"Ar kara troksni uz Domi"

"Die Welt"

— 99.12.21.

Krievija svētdien ievēlēja jaunu parlamentu. Termiņu, ko pirms tam vairākas reizes apšaubīja, tā tomēr ievēroja precīzi, ievērojot demokrātiskās spēles noteikumus. Tā ir ziņas labākā daļa.

Sliktākā ir šāda: vēlēšanas atklāja tādu krievu vēlētāju manipulējamību, ko varēja pārspēt vienīgi iniciatoru sirdsapziņas pārmetumu trūkums. Kremļa komanda paļāvās uz Ziemeļkaukāza kara ietekmi, uz spēcīgi nacionālistiski iekrāsotu roni, masu medijus, kas rīkojās stingri saskaņoti, izmantoja kā transmisijas siksnu un guva panākumus.

Līdz ar vēlēšanu bloku "Vienotība", kas neiebilst, ja to sauc par "Lāci" ("Medveģ"), trešajā piegājienā parlamentā beidzot ienāks varas partija, kas šo nosaukumu arī faktiski pelna. Kas Jegoram Gaidaram neizdevās ar liberālo tirgus ekonomiku 1993. gadā, kas Viktoram Černomirdinam neizdevās ar viņa valsts nomenklatūras partiju 1995. gadā, to tagad izdarīja pilnīgi nezināmi cilvēki.

Ārkārtas situāciju ministrs un Putina atbalsta vēlēšanu bloka marionete Sergejs Šoigu un fiziski tikpat spēcīgais, cik garīgi atpalikušais cīnītājs Aleksandrs Kareļins pārstāv veiksmīgu kustību, ar kuras palīdzību ir jāpadara rāma jaunā Dome. Tās dalībnieki galvenokārt tika vervēti tajos reģionos, kuri ir atkarīgi no Maskavas budžeta palīdzības un kuru gubernatori arī līdz šim nav bijuši pārāk klīrīgi, kad runa ir bijusi par palikšanu amatos. "Lāči" visā vēlēšanu cīņas laikā par programmu nerunāja, taču pat vācu satīriķis Tuhoļskis zināja: kam gan tev ir vajadzīga programma, ja tev ir aparāts. Parlamentā līdz ar Kremļa partiju būs arī "Labējo spēku savienība", kam bez bagātīgām dotācijām no varas centrāles diez vai būtu kādas izredzes iekļūt parlamentā, un Žirinovskis. Arī viņš, kā parasti, atrodas Kremļa maizē.

Tagad varētu iebilst, ka mērķis attaisno līdzekļus, ka komunistiem ir norādīta viņu vieta, ka Kremlim un valdībai pirmo reizi būs izdevība nepakļāvīgajai Domei uzspiest savu gribu. Taču tas būtu pārāk vienkāršs aprēķins un pat divējādā ziņā.

Panākumi netika gūti cīņā ar Krievijas Komunistisko partiju, bet ar nacionālistisku klaigāšanu, kas raksturo jaunās kustības atrašanās politisko vietu. Šai goda jūtās aizskarto krievu kustībai, kas tagad cer uz jauno labklājības nesēju Putinu, ir diezgan ar ekonomisko lejupslīdi, ar armijas nožēlojamo stāvokli un krievu interešu neievērošanu ārzemēs. "Nekad vairs pazemojumus un vājumu", neredzami rakstīts uz karogiem, ar kuriem Putins ved cīņā apšaubāmo Čečenijas kara panākumu spārnotos vīrus.

Tie, kuri tāpat kā cilvēktiesību aizstāvis Sergejs Kovaļovs vai reformators Grigorijs Javlinskis, rīkojas citādi, tiek saukti par "nodevējiem". Viņu iestāšanās par civilo sabiedrību Krievijā nomāc lielgabalu dārdoņa Ziemeļkaukāzā un zīmīgie ģenerāļu vārdi, kuri panākumus Čečenijā ir deklarējuši par nācijas goda lietu.

Panākumi vēlēšanās ir nostiprinājuši Kremļa pozīcijas, taču, un to pieņemt būtu nākamā kļūda aprēķinos, nekādā gadījumā ne demokrātiju un tirgus ekonomikas institūcijas. Tie vairāk kalpo vienas varas kliķes egoistiskajām interesēm, kas tādā ceļā grib nodrošināt savu izdzīvošanu.

Tāpēc Putinam tagad vēl ir jāieņem arī prezidenta krēsls. Balstoties uz pieredzi, var gaidīt nākamo ieroču žvadzināšanu – gan iekšzemē, gan arī pret ārzemēm. Vismaz tik ilgi, kamēr tronī nebūs uzkāpis jaunais kroņprincis, pie valsts doktrīnas piederēs nacionālisms un antirietumnieciskā noskaņojuma radīšana. Tikai tad būs redzams, ciktāl jaunais Krievijas prezidents, Putins vai – neveiksmes Čečenijā gadījumā arī ne Putins, – gribēs un būs spējīgs atkal rīkoties atbilstošāk realitātei. Tikai tad porcelāns, kas līdz tam laikam tika plēsts cīņā par varu Kremlī, atkal tiks saslaucīts un aplūkots, ko ir iespējams vēl salīmēt.

Manfreds Kvirings