Darba aizsardzība — kā labāk saskaņot Latvijas un Eiropas likumus

Mag. iur. Ineta Tare, Labklājības ministrijas Darba departamenta direktores vietniece, — "Latvijas Vēstnesim"

Šo rakstu gatavot mani rosināja vairāki iemesli, starp kuriem es varētu minēt gan Saeimas Juridiskā biroja vadītāja Gunāra Kusiņa rakstu ar ierosinājumu sabiedrībā uzsākt diskusijas par integrācijas procedurālajiem jautājumiem "LV" 25.novembra numurā, gan aktuālo daudzo pasākumu un dokumentu "afišēšanu" ar lepno eirointegrācijas vārdu bez šī procesa būtības dziļākas izpratnes, gan to, ka Helsinku 10.decembra sanāksmes rezultātā Latvija ir uzaicināta uz sarunām par iestāšanos Eiropas Savienībā (ES), kas savukārt nozīmē, ka mums vienkārši vairs nav laika ilgstoši "iesildīties" un mēs tiekam atzīti par tādiem, kuri savā attīstībā ir sasnieguši pietiekami labu līmeni.

Eiropas "acquis communautaire" ir ārkārtīgi plašs, jo aptver ļoti daudzas jomas. Taču es pievērsīšos jautājumiem, kuri par prioritāriem ir atzīti jau 1995. gada 12. jūnijā Luksemburgā parakstītajā Eiropas līgumā, respektīvi, starp līguma 70.pantā norādītajiem jautājumiem, kuros ir veicams tiesiskā regulējuma tuvinājums, īpaši uzsvērta darbinieku aizsardzība, tai skaitā aizsardzība viņu drošībai un veselībai darbā.

Likumdošanas tuvināšanas veikšanai Latvijas Nacionālajā programmā integrācijai ES (programmai ir apstiprināts jau 4.variants) iekļauta virkne pasākumu, kas galvenokārt sastāv no normatīvo aktu projektiem atbilstošo ES direktīvu transponēšanai. Atbilstoši šai programmai speciālisti izstrādā dokumentu projektus un veic citas darbības, kuras projektu izstrādāšanai un saskaņošanai pieprasa valsts administratīvajā procesā iedibinātās procedūras. Tiktāl viss it kā būtu jauki, taču iepriekš minētā darba rezultātu nav — viss lielais darba aizsardzības "acquis" klāsts faktiski izrādās nepārņemts. Rodas loģisks jautājums — kāpēc?

Atbildē varētu minēt vairākus gan subjektīvus, gan objektīvus iemeslus. Tomēr kā vienu no būtiskākajiem cēloņiem gribu nosaukt apstākli, ka darba aizsardzības regulējums Eiropas Kopienas likumdošanā (un dalībvalstu veiktās transpozīcijas) vairākos aspektos būtiski atšķiras no mums pierastās darba aizsardzības sistēmas, kuras pamatprincipi iedibināti un savā būtībā palikuši nemainīgi kopš padomju laikiem.

Es negribētu nodarboties ar didaktiku tieši šajā gadījumā, tomēr ir pārāk acīmredzami, ka vecajai "patiesībai" par to, ka "viss jaunais un nepazīstamais ir svešs un tātad apgrūtinošs un mums nevajadzīgs", šeit parādās atbalstītāji, kuri spēj gan apgalvot, ka saskaņot abas likumdošanas ir nepieciešams, taču tad, kad tas reāli praksē notiek, nobīstas no rezultāta un vēlas paturēt "veco labo" (kura arī īsti vairs nav un nevar būt, jo Latvija darba aizsardzībā, tāpat kā daudzās citās jomās, pamazām atsakās no padomju laika tehniskajiem standartiem, kas nodrošināja darbību cita laika un cita veida normām).

Tomēr tikpat nenoliedzami ir arī tas, ka nevienu darbu nedrīkst darīt nepārdomāti, tai skaitā — uzņemties saistības. Tādēļ arī Latvijas likumdošanas tuvināšana Eiropas Savienības likumdošanas prasībām notiek kā sistemātisks un mērķtiecīgs process, kura gaitā speciālisti ne tikai detalizēti iepazīstas ar Eiropas direktīvām un citu valstu pieredzi šo direktīvu ieviešanā, bet arī kopīgi ar arodbiedrībām un uzņēmējiem, kuri ir darba aizsardzības sfēras normatīvo aktu tiešie adresāti, meklē efektīvākos risinājumus.

Diemžēl pašlaik īsti nav skaidrs, ko darīt tādos gadījumos, kad mūsu pašreizējā (pamatprincipos no iepriekšējās sistēmas laikiem pārmantotā ) un ES dokumentos paustās pieejas atšķiras tik krasi, ka pirms normatīvo aktu projektu saskaņošanas ir jāveic plaša mācību kampaņa, lai par projektiem nesaņemtu neizpratnes un pārmetumu pilnus atzinumus.

Viens no būtiskajiem jautājumiem darba aizsardzības politikas kontekstā ir skaitlisku lielumu neiekļaušana likumos un Ministru kabineta noteikumos, lai neierobežotu uzņēmēja/darba devēja iespējas elastīgi piemēroties strauji notiekošajām pārmaiņām tehnoloģijās, līdz ar to nevajadzīgi neradot šķēršļus uzņēmējdarbības attīstībai, un vienlaikus neaizskarot arī darbinieka tiesības uz tādiem darba apstākļiem, piemēram, darba galda augstumu, kas atbilst tieši viņa individuālajām īpatnībām. Nemaz neminot tādu aspektu kā iepriekšminēto aktu nozīmīguma nosacīta degradēšana, pārvēršot dokumentus, kuri sevī ietver pamatprincipus un pamatprasības, par pārsimt lappušu bieziem ar formulām un "bildītēm" pārpildītiem foliantiem, kuri nepieciešamo izmaiņu dēļ nerimtīgi cirkulē starp valsts pārvaldes institūcijām, pie reizes radot iespēju neierobežotos daudzumos patērēt papīru, tinti un cilvēklaiku.

Kādēļ tas būtu nepieciešams, ja ir iespēja līdzīgi un tikpat sekmīgi kā citās ES valstīs veidot katram normatīvajam aktam piekļauto standarta sistēmu, kura darba devējam/uzņēmējam gan atvieglo darba aizsardzības prasību izpildi, gan atļauj situācijā, kad attiecīgā darbavieta ir ļoti atšķirīga no citiem gadījumiem, darba devējam pašam vai ar darba aizsardzībā kompetentu institūciju (piemēram, institūcija, kas īpaši specializējusies konsultāciju sniegšanā darba devējiem darba aizsardzībā) palīdzību izvēlēties vispiemērotāko risinājumu, šajā procesā iesaistot un konsultējoties ar darbiniekiem.

Daži no jaunajiem darba aizsardzības noteikumiem jau ir pieņemti, piemēram, noteikumi par prasībām drošības zīmju lietošanai darba vietās un noteikumi par darba drošības un veselības aizsardzības prasībām, pārvietojot smagumus. Šajos dokumentos netiek norādītas skaitliskās vērtības, tādējādi padarot noteikumu ievērošanu elastīgāku un vieglāk pielietojamu katram darbiniekam individuāli.

Protams, katriem plusiem ir arī savi mīnusi. Šajā gadījumā par tādiem varētu dēvēt nepieciešamību gan darba devējam, gan darbiniekam domāt ar galvu un pieņemt lēmumus, jo šim procesam tiks radītas visas iespējas, tāpēc ka būs jāvērtē iespējamie riski un to novēršana katrai darbavietai, un neviens ļaunais darba inspektors nenāks uz uzņēmumu ar savu speciālo 60 cm lineālu, ar kuru mērīs kādus noteiktus attālumus un kuram tie 60 cm izgatavošanas procesā vienveidīgajās ražotnēs izveidoti uz mūžīgiem laikiem, jo tas ir pareizais attālums un cita nevar būt nekad un nekādos apstākļos. Tātad nevar būt vienalga, vai pie galda sēž 150 cm garš cilvēks vai persona, kura augumā padevusies virs 2 m, — visi strādā pie vienāda galda, kurš izgatavots "standartcilvēkam", kura augums ir 165 cm. Katra no situācijām ir individuāla un tādā kvalitātē arī uzlūkojama.

Šajā kontekstā ir būtiski, ka Valsts darba inspekcija savu personālu turpinās pilnveidot konsultēšanas funkcijas izpildei, lai tādējādi no soģa pilnībā pārtaptu par institūciju, kura spēj arī vienlaikus pateikt, kā un ko darīt.

Turpinot iepriekš aizsākto domu, gribu izvērst nostādni, kas noteikti tuvākajā laikā atgūs savu aktualitāti un, domājams, tieši integrācijas kontekstā — tā ir Latvijā neatrisinātā situācija ar iespējām kādu normatīvo dokumentu daļu izdot arī attiecīgās nozares ministram vai citai amatpersonai (deleģēšana), tādējādi radot nepieciešamo sistēmas vieglumu un ātrumu, kā arī nepārslogojot Ministru kabinetu ar tādu jautājumu izlemšanu, kas pēc savas būtības ir piederīgi zemāka līmeņa institūcijām. Te mēs redzam dažādu tehniska rakstura dokumentu īsto vietu. Var nosaukt daudzas ES valstis, kurās sevi ir godam attaisnojusi šāda sistēma: pārmaiņas tehnoloģijās, kas rada nepieciešamību pēc atbilstošām izmaiņām regulējošajos dokumentos — valdības sociālo partneru (darbinieku organizācijas, darba devēju organizācijas, citas nevalstiskās organizācijas) kopējs darbs īpašā padomē vai darba grupā nozares ministrijā ar rezultātu, kuru atbalsta visas trīs puses — nozares ministra izdota instrukcija vai lēmums, vai cita veida akts, kuram deleģējums ir iestrādāts nozares likumā, piemēram, Darba aizsardzības likumā vai Darba likumā.

Cits gana sasāpējis jautājums ir likumdošanas saskaņošanas rezultāta izvērtēšana, respektīvi, sistēma vai mehānisms, kādā veidā tiek izvērtēta ES likumdošanas principu iestrādāšana Latvijas nacionālā normatīvā akta projektā, ar to domājot — kurš Latvijā pašlaik spēj novērtēt to, cik atbilstoši un kvalitatīvi prasības tiek pārņemtas, jo nepastāv vienota metodoloģija visiem gadījumiem, bet katra nozare atšķiras ar saviem specifiskajiem apstākļiem. Citiem vārdiem — vai ir nepieciešama kāda institūcija, kas pārraudzītu likumdošanas saskaņošanas procesu vissīkākajās niansēs, līdz pat tādai pieejai, ka tiktu novērtēts, piemēram, tas, kāpēc šo direktīvas teikumu esam uzrakstījuši un izpratuši tieši tā un ne citādi. Jaunie Valsts kancelejas priekšlikumi parāda tendenci minēto jautājumu risināt atbilstības izvērtējuma tabulā, kuru pievieno normatīvā akta projektam un kurā katra šī projekta norma tiek pamatota ar atsauci uz EK akta normu, interpretācijām spriedumos. Tādējādi skaidri redzams, ka par prioritāro tiks uzskatīts Latvijas dokuments, nevis bažas procesa laikā pazaudēt kādu svarīgu Eiropas normu.

Ar iepriekšējo jautājumu ir cieši saistīta normatīvā akta projekta ietekmes izvērtēšana, it īpaši uzsverot ietekmi uz tautsaimniecību kopumā un uz valsts budžetu. Apstākļos, kad trūkst speciālistu, kas apmācīti šāda veida aprēķinu veikšanā, kā arī trūkst Latvijas apstākļiem vienotas metodoloģijas un nepieciešamo datu, ir diezgan sarežģīti "izrēķināt" izmaksas un ieguvumus normatīvajam aktam, kurš sevī ietver principus, piemēram, darba drošības un veselības aizsardzības minimālajām prasībām darbavietās uzņēmuma telpās vai uzņēmuma teritorijā, kurās darbinieks veic savu darbu, kā arī jebkurā citā vietā uzņēmuma telpās vai uzņēmuma teritorijā, kas darbiniekam ir pieejama darba gaitā. Minētās prasības tiek piemērotas darbavietai, ņemot vērā tās īpatnības, veicamā darba raksturu un apstākļus, darba vides riska faktorus, taču pašreizējā situācijā ir neiespējami aprēķinos izskaitļot vidējo uzņēmumu, kas atrodas, piemēram, baltu ķieģeļu ēkā ar 15 logiem (jo no šī apstākļa ir atkarīgas izmaksas telpu apgaismojumam u.c.), n-tajām durvīm, 3 vīriešu un 2 sieviešu labierīcības telpām u.c. Nemaz nerunājot par to, ka arī aprīkojums var atšķirties amplitūdā no vidējā bronzas laikmeta līdz XXI gadsimta iekārtām...

Tādos brīžos rodas vēlme aicināt nezaudēt mēra sajūtu un arī veselīgo humoru, jo turpmāk abas šīs dotības vēl būs ļoti noderīgas.