam mērķim –
aizsargāt citas konstitucionāla ranga vērtības (sk. Satversmes
tiesas 2005.gada 22.decembra sprieduma lietā Nr.2005-19-01
9.punktu). Pulcēšanās brīvības, tostarp arī piketu brīvības,
īstenošanai ierobežojumus var noteikt, lai nodrošinātu citu
cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības
drošību, labklājību un tikumību.
Gan likumdevēja mērķis, pieņemot
apstrīdētos grozījumus Sapulču likuma 1.panta ceturtajā daļā, gan
arī Saeimas atbildes rakstā paustais viedoklis liecina, ka, šos
grozījumus pieņemot, likumdevējs ir tiecies precīzi norobežot
piketu no citām pulcēšanās brīvības īstenošanas formām, jo īpaši
sapulces.
13.3. Sapulču likuma 1.
panta otrās daļas pirmais teikums noteic, ka “sapulce ir
organizēta pulcēšanās nolūkā tikties ar cilvēkiem un izteikt
kādas idejas un viedokļus”. Savukārt Sapulču likuma 1.panta
ceturtajā daļā lietoti četri jēdzieni – “saukļi”, “lozungi”,
“uzrunas” un “runas”, lai norādītu uz tām mutvārdu formām, kuras
ir aizliegtas piketos. Secināms, ka pikets no sapulces atšķiras
pēc tā, vai attiecīgajā pasākumā ir plānotas runas.
Sapulces definīcijā lietotais
formulējums “izteikt kādas idejas un viedokļus” nevar tikt
analizēts atrauti no cita sapulces nolūka, proti, “tikties ar
cilvēkiem”. Sapulce ir tāda pulcēšanās brīvības īstenošanas
forma, ka personas satiekas, lai savstarpēji apmainītos ar
viedokļiem un idejām. Sapulces jēga ir tās dalībnieku iekšējā
komunikācija. Savukārt piketa mērķis ir piesaistīt citu personu,
tostarp valsts amatpersonu, uzmanību tā dalībnieku paustajai
idejai vai viedoklim. Dalībnieku grupa tai nepiederošo personu
uzmanību savām idejām var piesaistīt gan ar plakātu, lozungu,
transparentu vai citu atribūtu izmantošanu, gan arī vārdiski
paužot konkrētu informāciju. Taču vārdiskā informācija ir vērsta
uz āru, tā ir adresēta citām personām.
Aizliegums piketa laikā izteikt
saukļus, lozungus vai uzrunas ir vērtējams atsevišķi attiecībā uz
katru verbālās komunikācijas formu.
13.4. Saukļi un lozungi ir
spontāna reakcija uz notiekošo, vārda brīvības spontāna izpausme
atšķirībā no runām vai uzrunām, kuras iepriekš tiek gatavotas.
Tāpat ar īsu un kodolīgu saukli vai lozungu piketa dalībnieki var
pievērst apkārtējo cilvēku uzmanību konkrētajai sabiedriskās
dzīves problēmai vai paust nosodījumu par notiekošo. Līdz ar to
liegums izteikt mutvārdos atsevišķus saukļus vai lozungus padara
Satversmē noteiktās tiesības neefektīvas un iluzoras. Tādēļ
pamatots ir VCB ierosinājums nošķirt aizliegumu izteikt saukļus
un lozungus no aizlieguma teikt uzrunas (sk. lietas materiālu
1.sējuma 76.lpp.).
Arī Saeimas atbildes rakstā ir
norādīts, ka piketa dalībniekiem nav jāievēro pilnīgs klusums,
piketa dalībnieki var paust savu attieksmi arī mutvārdos (sk.
lietas materiālu 1.sējuma 46.lpp.). Pēc Satversmes tiesas
ieskata, tieši saukļi un lozungi ir šīs pieļaujamās vārda
brīvības izpausmes formas, kad verbālā komunikācija ir vērsta uz
citu personu uzmanības piesaistīšanu, nevis iekšēju grupas
sazināšanos, apspriežoties un debatējot par kādu aktuālu
problēmu.
Var piekrist pieteikuma
iesniedzēja paustajam viedoklim, ka liegums piketa laikā
mutvārdos izteikt saukļus vai lozungus nenodrošina nevienas citas
konstitucionāla ranga vērtības aizsardzību. Saukļu un lozungu
izteikšana mutvārdos pati par sevi neapdraud demokrātisko valsts
iekārtu, citu cilvēku tiesības, sabiedrības drošību, labklājību
un tikumību (sk.lietas materiālu 1.sējuma 3.lpp.).
Savukārt tas nozīmē, ka šim ierobežojumam nav leģitīma mērķa.
Līdz ar to
Sapulču likuma 1.panta ceturtās daļas vārdi “kā arī mutvārdos
izteikti atsevišķi saukļi, lozungi” neatbilst Satversmes
103.pantam.
14. Latviešu literārajā
valodā jēdzieniem “lozungs”, “sauklis” un “uzruna” ir katram savs
noteikts saturs. “Lozungs” ir “aicinājums, uzsaukums, kurā
kodolīgi izteikta ideja, doma, arī uzdevums, politiska prasība”
(Latviešu valodas vārdnīca. Rīga: Avots, 2006, 607.lpp.)
Savukārt “sauklis” ir “uzsaukums, aicinājums; īsi izteikta
galvenā doma, ideja” (turpat, 971.lpp.). Turpretī “uzruna”
ir “īsa runa, ievada vārdi, ar kuriem (kāds) vēršas pie
klausītājiem” (turpat, 1134.lpp.).
14.1. Latvijā pulcēšanās
brīvība kā vienots veselums netiek konstitucionāli aizsargāta
atšķirībā no vairuma demokrātisko valstu (sk., piemēram,
Igaunijas Republikas Konstitūcijas 47.panta pirmo daļu, Lietuvas
Republikas Konstitūcijas 36.pantu, Polijas Republikas
Konstitūcijas 57.pantu, Vācijas Federatīvās Republikas
Pamatlikuma 8.pantu, Itālijas Republikas Konstitūcijas 17.pantu
u.c.). Arī Satversmes II daļas projekta 97.pants paredzēja,
ka pilsoņiem ir tiesības sapulcēties (sk. Latvijas
Satversmes sapulces V sesijas 2.sēdes 1922.gada 18.janvāra
stenogrammu). Turpretī Satversmes 103.pantā ir paredzēta
konkrētu pulcēšanās brīvības īstenošanas formu – sapulču, gājienu
un piketu – aizsardzība. Tādēļ ir pieļaujams, ka katrai
pulcēšanās brīvības īstenošanas formai, ņemot vērā tās specifiku,
tiek noteikts atsevišķs tiesiskais regulējums.
14.2. Tā kā runu teikšana,
proti, sapulcējušos personu iekšējā komunikācija, ir sapulces
pazīme, likumdevējs pamatoti noteicis, ka piketa gadījumā šāda
iekšēja komunikācija nav pieļaujama. Ja personas vēlas sazināties
savā starpā un apspriest kādu aktuālu jautājumu, tām jāpieteic
sapulce, nevis pikets. Piketam kā pulcēšanās brīvības īstenošanas
formai ir savi mērķi, kuru sasniegšanai runu teikšana nav
nepieciešama.
Atšķirībā no “lozungiem” un
“saukļiem” “uzrunas” kā verbālās komunikācijas līdzeklis nav
skaidri un precīzi norobežojamas no “runām”. Uzrunas lielā mērā
ir runas paveids (“īsa runa”) un nav vērstas uz garāmgājēju
uzmanības piesaistīšanu, bet drīzāk piemērotas sapulcējušos
personu savstarpējai viedokļu apmaiņai. Līdz ar to no Sapulču
likuma 1.panta otrās daļas pirmā teikuma loģikas izriet, ka
uzrunu teikšana, tāpat kā runu teikšana, jau šobrīd ir sapulces
kā pulcēšanās brīvības īstenošanas formas pazīme. Tādēļ
likumdevējs pamatoti ir aizliedzis piketa laikā teikt
uzrunas.
Tādējādi
Sapulču likuma 1.panta ceturtās daļas vārdi “vai uzrunas” atbilst
Satversmes 103.pantam.
III
15. Sapulču likuma 16.pants
noteic, ka “pasākumu rīkot nedrīkst, ja organizatoram nav
izsniegta izziņa, kas apliecina, ka pašvaldībai nav iebildumu
pret pasākuma rīkošanu”. Savukārt Sapulču likuma 18.panta ceturtā
daļa paredz: “Pasākuma vadītājam ir jābūt klāt pašvaldības
amatpersonas izsniegtajai izziņai, kas apliecina, ka pašvaldībai
nav iebildumu pret pasākuma rīkošanu, un pēc pašvaldības
pārstāvja vai policijas darbinieka pieprasījuma tā jāuzrāda.”
Pieteikuma iesniedzējs apstrīd
šajās normās noteiktā pienākuma saņemt “izziņu, kas apliecina, ka
pašvaldībai nav iebildumu pret pasākuma rīkošanu” atbilstību
Satversmes 103.pantam.
16. Lai persona varētu
veikt kādas darbības, tostarp īstenot konstitūcijā noteiktās
pamattiesības, valsts var noteikt gan iepriekšējas paziņošanas
pienākumu, gan arī pienākumu pirms kādas darbības veikšanas
saņemt kompetento institūciju iepriekšēju atļauju (sk.: Paine
F.J. Vācijas vispārīgās administratīvās tiesības. Vācijas
Administratīvā procesa likums. Rīga: Tiesu Namu Aģentūra, 2002,
143.lpp.).
Gan pienākums iepriekš paziņot par
kādas darbības veikšanu (paziņošanas sistēma), gan arī pienākums
saņemt atļauju (atļauju sistēma) ir pamattiesību ierobežojums.
Tādēļ nevar piekrist administratīvo tiesu praksē izteiktajam
secinājumam, ka “ar priekšrakstu par pienākumu pieteikt
sarīkojumu zem klajas debess netiek ierobežotas tiesības uz
pulcēšanos” (Administratīvās apgabaltiesas 2004.gada sprieduma
lietā Nr.143/AA858-04/3 13.punkts // lietas materiālu 1.sējuma
145.lpp.).
17. Lai pārbaudītu, vai
apstrīdētās normas atbilst Satversmes 103.pantam, nepieciešams
noskaidrot, kāda pulcēšanās brīvības īstenošanas sistēma ir
paredzēta Satversmes 103.pantā un kādu sistēmu paredz Sapulču
likums.
18. Satversmes 103.pants
noteic, ka “valsts aizsargā iepriekš pieteiktu miermīlīgu sapulču
un gājienu, kā arī piketu brīvību”, t.i., pulcēšanās brīvību
iespējams īstenot, attiecīgo pasākumu iepriekš piesakot.
Latviešu literārajā valodā ar
jēdzienu “pieteikt” apzīmē pienākumu “oficiāli paziņot, darīt
zināmu (piem., kādas darbības sākumu)” (Latviešu valodas
vārdnīca. Rīga: Avots, 2006, 847.lpp.). Šajā jēdzienā
neietilpst pienākums saņemt iepriekšēju atļauju, lai īstenotu
savas pamattiesības.
Līdz ar to varētu secināt, ka
Satversme pulcēšanās brīvības īstenošanai paredz paziņošanas
sistēmu. Tomēr gramatiskā iztulkošanas metode ir tikai pirmā no
iztulkošanas metodēm, un nav pareizi vadīties vienīgi pēc tiesību
normas vārdiskās jēgas (sk. Satversmes tiesas 2005.gada
22.aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.2004-25-03
6.punktu). Tādēļ nepieciešams noskaidrot jēdziena “iepriekš
pieteikts” saturu, izmantojot arī citas iztulkošanas metodes.
19. Nosacījums, ka
pulcēšanās brīvību var īstenot pēc iepriekšējas pieteikšanas,
Latvijas konstitucionālajās tiesībās tika ietverts vēl pirms
Satversmes 8.nodaļas pieņemšanas 1998.gadā.
19.1. Jau 1922.gadā
Satversmes sapulce bija iecerējusi konstitucionālā līmenī
nostiprināt pulcēšanās brīvības garantijas. Satversmes II daļas
projekta 97.pants paredzēja: “Pilsoņiem ir tiesība, iepriekš
pieteicot attiecīgajai iestādei, kā slēgtās telpās, tā arī zem
klajas debess sasaukt sapulces un mierīgi, bez ieročiem
sapulcēties.”
Apspriežot šo normu Satversmes
sapulcē, par vārdiem “iepriekš pieteicot” izvērsās debates.
Satversmes sapulces loceklis Fēlikss Cielēns ierosināja izslēgt
minētos vārdus un “ievest Latvijā tādu praksi, tādu sapulču
sasaukšanas veidu, kāds pastāv Anglijā. Anglijā pastāv noteikumi
par sapulcēm, ka tās var notikt bez kaut kādas iepriekšējas
pieteikšanas vai paziņošanas policijai, vai citai kādai valsts
iestādei” (Latvijas Satversmes sapulces V sesijas 2.sēdes
1922.gada 18.janvāra stenogramma).
Pret šo F.Cielēna priekšlikumu
Satversmes izstrādāšanas komisijas vārdā izteicās Jānis Purgals,
citastarp sniedzot jēdziena “iepriekš pieteicot” skaidrojumu.
J.Purgals uzsvēra, ka Satversmes izstrādāšanas komisija ir
apsvērusi F.Cielēna priekšlikumu un to noraidījusi, jo “vismaz
kārtības labā būtu jāzina, kāda sapulce notiks, lai tādā kārtā
netraucētu satiksmi un būtu vajadzīgā garantija, ka miers un
kārtība tiktu ieturēta” (Latvijas Satversmes sapulces V
sesijas 2.sēdes 1922.gada 18.janvāra stenogramma).
Tādējādi ir secināms, ka
pulcēšanās brīvības īstenošanai bija paredzēts noteikt
iepriekšējas paziņošanas, nevis atļauju sistēmu.
19.2. Tā kā Satversmes
sapulce nepieņēma Satversmes II daļu, Saeima, vēlēdamās
nodrošināt pulcēšanās brīvības aizsardzību, 1923.gadā pieņēma
likumu, kas regulēja šīs brīvības īstenošanas kārtību (Likums
par sapulcēm // Valdības Vēstnesis, 1923.gada 18.jūlijs,
Nr.153).
Likums par sapulcēm paredzēja
paziņošanas sistēmu, bet īpašos gadījumos – atļauju sistēmu.
Likuma tekstā paziņošanas sistēmas apzīmēšanai lietots jēdziens
“iepriekšēja pieteikšana”, savukārt par atļauju sistēmas
pastāvēšanu liecina atsevišķās normās lietotais jēdziens
“atļauja”.
Saskaņā ar Likuma par sapulcēm
1.panta piezīmi atļauja bija vajadzīga ārzemnieku rīkotajām
sapulcēm un gājieniem. Tāpat atļauja bija nepieciešama “sapulcēm
zem klajas debess ceturtdaļas kilometru attālumā no Saeimas sēžu
vietas pa sēžu laiku” (likuma 4.pants) un “gājieniem pa ielām un
laukumiem” (likuma 17.pants). Citos gadījumos rīkotais pasākums
bija iepriekš jāpieteic, ja vien likums tieši neparedzēja
pretējo, proti, ka iepriekšēja pieteikšana vai atļauja nav
nepieciešama (likuma 3.un 19.pants).
19.3. Arī pēc valsts
neatkarības atjaunošanas konstitucionāla ranga aktos un to
projektos par pulcēšanās brīvību likumdevējs izmantoja jēdzienu
“iepriekš pieteikts”.
1991.gadā izstrādātā Latvijas
Republikas Pamatlikuma pārejas periodam projekta 46.panta pirmās
daļas pirmais teikums noteica: “Valsts garantē iepriekš pieteiktu
miermīlīgu sapulču, mītiņu, ielu gājienu un demonstrāciju
brīvību.” Lai nerastos šaubas par jēdziena “iepriekš pieteikts”
saturu, projekta 46.panta pirmās daļas otrajā teikumā bija īpaši
uzsvērts: “To rīkošanai valsts institūciju atļauja nav
nepieciešama” (Latvijas Republikas Pamatlikums pārejas
periodam // Diena, pielikums “Likumi, lēmumi, oficiālie
dokumenti”, 1991.gada 12.jūlijs, Nr.26).
Līdzīgu pulcēšanās brīvības
izpratni apliecina arī 1991.gada 10.decembra konstitucionālais
likums “Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi” (sk.:
Konstitucionālais likums “Cilvēka un pilsoņa tiesības un
pienākumi” // Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības
Ziņotājs, 1992.gada 30.janvāris, Nr.4). Kad konstitucionālā
likuma projekts tika iesniegts Augstākajai padomei, tā 32.panta
pirmajā daļā bija paredzēts: “Valsts garantē iepriekš pieteiktu
miermīlīgu sapulču, mītiņu, ielu gājienu un demonstrāciju
brīvību. To rīkošanai valsts institūciju atļauja nav
nepieciešama.” Otrajā lasījumā pēc referenta priekšlikuma likuma
32.panta pirmās daļas otrais teikums tika izslēgts. Referents
Kārlis Liepiņš savu priekšlikumu pamatoja šādi: “Jo pirmajā
teikumā taču jau ir teikts, ka valsts garantē, un tad viss ir
kārtībā. Un tādu aizliegumu vai faktiski atļauju jau neviens nav
prasījis pat tajos grūtajos laikos pirms pāris gadiem”
(Latvijas Republikas Augstākās padomes 1991.gada 21.novembra
sēdes stenogramma). Šo priekšlikumu Augstākās padomes
deputāti akceptēja, un iepriekš citētais konstitucionālā likuma
32.panta pirmās daļas otrais teikums netika pieņemts. Taču šī
norma tika noraidīta nevis tādēļ, ka deputāti būtu akceptējuši
atļauju sistēmu, bet gan tieši pretēja iemesla dēļ – pēc deputātu
ieskata, vārdi “iepriekš pieteiktu” skaidri apliecināja, ka
jebkāda atļauju sistēma ir pilnībā izslēgta.
Tādējādi pulcēšanās brīvības
kontekstā Latvijas konstitucionālajās tiesībās jēdzienam
“iepriekš pieteikts” ir senas tradīcijas un skaidrs saturs.
20. Latvijai saistošajās
starptautiskajās cilvēktiesību normās nav izdarīta nekāda izvēle
par labu paziņošanas vai atļauju sistēmai. Ne Konvencijas
11.pants, ne arī Pakta 21.pants expressis verbis šo
jautājumu neizšķir, proti, pulcēšanās brīvības īstenošanas
kārtības noteikšana tiek atstāta dalībvalstu ziņā.
Eiropas Cilvēktiesību komisija,
interpretējot Konvencijas 11.pantu, ir secinājusi, ka atļauju
sistēmas noteikšana pati par sevi nenozīmē šā panta pārkāpumu, ja
vien šī sistēma ir attaisnojama [sk.: Appl 8191/78,
Rassemblement Jurassien Unitė v Switzerland, 17 DR 93
(1979)].
Turpretī Pakta piemērošanas praksē
ir izkristalizējusies atziņa, ka prasība saņemt iepriekšēju
atļauju neatbilst Pakta 21.pantam. Apvienoto Nāciju Organizācijas
Cilvēktiesību komiteja noslēguma secinājumos vairākkārt
atsevišķām valstīm ir norādījusi, ka atļauju sistēma nelabvēlīgi
ietekmē pulcēšanās brīvības īstenošanu, un ieteikusi šajā jomā
veikt uzlabojumus [sk., piemēram, Apvienoto Nāciju
Organizācijas Cilvēktiesību komitejas noslēguma secinājumus par
Korejas Republikas (A/47/40 (1992) 113, §§ 517 – 518), Tanzānijas
(A/48/40, vol. I (1993) 35, §§ 185, 188) un Baltkrievijas
(A/53/40, vol. I. (1998) 26, §§ 145, 154) ziņojumu par Paktā
paredzēto saistību izpildi].
Latvijai saistošās starptautisko
tiesību normas un to piemērošanas prakse neliecina par obligātu
valsts pienākumu atteikties no atļauju sistēmas pulcēšanās
brīvības īstenošanā. Savukārt Satversmes 103.pantā ir izdarīta
izvēle par labu paziņošanas sistēmai (sk.šā sprieduma
19.punktu).
Atļauju sistēmu pulcēšanās
brīvības īstenošanā var ieviest, tikai izdarot grozījumus
Satversmes 103.pantā. Paziņošanas sistēma nodrošina personai
plašākas iespējas īstenot attiecīgo pamattiesību nekā atļauju
sistēma. Šajā gadījumā jāsecina, ka Satversme garantē plašāku
pamattiesības aizsardzību.
21. Sapulču likumā
expressis verbis nav paredzēts personas pienākums saņemt
atļauju pulcēšanās brīvības īstenošanai.
Secinājums, ka ir nepieciešama
atļauja, izriet no Sapulču likuma 16.pantā lietotā jēdziena
“izziņa, kas apliecina, ka pašvaldībai nav iebildumu pret
pasākuma rīkošanu”, jo šādas izziņas esamība ir pulcēšanās
brīvības īstenošanas priekšnoteikums. Arī Sapulču likuma III
nodaļas “Pieteikumu iesniegšana” normas kopumā liecina par
atļauju sistēmu kā pulcēšanās brīvības īstenošanas
priekšnoteikumu.
21.1. Tas, ka Sapulču
likums paredz atļauju sistēmu, izriet arī no deputātu debatēm
Saeimā.
Tā, piemēram, deputāts Pēteris
Simsons, debatējot par deputāta Arvīda Ulmes izdošanu
administratīvā soda uzlikšanai, uzsvēra: “Satversmes 103.pants
saka skaidri un gaiši: “Valsts aizsargā iepriekš pieteiktu
miermīlīgu sapulču un gājienu, kā arī piketu brīvību.” Vai Arvīds
pieteica šo gājienu, šo pasākumu? Jā, viņš to pieteica, bet viņš
to pieteica tikai tad, kad izrādījās, ka tiesa ir atcēlusi
aizliegumu rīkot geju gājienu. Līdz ar to viņš nokavēja noteikto
termiņu. Šeit rodas pretruna starp Satversmi un likumu. Izrādās,
likums prasa, lai viņš saņemtu atļauju no pašvaldības”
(Latvijas Republikas 8.Saeimas rudens sesijas otrās sēdes
2005.gada 15.septembra stenogramma).
Arī apspriežot 2005.gada
2.novembra grozījumus Sapulču likumā, vairāki Saeimas deputāti
debatēs norādīja, ka Sapulču likumā ir paredzēta atļauju sistēma
un tas neatbilst Satversmes 103.pantam (sk. Latvijas
Republikas 8.Saeimas rudens sesijas septītās sēdes 2005.gada
13.oktobra stenogrammu).
21.2. Ir jābūt saņemtai
izziņai, kas apliecina, ka pašvaldība neiebilst pret pasākuma
rīkošanu. Šīs izziņas saņemšana ir obligāts pasākuma rīkošanas
priekšnoteikums. Tas nozīmē, ka ir jāsaņem atļauja, lai varētu
rīkot pasākumu. Likumdevējs gan normā nav lietojis jēdzienu
“atļauja”, taču “izziņas, kas apliecina, ka pašvaldība neiebilst
pret pasākuma rīkošanu” būtība un tiesiskās sekas norāda, ka šāda
izziņa ir uzskatāma par atļauju.
Arī Saeimas atbildes rakstā tiek
atzīts, ka Sapulču likumā ir iestrādāta atļauju sistēma
(sk.lietas materiālu 1.sējuma 54.lpp.). Šāds secinājums
izriet arī no 2005.gada 2.novembra grozījumiem Sapulču likumā,
kad likumdevējs izslēdza 12.panta pirmo daļu, kas noteica:
“Sapulču, gājienu un piketu sarīkošanai, ja tie atbilst šā likuma
prasībām, nav nepieciešama valsts vai pašvaldību iestāžu
atļauja.”
Līdz ar to nav šaubu, ka Sapulču
likumā ir iestrādāta atļauju sistēma.
22. Sapulču likums paredz
atļauju sistēmu pulcēšanās brīvības īstenošanā. Savukārt
Satversmes 103.pants paredz, ka pulcēšanās brīvība īstenojama, to
iepriekš pieteicot, t.i., paredz paziņošanas sistēmu.
Gan paziņošanas sistēma, gan
atļauju sistēma ir pulcēšanās brīvības ierobežojums. Šie
ierobežojumi ir savstarpēji izslēdzoši, proti, abi vienlaikus
nevar pastāvēt, nedz arī regulēt kādas pamattiesības
īstenošanu.
Parasti konstitūcija atstāj
likumdevēja ziņā konkrēto pamattiesību satura un robežu
noteikšanu. Šajā gadījumā pamattiesības ir spēkā “pēc likuma
mērauklas” un pamattiesību satura konkretizācija vai ierobežošana
ir atkarīga no likumdevēja gribas (sk. Satversmes tiesas
2006.gada 11.aprīļa sprieduma lietā Nr.2005-24-01 8.punktu).
Tomēr konstitūcijā var būt noteikti konkrēti pamattiesību
ierobežojumi. Ja šāds tiešs ierobežojums konstitūcijā ir
ietverts, Satversmes piemērotāji nedrīkst lemt par attiecīgās
pamattiesības papildu vai citādu ierobežošanu ar parastu likumu
[sk.: Plakane I. Pamattiesību ierobežošana Satversmē //
Jurista Vārds, 2003.gada 8.aprīlis, Nr.14(272)].
Šāds tiešs, konstitūcijā noteikts
pamattiesību ierobežojums ir Satversmes 103.pantā paredzētā uz
pulcēšanās brīvības īstenošanu attiecinātā paziņošanas sistēma.
Ja Satversmes 103.pantā no iespējamiem diviem variantiem
(paziņošanas sistēma vai atļauju sistēma) kā pulcēšanās brīvības
ierobežojums ir izraudzīta paziņošanas sistēma, tad likumdevējs
šo konstitucionālo ierobežojumu nevar ignorēt un noteikt cita
veida ierobežojumus. Šādā gadījumā likumdevējam ir pienākums
konstitucionālo ierobežojumu konkretizēt likumā.
Līdz ar to
Sapulču likumā noteiktā atļauju sistēma neatbilst Satversmes
103.pantam.
23. Atļauju sistēma ir
paredzēta ne vien pieteikuma iesniedzēja apstrīdētajās normās –
Sapulču likuma 16.pantā un 18.panta ceturtajā daļā. Arī Sapulču
likuma 15. un 17.pants ir cieši saistīti ar atļauju sistēmu.
Tā kā atļauju sistēma neatbilst
Satversmes 103.pantam, tad par neatbilstošām Satversmes
103.pantam atzīstamas visas Sapulču likuma normas, kas veido
vienotu šīs sistēmas regulējumu.
23.1. Satversmes 103.pants
uzliek likumdevējam pienākumu pieņemt tādas Sapulču likuma
normas, kas ievieš paziņošanas sistēmu. Šīs sistēmas mērķis ir
noteikt personām, kas vēlas īstenot pulcēšanās brīvību, pienākumu
iepriekš par to paziņot atbildīgajām institūcijām, lai tās varētu
veikt netraucētas pasākuma norises nodrošināšanai nepieciešamās
darbības un aizsargāt personu drošību.
Jāņem vērā: paziņošanas sistēma
nenozīmē, ka pašvaldībai vai citām valsts institūcijām būtu
liegts iejaukties pulcēšanās brīvības īstenošanā. Likumdevējam ir
jāparedz saprātīgs paziņošanas sistēmas mehānisms, kas sevišķos
gadījumos ļauj pieteikto pasākumu aizliegt vai arī tā norisi
pārtraukt.
Šo mehānismu nosakot, ir jāievēro
Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (turpmāk – EDSO)
vadlīniju projektā ieteiktā prezumpcija, ka visos gadījumos
priekšroka dodama pasākuma rīkošanai (sk.: Draft OSCE/ODIHR
Guidelines for Drafting Laws Pertaining to the Freedom of
Assembly //
http://www.osce.org/documents/odihr/2004/10/3776_en.pdf,
p.9).
23.2. Papildus tam jāņem
vērā, ka iepriekšējas pieteikšanas pienākums attiecas tikai uz
gājieniem un sapulcēm. Satversmes 103.pants konstruēts tā, ka
saiklis “kā arī” atdala piketu brīvību no sapulču un gājienu
brīvības.
Satversmes 103.panta projekts
sākotnējā redakcijā paredzēja: “Valsts aizsargā iepriekš
pieteiktu miermīlīgu sapulču, mītiņu un demonstrāciju brīvību.”
Atbildīgā Saeimas komisija, izskatot šo projektu, nolēma
Satversmes 103.pantā vārdus “mītiņu un demonstrāciju” aizstāt ar
vārdiem “gājienu un piketu”. Savukārt deputāts Antons Seiksts pēc
tam ierosināja atdalīt ar saikli “kā arī” piketus no pārējām
pulcēšanās brīvības īstenošanas formām, “lai nesaprastu, ka katrs
pikets ir jāpiesaka” (Latvijas Republikas Satversmes otrās
daļas projekta – Par cilvēktiesībām – izstrādes komisijas
1997.gada 22. septembra sēdes protokols Nr.17 // lietas materiālu
3.sējuma 10.lpp.).
Tādējādi secināms, ka Satversmes
103.pants neparedz pienākumu iepriekš pieteikt jebkuru piketu.
Tas ir jāņem vērā, ieviešot Sapulču likumā paziņošanas
sistēmu.
IV
24. Sapulču likuma 15.panta
ceturtā daļa noteic, ka “pēc tam, kad pašvaldības amatpersona
izskatījusi pieteikumu par sapulces, gājiena vai piketa rīkošanu,
tā ne agrāk kā 10 dienas un ne vēlāk kā 48 stundas pirms pasākuma
sākuma veic vienu no šādām darbībām:
1) izsniedz izziņu, kas apliecina,
ka pašvaldībai nav iebildumu pret pasākuma rīkošanu;
2) izsniedz izziņu, kas apliecina,
ka pašvaldībai nav iebildumu pret pasākuma rīkošanu, nosakot
ierobežojumus pasākuma rīkošanai;
3) izsniedz motivētu
atteikumu”.
24.1. Pieteikuma
iesniedzējs apstrīdējis Sapulču likuma 15.panta ceturtajā daļā
ietvertos vārdus “ne agrāk kā 10 dienas un”. Tomēr no pieteikuma
izriet, ka šā termiņa pārsūdzēšanas mērķis ir panākt, lai
atteikuma gadījumā varētu nodrošināt efektīvu tiesas kontroli un
labvēlīga tiesas sprieduma gadījumā – sarīkot plānoto pasākumu
paredzētajā laikā un vietā. Lai pilnīgi apsvērtu šo pieteikuma
iesniedzēja argumentu, nepieciešams kompleksi izvērtēt
pašvaldības amatpersonas lēmuma pieņemšanai Sapulču likuma
15.panta ceturtajā daļā noteikto termiņu.
Personu tiesības ierobežo minētajā
normā noteiktais termiņš kopumā, jo nosacījums, ka lēmumu var
pieņemt ne vēlāk kā 48 stundas pirms plānotā pasākuma, arī
nenodrošina efektīvu tiesas aizsardzību.
Plaša pašvaldības amatpersonas
rīcības brīvība attiecībā uz lēmuma pieņemšanas termiņu būtiski
apgrūtina pulcēšanās brīvības īstenošanu. Nepamatota atteikuma
gadījumā plānotais pasākums var nenotikt, jo Sapulču likuma
15.panta ceturtajā daļā paredzētie termiņi apgrūtina savlaicīgu
tiesas kontroli.
24.2. Sapulču likuma
17.panta otrā daļa noteic, ka Administratīvā rajona tiesa personu
pieteikumus par Sapulču likuma 15.panta ceturtajā daļā
paredzētajiem pašvaldības amatpersonas lēmumiem izskata triju
dienu laikā no pieteikuma saņemšanas dienas. Sapulču likuma
17.panta ceturtā daļa noteic, ka šāds Administratīvās rajona
tiesas spriedums ir izpildāms nekavējoties.
Administratīvo tiesu praksē
pamatoti secināts, ka likums noteic saīsinātu pieteikuma
izskatīšanas termiņu, lai nodrošinātu savlaicīgu tiesas kontroli,
proti, lai pēc tiesas nolēmuma personai vēl būtu iespējas sarīkot
sev vēlamajā laikā sapulci, gājienu vai piketu (sk.
Administratīvās rajona tiesas 2006.gada 20.janvāra sprieduma
lietā Nr.A42231605 (A669-06/6) 6.punktu // lietas materiālu
1.sējuma 161.lpp.).
Arī EDSO vadlīniju projektā īpaši
uzsvērts, ka nodrošināt tiesas kontroli, ļaujot personai
pārsūdzēt tai noteiktos pulcēšanās brīvības ierobežojumus, vēl ir
par maz. Nepieciešams, lai tiesas kontrole būtu savlaicīga,
proti, lieta tiktu izskatīta un tiesas nolēmums pasludināts līdz
plānotajam sapulces, gājiena vai piketa laikam un personām
saglabātos iespēja sev vēlamajā apjomā īstenot pulcēšanās
brīvību, ja tiesa noteiktos ierobežojumus atzinusi par
prettiesiskiem (sk.: Draft OSCE/ODIHR Guidelines for Drafting
Laws Pertaining to the Freedom of Assembly //
http://www.osce.org/documents/odihr/2004/10/3776_en.pdf,
p.11).
Līdz ar to izvērtējama Sapulču
likuma 15.panta ceturtajā daļā noteikto termiņu atbilstība
Satversmes 103.pantam saistībā ar Satversmes 92.panta pirmo
teikumu, kas paredz personas tiesības uz taisnīgu tiesu.
24.3. No Saeimas atbildes
raksta izriet, ka attiecīgais ierobežojums ir noteikts ar mērķi
nodrošināt sabiedrisko drošību un kārtību.
Pēc Saeimas ieskata, šāds termiņš
ir nepieciešams, lai pašvaldības amatpersona iegūtu informāciju
par to, vai pasākuma rīkošana paredzētajā laikā un vietā
neapdraudēs sabiedrisko kārtību vai drošību. Ja pašvaldības
amatpersona pieņemtu lēmumu pirms Sapulču likuma 15.panta
ceturtajā daļā noteiktā termiņa, tad pastāvētu risks, ka līdz
pasākuma sākumam drošības un sabiedriskās kārtības apdraudējums
varētu mainīties, un šīs pārmaiņas varētu būt par pamatu atļaujas
neizsniegšanai (sk. lietas materiālu 1.sējuma
52.lpp.).
24.4. Saeimas atbildes
rakstā īpaši norādīts, ka Sapulču likuma 15.panta ceturtajā daļā
noteiktais termiņš nodrošina efektīvu un pilnvērtīgu pieteikuma
izskatīšanas un lēmuma pieņemšanas procesu (sk. lietas
materiālu 1.sējuma 52.lpp.).
Lai tiesas kontrole būtu efektīva,
Sapulču likuma 17.panta ceturtajā daļā paredzētais tiesas
spriedums ir jāpieņem vismaz divdesmit četras stundas pirms
plānotā pasākuma sākuma. Tiesai pieteikums jāizskata triju dienu
laikā no pieteikuma saņemšanas dienas. Papildus tam pieteikuma
iesniedzējam ir nepieciešams laiks, lai iepazītos ar viņam
nelabvēlīgo pašvaldības amatpersonas lēmumu un sastādītu
pieteikumu tiesai, kā arī, ja nepieciešams, konsultētos ar
juristiem.
Iespējams konstatēt, ka Sapulču
likuma 15.panta ceturtajā daļā noteiktais termiņš konstruēts tā,
lai privātpersonas tiesības vērsties tiesā būtu apgrūtinātas. Tas
lielā mērā padara iluzoras Satversmē paredzētās tiesības uz
efektīvu tiesas aizsardzību. Ievērojot laiku, kas pieteikuma
iesniedzējam nepieciešams pieteikuma sastādīšanai un
iesniegšanai, pašvaldības amatpersonai lēmums būtu jāpieņem ne
vēlāk kā četras dienas pirms pasākuma sākuma, lai nodrošinātu
Sapulču likuma 17.panta efektīvu īstenošanu.
24.5. Tiesību norma nav
izprotama ārpus tās funkcionēšanas, kura norit tiesību jābūtības
saskarsmē ar esamību (sk. Satversmes tiesas 2003.gada
6.oktobra sprieduma lietā Nr.2003-08-01 secinājumu daļas
4.punktu). Līdz ar to ir nepieciešams izvērtēt Sapulču likuma
15.panta ceturtās daļas piemērošanas praksi.
Lietas materiāliem ir pievienoti
vairāki Rīgas domes izpilddirektora lēmumi, kas atspoguļo normas
piemērošanas praksi. Šī prakse liecina, ka pašvaldības
amatpersonas mēdz lēmumus pieņemt arī tā, ka personai vairs
nepietiek laika pieteikuma iesniegšanai tiesā (sk.lietas
materiālu 1.sējuma 98. – 126.lpp.). Piemēram, persona
2006.gada 7.martā iesniedza pieteikumu, lai rīkotu gājienu
2006.gada 16.martā. Rīgas domes izpilddirektors 2006.gada
14.martā pieņēma lēmumu par atteikumu saskaņot šo pasākumu
(sk. lietas materiālu 1.sējuma 98.lpp.). Administratīvā
rajona tiesa, ievērojot Sapulču likumā noteiktos pieteikuma
izskatīšanas termiņus, spriedumu šajā lietā taisīja 2006.gada
22.martā, t.i., vairākas dienas pēc tam, kad persona bija
iecerējusi rīkot gājienu (sk.lietas materiālu 4.sējuma
1.lpp.).
24.6. Analizējot Sapulču
likuma 15.panta ceturtajā daļā noteikto termiņu, iespējams
secināt, ka tas ļauj pašvaldības amatpersonai liegt rīkot
pasākumu plānotajā laikā ne vien ar motivētu atteikumu (Sapulču
likuma 15.panta ceturtās daļas 3.punkts), bet arī ar nepamatotu
atteikumu. Tā kā Latvijā vēl efektīvi nefunkcionē atlīdzinājuma
piedziņa par personas pamattiesību aizskārumu, apstrīdētā norma
ļauj pašvaldībām izvairīties no tām nevēlamu pasākumu
atļaušanas.
Nav iespējams atzīt, ka Sapulču
likuma 15.panta ceturtajā daļā noteiktajam termiņam ir leģitīms
mērķis. Ne sabiedriskās kārtības, ne arī sabiedrības drošības
interesēs nav tiesas kontroles novilcināšana un labas pārvaldības
principam neatbilstošu lēmumu pieņemšana. Apstrīdētā norma ir
formulēta tā, ka nenodrošina savlaicīgu un efektīvu tiesas
kontroli.
Līdz ar to
Sapulču likuma 15.panta ceturtajā daļā ietvertie vārdi “ne agrāk
kā 10 dienas un ne vēlāk kā 48 stundas pirms pasākuma sākuma”
neatbilst Satversmes 103.pantam saistībā ar Satversmes
92.pantu.
V
25. Sapulču likuma 9.panta
pirmā daļa: “Sapulces, piketus un gājienus aizliegts rīkot tuvāk
par 50 metriem no Valsts prezidenta rezidences, Saeimas, Ministru
kabineta, pašvaldību domju (padomju) ēkām, tiesām, prokuratūras,
policijas, ieslodzījuma vietu un ārvalstu diplomātisko un
konsulāro pārstāvniecību ēkām. Sapulču un piketu rīkošanai šo ēku
tuvumā attiecīgās institūcijas, izņemot diplomātiskās un
konsulārās pārstāvniecības, var ierādīt īpašas vietas arī tuvāk
par 50 metriem.”
Pieteikuma iesniedzējs apstrīdējis
Sapulču likuma 9.panta pirmajā daļā ietverto regulējumu
kopumā.
26. Var piekrist Saeimas
atbildes rakstā paustajam viedoklim, ka Sapulču likuma 9.panta
pirmajā daļā noteikto ierobežojumu mērķis ir garantēt īpaši
svarīgu valsts iestāžu netraucētu darbību, kā arī preventīvi
novērst iespējamos drošības apdraudējumus (sk. lietas
materiālu 1.sējuma 47.lpp.).
Tā kā Sapulču likuma 9.panta
pirmajā daļā minēto iestāžu un institūciju netraucētas darbības
nodrošināšana atbilst arī citu personu interesēm, normā noteiktie
ierobežojumi ļauj sasniegt vienlaikus divus leģitīmos mērķus,
proti, aizsargāt gan citu cilvēku tiesības, gan arī sabiedrības
drošību.
27. Samērīguma princips
prasa ievērot saprātīgu līdzsvaru starp sabiedrības un personas
interesēm, ja publiskā vara ierobežo personas tiesības un
likumiskās intereses.
Lai konstatētu, vai samērīguma
princips ir ievērots, jānoskaidro, vai likumdevēja izraudzītie
līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai, vai nav
saudzējošāku līdzekļu šā mērķa sasniegšanai un vai likumdevēja
rīcība ir atbilstoša jeb proporcionāla. Ja, izvērtējot tiesību
normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst kaut vienam no šiem
kritērijiem, tā neatbilst arī samērīguma principam un ir
prettiesiska (sk. Satversmes tiesas 2002.gada 19.marta
sprieduma lietā Nr.2001-12-02 secinājumu daļas
3.1.punktu).
28. Ar apstrīdēto normu 50
metru aizlieguma zona noteikta gan ap valsts un pašvaldību
institūciju ēkām, gan arī ap ārvalstu diplomātisko un konsulāro
pārstāvniecību ēkām.
Tā kā šāds aizliegums rīkot
sapulces, gājienus un piketus tuvāk nekā 50 metrus no ārvalstu
diplomātiskajām un konsulārajām pārstāvniecībām varētu būt
Latvijas valsts starptautisko saistību izpildes komponents,
nepieciešams noskaidrot Latvijas valsts pienākuma aizsargāt
ārvalstu diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecības saturu.
28.1. 1961.gada Vīnes
konvencijas par starptautiskajiem diplomātiskajiem sakariem
22.panta otrā daļa paredz, ka “uzņemošajai valstij ir īpašs
pienākums veikt visus atbilstošos pasākumus, lai aizsargātu
pārstāvniecības telpas pret jebkādu ielaušanos vai zaudējumu
nodarīšanu un lai novērstu jebkādu pārstāvniecības miera
traucējumu vai tās cieņas aizskārumu”.
Līdzīga satura pienākums
uzņemošajai valstij paredzēts arī 1963.gada Vīnes konvencijā par
starptautiskajiem konsulārajiem sakariem, proti, šīs konvencijas
31.panta trešā daļa noteic, ka “uzņemošajai valstij ir īpašs
pienākums veikt visus atbilstošos pasākumus, lai aizsargātu
konsulārās iestādes telpas pret jebkādu ielaušanos vai zaudējumu
nodarīšanu un lai novērstu jebkādu konsulārās iestādes miera
traucēšanu vai tās cieņas aizskaršanu”.
Latvija ir ratificējusi abas Vīnes
konvencijas, tādēļ tās Latvijai ir saistošas kā starptautisko
līgumu tiesību normas.
28.2. Abās Vīnes
konvencijās ir paredzēts īpašs valsts pienākums veikt
nepieciešamās darbības, lai aizsargātu ārvalstu diplomātisko un
konsulāro pārstāvniecību telpas.
Starptautisko tiesību komisijas
Diplomātisko attiecību konvencijas projekta komentārā norādīts,
ka valstij, lai tā izpildītu šo aizsardzības pienākumu, ir jāveic
īpaši pasākumi, kas prasa vēl apjomīgāku rīcību par vispārējo
pienākumu nodrošināt kārtību valstī [sk.: Draft Articles on
Diplomatic Intercourse and Immunities, With Commentaries, (1958)
// Yearbook of the International Law Commission, 1958, Vol.II, p.
95, Article 20, Commentary 3]. Identisks teksts ietverts arī
Konsulāro attiecību konvencijas projekta komentārā [Draft
Articles on Consular Relations, with Commentaries (1961) //
Yearbook of the International Law Commission, 1961, Vol.II,
p.109, Article 30, Commentary 3].
Norāde uz “īpašas aizsardzības”
pienākumu Vīnes konvencijā par diplomātisko aizsardzību tika
iekļauta pēc Starptautiskās tiesas un Eiropas Cilvēktiesību
tiesas tiesneša sera Džeralda Ficmorisa (Sir Gerald
Fitzmaurice) ieteikuma, lai nošķirtu valstu īpašo pienākumu
aizsargāt ārvalstu diplomātiskās pārstāvniecības no vispārēja
pienākuma aizsargāt ārvalstu pilsoņus un viņu īpašumu
(sk.: Yearbook of the International Law Commission,
1957, p.63).
Tiesību zinātnē ir atzīts, ka
pienākums “veikt visus atbilstošos pasākumus” nav absolūts
pienākums (sk.: Denza E. Diplomatic Law. 2nd ed. Oxford:
Clarendon Press, 1998, p.139). Amerikas Savienoto Valstu,
Apvienotās Karalistes, Austrālijas, Nīderlandes un Vācijas prakse
liecina, ka šīs valstis lielākoties ir spējušas līdzsvarot
personu vārda un pulcēšanās brīvību ar valsts pienākumu aizsargāt
vēstniecības. Arī diskusijas Starptautisko tiesību komisijā
neliecina par vēlmi iekļaut Vīnes konvencijās absolūtu
diplomātisko pārstāvniecību aizsardzības pienākumu. Pienākums
aizsargāt vēstniecību nebūt nav pienākums izolēt to no
sabiedrības viedokļa paušanas (sk.: ibid, pp.140 –
145).
Tas gan nenozīmē, ka diplomātisko
un konsulāro pārstāvniecību aizsardzība konkrētos gadījumos
neuzliek valstij pienākumu ierobežot personu pulcēšanās brīvību.
Uzņemošā valsts var ierobežot personu rīkotos piketus pie
ārvalstu diplomātiskajām un konsulārajām pārstāvniecībām, ja tie
pēc formas ir pārlieku trokšņaini vai arī pēc satura – pārlieku
apvainojoši (sk.: ibid, p.145). Šāds lēmums ir jāpieņem,
īstenojot tiesību normu.
28.3. Apstāklis, ka
absolūts vēstniecību aizsardzības pienākums nav uzlikts ar
starptautisko līgumtiesību normām, nebūt nenozīmē, ka tāds vispār
nepastāv. Starptautiski tiesisks pienākums var rasties arī no
starptautisko paražu tiesību normas (sk. Satversmes tiesas
2004.gada 26.marta sprieduma lietā Nr. 2003-22-01 11.punktu un
Satversmes tiesas 2005.gada 13.maija sprieduma lietā Nr.
2004-18-0106 8.1. – 8.2. punktu). Nevar izslēgt
iespēju, ka varētu pastāvēt starptautisko paražu tiesību norma ar
līdzīgu saturu kā starptautisko līgumtiesību norma, bet plašāku
apjomu.
Tomēr iespējams secināt, ka
starptautiskajās paražu tiesībās nav nostabilizējusies norma, kas
uzliktu valstij pienākumu pilnībā izolēt ārvalstu diplomātiskās
un konsulārās pārstāvniecības no iespējamiem gājieniem, sapulcēm
vai piketiem.
Pirmkārt, Starptautiskā tiesa ir
norādījusi, ka abās Vīnes konvencijās ir kodificētas
starptautisko tiesību paražu normas [sk.: United States
Diplomatic and Consular Staff in Tehran (United States v. Iran),
Judgment // I.C.J. Reports 1980, pp. 30 – 31, para.62].
Otrkārt, tiesību zinātne un valstu
prakse liecina par valsts pienākuma attīstību pretējā virzienā,
proti, cilvēktiesību vārdā vēstniecībām ir tieši jāsaskaras ar
indivīdu pausto viedokli. Izņemot atsevišķus gadījumus, valstis
nav konsekventi protestējušas pret gājieniem, sapulcēm vai
piketiem to diplomātisko un konsulāro pārstāvniecību tuvumā
(sk.: Denza E. Diplomatic Law. 2nd ed. Oxford: Clarendon
Press, 1998, pp.139 – 145).
28.4. Līdz ar to
starptautiskajās tiesībās nav paredzēts valsts pienākums noteikt
ārvalstu diplomātisko un konsulāro pārstāvniecību aizsardzību
tādā apjomā, kāds noteikts Sapulču likuma 9.panta pirmajā daļā.
Vēl jo vairāk – starptautisko tiesību normu analīze liecina, ka
personām tiek garantētas visnotaļ plašas tiesības pulcēties
ārvalstu diplomātisko un konsulāro pārstāvniecību tuvumā un paust
savu viedokli.
Atsevišķus ierobežojumus gan var
noteikt, taču tas nav darāms, iekļaujot neelastīgus ierobežojumus
tiesību normā. Piemēru, kā tas tiek darīts citās valstīs, sniedz
ārvalstu tiesību ekspertu atzinums:
“Praksē piketu vai mītiņu
noturēšanas vietas tiek ierobežotas, policijai nosakot, ka
pasākumam jānotiek zināmā attālumā no ēkas, lai novērstu
uzbrukumu tai. Piemēram, pie ASV konsulātiem ir notikušas daudzas
vidēji lielas un plašas demonstrācijas, kas protestēja pret ASV
politiku Āzijas dienvidaustrumos. Šajos gadījumos policija nolēma
ierobežot demonstrācijas vietu, nosakot zināmu attālumu no ASV
konsulāta, jo tas pārstāvēja politiku, pret kuru konkrētā
demonstrācija bija vērsta. Šāds ierobežojums bija likumīgs, jo
pastāvēja draudi sabiedrības drošībai [..]. No otras puses, ja
tāds pats pikets notiktu Ungārijas konsulāta tuvumā, tas neradītu
draudus šai diplomātiskajai pārstāvniecībai, tādēļ vietas
ierobežojums nebūtu nepieciešams” (Ziņojuma par likumu “Par
gājieniem, sapulcēm un piketiem” 17. - 18.lpp. // lietas
materiālu 3.sējuma 104.lpp.).
29. Sapulču likuma 9.panta
pirmajā daļā noteiktie ierobežojumi ir piemēroti leģitīmā mērķa
sasniegšanai. Noteicot ap valsts un pašvaldību institūciju ēkām,
kā arī ārvalstu diplomātisko un konsulāro pārstāvniecību ēkām
zonas, kurās aizliegts rīkot sapulces, gājienus un piketus, ir
iespējams nodrošināt netraucētu šo institūciju darbību, kā arī
preventīvi novērst iespējamus sabiedrības drošības
apdraudējumus.
Taču ir nepieciešams
pārliecināties, vai likumdevējs ir izraudzījies saudzējošāko
līdzekli leģitīmā mērķa sasniegšanai. Likumā noteiktais
ierobežojums ir samērīgs vienīgi tad, ja nav nekādu citu
līdzekļu, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties
pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk jūtami (sk. Satversmes
tiesas 2005.gada 13.maija sprieduma lietā Nr.2004-18-0106
secinājumu daļas 19.punktu).
29.1. Tiesību normās
noteiktie neelastīgie ierobežojumi kā absolūti aizliegumi reti
kad ir atzīstami par saudzējošāko līdzekli. Tiesību normu
piemērotājam ir grūti konkrētos faktiskos apstākļos saprātīgi
piemērot attiecīgo normu.
Pieteikuma iesniedzējs pilnīgi
pamatoti norāda, ka noteiktais aizliegums ignorē Sapulču likuma
9.panta pirmajā daļā minēto iestāžu ēku ģeogrāfisko konfigurāciju
Rīgā. Tik plaši aizliegumi pašā pilsētas centrā būtiski apgrūtina
personu tiesības rīkot sapulces, gājienus un piketus (sk.
lietas materiālu 1.sējuma 3.lpp.).
Jāpiekrīt, ka nav iespējams rast
pamatojumu tam, kāpēc 50 metru attālums ir attiecināts ne vien uz
sapulcēm un piketiem, bet arī uz gājieniem. Gājiena laikā
iespējamais citu cilvēku tiesību un sabiedrības drošības
apdraudējums ir ļoti īslaicīgs, kā arī gājiena mērķis nav
viedokļa paušana par konkrētās iestādes darbību, līdz ar to
iespējamais apdraudējums nav vērsts pret konkrētu iestādi (sk.
lietas materiālu 1.sējuma 3.lpp.).
29.2. Nepieciešamība
noteikt tik plašu aizliegumu Sapulču likuma 9.panta pirmajā daļā
ir apšaubāma, jo saudzējošāki līdzekļi attiecīgā aizlieguma
leģitīmā mērķa sasniegšanai jau ir noteikti tajā pašā likumā.
Piemēram, Sapulču likuma 9.panta
otrā daļa noteic, ka sapulču, gājienu un piketu laikā ir
jānodrošina brīva pieeja un piebraukšana valsts un pašvaldību
iestādēm, kuru tuvumā notiek attiecīgie pasākumi. Papildus tam ir
iespējams noteikt pienākumu personām, kuras rīko sapulci, piketu
vai gājienu, rūpēties par to, lai pasākuma dalībnieki pārlieku
netrokšņo un netraucē iestāžu darbu.
Eiropas valstu pieredze liecina,
ka nepieciešams izbeigt ar likumu noteikt aizliegtās zonas. Šāda
prakse ir neefektīva. Speciāli orientēti tiesiskie līdzekļi un
policijai piešķirtā rīcības brīvība ļauj daudz elastīgāk gādāt
par sabiedrības drošību un vienlaikus mazāk iejaukties
organizētajā pasākumā (sk. Ziņojuma par likumu “Par gājieniem,
sapulcēm un piketiem” 18.lpp. // lietas materiālu 3.sējuma
104.lpp.).
29.3. Starptautisko tiesību
normu analīze liecina, ka valstīm nav pienākuma noteikt
aizliegtās zonas ap ārvalstu diplomātiskajām un konsulārajām
pārstāvniecībām. Valstis nedrīkst aizliegt rīkot sapulces,
gājienus un piketus pie ārvalstu pārstāvniecībām, ja vien šie
pasākumi nav pārlieku trokšņaini un agresīvi. Tomēr arī šajos
gadījumos, kā jau iepriekš tika secināts, šis jautājums ir
risināms tiesību normu piemērošanas līmenī.
Ja jau tik plašu aizsardzību no
valsts neprasa ārvalstu pārstāvniecību aizsardzības pienākums,
kas ir krietni plašāks par vispārējiem valsts pienākumiem
garantēt drošību, tad vēl jo vairāk valsts nedrīkst noteikt tik
plašu aizsardzību pati savām institūcijām. Valstij ir pienākums
nodrošināt ne vien to, lai sapulce, pikets vai gājiens notiek,
bet arī to, lai vārda un pulcēšanās brīvība ir efektīva, proti,
lai rīkotais pasākums sasniedz mērķauditoriju. Demokrātiskā
sabiedrībā ir īpaši svarīgi, lai valsts un pašvaldību iestādes
netiktu izolētas no sabiedrības, lai to amatpersonām būtu iespēja
uzzināt un manīt iedzīvotāju attieksmi, īpaši tad, ja šī
attieksme ir kritiska (sk.lietas materiālu 1.sējuma 66. –
67.lpp.).
Līdz ar to secināms, ka Sapulču
likuma 9.panta pirmajā daļā nav noteikti saudzējošākie līdzekļi
leģitīmā mērķa sasniegšanai.
Tādēļ šī norma
neatbilst samērīguma principam un Satversmes 103.pantam.
VI
30. Sapulču likuma 13.
panta otrā daļa paredz: “Jebkurā gadījumā pieteikums iesniedzams,
ja sapulce, gājiens vai pikets traucē transporta un gājēju
kustību.”
30.1. Pieteikuma
iesniedzējs apstrīd šajā normā ietvertos vārdus “un gājēju”, jo
uzskata, ka šāds ierobežojums nesamērīgi ierobežo spontānas
pulcēšanās brīvību, proti, personu tiesības īpašos apstākļos bez
jebkādas iepriekšējas pieteikšanās sapulcēties, lai paustu savu
viedokli (sk. lietas materiālu 1.sējuma 4.lpp.). Šādu
secinājumu pieteikuma iesniedzējs pamato ar to, ka Sapulču likuma
13.panta otrā daļa ierobežo šā pašapanta pirmo daļu, kas noteic
pasākumus, kuri var notikt bez iepriekšējas pieteikšanas.
Var piekrist Saeimas atbildes
rakstā paustajam viedoklim, ka Sapulču likuma 13.pants neregulē
spontānās pulcēšanās brīvības īstenošanu (sk. lietas materiālu
1.sējuma 51.lpp.).
30.2. Normālos apstākļos
pulcēšanās brīvības īstenošanai Satversme prasa iepriekšēju
plānotā pasākuma pieteikšanu. Taču var būt arī tādas situācijas,
kad nepieciešamība pieteikt pasākumu kavē efektīvu un publisku
viedokļa paušanu. Šādos gadījumos personām nevar liegt spontāni
pulcēties un paust savu viedokli.
Arī Vācijas Federatīvās Republikas
Federālā konstitucionālā tiesa ir atzinusi, ka pieteikšanas
pienākums neattiecas uz spontāno pulcēšanos, kas var notikt
acumirklī kāda aktuāla iemesla dēļ. Spontāno pulcēšanos aizsargā
Vācijas Federatīvās Republikas Pamatlikuma 8.pants, proti,
konstitucionālā norma, kas garantē pulcēšanās brīvību. Uz
spontāno pulcēšanos nevar attiecināt iepriekš pieteiktam
pasākumam piemērojamo normatīvo regulējumu, ja vien spontāno
pasākumu mērķis nevar tikt sasniegts ar tiem pašiem noteikumiem
(sk. BVerfGE 69, 315).
30.3. Sapulču likuma
regulējums attiecas uz pulcēšanās brīvību, kuras pamatā ir
atļauju sistēma. Jau iepriekš tika konstatēts, ka šī sistēma
neatbilst Satversmes 103.pantam un likumā nepieciešams iestrādāt
paziņošanas sistēmu. Likumdevējam, izdarot grozījumus likumā,
tāpat būtu nepieciešams normatīvi noregulēt spontānās pulcēšanās
nosacījumus un speciālu šīs brīvības īstenošanas kārtību.
31. Gan paziņošanas, gan
atļauju sistēmas kontekstā apstrīdētajiem Sapulču likuma 13.panta
otrās daļas vārdiem “un gājēju” ir leģitīms mērķis.
Tā kā ar pulcēšanās brīvību
saistīti pasākumi var traucēt satiksmi un kavēt citu personu
kustību, kā arī apdraudēt satiksmes drošību, valsts ir tiesīga
paredzēt, ka šādos gadījumos par iespējamiem traucējumiem tiek
iepriekš paziņots. Šāda iepriekšējas paziņošanas pienākuma
noteikšana ļauj pašvaldības amatpersonām savlaicīgi saņemt
informāciju par plānoto pasākumu un, ja nepieciešams, veikt
iespējamo apdraudējumu novēršanai nepieciešamās darbības.
Tādējādi valstij ir vieglāk izpildīt savus pienākumus pulcēšanās
brīvības jomā, jo valstij jānodrošina, lai personām, kas vēlas
sapulcēties, būtu pieejamas galvenās ielas vai citas sabiedriskās
vietas, un tāpēc zināmos gadījumos jānovirza satiksme pa
blakusceļiem (sk. Ziņojuma par likumu “Par gājieniem, sapulcēm
un piketiem” 17. - 18.lpp. // lietas materiālu 3.sējuma
99.lpp.). Taču, lai valsts tiktu ar šo pienākumu galā,
visupirms nepieciešams, lai par drošību atbildīgās amatpersonas
tiktu savlaicīgi informētas.
Līdz ar to apstrīdētā norma ļauj
aizsargāt citu cilvēku tiesības un sabiedrības drošību.
32. Izvērtējot Sapulču
likuma 13.panta otrajā daļā ietvertā ierobežojuma atbilstību
samērīguma principam, var secināt, ka tas ir piemērots leģitīmā
mērķa sasniegšanai. Iepriekšēja paziņošana par iespējamiem
transporta un gājēju kustības traucējumiem ļauj pašvaldībai
sagatavoties un, ja nepieciešams, veikt īpašus pasākumus, lai
garantētu gan gājēju drošību un iespēju netraucēti pārvietoties,
gan arī pieteiktā pasākuma norisi.
Nepieciešamība iepriekš pieteikt
šādu pasākumu ir uzskatāma par saudzējošu un proporcionālu
līdzekli, jo personām par attiecīgo pasākumu iepriekš jāpaziņo
tikai tādā gadījumā, ja tiek prognozēta gājēju kustības
traucēšana. Var piekrist Saeimas atbildes rakstā paustajam
viedoklim, ka likumdevējs šajā gadījumā nav domājis
nepieciešamību iepriekš paziņot par tādiem pasākumiem, kas tikai
hipotētiski vai arī gluži nebūtiski varētu traucēt gājēju
kustību. Saeima pamatoti norāda, ka šāds paziņošanas pienākums
iestājas tikai tādos gadījumos, kad pasākuma dalībnieki plāno
pilnībā bloķēt trotuārus vai tos aizšķērsot tā, ka būtiski tiek
kavētas gājēju iespējas brīvi pārvietoties vai arī viņi ir
apdraudēti kā satiksmes dalībnieki (sk. lietas materiālu
1.sējuma 51.lpp.).
Pat šādā gadījumā likums neparedz,
ka pieteiktais pasākums nedrīkst notikt tāpēc, ka tas kavē gājēju
kustību. Tas, ka personām plānotais pasākums ir jāpiesaka,
nenozīmē, ka šā paša iemesla dēļ pašvaldības amatpersonas būs
tiesīgas pieteikto pasākumu aizliegt. Pašvaldībai ir jāizvērtē
saņemtā informācija un jāveic saprātīgi pasākumi, lai nodrošinātu
pēc iespējas netraucētu pulcēšanās brīvību, kā arī gājēju kā
satiksmes dalībnieku drošību.
Vācijas tiesu praksē ir atzīts, ka
varas institūcijām ir jāsamierinās ar jebkuru satiksmes
traucējumu, no kura, īstenojot pulcēšanās brīvību, nav iespējams
izvairīties. Ja protestēšana paredzēta pilsētas centrā, tad
gājienu nevar piespiest virzīties pa nomalēm, lai tas netraucētu
transportu. Pulcēšanās brīvības aizsardzībai priekšroku nevar dot
vienīgi tajos gadījumos, kad pulcēšanās mērķis ir traucēt
transporta kustību, nevis paust idejas. Tas gan neizslēdz iespēju
simboliski bloķēt satiksmi uz dažām minūtēm, lai, piemēram,
protestētu pret transporta izraisīto piesārņojumu (sk.
Ziņojuma par likumu “Par gājieniem, sapulcēm un piketiem” 17. -
18.lpp. // lietas materiālu 3.sējuma 104.lpp.). Latvijā šīs
atziņas būtu attiecīgi ņemamas vērā gadījumos, kad plānotais
pasākums varētu traucēt gan transporta, gan arī gājēju
kustību.
Sapulču likuma 13.panta otrās
daļas vārdi “un gājēju” atbilst samērīguma principam.
Līdz ar to
Sapulču likuma 13.panta otrās daļas vārdi “un gājēju” atbilst
Satversmes 103.pantam.
VII
33. Sapulču likuma 12.panta
trešās daļas 1. punkts noteic, ka pieteikumam jāpievieno to
līgumu kopijas, kurus pasākuma organizators noslēdzis ar kārtības
uzturētājiem, personām, kas atbildīgas par sabiedrisko kārtību un
drošību pasākuma laikā (uzrādot oriģinālus).
Pieteikuma iesniedzējs apstrīd
šajā normā ietverto pienākumu pieteikumam pievienot ar kārtības
uzturētājiem noslēgto līgumu kopijas.
33.1. Var piekrist
pieteikuma iesniedzēja paustajam viedoklim, ka normas leģitīmais
mērķis varētu būt sabiedrības drošības aizsardzība, proti, uz
apstrīdēto normu pamatojoties, pašvaldības amatpersona var
preventīvi pārliecināties par to, vai pasākumā tiks nodrošināta
kārtība. Taču šajā gadījumā nepieciešams ņemt vērā arī citas
Sapulču likuma normas, kas vērstas tieši uz tā paša mērķa
sasniegšanu.
Sapulču likuma 14.panta pirmās
daļas 9.punkts paredz, ka pieteikumā jānorāda arī kārtības
uzturētāji. Saskaņā ar Sapulču likuma 14.panta otro daļu par šiem
kārtības uzturētājiem pieteikumā jāsniedz arī noteikta satura
informācija – vārds, uzvārds, personas kods un dzīvesvieta. Līdz
ar to Sapulču likuma 14.panta pirmās daļas 9.punkta prasības ļauj
sasniegt to pašu mērķi, kura sasniegšanas labad pieņemts šā paša
likuma 12.panta trešās daļas 1.punkts.
33.2. Noteicot personas
pamattiesību ierobežojumus, lai aizsargātu citas konstitucionāla
ranga vērtības, likumdevējam ir jāizvēlas viens – pats
piemērotākais un efektīvākais ierobežojums. Šajā gadījumā
likumdevējs viena un tā paša leģitīmā mērķa sasniegšanai ir
paredzējis divus dažādus ierobežojumus – pienākumu pieteikumā
norādīt kārtības uzturētājus un pienākumu pieteikumam pievienot
rakstveida līgumu kopijas. Tā kā leģitīmā mērķa sasniegšanu jau
nodrošina pienākums pieteikumā norādīt kārtības uzturētājus,
papildu prasībai slēgt ar kārtības uzturētājiem rakstveida
līgumus un iesniegt pašvaldības amatpersonai to kopijas nav
leģitīma mērķa.
33.3. Jo īpaši jāņem vērā,
ka apstrīdētā norma nemaz nepieļauj iespēju, ka vienošanās ar
kārtības uzturētājiem varētu notikt mutvārdos. Ja ir spēkā
atļauju sistēma, tad nepilnīgs pieteikums, kuram nav pievienoti
visi nepieciešamie dokumenti, var būt par pamatu atteikumam
saskaņot pulcēšanās brīvības īstenošanas pasākumu. Tādēļ šāds
papildu pienākums, kas dublē jau iepriekš Sapulču likumā noteiktu
līdzīgu personas pienākumu, vērtējams kā formāls apgrūtinājums,
kura patiesais mērķis būtībā ir kavēt pasākuma pieteikšanu un
radīt pašvaldības amatpersonai iespēju atteikt pasākumu formālu
iemeslu dēļ, proti, kaut vai tāpēc, ka iesniegtais pieteikums
neatbilst likuma prasībām.
Līdz ar to
Sapulču likuma 12.panta trešās daļas 1.punkta vārdi “kārtības
uzturētājiem” neatbilst Satversmes 103.pantam.
VIII
34. Sapulču likuma 14.
panta sestās daļas otrais teikums paredz: “Ja no kompetentas
iestādes saņemta informācija, ka pasākuma mierīga un organizēta
norise ir apdraudēta, attiecīgā vietējā pašvaldība var pieprasīt,
lai organizators nodrošina ne mazāk kā četrus kārtības
uzturētājus uz katriem simt dalībniekiem.”
34.1. Normā kā
priekšnoteikums papildu pienākumam, ko valsts var uzlikt pasākuma
organizatoram, ir minēta kompetentas iestādes informācija, ka
pasākuma mierīga un organizēta norise ir apdraudēta. Šāds normas
formulējums paver pašvaldībai iespēju prasīt papildu kārtības
uzturētāju noteikšanu gan gadījumos, kad pasākuma dalībnieki paši
apdraud tā mierīgu un netraucētu norisi, gan arī tajos gadījumos,
kad pasākumu apdraud trešo personu vēršanās pret tā
dalībniekiem.
34.2. Var piekrist Saeimas
atbildes rakstā minētajam, ka kārtības uzturētāju pienākums lielā
mērā aprobežojas ar kārtības uzturēšanu “no iekšpuses” (sk.
lietas materiālu 1.sējuma 50.lpp.). Tomēr apstrīdētā norma
attiecas arī uz tiem gadījumiem, kad pasākuma mierīga un
netraucēta norise tiek apdraudēta no ārpuses. Līdz ar to ir
pilnīgi iespējams, ka uz šīs normas pamata vietējā pašvaldība pēc
kompetentu iestāžu atzinumu saņemšanas nevis nodrošina papildu
aizsardzību un informē policiju un citus drošības dienestus, bet
gan pieprasa, lai organizators ieceļ papildu kārtības uzturētājus
un pašu spēkiem novērš pasākuma netraucētas norises
apdraudējumu.
Šāds neskaidrs un pārprotams
normas formulējums ne vien neļauj sasniegt leģitīmu mērķi, bet
potenciāli rada tādu situāciju, ka citu personu un visas
sabiedrības drošība var tikt nevis aizsargāta, bet vēl vairāk
apdraudēta. Apstrīdētā norma uzliek pasākuma organizatoram
pienākumu nodrošināt netraucētu pasākuma norisi arī tad, ja to
apdraud trešās personas, kas vēršas pret pasākuma dalībniekiem un
to paustajām idejām.
Normas neskaidrais formulējums var
būt par iemeslu būtiskam sabiedrības drošības apdraudējumam, jo
ļauj valstij novelt pasākuma drošības garantēšanas pienākumu uz
organizatoru, prasot, lai tas pieaicina papildu kārtības
uzturētājus.
34.3. Satversmes 103.pantā
lietotais jēdziens “aizsargā” prasa ne vien valsts neiejaukšanos
šīs tiesības īstenošanā, bet arī šīs tiesības īstenošanas
aizsardzību. Tas nozīmē, ka valstij ir pienākums nodrošināt, lai
sabiedriskās ēkas, ielas un laukumi būtu pieejami personām, kas
vēlas rīkot sapulces, gājienus vai piketus, un lai personas, kas
piedalās šādos pasākumos, būtu aizsargātas. No Satversmes
103.panta izriet personas subjektīvās tiesības pieprasīt, lai
sapulce, pikets vai gājiens, kas likumā noteiktajā kārtībā ir
iepriekš pieteikts, notiktu un būtu aizsargāts arī no attiecīgā
pasākuma pretiniekiem. Līdz ar to var pilnībā piekrist LCC
paustajam viedoklim, ka demokrātiska valsts ir atbildīga par
konstitūcijā noteiktās pulcēšanās brīvības efektīvu īstenošanu
(sk. lietas materiālu 1.sējuma 68.lpp.).
Valsts, aizsargājot pulcēšanās
brīvību, nedrīkst izvērtēt konkrētos pasākumus pēc to satura.
Valsts aizsardzību konkrētiem pasākumiem nedrīkst diferencēt pēc
tajos pausto ideju atbilstības valsts vai noteiktas sabiedrības
daļas uzskatiem. Tieši tajā apstāklī, ka pulcēšanās brīvība ir
efektīvs instruments, ko mazākums var izmantot sava viedokļa
paušanai, slēpjas pulcēšanās brīvības lielā nozīme demokrātiskā
sabiedrībā.
Tā kā pulcēšanās brīvība parasti
kalpo mazākuma interešu un viedokļa publiskai paušanai, valsts
pienākums šajā gadījumā ir būt tolerantai un ar tai piešķirto
mehānismu palīdzību neapspiest šā viedokļa paušanu tikmēr, kamēr
vien tas ir uzskatāms par demokrātiskā sabiedrībā pieļaujamu.
Tas, ka valsts aizsargā viedokļa paušanu, nenozīmē, ka valsts
solidarizējas ar šā viedokļa paudējiem vai atzīst šā viedokļa
pareizību, bet nozīmē to, ka valsts aizsargā savu iedzīvotāju
tiesības publiski paust savu viedokli un pievērst konkrētam
jautājumam plašākas sabiedrības uzmanību.
34.4. Pulcēšanās brīvības
aizsardzības labad valsts ir tiesīga pieprasīt, lai personas, kas
vēlas šo brīvību izmantot, piedalās organizētā pasākuma
aizsardzībā. Tomēr personu līdzdarbības pienākuma noteikšanai ir
jābūt saprātīgai. Ja pārāk liela atbildība tiek uzvelta uz
pasākuma organizatoru un kārtības uzturētāju pleciem pirms
pasākuma, tā laikā vai pēc pasākuma beigām, šīs personas citkārt
atturēsies izmantot savas tiesības, baidīdamās no iespējamiem
sodiem un papildu pienākumiem (sk. Ziņojuma par likumu “Par
gājieniem, sapulcēm un piketiem” 17. - 18.lpp. // lietas
materiālu 3.sējuma 102.lpp.).
Prasība iecelt papildu kārtības
uzturētājus visos gadījumos, kad pasākuma mierīga norise ir
apdraudēta, pārsniedz pieļaujamo personas līdzdarbības pienākuma
apjomu. Tā kā šāda prasība nevis garantē sabiedrības drošību,
bet, gluži otrādi, lielā mērā provocē dažādu uzskatu paudēju
sadursmes un iespējamas nekārtības, jāatzīst, ka normai nav
leģitīma mērķa, kura sasniegšanai attiecīgais ierobežojums
noteikts.
Līdz ar to
Sapulču likuma 14.panta sestās daļas otrais teikums neatbilst
Satversmes 103.pantam.
IX
35. Saskaņā ar Satversmes
tiesas likuma 32.panta trešo daļu tiesību normas, kuras
Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošām augstāka juridiskā
spēka tiesību normām, uzskatāmas par spēkā neesošām no Satversmes
tiesas sprieduma publicēšanas dienas, ja Satversmes tiesa nav
noteikusi citādi.
35.1. Tā kā Sapulču likumā
noteiktā atļauju sistēma neatbilst Satversmes 103.pantam, kā arī
likumā nav noregulēta spontānās pulcēšanās brīvības īstenošanas
kārtība, Satversmes tiesa uzskata, ka šo trūkumu novēršanai
nosakāms termiņš līdz 2007.gada 1.jūnijam.
35.2. Lai Sapulču likuma
normu piemērošana līdz 2007.gada 1.jūnijam neradītu personām
Satversmē noteikto pamattiesību aizskārumu, minētās normas valsts
pārvaldes iestādēm un tiesām šajā laikā jāpiemēro atbilstoši
Satversmes 103.pantam un Latvijai saistošām starptautisko tiesību
normām.
Sapulču likuma 16.pants un
18.panta ceturtā daļa zaudē spēku ar Satversmes tiesas sprieduma
publicēšanas brīdi. Savukārt citas Sapulču likuma III nodaļas
normas, kas paredz atļauju sistēmu, līdz 2007.gada 1.jūnijam
valsts pārvaldes iestādēm un tiesām jāpiemēro, ievērojot
Satversmes 103.panta nosacījumus.
Nolēmumu
daļa
Pamatojoties uz Satversmes tiesas
likuma 30. – 32. pantu, Satversmes tiesa
nosprieda:
1. Atzīt likuma “Par
sapulcēm, gājieniem un piketiem” 1.panta ceturtās daļas vārdus
“vai citiem atribūtiem” un “vai uzrunas” un 13.panta otrās daļas
vārdus “un gājēju” par atbilstošiem Latvijas Republikas
Satversmes 103.pantam, Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību
aizsardzības konvencijas 11.pantam un Starptautiskā pakta par
pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 21.pantam.
2. Atzīt likuma “Par
sapulcēm, gājieniem un piketiem” 1.panta ceturtās daļas vārdus
“kā arī mutvārdos izteikti atsevišķi saukļi, lozungi”, 9.panta
pirmo daļu, 12.panta trešās daļas 1.punkta vārdus “kārtības
uzturētājiem”, 14.panta sestās daļas otro teikumu, 16.pantu un
18.panta ceturto daļu par neatbilstošu Latvijas Republikas
Satversmes 103.pantam, Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību
aizsardzības konvencijas 11.pantam un Starptautiskā pakta par
pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 21.pantam un spēkā neesošu
no sprieduma publicēšanas brīža.
3. Atzīt likuma “Par
sapulcēm, gājieniem un piketiem” 15.panta ceturtās daļas vārdus
“ne agrāk kā 10 dienas un ne vēlāk kā 48 stundas pirms pasākuma
sākuma” par neatbilstošiem Latvijas Republikas Satversmes
103.pantam saistībā ar Latvijas Republikas Satversmes 92.pantu un
spēkā neesošu no sprieduma publicēšanas brīža.
4. Atzīt likuma “Par
sapulcēm, gājieniem un piketiem” 15.un 17.pantu par neatbilstošu
Latvijas Republikas Satversmes 103.pantam, Eiropas Cilvēka
tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 11.pantam un
Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām
21.pantam un spēkā neesošu no 2007. gada 1.jūnija.
5. Noteikt, ka līdz
2007.gada 1.jūnijam likuma “Par sapulcēm, gājieniem un piketiem”
III nodaļas normas piemērojamas atbilstoši Latvijas Republikas
Satversmes 103.pantam.
Spriedums ir
galīgs un nepārsūdzams.
Spriedums
stājas spēkā tā publicēšanas dienā.
Tiesas sēdes priekšsēdētājs
A.Endziņš