Adventa sarunas Latvijas novados. Šoreiz — vidus zemē Vidzemē

Kārlis Skalbe

Dzimtenē

Gaujas augštecē Jaunpiebalgā šobrīd

Jaunpiebalgas draudzes vecākā Elza Knekse jau desmit gadus ir dievnama saimniece un labais gariņš

Rakstot par tradīciju nozīmi tautas dzīvē, Jānis Krūmiņš, kas četrdesmit gadus nostrādāja Gaiziņa pusē par biškopi, ar bites čaklumu apzinādams novada garīgās bagātības, izteica pārliecību, ka tradīciju kopšana ir dzīves kuplināšanas un padziļināšanas ceļš. Un veiksmīgākais palīgs ir paša labā noskaņa: "Ja labā noskaņā varētu nodzīvot vienā laidā visu dzīvi, tad mūža ritums būtu pavisam citāds. Viss labais, arī skaistums, gudrība un prieks tad saplūstu ar pašu dzīvošanas jēgu. Mūžs pagarinātos, daudzas slimības un nevēlamas tieksmes izzustu, bet viss darāmais veiktos tik raiti, it kā darbs pats nāktu talkā darītājam. Viss tad būtu panākts ar vienu pašu un visjaukāko līdzekli — ar labo noskaņu. Tā ir īsta brīnumzāle, tikai atrast to būs vēl grūtāk nekā papardes ziedu Jāņu naktī. Jo šī brīnumzāle var uzziedēt katrā vietā un kurā katrā dienā vai naktī."

Šajā vasarā Latviju pāršalca aicinājums uz labdarības koncertu Jaunpiebalgas baznīcas restaurācijai, kas ievadīja akciju piecu gadu garumā — līdz pat 2004. gadam, kad šim dievnamam apritēs 200 gadu. Pēdējos desmit gadus baznīcas saimniece un atslēgu glabātāja ir draudzes vecākā Elza Knekse. Ar savu labo balsi un tradīciju zināšanu viņa ir arī folkloras kopas dalībniece, pagasta sabiedriskās rosības kopēja. Kopš Atmodas draudzes dzīve ir kļuvusi pilnasinīgāka, dievkalpojumi notiek ik nedēļu, darbojas svētdienas skola, taču bezdievīga Jaunpiebalga neesot kļuvusi arī padomju laikos: "Kam vien tas neskāra amatu, tāpat jau nāca uz dievkalpojumiem, bet arī mūsu priekšnieki neizrīkojās kā citās vietās, kad baznīcās graudus bēra vai pat lopiņus turēja. Viņi izlikās, ka tādas baznīcas nemaz nav. Lika mūs mierā."

Pie tiem, kas amata dēļ nevarēja iet baznīcā, un pie "priekšniekiem", kas izlikās dievnamu neredzam un nemeklēja tam praktiskāku izmantošanas veidu, laikam jāpieskaita arī ilggadīgā vidusskolas direktore Astrīda Knāķe un kādreizējais Piebalgas kolhoza partijas sekretārs Pēteris Micāns. Astrīda Knāķe un viņas meita Ulla turpina skolotāju dinastiju tradīciju, kas Jaunpiebalgā ir neparasti dzīvīga jau kopš 19. gadsimta trīsdesmitajiem gadiem. Pēteris Ulpe un pēc tam viņa dēls Johans Ulpe skolu vadījuši ap 80 gadu, pēc laikabiedru liecībām, "tautu audzinādami uz labiem darbiem un cēliem tikumiem". Savukārt Piebalgas pamatskolu tauta joprojām dēvē par Pikurskolu: to vairāk nekā četrdesmit gadu vadīja Pēteris Pikurs un pēc tam viņa meita Maija — kopā Pikuru dzimta šajā skolā strādājusi 71 gadu. Kā atzīst laikabiedri, "tik ilga bija šo izcilo pedagogu tiešā klātbūtne, bet viņu iedibinātās tradīcijas, skolas gars joprojām jūtams viņu darba turpinātājos". No tiem laikiem skolā ir godā novadpētniecības darbs, dziesma, deja un arī teātra spēlēšana.

Astrīda Knāķe kopā ar savu dzīvesbiedru Pēteri uz Jaunpiebalgu atnāca 1966. gadā. Pēterim tā bija atgriešanās dzimtajā pusē, Atsrīdai vajadzēja ar savu darbu iemantot piebaldzēnu uzticību. Pēteris pāragri aizgāja mūžībā 1984. gadā, taču arī viņa iedibinātās tradīcijas radušas raženu turpinājumu. Astrīda Knāķe tagad ir skolas dārzniece un arī skolotāja. Priekšmets tāds, kāda citās skolās varbūt nav: sabiedriski derīgais darbs. Par to arī sākas mūsu saruna. Astrīda Knāķe atceras:

— Jaunpiebalgas cilvēki ir brīnišķīgi, bet tikt par jaunpiebaldzēnu nemaz nav iespējams. Kad sākām te strādāt, Pēteris uzreiz jutās kā zivs ūdenī. Dziedāja Imanta Kokara "Beverīnā", drīz vien ķērās pie skolas muzeja veidošanas. Kā latviešu valodas un literatūras skolotājs vadīja skolēnu un skolotāju dramatisko kopu, organizēja ekskursijas. Tomēr pats būtiskākais bija tas, ka viņš mūsu skolā izveidoja sabiedriski derīgā darba sistēmu. Ar viņa ierosmi un līdzdalību tika krietni paplašināts skolas parks. Izveidojās tradīcija katram absolventam iestādīt te savu kociņu. Tika iekopts arī rožu un dāliju dārzs. Tagad mūsu parka teritorija ir gandrīz desmit hektāru liela.

Īpašs stāsts Astrīdai ir par dāliju kolekciju, kas ir pazīstamā daiļdārznieka un selekcionāra Kārļa Ruka (1904–1990) dāvinājums. Viņš dzimis Jaunpiebalgas pagasta Vecsviķos, mācījies Viljamsa Lauksaimniecības akadēmijā Maskavā, bijis cietumā un izsūtījumā, pēc atgriešanās Latvijā kļuvis par dāliju un tulpju selekcionāru. Un visu mūžu palicis savas dzimtās puses patriots. Viņš ir un paliek Jaunpiebalgas vidusskolas draugs. Arī ar savu darbu novadpētniecībā un savām mūža atziņām: "Ir pierādīts, ka iedzimtības nesēji gēni nosaka cilvēku fiziskās un garīgās īpašības. Manuprāt, arī Tēvu zemes mīlestība ir iedzimta, gēnu ieprogrammēta. Gan domās, gan sapņos bieži esmu bijis Piebalgā." Kārlis Ruks kā pirmais atjaunojis Draudzīgā aicinājuma tradīciju un uzdāvinājis skolai viesu grāmatu, filmu un par savu darbu saņemtos apbalvojumus, kā arī vairākas grāmatas ar ierakstiem. Dāliju dārzā ir vairāk nekā divdesmit Kārļa Ruka dāvāto viņa paša selekcionēto šķirņu. Arī tas mudinājis Astrīdu uzņemties dārznieces pienākumus.

Astrīda Knāķe strādā roku rokā ar Pētera Micāna dzīvesbiedri Laumu, kas arī, apstākļu spiesta, savulaik pilnīgi pārkvalificējusies. Viņa bija pārtikas tehnoloģe, kad līdzi Pēterim pārnāca te uz dzīvi. Tāda darba te nebija. Bet skolā vajadzēja bioloģijas skolotāju. Kā Astrīda atgādina, Pēteris sieviņai spēlējis ģitāri, lai viņa neaizmigtu, caurām naktīm bioloģiju mācoties un stundām gatavojoties. Vēlāk Lauma neklātienē pabeigusi Daugavpils pedagoģisko institūtu un tagad ir rajona veselības mācības metodiskā darba vadītāja. Tieši pēc Laumas Micānes iniciatīvas Jaunpiebalgas vidusskola jau 1993.gadā iekļāvās Eiropas Padomes veselību veicinošo skolu projektā un ir viena no desmit šādām skolām Latvijā.

Pēteris Micāns papildina: "Lauma pašlaik izstrādā savu maģistra darbu. Vispār jau es mūsu ģimenē esmu vienīgais, kas nemācās." Astrīda te atgādina, ka lielā mērā tieši ar Pētera gādību Jaunpiebalgā ir sava mūzikas skola un mākslas skola. Un visi četri Micānu bērni izceļas tieši ar savu vispusību. Pēteris pats savā laikā divpadsmit gadu vecumā gribējis iestāties mūzikas skolā, bet pedagogi atzinuši, ka tas par vēlu. Tāpēc viņš savus bērnus sācis vadāt uz mūzikas skolu (kamēr pašiem savas nebija, vajadzēja braukt uz Smilteni) jau no sešu gadu vecuma: "Es uzskatu, ka muzikālā pamatizglītība nepieciešama katram bērnam. Pamatinstruments ir klavieres. Vecākiem jārēķinās, ka pirmos piecus gadus tā stingrāk jāpaseko. Pēc tam jau bērns pats izvēlēsies, vai turpināt spēlēt klavieres vai pūst kādu tauri, vai dziedāt."

"Piebalgas alus", kur Pēteris Micāns strādā par izpilddirektoru, ir viens no lielākajiem uzņēmumiem pagastā. Pašlaik te nodarbināts 101 cilvēks. "Tenis", "Ķencis", "Minhauzens" un "Sātans" ir starp populārākajām alus markām valstī, un tehnoloģija joprojām tiek pilnveidota. Piedaloties starptautiskajās izstādēs, paplašinājušies kontakti ar partneriem ārzemēs. Tiek plānots jau tuvākajā nākotnē ražošanas apjomu palielināt četrkārt. Par uzņēmuma galveno bagātību Pēteris Micāns uzskata labos speciālistus: "Viss sākas un beidzas ar cilvēkiem. Ja ir cilvēki, kas grib un prot strādāt, grib mācīties un iet uz priekšu, tad kaut kas arī iznāk."

Savās pašu iekoptajās "Meža norās" ("Lauma raksta vienā vārdā, bet papīros ir divi vārdi"), savā ģimenē Pēteris jūtoties vislabāk un tieši caur ģimeni ir saistīts ar visu, kas notiek pagastā un apkārtnē: meita Ieva, kas gatavojas kļūt par mūzikas pedagoģi un spēlē baznīcā ērģeles, uztur saikni ar kultūras pasauli, vecākais dēls — ar mūzikas dzīvi, sieva un jaunākais dēls — ar skolu. Vecākā meita Ilze, savulaik izcila orientieriste, jau vidusskolā aizrāvusies ar psiholoģiju, izcīnījusi uzvaru olimpiādē un bez eksāmeniem uzņemta universitātē. Tagad viņa ir diplomēta psiholoģe un dzīvo Rīgā. Tā ir vēl viena Misānu daudzpusīgo talantu šķautne.

Kad vasarā ar neaizmirstamo Saulrieta garīgās mūzikas koncertu tika ievadīta Jaunpiebalgas baznīcas glābšanas akcija, kā galvenais sponsors tika daudzināts "Piebalgas alus". Jautāju izpilddirektoram, kā dzimusi šī ideja un kas noteicis tieši šādu izvēli. Pēteris Micāns te atgādina, ka pirmā "vaininiece" bijusi Astrīda Knāķe, kas grāmatā par Emīlu Kēlbrantu uzgājusi Jaunpiebalgas baznīcas celšanas gadu. Kad nu atklājās, ka drīz vien jāsvin dievnama 200. dzimšanas diena, bija jāsāk domāt, kā to atjaunot. Remonts vajadzīgs liels. Arī vēsturiskajām ērģelēm, ko jaunībā spēlējis Emīls Dārziņš. Labdarības akcijas rīkošanas ideju atsaucīgi uzņēmuši Mūzikas akadēmijas rektors profesors Juris Karlsons, profesors Oļģerts Grāvītis, režisors Guntis Gailītis, mākslinieks Laimonis Šēnbergs un citi ievērojami kultūras cilvēki — gan tādi, kam Piebalgas novads ir dzimtā puse, gan tie, kas te piepulcējušies ar savām vasaras mājām.

Pēteris Micāns ir pārliecināts, ka šie garīgās mūzikas koncerti te iesakņosies. Jo ir cilvēki, kas šo jauno tradīciju var uzturēt. Ir tāda bāze kā Emīla Dārziņa muzejs Jāņaskolā, ko vada Ārija Ozola. Ir atsaucīgi cilvēki — šīsvasaras koncerta sarīkošanā savu artavu devuši gandrīz visi vietējie uzņēmumi, bet viesiem cienastu sarūpēt nav bijis nekādu grūtību — viens iebēris zirņu maišeli, otrs nogriezis kādu speķa gabalu. Astrīda piebilst: "Un kādi talanti vienā pašā Micānu dzimtā. Pētera brāļameita Dace Micāne–Zālīte ir Eiropas klases režisore, viņas māsa Sandra Strēle — māksliniece, Ieviņa — mūziķe. Tur jau var kalnus gāzt!"

Kāpēc "Piebalgas alus" atbalstījis tieši šo iniciatīvu? — Pēteris Micāns domā, ka tas bijis pats par sevi saprotams: "Mūsu alusdarītava vienmēr centusies atbalstīt izglītību, kultūru. Pirms trim gadiem nodibinājām Emīla Dārziņa prēmiju lauku mūzikas skolu audzēkņiem. Baznīcai ir liela loma garīgās kultūras kopšanā, un mēs varam dot savu ieguldījumu ar garīgās mūzikas labdarības koncertu organizēšanu. Latviešu garīgās mūzikas svētkiem jākļūst tradicionāliem."

Grāmatu "Emīls Kēlbrants", kas vācu valodā Rīgā iznākusi 1910.gadā, Astrīda Knāķe iztulkojusi latviski jau 1996.gadā. Tagad ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu tā tiks arī izdota.

Drīz draudzē paredzētas vēlēšanas. Elza Knekse draudzes vecākās amatā godam nokalpojusi desmit gadus un tagad cer uz vīrišķīgu atbalstu, jo ir taču cerības, ka drīz vien būs jāķeras pie baznīcas iekšējā un ārējā remonta darbiem. Tāpēc ir runāts ar Jāni Ozeru, kas varētu uzņemties draudzes vecākā pienākumus. Viņš ir "Piebalgas alus" mārketinga direktors, cilvēks ar pieredzi un ķērienu. Kad būs sagatavoti konkrēti remontdarbu maksas aprēķini, Kēlbrantu pēcteči cer saņemt arī Girgensona fonda atbalstu.

Viens otru papildinot, Astrīda Knāķe un Pēteris Micāns tēlo to ainu, kāda ir un kāda nākotnē veidosies Jaunpiebalgā. Pēteris Micāns kā svarīgākos un pašus nozīmīgākos faktus min trīs: "Mums nav dzērāju. Žūpošana ir pagātnes parādība. Par mūsu alusdarītavu jau nemaz nerunājot — mums tādas lietas vispār nav un nevar būt. Pagastā attīstās ražošana — ar lielākām vai mazākām grūtībām, bet strādā "Rankas piena" filiāle, tekstilfabrika un mēbeļu fabrika. Bezdarba praktiski nav. Kas grib strādāt, tie strādā. Un skola! Mūsu direktore Ulla Logina ir kļuvusi par projektu meistari. Kādus fondus tikai viņa nav atradusi! Par projektu konkursos izcīnīto naudu iekārtota priekšzīmīga datorklase, pedagogi devušies pieredzes braucienos uz Zviedriju, Dāniju, Vāciju, Lielbritāniju, Bulgāriju. Arī skolēni bijuši vairākās ārvalstīs."

Kopīgi atceramies arī Piebalgas novada dejotāju un koristu uzvaras pagājušo Latvijas dziesmu un deju svētku konkursos. Pēteris Micāns rezumē: "Mums ir viss! Vēl pietrūkst tikai labas sporta zāles un asfalta. Patiesību sakot, pietiktu jau ar asfaltu. Līdz Rankai ir tikai deviņi kilometri, bet tur ir liela sporta zāle. Mēs cenšamies pāris reizes nedēļā aizbraukt izkustēties. Ja būtu labs ceļš, būtu vairāk braucēju."

Astrīda Knāķe par sava mūža piepildījumu uzskata meitu Ullu, kas tagad turpina viņas darbu, un novada ļaužu dzīvesstāstu pētījumus, īpaši pedagogu dzimtu izpēti gadsimta garumā. Par to, ka šim darbam ir ne vien kultūrvēsturiska, bet arī gluži praktiska nozīme, viņa pārliecinājusies savā ģimenē. Iepazinies ar dzimtas koku, mazdēls Edgars tik ļoti ieinteresējies par saviem senčiem un viņu mūžiem, ka atjaunojis pat zemes īpašuma tiesības un tagad apsaimnieko tēvutēva kopto zemi.

Ne Astrīdai, ne Pēterim Jaunpiebalga nav dzimtā puse, bet ar saviem jaunības sapņiem, ar brieduma gadu domām un aizrautīgi darīto un darāmo darbu viņi te uzcēluši savu Māju. Gaiziņkalna Krūmiņtēvs to savos rakstos nosaucis par mājas sajūtu: "Mājīgums ir kā smaids laipnā sejā. Cik mājīga ir māja, viņas iekārta, pagalms un tuvākā apkārtne, to ieraugām ar pašu pirmo skatienu. Gluži tāpat, kā pietiek acu uzmetiena, lai ieraudzītu jauko smaidu cilvēka sejā un noprastu, ko tas grib izteikt.

Pamazām iedzīvoties, pierast var gandrīz pie visa, kas ir ap mums, arī pie tā, kas nav mājīgs. Bet tas ir pieradums — kā seja bez smaida.

Mājīgums jau ieraudzīšanas mirklī rada labu noskaņu, dzīvot un rīkoties tieksmi, bet pieradums rodas pamazām un reti kad tiek tālāk par "iztikt var".

Mājai mājīgums tāpat nepieciešams kā jumts."

Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore

Agronoms Pēteris Micāns, viens no tiem jaunajiem censoņiem, kas septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados pacēla saulītē kopsaimniecību "Piebalga" un iekļuva Anša Epnera filmā "Četri meklē miljonu", tagad ir "Piebalgas alus" izpilddirektors, aktīvs novada kultūras dzīves rosinātājs

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"