Tautas vitalitāte izsaka daudz. Varbūt arī visu

Oļģerts Krastiņš, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis, - "Latvijas Vēstnesim"

Tautas nākotni izlemj dzimstība

Mēs sakām, ka kopš 1991.gada Latvijā ir smaga demogrāfiska krīze, jo mirušo skaits aptuveni divas reizes pārsniedz dzimušo skaitu. Trīsdesmitajos gados tikai zinātnieki Latvijā juta šādas krīzes tuvošanos. Tomēr savos darbos viņi nereti lietoja vēl sabiezinātākas krāsas nekā mūsdienās. Runāja pat par "demogrāfisku karu". Piemēram Oļģerts Piņķis savā LU 1938.gadā godalgotajā darbā "Daudzbērnu ģimeņu nozīme tautas un valsts dzīvē" (Rīgā, 1940.g., 110.lpp.). Īstenībā šis termins nāk no vācu demogrāfa P.Dancera, uz kuru atsaucas O.Piņķis, un varbūt no vēl senākiem avotiem.

Ar katru gadsimtu, pat katru gadu desmitu pasaulē izgudro arvien briesmīgākus ieročus, kas domāti cilvēku iznīcināšanai. Laiku pa laikam tos liek lietā ja ne globālos, tad lokālos karos. Bet, kā raksta O.Piņķis: "Blakus tam tautu un pasaules varas spēlē risinās, bieži vien nemanīts, dzimstības karš. Kari ar ieročiem nekad vēl nav teikuši pēdējo vārdu tautu likteņu izšķiršanā. Iepretim dzimstības karam, tiem ir mazāka vēsturiska nozīme." (99.lpp.) Autors atceras, kā daudzas kultūras tautas to nav izturējušas un aizgājušas bojā. "Tā nogāzās heleniskās kultūras dievu tēli zem vitāli spēcīgāko iekarotāju tūkstošgalvainā pūļa soļu dimas. Tā sadrupa romiešu pasaules valsts un kultūra zem barbaru tautu neatlaidīgā spiediena. Antīkās kultūras beigu periodā bija gan vēl helēņu un romiešu kultūra, bet nebija vairs pašu helēņu un romiešu..." (17.lpp.)

Ar "dzimstības karu" parasti saprot to tautu atšķirīgu dzimstības intensitāti, kuras tieši vai netieši pretendē uz vienu un to pašu teritoriju. Taču jautājums jāaplūko plašāk. Bērni nedzimst tikai tādēļ, lai piedzimtu, bet lai ilgi dzīvotu, lai būtu garš un ražīgs viņu darba mūžs. Mūsdienās gandrīz visām kultūrtautām vērojama dzimstības un vienlaikus mirstības samazināšanās. Daži autori uzskata, ka bez tā vispār nav iespējama kultūras attīstība.

Tādēļ dzimstības un mirstības procesi jāaplūko kompleksi. Dzimstība līdz zināmai robežai var samazināties, neapdraudot tautas nākotni, ja to kompensē atbilstošs dzīvojošo mūža ilguma pieaugums, tajā skaitā darbspējas vecumā.

"Dzimstības karā" notiek atkāpšanās, ja valstī mirstība pārsniedz dzimstību. Ja tas notiek ilgstoši un plašos apmēros, draud sakāve.

Bija, bet vairs nav

Trīsdesmitajos gados demogrāfiskā krīze bija jau pietuvojusies Latvijas pilsētām, kur dzimušo skaits tik tikko pārsniedza mirušo skaitu. Izdarot detalizētākus aprēķinus, ņemot vērā iedzīvotāju dzimuma un vecuma sastāvu, daži demogrāfi pat secināja, ka pilsētas vairs pašas neatjauno savu iedzīvotāju skaitu. Visu toreiz glāba Latvijas lauki, kas bija zaļi, plaši un auglīgi. Cilvēku vitalitāte laukos un pilsētās atšķīrās aptuveni desmitkārt, par ko liecina daži skaitļi.

Iedzīvotāju dabiskais pieaugums Latvijā, rēķinot uz 1000 iedzīvotājiem:              &n

Turpmākajos vēstures griežos laukus centās pielīdzināt pilsētām. Daudzējādā ziņā tas neizdevās un neizdodas arī tagad. Taču demogrāfiskā ziņā "sasniegumi" ir pilnīgi. Mūsu lauki ir ne tikai pārņēmuši pilsētu negatīvās tendences, bet dažos novados tās pat pārspēj. Piemēram, 1998.gadā, rēķinot vidēji uz 1000 iedzīvotājiem, pilsētās nomira 6,3 iedzīvotāji vairāk, nekā piedzima, bet laukos - 6,7.

Latvijas lielajās pilsētās demogrāfisko situāciju raksturojošie rādītāji ir atšķirīgi, tomēr atšķirības ir daudz mazākas nekā starp lauku rajoniem. Relatīvi labvēlīgāka demogrāfiskā situācija ir Ventspilī un Jelgavā, kaut gan par labvēlīgāku saukt to nevar, jo mirušo arī tur daudz vairāk nekā dzimušo (1.tabula). Lielāko pilsētu vidū visnelabvēlīgākā situācija ir Liepājā un Jūrmalā. Par Jūrmalu runājot, ir jādomā tās pamatiedzīvotāji. Sezonas iemītnieki vasarnieki savus dzimušos un mirušos acīmredzot reģistrē pamatdzīves vietā, galvenokārt Rīgā. Kā Latvijas izslavētākajā kūrortpilsētā var būt visaugstākie mirstības rādītāji? Daļēji to izskaidro iedzīvotāju vecumsastāvs: Jūrmalas, tāpat kā Rīgas, iedzīvotāji ir krietni "novecojuši" - šajās pilsētās liels veco ļaužu īpatsvars, un viņu mirstības rādītāji ir augstāki. (1.tabulas pēdējā aile.) Bet vai tas ir vienīgais iemesls?

Latgale - kur tavi bērni?

Plašāk jāpakavējas pie demogrāfiskās situācijas atšķirībām Latvijas lauku rajonos (2.tabula). Apskatā iekļauti tikai rajonu lauku iedzīvotāji. Ārpus apskata šoreiz paliek mazo un vidējo, tā saukto rajonu pakļautības pilsētu iedzīvotāji. Tā rīkojāmies, lai panāktu datu labāku salīdzināmību. Ir rajoni, kur vietējās nozīmes pilsētu ir daudz un dažas no tām lielas, un ir rajoni, kur šādu pilsētu maz. Dzīve arī mazajās un vidējās pilsētās būtiski atšķiras no dzīves laukos, tādēļ prasa atsevišķu apskatu.

2.tabulā sakopotie dati nav pirmpublikācija, tie ir vispār zināmi, taču, ja rajonus sakārto nevis pēc alfabēta, kā to dara parastajās CSP publikācijās, bet iedzīvotāju izmiršanas intensitātes augošā secībā, paveras pavisam cita, daudz iespaidīgāka aina.

Dzimstība, cik nu liela tā vispār mums pašreiz var būt, visaugstākā tomēr ir dažos Kurzemes un Zemgales rajonos: Kuldīgas, Jelgavas, Dobeles, Saldus, Ventspils, Tukuma, kur 1998.gada dzimstības koeficients pārsniedza 10. Savukārt relatīvi ļoti maz bērnu dzimst dažos Ziemeļvidzemes rajonos (Limbažu, Valmieras) un dažos Latgales rajonos (Ludzas, Daugavpils, Krāslavas). Taču maksimālie un minimālie dzimstības rādītāji neatšķiras vairāk kā par 3 promiļu punktiem, kas nav daudz.

Daudz vairāk atšķiras mirstības intensitātes rādītāji, sasniedzot ap 12 promiļu punktus, jeb nosacīti divas reizes. Salīdzinoši viszemākie mirstības rādītāji ir Rīgas un Valkas rajona lauku teritorijā, samērā zemi - virknē Kurzemes, dažos Zemgales un Vidzemes rajonos. Vislielākā mirstības intensitāte ir vērojama Latgales rajonu laukos, kas šos rajonus nobīda tabulas lejasdaļā arī pēc rezultējošā rādītāja - iedzīvotāju dabiskā pieauguma, kas visos rajonos ir negatīvs, tātad īstenībā nav pieauguma, bet ir iedzīvotāju skaita "dabisks" samazinājums.

Iedzīvotāju demogrāfiskā vitalitāte ir cieši saistīta ar viņu vecumsastāvu. Grūti pat noteikt, kurš ir cēlonis un kurš - sekas. Katrā ziņā jākonstatē liela atgriezeniska mijiedarbība. No vienas puses, maza dzimstība noved pie liela veco ļaužu īpatsvara, kuri jau atrodas ārpus reproduktīvā vecuma, un tas atkal samazina dzimstību, bet palielina mirstību. No otras puses, dzīve mazperspektīva rajona laukos daudziem jo daudziem jauniešiem nav pieņemama, un tie dodas uz pilsētām, retāk - uz citiem novadiem. Šāda valsts iekšējā migrācija iedzīvotāju zaudētajos rajonos vistiešākā veidā pasliktina palikušo iedzīvotāju vecumsastāvu un līdz ar to pazemina dzimstības un palielina mirstības rādītājus.

Kā redzams 2.tabulas divās pēdējās ailēs, relatīvi vairāk pirmsdarbspējas vecuma iedzīvotāju ir dažos Kurzemes rajonos (Saldus, Kuldīgas), kā arī Dobeles un Valmieras rajonā. Savukārt maz bērnu un pusaudžu Ludzas, Krāslavas, Daugavpils, kā arī Rīgas rajonā (laukos).

Savukārt virsdarbspējas vecuma iedzīvotāju īpatsvars ir vislielākais gandrīz visos Latgales rajonos: Ludzas, Preiļu, Rēzeknes, Balvu, Krāslavas, kur veco ļaužu īpatsvars sasniedz 27-32% no visu iedzīvotāju skaita.

Nāk prātā netāla asociācija, kāpēc referendumā par pensiju likuma grozījumiem tik aktīvi piedalījās Latgales iedzīvotāji (tur daudz pensionāru), bet pasīvi bija kurzemnieki (jauniešiem pensijas gadi vēl tālu, kad tie pienāks, tāpat būs citi pensiju likumi!).

Un tā nu tabulā rajoni ir sarindojušies pēc to iedzīvotāju demogrāfiskās vitalitātes. Augšgalā - vesela virkne Kurzemes, daži Zemgales un Vidzemes rajoni, lejasgalā - visa Latgale. Vairums Vidzemes un daļa Zemgales rajonu - pa vidu.

Mūsdienās dažādu Latvijas novadu iedzīvotāju savdabība jau lielā mērā ir pielīdzinājusies, un katrā ziņā latgalieši vairs nav "demogrāfiski iekarotāji", bet savas vēsturiskās teritorijas atstājēji.

Kā tik lielas pārmaiņas varēja notikt pusgadsimta laikā plus vēl desmit gados? Par to jādomā demogrāfiem, sociologiem, sociālpsihologiem un visu saskares nozaru zinātniekiem, politiķiem un pašvaldību darbiniekiem.

Viena hipotēze varētu būt saistīta ar to, ka informācijas izplatība apsteidz saimnieciskās un sociālās labklājības izplatību. Vēl pārredzamā vēsturē dziļo lauku iedzīvotāju informācija par dzīvi pilsētās un ārzemēs bija minimāla. Distance starp reālo un vēlamo dzīves līmeni bija minimāla. Par vēlamo orientieri kalpoja kāds vietējais bagātākais saimnieks vai tirgotājs.

Mūsdienās ar masu informācijas līdzekļu, īpaši ar televīzijas starpniecību, visdziļākos laukos ir redzams, kā dzīvo "labākā sabiedrība". Distance starp esošo un nesasniedzamo (vismaz dotajā dzīvesvietā) ir vismaz desmitkāršojusies. Tieši šī distances apziņa rada neapmierinātību, diskomfortu, mazvērtības apziņu, alkoholismu, arī nevēlēšanos dot dzīvību pēcnācējiem - "saviem bērniem es nenovēlu tādu dzīvi!"

Uzņēmīgākie mēģina sacelties pret nolemtību un atstāj "atpalikušos" rajonus, veidojot demogrāfisko tukšumu.

Mūsdienu valdošā politika prasa no katra iedzīvotāja būt uzņēmīgam, nenosakot arī starprajonu un pat starpvalstu migrāciju. Tomēr, ja šādas migrācijas plūsmas kļūst masveidīgas, tās var kļūt bīstamas kā valstij, tā tautai. Nevar prasīt uzņēmību no iedzīvotājiem, ja uzņēmības nav valstij.

Līdz šim izstrādātās novadu izlīdzināšanas programmas darbojas vāji, un rezultāti ir maz manāmi. Mēģinot tos apspriest šeit plašāk, mēs aizietu no iesāktā temata. Tomēr uzskatām par nepieciešamu ieteikt, ka vienam no izšķirošajiem rādītājiem, kas nosaka rajona attīstības vai atpalicības pakāpi, būtu jābūt demogrāfiskās vitalitātes rādītājam. Tas varētu būt iedzīvotāju dabiskais pieaugums (samazinājums), rēķinot vidēji uz 1000 iedzīvotājiem.

Demogrāfiskā vitalitāte atspoguļo plašu sociālekonomisko stāvokļu spektru: iedzīvotāju dzimumvecumsastāvu, kas savukārt atkarīgs no migrācijas plūsmām un dziļākā būtībā no dzīves līmeņa īpatnībām rajonos, iedzīvotāju vairākuma ticības rītdienai vai - tieši otrādi - bezcerības, nerunājot nemaz par infrastruktūras (skolu, medicīnas, kultūras, sadzīves) objektu pieejamību.

1. tabula

Demogrāfiskā situācija Latvijas lielajās pilsētās 1998. gadā

Pilsētas sakārtotas dabiskā pieauguma dilstošā secībā. Datu avots: Latvijas demogrāfijas gadagrāmata - R.: CSP, 1999.g. - 46., 66.lpp.

2. tabula

Demogrāfiskā situācija Latvijas laukos

Rajoni sakārtoti iedzīvotāju dabiskā pieauguma dilstošā secībā. Datu avots: Latvijas demogrāfijas gadagrāmata 1999. - R.: CSD, 1999., - 46.-48.; 66.-69.lpp.