"Latvijas Vēstneša" speciālkorespondenta Jāņa Ūdra vērojumi Norvēģijas Karalistē

Turpinājums. Sākums — "LV" nr.440, 23.12.1999.

Tā nav tēlaina metafora, bet gan ļoti precīzs raksturojums vietai Norvēģijas Karaliskās jūras kara flotes Hakonsvernas bāzē, kur sākās mana saruna ar flotes ūdenslīdēju skolas priekšnieka vietnieku kapteiņleitnantu Knutu Konvi. Mēs atradāmies pašaurā metāla cilindrā, kas imitē vienu zemūdenes sekciju, bet mums virs galvām slējās ūdenslīdēju mācību baseins — gigantisks četrdesmit metru augsts, tērauda sienu iegrožots, ūdens stabs.

"Šajā kamerā zem baseina ūdenslīdēji trenējas avarējušu zemūdeņu apkalpes glābšanā. Kameru piepilda ar baseina ūdeni, tad atver avārijas lūku, un ūdenslīdēji no baseina iekļūst "avarējušajā zemūdenē", respektīvi, šajā telpā, kur mēs pašlaik atrodamies," man pastāstīja kapteiņleitnants.

Centos iztēloties, kā šaurais tērauda cilindrs piepildās ar ūdeni. Kā ūdens kāpj augšup — līdz ceļgaliem, viduklim, krūtīm, kaklam... Tad, paklausot instrukcijai, būtu dziļi jāievelk gaiss un jāaiztur elpa — gaidot, kad tērauda griestos atvērsies lūka un tajā parādīsies ūdenslīdējs ar dzīvinošo skābekļa balonu... No ūdens nebaidos kopš zēna gadiem, taču, iztēlojoties sevi šādā glābjamā lomā, nevilšus sakodu zobus. Tas prasītu stipru garu un krietnu saņemšanos. Lai nekristu panikā. Jo ikvienai kļūdai šādā situācijā ir dzīvības cena.

Šajā iztēlotās gaidīšanas brīdī es īpaši dziļi un skaidri izjutu, cik nozīmīga glābjamajam ir ticība. Protams, vispirms ticība Dievam, par ko īpaši daudz domājām nule aizvadītajās Ziemassvētku dienās. Taču jo svarīga šādā situācijā ir arī ticība, ka tur, ārpus avarējušās zemūdens, ir īsti vīri. Drosmīgi, spēcīgi un teicami apmācīti. Efektīvs instruments Dieva žēlsirdības iemiesošanai.

Hakonsvernas bāzē jau apmācītas arī divas Latvijas, Lietuvas un Igaunijas kopīgo jūras spēku "Baltron" ūdenslīdēju grupas. Katrā četri puiši no Latvijas, četri no Igaunijas un tikpat no Lietuvas. Pirmā grupa šeit mācījās 1998. gada pavasarī, otrā — šogad no 7. aprīļa līdz 28.maijam.

"2000. gada februārī es atkal ieradīšos Rīgā, lai piedalītos nākamo pretendentu izraudzīšanā," pastāstīja kapteiņleitnants K.Konve: "Jau Lieldienās mēs gribam sākt jaunu, plašāku — četru mēnešu — mācību kursu, un tam jāizraugās labākie no labākajiem. "

Atkal tikšot izraudzīti divpadsmit jūrnieki, pa četriem no katras Baltijas valsts. Taču varot gadīties arī tā, ka, pietrūkstot atbilstoši sagatavotiem puišiem vienas valsts pretendentu vidū, no citas valsts tiks izraudzīti pieci kursanti. Īpašu uzmanību starptautiskā atlases komisija pievērsīs angļu valodas prasmei, kā arī zināšanām fizikā. Jo bez labām zināšanām šajās disciplīnās un, protams, arī bez nevainojamas fiziskās sagatavotības kursanti gluži vienkārši nespētu izpildīt ūdenslīdēju skolas augstās prasības.

Pavaicāju, kā norvēģu kapteiņleitnants vērtē līdzšinējos latviešu kursantus gan salīdzinājumā ar norvēģiem, gan arī citu valstu kara jūrniekiem, jo Hakonsvernā mācījušies arī itāļi un holandieši. (Līdzīgi mācību baseini vēl ir arī Liebritānijā un Vācijā, taču 1962.gadā būvētā Hakonsvernas mācību bāze ir pati vecākā — J.Ū. ). "Par latviešiem varu teikt tikai to labāko," atbildēja pieredzējušais kapteiņleitnants,"vispār ar baltiešiem ir tīrais prieks strādāt. Mēs esam pilnīgi vienlīdzīgi. Mēs ne vien mācām jūsu puišus, bet arī paši no viņiem mācāmies. Īpaši es gribu uzsvērt latviešu kara jūrnieku lielo apzinīgumu un vēlēšanos iedziļināties absolūti visos karaflotes ūdenslīdēja amata noslēpumos. Jūsu ūdenslīdēji pēc mācību kursa beigām sevi teicami parādīja arī kopīgajā darbā ar norvēģiem un amerikāņiem Tallinas ostā, kur jaunas piestātnes izbūvi traucēja tieši pie ūdens uzbūvēta ēka. Tās nojaukšana nebija iespējama bez sarežģītiem zemūdens darbiem, un te nu jūsu puiši parādīja, ka ir teicami apguvuši visu, ko viņiem mācījām Hakonsvernā. "

Drīz atnāks jaunais gadu tūkstotis, kas nesīs jaunu, kvalitatīvi augstāku pakāpi arī Latvijas jūras spēku ūdenslīdēju sagatavošanā. Pēc gada paredzēts atvērt pašiem savu kara ūdenslīdēju skolu Liepājā. Instruktori sākumā būs norvēģi, taču jau otrajā gadā daļu instruktoru vietu ieņems latvieši. Trešajā gadā skolā jau visi instruktori būs latvieši. No norvēģiem paliks vienīgi kāds īpaši augstas kvalifikācijas speciālists.

Jūras dzelmē slēptās briesmas

"Kas ir aktuālākie kara flotes ūdenslīdēju uzdevumi? Kas nosaka šīs specialitātes pastiprināto aktualitāti, " pavaicāju norvēģu kapteiņleitnantam.

"Mīnas," īsi un nešauboties atbildēja mans sarunas biedrs. "Jūrās gan pie Latvijas, gan Norvēģijas krastiem palikušas ļoti daudzas mīnas, gan no Otrā, gan arī vēl no Pirmā pasaules kara. Rīgas līcī vien ir apmēram astoņdesmit pieci tūkstoši mīnu." Redzot manu pārsteigumu, pieredzējušais kara jūrnieks lēni atkārtoja: "Jā, jūs nepārklausījāties — astoņdesmit pieci tūkstoši mīnu. Un kur tad vēl nogrimušās torpēdas, granātas, aviācijas bumbas. Rīgas līcis taču ir ļoti liels, un mīnas jāmeklē ļoti plašā teritorijā. Nākamgad atkal paredzēta plaša mīnu tīrīšanas operācija Rīgas līcī pie Latvijas krastiem."

"Kā gan iespējams, ka ilgāk nekā pusgadsimtu kopš kara beigām jūrā ir tik milzīgs daudzums mīnu?"

"Otrajā pasaules karā mīnas tika pielietotas ārkārtīgi plaši," atbildēja kapteiņleitnants Konve." Mēs Norvēģijas ūdeņus no mīnām tīrām jau kopš 1968. gada, taču darba joprojām netrūkst. Pie Norvēģijas krastiem vēl ir daudz vācu un arī angļu mīnu, savukārt Latvijas ūdeņos daudz krievu un vācu mīnu. Gadās arī mīnas vēl no Pirmā pasaules kara. Protams, to ir krietni mazāk, toties ar tām ir vairāk klapatu. Tolaik mīnas gatavoja no daudz stiprāka metāla, un mums ar to ļoti jārēķinās, šīs vecās mīnas iznīcinot. Lai uzspridzinātu Pirmā pasaules kara mīnu, tai jāpiestiprina daudz spēcīgāks lādiņš nekā Otrajā pasaules karā lietotajām. "

Izrādās, vistrauslākās esot Otrā pasaules kara beigu cēlienā ražotās vācu mīnas. Vācija tad jau bija zaudējusi daudzas savas derīgo izrakteņu atradnes, un nācās izlīdzēties ar aizvien nekvalitatīvākiem stipro metālu aizstājējiem. Savukārt padomju ražojuma mīnām esot sliktāka kvalitāte — arī ļoti bīstams faktors mīnu meklētāju un iznīcinātāju darbā.

Daudz darba Latvijas jūras spēku ūdenslīdējiem paredzams arī ar vecajām padomju zemūdenēm, ko okupanti nogremdējuši Bolderājā un citviet Latvijas ūdeņos. Tagad šie zemūdens spoki būtiski apgrūtina kuģošanu Latvijas ostās. Zemūdens izcelšana ir ļoti sarežģīts un līdz ar to dārgs darbs. Taču izrādās, ka vēl dārgāka ir veco zemūdeņu utilizēšana. Zemūdenes būvētas no īpaši cieta metāla, tāpēc tās ir ārkārtīgi grūti sagriezt pārkausēšanai. Lūk, tas tad arī ir viens no izskaidrojumiem PSRS jūras kara flotes dedzībai nogremdēt savas vecās zemūdenes. Protams, Latvijas ūdeņos šādi izrīkoties vedināja arī okupantu psiholoģija (aiz mums kaut ūdens plūdi) un padomju impērijā raksturīgais cinisms pret ekoloģijas problēmām. Ar padomju sistēmas cinisma sekām sastopas arī Norvēģija, kuras ūdeņiem "ļaunuma impērija" nodarījusi potenciāli daudz lielāku ļaunumu. Ziemeļos Norvēģijas krastu tuvumā nogrimusi padomju atomzemūdene, un, gadiem ritot, radiācijas briesmas var pat pastiprināties. Jūrā sagāzts arī milzums izlietoto zemūdeņu akumulatoru, kas izdala indīgas vielas...

Arī aukstā kara noslēpumainības plīvurs pieder pagātnei

Stāvam ar kapteiņleitnantu Konvi uz ūdenslīdēju mācību centra ēkas jumta un vērojam, kā bāzes ūdeņos ienāk jauna vidēji liela zemūdene, tumši pelēkā krāsojuma dēļ grūti saskatāma krasta klinšu fonā. "Tā ir viena no jaunākajām zemūdenēm mūsu karaliskajā flotē," stāsta kapteiņleitnants. "Tā būvēta tikai pirms dažiem gadiem un maksāja lielu naudu (tiek nosaukts skaitlis ar daudzām nullēm). Vecākās zemūdenes mūsu flotē patlaban ir no sešdesmitajiem gadiem, taču tādu ir arvien mazāk."

No ūdenslīdēju mācību centra torņveida ēkas jumta Hakonsvernas jūras karaflotes bāze redzama kā uz delnas. Tā izbūvēta gleznaina, augstu klinšu ieskauta līča krastā. Piestātnēs sarindojušās vairākas tumšpelēkas zemūdenes. Tālāk rindojas dažādu kategoriju un uzdevumu karakuģi. Klausos sava pavadoņa lietišķi profesionālajos komentāros, un prātā nāk padomju okupācijas režīma noslēpumainības mānija, kad īpašas preses izdevumu uzraudzības iestāde, žurnālistu ikdienā par "glavlitu" saukta, uzcītīgi sekoja, lai netiktu minēts, piemēram, ka Jelgavas ielās redzami karavīri un cik iedzīvotāju ir tajā vai citā pilsētā. Šīs skaitļu un faktu noslēpumainības aizsegā tika vajāta arī jebkura brīvāka doma un "padomju dzīves veida priekšrocību" apšaubījums. Pastāvēja vēl arī padomju militārā cenzūra un daudzas citas kontrolinstitūcijas ar visdažādākajiem aizliegumiem.

Kad pastāstīju šīs izjūtas savam pavadonim, kapteiņleitnants samierinoši bilda, ka arī Norvēģijā aukstā kara kulminācijas laikā militārajā sfērā esot bijis daudz mazāk atklātuma. Turpretim tagad Hakonsvernas bāzē regulāri notiek atvērto durvju dienas, kad ikviens norvēģis var atnākt ekskursijā. Bāzē strādā arī daudz civilpersonu -— apmēram puse krasta personāla.

Pavaicāju savam pavadonim, vai šo atklātumu sekmējis arī padomju impērijas un Varšavas līguma militārās savienības sabrukums. Norvēģija taču īpaši asi izjuta NATO un Varšavas līguma militārās organizācijas pretimstāvēšanu, jo gadu desmitiem bija vienīgā NATO valsts Ziemeļeiropā, kam bija tieša robeža ar Padomju savienību. Vai norvēģi tagad jūtas drošāk?

Atbildes vietā kapteiņleitnants pasmaidīja, un es viņu sapratu bez vārdiem. Kā ikvienā Rietumu demokrātijas valstī, arī Norvēģijā militārpersonas nepauž savu viedokli par politiskiem jautājumiem. Virsnieki uztur aizsardzības spēkus adekvātā militārajā kapacitātē un izmanto savas profesionālās zināšanas un pieredzi konkrētu projektu izstrādāšanai un uzdevumu veikšanai. Bet dod šādus uzdevumus tautas ievēlēti politiķi.

Taču visos militārajos jautājumos kapteiņleitnants Konve bija ļoti atklāts un atzina, ka šī viņa pozīcija raksturo arī Norvēģijas izteikti draudzīgo attieksmi pret Latviju. Mēs taču jau esam sabiedrotie, jo Latvija, konsekventi apliecinot savu ārpolitikas stratēģisko mērķi iestāties Ziemeļatlantijas savienībā un, iekļaujoties NATO progrmmā "Partnerattiecības mieram", jau ir arī šīs savienības sabiedrotā.

"Protams, jums ir cītīgi jāstrādā, attīstot savus nacionālos bruņotos spēkus," teica kapteiņleitnants Konve. "Taču ne jau ieroči vien ir galvenais un pat svarīgākais. Skaidrs, ka Latvija tagad nespēj nopirkt pašus dārgākos ieročus. Taču, izmantojot mūsu pieredzi, jūs varat trenēt savus kara jūrniekus un karavīrus. Tā jūs varat apliecināt savu nelokāmo gribu un konsekvenci. Un šajā jomā jūs esat uz pareizā ceļa. Es arī vairākkārt, ar dažu gadu intervālu, esmu bijis Rīgā un allaž pārliecinājies par jūsu straujo progresu visās jomās. Jāatzīst gan, ka jūsu militāro bāzu teritorijas joprojām ir stipri piesārņotas, un daudz vēl darāms, lai tās sakoptu. Bet tā tas ir arī citās postkomunistiskajās valstīs, kur nacionālie aizsardzības spēki pārņēmuši padomju militārās bāzes. Es esmu pārliecināts, ka jūs drīz vien arī šajā ziņā sasniegsit Rietumu līmeni."

Tīcība. Dievam. Savam profesionālismam

Sarunas laikā kapteiņleitnants Konve vairākkārt uzsvēra, ka kara ūdenslīdēju apmācībā liela nozīme ir psiholoģiskajai sagatavotībai. Četrdesmit piecus gadus vecais kapteiņleitnants, gadsimta ceturksni Karaliskajā kara flotē dienēdams, pats daudzās bīstamās situācijās par to pārliecinājies. "Kura bijusi visbīstamākā situācija?" viņš pārjautāja. "Tas bija 1977. gadā Norvēģijas ziemeļos, pie robežas. Kāds robežsargs, braucot ar sniega motociklu pār ezeru, bija ielūzis ledū un noslīcis. Mūs turp aizveda ar helikopteru, lai bojā gājušo izceltu. Bija 30 grādu sals. Lai ienirtu, mums biezajā ledū bija jāizcērt āliņģis. Ezers bija četrdesmit metrus dziļš, gluži kā mūsu mācību baseins. Taču tur, ezerā, dibens bija pārklāts ar ledus kārtu. Apakšā bija pilnīgi tumšs, un likās, ka noslīkušo robežsargu neizdosies atrast. Pēkšņi man sabojājās elpošanas aparāta iemutis un sāku smakt. Atrāvu avārijas vārstuli, un glābšanas veste, strauji pildoties ar gaisu, rāva mani augšup. Taču virs galvas gaidīja ledus "vāks". Profesionāla instinkta vadīts, pacēlu rokas, lai nesadauzītu galvu pret ledu. Taču apbrīnojamā kārtā biju uzpeldējis tieši āliņģī. Atguvies es visu pārdomāju, mobilizējos un, salabojis elpošanas iemuti, niru otrreiz. Šoreiz es ātri atradu noslīkušo, lai varētu atdot Dieva svētītai zemei. Izcēlām arī sniega motociklu.

Vai bija bail? Protams. Nebaidās jau tikai muļķis. Taču jāprot sevi saņemt rokās, likt bailēm pretī profesionālismu. Smags uzdevums bija arī 1982. gadā, kad mums vajadzēja izcelt jūrā avarējušas lidmašīnas upurus. Cilvēku ķermeņi bija briesmīgi sakropļoti. Protams, šis darbs prasīja nervus. Un tieši tajā reizē, kad šis skumjais darbs bija pabeigts, es saviem vīriem pirmoreiz pateicu: "Tagad mums par to jāizrunājas!" Pēc tam es tā rīkojos visos smagos gadījumos. Tas ir ārkārtīgi svarīgi — kad smagais darbs, briesmas ir galā, mierīgi apsēsties, paņemt pa pudelei alus un mierīgi pārrunāt paveikto operāciju. Izanalizēt, kas izdevies un ko citreiz varam paveikt labāk. Tas ir ārkārtīgi svarīgi, lai noņemtu sasprindzinājumu, atbrīvotu tur, zem ūdens, apspiestās emocijas. Ja to nedara, tad kādreiz, ātrāk vai vēlāk, šīs jūtas atkal izlaužas uz āru. Nervozitātes, baiļu, varbūt nakts murgu veidā. Mēs taču visi esam cilvēki, un arī kara ūdenslīdēji nav no dzelzs. Lai gan par mums saka, ka tādi esam.

Jūs prasāt, kāda nozīme mūsu darbā ir Dievam. Milzīga! Es esmu kristietis un zinu, ka Dievs mani sargā. Taču šī apziņa tikai palielina profesionālo atbildību. Par savi, par saviem biedriem, par saviem audzēkņiem. Kara ūdenslīdējam briesmas draud daudzos un dažādos veidos. Mēs taču, tāpat kā sapieri, strādājam arī ar spridzekļiem. Mums vienkārši jābūt vislabākajiem, un tādi mēs arī esam. Mēs, norvēģi un latvieši!"

Turpmāk vēl