• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Daidžests. Citu rakstītais. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 28.12.1999., Nr. 443 https://www.vestnesis.lv/ta/id/14933

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Notāru, tiesu ziņas

Vēl šajā numurā

28.12.1999., Nr. 443

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Daidžests. Citu rakstītais

"Aukstums Ziemassvētku muzikantiem nekaitē"

"Hufvudstadsbladet"

— 99.12.17.

Tas ir pavisam kas cits nekā universālveikalā skanoši anonīmi Ziemassvētku meldiņi. Tā ir dzīva un spēcīga mūzika, un nav nekādu šaubu, ka ir daudz patīkamāk traukties ar pilniem iepirkumu maisiņiem, kamēr ielu muzikanti nenogurdināmi pūš savus instrumentus zem klajām ziemas debesīm.

Gandrīz pulksten 12 parastā ceturtdienā kvartālos ap universālveikalu Stockmann atrodas trīs dažādi muzikanti. Tās ir viesos ieradušās "zvaigznes" no Krievijas vai Latvijas.

Pie KappAhl skatloga stāv četri dzīvespriecīgi latviešu vīri. Viņi veido provizorisku orķestri, kas pavisam vienkārši ir nosaukts par Ziemassvētku orķestri un nu jau piekto gadu pēc kārtas spēlē Helsinkos, lai nopelnītu kādu papildu grasi.

Vai nesalst?

"Skaidrs, ka salst, taču Rīgā jau nav siltāks", saka Dainis Krūmiņš.

Kamēr garāmgājēji var ieiet veikalā, lai sasildītos, šie vīri neatlaidīgi stāv un spēlē Ziemassvētku mūziku.

Ja paliek tik auksts, ka instrumenti sāk sastingt, viņi tajos iepilina mazliet degvīna, un pēc tam atkal viss ir kārtībā.

 

Dzīva muzika

par spīti aukstumam

"Protams, reizēm kļūst auksti, it sevišķi, ja gaisa temperatūra tuvojas mīnus desmit grādiem", saka priecīgais latviešu muzikants Dainis Krūmiņš.

Ārā temperatūra ir zem nulles. Lai arī rokās ir vilnas dūraiņi, aukstums no pirkstu galiem iet tālāk uz rokām un muguru, un no turienes tas pārvietojas uz kājām līdz pat pēdām pat par spīti biezam apģērbam.

Jautājums ir šāds - kā ielu muzikanti, kas tagad, pirms Ziemassvētkiem, ir piepildījuši Helsinku ielas, spēs izturēt visu dienu aukstumā?

"Laiks nebūs pārāk auksts. Ja arī uznāks aukstums, tad mēs pārcelsimies uz kādu veikalu", saka Dainis Krūmiņš un smaida. Viņam mugurā ir kārtīgas ziemas drēbes, un galvā sarkana rūķu cepure, kas šķiet silta. Trim viņa kolēģiem, kas spēlē šajā orķestrī, ir tādas pašas cepures.

Visi četri kopš 11. decembra ar saviem instrumentiem ir apmetušies pie lielveikala KappAhl skatlogiem gluži blakus piemineklim Tre Smeder. Viņi ir nodomājuši te palikt līdz pat 23. decembrim un katru dienu spēlē vismaz sešas stundas, vienalga, vai ārā ir auksts vai nē.

 

Dažas lāses degvīna

"Kad temperatūra tuvojas mīnus desmit grādiem, instrumentu spēlēt var kļūt grūti. Ar dažām degvīna lāsēm to var ātri atkausēt, un tad atkal varam spēlēt tālāk", vīri stāsta.

Mājās Rīgā, Latvijā, viņi dažreiz spēlē kopā, taču lielākoties katrs strādā citā mūzikas jomā.

"Es un Roberts Ramoss esam mūzikas skolotāji. Andris Pilicis ir orķestra diriģents, un Māris Martinsons nodarbojas ar mūziku televīzijā", Dainis Krūmiņš stāsta un ar plašu žestu norāda uz saviem kolēģiem.

Vīri plaši smaida un māj ar galvu. Kolektīva darba nosaukums, kad viņi ierodas Helsinkos, īsi un skaidri ir Julorkestern (Ziemassvētku orķestris). Priecīgs Ziemassvētku orķestris.

Runa ir par profesionāliem mūziķiem, kas jau piekto reizi ir ieradušies kaut ko nopelnīt, Ziemassvētku iepirkšanās stresa pārņemtajiem somiem piedāvājot dzīvu Ziemassvētku mūziku.

 

Atļauja nav nepieciešama

Ļaudis patiešam arī apstājas, dažbrīd pat pārsteigti par varenajām mūzikas skaņām, kas dzidri skan pilsētas centrā un kas vēl ilgi ir dzirdamas, ejot prom pa Aleksandra ielu.

Dienas darba ienākumi svārstās no maziem līdz ļoti lieliem. Precīzu summu kungi nevēlas minēt.

"Kad mēs pirmo reizi ieradāmies Helsinkos, šajā gada laikā nebija tik daudz citu ielas muzikantu, taču tagad mūsu kļūst aizvien vairāk", Krūmiņš konstatē.

Ielu muzikantiem vislabākā sezona ir vasara un laiks pirms Ziemssvētkiem. Kopš 1. decembra ārzemju ielas muzikantiem ir daudz vienkāršāk ierasties un spēlēt Helsinkos. Saskaņā ar jauno kārtību nav nepieciešama nekāda formāla atļauja, lai varētu stāvēt un spēlēt ielās. Savukārt tiem, kas vēlas spēlēt tirgus laukumos, vēl joprojām ir jāsaņem iestāžu atļauja.

 

Lūpas piesalst

Trīs vīri sāk nemierīgi grozīties. Tagad viņi vēlas atkal turpināt spēlēt. Krūmiņš aizskrien prom un pazūd KappAhl durvīs un pēc brīža iznāk no turienes ar savu tūbu rokās.

"To ir vēlams turēt siltu", viņš paskaidro un atzīst, ka lūpas dažreiz piesalst pie instrumenta iemuša. "Tas nāk tikai par labu, jo tad nevajag taisīt pauzes", vīri saka un atkal smaida.

"Mēs esam priecīgi. Šķiet, arī helsinkiešiem patīk, ka mēs esam priecīgi un spēlējam viņiem."

Kādu brīdi mēs viņos klausāmies, un tad ejam tālāk pa Aleksandra ielu, lai sastaptu citus muzikantus. Pie krustojuma ar Mikaēla ielu stāv krievu jauneklis Alekss un spēlā koka flautu. Viņa kailie pirkstu gali ir pavisam sarkani, taču viņš apgalvo, ka nesalstot.

"Kad es spēlēju, manā ķermenī izplatās iekšējs siltums. Kad es stāvu un runāju, tad gan dažreiz kļūst auksti", viņš saka.

Jautrais latviešu orķestris spēlē Ziemassvētku mūziku, bet Alekss ir izvēlējies atskaņot ķeltu mūziku.

"Tā labi iederas Ziemassvētku laikā", viņš saka.

Kad mēs viņu satiekam, viņš saka, ka nupat esot ieradies Helsinkos uz trim dienām. Mikaēla ielā viņš ir nostāvējis tikai desmit minūtes, tāpēc vēl nezina, kā veiksies ar peļņu. Mājās Sanktpēterburgā viņš velk kopā galus lielākoties kā ielu muzikants, dažreiz spēlējot arī orķestrī. Viņa īstais mūzikas instruments esot kontrabass.

"Diemžēl to es šeit nevaru spēlēt, tādēļ paņēmu flautu. Redzēsim, kā klāsies", Alekss saka un nodrebinās. Viņš ir pārāk ilgi runājis.

Mēs dodamies tālāk, viņa flautas skaņas šķiet gaisīgas un izzūd pa Aleksandra ielu braucošo tramvaju klaudzēšanā.

 

Profesionāls mūziķis

Centrālajā ielā pie Akadēmiskā grāmatveikala mēs sastopam Ilmāru Graudiņu, un arī viņš ir no Latvijas. Pirmo reizi Helsinku ielās viņš spēlējis pagājušā gada Ziemassvētkos. Viņa mazais trauciņš, kurā garāmgājēji var ielikt savu artavu, ir pilns ar monētām atšķirībā no iepriekš sastaptajiem muzikantiem. Viņu kārbu dibens bija diezgan skaidri redzams.

"Es pelnu normāli. Ne pārāk daudz, ne pārāk maz. Normāli", Graudiņš saka.

Viņš Helsinkos ir ieradies uz vienu nedēļu, lai kaut cik papildus nopelnītu. Mājās Rīgā viņš sacer mūziku Amerikā uzņemtai filmai par Latviju, kuras autors ir kāds ASV dzīvojošs tautietis.

Graudiņš līdzi ir paņēmis trompeti un tūbu, un šos instrumentus viņš spēlē pārmaiņus. Kad viņš spēlē, tad vienā rokā tur mazu zaļu nošu burtnīcu. "Es esmu izvēlējies spēlēt starptautisku Ziemassvētku mūziku", Ilmārs Graudiņš saka.

Mēs meklējam vēl kādus citus muzikantus, taču nevienu neatrodam, pat ne to krievu mūziķi, par kuru tik daudz ir runāts. Viņš spēlējot mēdza pakāpties uz trepēm un skaļi izsaukties pāri ļaužu masām.

Mēs ejam atpakaļ. Graudiņa trompete krāšņi skan cauri satiksmes radītajam troksnim. Pie Tre Smeder dzirdamas jautras Ziemassvētku melodijas pūšamajiem instrumentiem, par ko gādā četri vīri ar dzīvespriecīgām rūķu cepurēm galvā.

Žanete Bjorkvista

"Ko tu dari ar manu partiju?"

"Frankfurter

Rundschau"

— 99.12.22.

"Frankfurter Rundschau" gada pārskats: Lietuvā 1989. gadā sabruka PSKP varas monopols un Gorbačovs tika atlaists.

Šis gads pagāja Kosovas kara ēnā. Taču ne tikai tāpēc 1999. gads pārmainīja pasauli. Šajā sērijā "Frankfurter Rundschau" redaktori un korespondenti atskatīsies uz aizgājušo gadu.

Starp 1989. revolūcijas gada atceres dienām 20. decembris ir aizmirsts datums. Taču tas, tāpat kā citas atceres dienas, deva ieguldījumu noskaņojuma maiņā un Padomju Savienības sabrukumā. Dienu pirms tam Lietuvas komunistiskā partija Viļņas operā sāka 20. partijas kongresu. Kad delegāti pirms izšķirošās balsošanas nonāca līdz konfliktam, tika lauzts visvarenās padomju mātes partijas PSKP varas monopols un Lietuva spēra lielu soli neatkarības virzienā.

Ar 855 pret 160 balsīm partijas kongress pieņēma lēmumu par "patstāvīgu partiju ar savu programmu un sastāvu". Lietuvas komunisti vairs nevēlējās saņemt direktīvas no Maskavas, vairs nevēlējās domāt par Padomju Savienību. Tikai kā neatkarīga partija KP "var kā līdztiesīga konkurēt ar pārējiem politiskajiem spēkiem", teica partijas vadītājs Alģirds Brazausks. Dienas kārtību šajā Baltijas padomju republikā jau sen vairs nenoteica Mihails Gorbačovs tālajā Maskavā, bet gan gadu pirms tam nodibinātā neatkarības kustība "Sajūdis", kas sākumā bija plaša Tautas fronte, pie kuras piederēja arī Brazausks un citi komunisti. Tās mērķis bija atjaunot 1940. gadā zaudēto Lietuvas neatkarību.

Un tā arī partijas kongresā Brazausks par Lietuvas Komunistiskās partijas mērķi nosauca "Lietuvas valstiskās neatkarības atjaunošanu" un Gorbačova PSRS federatīvās valsts modeli par "nepieņemamu". Tikai 160 delegāti tajā 20. decembra dienā nobalsoja par "Lietuvas komunistisko partiju PSKP sastāvā" Pēc sakāves viņi atstāja operu un tajā pašā naktī nodibināja Maskavai paklausīgu alternatīvu partiju, kas okupēja LKP nosaukumu, bet Brazauska grupa mazliet vēlāk sevi nosauca par "Lietuvas demokrātisko strādnieku partiju". Par intrigantu uzskatītā Mikola Burakeviča LKP rīkojās kā Maskavas piektā kolonna un daudzi lietuvieši viņu vaino asiņainajā svētdienā Viļņā 1991. gadā janvārī, kad padomju militāro elites vienību uzbrukumā televīzijas tornim un parlamentam tika nogalināti 14 cilvēki. Tikai 1999. gada augustā par to tiesa Burakevičam piesprieda 12 gadu ieslodzījumā.

Savukārt Brazausks līdz pat šodienai skaitās viens no populārākajiem politiķiem valstī. Kad pārējās Baltijas valstīs - Latvijā un Igaunijā - jau sen politiski vairs nekas nebija dzirdams par KP, strādnieku partija 1992. gadā pirmajās parlamenta vēlēšanās pēc neatkarības atgūšanas guva satriecošu uzvaru un gadu vēlāk lietuvieši Brazausku ievēlēja par prezidentu. Piecus gadus vēlāk Brazausks atteicās no atkārtotas ievēlēšanas prezidenta amatā. Un tomēr viņš atkal bija uzvarējis.

Par to, ka Brazauskam ir jāpateicas par viņa popularitāti un lomu neatkarības cīņā, Lietuvā neviens nešaubās, lai arī daži politiskie pretinieki, kā konservatīvais ministru prezidents Andris Kubiļus, domā, ka viņa nozīme tiek pārspīlēta. Vēlāk KP vadītājs tikai vilcinādamies esot atzinis pašnoteikšanās kursu un ilgu laiku propagandējis palikšanu Padomju Savienības sastāvā. Taču tad, kad Ziemassvētkos Brazauskam bija jādodas uz Maskavu, lai tur taisnotos par attiecību pārtraukšanu ar mātes partiju, Viļņā desmitiem tūkstošu iedzīvotāju sapulcējās pie Doma, lai atbalstītu pašmāju vadību.

Tā Brazauskam pēdējo mēnešu laikā nebija vienīgā vizīte Maskavā. Tikai gadu pirms tam Brazausku Maskavā ar Gorbačova piekrišanu iecēla par Lietuvas komunistiskās partijas vadītāju. Viņa ienīsto priekšgājēju Rimgaudu Songailu, kas lika izklīdināt opozīcijas pasākumus, pat Maskava uzskatīja par apgrūtinošu. Taču cerības līdz ar Brazausku samazināt atbalstu "Sajūdim" nepiepildījās: tautas deputātu kongresa vēlēšanās "Sajūdis" pārstāvji Viļņas Augstākajā Padomē, Lietuvas PSR parlamentā, ieguva pārsvaru pār komunistiem. Lietuvas Augstākā padome 1989. gada maijā valsts pievienošanu Padomju Savienībai paziņoja par "vardarbīgu un prettiesisku" un pieņēma lēmumu par Lietuvas ekonomisko patstāvību un Lietuvas likumu prioritāti salīdzinājumā ar PSRS likumiem. Pusgadu vēlāk tika legalizēta vairākpartiju sistēma.

Lietuvā plurālisms ir daudz plašāks par Gorbačova izcīnīto "sociālistisko plurālismu". Padomju laika vadītājs Brazausks uzstājīgi brīdina no sekām. "Viņš mani uzaicināja uz Kremli, lai prasītu paskaidrojumus," tā vēlāk lietuvietis attēloja šo tikšanos. "Es gāju garo ceļu līdz viņa rakstāmgaldam, un tur sēdēja viņš, paskatījās uz mani un žēlojās: "Aļģird, Aļģird, ko tu dari ar manu partiju?" Brazausks teica, ka viņš esot mēģinājis Gorbačovam paskaidrot, ka "tik regresējoša partija nespēs pārvaldīt tik lielu valsti. "Taču tad, kad es pieminēju "neatkarību", viņš sāka trīcēt."

Pirms 20. partijas kongresa vadība Kremlī darīja visu, lai piespiestu lietuvieti atlikt kongresu un atteikties no tālejošā lēmuma. "Nedrīkst nonākt līdz komunistu dalīšanai pēc nacionālām vai sociālām pazīmēm," rakstīja Gorbačovs, "tas būtu pretrunā ar starptautiskā sociālisma būtību un tautas interesēm." Taču šādi iebildumi jau bija par vēlu. Un Brazausks un viņa cilvēki palika nelokāmi, kad Maskava pēc kongresa pieprasīja atlaist jaunievēlēto Lietuvas partijas komiteju un Gorbačovs lietuviešu lēmumu nosauca par "triecienu viņam personīgi un perestroikai".

Taču Kremļa vadītājs vēl nebija atteicies no Lietuvas. 1990. gada 11. janvārī viņš pats personīgi devās uz Viļņu, lai lietuviešus atgrieztu atpakaļ. Taču pat tiešie kontakti ar cilvēkiem, pat Gorbačova spēks nespēja viņam aiztaupīt bezspēcības apziņu: pēc sarunām ar cilvēkiem ielās, strādniekiem uzņēmumos un zemniekiem laukos vajadzēja atzīt, ka "Brīvību Lietuvai" nav tikai dažu intelektuāļu sauklis, bet tautas griba. "Otrais pasaules karš nebūs beidzies tik ilgi, kamēr Baltijas valstis nebūs brīvas," teica Lietuvas ārlietu ministrs, kamēr pārējā pasaule svinēja Berlīnes mūra krišanu un Vācijas apvienošanu.

Kad Lietuvas parlaments 1990. gada 11. martā deklarēja neatkarīgu valsti, Gorbačovs mēģināja centienus pēc brīvības lauzt ar naftas un ekonomisko blokādi, bet 1991. gada janvārī pat ar ieroču spēku. Lietuvieši sala un aizsargāja parlamentu ar saviem ķermeņiem. Taču viņi neļāva sevi salauzt. Pirms bija beidzies 1991. gads, Padomju savienība jau bija sabrukusi un Lietuva bija atzīta par neatkarīgu valsts.

Hanness Gamilšegs

"Kremlim viss iet pēc plāna"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 99.12.21.

Jaunā Dome atbalsta Putinu.

Domes vēlēšanās uzvarēja Kremlis, tā aprēķini ir piepildījušies: Kremļa partija "Vienotība/Lācis" stabili ieņēma otro vietu, par to nobalsoja viena ceturtā daļa vēlētāju. Tas ir šo Domes vēlēšanu pirmais pārsteigums. Acīmredzot izšķiroša loma bija Putinam partijas: "Vienotība/Lācis" vēlētāji galvenokārt savas balsis gribēja atdot par jauno, spēcīgo vīru Krievijas politikā. Tas, ka partija tika izveidota tikai pirms dažiem mēnešiem, ka tai nebija politiskas vadības un programmas, ka to finansēja ne visai cienītais Kremļa oligarhs Berezovskis, vēlētājus, ja arī viņi to visu zināja, netraucēja, jo viņi gribēja ievēlēt Putinu.

Arī savu otro mērķi Kremlis sasniedza: bijušā valdības vadītāja Primakova un Maskavas mēra Lužkova bloks "Tēvzeme - visa Krievija", ko vēl vasarā uzskatīja par drošu uzvarētāju, nevarēja iegūt vairāk par 12% balsu. Acīmredzot daļa vēlētāju, kuri gribēja balsot par "varas partiju", pārgāja no "Tēvzemes" Kremļa bloka pusē. Kremlis un tā kontrolētie telekanāli, tā at arī Berezovska raidītāji, žurnāli un laikraksti inscinēja melu, puspatiesību un patiesību kampaņu pret Lužkovu un Primakovu, pret kuru par uzvaru pārliecināto Krievijas reģionālo vadītāju organizācija izrādījās bezspēcīga. Tikai tur, kur tie varēja pretstatīt savus medijus Kremļa koncentrētajam informācijas spēkam, kā tas bija Maskavā, tā varēja turēties pretī Kremlim: Krievijas galvaspilsētā par Primakova un Lužkova bloku balsoja vairāk nekā 40%, Maskavas mērs ar vairāk nekā 70% varēja iegūt pārliecinošu uzvaru pilsētas galvas vēlēšanās arī tad, ja viņš zaudē vairāk nekā 20% no savas pirms četriem gadiem notikušās fantastiskās uzvaras.

Putina valdība var balstīties ne tikai uz kustību "Vienotība/Lācis", bet arī uz ekonomiski liberālo partiju, kuras vadītāji Čubaiss, Kirijenko, Ņemcovs un Gaidars reiz pārstāvēja valdību un Rietumos kļuva pazīstami kā jaunie reformatori. Kaut arī likās, ka neveiksmīgās ekonomikas reforms dēļ lielākā krievu daļa viņus pilnībā ignorē, tomēr viņi vēl reizi panāca to, ka ar 9% iekļūst Domē. Tas ir otrs svētdien notikušo vēlēšanu pārsteigums. Līdztekus viņiem valdības vadītājs Putins var paļauties uz nacionālista Žirinovska bloku, kuram (par spīti savas partijas atklātajai deputātu pērkamībai un savam bezierunu atbalstam Kremlim) tomēr izdevās pārvarēt 5% barjeru. Turklāt Putins varēs aiz sevis vienot lielu skaitu no 115 "neatkarīgajiem" deputātiem. Pastāv iespēja, ka daļa gubernatoru kustības "Visa Krievija" šķirsies no Lužkova "Tēvzemes", lai sargātu Putinu - jau pirms vēlēšanām daži gubernatori no "Visas Krievijas" ieņēma distancētu pozīciju attiecībā uz Lužkovu un meklēja dialogu ar Putinu.

Cerības nav piepildījušās partijai "Jabloko", ko vada ekonomikas zinātnieks Grigorijs Javlinskis, kas varēja reģistrēt 6% balsu. Atšķirībā no Čubaja un Kirijenko partijas, kura pēdējās nedēļās sāka dārgu vēlēšanu kampaņu, "Jabloko", kas jau gadiem kritizē Kremli, nebija centra varas atbalsta. Turklāt Javlinska nostāja pret Čečenijas pilsētu bombardēšanu un viņa priekšlikums sākt sarunas ar Čečenijas prezidentu Mashadovu partijai acīmredzot izmaksāja balsis. Turpretim Čubaiss savu "Savienību" noturēja Kremļa kursā, kurš propagandē cīņu līdz pēdējam čečenam un lamā Javlinski par "nodevēju". Acīmredzot tas sekmēja balsu atņemšanu partijai "Jabloko".

Komunisti vēlēšanās ieguva vairāk par 24% un, pateicoties savu tiešo mandātu skaitam, atkal varēja izveidot stiprāko Krievijas parlamenta frakciju. Paredzams, ka viņi saņems 115 no 450 vietām Domē. Tomēr tādējādi tā nesaņem vairs trešdaļu balsu un arī vairs nevarēs iecelt parlamenta priekšsēdētāju. Turklāt komunistiem jaunajā Domē būs grūti atrast apvienības partneri, jo Primakovs par spīti savai komunistiskajai pagātnei ir centriski orientēts politiķis. Iespēja, ka Domē izveidosies antikomunistisks vairākums, pēc svētdienas vēlēšanām ir pieaugusi.

Tomēr nav skaidrs, kāda loma būs Kremļa blokam "Vienotība/Lācis", ko vada ārkārtas situācijas ministrs Šoigu, Kareļins, kas ir olimpiskais čempions grieķu romiešu cīņā, un policijas ģenerālis un pretkorupcijas cīnītājs Gurovs. Tas, ka partija, ko nodibināja trīs mēnešus pirms vēlēšanām un kas uzstājās bez programmas, bet spēja apvienot ceturtdaļu vēlētāju balsu, neliecina par Krievijas demokrātijas briedumu. Acīmredzot liela daļa protesta vēlētāju, kuri agrāk balsoja par Žirinovski vai komunistiem, balsoja par partiju "Vienotība/Lācis" . Kremlim ir izdevies šos protesta vēlētājus novirzīt par labu stipajam vīram Putinam. Tieši lauku apvidos un mazpilsētās "Vienotība/Lācis" guva labus rezultātus, tāpat arī Tālajos Austrumos un Sibīrijā. Šie vēlētāji drīzāk pieder pie mazizglītotajiem un nabadzīgajiem tautas slāņiem, un tieši šajā aspektā "Vienotība/Lācis" atšķīras no agrākajām varas partijām, tādām kā "Mūsu mājas - Krievija", kurā sanāca vienkopus ekonomiskā elite, lai laizītu medu no varas meduspodiem.

Svētdienas vēlēšanu rezultāti vienlaikus parāda valsts politisko neviengabalainību: Maskava, Pēterburga un citas eiropeiskās Krievijas lielpilsētas vēlēja demokrātiski, lauku apvidos un Austrumos uzvarēja komunisti vai Kremļa partija "Vienotība". Maskavā "Labējo spēku savienības" liberāļi saņēma 13%, "Jabloko" 10,5%, turpretim komunisti tikai 12%, bet Kremļa bloks 6,5%. Liberāļi Pēterburgā ieguva vairāk nekā 28% - "Savienība" aptuveni 17%, "Jabloko" aptuveni 11%, bet komunisti tikai 14%, Kremļa bloks 17%. Turpretim Udmurtijas Republikā Kermļa blokam izdevās iegūt vairāk par 37%, Kemerovā un Rietumsibīrijā "Lācis" ieguva 36%. Līdzīgus rezultātus citos apgabalos ieguva arī komunisti.

Radikālās partijas šajās vēlēšanās ieguva ļoti maz balsu. Vairāk nekā 80% vēlētāju balsoja par tām sešām partijām, kuras pārstāvētas Domē. Vēlēšanu cīņa Krievijā bija netīrākā, kādu valsts piedzīvojusi pēdējos astoņos gados kopš komunisma beigām. Kremlim izdevās panākt, ka tiek izveidota Dome, kas atbalstīs tā prezidenta amata kandidātu valdības vadītāju Putinu. Ja Putinam līdz vasarai izdosies saglabāt savu popularitāti gadījumā, ja viņa mīļākais pretinieks komunistu vadītājs Zjuganovs nostāsies pret viņu, tad viņam ir labākās izredzes kļūt par Jeļcina pēcteci. Jaunā Dome piedāvā vislabākos noteikumus varas nodošanai Kremļa garā. Līdz šim viss iet pēc plāna.

Markuss Vēners

"Maskavas jaunā impērijas apziņa"

"Die Welt"

— 99.12.22.

Līdz ar Valsts domes vēlēšanām tika apzīmogotas haotiskās Jeļcina ēras beigas.

Līdz ar "centra partiju" uzvaru Krievija ir pavirzījusies kādu gabalu pa labi un tur arī paliks. Vēlēšanas kara zīmē deva trīs lietas: valstij tagad ir "stiprs vīrs" kā kandidāts uz prezidenta amatu. Saspēle starp likumdevējvaru un prezidiālo izpildvaru, šķiet, konsolidēsies. Un pirmo reizi pēc 1991. gada puča veiksmīgi ir atrasta krievu identitāte: ar kara līdzekļiem iekšējā imperiālisma caristiski staļinistiskās tradīcijās un ar suverenitātes lozungu, kas nomāc no ārpuses dzirdamās izolācijas skaņas.

Kremļa izveidotās koalīcijas smaguma centrs nav vis kompetences ziņā nabadzīgajā Valsts domē, bet starp "varām un spēkiem": prezidenta kanceleju, ministru prezidenta dienestu, naudas magnātiem, armiju, bijušo VDK un masu medijiem. Šī formācija Putina rokās šķiet nepārspējama. No Kremļa vairākuma Valsts domē pagaidām nav gaidāmas nekādas iniciatīvas prezidiālās sistēmas reformu virzienā (par labu likumdevējvarai). Komunisma briesmas – tās draudēja tik ilgi, kamēr Kerenska ēna pavadīja Jeļcinu – šķiet, ir novērstas. KP un tās kreisās staļinistiskās lauskas nogrims vēstures jūrā. Prezidenta vēlēšanas jūnijā pavērs jaunu ēru.

Protams, ka eksistē arī alternatīva prognoze, ja no Putina novērsīsies laime karā, ja Kaukāza armija nonāks partizānu purvā, ekonomiskā krīze un apvainojumi korupcijā atkal iegūs politisku nozīmi. Vladimirs Putins, kas ir sava veida krievu samurajs, pietiekami labi nepārzina ekonomiku, lai noturētu grožos vajadzīgos, taču egocentriskos naudas bruņiniekus un viņu īpašo patiku pēc stāvokļa bez likumiem. Tomēr ir jāšaubās, vai Valsts domes savienība tiks galā ar reformu sastrēgumu, vai tiks panākts vairākuma konsenss par nodokļu likumdošanu un valsts privatizāciju, par lauksaimniecības reformām un subsīdiju sistēmas kārtību.

Primakovs ir ievainots, bet vēl nav uzvarēts. Putinam ir jārūpējas par koalīciju, jātur augstu armijas standarti un jānotur savā pusē masu mēdiji. Pieci mēneši līdz prezidenta vēlēšanām ir ilgs laiks. Jeļcins joprojām ir neaprēķināms, viņš ir medikamentu varā un, tāpat kā EDSO galotņu sanāksmes laikā Stambulā un Pekinas vizītes laikā, tiek ar tiem regulāri piepumpēts, tāpat kā Mao 1972. gadā Niksona vizītes laikā. Nav iespējams paredzēt, vai viņš joprojām turēsies kopā, vai arī sabruks. Mao nedrīkstēja mirt vēl ilgi, jo nebija zināms viņa pēctecis. Jeļcins drīkst, jo viņa nāvei Putins šķēršļus neliks.

Armija maksā naudu un prasa naudu. Tā jūtas kā valsts un tās prioritārās idejas – izbeigt sakāves (zaudējumu) ēru un turpmāk arī ārpus Krievijas robežām - garants. Kaukāzā tā darbojas kā iekšpolitiskā kārtības vara. Tās karš no attāluma un lielie zaudējumi nenovēršamajās kājnieku kaujās beigu posmā tomēr signalizē par vājajām vietām kaujas spēkā pret ieroču ziņā vājāku ienaidnieku. Kļūst redzams Ahileja papēdis. Putinam ir jāgarantē ģenerāļiem reformas – viņš bruņotajiem spēkiem ir pateicību parādā, un viņam ir jārūpējas, lai tas būtu labs un politiski aprēķināms instruments Krievijas interesēs.

Starptautiskajā politikā ar konsolidētu Krieviju ir nesalīdzināmi labāk kontaktēties nekā ar haotisku kundzību, kāda ir izveidojusies Jeļcina laikā. Ir iespējams, ka armijas reformu gaitā (pēc moto: moderna, kompakta, elastīga) atkal iekustēsies atbruņošanās un bruņojuma kontrole – galvenokārt tad, ja līdz ar START II līguma sniegto nelīdzsvaroto kodolbruņojumu būs iespējams līdzsvarot par labu ASV. Nomierināšanās šajā laukā ir ļoti nepieciešama, jo tā Maskavas politikā samazinās nedrošības un prestiža radīto spiedienu.

No labējās koalīcijas (pēc Centrālās Eiropas mēroga) nav gaidāma izteikti draudzīga ASV politika, drīzāk gan centieni panākt "multipolāru" sistēmu, tuvinoties Ķīnai, Indijai un Irānai, kā arī ir sagaidāms zināms "impērijas tonis" iepretī bijušajām Padomju Savienības republikām. Taču pie prezidenta Primakova tas nebūs citādi kā pie prezidenta Putina. Ir jāatzīst, ka ASV dubultais spiediens no flangiem - uz Centrālās Āzijas enerģijas resursiem un Rietumu militāro robežu līdz ar otro NATO paplašināšanu - Maskavā ielenkuma un izolācijas sajūtas izraisīto kompleksu ir pastiprinājis līdz histērijai. Sajūta, ka tiek norobežoti no Eiropas un nodoti Āzijas aizbildniecībā, ir iesēdusies pārāk dziļi.

Kad sacensība par prezidenta amatu Krievijā un ASV būs beigusies, sāksies jauns iztaustīšanas un sarunu periods. Kosolidācijai ar karu, kas pašlaik ir izdevusies, vēlāk ir jāpāriet stabilitātē. Krievija pieder pie lielajām varām, kuru pienākums ir pasaules struktūrā ieņemt racionālas un ilgstošas pozīcijas.

Herberts Kremps

"Uz Katajanokas salas Krievija

vēl ilgi met ēnu"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 99.12.21.

Somijai ES prezidentūra - vēsturisks notikums. "Mēs vairs neesam vieni".

Ja redz Somijas Ārlietu ministriju, varētu domāt, ka ārlietu ministre Halonena uz darbu brauc ar ledlauzi. Ministrija atrodas bijušajās jūras kara flotes kazarmās Katajanokas salā starp ziemeļu un dienvidu ostu Helsinkos, un tās priekšā gada lielāko laiku izvietota Somijas ledlaužu flote. Kuģi ir gandrīz tik lieli kā ministrijas ēka, kur cara laikos, kad Somija bija Krievijas lielkņaziste, izmitināja Krievijas karaspēka daļas. Pirms astoņdesmit gadiem šeit ievācās somu karaspēks, pēc tam - Aizsardzības ministrija, visbeidzot pirms dažiem gadiem - Ārlietu ministrija. Aptuveni tajā pašā laikā Somijas ārpolitika beidzot varēja ieņemt savu vietu Eiropā, kuru tai kazarmu arhitektūra, Berlīnes arhitekta Karla Ludviga Engela klasicisms, kurš ar savu stilu ietekmējis pusi Helsinku, jau bija ierādījusi vienmēr.

Ja tagad vēlas novērtēt pagājušo ES Padomes prezidentūras laiku attiecībā uz valsti, tad jāatceras, ka Somija savas patstāvības jaunākā laika vēsturē pirmo reizi drīkstēja rīkoties šīs Rietumu tradīcijas vārdā un uzdevumā, kā arī piekopt aktīvu ārpolitiku. Reti kad pirms tam prezidentūra kādai ES dalībvalstij bija ar tik lielu vēsturisku nozīmi, šie seši mēneši cēla Somijas papildu vērtību, jo reti kad prezidentūra arī ES bijusi ar tik vēsturisku nozīmību. Tikpat nozīmīga varētu būt Ministru padomes prezidentūra, ja tāda vēl pastāvēs šādā formā, tām Austrumeiropas valstīm, kuras gatavojas iestāties. Uz viņiem attiecas tas, ko tagad paveikusi Somija: ES politika kā pilnīga atvadīšanās no pēckara laika, aukstā kara, kā emancipācija no Krievijas.

"Vai mēs to gribam, vai nē, mēs atrodamies pa vidu", saka Perti Torstila, Somijas Ārlietu ministrijas politiskais direktors. "Mēs klausāmies abos virzienos un arī vēstis nododam apmaiņas ceļā abos virzienos, ES vēstis Krievijai un Krievijas vēstis ES." Somijas situācija piecos gados kopš iestāšanās ES tomēr pamatīgi mainījusies: "Mēs vairs neesam vieni iepretī Krievijai." Tomēr ar mums vienlaikus ir saistītas ES cerības, saka Torstila. Somija ir īpaši atbildīga, kā tas automātiski piederas vienīgajai ES dalībniecei, kas atrodas kaimiņos Krievijai. Visi svarīgie šīs prezidentūras jautājumi - Kosova, paplašināšanās austrumu virzienā, drošības politika, visbeidzot Čečenija - nevarētu būt nekur citur labākās rokās kā Helsinkos. Somijas izstrādātā krīžu pārvalde Balkānos ikkatram labi pamanāma ar prezidenta Ahtisāri vidutāja lomu, un no ES viedokļa tas bija laimīgs gadījums, savukārt no Somijas viedokļa - tās uzticamības un drošības pārbaude.

Kosova Krievijai esot bijis viens no "šokiem", tā uzskata Somijas Ārlietu ministrija. Tas, ka Somija par miera karaspēka vienību izveidi notikušo sarunu laikā vārda tiešajā nozīmē sēdēja galda "otrajā pusē", Maskavai radīja aptuvenu priekšstatu, kas patiesi ir ES. Tomēr Krieviju īpaši fascinēja, ka šīs Somijas reprezentētās ES un NATO izrādījušās gandrīz vai vienlīdzīgas, tā tas izskanēja Helsinkos. Somija šo mācībstundu gribēja novadīt pozitīvā nozīmē, neradot ideoloģiskas Krievijas politikas ilūziju, kādas tās citās Rietumu galvaspilsētās šaipus un otrpus Atlantijas okeāna tiek lolotas. "Krievija ir citādāka", saka Makss Jakobsons, bijušais valsts sūtnis ANO, "un mums beidzot jāatzīst, ka Krievija ir savādāka." Čečenijas karam vajadzētu ES un ASV parādīt, ka abpusējas liekuļošanas - Krievijas un Rietumu - beigas noved pie pragmatiski orientētas līdzāspastāvēšanas.

 

Līdzība ar serbu armiju

Somija Kosovā pildīja vēl kādu citu lomu: neviena cita Eiropas armija nav tik līdzīga serbu armijai kā Somijas. Ne velti pie sarunu galda līdzās NATO, ES, Krievijas un Serbijas pārstāvjiem parasti sēdēja arī somu ģenerālis. Viņam bija iespējams vislabāk izprast, kādus gājienus serbu karaspēks izdarīs, atbildot uz Rietumu taktiku. Mūžīgā Krievijas ēna, Somijas alianses brīvība, tālab tās dalība ES un tās militārā struktūra Kosovas politikā radīja savdabīgu maisījumu.Tā sekmēja faktu, ka ES saspēlē ar NATO varēja tik ātri formulēt drošības politiku. Par šo prezidentūras daļu Katajanokas salā ir īpaši lepni.

Somija izveidoja šo politiku, it kā šo iespēju tā būtu gaidījusi. Nepareizs ir priekšstats, ka Helsinki gribējuši to kavēt. Tomass Rīss, pētnieks Helsinku Militārajā augstskolā un pētījuma par Somijas pievienošanās sekām NATO autors, drošības politikā saskata pat svarīgākos Somijas motīvus tās prezidentūras beigās. Aizsardzības un Ārlietu ministrijas šim jautājumam pirms galotņu sanāksmes Helsinkos būtu piešķīrušas prioritātes statusu. Tāpēc atbildību par to Rīss uzliek Čečenijas karam un "satraucošajam scenārijam" ES un Krievijas attiecībās, kam nevajadzētu piepildīties, bet Somijai uz to vajadzētu būt gatavai. Tāpēc arī pastāvīgi pasliktinās attiecības ar Krieviju, kas nedod Somijai efektīvu aizsardzību. "Helsinkos Grozniju salīdzina ar Tallinu", saka Rīss. ES draudu gadījumā Somijai var piedāvāt ne vairāk kā "vāju" diplomātijas aizsargvairogu, ko nemaz nevar salīdzināt ar "stipro" nukleāro. Tāpēc Somija ir ieinteresēta status quo vai savas drošības uzlabošanā - tomēr to iespējams pārvērst tikai ar NATO palīdzību.

Perti Torstila tomēr nešaubās, ka Somija nekad neatteiksies no savas suverenitātes drošības dēļ. Tāpēc, pēc Torstila vārdiem, brīvprātība ir svarīgs princips ES krīzes novēršanas spēku izveidē. Helsinku lēmumiem neesot bijis nekā kopīga ar vienotu "ES-NATO", ne kopīgu Eiropas aizsardzības politiku. Daudz vairāk - Helsinki iesniedza priekšlikumu par "institucionālu formulu" Petersbergas uzdevumu realizācijai, kādi tie ES tika paredzēti jau Amsterdamas līgumā - tas nebija nejaušs Somijas un Zviedrijas projekts. "Pat tad, ja mēs būtu vēlējušies vairāk, mēs neko vairāk nevarētu izdarīt", par uzdevumu, ko somi saņēma vasarā ES galotņu tikšanās reizē Ķelnē, saka Torstila. Franči gribēja vairāk, zviedri, austrieši un īri - mazāk. Abas puses tika apmierinātas. Beigās notika cīņa par katru vārdu, "Eiropas armija" izteikti noliegta, bet ES attiecības ar NATO pieminētas gadrīz vai ikkatrā paragrāfā, tomēr atstātas diezgan izplūdušām līnijām. Somijai tas nesagādā grūtības. Aizsardzības politiķi kļūst nervozi tad, ja aizsardzība aizskar neatkarību un apšauba tādas militāras struktūras, kuras kopš Ziemas kara dienām, kad Somija pašas spēkiem sevi nosargāja no Padomju Savienības, pieder pie somu izdzīvošanas filozofijas.

Ne tikai ar Vašingtonu somi uzturēja patstāvīgu kontaktu, formulējot drošības politikas projektu Helsinku galotņu sanāksmei, bet arī ar Maskavu. Tur vajadzēja novērst jaunu šoku. Visi Helsinku centieni ES attiecības ar Krieviju nostiprināt uz stabila pamata, raugoties uz karu Kosovā un Čečenijā, bija veltīgi. ES Krievijas stratēģija un "ES ziemeļu dimensijas" koncepcija, kuru svarīgakās daļas ir saistītas ar Krievijas politiku, gan nelokāmi jāturpina. Zviedrija un Dānija paziņojušas, ka tās šo tēmu padarīs par galveno punktu savu gaidāmo prezidentūru laikā. Bet smalkās stīgas starp ES un Krieviju, kas tika aizskartas, kā tas atskan no Helsinkiem, reiz esot pārrautas. Mierināšanai izmanto atziņu, ka katrs mēģinājums nodibināt ilgstošu partnerību esot izturības pārbaude. Tādi pesimisti kā Rīss turas Torstilam pretim un saka, ka Krievija vēl ilgi nebūs sasniegusi pārejas stadiju.

 

Degpunkts Baltija

Ko darīs Krievija? Maksam Jakobsonam ES paplašināšanās austrumu virzienā varētu kļūt par eiropiešu un krievu attiecību pārbaudi, un tieši tur, kur saskaras krievu un ES intereses: Baltijā. Somijas Ārlietu ministrijā Igaunijas uzņemšanu ES kandidātvalstu lokā pirms diviem gadiem uzskatīja par vienu no pirmajiem pliķiem, kas tika izdarīti Krievijai pēc Padomju Savienības sabrukuma. Toreiz Krievija savus draudīgos žestus tūlīt vērsa pret Latviju, lai rādītu, ka tā arī uz bijušajām Padomju republikām Baltijas jūras krastos grib izdarīt spiedienu. Tagad pamazām Maskavai ataususi gaisma, ka nav iespējama ES sfēras un krievu interešu saskarsme. Ar Helsinku lēmumiem par visu kandidātu uzņemšanu iestāšanās kandidātu statusā tagad arī Latvija un Lietuva pārkāpusi ES sfēras slieksni. Kā tiek teikts Somijas Ārlietu ministrijā, tad robeža starp Baltijas valstīm un Krieviju kādu dienu izskatīsies tāda pati kā robeža starp Somiju un Krieviju: kā civilizāciju robeža. Varbūt Somijas ārlietu ministram drīz pienāks laiks, kad viņam uz darbu tomēr būs jābrauc ar ledlauzi.

Jaspers fon Altenbokums

"Polija kā Austrumeiropas ledlauzis"

"Neue Zūrcher Zeitung"

— 99.12.23.

Pionieru darbs demokrātijas

labā un veiksmīgas reformas

Pretstatā citām bijušajām sociālistiskajām valstīm komunisma sabrukums Polijā nesaistās ar konkrētu datumu. Sistēmu nomaiņa noritēja pakāpeniski. Tas notika valstī, kas visam reģionam sagatavoja augsni notikumiem bagātajam 1989.gada rudenim, tāpat arī reformu ceļam. Kaut arī antagonisms, kas pastāvēja starp postkomunistiem un bijušo Solidaritāti, arī desmit gadu pēc pārmaiņām raksturo iekšpolitiku, tomēr politiski Polija ir daudz nobriedušāka nekā citas Austrumu un Viduseiropas valstis.

Atskatoties uz neaizmirstamo 1989.gadu, kas Austrumeiropai atnesa komunisma sabrukumu, nav īpaši viegli nosaukt konkrētu laiku, kad Polijā notika izšķirošais lūzums. Vai tās bija apaļā galda sarunas komunistu varasvīru un ap arodbiedrību Solidaritāte koncentrētās opozīcijas starpā, kas sākās februārī? Vai pirmās neatkarīgās avīzes "Gazeta Wyborcza" parādīšanās sociālisma bloka valstīs maijā? Pusdemokrātiskās vēlēšanas jūnijā? Tadeuša Mazovicka iecelšana par pirmo nekomunistu ministru prezidentu augustā? Vai pilnīga atvadīšanās no tautas Republikas, īsi pirms gadu mijas pieņemot jauno Konstitūciju? Polijā trūkst tādas konkrētas robežšķautnes, piemēram, kā Berlīnes mūra krišana, "samtainā revolūcija" Prāgā vai diktatora Čaušesku gāšana Bukarestē. Sistēmas nomaiņa noritēja pakāpeniski, pirmais priekšvēstnesis bija, pirmās brīvās arodbiedrības Solidaritāte rašanās sociālistisko valstu blokā 1980.gadā. Ne velti 1989.gadā Prāgā uz studentu demonstrācijas plakātiem bija uzraksts: "Polija - 10 gadu; Ungārija - 10 mēnešu; VDR - 10 nedēļu; ČSSR - 10 dienu". To "Gazeta Wyborcza" publicēja kā attēlu titullapā.

 

Pelēki pakāpieni

balta un melna vietā

Šai drīzāk mierīgajai nekā straujajai pārejai bija tādas sekas, ka komunisma pārstrāde notika - un vēl joprojām notiek - savādāk, nekā tas bija Vācijā vai valstīs, kuras izveidojās no Čehoslovākijas. Tur līdz pēdējam brīdim varu savās rokās drudžaini turēja ideoloģiski stūrgalvji, bet Polijā ir grūtāk novērtēt tā laika režīma protagonistus. Ģenerālis Jaruzeļskis 1981.gadā gan pasludināja kara laika likumus, tomēr astoņus gadus vēlāk piedāvāja sēsties pie apaļā galda. Arī šodien amatā esošā prezidenta Kvašņevska autobiogrāfiju var interpretēt atšķirīgā gaismā: Vai astoņdesmito gadu beigās viņš bija totalitāras sistēmas oportūnistisks karjerists, vai cilvēks, ar kuru iespēju robežās saistīja cerības uz reformām? Un cik ticamas bija viņa vēlākās pretenzijas pēkšņi no komunistu partijas kadra kļūt par Rietumu kalibra sociāldemokrātu?

Ne tikai pirms, bet arī 1989. pārejas gadā politikajā attīstībā bija vairāk pelēkas krāsas nekā noteiktas robežas starp melnu un baltu. Bijušajam ministru prezidentam Mazoveckim kādā intervijā nesen uzdeva jautājumu, kāpēc viņš savā valdībā uzticējies delikātajam iekšlietu resoram komunistu ģenerāļa Kiščaka vadībā, kas viņu reiz iesēdinājis cietumā. Viņa atbilde atspoguļo toreizējo attiecību sarežģītību. Valdība neesot izveidojusies pēc komunistu kapitulācijas, bet gan, pēc sarunu rezultātu. Turklāt toreiz Polija Austrumeiropā savos ceļa meklējumos tikt ārā no totalitārisma bija viena. Tāpēc neesot bijis nekādu šaubu, ka iekšlietu resoru varētu vadīt komunists. Šajā sakarībā Kižčaks kā sarunu procesa apaļā galda dalībnieks nesis atbildību un līdz ar to bijis mazāk bīstams nekā kāds cits, kurš neesot piedalījies sarunās.

 

Apstrīdamā

pagātnes pārvarēšana

Šodien, kad notikumu gaita ir zināma, restrospektīvā itin visur kritizē iesākto virzienu. Jans Olševskis, bijušais disidentu advokāts, vēlāk dažus mēnešus ministru prezidents, bet šodien labēji nacionālistiskās kustības vadītājs, nožēlo radikālo novēršanos no komunisma, kas pēc viņa domām bijusi iespējama kā Berlīnes mūra krišanas sekas. Viņš uzskata, ka toreiz vajadzējis atcelt pie apaļā galda panākto vienošanos un sarīkot brīvas vēlēšanas, kuras tad nešaubīgi atnestu pilnīgu komunisma sakāvi. Esot pieļauta kļūda, proti, stingri neesot ierobežota bijušo komunistu ietekme sabiedriskajā dzīvē. Tāpēc Olševskis vismaz tagad ar likumīgu spriedumu iestājas par nokavētu sabiedrības "atbrīvošanu no komunisma". Šo lietu atbalsta arī liela daļa vēlēšanu akcijas Solidaritāte pārstāvji, kas kā plaša mēroga partiju apvienība aptver arodbiedrības Solidaritāte , kā arī neskaitāmu grupējumu politisko spārnu sākot ar liberāļiem līdz nacionāli, katolicistiski konservatīvajiem.

Tādiem plāniem pagātnes pārvarēšanā Vlodimirs Cimoševičs, prominents, intelektuāli neatkarīgs postkomunistiskā kreisā liberālisma atbalstītājs, arī viens no bijušajiem valdības šefiem, piešķir mazu vērtību. Komunistu izskaidrošanās šodien nav parastu ļaužu primārā problēma, bet gan galvenokārt dažu politiķu prblēma, - kuri no tās grib gūt labumu. Tāpēc diemžēl šis jautājums vēl joprojām dominē Polijas iekšpolitikā. Vajadzīgas piebildes uz jautājumu, kas tad kreisajiem būtu jādara, lai viņi pieņemami varētu distancēties no pagātnes vai par to atvainoties, Cimoševičam nav, lai gan nevar noliegt viņa pūles. Ir gan bijuši vairāki žesti; īpaši izteikti pēc kreiso vēlēšanu uzvaras 1993.gadā, pateicoties viņu toreizējam priekšsēdētājam Kvašņevskim. Tomēr viņi neviens negribētu skaidrot situāciju. Turpretim šodien tas robežojas ar absurdu, ka kreiso savienībai jānes atbildība par nepārvarētu pagātni. Jo šajā laikā partijā esot 40% dalībnieku, kuri nav bijuši partijas biedri.

 

Politiskie mācekļa gadi

Iekšpolitikā diskusijas par komunismu vēl joprojām ir svarīgs un polarizējošs elements, bet pieņem akadēmiskus vaibstus, jo šajā reformu ceļā piedalījušies ne tikai bijušās opozīcijas spēki, bet no 1993. līdz 1997.gadam arī poskomunistiskie kreisie spēki kopā ar zemnieku partiju. Skaidrā kreiso uzvara vēlēšanās tikai četrus gadus pēc apaļā galda sarunām vispirms lielā iedzīvotāju daļā radīja šoku, bet vēlāk ļāva iegūt nozīmīgu pieredzi: sociālisma restaurācija nenotika, kurss uz Rietumiem saglabājās, bet ekonomisko reformu žņaugi valdošajiem atstāja ierobežotu spēles laukumu politiski ideoloģisko koncepciju realizēšanai. Polijas mācību un brieduma process saskatāms apstāklī, ka valstī pēdējos desmit gados bijuši astoņi ministru prezidenti. Izskaidrošanās ar citu viedokļu paudējiem, proti, valdības un opozīcijas, kā arī atsevišķu koalīciju iekšienē, vēl pacietīgi jāmācās.

Pēc lielās politiskās sadrumstalotības fāzes, kas valdīja sākumā, tagad partijas konsolidējas un ir skaidrāk izprotamas. Lielais izņēmums tomēr vēl ir Solidaritāte . Jau vairākus gadus tiek runāts, ka politiskā un arodbiedrību vide viena no otras jāatdala. Tomēr pirms diviem gadiem izveidotais politiskais Solidaritātes atzars līdz šim nav sasniedzis iecerēto ietekmi, tāpēc arī politiskā vadība labprāt tiecas pēc arodbiedrības iespējas piekļūt sabiedrībai. Integrācijas process, ko kreiso apvienība ir izgājusi, Solidaritāti pakļauj spiedienam, lai tā stingrāk definētu un nostiprinātu savas struktūras.

Solidaritāte

ir arī iemesls tam, kāpēc Polijā plaši izplatītā partiju dalīšana "labo" un "kreiso" kategorijā nav iespējama, jo Solidaritāte apvieno abus: labējos antikomunisma garā, bet kreisos savās, kā darba ņēmēju organizācijas, sociālajās prasībās. Tomēr arī kreiso spēku apvienībā pastāv spārns, kas domā daudz liberālāk nekā tie, kuri sevi sauc par konservatīvajiem, bet ar to saprot nacionālo, baznīcas un antikomunisma ideju bagātību.

 

Fantasts - reformu arhitekts

Ja šodien poļi par spīti zināmai politiskai nestabilitātei var atskatīties uz ievērojamiem sasniegumiem, paveiktām reformām, tad tikai tāpēc, ka pēdējos gados daudz veikušas ievērojamas personības. Noteikti minams ekonomiskās reformas arhitekts Leščeks Balcerovičs. Pretstatā savam Čehijas pedantam Vaclavam Klausam, kas no izcila reformatora pārvērtās populistiskā varas politiķī, Balcerevičs, poļu komentētāju skatījumā, vēl šodien ir ekonomikas politiķis, kas apzinās savu sūtību. Viņš gan atšķirībā no Klausa pirmajos reformu gados izdarīja kļūdu, jo savas "šoka terapijas" balstīšanai neizmantoja partiju, tādējādi pilnībā samaksājot ar nozušanu no politiskās skatuves. Tomēr 1995.gadā, kad viņš īsi pirms iestāšanās intelektuāli liberālajā brīvības savienībā tika ievēlēts par tās vadītāju, viņš svinēja pārsteidzošu atgriešanos. Viņam partija nebija un nav līdzeklis, lai iegūtu varu, bet gan paņēmiens, kā realizēt savas ekonomiskās vīzijas. Viņam gan piedēvē kompromisa spēju un politiskās smalkjūtības trūkumu; tomēr kā ekonomistu viņu ciena pat pretinieki.

Pārmaiņu simbols ir arī Lehs Valensa, kas bija leģendārās arodbiedrības Solidaritāte dibinātājs un ko 1990.gadā tauta ievēlēja par Polijas tautas pirmo prezidentu. Tomēr tauta Valensu atceras divējādi. Bijušais Dancigas Ļeņina rūpnīcas elektriķis iemiesoja demokrātisko spēku triumfu. Tomēr atmiņā viņš saglabājies kā cilvēks, kas domā labā un ļaunā kategorijās, kurš tieši Polijai ir radījis problēmas. Ne tikai tāpēc viņu 1995.gadā atkārtoti gandrīz neievēlēja. Arī demokrātu nometnē, kurā ietilpa daudzi intelektuāļi no bijušās Solidaritātes loka, viņš ar apšaubāmiem trikiem un prastām politiskajām metodēm iemantoja kritiku.

Daudziem postkomunists, vai - atkarībā no perspektīvas-, sociāldemokrāts Kvašņevskis bija, ja nu ne gluži vēlamais kandidāts, tomēr mazākais ļaunums. "Slidens", tomēr sabiedriski un arī valodas ziņā iznesīgais politiķis, kurš skatās uz priekšu. Šo solījumu viņš savā līdzšinējā darbā ir pilnībā ievērojis un tādējādi ieguvis jaunas simpātijas. Tāpēc Kvašņevska popularitāte liecina, ka šoden politiķi vairāk vērtē pēc viņa sasniegumiem, nevis pēc viņa pagātnes.

"Jaunais jautājums par varu"

"Die Zeit"

— 99.12. Nr.51.

Kā kontrolēt globalizāciju? Ir vajadzīga Eiropas konsensa kultūra un amerikāņu fleksibilitāte.

Nekad mums nav vajadzējis desmit gadu, lai konstatētu, ka totalitārisma sakāve nesakrīt ar galīgo demokrātijas uzvaru. Globalizācija jūtami vājina sabiedrību saistošās struktūras, galvenokārt nācijas. Un, tā kā demokrātija un nācija veido vienību, šodien nāciju krīze pastiprina arī demokrātijas krīzi. Indivīds (pilsonis, patērētājs un ražotājs) bez starpniekiem sastopas ar globalizētu pasauli. Šī sadursme iznīcina tradicionālās politiskās sakarības, vienlaikus neradot jaunus pasaules sabiedrības pamatprincipus. Pasaules tirgus pats no sevis nenoved līdz pasaules sabiedrībai.

Globalizācija veicina sašķelšanos arvien ierobežotākās kopienās. Mūsu dzīves horizontu vairs neveido novājinātas nacionālās kopienas. Tāpēc tās arvien biežāk tiek aizstātas ar citām saitēm: reliģisko piederību, sektām, nevalstiskām organizācijām, kā arī uzņēmumu identitāti. Un tā bieži vien ir vajadzīgā, taču dažkārt arī bīstamā, atbilde uz nepieciešamību zināt, pie kā kurš pieder. Tā ir atbilde, uz kuru valstiskās struktūras arvien mazāk spēj sniegt apmierinošu atbildi. Bagātā valstī nācijas krīzei ir citāda ietekme nekā nabadzīgā un vecā demokrātijā citāda nekā Krievijā. Ja šīs atšķirības tiktu ņemtas vērā, tad tas tikai barotu "kulturālās" ilūzijas, ka demokrātija ir īpašas vēstures rezultāts, sava veida angļu rases politiskais ekvivalents, kam, lai iegūtu skaistu izskatu, ir vajadzīgi vairāki simti gadu. Pēc tam būtu jāatšķir tautas, kuras vēsture ir sagatavojusi demokrātijai, un tās, kas vēl ir pārāk maz attīstītas, lai varētu izvirzīt šādas pretenzijas. Līdz ar to Krievija noteikti būtu pakļauta totalitāram liktenim, tāpat kā Lielbritānija mūžīgajam brālīgo brīvību pavasarim. Taču acīm redzamais mūsu pašu politisko institūciju noriets mums aizliedz būt šādā ziņā pašapmierinātiem un brīdina mūs būt piesardzīgākiem.

Lai aptvertu demokrātijas krīzi, ir jānoskaidro, kas mūsu progresējošai demokrātijai par spīti atšķirībām ir kopējs ar trešās pasaules valstīm vai ar Krieviju. Pirmajā mirklī šķiet, ka mūs nekas nevieno ar tādām valstīm kā Indonēzija vai Pakistāna, kurām draud sabrukums, vai Krieviju ar tās teroristisko vardarbību un tās vēl nepieredzēto sociālo spriedzi. Kamēr posts tur vairo politiskās kaislības, progresējošo demokrātiju lielā labklājība iedarbojas kā spēcīgs nomierinošs līdzeklis, kaut arī Eiropā ir bezdarbs un vērojama norobežošanās.

Pārāk bieži mēs vēlamies domāt, ka mūsu bagātība tikai tāpēc ir jāizplata arī pārējā pasaulē ( trickle – down efekts), lai tā kļūtu demokrātiskāka un arvien mierīgāka. Mēs ticam, ka bagātības demokrātija atnesīs arī miera demokrātiju. Līdz ar to arī būtu skaidri zināms ceļš uz turieni un ekonomistiem atliktu vienīgi strīdīgais jautājums, kur visātrāk tikt pie labklājības.

Taču faktiski bagātā pasaule un nabadzīgā pasaule arvien vairāk iespiežas viena otrā. Abas arvien mazāk balstās uz ērto tradicionālo sabiedrību fundamenta. Daudz vairāk katra atsevišķa indivīda identitāti nosaka piederība pie kādas paša izvēlētas kopienas. Šāda attīstība arvien vairāk apgrūtina demokrātijas iedibināšanos tur, kur tā līdz šim nav eksistējusi, un apdraud demokrātijas funkcionēšanu tur, kur tā šķiet labi nostiprināta.

Attīstības valstīm globalizācija nozīmē spēcīgu šoku, tādu pašu, kā pirms 40 gadiem izraisīja dekolonizācija. Toreiz pēc Eiropas modeļa izveidotās suverēnās nacionālās valstis panāca globalizācija, nedodot laiku šīm jaunajām valstīm nostiprināties kā kopienām ar kolektīvu vēsturisko atmiņu. Tagad globalizācija to elitēm piedāvā izdevību atbrīvoties no ierobežojošajām sabiedrības struktūrām un ar privātajiem panākumiem stāties pretī kolektīvā nacionālā mērķa neveiksmei, ko pārāk bieži ir nodevuši arī politiķi.

Turpretī nabadzīgo masas ir atklājušas savu bezspēcību. Kā sekas eksistē liela spriedze starp jauno classe mondiale , kas Džakartā vai Maskavā jūtas kā mājās tikpat labi kā Londonā vai Ņujorkā, un milzīgajām to cilvēku masām, kuri kā kultūras, tā arī ekonomisko globalizāciju pirmām kārtām uzskata par atsavināšanu. Šo atsavināto intelektuālais un morālais horizonts atspoguļojas mītnēs, no kurām sastāv Trešās pasaules nabadzīgie kvartāli: daudzveidīgi atkārtoti izmantotu materiālu veidojumi, savākti Pirmajā pasaulē un izmantoti lietām, kurām tie nav paredzēti. Posts, kā šķiet, revanšējas ar ideju bagātību, kurā tiek izmantotas Pirmās pasaules lietas – iluzora uzvara. Patiesībā tas ir apstiprinājums totālai fiziskai un morālai atkarībai no pasaules, kurā ir atņemts viss, pat sacelšanās instrumenti. Dažu elitu bēgšana profesionālajā godkārē un atsaukšanās uz etnisko vai reliģisko kaujinieciskumu, kas abi ir pretēji, ir vilšanās izpausme par tiem nacionālajiem politiskajiem projektiem, kas kādreiz radās neatkarības cīņu un gadu desmitiem ilgās korupcijas laikā un kas ir zaudējuši atraktivitāti. Līdz ar to attālinās demokrātisku un plurālistisku diskusiju iespēja.

Tradicionālās politiskās institūcijas patšeiz atrodas konkurencē ar visiem iespējamajiem jaunajiem dalībniekiem. Šis atklājums attīstītajā pasaulē paātrina arī atsvešināšanos no politikas. Pēc tam, kad pēdējos simt gados politiku bija veicinājis straujais pāvaldes uzplaukums, lielās industrializētās pasaules nācijas ir ievērojušas tādas nepatīkamas attīstības blakus parādības, kas pilsoņus pārvērš pretenciozos klientos un valstis vienkāršos pakalpojumu sniegšanas uzņēmumos. Valstīm ir jābaidās no šī salīdzinājuma. Tas ved uz radikālu valsts un tās ietekmes jomas apšaubīšanu. Kamēr tradicionālā politika mēģina sevi leģitimēt, atsaucoties uz spējām pārvaldīt, patiesībā tā jau ir cietusi sakāvi divās frontēs: tā kā, no vienas puses, tā tiek turēta aizdomās par tehnokrātismu, tā gandrīz netiek respektēta kā pārvaldītāja. Taču, no otras puses, tā kā tā ir atbrīvojusi vērtību un ētikas telpu, tā šo teritoriju ir atstājusi jaunām kustībām, kas apgalvo, ka sniedz atbildi uz cilvēku vajadzību savu dzīvi noenkurot īpašās kopienās. Un tā bagātākajās demokrātijās rodas kustības, kurās paradoksālā kārtā bikls, defensīvs nacionālisms jaucas ar augošu neuzticēšanos valstij, lai gan tās iemieso nāciju. Savienotajās Valstīs daļa labējo republikāņu iestājas par tendenci, kas pret Savienotajām Valstīm ir tikpat noraidoša kā pret federālu valsti. Eiropā optimisma samazināšanās attiecībā uz Eiropas projektu ir šīs sajūtas redzamākā izpausme. Tā katrā valstī izpaužas citādi; kopēja visām ir nacionālisma uzliesmošana, lai arī tas jūtami atšķiras no tā, kas bija gadsimta sākumā.

Šajā ziņā pastāv vērā ņemama saskaņa starp šķietami nesalīdzināmām situācijām: atgriešanās privātajā sfērā ar žogiem aizsargātā gated communities Amerikā, daudzu eiropiešu sīkpilsoniskais provinciālisms un ideoloģiju noriets attīstības valstu pasaulē apliecina vienu un to pašu vienaldzību pret liberālās demokrātijas idejām; ciktāl vispār eksistē kolektīva mērķu nospraušana, tā arvien vairāk tiek motivēta reliģiski.

Tā vietā, lai politiku uzskatītu par līdzekli, ar ko samierināt vēlmi kaut kur piederēt un nepieciešamību kontrolēt varu, abi leģitīmie un viens otru papildinošie centieni nonāk konfliktā.

Vēlēšanās kontaktēties tikai ar sev līdzīgiem - ar pašu klonējumiem - mazina gatavību būt par vidutājiem starp atšķirīgo. Līdz ar to demokrātiskie noteikumi un process mazāk tiek saprasti kā līdzeklis ierobežot varu ar kompromisiem (Ausgleich). Tie arvien vairāk noder kā tehnika, kas palīdz panākt homogēnu vairākumu un uzspiest savu gribu minoritātēm, kas vēlas iet citu ceļu.

Taču tad, ja politiska kopiena formālos noteikumus un procesu izmanto tikai, lai organizētu noslēgšanos sevī un apliecinātu savu homogenitāti, demokrātija netiek galā ar saviem uzdevumiem un zaudē savu dziļāko jēgu - pretstatu samierināšanu, minoritāšu aizsardzību.

Žans Mari Gueno

Turpinājums — nākamajā

preses pārskatā

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!