Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
ASV prezidenta Džordža Buša runa NATO galotņu sanāksmes Rīgas konferences un Jauno līderu foruma dalībniekiem Latvijas Universitātes Lielajā aulā 2006.gada 28.novembrī. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 1.12.2006., Nr. 192 (3560) https://vestnesis.lv/ta/id/148940

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Latvijas ārlietu ministra Arta Pabrika runa Jauno līderu forumā "Ceļot tiltus nākamajām paaudzēm" Rīgā 2006.gada 27.novembrī

Vēl šajā numurā

01.12.2006., Nr. 192 (3560)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ASV prezidenta Džordža Buša runa NATO galotņu sanāksmes Rīgas konferences un Jauno līderu foruma dalībniekiem Latvijas Universitātes Lielajā aulā 2006.gada 28.novembrī:

 

01.JPG (13897 bytes)

02.JPG (36645 bytes)
Amerikas Savienoto Valstu prezidents Džordžs Bušs Latvijas Universitātes Lielās aulas tribīnē 2006. 28.novembrī
Foto: Inga Kundziņa, A.F.I.

Labdien, prezidentes kundze! Paldies par jūsu laipnajiem vārdiem, paldies par jūsu vadību un paldies par jūsu draudzību!

Spīkera kungs, premjerministra kungs, senator Sešon no dižā Alabamas štata, kurš ir kopā ar mums, Mark Lēland, mans draugs jau no seniem laikiem! Es vēlos pateikties šīs ievērojamās universitātes rektoram, izcilajiem viesiem, dāmām un kungiem, par sirsnīgo uzņemšanu! Man liels prieks atkal būt Rīgā.

Es pateicos Latvijas Transatlantiskajai organizācijai, Stratēģiskās analīzes komisijai un Vācijas Māršala fondam no ASV par šīs svarīgās konferences organizēšanu.

Būdams ASV prezidents, jau trešo reizi esmu Baltijas valstīs. Un jau otro reizi esmu šai skaistajā pilsētā. Nespēju neatgriezties šurp.

Esmu laimīgs un pagodināts atgriezties šeit. Un nesu jums sveicienus un laba vēlējumus no Amerikas tautas. Netālu no tās vietas, kur tikāmies šodien, atrodas Brīvības piemineklis. Tas tika uzbūvēts 1935. gadā šīs valsts īsajā neatkarības laikā starp abiem pasaules kariem.

Drūmo padomju okupācijas gadu laikā komunistu varas iestādes par noziegumu uzskatīja vienkāršu ziedu nolikšanu šī pieminekļa pakājē. 1989. gadā šis piemineklis kļuva par aculiecinieku vienai no visneaizmirstamākajām protesta akcijām cīņā par brīvību: simtiem tūkstošu cilvēku sadevās rokās gandrīz 400 jūdžu garumā cauri visai Baltijai no Tallinas līdz Rīgai un tālāk līdz Viļņai. Sadodoties rokās, šī reģiona cilvēki izrādīja savu vienotību un apņēmību dzīvot brīvībā un skaidri parādīja padomju varas iestādēm, ka Baltijas tautas nav gatavas uz neko mazāk kā uz neatkarību. Bet tam bija vajadzīgi vēl daži cīņas gadi.

Bet šodien Baltijas tautas ieņēmušas savu pienācīgo vietu brīvo nāciju kopienā. Un Latvija ir norises vieta svarīgajam NATO samitam. Pirmo reizi mūsu alianse rīko sanāksmi pie kādas no agrāk gūstā esošajām nācijām [nesadzirdami] Padomju Savienībā.

Latvijai un visām Baltijas valstīm šī ir lepna diena. Un Amerikas tautas vārdā saku jums paldies par viesmīlību, draudzību un drosmi, ko izrādāt, būdami NATO aliansē.

Jums kā NATO dalībvalstij ir vitāli svarīga loma visefektīvākajā multilaterālajā pasaules organizācijā un pasaulē vissvarīgākajā militārajā aliansē.

Kā NATO sabiedrotie jūs vairs nekad nebūsiet vieni, aizstāvot savu brīvību, un jūs nekad vairs neiekaros sveša vara.

Katra no Baltijas valstīm izpilda šo pienākumu – stiprināt NATO, ienesot jaunu enerģiju, vitalitāti un skaidrību alianses mērķos. Jūsu brīvības alkas ir stiprinājušas NATO. Un ar jūsu palīdzību mūsu alianse risina lielos izaicinājumus un atbildību šai jaunajā gadsimtā, padarot NATO par pasaules efektīvākajiem apvienotajiem brīvības spēkiem.

Viena no svarīgajām šīs alianses atbildībām ir stiprināt un paplašināt brīvības loku šeit, Eiropā. Gandrīz 60 gados kopš NATO dibināšanas Eiropa ir piedzīvojusi nebijušu brīvības paplašināšanos. Kontinentu, ko agrāk sadalīja neglīts mūris, tagad vieno brīvība.

Tomēr darbs pie apvienotās Eiropas nav pilnībā pabeigts. Daudzas tautas, kas nometušas tirānijas važas, aizvien vēl strādā pie tā, lai veidotu brīvas institūcijas, kas ir veiksmīgas demokrātijas pamats.

NATO skubina šīs tautas iet reformu ceļu. Un, kad valdības pieņems savām tautām smagos lēmumus, tās tiks sveiktas eiroatlantisko institūciju kopienā.

Kad 2001.gadā stājos amatā, es pasludināju, ka Savienotās Valstis uzskata, ka par NATO dalībvalstīm var kļūt visas Eiropas demokrātiskās valstis, kas pēc tā tiecas un ir gatavas uzņemties to kopīgo atbildību, kādu uzliek NATO.

Gadu vēlāk Prāgā mēs uzaicinājām septiņas nācijas pievienoties mūsu aliansei: Igauniju, Latviju, Lietuvu, Rumāniju, Bulgāriju, Slovākiju un Slovēniju. Šeit, Rīgā, mēs skaidri pateiksim, ka durvis uz NATO ir joprojām atvērtas. Un nākamajā samitā 2008.gadā mēs ceram izteikt papildu uzaicinājumus tām nācijām, kas ir gatavas dalībai.

Šodien Horvātija, Maķedonija un Albānija jau piedalās NATO dalības rīcības plānā. Un ASV atbalsta to vēlmi iestāties Ziemeļatlantijas aliansē. Arī Gruzija vēlas iestāties aliansē. Un, ja tā turpinās iet reformu ceļu, mēs turpināsim atbalstīt Gruzijas vēlmi kļūt par NATO sabiedroto.

Mēs arī atbalstām Ukrainas vadītājus to vēlmē apkarot korupciju, lai veicinātu likuma varu un kalpotu miera mērķim. Mūsu pozīcija ir skaidra: ja reiz Ukrainā nostiprinās demokrātija un tās līderi apsver vitāli svarīgas reformas, tad dalība NATO būs pieejama arī Ukrainas tautai, ja tā izdarīs tādu izvēli.

Mēs strādājam arī ar Krieviju. Kas attiecas uz NATO un Krievijas padomi, mēs atzīstam, ka Krievija ir vitāli svarīga valsts un ka mūsu interesēs ir paplašināt sadarbību ar Krieviju tādās jomās kā cīņa pret terorismu un masu iznīcināšanas ieroču izplatīšanu, veidojot saites ar Krieviju un šo aliansi. Mēs stiprināsim mūsu kopīgo drošību, un mēs īstenosim miera mērķus.

Palīdzot jaunajām Eiropas demokrātiskajām valstīm pievienoties Eiropas institūcijām, mēs nedrīkstam piemirst par tiem, kas aizvien cieš no tirānijas. Tepat aiz robežas ir Baltkrievija, vieta, kur mierīgi demonstranti tiek piekauti un cietsirdīgā režīma aģenti liek nozust opozīcijas līderiem. Tādas apspiestības pastāvēšana aizskar Eiropas sirdsapziņu un Amerikas sirdsapziņu.

Mūsu vēsts Baltkrievijas tautai ir šāda: vienotas, brīvas un mierīgas Eiropas vīzija ietver arī jūs, un mēs esam kopā ar jums jūsu cīņā par brīvību.

Cits nozīmīgs šīs alianses uzdevums ir īstenot pārveides, lai risinātu jaunos izaicinājumus. Kad 1949.gadā NATO tika dibināta, galvenā misija bija aizsargāt Eiropu no padomju tanku iebrukuma. Šodien padomju draudi vairs nepastāv. Un ģenerālsekretāra prasmīgajā vadībā NATO tiek pārveidota no statiskas alianses, kas koncentrējas uz Eiropas aizsardzību, par ekspedīciju aliansi, kas ir gatava izvietot savus spēkus ārpus Eiropas, lai aizsargātu brīvību.

Šī ir vitāla misija. Pēdējo sešu gadu laikā esam spēruši izšķirošus soļus, lai pārveidotu alianses jaudas. Esam radījuši jaunu NATO transformācijas pavēlniecību, lai nodrošinātu to, ka mūsu alianse vienmēr gatavojas nākotnes draudiem. Esam radījuši jaunu NATO bataljonu, lai apkarotu to ienaidnieku draudus, kas aprīkoti ar masu iznīcināšanas ieročiem.

Esam radījuši jaunu NATO reakcijas vienību, lai nodrošinātu alianses iespējas dislocēties ātri un efektīvi. Šeit, Rīgā, mēs spersim jaunus soļus, lai panāktu tālāku progresu šai jomā. Šajā samitā mēs iedibināsim NATO speciālo operatīvo spēku iniciatīvu, kas stiprinās NATO nāciju speciālo operatīvo spēku personāla spējas kopīgi darboties kaujas laukā.

Mēs pasludināsim jaunu stratēģisko gaisa pārvadājumu iniciatīvu, kas nodrošinās to, ka NATO dalībvalstu rīcībā būs speciālā C-17 lidmašīnu flote. Mēs uzsāksim Rīgas globālās partnerības iniciatīvu, kas ļaus NATO veikt kopīgas mācības un kopīgus manevrus, un kopīgu aizsardzības plānošanu ar tādām valstīm kā Japāna un Austrālija, kuru vērtības ir kopīgas ar NATO un kuras vēlas sadarboties ar mūsu aliansi miera nodrošināšanas vārdā .

Mēs uzsāksim jaunu NATO apmācības sadarbības iniciatīvu, kas ļaus armijas spēkiem Tuvajos Austrumos piedalīties NATO mācībās, pretterorisma un masu iznīcināšanas ieroču neizplatīšanas un miera uzturēšanas operācijās.

Kad mēs realizēsim šos soļus, katrai NATO nācijai jāveic investīcijas aizsardzības jomā, lai nodrošinātu NATO tās spējas, kas tai vajadzīgas, lai mūsu alianse būtu gatava jebkuram izaicinājumam, kas varētu rasties turpmākajās desmitgadēs.

Galvenais šīs alianses uzdevums ir aizsargāt mūsu tautas pret jaunā gadsimta draudiem. Mēs esam iesaistījušies ilgā cīņā pret teroristiem un ekstrēmistiem, kurus vada naida kurināšanas ideoloģija un kuri tiecas nodibināt totalitāru impēriju no Spānijas līdz Indonēzijai. Mēs cīnāmies pret ekstrēmistiem, kas alkst atrast drošu patvērumu un ir gatavi nogalināt nevainīgus cilvēkus jebkurā vietā, lai īstenotu savus mērķus.

NATO apzinās šos draudus. Un pirms trim gadiem NATO spēra bezprecedenta soli, nosūtot sabiedroto spēkus, lai aizsargātu jaunu demokrātiju vairāk nekā 3000 jūdzes no Eiropas. Kopš NATO pārņēma starptautisko drošības palīdzības spēku pavēlniecību Afganistānā, NATO ir pārtapis no nelieliem spēkiem, kas darbojas tikai Kabulā, par apjomīgiem spēkiem, kas veic drošības operācijas visā Afganistānā.

NATO palīdz apmācīt Afganistānas armiju. Alianse vada 25 provinču rekonstrukcijas komandas, kas palīdz centrālajai valdībai ar savu darbību iesniegties tālākajos valsts reģionos.

Šobrīd visi 26 NATO sabiedrotie un 11 partnervalstis piedalās ar saviem spēkiem NATO misijā Afganistānā. Tie dienē drosmīgi, un tie veic vitāli svarīgu darbu, lai palīdzētu šai jaunajai demokrātiskajai valstij nostiprināt mieru.

Mēs redzējām NATO spēku efektivitāti šovasar, kad NATO pārņēma drošības operācijas vadību no Savienotajām Valstīm Afganistānas dienvidos. Talibu radikāļi, kas mēģināja sagraut Afganistānas demokrātiju un atgūt varu, uztvēra amerikāņu kontroles nomaiņu ar NATO kontroli kā iespēju, lai pārbaudītu alianses gribu.

Tāpēc “Taliban” sapulcēja lielus kaujinieku spēkus netālu no Kandahāras, lai stātos pretī NATO spēkiem. Tā bija kļūda. Kopā ar Afganistānas Nacionālo armiju NATO spēki no Kanādas un Dānijas, Nīderlandes, Lielbritānijas, Austrālijas un Savienotajām Valstīm uzsāka kauju ar ienaidniekiem ar Rumānijas, Portugāles un Igaunijas spēku operatīvu atbalstu. Pēc NATO komandieru teiktā, sabiedroto spēki cīnījās drosmīgi un radīja lielus zaudējumus “Taliban”.

Ģenerālis Deivids Ričards, NATO spēku Afganistānā britu komandieris, to raksturoja šādi: “Pastāvēja draudi par NATO un mūsu spējām veikt sarežģītas drošības operācijas. Tagad vairs nav šaubu par mūsu spējām. Mēs nogalinājām daudzus simtus “Taliban” kaujinieku, un tas izkliedēja jebkādas šaubas, vai NATO spēj veikt šeit plānotos uzdevumus.”

“Taliban” un “Al Quaeda” kaujinieki, narkotirgoņi, noziedzīgie elementi un vietējās militārās kliķes pārstāvji aizvien ir aktīvi un apņēmības pilni iznīcināt demokrātiju Afganistānā. Lai viņus sakautu, nepieciešama pilnīga mūsu alianses atdeve. Lai NATO gūtu panākumus, tās komandieriem, kas darbojas uz sauszemes, ir jābūt resursiem un elastīgumam, kas nepieciešams svarīgo uzdevumu veikšanai.

Šī alianse tika dibināta pēc skaidra principa: uzbrukums vienai valstij nozīmē uzbrukumu visām valstīm. Šis princips darbojas gan tad, kad šis uzbrukums notiek pašā valstī, gan arī pret mūsu spēkiem, kas dislocēti NATO misijā ārzemēs.

Šodien Afganistāna ir vissvarīgākā NATO militārā misija. Un, darbojoties kopā Afganistānā, mēs aizsargāsim savas tautas, aizsargāsim savu brīvību un skaidri pateiksim ekstrēmistiem – brīvības un taisnīguma spēki gūs virsroku.

Ikviens sabiedrotais var lepoties ar pārmaiņām, kuras NATO palīdz nodrošināt Afganistānas tautai. Mūsu pūliņu rezultātā Afganistāna no totalitāra murga ir pārtapusi par brīvu nāciju ar vēlētu prezidentu, demokrātisku konstitūciju un drosmīgiem karavīriem un policiju, kas cīnās par savu zemi.

Vairāk nekā 4,6 miljoni afgāņu bēgļu ir atgriezušies mājās. Tas ir gandrīz lielākais mājās atgriezušos bēgļu skaits visā vēsturē. Afganistānas ekonomika pēdējo piecu gadu laikā ir palielinājusies trīskārt. Aptuveni 2 miljoni meiteņu tagad mācās skolā, salīdzinājumā ar nulli “Taliban” laikā, un 85 sievietes tikušas ievēlētas vai ieceltas Afgāņu Nacionālajā asamblejā.

Nācija, kas reiz bija teroristu patvērums, ir pārtapusi par sabiedroto karā pret terorismu, ko vada drosmīgais prezidents Hamids Karzajs.

Mūsu darbs Afganistānā nes mieru afgāņu tautai. Tas garantē drošību Eiroatlantiskajai kopienai un rada lepnuma sajūtu NATO aliansē.

NATO sabiedrotie sniedz vitāli svarīgu ieguldījumu cīņā par brīvību Irākā. Pašreiz ducis NATO sabiedroto, ieskaitot visas Baltijas valstis, dod ieguldījumu koalīcijas spēkos Irākā. Un 18 NATO valstis plus arī Ukrainas spēki sniedz savu ieguldījumu NATO apmācības misijā, kas palīdz izveidot nākamo līderu paaudzi Irākas drošības spēkiem .

Šodien NATO ir apmācījusi vairāk nekā 3000 no Irākas personāla, tai skaitā gandrīz 2000 virsnieku un civilās aizsardzības amatpersonas, kas tikuši apmācīti Irākas teritorijā, un vēl papildus 800 irākiešu, kas tikuši apmācīti ārpus valsts robežām.

NATO ir arī palīdzējusi irākiešiem izveidot jaunu militāru akadēmiju netālu no Bagdādes, lai irākieši turpmāko gadu gaitā paši varētu izglītot savus militāros līderus.

Un NATO ir veltījusi 128 miljonus dolāru irākiešu armijas aprīkojuma iegādei, ieskaitot 77 ungāru T-72 kaujas tankus.

Palīdzot ekipēt irākiešu drošības spēkus un apmācot irākiešu armijas līderu nākamo grupu, NATO palīdz Irākas tautai tās grūtajā darbā nodrošināt mieru savā valstī.

Rīt es došos uz Jordānu, kur tikšos ar Irākas premjerministru. Mēs apspriedīsim situāciju pašas valsts teritorijā, mēs runāsim par mūsu pastāvīgajiem pūliņiem vairāk atbildības nodot Irākas drošības spēku ziņā, un par citu valstu lomu, kas šajā reģionā atbalsta drošību un stabilitāti Irākā. Mēs arī turpmāk būsim elastīgi un realizēsim nepieciešamās izmaiņas, lai gūtu panākumus.

Bet vienu lietu es nedarīšu – es neizvedīšu mūsu armiju, pirms misija netiks pabeigta. Kaujas Irākā un Afganistānā ir daļa no cīņas starp mērenību un ekstrēmismu, kas norisinās visu Tuvo Austrumu teritorijā. Mūsu ienaidniekus vada naidpilna ideoloģija, kas noliedz tādas pamatbrīvības kā vārda brīvība, pulcēšanās brīvība vai brīvība pielūgt Dievu, kā katram tas liekas atbilstošāk. Tā noliedz sieviešu tiesības. Tās mērķis ir gāzt valdības un uzspiest savu totalitāro varu miljoniem cilvēku.

Tiem ir stratēģija, kā sasniegt šos mērķus. Tie pūlas pārliecināt Ameriku un mūsu sabiedrotos, ka mēs to nespējam sakaut un ka mūsu vienīgā cerība ir izvākt armijas spēkus un atstāt veselu reģionu viņu kundzībai.

Karš pret terorismu, ko šodien izcīnām, ir vairāk nekā militārs konflikts. Tā ir izšķirošā 21.gadsimta kauja. Un šai kaujā mēs nesamierināsimies ne ar ko citu kā uzvaru mūsu bērnu un mazbērnu dēļ.

Mēs redzam cīņu Libānā, kur pagājušajā nedēļā bruņoti noziedznieki nogalināja tās valsts rūpniecības ministru Pjēru Gemaielu, kurš bija ievērojams tās kustības līderis, kas pagājušajā gadā nodrošināja Libānas brīvību. Viņa noslepkavošana vēlreiz mums parādīja to cilvēku ļaunumu, kas mēģina destabilizēt Libānas jauno demokrātiju.

Mēs redzam cīņu Sīrijā, kur režīms ļauj izvest valstij cauri irāņu ieročus un ievest tos Lībijā un apgādāt ar ieročiem “Hazbollu”.

Mēs redzam cīņu Irānā, kur reakcionārs režīms pakļauj lepno tautu, apcietina brīvo arodbiedrību līderus un izmanto Irānas resursus, lai finansētu terorisma izplatību un ražotu kodolieročus.

Mēs redzam cīņas Palestīnas teritorijās, kur ekstrēmisti pūlas nepieļaut mērenajiem līderiem sasniegt progresu viņu vīzijā par divām demokrātiskām valstīm, Izraēlu un Palestīnu, kas viena ar otru sadzīvotu mierā un drošībā.

Katrā no šīm vietām ekstrēmisti izmanto teroru, lai apturētu brīvības izplatīšanos. Daži no šiītu teroristiem, daži no sunītu ekstrēmistiem. Bet tie pārstāv vienu un to pašu draudu dažādās puses. Un, ja tiem izdosies vājināt trauslās demokrātijas un padzīt brīvības spēkus no reģiona, tiem būs brīvas rokas savu mērķu realizēšanai.

Ikviena vardarbīgā islāmistu radikālisma celms gūs iedrošinājumu savos pūliņos pārņemt kontroli un radīt sev jaunus drošus patvērumus. Ekstrēmisti izmanto naftas resursus, lai finansētu savus radikālos mērķus un lai sodītu industriālās valstis, lai iegūtu masu iznīcināšanas ieročus. Bruņoti ar kodolieročiem, tie varētu šantažēt brīvo pasauli, izplatīt savu naida ideoloģiju un radīt nāves draudus Eiropai, Amerikai un visai civilizētajai pasaulei.

Ja ļausim ekstrēmistiem to izdarīt, tad pēc 50 gadiem vēsture paraudzīsies atpakaļ šai laikposmā ar nepiedodamu skaidrību un pieprasīs, kāpēc mēs nerīkojāmies.

Mūsu alianses pienākums ir rīkoties. Mums jāatbalsta mēreni noskaņotie un reformatori, kas darbojas visā Tuvo Austrumu reģionā. Mums jāsniedz cerības miljoniem cilvēku, nostiprinot jaunās demokrātijas no Kabulas līdz Bagdādei un līdz Beirutai. Un mums jāstiprina brīvība kā alternatīva tirānijai un teroram.

Es zinu, ka daži cilvēki manā zemē un arī Eiropā ir pesimistiski noskaņoti par demokrātijas un miera izredzēm Tuvajos Austrumos. Daži šaubās, vai reģiona iedzīvotāji ir gatavi mieram vai arī pietiekami pēc tā tiecas, lai tiem būtu drosme pārvarēt totalitārā ekstrēmisma spēkus.

Es saprotu šīs šaubas, bet nepievienojos tām. Es ticu, ka brīvība ir universāla. Es ticu, ka Tuvo Austrumu tautas vēlas brīvību. Uz mani atstājusi lielu iespaidu to cilvēku drosme šai reģionā, kuri cīnās par brīvību. Mēs redzam šo drosmi 8 miljonos afgāņu, kas stājās pretim teroristu draudiem un devās uz vēlēšanu iecirkņiem, lai balsotu par saviem līderiem.

Mēs redzam šo drosmi gandrīz 12 miljonos irākiešu, kas neļāva spridzinātājiem ar mašīnām un spridzinātājiem pašnāvniekiem atturēt tos no balsošanas par savas valsts nākotni. Mēs redzam šo drosmi vairāk nekā vienā miljonā libāniešu, kas balsoja par brīvu un suverēnu valdību, kas vadītu viņu zemi. Un mēs redzam šo drosmi no Damaskas līdz Teherānai, kas, līdzīgi kā Rīgas pilsoņi pirms viņiem, uztur dzīvu brīvības liesmu, kas deg tiem dziļi sirdīs, jo tie zina, ka reiz šī gaisma apspīdēs visas viņu nācijas.

Ne tik sen ir tas laiks, kad daudzi šaubījās, vai brīvība iespējama Eiropā.

Šeit, Baltijas valstīs, daudzi joprojām atceras aukstā kara sākumu, kad brīvības uzvara nešķita acīmredzama vai iespējama. 1944. gadā padomju Sarkanā armija no jauna okupēja Latviju, Lietuvu un Igauniju, nolemjot šo reģionu gandrīz piecām komunistu valdīšanas desmitgadēm.

1947.gadā komunistu spēki apdraudēja Grieķiju un Turciju. Vācijas atjaunošana kavējās, un visā Eiropā izplatījās masveida bads.

1948.gadā Čehoslovākija krita komunisma rokās. Francijai un Itālijai draudēja tas pats liktenis, un Berlīne tika bloķēta pēc Josifa Staļina pavēles.

1949.gadā Padomju Savienība uzspridzināja kodollādiņu, un pēc dažām nedēļām komunistu spēki pārņēma varu Ķīnā. Un 1950.gada vasarā septiņas Ziemeļkorejas divīzijas pārgāja robežu un ienāca Dienvidkorejā, iezīmējot pirmo militāro sadursmi aukstā kara laikā. Tas viss notika sešus gadus pēc Otrā pasaules kara.

Un šodien, pēc 60 gadiem, aukstais karš ir beidzies, Padomju Savienība vairs nepastāv, un NATO alianse tiekas brīvās Latvijas galvaspilsētā.

Eiropa vairs nerada bruņotas ideoloģijas, kas draud citām nācijām ar agresiju, iekarošanu un okupāciju. Un kontinents, kas paaudzēm ilgi bija nestabilitātes un globālu karu avots, ir kļuvis par stabilitātes un miera avotu.

Brīvība Eiropā ir atnesusi Eiropai mieru. Un brīvība ir nesusi iespējas nest mieru visplašākajā Tuvo Austrumu reģionā.

Drīz pēc stāšanās amatā es runāju ar Varšavas universitātes studentiem. Es teicu, ka amerikāņi ir apguvuši vēstures mācību, ka nedrīkst būt vairs nekādu minheņu un nekādu jaltu. Tolaik es runāju par Eiropu. Bet Jaltas mācība ir attiecināma vienlīdz uz visu pasauli.

Jautājums, ar ko mūsu nācijas saskaras šodien, ir: vai nodosim miljonu cilvēku likteņus totalitārisma ekstrēmistu rokās un ļausim ienaidniekiem uzspiest savu naidpilno ideoloģiju visā Tuvo Austrumu reģionā? Vai paliksim kopā ar brīvības spēkiem un aizstāvēsim mēreni noskaņoto vairākumu, kas vēlas mieru nākotnē?

Mana valsts ir izdarījusi izvēli, tāpat kā NATO alianse. Mēs atsakāmies pakļauties pesimismam, kas nolemj miljoniem cilvēku Tuvajos Austrumos bezgalīgai apspiestībai. Mēs saprotam, ka galarezultātā ceļš uz ilgstošu mieru ir brīvu sabiedrību veidošanās.

Šeit, Baltijas reģionā, daudzi saprot, ka brīvība ir universāla un ka par to ir vērts cīnīties. Otrā pasaules kara laikā kādai jaunai meitenei šeit no Rīgas izdevās aizbēgt kopā ar ģimeni, kad tuvojās Sarkanā armija. Viņa devās uz rietumiem, vispirms nonāca bēgļu nometnē Vācijā, bet vēlāk Marokā, kur kopā ar ģimeni nodzīvoja piecarpus gadus.

Pavadīdama savus pusaudzes gadus musulmaņu valstī, šī latviešu meitene saprata fundamentālu patiesību par civilizāciju – mammas un tēti musulmaņu pasaulē vēlas saviem bērniem tieši to pašu, ko mammas un tēti šeit, Rīgā: mieru nākotnē, iespējas dzīvot brīvībā un iespējas veidot labāku dzīvi.

Šodien šī meitene ir brīvas valsts vadītāja, Baltijas valstu dzelzs lēdija. Latvijas prezidente. (Aplausi.)

Un mācības, ko viņa guva, dzīvodama Kasablankā, virza viņu arī tagad, atrodoties savas valsts priekšgalā.

Lūk, ko viņa sacīja šī gada sākumā kopīgajā sanāksmē Savienoto Valstu Kongresā. “Mēs zinām, kāda ir brīvības cena, un jūtam līdzcietību pret tiem, kam tā joprojām liegta. Katrai pasaules tautai ir tiesības uz brīvību,” sacīja jūsu prezidente. “Mums vajadzīgs kopīgs sapnis, ka kādudien nekur uz pasaules vairs nebūs tirānijas. Mums jāstrādā pie tā, lai nodrošinātu šādu nākotni, mums visiem kopā, gan mazām, gan lielām valstīm. Tāpat kā jūsu prezidents, es uzskatu, ka šis sapnis ir sasniedzams. Un ar NATO alianses palīdzību gan lielas, gan mazas tautas darbojas kopā, lai īstenotu šo sapni.”

Mēs pateicamies Latvijas tautai par jūsu ieguldījumu NATO un par iespaidīgo brīvības piemēru, ko rādāt citiem. Esmu jums pateicīgs par jūsu viesmīlību šajā samitā. Amerika ir lepna, ka var saukt jūs par draugiem un sabiedrotajiem miera un brīvības vārdā. Lai Dievs ir ar jums, un lai Dievs turpina svētīt Ameriku! Liels paldies!

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!