Saeima ir pieņēmusi un Valsts

prezidents izsludina šādu likumu:

Dzīvnieku aizsardzības likums

Cilvēces ētiskais pienākums ir nodrošināt visu sugu dzīvnieku labturību un aizsardzību, jo katrs īpatnis pats par sevi ir vērtība. Cilvēkam ir morāls pienākums cienīt jebkuru radību, izturēties pret dzīvniekiem ar iejutīgu sapratni un tos aizsargāt. Nevienam nav atļauts bez pamatota iemesla nogalināt dzīvnieku, nodarīt tam sāpes, radīt ciešanas vai citādi kaitēt.

I nodaļa

Vispārīgie noteikumi

  1.pants. Likumā ir lietoti šādi termini:

1) dzīvnieka īpašnieks — juridiskā vai fiziskā persona, kurai pieder dzīvnieks;

2) dzīvnieka turētājs — persona, kuras rīcībā un aprūpē atrodas dzīvnieks;

3)  labturība — dzīvnieka fizioloģisko vajadzību nodrošināšanas pasākumu kopums;

4) eitanāzija — nesāpīga nogalināšana;

5)  dzīvnieku patversme — speciāli aprīkota vieta, kur mitinās notvertie klaiņojošie, konfiscētie un bezsaimnieka dzīvnieki, kā arī dzīvnieki, kuriem nepieciešama palīdzība;

6) dzīvnieku viesnīca — speciāli aprīkota vieta, kur mājas (istabas) dzīvnieka īpašnieks uz noteiktu laiku var atstāt aprūpē savu dzīvnieku.

  2.pants.  Šis likums nosaka personas tiesības un pienākumus dzīvnieku aizsardzības jomā.

  3.pants. Dzīvniekus iedala pēc to faktiskā stāvokļa vai izmantošanas veida šādi:

1) lauksaimniecības dzīvnieki;

2) mājas (istabas) dzīvnieki;

3) sporta un darba dzīvnieki;

4) eksperimentos un zinātniskos nolūkos izmantojamie dzīvnieki;

5) savvaļas dzīvnieki;

6) atrakciju dzīvnieki.

4.pants. Aizliegta cietsirdīga izturēšanās pret dzīvniekiem, tas ir:

1) dzīvnieka nogalināšana, izņemot šajā likumā noteiktos gadījumus;

2) dzīvnieka sakropļošana, mocīšana un spīdzināšana;

3) dzīvnieka atstāšana bez aprūpes;

4) dzīvnieka atstāšana bezpalīdzīgā stāvoklī;

5) dzīvnieka kaitināšana un uzrīdīšana, izņemot gadījumus, kad tas nepieciešams darba dzīvnieka apmācībai;

6) dzīvnieku cīņu organizēšana, dzīvnieku iesaistīšana šajās cīņās un šo cīņu atbalstīšana;

7) dzīvnieka izmantošana reliģiskos rituālos, izlozēs, dzīvnieka dāvināšana publiskos pasākumos, izņemot lauksaimniecības izstādes;

8) dzīvnieka izmantošana par mērķi šaušanas apmācībās vai sacensībās;

9) dzīvnieka izmantošana citu sugu dzīvnieku apmācībai, izņemot medību suņu apmācību;

10) dzīvnieka izmantošana, liekot tam pārsniegt savas dabiskās spējas;

11) dzīvnieku demonstrēšana ceļojošās zvērnīcās;

12) dzīvnieka mātītes piedāvāšana un izmantošana dzīvnieka tēviņa dzimumtieksmju apmierināšanai bez nolūka iegūt pēcnācējus;

13) citu tādu darbību veikšana, kuras izraisa vai var izraisīt dzīvnieka sakropļošanu vai nāvi, radīt tam ciešanas, izņemot gadījumus, kad šīs darbības veiktas ārstēšanas, eksperimentālos vai zinātniskos nolūkos, vai gadījumus, kad tiek apdraudēta cilvēka dzīvība vai veselība.

5.pants. (1) Dzīvnieka īpašniekam ir Civillikumā noteiktā vara pār dzīvnieku, izņemot šajā likumā un citos normatīvajos aktos noteiktos gadījumus.

(2) Dzīvnieka īpašniekam ir šādi pienākumi:

1) rūpēties par dzīvnieka veselību, labturību un izmantošanu atbilstoši tā sugai, vecumam un fizioloģijai;

2) rūpēties par labvēlīgu sabiedrības attieksmi pret viņa īpašumā esošo dzīvnieku;

3) nodrošināt, lai dzīvnieks netraucētu un neapdraudētu cilvēkus vai citus dzīvniekus;

4) nepieļaut nekontrolētu dzīvnieka vairošanos.

(3) Šā panta otrajā daļā minētie pienākumi ir arī dzīvnieka turētājam, kam īpašnieks uzticējis dzīvnieku vai arī kā valdījumā dzīvnieks nokļuvis citādā veidā.

(4) Tikai dzīvnieka īpašniekam ir tiesības demonstrēt dzīvnieku publiskās izstādēs, dot atļauju tā izmantošanai par donoru un šajā likumā noteiktajos gadījumos — tā nogalināšanai vai izmantošanai eksperimentos un zinātniskos nolūkos.

  6.pants. Dzīvnieka īpašnieks nodrošina dzīvnieka reģistrēšanu un apzīmēšanu normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

  7.pants. Ievainotam vai slimam dzīvniekam sniedzama palīdzība, ja nepieciešams, pieaicinot praktizējošu veterinārārstu.

  8.pants. (1) Bez pajumtes un īpašnieka aprūpes vai uzraudzības palicis dzīvnieks (izņemot medību suņus medību laikā) ir uzskatāms par klaiņojošu dzīvnieku.

(2) Jebkurai personai par klaiņojošu dzīvnieku nekavējoties jāpaziņo vietējās pašvaldības institūcijai.

  9.pants. (1) Šā likuma prasību ievērošanu uzrauga un kontrolē:

1) Zemkopības ministrijas pārraudzībā esošās iestādes:

a) Valsts veterinārais dienests — attiecībā uz šā likuma 3.pantā minēto dzīvnieku aizsardzību,

b) Valsts meža dienests — attiecībā uz savvaļas (medījamo) dzīvnieku aizsardzību;

2) Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pakļautībā esošās iestādes — attiecībā uz savvaļas dzīvnieku aizsardzību.

(2) Šā panta pirmajā daļā minētās institūcijas šā likuma prasību ievērošanas uzraudzībā var iesaistīt sabiedriskās dzīvnieku aizsardzības organizācijas.

10.pants. Ministru kabinets apstiprina:

1) lauksaimniecības dzīvnieku turēšanas un izmantošanas kārtību un nosaka labturības prasības katras lauksaimniecības dzīvnieku sugas turēšanai un izmantošanai, lauksaimniecības dzīvnieku tirdzniecības kārtību, prasības kaušanai paredzēto lauksaimniecības dzīvnieku aizsardzībai, kā arī lauksaimniecības dzīvnieka turētāja tiesības un pienākumus;

2) mājas (istabas) dzīvnieku aizsardzības noteikumus un nosaka labturības prasības šo dzīvnieku turēšanai, tirdzniecībai un demonstrēšanai publiskās izstādēs, kā arī mājas (istabas) dzīvnieka turētāja tiesības un pienākumus;

3) kārtību, kādā dzīvnieki izmantojami sportam un darbam, un nosaka labturības prasības sporta un darba dzīvnieku turēšanai, izmantošanai un tirdzniecībai, kā arī sporta un darba dzīvnieka īpašnieka tiesības un pienākumus;

4) eksperimentos un zinātniskos nolūkos izmantojamo dzīvnieku turēšanas, izmantošanas un tirdzniecības kārtību un nosaka labturības prasības šo dzīvnieku izmantošanai, to nogalināšanas kārtību un metodes;

5) savvaļas dzīvnieku aizsardzības noteikumus un nosaka prasības savvaļas dzīvnieku ķeršanai, to turēšanai nebrīvē un savvaļas dzīvnieku kolekciju izveidošanai, kārtību, kādā valstī ieved savvaļas dzīvniekus un kādā saņemamas ievešanas atļaujas, kā arī kārtību, kādā notiek dzīvnieku populācijas atjaunošana (reintrodukcija) dabā un Latvijas dabai neraksturīgo savvaļas dzīvnieku ieviešana (introdukcija);

6) noteikumus par atrakciju dzīvnieku aizsardzību to turēšanas, dresēšanas un demonstrēšanas procesā;

7) dzīvnieku labturības prasības dzīvnieku patversmēs un dzīvnieku viesnīcās;

8) dzīvnieku pārvadāšanas kārtību un nosaka labturības prasības dažādu sugu dzīvnieku pārvadāšanai dažādos transportlīdzekļos, kā arī dzīvnieka īpašnieka un pārvadātāja tiesības un pienākumus pārvadāšanas laikā;

9) Dzīvnieku aizsardzības ētikas padomes nolikumu un nosaka tās sastāvu, funkcijas un darbību.

11.pants.  Dzīvnieku aizsardzības ētikas padome ir konsultatīva institūcija, kas izglīto sabiedrību un dod ieteikumus valsts iestādēm dzīvnieku aizsardzības jomā. Tās sastāvā ir valsts, zinātnisko iestāžu un sabiedrisko organizāciju pārstāvji.

12.pants. (1) Par šā likuma pārkāpumiem personas saucamas pie likumā noteiktās atbildības.

(2) Personas saukšana pie administratīvās vai kriminālās atbildības neatbrīvo šo personu no pienākuma atlīdzināt likuma pārkāpumu rezultātā nodarītos zaudējumus.

(3) Ja dzīvnieka īpašnieks veic vai pieļauj šā likuma 4.pantā minētās darbības vai neveic 5.panta otrajā daļā minētās darbības, 9.panta pirmajā daļā minēto iestāžu amatpersonas savas kompetences ietvaros var dzīvnieku konfiscēt likumā noteiktajā kārtībā.

II nodaļa

Lauksaimniecības dzīvnieku aizsardzība

  13.pants.  Lauksaimniecības dzīvnieku izmanto dzīvnieku izcelsmes produktu ieguvei vai darbam.

  14.pants.  Lauksaimniecības dzīvnieku izmantot darbam drīkst persona, kura pārzina attiecīgās sugas un šķirnes dzīvnieku turēšanu, apmācīšanu un izmantošanu.

  15.pants. Lauksaimniecības dzīvnieka slimības vai traumas gadījumā īpašniekam jāsaņem praktizējoša veterinārārsta slēdziens par nepieciešamo aprūpi un ārstēšanu.

III nodaļa

Mājas (istabas) dzīvnieku aizsardzība

  16.pants. Savvaļas indīgos un plēsīgos dzīvniekus, pērtiķus, jūras zīdītājus, kā arī dzīvniekus, kuri jābaro ar dzīviem siltasiņu dzīvniekiem, aizliegts turēt kā mājas (istabas) dzīvniekus.

  17.pants. Mājas (istabas) dzīvnieku aizliegts:

1) izmantot darbam kā vilcējspēku (izņemot šim nolūkam piemērotas šķirnes suņus speciālā aizjūgā);

2) audzēt un izmantot pārtikas un kažokādu ieguvei.  

  18.pants. Aizliegts izdarīt ķirurģiskas operācijas mājas (istabas) dzīvniekam, lai pārveidotu tā ārējo izskatu vai citos neārstnieciskos nolūkos, izņemot gadījumus, kad operāciju noteicis praktizējošs veterinārārsts.

IV nodaļa

Sporta un darba dzīvnieku aizsardzība

  19.pants. (1) Sacensības ar dzīvnieku piedalīšanos atļauts rīkot tikai ar attiecīgā teritoriālā veterinārā dienesta vadītāja atļauju, bet starptautiska mēroga pasākumus — tikai ar valsts galvenā veterinārā inspektora atļauju.

(2) Sacensībās atļauts piedalīties tikai dzīvniekiem, kuriem ir veterinārā apliecība vai eksportētājvalsts veterinārais (veselības) sertifikāts.

  20.pants . Sacensībās aizliegts izmantot apdraudēto un aizsargājamo sugu dzīvniekus, kuru aizsardzību nosaka Latvijai saistoši starptautiskie līgumi.

  21.pants.  Apmācībās un sacensībās sporta dzīvniekam aizliegts ievadīt zāļu līdzekļus (dopingu), kas ietekmē tā dabiskās spējas.

  22.pants . Darba dzīvnieku izvēlas atbilstoši izmantošanas veidam, darba apstākļiem un noteiktu funkciju veikšanai.

  23.pants.  Darba dzīvnieku drīkst izmantot persona, kura:

1) pārzina attiecīgās sugas un šķirnes dzīvnieku turēšanu un apmācīšanu;

2) spēj kontrolēt dzīvnieku un, ja nepieciešams, apturēt tā uzbrukumu cilvēkam vai dzīvniekam.

V nodaļa

Eksperimentos un zinātniskos nolūkos

izmantojamo dzīvnieku aizsardzība

  24.pants. (1) Eksperimentos un zinātniskos nolūkos izmanto speciāli tam audzētus dzīvniekus (laboratorijas dzīvniekus) vai citus dzīvniekus ar īpašnieka atļauju.

(2) Savvaļas dzīvniekus eksperimentos un zinātniskos nolūkos drīkst izmantot, ja izvirzīto mērķi nav iespējams sasniegt ar citiem līdzekļiem.

(3) Eksperimentos un zinātniskos nolūkos izmantojamo dzīvnieku skaits samazināms, pilnveidojot eksperimentālās metodes, un, ja iespējams, eksperimenti ar dzīvniekiem jāaizstāj ar alternatīvām pētījumu metodēm.

  25.pants.  Valsts veterinārais dienests pēc Dzīvnieku aizsardzības ētikas padomes atzinuma izvērtēšanas izsniedz atļauju izmantot dzīvniekus eksperimentos un zinātniskos pētījumos.

  26.pants.  Mācību procesā bioloģiskās, medicīniskās un veterinārmedicīniskās profesionālās izglītības apgūšanai atļauts izmantot laboratorijas dzīvniekus un citus dzīvniekus, ja izvirzīto mērķi nav iespējams sasniegt ar citiem līdzekļiem.

VI nodaļa

Savvaļas dzīvnieku aizsardzība

  27.pants. Savvaļas dzīvnieku sagūstīt un turēt nebrīvē ir atļauts tikai zinātniskos, izglītojošos vai sugas saglabāšanas nolūkos, ja saņemta Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas atļauja.

  28.pants. Savvaļas dzīvnieku aizliegts apmācīt vai izmantot izklaides nolūkos.

  29.pants.  Pieradinātu un dzīvei savvaļā nepielāgotu savvaļas dzīvnieku aizliegts izlaist brīvā dabā.

  30.pants.  Aizliegts ļaunprātīgi izpostīt savvaļas dzīvnieku dabiskās dzīves vietas (alas, migas, ligzdas u.c.).

  31.pants.  Izzudušo dzīvnieku populācijas atjaunošanai (reintrodukcijai) dabā un Latvijas dabai neraksturīgo savvaļas dzīvnieku ieviešanai (introdukcijai) nepieciešama Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas atļauja.

  32.pants . (1) Savvaļas dzīvnieku kolekcijas (zooloģiskos dārzus, dzīvnieku parkus, akvārijus, terārijus u.c.) veido zinātniskos, izglītojošos un sugu saglabāšanas nolūkos.

(2)   Savvaļas dzīvnieku kolekcijas drīkst veidot tikai ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas atļauju un Valsts veterinārā dienesta atļauju.

  33.pants.  Savvaļas dzīvnieku īpašniekam nepieciešams normatīvajos aktos paredzēts dokuments par katra dzīvnieka izcelsmi (likumīgu iegūšanu).

  34.pants. Savvaļas dzīvnieku kolekcijas īpašnieka pienākums ir radīt katras sugas dzīvniekiem to dabiskajai videi tuvinātus apstākļus un nodrošināt katras sugas dzīvnieku fizioloģisko un zoopsiholoģisko vajadzību apmierināšanu.

  35.pants. Savvaļas dzīvnieku drīkst ievest valstī un izvest no valsts tikai ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas atļauju, kā arī ievērojot Valsts veterinārā dienesta prasības.

VII nodaļa

Dzīvnieku aizsardzība, tos pārvadājot

  36.pants.  (1) Dzīvnieku pārvadā piemērotos transportlīdzekļos, nodrošinot tā veselībai nekaitīgus apstākļus.

(2) Ja nepieciešams, pirms pārvadāšanas vai pārvadāšanas laikā dzīvniekam drīkst ievadīt nomierinošus zāļu līdzekļus, ievērojot praktizējoša veterinārārsta norādījumus.

  37.pants. Dzīvnieka īpašnieks vai tā pilnvarota persona atbild par šā likuma prasību ievērošanu dzīvnieka pārvadāšanas laikā.

  38.pants. (1) Pārvadājamā dzīvnieka muitas kontrole veicama ārpus kārtas.

(2) Aizkavēt dzīvnieka pārvadāšanu ir pieļaujams tikai dzīvnieka labā vai gadījumos, kad radušās aizdomas par dzīvnieka saslimšanu ar infekcijas slimību.

VIII nodaļa

Dzīvnieku patversmes un dzīvnieku viesnīcas

  39.pants.  Pašvaldības izveido un uztur dzīvnieku patversmes, kā arī slēdz līgumus ar juridisko vai fizisko personu pārraudzībā esošajām dzīvnieku patversmēm par klaiņojošu dzīvnieku izmitināšanu un aprūpi.

  40.pants. Patversmē nedrīkst pieļaut dzīvnieku vairošanos.

  41.pants.  (1) Patversme drīkst atdot dzīvnieku personai, kas sasniegusi 18 gadu vecumu un apņemas nodrošināt attiecīgā dzīvnieka labturību.

(2) Patversme drīkst atdot tikai sterilizētus dzīvniekus, izņemot šķirnes dzīvniekus, kuru šķirni apliecina attiecīgi dokumenti.

(3) Informāciju par dzīvnieka nākamo īpašnieku patversme saglabā ne mazāk par vienu gadu.

  42.pants.  Patversme sniedz dzīvnieka nākamajam īpašniekam informāciju par dzīvnieka uzvedības un kopšanas īpatnībām.

  43.pants.  Dzīvnieka īpašnieks var uz noteiktu laiku dzīvnieku atstāt dzīvnieku viesnīcas aprūpē.

IX nodaļa

Dzīvnieku nogalināšana

  44.pants. Dzīvnieku aizliegts nogalināt. Aizliegums neattiecas uz:

1) lauksaimniecības dzīvnieka nokaušanu;

2) dzīvnieka eitanāziju;

3) medībām;

4) zveju;

5) kaitīgo grauzēju un kukaiņu iznīcināšanu;

6) gadījumiem, kad dzīvnieks tieši apdraud cilvēku vai citu dzīvnieku veselību vai dzīvību;

7) gadījumiem, kad dzīvnieka nogalināšana paredzēta infekcijas slimību apkarošanas programmā;

8) eksperimentos un zinātniskos nolūkos izmantojamo dzīvnieku nogalināšanu, ja to paredz eksperimenta mērķi.  

  45.pants. Dzīvnieku drīkst nogalināt tikai ar dzīvnieka īpašnieka atļauju (eitanāzijas gadījumā — rakstveida atļauju), izņemot šā likuma 44.panta 6. un 7.punktā noteiktos gadījumus.

  46.pants. Dzīvnieka nogalināšanai izraugāms veids, kas dzīvniekam rada vismazāk ciešanu.

  47.pants. Lauksaimniecības dzīvnieku drīkst nokaut, ja:

1) tas audzēts cilvēka uzturam paredzētas dzīvnieku izcelsmes pārtikas produkcijas un rūpniecības izejvielu ieguvei;

2) dzīvnieka turēšana tā neproduktivitātes dēļ kļuvusi ekonomiski neizdevīga;

3) dzīvniekam draud bojāeja slimības vai traumas dēļ;

4) tas paredzēts infekcijas slimību apkarošanas programmā.

   48.pants.  Lauksaimniecības dzīvnieku drīkst nokaut bez apdullināšanas galējas nepieciešamības gadījumā, kā arī gadījumā, kad slimības vai traumas dēļ iespējama dzīvnieka nobeigšanās.

  49.pants.  Grūsna lauksaimniecības dzīvnieka tīša nokaušana ir aizliegta, izņemot praktizējoša veterinārārsta noteiktos gadījumus.

  50.pants. Dzīvnieka eitanāziju atļauts izdarīt, ja:

1) tam ir neizārstējama slimība;

2) novecošanas procesā tam radušās neatgriezeniskas veselības izmaiņas;

3) dzīvnieks savas agresivitātes dēļ kļuvis bīstams cilvēkiem vai citiem dzīvniekiem;

4) tas paredzēts infekcijas slimību apkarošanas programmā;

5) to pieprasa dzīvnieka īpašnieks;

6) tas ir klaiņojošs vai konfiscēts dzīvnieks un 14 dienu laikā neizdodas atrast tā iepriekšējo īpašnieku vai jaunu saimnieku.

  51.pants. Dzīvnieka eitanāziju izdara praktizējošs veterinārārsts.

  52.pants. (1) Eitanāzijai izmanto zāļu līdzekļus, kuri izraisa tūlītēju un neatgriezenisku samaņas zudumu un nāvi.

(2) Pēc eitanāzijas praktizējošam veterinārārstam jāpārliecinās, ka iestājusies dzīvnieka bioloģiskā nāve.

Pārejas noteikums

  Personas, kuru īpašumā šā likuma spēkā stāšanās brīdī ir 16.pantā minētie dzīvnieki, nedrīkst pieļaut šo dzīvnieku vairošanos un līdz 2000.gada 1.jūlijam nodrošina dzīvnieku turēšanu savvaļas dzīvnieku kolekcijās, bet, ja tas nav iespējams, — eitanāziju.

Likums stājas spēkā 2000.gada 1.janvārī.

Likums Saeimā pieņemts 1999.gada 9.decembrī.

Valsts prezidente V.Vīķe-Freiberga

Rīgā 1999.gada 29.decembrī