Runa konferencē “Ombuda institūcija demokrātiskā un tiesiskā valstī” 2006.gada 4.decembrī:

Godātie konferences rīkotāji, viesi un eksperti!

Cienītās dāmas, godātie kungi!

Ir pagājuši veseli pieci gadi, kopš Valsts prezidenta kancelejas darba grupa izstrādāja koncepciju par ombuda institūcijas ieviešanu Latvijā, un vairāk nekā divi gadi, kopš es kā Valsts prezidente, izmantojot man Latvijas Republikas Satversmē dotās likumdošanas tiesības, iesniedzu parlamentam Valsts prezidenta izveidotās ekspertu grupas izstrādāto Tiesībsarga likumprojektu. Likumprojekts paredzēja Valsts Cilvēktiesību biroja līdzšinējā tiesiskā mandāta paplašināšanu, uz tā pamata izveidojot jauno tiesībsarga institūciju. Šā gada 6.aprīlī Saeima Tiesībsarga likumu pieņēma, un pēc likuma šai institūcijai ir jāsāk darbs nākamā gada 1.janvārī. Tas nozīmē, ka ir atlicis mazāk nekā viens mēnesis, līdz tam jāsāk darboties.

Visu šo gadu laikā, kur vien tas bija iespējams – gan sarunās par valdību veidošanu, gan tiekoties ar izpildvaras vadītāju un Saeimas deputātiem, gan savās publiskajās uzstāšanās reizēs – es uzrunāju mūsu valsts politikas procesu veidotājus par nepieciešamību izveidot stipru un efektīvu tiesībsarga biroju Latvijā. Īsāk sakot, šis nu ir projekts, kuru es esmu atbalstījusi, cik vien bijis manos Satversmes ietvaros atļautajos spēkos, jo esmu pārliecināta, ka tas ir tālredzīgs ilgtermiņa ieguldījums mūsu valsts demokrātijas nostiprināšanā.

Pieci gadi – vai tas ir ilgs vai īss ceļš, spriediet paši. Taču jāatzīst, ka viegls šis ceļš noteikti nav bijis. Bija un vēl dažbrīd šobrīd ir vērojams gan izpratnes trūkums par ombuda institūcijas nozīmi demokrātijas stiprināšanā, gan politiskās gribas un ieinteresētības trūkums, gan zināma skeptiska attieksme pret to, kā arī viedokļi, ka plašas kompetences ombuda institūcijas izveide būtu tikai nelietderīga valsts naudas izšķērdēšana un lieka greznība nabadzīgai valstij.

Kāpēc radās nepieciešamība paplašināt Valsts Cilvēktiesību biroja mandātu un darbības jomas?

Protams, viens no galvenajiem iemesliem bija cilvēktiesību kā tiesību nozares attīstība kopumā, kā arī starptautiskās sabiedrības izpratnes evolūcija par šiem jautājumiem. Valsts Cilvēktiesību biroja izveide saskaņā ar tā sauktajiem Parīzes principiem savulaik bija liels Latvijas panākums – Latvija bija pirmā valsts Centrālajā un Austrumu Eiropā, kur tika izveidota šāda neatkarīga cilvēktiesību aizsardzības institūcija.

Kopš 1996.gada, kad tika pieņemts likums “Par Valsts Cilvēktiesību biroju” Latvija turpināja pilnveidot likumdošanu cilvēktiesību jomā, Latvijas Republikas Satversme tika papildināta ar jaunu un ļoti svarīgu nodaļu “Cilvēka pamattiesības”, tika pieņemts Valsts pārvaldes iekārtas likums, Administratīvā procesa likums. Latvija ratificēja virkni starptautisku cilvēktiesību aktu. 2000.gada 7.decembrī Nicā tika proklamēta Eiropas Savienības Pamattiesību harta, kas starp citām svarīgām cilvēka pamattiesībām min arī tiesības uz labu valsts pārvaldi.

Šeit gan jāuzsver, ka Valsts Cilvēktiesību biroja izveides laikā lēmums fokusēties uz cilvēktiesību, nevis labas pārvaldības, jautājumiem tika pieņemts apzināti. Acīmredzot tajā laikā tā bija pamatota nepieciešamība.

Kopš sava darbības sākuma 1996.gadā un līdz šim brīdim Valsts Cilvēktiesību birojs izskatīja iedzīvotāju sūdzības par iespējamiem cilvēktiesību pārkāpumiem, taču ārpus birojam noteiktās kompetences jomas palika ne mazāk svarīgi jautājumi, kas saistīti ar labas pārvaldības principa ievērošanu valsts pārvaldē, piemēram, saistībā ar likumu piemērošanu, iedzīvotāju pieprasītās informācijas nesniegšanu vai nepilnīgu sniegšanu, tiesību neizskaidrošanu u.tml. Tagad cilvēktiesību jautājumi lielā mērā ir zaudējuši to iekšpolitisko un starptautisko asumu, kāds tiem bija pirms desmit gadiem, un ir apzināta nepieciešamība cilvēktiesību ievērošanas uzraudzību papildināt ar valsts pārvaldes lēmumu un darbības uzraudzību plašākā kontekstā.

Jāatzīst, ka otrs tikpat svarīgs pamudinājums man kā Valsts prezidentei pievērsties šim jautājumam bija ievērojamais iedzīvotāju iesniegumu un sūdzību skaits, ko es kā valsts galva saņemu visu savas darbības gadu laikā, neviļus pildot it kā tiesībsarga de facto funkcijas. Manis teikto apstiprina statistika: 2003.gadā Valsts prezidenta institūcija saņēma 9973 iedzīvotāju un juridisko personu iesniegumus, 2004.gadā – 9381, 2005.gadā – 8756.

Gan personīgi tiekoties ar cilvēkiem dažādos Latvijas reģionos, gan lasot iedzīvotāju iesniegumu tūkstošus, bieži esmu saskārusies ar negatīvu iedzīvotāju attieksmi pret valsts pārvaldi, dažreiz pietiekami rupji pārmetot tai atsvešināšanos no tautas, nekompetenci, augstprātību, pārlieku birokrātiju un vienkārši laipnas attieksmes trūkumu. Turklāt Latvijā valda zināms uzskats, ka ir pieņemti daudzi un labi likumi, taču dzīvē tie nedarbojas.

Tikpat būtisks arguments par nepieciešamību stiprināt un pilnveidot cilvēktiesību aizsardzības institūciju Latvijā ir fakts, ka ievērojamai iedzīvotāju daļai gan juridiskās izglītības trūkuma, gan sava materiālā stāvokļa dēļ trūkst informācijas par savām tiesībām, iespējām un rīcībspējām attiecībās ar valsts pārvaldi. Šādā situācijā iedzīvotājs savās attiecībās ar valsts vai pašvaldības iestādi un tās ierēdņu aparātu nav līdzvērtīgs oponents vai partneris. Jāatzīst, ka arī tiesu vara diemžēl šobrīd nav panaceja, jo nespēj ātri un efektīvi atrisināt konfliktsituācijas starp valsti un privātpersonu. Turklāt Latvijā tiesāšanās kā veids, lai panāktu savu tiesību ievērošanu, parasti tiek izmantots tikai tad, ja konkrētā persona ir pietiekami uzņēmīga, juridiski izglītota un materiāli nodrošināta, lai segtu ar tiesas procesu saistītos izdevumus. Administratīvās tiesas jau šobrīd ir pārslogotas, un lietu izskatīšanas tiek nozīmētas vairāk nekā gadu uz priekšu. Tas pavisam noteikti nav operatīvs un iedzīvotājiem vienkāršāk pieejamais konfliktu risināšanas mehānisms.

Par nožēlu, jāatzīst arī tas, ka Valsts Cilvēktiesību birojs līdz šim pastāvīgi cieta no valsts uzmanības un finansiālā atbalsta trūkuma. Jau pusotru gadu birojs darbojas bez parlamenta iecelta un apstiprināta vadītāja, jo politiķi nespēja vienoties par šim amatam piemērotu kandidatūru. Būsim godīgi – līdz šim birojs ir saņēmis tieši tik lielu atbalstu, lai eksistētu, bet absolūti nepietiekamu, lai attīstītos, nemaz jau neminot, ka tas ar konkurētspējīgu atalgojumu piesaistītu spējīgus cilvēktiesību ekspertus un juristus. Tāpēc gribu izmantot šo iespēju un pateikties visiem tiem Valsts Cilvēktiesību biroja darbiniekiem, kuri līdz šim godprātīgi, ar lielu pašatdevi un vairāk zināmu ideālu vadīti nekā materiālā atalgojumā ieinteresēti ir stāvējuši mūsu valsts iedzīvotāju pamattiesību sardzē.

Diemžēl arī šobrīd ir jākonstatē, ka politiķi turpina demonstrēt visai vieglprātīgu, lai neteiktu – cinisku, attieksmi pret cilvēktiesību īstenošanu un nodrošināšanu realitātē. Lai gan tiesībsarga birojam ir jāuzsāk pilnvērtīgi darboties jau pēc nepilna mēneša, parlaments, kas pats uzņēmās iniciatīvu izvirzīt tiesībsarga amata kandidātu, noraidot manu piedāvājumu šo funkciju uzticēt Valsts prezidentam, tikai tagad ir sācis diskusiju par to personu loku, kas varētu ieņemt tiesībsarga amatu. Šai diskusijai tikko sākoties, ir dzirdamas runas, ka diskusija vēl jāatliek. Kā Valsts prezidente vēlos uzsvērt, ka šādu attieksmi uzskatu par neadekvātu.

Tiesībsarga rekomendāciju izpilde visā pasaulē lielā mērā ir atkarīga no šīs amatpersonas autoritātes, kā arī profesionālajām un personības īpašībām. Tāpēc politiķiem nākamā tiesībsarga amata kandidāta meklēšanai būtu jāvelta vislielākā uzmanība un rūpība, lai nepieļautu šī procesa politizēšanos un šauru partijisku ambīciju prioritāti pār sabiedrības kopējām interesēm. Lai gan, kā jau minēju, laika ir atlicis ārkārtīgi, pat skandalozi, maz, manuprāt, sabiedrībā bija nepieciešama iepriekšēja un savlaicīga diskusija par šo jautājumu, jo zināmā mērā tieši sabiedrības un katra tās locekļa kā indivīda intereses tiesībsargs turpmāk pārstāvēs un aizstāvēs.

Sagaidu no likumdevēja izpratni par šīs institūcijas nozīmi valsts varas attiecībās ar tautu un sagaidu arī aktīvu rīcību, jo galu galā, kā jau agrāk esmu minējusi, tiesībsargs ar plašu mandātu un ievērojamām pilnvarām būtu efektīvs instruments parlamenta rokās, lai realizētu parlamentāro kontroli pār izpildvaras darbību, lai panāktu parlamenta pieņemto likumu korektu ieviešanu un ievērošanu. Manuprāt, šobrīd tas būtu viens no vislabākajiem veidiem, kā uzlabot pašas Saeimas autoritāti tās darba devēju – Latvijas vēlētāju – acīs.

Taču ar tiesībsarga iecelšanu visi jautājumi vēl nebūt nebūs atrisināti. Es prognozēju, ka tieši savas darbības sākumā Tiesībsarga birojs saskarsies ar galveno problēmu: kā panākt, lai valsts pārvaldes iestādes respektē tiesībsarga institūciju un ievēro tiesībsarga ieteikumus.

Atbilde ir ietverama vārdos “autoritāte” un “kompetence”. Tieši ātrums un veids, kādā tiesībsargs varēs atrisināt iedzīvotāju problēmas un kā starpnieks veicināt mierizlīgumu starp konfliktējošām pusēm, kā arī tiesībsarga biroja darbinieku kompetence un spēja kalpot iedzīvotāju interesēm būs tās, kas veidos tiesībsarga autoritāti iedzīvotāju un iestāžu acīs.

Gribu uzsvērt, ka ir pietiekami daudz veidu, kā parādīt iedzīvotājiem, ka valsts viņus uzklausa, ka valsts viņus dzird. Daļa no tiem ir minēti arī jaunajā Tiesībsarga likumā. Tie ir tiesībsarga uzdevumi un tiesības pieņemt un izskatīt personu iesniegumus, sūdzības un priekšlikumus, uzklausīt bērna viedokli bez pieaugušo klātbūtnes, pārbaudīt iedzīvotāju sūdzībā norādītās lietas apstākļus, kā arī ierosināt pārbaudes lietas pēc savas iniciatīvas, sniegt ieteikumus un konsultācijas, nodrošināt pieeju dokumentiem u.t.jpr. Bieži cilvēki vēlas dzirdēt vien padomu, kā rīkoties, vai paskaidrojumu par valsts pārvaldes rīcības iemesliem vai vienkārši atvainošanos par savu tiesību aizskārumu, nevis ilggadēju tiesas procesu.

Turklāt mums jābūt drošiem, ka iedzīvotāju tiesības tiek respektētas ne tikai valsts galvaspilsētā un centrālajās iestādēs, bet visā Latvijā, katrā mazā pašvaldībā, katrā pagastā. Viens no veidiem, kā to panākt, ir izveidot tiesībsarga biroja pārstāvniecības reģionos, lai informācija par cilvēktiesībām un mehānismiem, kā panākt savu interešu ievērošanu un aizsardzību, būtu ātri un plaši pieejama. Protams, ne jau katrā pagastā būs iespējama ombudsmena pārstāvniecība, bet par zināmu reģionālu pārstāvniecību gan būtu jārunā.

Ārkārtīgi svarīgi, lai tiesībsarga institūcija pārņemtu visas tās labās iestrādes, kuras ir izveidojušās Valsts Cilvēktiesību birojam, jo tiesībsarga institūcija tika izveidota, lai papildinātu, nevis pārsvītrotu līdzšinējo darbu. Cilvēktiesību ievērošanas un labas pārvaldības nodrošināšanas uzraudzībai ir jābūt tiem diviem galvenajiem pamatakmeņiem, uz kuriem balstīsies tiesībsarga darbība un iedzīvotāju uzticība šai institūcijai.

Prognozēju, ka, tiesībsargam uzsākot savu darbību, iedzīvotāju sūdzību skaits augs. Taču es ceru, ka tas vairāk liecinās par iedzīvotāju ticību tam, ka viņu balss, viņu viedoklis tiks ņemts vērā, ka viņi spēj ietekmēt valsts procesus, kas skar viņu dzīvi, un mazāk par to, ka pārvaldība kļūst arvien sliktāka. To pašu šobrīd var teikt par administratīvo tiesu milzīgo darba apjomu – cilvēki arvien vairāk uzzina par savām tiesībām un aktīvi tās izmanto. Un kā gan citādi, jo tieši tādā veidā arī viņi vistiešākajā mērā piedalās valsts pārvaldes uzlabošanā.

No otras puses, sūdzību skaita pieaugums kādā jomā ir zināms rādītājs, kur sistēma nestrādā vai strādā slikti. Tiesībsarga uzdevums būs šo problēmu identificēt un piedāvāt risinājumu.

Ņemot vērā iepriekš minēto, vēlos paust savu viedokli par tiesībsarga statusu kopumā. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka, ņemot vērā šīs institūcijas autoritātes lomu, lai panāktu savu rekomendāciju ievērošanu, tiesībsarga statuss ir jānostiprina Satversmē līdzīgi, kā to ir izdarījušas lielākā daļa Eiropas valstu, tajā skaitā mūsu tuvākie kaimiņi – Lietuva, Igaunija, Zviedrija, Somija, Dānija, Vācija un pat Krievija.

Dāmas un kungi! Cienījamie eksperti!

Noslēgumā vēlos pateikties visiem tiem ekspertiem, juristiem, politiķiem, valsts pārvaldes darbiniekiem un starptautisko organizāciju pārstāvjiem, kuri palīdzēja un atbalstīja Valsts prezidenta institūciju šajā iniciatīvā izveidot Latvijā spēcīgu, ar plašu mandātu apveltītu ombuda institūciju, visiem, kuri palīdzēja šo mērķi īstenot: pirmkārt, ekspertu grupai, kas izstrādāja ombuda institūcijas koncepciju un Tiesībsarga likumprojektu (tas bija liels un smags darbs), Ziemeļu Ministru padomes birojam un Apvienoto Nāciju Organizācijas Attīstības programmas pārstāvjiem, kā arī Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas bijušajai misijai Latvijā, kas no 2001.gada sniedza mums atbalstu un padomu.

Tagad atkal esam jauna posma sākumā. Novēlu jums visiem, dāmas un kungi, ražīgu konferences gaitu un vērtīgām atziņām bagātu domu apmaiņu! No visas sirds novēlu jaunajai tiesībsarga institūcijai vispirms jau dzimt un tapt dzīvē un tad – veiksmi, drosmi un visas Latvijas sabiedrības neviltotu uzticību!