"Ir vienmēr jābūt pārliecībai : tu pats vari"

Ministru prezidents Andris Šķēle:

Intervija Latvijas radio 24.decembra raidījumā "Atbalss" pulksten 15.05 Raidījumu vada radio žurnālists Aidis Tomsons

— Studijā Ministru prezidents Andris Šķēle, kā ik piektdienu. Labdien! Un es uzreiz teikšu: pēdējo piektdienu šajā gadā un pēdējo piektdienu vispār, tāpēc ka turpmāk mēs tiksimies Latvijas radio ēterā nevis piektdienās šajā laikā, bet ceturtdienās, tas nozīmē — vienu dienu agrāk. Es ceru, ka mums klausītāji nepazudīs, bet tikai vairosies. Mēs meklēsim arī jaunas iespējas, kādā veidā padarīt šīs 20 minūtes, kādas mums ir ar premjeru, pēc iespējas interesantākas, aktīvākas un varbūt arī vajadzīgākas. Bet šodien, faktiski jau atskatoties uz visu, man jāprasa: vai jums ir Ziemassvētku sajūta šobrīd?

A.Šķēle:

— Nu, tuvojas, visnotaļ tuvojas. Es domāju, ka pēc stundām četrām piecām raksturīgā sajūta, kāda vienmēr ir bijusi Ziemassvētku vakarā, būs.

— Kur Ziemassvētki parasti tiek pavadīti — mājās, pie savējiem, kaut kur citur?

A.Šķēle:

— Tā nu ir gadījies, un droši vien tas ir ļoti labi, ka man ir krustmeita Ieva, vismaz jāapsveic, vienmēr līdz ar to man ir Ziemassvētkos, kur aiziet. Padomju gados jau šādas iespējas, ka sakrita vārdadienas ar kādām mūsu iepriekšējās brīvvalsts zīmīgām lietām, svinībām, bija labas. Tāpat, ja Ievas bija rados, tad tie Ziemassvētki varēja izvērsties arī tajos laikos ļoti atklāti. Pretējā gadījumā bieži vien tie notika daudzās ģimenēs arī daudz klusāk.

— Līdz ar to Ziemassvētki vairāk asociējas ar vārdadienu?

A.Šķēle:

— Nē, vienkārši tā ir tāda laba papildu iespēja tuviem un labiem cilvēkiem teikt vēl ko labu, jo sakrīt vārdadiena un Ziemassvētku vakars.

— Tikko jūs teicāt, ka jums vēl būs arī runa Kristīgajā radio — tas nozīmē, ka arī Kristīgā radio klausītāji jūs dzirdēs. Vai jums gadās aiziet Ziemassvētkos uz baznīcu?

A.Šķēle:

— Es pašos Ziemassvētkos neesmu gājis uz baznīcu, jo es — neesmu to arī slēpis — neesmu aktīvs ticīgs cilvēks nekādā veidā un nevarētu tā sevi skaitīt. Bet Ziemassvētkos bieži vien rados notiek tādas lietas kā bērnu kristības un tamlīdzīgi, līdz ar to Ziemassvētkos vai pēc Ziemassvētkiem vienmēr faktiski ir iznācis pabūt. Bet tā izskatās, ka šogad neiznāks.

— Es esmu aicinājis arī vairākus cilvēkus zvanīt, mēs iepriekš aprunājāmies ar dažiem mūsu klausītājiem. Kāda pensionāre, viņa nosauca sevi par ideālisti Ēriku, teica, ka Latvijā ir daudz ticīgo, kas tic Šķēlem. Viņa teica gan: nevajadzētu jaukt tās lietas, ka ir cilvēki, kas tic Dievam, un cilvēki, kas tic Šķēlem — tās ticības esot nedaudz citādas, viņasprāt, droši vien jums esot daudz grēku, bet jūs tomēr domājat par latviešiem. Vai šādām viņas pārdomām jūs varat piekrist?

A.Šķēle:

— Paldies zvanītājai Ērikai. Es domāju, it sevišķi īsti ticīgie cilvēki jau zina, kādā veidā ir lemts skaitīt, kurš ar kādiem grēkiem un kad tiks vērtēts. Es domāju, mēs visi dzīvojam, lai padarītu kaut ko atbilstoši tam, ko mums katram liktenis ir lēmis, lai mēs darītu vairāk, nekā varbūt vienu otru reizi esam vēlējušies darīt, lai mēs uzņemtos vairāk un lai pēc tam cilvēki, kas vērtēs mūs, savos spriedumos būdami tieši un varbūt nesaudzīgi, būtu spiesti teikt: jā, tās lietas tomēr kopumā bija pareizas. Es domāju, ka Latvijai šie desmit gadi, kas pēc dienām septiņām būs apritējuši, kopumā bijuši ļoti grūti, ļoti smagi, bet ļoti ātri un mainīgi, daudzas lietas materiālajā ziņā ir mainījušās — mēs redzam pilnīgi citus veikalus, mēs redzam citas mašīnas, mēs redzam citus sadzīves priekšmetus ikdienā. Un savukārt mēs neesam spējuši paši bieži vien tikt līdzi tām izmaiņām tīri psiholoģiski, mēs neesam spējuši mainīt savas izglītības lietas, lai mēs būtu spējīgi piemēroties tiem apstākļiem, mēs neesam spējuši pārvarēt savstarpējas nenovīdības lietas un būt viens otram varbūt arī palīdzīgi. Ir daudzas lietas, kas nav gājušas tik ātri, kā mēs gribētu, un savukārt tās vizuāli redzamās lietas, protams, bieži vien ir skrējušas daudz ātrāk, nekā mēs pat cerējām pirms desmit gadiem. Vai mēs 1990.gadā varējām cerēt, ka 1999.gadā Latvija sāks sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā? Nu, nevarējām.

— Kas tad būs vēl pēc desmit gadiem?

A.Šķēle:

— Mēs būsim Eiropas Savienības valsts, mēs būsim virs vidējā, es gribētu teikt — droši vien virs vidēja līmeņa Eiropas Savienības valsts, kur labklājības standarts būs krietni augstāks nekā šobrīd. Mums mainīsies daudzas ierastās lietas, mēs nelietosim vairs savu naudu, mūsu armijas spēki vairs nebūs tikai Latvijas armija, bet piedalīsies noteikti kādos Eiropas lielākos militāros formējumos, un mūsu cilvēki būs atbildīgi ne tikai par to, kas notiek Latvijā, bet par to, kas notiek visā Eiropā. Mēs brīvi jau tagad ceļojam, bet tad mums tās pārvietošanās iespējas būs vēl daudz brīvākas. Mēs būsim izvēlīgāki arī darba ziņā, mēs varēsim izvēlēties un brīvi konkurēt arī darbaspēka tirgū. Mūsu jaunieši skatīsies, kur ir labāk apmaksāts darbs, pelnīs naudu, vedīs to mājās un ieguldīs šeit varbūt savos dzimtas īpašumos. Mainīsies lauki, pārkārtosies lauki, tie kļūs daudz rūpnieciskāki tajā sadaļā, ko izmantos lauksaimniecībai. Savukārt arvien vairāk cilvēki būs ieguldījuši naudu, lai uzturētu — kaut vai piemiņas pēc, atpūtas pēc — savus tēvu un vectēvu īpašumus. Būs sakārtots krietni vairāk autoceļu un sabiedriskais autotransports. Mēs būsim arī paši rocīgāki, diezgan daudz būs problēmu, es domāju, kopumā pilsētās, tādās kā Rīga, ar privāto autotransportu būs daudzi ierobežojumi salikti, jo rocība būs gājusi krietni tālāk un Rīgas ielas būs par šauru — ja jau tagad, deviņu gadu laikā, ir dubultojies automašīnu skaits, tad tas notiks vēlreiz. Tās būs milzīgas izmaiņas, milzīgas iespējas Latvijai. Latvijai nākamajā desmitgadē būs viens skaidrs augšupejas posms.

— Un tad man pēc šīs premjera vīzijas ir jāatgādina dažu klausītāju teiktais. Piemēram, vecmāmiņa Ilze, kura, vēlot jums spēku un veselību, saka, ka ne visi pensionāri jūs lamā, ka ir pensionāri (un viņa ir viena no tām) kas tic jums. Līdz ar to šeit atkal parādās šis jēdziens — ticība. Kādas asociācijas jums nāk prātā tad, kad cilvēki saka: mēs jums ticam?

A.Šķēle:

— Tā ir milzīga atbildība. Un tas ir tāds milzīgais slogs, liekas, ka tas atņem spēku, bet tajā pašā laikā arī milzīgi dod. Dod spēku tāpēc, ka tu esi tiešām atbildīgs simtu tūkstošu cilvēku priekšā, kas ir balsojuši par Tautas partiju, kas ir balsojuši par mani. Ikdienā tu varbūt paej garām uz ielas tam cilvēkam, kas par tevi ir balsojis. Tu pat to nezini, bet esi atbildīgs. Un tajā pašā laikā kādreiz arī šķiet, ka tas slogs ir tik liels, ka jāpiedomā, vai nenošļuks rokas, vai spēsi, līdz ar to vienmēr, saliekot šīs lietas kopā, esmu vadījies pēc tāda principa: ja ne es, tad kas?

— Un te ir tas jautājums — ticība sev, jā?

A.Šķēle:

— Jā, tā ir ļoti svarīga lieta. Es domāju, ka tā ir principiāli svarīga lieta — katram būt pārliecinātam par sevi. Katram nedaudz vajadzētu būt — labā nozīmē — pašpārliecinātam, nedaudz vajadzētu būt katram tādai apņēmībai — es to izdarīšu, es to varēšu, es nepadošos, es spēšu, es atradīšu, es palīdzēšu, nav man tā situācija tāda, ka es nevaru izdomāt, kas ir jādara, kā jādara, kā labāk jākārto šī mana konkrētā problēma. Un tas ir nepieciešams, ticība sev ir visnotaļ vajadzīga, un, ja cilvēks nav gatavs noticēt pats sev ne mazākā mērā, tad grūti domāt, ka viņam varētu veikties, paļaujoties tikai uz to, ka kādi no malas palīdzēs. Vienmēr ir jābūt pārliecībai, ka tu pats vari, un savukārt cilvēki, kam tu tici, uz kuriem tu ceri, arī tāpat tic sev un arī varēs.

— Te tad ir jautājums no Vītola kunga: viņš saka, jūs bieži sakot — mēs paši, jūs, uzrunājot cilvēkus, sakāt: mēs paši, mēs paši vainīgi. Vai tas, ka jūs tā sakāt, no jūsu puses ir pārmetums vai aicinājums uz ko radošu?

A.Šķēle:

— Es domāju, mēs varbūt jau esam kaut kādā ziņā izsmēluši limitus, lai visu laiku mēs vainotu kādu citu no malas. Es tiešām lietoju vārdus "mēs paši", saprotot tā — ja jau kaut kas nav atrisināts un neesam spējuši viens otram izskaidrot savu pozīciju, argumentus un tās lietas nav gājušas tik ātri uz priekšu tad tas ir jāsaprot kā mudinājums, kā pamudinājums: nu, pietiek, pietiek kult tukšus salmus, ir jāskatās uz priekšu! Un tajā pašā laikā visiem jāsaprot, ka desmit gadi īstenībā ir tik tik īss laiks, ja paskatās civilizācijas vēsturē — 2000.gadu svinēt taisāmies, 2000. gadu! Desmit gadi ir pagājuši Latvijā, un tādas izmaiņas ir bijušas, protams, atnesdamas arī daudzas lietas, kuras mums civilizācija ir radījusi sliktā ziņā, jā. Mēs redzam arī šo to sliktu ienākam no tās pašas Rietumu civilizācijas, tai pašā laikā iespējas, ko mums piedāvās atgriešanās Eiropas Savienībā, nesalīdzināmi ir daudz lielākas.

— Un jāatzīst jau arī, ka viena liela daļa cilvēku, skatoties uz šiem desmit gadiem, saka: labāk bija kādreiz nekā šajos pēdējos desmit gados.

A.Šķēle:

— Bet tos cilvēkus arī var saprast, un es atļautos lietot tādu salīdzinājumu, teiksim, mazs meža zvērs ir atnests mājās un sākts iebarot, un, ja viņš pārāk ilgi tiek noturēts mājās un, palaists brīvībā, nespēj vairs dzīvot tur, kur viņam ir lemts dzīvot, viņš nespēj būt brīvs un meklē atpakaļ vietu tur, kur viņu īstenībā gaida ieslodzījums. Bet viņu gaida ieslodzījums tādā ierobežotā telpā, kurā nu viņam jāmitinās, bet viņam ir garantēta katru dienu salmu vai siena šķipsna. Taču īstenībā tas zvērs ir dzimis būt brīvs, viņš ir dzimis, lai būtu mežā, cīnītos par sevi, būtu stiprākais starp savējiem, aizstāvētu savus mazuļus, ko laiž pasaulē, izvairītos no alkatīgiem plēsoņām, kas savukārt atkal viņu iekāro. Un te kaut kādā ziņā ir arī līdzība ar cilvēku, cilvēki ir dzīvojuši ilgstoši sabiedrībā, kur tas minimums ir bijis un diezgan garantēts, bet par to ir bijis jāmaksā ar lietām, kuras nevar materiāli nomērīt. Un, ja mūsu psiholoģija nav mainījusies, tad mēs pat varbūt neapjaušam, ka mums bijušas liegtas ļoti, ļoti daudzas lietas.

— Sevišķi uz Jauno gadu jums parādās daudzas līdzības. Vai jums patīk lasīt grāmatas?

A.Šķēle:

— Teiksim tā: patīk un patika, bet ir zināmi laika ierobežojumi šobrīd, pēdējā laikā man tiešām nav iznācis lasīt, bet atkal jāsaka: paldies visiem, kas uzskata par vajadzīgu vienu otru iespraudumu kādā grāmatā izdarīt un teikt: šito lapu vai šito nodaļu tu gan izlasi!

— Man atkal vajadzētu pateikt dažus laba vēlējumus no vecmāmiņas Ausmas, kura vēl jums to vislabāko un it īpaši Tautas partijai. Viņasprāt, arī jūs varat šobrīd stāvēt pāri visam sliktajam, kas nāk pār jums. Edīte Vizule novēl jums, lai 2000.gads patiešām būtu gaišākais gads jūsu dzīvē, un saka jums paldies. Pensionāre Mirdza arī jums novēl veselību, darba sparu; viņa atzīstas, ka jūs viņai patīkat. Inas kundze jautā, it sevišķi zinot, ka jūsu kundze ir bijusi mediķe: kā jūs redzat medicīnas tālāko ceļu, un ko jūs novēlat mediķiem nākamajā gadā? Viņa pati laikam ir mediķe.

A.Šķēle:

— Jāsaka, mediķiem ir tas grūtais mantojums, bieži vien mūsu mediķi ir spiesti cīnīties ar sekām, bet cēloņi ir pavisam citur. Mēs esam spiesti sastapties medicīnas iestādēs ar cilvēkiem, kuru veselības traucējumu pamatā varbūt ir nekārtīgs dzīvesveids, varbūt nepietiekama, pārtika un arī ļoti pavirša attieksme pret sevi. Te ir viena lieta, un mediķi to visvairāk saprot, es domāju, ka mēs vēl arvien neesam pietiekami sapratuši, ka veselība ir mūsu katra milzīga vērtība, un mēs esam atbildīgi faktiski jau no pirmajām dienām, kad mūs sāk vecāki uzraudzīt, mēs kļūstam arī atbildīgi paši par sevi. Līdz ar to Latvijas medicīna pamazām mainīsies, un tā mainās, arvien lielāks īpatsvars tiks likts uz profilaksi, uz primāro aprūpi, uz ģimenes ārsta institūtu, uz to visu, kas ļautu mums laikus būt uzraudzītiem, kas ļautu mums laikus saņemt pareizu padomu, norādījumus, un tad tā kļūst mūsu atbildība — vai nu mēs demonstratīvi to nedarām, neklausām un kļūstam pēc tam par potenciāliem slimniekiem, medicīnas iestāžu pacientiem, vai arī tomēr ieklausāmies un kļūstam sabiedrībai vajadzīgāki, kļūstam "lētāki" valstij, jo mazāk ir jāpatērē līdzekļu ārstēšanai, un līdz ar to mediķiem arī materiālā nodrošinātība veidosies daudz labāk. Jo ir skaidrs, ka no tā paša naudas maka ir jātērē gan slimnīcām, gan zālēm, gan arī medicīnas darbinieku algām. Un, jo augstāka būs sabiedrības apziņa par to, ka veselība ir vērtība, jo mums vairāk paliks arī pašas medicīnas, vajadzībām.

— Varbūt tieši tāpēc klausītāji jums novēl arī rūpēties par savi un vēl veselību nākamajā gadā, lai tās jums patiešām pietiktu.

A.Šķēle:

— To es novēlu visiem, domāju, ka tās nekad nevienam nav par daudz.

— Paldies man jāsaka arī Inārai Kuņickai, kura, starp citu, dalījās labās atmiņās par jums, un arī dažiem citiem klausītājiem, kas teikuši daudzus labus vārdus. Un ļaujiet man klausītāju vārdā jums novēlēt visu to labāko un gaišāko!

A.Šķēle:

— Paldies! Un es gribētu teikt kā jau Ziemassvētku vakarā: lai miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts!

Pēc ieraksta "LV" diktofonā