"Globalizācijas veicināšana"

"The Washington Post"

— 99.12.20.

Pasaules tirdzniecības organizācijas konferences izgāšanās Sietlā un haoss ielās bija ļaunāks nekā diplomātisks fiasko; tā ir garām palaista iespēja.

Prezidents Klintons būtu varējis izmantot šo gadījumu, lai piedāvātu tālredzīgu programmu, kas risinātu vienu no smagākajām jaunā gadsimta problēmām: milzīgo plaisu starp dominējošā ekonomiskā modeļa – globalizācijas – modernizāciju un tradicionālo politisko domāšanu, kuras pamatā ir nacionāla valsts.

Tomēr Klintons tā nepārņēma prezidenta Trumena vadošo lomu, kurš iedvesmoja veidot pasauli pēc Otrā pasaules kara, bet nolēma tiekties uz lētu popularitāti. Pirms konferences viņš izteica atzinību demonstrāciju iespējai, tādējādi stimulējot ministru grupas iebiedēšanas taktiku, kuri bija Amerikas viesi. Un pat pēc vardarbības izraisīšanās viņš attaisnoja demonstrācijas, izmantojot argumentu, ka iepriekš "lēmumus lielākoties pieņēma tirdzniecības ministri, valdību vadītāji un biznesa intereses. Taču tas, ko cilvēki ielās cenšas mums pateikt, ir tas, ka viņi arī vēlas tikt sadzirdēti." Taču kāpēc gan viņi netika sadzirdēti iepriekš, administrācijas septītajā gadā? Kādēļ gan pulcināt tirdzniecības ministrus, ja Amerikas valdība apgalvoja, ka viņu autoritātes sfērā ir kaut kas nelikumīgs?

Sietlā patiesībā bija nepieciešama ceļu karte tālākajam globalizācijas posmam, kuras mērķis būtu saglabāt tās ekonomiskos sasniegumus, vienlaikus paplašinot tās politisko apjomu. Globalizācija ir veicinājusi tādu bagātības un tehnoloģijas eksploziju, kas nav pieredzēta nevienā citā vēsturiskā laikmetā. Šādas straujas pārmaiņas met izaicinājumu valdošajiem sociālajiem un kultūras modeļiem. Tirgi ģenerē pieaugumu, taču vienlaikus rada arī problēmas.

Politiskās neapmierinātības izjūta ir neizbēgama, it īpaši attīstības pasaulē – izjūta atrasties tādu spēku žēlastībā, kurus vairs nespēj ietekmēt ne indivīds, ne valdība.

Jauna pieeja jāsāk ar apziņu, ka globalizācija visādā ziņā ir bijusi milzīgs panākums, it īpaši Savienotajām Valstīm. Pēdējos 20 gados ASV ir ģenerējusi neiedomājamu bagātību; paplašinājusi un padziļinājusi pieeju kapitālam; dibinājusi jauno tehnoloģiju attīstību un izplatīšanu; tā ir radījusi tirgus visplašākā apjoma precēm un pakalpojumiem, vienlaikus uzlabojot ienākumu sadali. Ciktāl tas attiecas uz ASV ekonomiku, šie ir "vecie, labie laiki."

Tomēr pat Savienotajās Valstīs globalizācija ir aizmirsusi gan indivīdus, gan dažas grupas. Dažos sektoros ir zaudētas darba vietas, lai gan to skaits daudzkāršojas citos. Tomēr protekcionistu argumentu, ka globalizācija visumā izraisa bezdarbu, vismaz Savienotajās Valstīs, noraida pilnīgas nodarbinātības realitāte apvienojumā ar algu pieaugumu. Pasaules izbrīnu par protekcionistu spiedienu industriāli attīstītajās valstīs veiksmīgi ir paudis Džozefs Štiglics, kas drīz vien atvadīsies no Pasaules bankas galvenā ekonomista posteņa: "Ko gan lai iespēj attīstības valstu retorika par labu kapitāla liberalizācijai, ja jau bagātās valstis – ar pilnīgu nodarbinātību un spēcīgiem drošības tīkliem – apgalvo, ka tām esot jāizmanto protekcijas līdzekļi, lai palīdzētu tiem saviem pilsoņiem, kurus globalizācija ir negatīvi ietekmējusi?"

Kamēr globalizācijas pozitīvā ietekme Savienotajās Valstīs ir bijusi īpaši dramatiska, pārējā pasaulē tā ir bijusi daudz neskaidrāka. Otra lielākā ieguvēja – Eiropa – bažīgi reaģē uz ārvalstu pārņēmējiem, pat no citām Eiropas valstīm, lai gan tas liecina par brīvu kapitāla plūsmu, kas ir viens no globalizācijas, kā arī ES pamatprincipiem. Eiropai grūti atbrīvoties no tradicionālās savu valdību dominējošās lomas. Tāpat arī Japānas ekonomika un politika atrodas stagnācijas stāvoklī, daļēji nevēlēšanās dēļ atvērties, lai tiktu līdzi globalizācijai.

Tomēr visnopietnākās globalizācijas ekonomiskās un politiskās sekas ir bijušas attīstības valstīs. Pasaulē, kur kapitāls spēj brīvi pārvietoties, investīcijas tieksies uz augstākiem rezultātiem. Šāda kapitāla mobilitāte rada valstīm gan milzīgu risku, gan lielas iespējas, jo ārvalstu kapitāls aizplūdīs, ja citur radīsies labākas iespējas, vai arī tādā gadījumā, ja valsts ekonomika cietīs cikliskas lejupslīdes.

Plašas un dažādas ekonomikas, tādas kā ASV un Eiropa, kurām ir augsti attīstīti kapitāla tirgi un attīstīti komerclikumi, spēj tikt galā ar šādām svārstībām. Lielākā attīstības valstu daļa ar nestabilu ekonomiku un sociālajām struktūrām, vismaz tuvākajā laikā, ir visvairāk ievainojama. Šīs problēmas vēl vairāk pastiprinās, jo urbanizācija, kas ir saistīta ar industrializāciju, neapšaubāmi vienlaikus izraisa arī tradicionālo politiskā un sociālā atbalsta sistēmu vājināšanos. Lai gan absolūtos skaitļos viņu materiālie apstākļi uzlabojas, migranti arvien vairāk apzinās atšķirības starp bagātajiem un nabadzīgajiem.

Politiskās problēmas pastiprina tas, kā starptautiskā sistēma risina periodiskās krīzes. Starptautisko institūciju – it īpaši SVF – tradicionāli lietotais līdzeklis ir bijis kredīta saņemšanas saistīšana ar drastisku taupības pasākumu uzpiešanu krīzes piemeklētajām valstīm. Tomēr šie pasākumi tiek uzspiesti neokoloniālisma formā, kur ārvalstu kreditoru vajadzībām tiek dotas priekšrocības pār ietekmēto valstu labklājību.

Pirmajos 20 postkoloniālisma gados valsts nauda finansēja lielāko daļu investīciju attīstības pasaulē. Kad 80. Rietumu nodokļu maksātāji sacēlās pret šādu naudas piešķiršanu, daudz attīstības valstu centās piesaistīt Rietumu privāto kapitālu. Līdz pat 90. likās, ka privātās investīcijas palīdz topošajām valstīm veidot savas rūpnieciskās spējas. Kopš tā laika amerikāņu – un nesen arī japāņu un eiropiešu – finansu tirgi ir bijuši tik spēcīgi piesaistītāji, ka bremzējuši kapitāla plūsmu tajās sfērās, kur politiskais risks ir vislielākais un regulācijas sistēmas visneprognozējamākās, kā tas ir Latīņamerikā un Āzijā ārpus Japānas. Taču, tā kā vietējais kapitāls ir daudz dārgāks, kompānijas, kas ir spiestas būt no tā atkarīgas, konkurences ziņā atrodas daudz neizdevīgākā situācijā.

Vietējiem uzņēmumiem jūtoties atbildīgiem saplūst ar daudznacionāļiem, kam ir labāka pieeja globālajiem kapitāla tirgiem, tipisks attīstības valsts biznesa sektors sazarojas: viens uzņēmumu kopums tiek integrēts globālajā ekonomikā un pieder lielajām starptautiskajām korporācijām; pārējie, atgriezti no globalizācijas, nodarbina lielāko darbaspēka apjomu par viszemākajām algām, un tiem ir vājas izredzes.

Abi uzņēmumu kopumi izraisa politiskas problēmas: multinacionāļi tāpēc, ka, šķiet, izvairās no svarīgu lēmumu pieņemšanas, kas varētu ietekmēt sabiedrības labklājību; vietējās kompānijas tāpēc, ka izraisa politisko spiedienu sakarā ar protekcionismu un vēršanos pret globalizācijas modeli. Turklāt, cik lielā mērā vietējā ekonomika kļūst globāli integrēta, tikpat lielā mērā tā tiek pakļauta ieilgušai recesijai Savienotajās Valstīs. Tā ir ēna, kas klājas pāri globalizācijai. Ja – vai kad – Savienoto Valstu ekonomikā notiks lejupslīde, globālās sekas varētu būt katastrofālas.

Daži apgalvo, ka atbilde uz visām šīm briesmām esot vēl straujāka un brīvāka tirdzniecība. Ilgākā laika posmā tā varētu būt taisnība. Taču, tā kā globalizācija nozīmē amerikāņu modeļa globālu pieņemšanu, ir svarīgi atcerēties, ka Amerikas elastīgie darba tirgi, deregulētās finansu institūcijas, relatīvi lētais kapitāls un virzība uz izmaksu samazināšanu prasīja gadu desmitus. Šis modelis nav strauji pārnesams uz attīstības pasauli; nekādā ziņā ne tik strauji, lai nepieļautu politiskā prettrieciena pieaugumu pret globalizāciju.

Galvenā problēma ir tā, ka ir ļoti maz cilvēku, kuri sevi uzlūko kā globāla ekonomiskā mehānisma sastāvdaļas. Politisko atbildību viņi identificē ar nacionālo valsti un pieprasa, lai valdības viņus pasargātu no pārmērīgām ciešanām vai dislokācijas. Līderi – it īpaši demokrātiskajās valstīs – tiek gāzti, ja tiek uzskatīts, ka viņi nespēj šo uzdevumu veikt. Protekcionisms aug reizē ar uzbrukumiem Amerikai kā vadošajai industriālajai lielvarai.

Industrializētajām valstīm ir izdevies izvairīties no daudzām šīm sekām lielākoties tāpēc, ka tās nav pametušas savus pilsoņus bez ievērības, saskaroties ar tirgus izmaiņām. Industriālo demokrātiju politikas galvenais elements gandrīz gadsimtu ir bijuši monopolu un sociālās apdrošināšanas tīklu ierobežojumi. Pretēji šīm valstīm attīstības pasaulei ir maz drošības tīklu, izņemot primitīvu protekcionisma formu. Ja šāda situācija turpināsies vai pasliktināsies, pasaule varētu pārvērsties divplūsmu sistēmā, kurā globalizētās elites saistītu kopīgas vērtības un tehnoloģijas, kamēr iedzīvotāji, jūtoties izolēti, rastu patvērumu nacionālismā un etniskumā, kā arī censtos atbrīvoties no tā, ko viņi uzskata par amerikāņu hegemoniju. Šādā atmosfērā uzbrukumi globalizācijai varētu izvērsties daudz radikālākās formās, it īpaši vietās, kur valdošās elites ir skaitliski nelielas, bet plaisa starp bagātājiem un nabagajiem – plaša un vēl vairāk palielinās.

Neviena ekonomiskā sistēma nav saglabājama bez politiskā pamata. Tiem, kuri tic brīvajai tirdzniecībai, ir jāsaskaņo ekonomiskais pieaugums ar politisko iztēli; jārada līdzsvars starp tiem, kuri pasauli redz vienīgi tehniski ekonomiskos jēdzienos, un viņu kritiķiem, kuri alkst atgriezties pie zināma kvazisociālistiska valdības kontroles modeļa. Nopietnu problēmu rada starptautiskās sociālās atbildības izjūtas veicināšana, neiegrožojot veiksmīgu ekonomisko sistēmu ar starptautiska birokrāta uzspiestajiem noteikumiem.

Savienoto Valstu vēsturiskajai prettrestu politikai vēl ir jārod globāla izpausme. Starptautiskajai finansu sistēmai ir jāsamazina sava nestabilitāte un jāiemācās vājināt krīzes radītās sekas. Nopietna problēma vēl arvien ir spekulatīva kapitāla loma. Reaģējot uz ekonomiskajām krīzēm, jārod veiksmīgāks līdzsvars starp kreditoru prasībām un krīzes piemeklēto sabiedrību vajadzībām. Sabiedrības bažas par darba standartiem un vides aizsardzību ir jārisina, neaizmirstot brīvo tirdzniecību un neradot attīstības valstīs iespaidu, ka amerikāņu patiesais mērķis ir vājināt to konkurences spējas.

Henrijs Kisindžers