Ministru kabineta pārstāvja starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās dienesta informācija Nr.03/298–10651

Rīgā 2006.gada 1.decembrī

Par Eiropas Cilvēktiesību tiesas galīgo lēmumu

2006.gada 31.augustā Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielā Palāta pasludināja lēmumu par lietas “S.Vikulovs un citi pret Latviju” pieņemšanu izskatīšanai.

Nosūtām publicēšanai laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” šī lēmuma tulkojumu latviešu valodā.

MK pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās I.Reine

 
 

LR Ārlietu ministrijas tulkojums

Eiropas Cilvēktiesību tiesas Pirmā departamenta galīgais lēmums lietā “S.Vikulovs un citi pret Latviju”

Par pieņemšanu izskatīšanai iesniegumu Nr. 16870/03, kuru iesniedzis Sergejs Vikulovs un citi pret Latviju

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Trešais departaments) 2006.gada 31. augustā palātā šādā sastāvā: B.M.Zupancic, priekšsēdētājs, J.Hedigan, L.Caflisch, V.Zagrebelsky, A.Gyulumyan, E.Myjer, I.Ziemele, tiesneši, un V.Berger, departamenta sekretārs,

Ņemot vērā iepriekšminēto iesniegumu, kas iesniegts 2003.gada 9.maijā,

Ņemot vērā 2004. gada 25. marta daļējo lēmumu,

Ņemot vērā Valdības atbildētājas iesniegtos paskaidrojumus un iesniedzēju iesniegtos atbildes paskaidrojumus,

Ņemot vērā komentārus, kuri iesniegti Krievijas Federācijas vārdā, kas iesaistījusies saskaņā ar Konvencijas 36. panta 1. punktu,

Apspriežoties palātā, pieņem šādu lēmumu: 

FAKTI

Pirmais iesniedzējs, Sergejs Vikulovs, ir dzimis Ungārijā 1955. gadā. Otrā iesniedzēja, Gaļina Vikulova, ir viņa sieva, kas dzimusi 1957. gadā Krievijā. Trešais iesniedzējs, Antons Vikulovs, ir viņu dēls, kas dzimis Rīgā 1986. gadā. Visi trīs iesniedzēji ir Krievijas pilsoņi. Pēc Tiesas rīcībā esošās informācijas, pašlaik viņi dzīvo Kaļiņingradā (Krievija).

Tiesā iesniedzējus pārstāv Maskavā praktizējošs advokāts V.Portnovs un viņa partnere M.Samsonova. Valdību Atbildētāju (“Valdība”) pārstāv tās aģente I.Reine. Krievijas valdību, kas izmanto savas tiesības iesaistīties procesā kā Trešā Puse saskaņā ar Konvencijas 36. panta 1. punktu, pārstāv Krievijas Federācijas pārstāvis Tiesā, P.Laptevs. 

A. Lietas īpašie apstākļi

Lietas fakti, tādā veidā, kādā tos izklāsta Puses, var tikt apkopoti šādi. 

1. Lietas aizsākums

Kā padomju armijas virsnieks pirmais iesniedzējs bija norīkots dienesta pienākumu pildīšanai Kaļiņingradā, kur viņš 1977.gadā stājās laulībā ar otro iesniedzēju. Nākošajā, 1978.gadā turpat Kaļiņingradā viņai piedzima meita Janīna. Pirmie divi iesniedzēji ieradās Latvijas teritorijā, kas tolaik bija Padomju Savienības sastāvdaļa, 1985.gadā: vispirms Gaļina Vikulova ar savu meitu un dažus mēnešus vēlāk Sergejs Vikulovs, kurš kā padomju armijas virsnieks turp tika nosūtīts dienesta pienākumu pildīšanai. Otrās iesniedzējas vecāki dzīvoja Latvijas teritorijā kopš 1979.gada. Pirmā iesniedzēja militārais dienests noritēja galvenokārt Skrundā (Latvijas austrumu daļā), uz kurieni kopā ar citām padomju armijas militārpersonām viņš bija norīkots uzraudzīt tur uzstādītā jaudīgā padomju radiolokatora darbību.

1986.gadā Latvijas teritorijā piedzima trešais iesniedzējs.

1989.gada februārī Vikulovu ģimenei tika piešķirtas tiesības uz “dienesta dzīvokli”, kas atradās kādā no Rīgas dzīvojamiem rajoniem. Mazliet vēlāk viņi tika oficiāli pierakstīti (tolaik dzīvesvietas reģistrāciju dēvēja par “propisku”) šajā dzīvesvietā. Pirms šī datuma otrās iesniedzējas oficiālais dzīvesvietas pieraksts bija Kaļiņingradā.

1991.gada augustā Latvija atguva savu neatkarību no PSRS. 1991.gada decembrī PSRS pārstāja eksistēt. 1992.gada 28.janvārī bijušās PSRS bruņoto spēku daļas, tai skaitā arī tās, kuras bija dislocētas Latvijas teritorijā, pārgāja Krievijas Federācijas jurisdikcijā. Neilgi pēc tam iesniedzēji apstiprināja savu izvēli kļūt par Krievijas pilsoņiem; pēc kāda laika viņiem tika izsniegtas Krievijas pases.

1993.gada februārī divi pirmie iesniedzēji vērsās Iekšlietu ministrijas Pilsonības un imigrācijas departamentā (turpmāk “Departaments”) ar lūgumu piešķirt viņiem pastāvīgo iedzīvotāju statusu un iekļaut viņus Latvijas Republikas Iedzīvotāju reģistrā. 1993.gada 5.martā Departaments noraidīja šo lūgumu. Iesniedzēji šo lēmumu nav pārsūdzējuši.

1994.gada 30.aprīlī Latvijas Republika un Krievijas Federācija parakstīja līgumu (turpmāk “Latvijas–Krievijas līgums”) par Krievijas Federācijas bruņoto spēku pilnī­gas izvešanas no Latvijas Republikas teritorijas nosacījumiem, termiņiem, kārtību un to tiesisko stāvokli izvešanas laikā. Tajā pašā dienā abas valstis parakstīja arī divas vienošanās, tostarp vienu par Skrundas radiolokācijas stacijas tiesisko statusu tās pagaidu funkcionēšanas un demontāžas laikā (turpmāk “Latvijas–Krievijas vienošanās”, cf. infra, uz lietu attiecināmās nacionālās un starptautiskās tiesību normas). Šī vienošanās paredzēja izbeigt radiolokatora darbību līdz 1998. gada 31. augustam un to nojaukt līdz 2000.gada 29.februārim; tāpat tajā bija noteikts šīs radiolokācijas stacijas Krievijas militārā apkalpojošā personāla tiesiskais stāvoklis, tiesības un pienākumi.

Sākot no šī laika un līdz 1998.gada 30.novembrim iesniedzēji dzīvoja Latvijā ar dienesta vīzām, kas bija izsniegtas Skrundas radiolokācijas stacijas personālam saskaņā ar likumu par “Ārvalstnieku un bezvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijas Republikā”, (turpmāk “Ārvalstnieku likums”).

Ar 1998.gada 29.septembra pavēli, kas stājās spēkā 1998.gada 11.novembrī, pirmais iesniedzējs tika demobilizēts no Krievijas armijas rindām. 1998.gada 30.novembrī izbeidzās iesniedzēju dienesta vīzu derīguma termiņš.

Neprecizētā datumā pirmo divu iesniedzēju vecākā meita Janīna apprecējās ar vīrieti, kurš pastāvīgi un likumīgi dzīvoja Latvijā. Neilgi pēc tam viņai piedzima dēls. 

2. Procedūra sakarā ar iesniedzēju uzturēšanos Latvijā

1998.gada oktobrī otrā iesniedzēja sava vīra un sava dēla vārdā vērsās Iekšlietu ministrijas Pilsonības un imigrācijas lietu pārvaldē (turpmāk “Pārvalde”, kas bija nomainījusi Departamentu) ar lūgumu izsniegt viņiem uzturēšanās atļauju. Pamatojot savu iesniegumu, viņa uzsvēra, ka viņas abi vecāki dzīvoja Latvijā likumīgi un pastāvīgi, ka viņi bija attiecīgi 65 un 64 gadus veci, bija smagi slimi un viņiem bija nepieciešama pastāvīga viņas aprūpe. Otrā iesniedzēja arī uzsvēra to, ka viņas vecākā meita Janīna studēja augstākajā mācību iestādē Rīgā un gatavojās lūgt (ilgtermiņa) studentu vīzu; savukārt trešais iesniedzējs tolaik ieguva obligāto pamatizglītību valsts mācību iestādē.

Ar 1998.gada 8.decembra vēstuli Pārvalde aicināja abus pirmos iesniedzējus iesniegt dokumentus, kas apstiprinātu viņu ienākumu likumību un otrās iesniedzējas vecāku dzīvesvietu Latvijā; iesniedzēji atsaucās šim uzaicinājumam. Tomēr ar 1999.gada 8.aprīļa lēmumu Pārvalde noraidīja viņu lūgumu, kā pamatu minot to, ka viņi bija ieceļojuši Latvijā sakarā ar pirmā iesniedzēja militāro dienestu. 1999.gada 16.jūnijā Pārvaldes priekšnieks nosūtīja iesniedzējiem vēstuli, kuras uz lietu attiecināmās daļas lasāmas šādi:

“(...) Vikulovu ģimene ieradās Latvijā tiešā sakarā ar tēva, Sergeja Vikulova, militāro dienestu Krievijas Federācijas bruņoto spēku sastāvā. Sergeja, Gaļinas, Antona un Janīnas Vikulovu uzturēšanās Latvijā bija pamatota ar dienesta vīzām, kas bija izsniegtas Skrundas radiolokācijas stacijas militārā kontingenta speciālistiem un viņu ģimenes locekļiem. S. Vikulovs pārtrauca dienestu Skrundas radiolokācijas stacijā 1998.gada 29.septembrī.

Ņemot vērā iepriekš minēto un saskaņā ar likuma [par ārvalstniekiem] 23–1, 1.punktu, atbilstoši kuram šis likums neattiecas uz militārajiem speciālistiem, kas nodrošina Krievijas Federācijas militārā objekta darbību un demontāžu Latvijas teritorijā, jums un jūsu ģimenei nav tiesiska pamata saņemt pastāvīgās uzturēšanās atļaujas Latvijā.

(...)

Saskaņā ar [ārvalstnieku] likuma 38. pantu un pamatojoties uz 1994.gada 30. aprīļa Latvijas–Krievijas vienošanos par Skrundas radiolokācijas stacijas tiesisko statusu tās pagaidu funkcionēšanas un demontāžas laikā, jūsu ģimenei ir jāatstāj Latvijas Republikas teritorija.

(...)”

Abi pirmie iesniedzēji tad vērsās Rīgas pilsētas Centra rajona pirmās instances tiesā ar sūdzību, prasot anulēt iepriekšminēto 1999.gada 8.aprīļa lēmumu. Ar 2000.gada 9.marta lēmumu tiesa pasludināja sūdzību par nepieņemamu, jo iesniedzēji, pirms vērsties tiesā, nebija apstrīdējuši strīdīgo lēmumu pakļautības kārtībā.

Pa to laiku, neprecizētā datumā, Janīnai tika izsniegta uzturēšanās atļauja, pamatojoties uz viņas ģimenes stāvokli.

2000.gada 23.maijā Pārvaldes priekšnieks parakstīja izbraukšanas rīkojumus pirmajiem diviem iesniedzējiem, kas noteica, ka viņiem bija jāizbrauc no Latvijas teritorijas līdz 2000.gada 12.jūnijam, un kam bija pievienots aizliegums ieceļot Latvijā turpmāko piecu gadu laikā. 2000.gada 5.jūnijā šie rīkojumi tika paziņoti iesniedzējiem.

Šādos apstākļos iesniedzēji vērsās ar jaunu sūdzību Rīgas pilsētas Centra rajona pirmās instances tiesā. Savā paskaidrojumā viņi atsaucās uz to, ka viņiem nebija vietas, kur apmesties uz dzīvi Krievijā, ka otrās iesniedzējas aprūpē Latvijā paliek viņas gados vecie un slimie vecāki un ka trešais iesniedzējs bija dzimis un vienmēr dzīvojis Latvijas teritorijā. Tādējādi viņi prasīja tiesai pasludināt pieņemtos izbraukšanas rīkojumus par spēkā neesošiem un uzdot Pārvaldei izsniegt viņiem termiņuzturēšanās atļaujas.

Ar 2000.gada 1.novembra spriedumu tiesa noraidīja iesniedzēju prasību. Atbilstoši spriedumā teiktajam, atteikums legalizēt viņu uzturēšanos Latvijā un viņu izraidīšana bija likumīgi Latvijas tiesību aktu izpratnē. Sakarā ar to, ka iesniedzēji atsaucās uz otrās iesniedzējas gados vecajiem vecākiem, kuri dzīvoja Latvijā, un uz trešā iesniedzēja personiskajām saiknēm ar šo valsti, tiesa atgādināja, ka Ārvalstnieku likums šos faktus neparedz kā tādus, kas varētu būt par pamatu uzturēšanās legalizēšanai.

Pret šo spriedumu iesniedzēji iesniedza apelācijas sūdzību Rīgas apgabaltiesā, kas ar 2002.gada 13.novembra spriedumu to noraidīja un apstiprināja jau esošo pieņemto spriedumu. Kopumā šī sprieduma motivācija bija identiska tai, kas figurēja pirmās instances tiesas spriedumā. Apgabaltiesa vienīgi papildināja to, nosakot, ka iesniedzēju atsaukšanās uz Latvijas–Krievijas vienošanās 2. pantu neietekmēja lietas apstākļus, jo iesniedzēji nebija iekļauti to atvaļināto militārpersonu sarakstā, attiecībā uz kurām Krievijas puse varētu prasīt piešķirt pastāvīgas uzturēšanās tiesības. Tāpat, atbilstoši tiesas viedoklim, bija “jāņem vērā fakts, ka iesniedzēju uzturēšanās Latvijā nebija pamatota ar termiņatļaujām, bet gan ar dienesta vīzām”.

Tad iesniedzēji vērsās ar kasācijas sūdzību Augstākās tiesas Senātā. Savā paskaidrojumā viņi uzsvēra, ka Skrundas radiolokators nebija Krievijas “bruņoto spēku bāze”, ka viņi nebija “militārie speciālisti” un ka tāpēc Latvijas–Krievijas vienošanās viņiem nebija piemērojama. Tādējādi, atbilstoši iesniedzēju teiktajam, viņu lieta bija jāizskata saskaņā ar Latvijas tiesību vispārējām normām.

Ar 2003. gada 19.februāra galīgo spriedumu Senāts noraidīja kasācijas sūdzību šādā redakcijā:

“(...) Apelācijas tiesa konstatēja, ka Sergejs Vikulovs un Gaļina Vikulova ir Krievijas pilsoņi, kuri uzturējās Latvijas Republikā ar dienesta vīzām, kuras [viņiem] bija izsniegtas kā Skrundas radiolokācias stacijas militārajiem speciālistiem un viņu ģimenes locekļiem un kuru derīguma termiņš izbeidzās 1998.gada 30.novembrī.

Saskaņā ar likuma (par ārvalstniekiem) 38.pirmās daļas 2.punktu, izbraukšanas rīkojums (...) var tikt pieņemts, ja ārvalstnieks vai bezvalstnieks uzturas valsts teritorijā bez derīgas vīzas vai uzturēšanās atļaujas.

Konstatējot, ka pēc 1998.gada 30.novembra Sergejs Vikulovs un Gaļina Vikulova uzturējās Latvijā bez derīgas vīzas un uzturēšanās atļaujas, [apelācijas] tiesa bija lēmusi, ka izbraukšanas rīkojumi attiecībā uz viņiem bija pieņemti likumīgi. Senātam nav nekādu iemeslu apšaubīt šādu tiesas lēmumu, jo tas atbilst likuma normas izpratnei un nav pretrunā ar šī likuma mērķi: [proti] regulēt, saskaņā ar vispārpieņemtajām cilvēktiesību normām, procesus, kas iespaido iedzīvotāju skaitu un to struktūru, tai pašā laikā veicinot Latvijas iedzīvotāju sociālo un ekonomisko attīstību.

Tādējādi sūdzības autoru apgalvojumam, saskaņā ar kuru tiesa “nebija pareizi piemērojusi [Ārvalstnieku] likuma 38.panta otrās daļas 2.punktu”, nav pamata. Iesniedzēju dzīvesvietas pierakstam Rīgā (...) šajā gadījumā nav nozīmes, jo [aktīvajā] dienestā esošajām militārpersonām un viņu ģimenes locekļiem bija jāatstāj Latvijas teritorija saskaņā ar 1994. gada 30. aprīļa Latvijas–Krievijas līgumu par Krievijas Federācijas bruņoto spēku pilnīgas izvešanas no Latvijas Republikas teritorijas noteikumiem, termiņiem, kārtību un to tiesisko stāvokli izvešanas laikā. Sergejs Vikulovs dienēja Krievijas Federācijas bruņotajos spēkos; viņš pārtrauca dienestu Skrundas radiolokācijas stacijā 1998.gada 11.novembrī un viņa vīzas derīguma termiņš izbeidzās [1998].gada 30.novembrī (...). Iepriekšminētais līgums un [Latvijas–Krievijas] vienošanās neparedz pienākumu izsniegt uzturēšanās atļaujas demobilizētajām militārpersonām un viņu ģimenes locekļiem pēc 1992.gada 28.janvāra. (...)

(...)

Saskaņā ar [Ārvalstnieku] likuma 39.pantu, ja uzturēšanās atļauja ir izsniegta personai, kuras apgādībā atrodas citi ģimenes locekļi Latvijā, šiem ģimenes locekļiem ir jāatstāj valsts kopā ar attiecīgo personu. (...)”

Ar 2003.gada 25.februāra vēstuli Pārvaldes priekšnieks atgādināja pirmajam iesniedzējam un otrajai iesniedzējai viņu pienākumu atstāt Latvijas teritoriju, pretējā gadījumā viņiem draudēja piespiedu izraidīšana saskaņā ar Ārvalstnieku likuma 48–1.pantu.

Šādos apstākļos šie iesniedzēji mēģināja vērsties Satversmes tiesā ar sūdzību, kurā viņi lūdza pasludināt Ārvalstnieku likuma 38. un 39.pantus kā antikonstitucionālus un kā tādus, kas ir pretrunā ar Latvijas starptautiskajām saistībām. Ar 2003. gada 30. aprīļa lēmumu Satversmes tiesa pasludināja sūdzību par nepieņemamu nepietiekama juridiska pamatojuma dēļ. 

3. Pret iesniedzējiem pieņemto izbraukšanas rīkojumu izpilde

No lietas materiāliem izriet, ka 2003.gada 14.martā Pārvaldes priekšnieks izsau­ca pirmos divus iesniedzējus uz Pārvaldi, kur viņi tika informēti par to, ka viņiem katrā ziņā jāizbrauc no valsts teritorijas pirms 2003.gada 15.jūnija, tas ir, tekošā mācību gada beigās; viņš paskaidroja, ka šis datums bija izvēlēts, ņemot vērā “humānus apsvērumus”, lai trešais iesniedzējs varētu pabeigt tekošo mācību gadu. Iesniedzēji šo norādījumu neizpildīja.

2003.gada 9.maijā iesniedzēji griezās ar lūgumu Tiesā, lai tā, saskaņā ar reglamenta 39.pantu norāda Latvijas valdībai, ka Pušu interesēs un tiesvedības normālas norises nodrošināšanai viņu sakarā pieņemto izraidīšanas pasākumu izpilde nebūtu vēlama. 2003. gada 28. maijā Tiesas kompetentās palātas priekšsēdētājs šo lūgumu noraidīja.

2003.gada 3.septembrī, izpildot iepriekšminētos izbraukšanas rīkojumus, trīs iesniedzējus aizturēja Valsts robežsardzes kompetentās amatpersonas. Pirmie divi iesniedzēji tika aizturēti plkst. 13.30; mazliet vēlāk trešais iesniedzējs tika aizturēts vidusskolā, kur viņš mācījās, un tika aizvests pie saviem vecākiem. Robežsargi nekavējoties sastādīja divus aizturēšanas protokolus, izklāstot šīs aizturēšanas iemeslus un attiecīgo likuma bāzi, jo īpaši minot to, ka iesniedzējiem nebija derīgu personu apliecinošu dokumentu. Iesniedzēji noliedz šo apgalvojumu; atbilstoši viņu teiktajam, viņi nekad nav slēpuši savus personu apliecinošos dokumentus; robežsargi tos viņiem nebija lūguši uzrādīt. Jebkurā gadījumā aizturēšanas protokoli bija pilnībā uzrakstīti latviešu valodā, valodā, kuru viņi, atbilstīgi viņu teiktajam, nesaprot; līdz ar to viņi atteicās šos protokolus parakstīt.

Iesniedzēju aizturēšanas brīdī robežsargi viņiem jautāja par iemeslu, kāpēc viņi nebija izpildījuši izbraukšanas rīkojumus, Iesniedzēji paziņoja, ka viņi joprojām uzskatīja, ka uz viņiem joprojām bija attiecināms bijušais Ārvalstnieku likums un nevis jaunais Imigrācijas likums; viņi arī atsaucās uz šo iesniegumu, kuru viņi bija iesnieguši Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Viņiem tika atbildēts, ka šis apstāklis viņus neatbrīvoja no pienākuma atstāt valsti.

Aptuveni pēc vienas ar pusi stundas pēc viņu aizturēšanas iesniedzēji tika ievietoti Imigrācijas policijas (Valsts robežsardzes pakļautībā esoša struktūra) pagaidu aizturēšanas iecirknī Rīgā, kur viņi palika līdz 2003.gada 12.septembrim.

Nākamajā dienā pēc aizturēšanas, 4.septembrī, Robežsardzes reģionālā vienība lūdza Pārvaldei uzsākt izbraukšanas rīkojumu izpildes procedūru. 2003.gada 8.septembrī Pārvalde pieņēma divus lēmumus par piespiedu izraidīšanu attiecībā uz iesniedzējiem: vienu attiecībā uz pirmo iesniedzēju un otru attiecībā uz otro un trešo iesniedzēju, kā uz viņas nepilngadīgo dēlu. Pamatojoties tieši uz Imigrācijas likuma 47.panta 1.punktu, šie lēmumi arī precizēja to, ka tie nebija pārsūdzami un ka saskaņā ar tā paša likuma 63.panta 2.punktu, izraidīšanai bija pievienots ieceļošanas aizliegums Latvijas teritorijā turpmāko piecu gadu laikā.

2003.gada 10. un 11.septembrī leitnants M.H. – robežsardzes amatpersona, kurai bija uzdots izpildīt izraidīšanu, – mēģināja paziņot lēmumus iesniedzējiem. Atbilstoši M.H. ziņojumam, kuru viņš iesniedza savām augstākstāvošajām amatpersonām, viņš iesniedzējiem bija mutiski iztulkojis abus lēmumus, bet viņi atteicās tos parakstīt; viņi arī atteicās norādīt vietu, kur viņi bija noslēpuši savus personu apliecinošus dokumentus. Savā ziņojumā M.H. jo īpaši bija norādījis uz pirmā iesniedzēja “agresīvo attieksmi”.

2003.gada 12.septembrī iesniedzējus nogādāja Rīgas Ziemeļu rajona pirmās instances tiesā. Ar diviem lēmumiem, kas tika pieņemti tai pašā dienā advokāta un tulka klātbūtnē, kompetentais tiesnesis noteica iesniedzēju aizturēšanas laiku līdz 2003.gada 19.septembrim. Jo īpaši sakarā ar otro un trešo iesniedzēju, tiesa konstatēja:

“(...) Ņemot vērā to, ka G.Vikulova un A.Vikulovs nav izpildījuši izbraukšanas rīkojumu noteiktajā termiņā, 2003.gada 8.septembrī Pārvalde pieņēma lēmumu par attiecīgo personu piespiedu izraidīšanu (...). 2003.gada 10.septembrī G.Vikulovai bija iespēja iepazīties ar šo lēmumu, taču [viņa] atteicās to darīt bez advokāta klātbūtnes. [Viņa] inspektora klātbūtnē mēģināja sazināties ar savu advokātu, taču bez panākumiem. 2003.gada 11.septembrī G.Vikulova paziņoja, ka advokāts neieradīsies, lai iepazītos ar [lēmumu], taču viņš piedalīsies 2003.gada 12.septembra sēdē, kad tiks izskatīts jautājums par G.Vikulovas un A.Vikulova aizturēšanas pamatotību. G.Vikulova atsakās paskaidrot, kur atrodas [viņu] personu apliecinošie dokumenti, respektīvi, pases. (...)”

Tajā pašā dienā, 12.septembrī, iesniedzēji tika pārvesti uz Nelegālo imigrantu aizturēšanas centru Olainē. Tur viņi palika līdz 2003.gada 15.septembrim, datumam, kad viņus atveda uz aizturēšanas iecirkni Rīgā, kur viņi tika turēti līdz pat savai izraidīšanai 2003.gada 17.septembrī. 

4. Iesniedzēju aizturēšanas apstākļi

a) Imigrācijas policijas pagaidu aizturēšanas iecirknis (Rīgā)

Jautājumā par iesniedzēju aizturēšanas apstākļiem pagaidu aizturēšanas iecirknī Rīgā, Rūdolfa ielā 5, kur viņi bija ievietoti no 2003. gada 3. līdz 12. un no 15. līdz 17. septembrim, pušu viedokļi krasi atšķiras. Tādējādi Tiesa izklāstīs tos atsevišķi. 

i. Iesniedzēju versija

Saskaņā ar iesniedzēju teikto, pēc viņu aizturēšanas viņi tika pakļauti personiskai (ķermeņa) apskatei bez liecinieku klātbūtnes. Šīs apskates laikā viņi atzīmēja attiecīgajos protokolos savas veselības problēmas; jo īpaši otrā iesniedzēja bija atzīmējusi, ka viņai bija sirdsdarbības traucējumi. Pēc tam viņi tika aizvesti uz kopēju kameru, kurā viņi palika deviņas dienas.

Kamera 3 x 3 m platībā bija paredzēta četru cilvēku izmitināšanai, tajā bija viens mazs lodziņš, tualetes pods un izlietne, ļoti cietas gultas, daži krēsli un viens galds. Visas mēbeles bija no tērauda un pieskrūvētas pie grīdas. Arī kameras durvis bija no tērauda un aprīkotas ar nelielu atvērumu, caur kuru iesniedzējiem tika padots ēdiens un caur kuru sargi viņus uzraudzīja. Gaisma bija ieslēgta cauru diennakti. Kamera bija netīra un slikti vēdināta, no kamerā esošā tualetes poda un atkritumu tvertnes (kas netika bieži iztukšota) gaiss bija smags un smacīgs. Tas iesniedzējiem izraisīja galvassāpes, sāpes acīs, reiboņus un nelabumu. Turklāt kamera bija pilna ar skudrām. Otrai iesniedzējai, kurai bija starpribu neir­alģija un mugurkaula skriemeļu sāpes, guļot uz cietās gultas, sāpēja mugura.

Katram iesniedzējam tika izsniegts viens palags un viena plāna un netīra sega. Viņu ēdiens bija slikts, bezgaršīgs un ne vienmēr svaigs. Darba dienās iesniedzēji saņēma trīs maltītes dienā. Ap desmitiem no rīta brokastīs bija putra (kas bija vai nu šķidra vai piedegusi), maize un salda tēja; divpadsmitos dienā pasniedza pusdienas, kas sastāvēja vai nu no ūdeņainas dārzeņu zupas, vai putras ar nelielu gaļas piedevu; visbeidzot, vakariņās, ap sešpadsmitiem pēcpusdienā, bija kartupeļi vai putra ar nelielu gaļas gabaliņu, maize un salda tēja. Iesniedzēji apgalvo, ka īso pārtraukumu dēļ starp maltītēm viņi vakaros cieta badu. Turklāt iesniedzēji apgalvo, ka vienreiz viņiem vakariņās tika pasniegti kartupeļi, kas oda pēc puvuma. Savukārt sestdienās un svētdienās iesniedzēji no rīta saņēma sauso pārtiku visai dienai; proti, viņiem izsniedza makaronus un kartupeļu biezeni, ko vajadzēja pagatavot, piepildot iepakojumus ar karstu ūdeni. Iesniedzēji apgalvo, ka šāds ēdiens viņiem izraisīja sāpes un dedzināšanu kuņģī.

Savas uzturēšanās laikā Imigrācijas policijas aizturēšanas iecirknī viņiem tika atļauts iziet no kameras tikai divas reizes un katru reizi ne vairāk par piecpadsmit minūtēm pastaigā pa ēkas iekšējo pagalmu, kuram apkārt bija dzeloņdrātīm apjoztas betona sienas. Otrā viņu pastaiga norisinājās šādos apstākļos. 2003.gada 9.septembrī, kad kāds vīrietis, kurš bija ievietots citā kamerā, sāka uzvesties agresīvi, draudēja, kliedza un trokšņoja, apsargi iepludināja viņa kamerā asaru gāzi. Caur durvīm gāze ieplūda arī iesniedzēju kamerā, kuri tūlīt pat sajuta šīs gāzes izraisīto iedarbību. Viņi izsauca apsargus, kuri viņiem atļāva iziet pagalmā kamēr viņu kamera tika vēdināta. 

ii. Valdības versija

Valdība jo plaši apstrīd iesniedzēju aprakstītos apstākļus. Pamatojot savu versiju, tā iesniedz 2004.gada 19.jūnija Robežsardzes Rīgas reģionālās pārvaldes priekšnieka vēstules kopiju valdības aģentei; šīs vēstules uz lietu attiecināmās daļas lasāmas šādi:

“(...) Saskaņā ar Imigrācijas likuma 58.panta noteikumiem, pirms ārzemnieku izraidīšanas robežsardzes amatpersonām (...) ir tiesības izņemt viņu personīgās mantas, sastādot par tām attiecīgu protokolu vai atzīmējot tās protokolā (...), kas arī tika izdarīts (skatīt personas lietas). Veicot iepriekšminēto personīgo mantu kontroli, nebija iespējams pieaicināt citas, dienestam nepiederošas personas, jo Nelegālo imigrantu pagaidu aizturēšanas iecirknis atrodas Valsts robežsardzes galvenās pārvaldes teritorijā, kas savukārt atrodas bijušajā militārajā bāzē. Šī teritorija ir apjozta ar betona sienu, iekļūšana tajā atļauta tikai ar caurlaidēm (...) un personām, kuras nav saistītas ar dienestu, bez speciālas caurlaides iekļūt [attiecīgajā] teritorijā nav iespējams.

Ievietojot Vikulovu ģimeni Nelegālo imigrantu pagaidu aizturēšanas iecirknī Rīgā, Rūdolfa ielā 5 (...), viņu tiesības uz ģimenes vienotību tika nodrošinātas. Kamera, kurā Vikulovi tika ievietoti, ir paredzēta četrām personām. Šis iecirknis bija atvērts un iekārtots 2003. gada janvārī. Kameras iekārtojums atbilst [attiecīgajiem noteikumiem], kas jo īpaši nosaka, ka personām, kas tur tiek ieslodzītas, ir jārada tādi apstākļi, lai tās nevarētu sev nodarīt kādu kaitējumu vai izkļūt no turienes (policijā ir tāda paša veida telpas). [Šajās] kamerās ievietotajām gultām ir dzelzs rāmji; lai ievērotu sanitāros un higiēnas noteikumus, matrači ir apvilkti ar ādas imitācijas materiālu. Aizturēšanas kamerās ir ventilācijas sistēma; turklāt [tās] tiek vēdinātas un tīrītas divas reizes dienā. Aizturētajām personām izsniedza tīru gultasveļu (veļas mazgāšanas pakalpojumus nodrošināja SIA [“G.P.»]). Darba dienās ēdienu (...) piegādāja trīs reizes dienā SIA [“P”]. Šis pats uzņēmums arī sniedz ēdināšanas pakalpojumus robežsardzes darbiniekiem (...) un sūdzības par ēdiena kvalitāti nav saņemtas.

(...)

Ņemot vērā to, ka izejamās dienās ieslodzītajiem (...) nebija iespējams piegādāt iepriekš pagatavotu ēdienu (...), [viņiem izsniedza] sauso pārtiku.

Savā iesniegumā Vikulovi norāda, ka “gaisma bija ieslēgta cauru diennakti”. Šis apgalvojums arī neatbilst patiesībai, jo imigrācijas dienesta darbiniekiem ir pienākums raudzīties, lai aizturētās personas ievēro spēkā esošo dienas režīmu. Nakts miers ir noteikts (...) laika periodā no plkst. 23.00 līdz 7.00; tādējādi šajā laikā gaisma nevarēja būt ieslēgta; bez tam dienas laikā un ja tas nav nepieciešams, elektriskais apgaismojums netiek ieslēgts (...).

Neatbilst patiesībai arī iesniedzēju apgalvojums par to, ka cita persona būtu bijusi ievietota kamerā, kur tika turēta Vikulovu ģimene. Kā jau iepriekš bija norādīts, Vikuloviem tika nodrošinātas tiesības uz ģimenes vienotību; turklāt laika posmā no 2003. gada 3. septembra līdz 2003. gada 17. septembrim nelegālo imigrantu pagaidu aizturēšanas iecirknī nebija tik liels skaits aizturēto, lai administrācija būtu spiesta ievietot kamerā, kur jau atradās viena ģimene, vēl vienu personu. Nelegālo imigrantu aizturēšanas iecirknī ir četras kameras, kas paredzētas vienpadsmit personām. Bez Vikulovu ģimenes šajā iecirknī vēl bija ievietotas (...):

– 3. septembrī – 5 personas, 4. septembrī – 6, 5. septembrī – 4, 6. septembrī – 4, 7. septembrī – 3, 8. septembrī – 4, 9. septembrī – 6, 10. septembrī – 4, 11. septembrī – 5, 15. septembrī – 5, 16. septembrī – 6, un 17. septembrī – 6 personas.

2003. un 2004. gada laikā iecirkni (...) apmeklēja vairāki ārvalstu vēstnieki un netika saņemta neviena piezīme sakarā ar telpu stāvokli un aizturēšanas apstākļiem (...).

Laika posmā starp 2003. gada 8. septembri un 17. septembri Vikuloviem bija viens viņu ģimenes locekļu apmeklējums un Krievijas Federācijas konsulārā atašeja vizīte; viņi arī izmantoja iespēju apmeklēt notāru [ārpus aizturēšanas iecirkņa telpām]. [Viņiem] tika piedāvāts aizvest viņus uz viņu mājām, lai paņemtu nepieciešamās personīgās mantas un dokumentus, taču Vikulovi atteicās izmantot šo iespēju.

(...)

2003. gada 16. septembrī, plkst. 13.50 Gaļina Vikulova sūdzējās par sāpēm sirds apvidū un viņai tika sniegta nepieciešamā medicīniskā palīdzība (...)”

Īpaši sakarā ar ēdienu, kas tika izsniegts iesniedzējiem viņu uzturēšanās laikā aizturēšanas iecirknī, valdība iesniedz vairāku iesniedzēju aprakstīto faktu norises laikā spēkā bijušo iekšējo instrukciju un rīkojumu kopijas. Viens no šiem dokumentiem paredzēja šādu ieslodzīto dienas režīmu: plkst. 7.00 – celšanās, pēc tam sakopšanās un kameras tīrīšana; plkst. 8.20 – kameras pārbaude; plkst. 9.00 – brokastis, no plkst. 10.00 līdz 16.00 – pārrunas ar robežsardzes amatpersonām, no plkst. 12.00 līdz plkst. 13.00 – pārtraukums pusdienām; plkst. 16.00 – vakariņas, no plkst. 17.00 līdz 22.30 – brīvais laiks ar pārtraukumu kameras tīrīšanai un pārbaudei; vakara sakopšanās plkst. 22.30; plkst. 23.00 – nakts miers. Cits dokuments nosaka sausās pārtikas veidu un daudzumu, kas aizturētajām personām jāsaņem katrā izejamā dienā, proti: no 471 līdz 515 g maizes (atkarībā no miltu kvalitātes), 120 g ātrvārāmo makaronu, 160 g sausā kartupeļu biezeņa, 90 g gaļas konservus vai 152 g zivju konservu, buljona kubiņš, 40 g margarīna, 20 g cukura un 1 g (sic) dabīgās tējas.

Attiecībā uz medicīnisko palīdzību, kas tika sniegta otrajai iesniedzējai, valdība iesniedz aizturēšanas iecirkņa medicīniskā žurnāla kopiju. No tā redzams, ka pēc atgriešanās no Olaines aizturēšanas centra otrā iesniedzēja trīs reizes bija lūgusi un arī saņēmusi medicīnisko palīdzību. Pirmo reizi, 15.septembrī, plkst 11.20 viņa sūdzējās par stiprām galvassāpēm; pēc asinsspiediena izmērīšanas viņa saņēma vienu spazmalgīna tableti, vienu tempalgīna tableti un trīs panangīna tabletes. Otro reizi, 16. septembrī, plkst. 13.05, iesniedzēja atkārtoti sūdzējās par galvas sāpēm un par starpribu neiralģiju; viņai tika veikta intramuskulārā diklofenaka (diclophenac) injekcija, viņa saņēma vienu tempalgīna tableti, korvalolu pilienu veidā un trīs panangīna tabletes. Visbeidzot, trešo reizi, 17.septembrī plkst. 12.15, viņa vēlreiz sūdzējās par galvassāpēm; viņai tika novērotas arī tahikardijas pazīmes un “psiho–emocionālā reakcija”. Viņai tika veikta intramuskulārā spazmalgona injekcija, viņa saņēma vienu nitronga tableti, vienu panangīna tableti un valokordīnu pilienu veidā. Turklāt medicīniskais personāls iedeva iesniedzējai vairākas tabletes līdzņemšanai ceļā “līdz robežai”. 

b) Nelegālo imigrantu aizturēšanas centrs (Olainē)

Tāpat kā attiecībā uz Rīgas aizturēšanas iecirkni, iesniedzēju aizturēšanas apstākļu novērtējums Nelegālo imigrantu centrā Olainē (no 2003.gada 12. līdz 15.septembrim) katrai no pusēm ir visai atšķirīgs. 

i. Iesniedzēju versija

Atbilstīgi iesniedzēju teiktajam, tūlīt pat pēc viņu nogādāšanas Olainē 2003.gada 12.septembrī viņi tika ievietoti atsevišķā kamerā ar restotiem logiem, kurā bija trīs gultas ar gultasveļu, divi galdi un vairāki krēsli. No iesniedzēju paskaidrojumiem izriet, ka tāpat kā iepriekšējā aizturēšanas vietā, tualetes nebija atdalītas no pārējās kameras telpas. Kameras sienas bija netīras un nozīmētas. Iesniedzējiem tika izsniegta pārtika vienā reizē uz turpmākajām piecām dienām: 2 vai 3 kg kartupeļu, 500 g makaronu, 300 g rīsu, 3 zivju kotletes, 3 nelielas zivis, 300 g augu eļļas, burkāni, maizes klaips un dažas garšvielas. Lai šos produktus pagatavotu, iesniedzēji varēja izmantot kopējo virtuvi, kas atradās ārpus viņu kameras; šo virtuvi izmantoja arī citas septiņas personas, kas dzīvoja tajā pašā stāvā.

Otrajā iesniedzēju aizturēšanas dienā Olainē pie viņiem kamerā tika ievietots kāds cits vīrietis. Iesniedzēji sāka protestēt un tika pārvietoti citā, līdzīga veida kamerā, kas bija paredzēta divu cilvēku izmitināšanai; tādējādi pirmajam iesniedzējam bija jāguļ uz grīdas. Jebkurā gadījumā savos vēlākajos paskaidrojumos iesniedzēji atstāsta šo notikumu kā tādu, kas noticis 2003.gada 16.septembrī pēc viņu atgriešanās Rīgas aizturēšanas iecirknī. 

ii. Valdības versija

Valdība apstrīd iesniedzēju versiju. Arī šajā gadījumā tā atsaucas uz Valsts robežsardzes Rīgas reģionālās pārvaldes priekšnieka 2004. gada 19. jūnija vēstuli, kuras attiecīgās daļas lasāmas šādi:

“(...) 2003.gada 12.septembrī, tā kā nebija iespējams izpildīt izraidīšanu paredzētajos termiņos, (...), aizturēšanas termiņš bija pagarināts līdz 2003.gada 19.septembrim un 2003.gada 12.septembrī Vikulovu ģimene tika pārvesta uz Nelegālo imigrantu aizturēšanas centru Olainē. Vikulovus izvietoja pirmajā stāvā (“sieviešu un ģimeņu blokā”).

Ievietojot personu [centrā], ikvienai personai tiek sastādīta personīgā medicīniskā karte. Medicīniskās pārbaudes laikā neviena sūdzība sakarā ar viņu veselības stāvokli [no iesniedzējiem] netika saņemta. 2003.gada 13.septembrī Gaļina Vikulova lūdza medicīnisko palīdzību (viņai bija galvassāpes) un [centra] medicīniskais personāls iedeva viņai divas tempalgīna tabletes. Neviena cita sūdzība par veselības stāvokli nav saņemta; tāpat Vikulovu ģimene nav sūdzējusies par aizturēšanas apstākļiem [centrā].

Neviena cita persona (vīrietis) nav tikusi ievietota Vikulovu kamerā, jo, kā jau tika minēts iepriekš, Vikulovu ģimene tika izvietota “sieviešu un ģimeņu blokā”; aizturētajiem vīriešiem [centrā] paredzēts īpašs bloks. [Centra] telpās var izvietot 50 cilvēku; bet 2003. gada septembrī tur uzturējās tikai 20 personas. Līdz ar to nebija nekādas nepieciešamības nedz ierobežot Vikulovu tiesības uz ģimenes vienotību, nedz ievietot pie viņiem kamerā vēl kādu personu. Vikulovi nav bijuši pārvietoti uz citām telpām; viņi palika vienā un tajā pašā kamerā visu savu uzturēšanās laiku [centrā]. Neviena no aizturētajām personām [centrā] nav gulējusi uz grīdas, jo [centrs] ir pietiekami labi nodrošināts ar mēbelēm.

Sanitārās labierīcības (...) neatrodas telpās, kur tiek turēti aizturētie (...), bet gan bloka vienā galā. Neskatoties uz to, ka remontdarbi tur nav tikuši veikti jau ilgāku laiku. (...) kameru sienas nebija nosmērētas. (...)”

Valdība arī iesniedz ēkas plāna fotokopiju, kurā iesniedzēji bija turēti. No tās redzams, ka tualetes atrodas atsevišķās telpās, vienā no ēkas galiem. 

5. Iesniedzēju izraidīšana

2003. gada 16. septembrī iesniedzēji tika brīdināti, ka nākamajā dienā viņi tiks izraidīti uz Krieviju. Viņiem tika piedāvāts aizvest viņus uz dzīvokli, kurā viņi bija dzīvojuši, lai viņi varētu paņemt viņiem nepieciešamās personīgās mantas; tomēr iesniedzēji atteicās izmantot šo iespēju. Atbilstoši tajā pašā dienā iesniegtajam leitnanta M.H. ziņojumam, iesniedzēju izturēšanās bija drīzāk agresīva un viņi “atsacījās sadarboties”. Atbilstoši iesniedzēju teiktajam, M.H. bija piedāvājis šo iespēju ar nosacījumu, ka iesniedzēji paraksta aizturēšanas un izraidīšanas protokolus; tā kā viņi atteicās to darīt, viņus uz viņu dzīvokli neaizveda.

2003.gada 17.septembrī iesniedzēji tika izraidīti no Latvijas teritorijas. Torīt otrajai iesniedzējai uznāca sirdslēkme. Nekavējoties tika izsaukts centra medicīniskais personāls, kas viņai sniedza pirmo palīdzību injekciju un tablešu veidā līdz brīdim, kad ieradās neatliekamās medicīniskās palīdzības brigāde. Neatliekamās palīdzības ārsti izmeklēja iesniedzēju un paziņoja, ka otrās iesniedzējas veselības stāvoklis nebija tāds, lai viņu ievietotu slimnīcā, un ka tas arī nekavēja viņas izraidīšanu.

Iesniedzēji tika iesēdināti speciālajā transportā un aizvesti Krievijas robežas virzienā. Brauciens ilga aptuveni piecas stundas. Atbilstoši iesniedzēju versijai, kuru valdība neapstrīd, transporta līdzeklis bija vecs un nolietots, bez logiem, ar divām cietām koka sēdvietām; tā kā sēdvietas bija bez roku balstiem, margām vai rokturiem, pagriezienos iesniedzēji krita zemē. Ceļā iesniedzējai divas reizes bijuši sirdsdarbības traucējumi; katru reizi ticis izsaukts ārsts un otrajai iesniedzējai tikusi sniegta nepieciešamā medicīniskā palīdzība.

Tās pašas dienas vakarā iesniedzējus iesēdināja parastajā satiksmes vilcienā, kas brauca uz Maskavu. Neilgi pēc tam, neprecizētā datumā, viņi pārcēlās uz Kaļiņingradu, kur dzīvo arī pašlaik.

2005.gada jūnijā Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa izskatīja jautājumu par iesniedzēju izlikšanu no viņu Rīgas dzīvokļa. Šajā sakarā otrā iesniedzēja bija saņēmusi īstermiņa uzturēšanās vīzu Latvijas konsulātā; tomēr, neskatoties uz to, viņai nebija atļauts ieceļot Latvijā. 

B. Uz lietu attiecināmās nacionālas un starptautiskās tiesību normas 

1. 1994.gada 30.aprīļa Latvijas–Krievijas līgums un vienošanās

1994.gada 30.aprīļa Latvijas–Krievijas līguma attiecīgās normas minētas spriedumā lietā Slivenko c. Lettonie ([GC], Nr. 48321/99, §§ 64–66, CEDH 2003–X).

Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas vienošanās par Skrundas radiolokācijas stacijas tiesisko stāvokli tās demontāžas laikā tika parakstīta 1994.gada 30.aprīlī Maskavā, publicēta 1994. gada 10. decembrī “Latvijas Vēstnesī” un stājās spēkā 1995.gada 27.februārī. Šīs vienošanās uz lietu attiecināmie panti noteica:

1. pants

“Šī vienošanās ir 1994. gada 30. aprīļa “Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma par Krievijas Federācijas Bruņoto spēku pilnīgas izvešanas no Latvijas Republikas teritorijas nosacījumiem, termiņiem un kārtību un to tiesisko stāvokli izvešanas laikā” neatņemama sastāvdaļa.”

2. pants

“1. Skrundas radiolokācijas stacija (tālāk tekstā – “objekts”) ir Krievijas militāra iestāde, kas atrodas civilā kontrolē. Nekas šīs vienošanās ietvaros nepiešķir objektam karabāzes statusu.

2. Objektā ietilpst būves, iekārtas un atsevišķi komponenti, kas uzskaitīti šīs vienošanās 1.pielikumā.

3. Savas pagaidu funkcionēšanas periodā objekts veic kosmiskās telpas novērošanu ar radiolokācijas palīdzību.

(...)

6. pants

“Objekta funkcionēšanas nodrošināšanā tieši nodarbinātā personāla skaits nepārsniegs 599 militāros speciālistus un 199 civilos kalpotājus. Turklāt Krievijas Puse objekta pagaidu funkcionēšanas un demontāžas laikā centīsies samazināt militāro speciālistu skaitu, aizstājot viņus ar civilajiem kalpotājiem. Par civilajiem kalpotājiem var pieņemt atbilstoši kvalificētu personālu no Latvijas Republikas pilsoņiem un personām, kas pastāvīgi dzīvo tās teritorijā.

Minētajā skaitā nav iekļauta objekta apsardze, kā arī personāla ģimenes locekļi (...).”

7. pants

“1. Latvijas Puse pēc Krievijas Puses pieprasījuma izsniedz pagaidu uzturēšanās atļaujas un citus nepieciešamos dokumentus, kas tiek pieprasīti sakarā ar objektu apkalpojošo Krievijas Federācijas pilsoņu un viņu ģimenes locekļu ieceļošanu, izceļošanu, muitas formalitātēm un uzturēšanos Latvijas Republikā. Uz Krievijas personālu, kas tiek nosūtīts darbam objektā, attiecināmi Latvijas Republikas vīzu režīma vispārējie nosacījumi, kas ir spēkā šīs vienošanās parakstīšanas brīdī. Personas, kurām ir dienesta pases, saņem bezmaksas vīzas.

2. Šī panta 1.punktā minētie jautājumi jārisina pa diplomātiskiem kanāliem. Attiecīgie dokumenti jāpieprasa savlaicīgi – parasti 20 dienas iepriekš.”

8. pants

“1. Objektu apkalpojošais personāls ir pakļauts Latvijas Republikas jurisdikcijai, izņemot šī panta 2. un 4.punktā minētos gadījumus.

2. Objektā nodarbināto Krievijas Federācijas pilsoņu darba attiecības, arī darba strīdu izskatīšanu regulē Krievijas Federācijas likumdošanas akti.

3. Latvijas Republikas teritorijā krimināllietas un civillietas, kā arī lietas par administratīvajiem pārkāpumiem, kas ierosinātas pret objekta personālā iekļautajām personām un viņu ģimenes locekļiem, ievērojot šī panta 2. un 4.punkta nosacījumus, ir Latvijas Republikas jurisdikcijā.

Personām, kas iekļautas objekta personālā un ir Krievijas Federācijas pilsoņi, kā arī šo personu ģimenes locekļiem, kuri ir Krievijas Federācijas pilsoņi, Latvijas Republikas iestādēs ir tādas pašas procesuālās tiesības un pienākumi kā Latvijas Republikas pilsoņiem.

(...)”

16. pants

“1. Objekta pagaidu funkcionēšanas periods beidzas 1998.gada 31.augustā.

2. Funkcionējošās radiolokācijas stacijas demontāža sākas 1998.gada 1.septembrī un tiek pabeigta ne vēlāk kā 2000.gada 29.februārī.

(...) Komplektējot personālu demontāžas darbu veikšanai, priekšroka tiek dota Latvijas Republikas iedzīvotājiem.

(...)” 

2. Latvijas–Krievijas 1994.gada 30.aprīļa līgums, Ārvalstnieku likums un lēmums par šī likuma noteikumu piemērošanu

Latvijas tiesību, kā arī Latvijas–Krievijas līguma noteikumi, kas piemērojami šajā lietā, ir citēti spriedumā Sļivenko pret Latviju (Slivenko c. Lettonie [GC], Nr. 48321/99, §§ 49.–66, 2003. gada 9. oktobris, tiks publicēts CEDH 2003–...).

Turklāt Ārvalstnieku likuma 17. pants noteica:

“Termiņuzturēšanās atļauju var saņemt ārvalstnieks vai bezvalstnieks:

1) uz laiku, kas nav ilgāks par sešiem mēnešiem;

2) uz laiku, kāds noteikts darba līgumā vai paredzēts cita uzdevuma veikšanai, kā arī mācību vai zinātniskās sadarbības plānā;

3) uz laiku, kāds ir minēts šā likuma 25. un 26.pantā [attiecībā uz laulības noslēgšanas gadījumiem Latvijā likumīgi dzīvojošo personu un ārvalstnieku vai bezvalstnieku starpā].

Šā panta 1. un 2.punktā minētajos gadījumos termiņuzturēšanās atļauja izsniedzama arī ārvalstnieka vai bezvalstnieka ģimenes locekļiem.”

Šā paša likuma 23.–1.pants, kas pievienots ar 1996.gada 18.decembra likumu un stājās spēkā 1997.gada 21.janvārī, noteica šādi:

“Pastāvīgās uzturēšanās atļauju var saņemt tie ārvalstnieki, kuri 1992.gada 1.jūlijā bija bez termiņa ierobežojuma pierakstīti (reģistrēti dzīvesvietā) Latvijas Republikā, ja viņi pastāvīgās uzturēšanās atļaujas pieprasīšanas brīdī ir bez termiņa ierobežojuma pierakstīti (reģistrēti dzīvesvietā) Latvijas Republikā un ir reģistrēti Iedzīvotāju reģistrā.

Bijušās PSRS pilsoņiem, kas citas valsts pilsonību ieguvuši līdz 1996.gada 1.septembrim, iesniegums ar lūgumu izsniegt pastāvīgās uzturēšanās atļauju jāiesniedz līdz 1997.gada 31.martam, bet bijušās PSRS pilsoņiem, kas citas valsts pilsonību ieguvuši pēc 1996.gada 1.septembra, attiecīgais iesniegums jāiesniedz sešu mēnešu laikā no citas valsts pilsonības iegūšanas dienas.

Šis pants neattiecas uz:

1) Latvijas teritorijā dislocētā Krievijas Federācijas militārā objekta funkcionēšanas nodrošināšanā un demontāžā nodarbinātajiem militārajiem speciālistiem, kā arī šajā nolūkā uz Latviju komandētajām civilpersonām;

2) personām, kuras atvaļinātas no aktīvā militārā dienesta pēc 1992.gada 28.janvāra, ja šīs personas dienestā iesaukšanas brīdī nav pastāvīgi dzīvojušas Latvijas teritorijā vai nav Latvijas pilsoņu ģimenes locekļi;

3) šā panta trešās daļas 1. un 2.punktā minēto personu laulātajiem un kopā ar tām dzīvojošajiem ģimenes locekļiem – bērniem un citiem apgādājamiem, ja viņi ieradušies Latvijā sakarā ar Krievijas Federācijas (PSRS) bruņoto spēku militārpersonas dienestu, – neatkarīgi no laika, kad viņi ieradušies Latvijā.”

Latvijas Republikas Augstākās Padomes 1992.gada 10.jūnija lēmums par kārtību, kādā stājas spēkā un tiek piemērots Ārvalstnieku likums noteica šī likuma darbības jomu. Tostarp tas paredzēja, ka ārvalstniekiem un bezvalstniekiem, kuri uzturējās Latvijā bez pastāvīga dzīvesvietas pieraksta šī likuma spēkā stāšanās brīdī, viena mēneša laikā, sākot no dienas, kad likums stājas spēkā, ir jāiesniedz iesniegums par uzturēšanās atļaujas izsniegšanu, pretējā gadījumā viņiem tiek piemērots izbraukšanas rīkojums. 

3. Imigrācijas likums

2003.gada 1.maijā Ārvalstnieku likums tika aizstāts ar Imigrācijas likumu, kura attiecīgie panti nosaka šādi:

47. pants

“(1) Pārvaldes priekšnieks vai amatpersona 10 dienu laikā no šajā daļā 1. un 2. punktā minēto apstākļu konstatēšanas dienas pieņem lēmumu par ārzemnieka piespiedu izraidīšanu, ja:

1) ārzemnieks nav izceļojis no Latvijas Republikas septiņu dienu laikā pēc izbraukšanas rīkojuma saņemšanas un nav to apstrīdējis, iesniedzot sūdzību Pārvaldes priekšniekam (...), vai ja Pārvaldes priekšnieks to ir noraidījis;

(...)

(2) Šā panta pirmās daļas 1.punktā minētajā gadījumā pieņemtais lēmums par ārzemnieka piespiedu izraidīšanu no Latvijas Republikas nav pārsūdzams.

(...).

(4) Ja apstākļi ir mainījušies, Pārvaldes priekšniekam ir tiesības atcelt lēmumu par ārzemnieka piespiedu izraidīšanu.”

(...)

50. pants

“(1) Ārzemnieku piespiedu izraidīšanas kārtību nosaka Ministru kabinets

(2) Ārzemnieka piespiedu izraidīšanu veic Valsts robežsardze.”

51.§1. pants

“(1) Valsts robežsardzes amatpersonai ir tiesības aizturēt ārzemnieku:

(...)

(3) lai izpildītu lēmumu par ārzemnieka piespiedu izraidīšanu no Latvijas Republikas.”

52. pants

“(1) Valsts robežsardzes vai Valsts policijas amatpersona, aizturot ārzemnieku, sastāda aizturēšanas protokolu.

(2) Aizturēšanas protokolā norāda tā sastādīšanas laiku, vietu, protokola sastādītāja amatu, vārdu un uzvārdu, ziņas par aizturēto, aizturēšanas laiku un motīvus. Protokolu paraksta amatpersona, kura to sastādījusi, un aizturētais. Ja aizturētais atsakās parakstīt protokolu, to norāda protokolā.”

53. pants

“Valsts policijas amatpersonai šā likuma 51.pantā minētajos gadījumos ir tiesības aizturēt ārzemnieku [un turēt viņu apsardzībā] uz trim stundām līdz nodošanai Valsts robežsardzei.”

54. pants

“(1) Valsts robežsardzes [kompetentajai] amatpersonai šā likuma 51.pantā minētajos gadījumos ir tiesības aizturēt ārzemnieku līdz 10 diennaktīm.

(2) Aizturēt ārzemnieku (…) ilgāk par 10 diennaktīm Valsts robežsardzes amatpersonai ir tiesības tikai ar tiesneša lēmumu. Pamatojoties uz Valsts robežsardzes amatpersonas iesniegumu, tiesnesis pieņem lēmumu par ārzemnieka aizturēšanu uz laiku līdz diviem mēnešiem vai par aizturēšanas atteikumu.

(3) Ja tiesneša lēmumā norādītajā termiņā ārzemnieku nav bijis iespējams izraidīt, tiesnesis, pamatojoties uz Valsts robežsardzes amatpersonas iesniegumu, pieņem lēmumu par aizturēšanas termiņa pagarināšanu uz laiku līdz sešiem mēnešiem vai par atteikumu pagarināt aizturēšanas termiņu.

(4) Valsts robežsardzes [kompetenta] amatpersona iesniegumu par aizturēšanas termiņa pagarināšanu var iesniegt tiesai trīs reizes, taču kopējais aizturēšanas termiņš nedrīkst pārsniegt 20 mēnešus.

(…)”

55. pants

“(1) (…) Aizturēšanas termiņu skaita no brīža, kad ārzemnieks nogādāts Valsts robežsardzes vai Valsts policijas telpās, lai sastādītu aizturēšanas protokolu.

(2) Valsts robežsardzes [kompetenta] amatpersona nogādā ārzemnieku pie tiesneša ne vēlāk kā 24 stundas pirms šā likuma 54.panta pirmajā daļā noteiktā termiņa (…); ja nepieciešams, pieaicina tulku.

(3) Tiesnesis nekavējoties izskata iesniegtos materiālus (…), uzklausa Valsts robežsardzes amatpersonas sniegto informāciju un ārzemnieka vai viņa pārstāvja paskaidrojumus.

(…)

(4) Tiesneša lēmuma norakstu nosūta Valsts robežsardzei 24 stundu laikā no Valsts robežsardzes iesnieguma saņemšanas brīža.

(6) Tiesneša lēmumu tiesnesis var atcelt, ja tiek iesniegts prokurora protests; neatkarīgi no jebkāda protesta šo lēmumu var atcelt augstākstāvošās tiesu instances priekššēdētājs.”

56. pants

(1) Aizturētajam vai apsardzībā turētai personai ir tiesības savu likumīgo interešu aizstāvībai pārsūdzēt aizturēšanu prokuratūrā, sazināties ar savas valsts konsulāro iestādi un saņemt juridisko palīdzību. Ar šīm tiesībām ārzemnieku iepazīstina aizturēšanas brīdī.

(2) Aizturētajam vai apsardzībā turētam ārzemniekam ir tiesības personiski vai ar sava pārstāvja palīdzību iepazīties ar materiāliem, kas saistīti ar viņa aizturēšanu.

(3) Aizturētajam vai apsardzībā turētam ārzemniekam nodrošina tiesības sazināties viņam saprotamā valodā, ja nepieciešams, izmantojot tulka pakalpojumus.

59. pants

“Aizturēto vai apsardzībā turamo ārzemnieku izmitina speciāli iekārtotā telpā, šķirti no personām, kuras tiek turētas aizdomās par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu. Ārzemnieku pārvadā ar to pašu transportu, ar kuru pārvadā personas, kuras tiek turētas aizdomās par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, bet šķirti no tām.”

63 § 2

“Ārzemnieku var iekļaut [personu, kurām ieceļošana Latvijas Republikā aizliegta] sarakstā, nosakot ieceļošanas aizliegumu uz pieciem gadiem, ja pieņemts lēmums par viņa piespiedu izraidīšanu.”

“Aizturēto vai apsardzībā turamo ārzemnieku izmitina speciāli iekārtotā telpā, šķirti no personām, kuras tiek turētas aizdomās par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu. Ārzemnieku pārvadā ar to pašu transportu, ar kuru pārvadā personas, kuras tiek turētas aizdomās par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, bet šķirti no tām.”

2003.gada 29.aprīlī pieņemto noteikumu Nr.212 “Par ārzemnieku piespiedu izraidīšanas kārtību, izceļošanas dokumenta formu un tā izsniegšanas kārtību 4. pants nosaka:

“Valsts robežsardzes [kompetentā] amatpersona paziņo ārzemniekam lēmumu par viņa piespiedu izraidīšanu viņam saprotamā valodā (ja nepieciešams, pieaicinot tulku); amatpersona viņam paskaidro lēmuma būtību, kā arī tā pārsūdzības iespējas. Pēc iepazīšanās ar lēmumu par piespiedu izraidīšanu ārzemnieks to paraksta un viņam tiek izsniegts viens lēmuma eksemplārs. Ja ārzemnieks atsakās ar savu parakstu apstiprināt lēmuma paziņošanu, Robežsardzes amatpersona to atzīmē lēmuma norakstā. Ārzemniekam ir tiesības rakstiski paskaidrot sava atteikuma iemeslus.”

Pārējie iepriekšminēto noteikumu panti nosaka izceļošanas dokumenta formu un saturu, kārtību, kādā notiek izraidāmo ārzemnieku identifikācija, utt. 

4. Prokuratūras likums

1994.gada 19.maija Prokuratūras likuma attiecīgās normas nosaka šādi:

6. panta 3. un 4. punkts

“(...) (3) Prokurora rīcība pārsūdzama šajā likumā un procesuālajos likumos noteiktajos gadījumos un kārtībā. Sūdzības jautājumos, kas ir tikai prokuratūras kompetencē, iesniedzamas vienu pakāpi augstākas prokuratūras iestādes virsprokuroram, bet par Ģenerālprokuratūras prokurora rīcību – ģenerālprokuroram. Šo amatpersonu pieņemtie lēmumi ir galīgi.

(4) Amatā augstāks prokurors ir tiesīgs pieņemt savā lietvedībā jebkuru lietu, [kas atrodas prokurora kompetencē] bet nav tiesīgs uzdot prokuroram veikt darbības pret viņa pārliecību. (...)”

9. pants

“(1) Prokurora likumīgās prasības ir obligātas visām personām Latvijas Republikas teritorijā.

(2) Par prokurora likumīgo prasību neizpildi personas sauc pie likumā noteiktās atbildības.”

15. pants

“(1) Prokurors likumā noteiktajā kārtībā uzrauga tiesas piespriesto brīvības atņemšanas sodu izpildi un vietas, kur tiek turētas apcietinātās, aizturētās un apsardzībā turamās personas (...).

(2) Prokuroram ir tiesības un pienākums nekavējoties pieņemt lēmumu un atbrīvot no brīvības atņemšanas vai ierobežošanas vietām tur nelikumīgi turētās personas.

(3) Prokurora protests attiecībā uz brīvības atņemšanas vietā esošai personai nelikumīgi uzlikto sodu aptur tā tālāko izpildi līdz protesta izskatīšanai.”

16. panta 1. un 3. punkts

“(1) Prokurors, saņēmis informāciju par likuma pārkāpumu, likumā noteiktajā kārtībā izdara pārbaudi, ja:

(...)

2) ir pārkāptas rīcības nespējīgo, ierobežoti rīcībspējīgo, invalīdu, nepilngadīgo, ieslodzīto vai citu tādu personu tiesības un likumīgās intereses, kurām ir ierobežotas iespējas aizstāvēt savas tiesības.

(...)

(3) Prokurors izdara pārbaudi arī tad, ja ir saņemts iesniegums no personas par tās tiesību vai likumīgo interešu pārkāpumu, turklāt šis iesniegums jau ir izskatīts kompetentā valsts institūcijā un ir saņemts tās atteikums novērst iesniegumā minēto likuma pārkāpumu vai likumā noteiktajā termiņā vispār nav sniegta atbilde. Šāds iesniegums ir iesniedzams prokuratūrai rakstveidā (...).”

17. pants

“1. Prokuroram, likumā noteiktajā kārtībā veicot iesnieguma pārbaudi, ir tiesības:

1) pieprasīt un saņemt no valsts pārvaldes institūcijām (...) normatīvus aktus, dokumentus un citu informāciju (...) kā arī netraucēti ieiet šo institūciju telpās;

2) uzdot uzņēmumu, iestāžu (...) vadītājiem un citām amatpersonām veikt pārbaudes, revīzijas un ekspertīzes, iesniegt atzinumus, kā arī sniegt speciālistu palīdzību (...);

3) uzaicināt personu un saņemt no tās paskaidrojumus par likuma pārkāpumu (...).

2. Prokuroram, konstatējot likuma pārkāpumu, atbilstoši tā raksturam, ir pienākums:

1) brīdināt par likuma pārkāpuma nepieļaujamību;

2) iesniegt protestu vai iesniegumu par nepieciešamību novērst likuma pārkāpumu;

3) iesniegt prasības pieteikumu tiesā;

4) ierosināt krimināllietu;

5) ierosināt izskatīt jautājumu par sauk­šanu pie administratīvās vai disciplinārās atbildības.”

18. pants

“Ja personas rīcībā ir konstatētas likuma pārkāpuma pazīmes vai pazīmes, kas liecina par prettiesiskas darbības iespējamību, prokurors šai personai rakstveidā izsaka brīdinājumu (...).”

19. pants

“(1) Protests iesniedzams par valsts pārvaldes institūciju, (...) iestāžu, organizāciju un amatpersonu pieņemtajiem, bet likumam neatbilstošajiem juridiskajiem aktiem. Protests iesniedzams tai pašai institūcijai vai amatpersonai, kas šādu aktu pieņēmusi, vai augstākai institūcijai vai amatpersonai.

(2) Protests jāizskata un par rezultātiem jāpaziņo prokuroram 10 dienu laikā no tā saņemšanas dienas. Ja protests iesniegts koleģiālai institūcijai, prokurors var noteikt ilgāku tā izskatīšanas termiņu.

(3) Ja protests tiek nepamatoti noraidīts vai uz to netiek sniegta atbilde, prokurors ir tiesīgs mēneša laikā no protesta izskatīšanas termiņa beigām griezties tiesā ar pieteikumu par nelikumīgā akta atcelšanu un par atbildīgās personas saukšanu pie likumā noteiktās atbildības. Prokurora pieteikums tiesā aptur noprotestētā akta darbību.”

20. pants

“(1) Ja nepieciešams pārtraukt nelikumīgu darbību, novērst šādas darbības sekas vai nepieļaut pārkāpumu, prokurors iesniedz rakstveida iesniegumu attiecīgajai (...) iestādei (...).

(2) Iesniegumā izteikto prasību izpildes un atbildes sniegšanas termiņu nosaka prokurors, ievērojot pārkāpuma raksturu un tā novēršanai nepieciešamo laiku.

(3) Ja iesniegumā izteiktās prasības netiek izpildītas vai uz to netiek sniegta atbilde, prokurors ir tiesīgs griezties tiesā vai citā kompetentā institūcijā ar pieteikumu par personas saukšanu pie likumā noteiktās atbildības.”

5. Likums par iesniegumu, sūdzību un priekšlikumu izskatīšanu valsts un pašvaldības iestādēs

1994.gada 27.oktobra likums par Iesniegumu, sūdzību un priekšlikumu izskatīšanas kārtību valsts un pašvaldību institūcijās garantē ikvienai personai tiesības saņemt motivētu atbildi no varas iestādes, kurā tā griezusies (1.pants). Tas nosaka kārtību, kādā tiek izskatīti fizisko personu iesniegumi valsts institūcijās, un nosaka to izskatīšanas un atbildes sniegšanas termiņus. Parasti atbilde sniedzama 15 dienu laikā; tomēr, ja attiecīgā jautājuma risināšanai nepieciešama papildu pārbaude vai papildu ziņas, šis termiņš var tikt pagarināts līdz 30 dienām vai pat ilgāk ar nosacījumu, ka attiecīgā persona tiek par to brīdināta (8.panta 1.punkts).

C. Eiropas Padomes Eiropas Komitejas spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas rīcības vai sodīšanas novēršanai secinājumi (CPT)

Savas pirmās vizītes Latvijā laikā 1999.gadā CPT pārstāvji apmeklēja Nelegālo imigrantu pagaidu aizturēšanas iecirkni Rīgā, kas tolaik atradās Gaiziņa ielā (CPT/inf. dokuments (2001) 27, 69.punkts – 82). Tā kā 2002.gadā šī iestāde tika pārcelta uz Rūdolfa ielu 5, šīs jaunās telpas CPT pagaidām nav apmeklējusi.

Savas otrās vizītes laikā, no 2002.gada 25.septembra līdz 4.oktobrim, CPT apmeklēja Aizturēšanas centru Olainē. Šīs vizītes atskaites ziņojuma, kas tika publicēts 2005.gada 10.maijā (CPT/Inf (2005)8), uz lietu attiecināmā daļa iekļauj šādus secinājumus un rekomendācijas [Tiesas sekretāra neoficiāls tulkojums franču valodā]:

“(...) B. Olaines nelegālo imigrantu aizturēšanas centrs

1. Ievadinformācija

43. Ārvalstu pilsoņus, kuri uzturas Latvijas Republikā nelikumīgi, policijas vai robežsardzes darbinieki var aizturēt uz laiku līdz 72 stundām. Pēc prokurora pieprasījuma šis periods var tikt pagarināts līdz desmit dienām, pirms tiek pieņemts lēmums par piespiedu izraidīšanu. Tomēr ārvalstu pilsoņiem, pret kuriem ir ticis pieņemts izbraukšanas rīkojums, var tikt piemērota arī tālāka brīvības atņemšana, jo Latvijā viņu aizturēšana, gaidot izraidīšanu no valsts, nav ierobežota laikā. (...)

(...)

45. Centrs, kas ir Robežsardzes pārvaldībā, izvietots taisnstūrveida divstāvu ēkā, kas atrodas Olaines cietuma iekšējā teritorijā aptuveni 20 kilometrus uz dienvidiem no Rīgas. Tur tiek uzņemti kā nelegālie imigranti, tā arī patvēruma meklētāji, kuru iesniegumi ir bijuši noraidīti. Vairākums tur izvietoto aizturēto personu bija vai nu bijušās Padomju Savienības republiku pilsoņi vai personas, kas bija kļuvušas par bezvalstniekiem ar šo valsti sais­tīto notikumu rezultātā. Oficiāli centrā ir 66 gultas vietas, bet vizītes laikā 2002. gadā tur atradās 40 aizturēto (viņu starpā nebija nepilngadīgo bez pavadības).

2. Slikta apiešanās

46. Delegācija nav saņēmusi nevienu sūdzību par sliktu fizisku apiešanos ar ārvalstniekiem no robežsardzes personāla puses Olainē. Vairākums aizturēto raksturoja personāla izturēšanos pret viņiem kā tādu, kas bija “diezgan laba” līdz “ļoti labai” un delegācija bija novērojusi, ka attiecības aizturēto un personāla starpā bija drīzāk neformālas. Saziņas problēmu nebija, jo visi centra darbinieki runāja krievu valodā un katrā postenī bija kāds no robežsargiem, kas varēja sazināties elementārā angļu valodā.

4. Aizturēšanas apstākļi

47. Materiālie aizturēšanas apstākļi centrā, kur nesen bija veikts daļējs remonts, kopumā bija apmierinoši. Aizturētās personas bija izvietotas plašās kamerās (piemēram, trīs aizturētie 32 m² lielā kamerā, četri aizturētie 64 m² kamerā), kas bija labi apgaismotas un vēdinātas, tīras un tajās bija piemērotas mēbeles.

Tomēr apstākļus dažās centra daļās (piemēram, virtuve un sanitārās labierīcības) nevarētu nosaukt par apmierinošiem. CPT ir gandarīta, uzzinot, ka iepriekšminētās daļas bija no jauna izremontētas pēc mūsu apmeklējuma (cf. Latvijas varas iestāžu 2003. gada 29. janvāra vēstule).

48. CPT ir nobažījusies par aizturēšanas apstākļiem divās “karantīnas kamerās”, kas atrodas ēkas pirmajā stāvā. Šīs divas kameras tika izmantotas, lai tur ievietotu jaunuzņemtās aizturētās personas (kuras tur uzturējās pirmās divas nedēļas pēc savas ierašanās), kā arī drošības un disciplīnas nolūkos.

Šo kameru platība ir 12,5 m²; tās bija pienācīgi mēbelētas. Tomēr šīs telpas bija ļoti aukstas un tajās gandrīz nemaz neieplūda dabīgā dienas gaisma (logiem priekšā bija metāla plāksnes). Turklāt mākslīgais apgaismojums tur drīzāk bija viduvējs. CPT iesaka veikt attiecīgus pasākumus, lai uzlabotu apkuri un apgaismojumu “karantīnas kamerās”.

Delegācijai arī kļuva zināms, ka šajās kamerās dažreiz tika ievietotas pat piecas aizturētās personas; šāds skaits ir pārāk liels. CPT rekomendē katrā no šīm “karantīnas kamerām” vienlaicīgi turēt ne vairāk par trim personām.

49. Parastās aizturēšanas centra kameras netika slēgtas diennakts lielāko daļu un aizturētās personas varēja ik dienas uz vienu stundu iziet ārā pastaigā. Tomēr CPT bažas izraisa tas, ka personām, kuras centrā uzturas ilgāku laiku, nav paredzēta nekāda viņām piemērota aktivitāšu programma. Šīs personas pavadīja laiku, lasot žurnālus (lielākoties vecus), skatoties televizoru, spēlējot kārtis un vingrinoties sporta zālē. Bez tam bērniem netika piedāvātas nekādas viņu vecumam piemērotas aktivitātes.

CPT rekomendē veikt pasākumus, lai ārvalstniekiem, kuri tiek turēti Olaines nelegālo imigrantu aizturēšanas centrā nodrošinātu plašāku aktivitāšu izvēli. Jo ilgāku laiku persona atrodas centrā, jo vairāk aktivitāšu tai būtu jāpiedāvā. Turklāt, un jo īpaši, speciāli pasākumi ir jāveic, lai nodrošinātu, ka bērniem un pusaudžiem tiek piedāvātas viņu vecumam atbilstošas aktivitātes.

Ņemot vērā to, ka centrā nav speciāli izglītotu darbinieku sociālajā jomā, CPT aicina Latvijas varas iestādes nodrošināt pastāvīgus sociālā darba asistenta (–es) apmeklējumus.

4. Medicīniskā aprūpe

50. Medicīnisko palīdzību iestādē nodrošināja attiecīgais medicīniskais personāls: divi vispārēja profila ārsti terapeiti un trīs feldšeri, kuri tur uzturējās cauru diennakti.

Aizturētās personas varēja pietiekami īsā laikā kontaktēties ar medicīnisko personālu un delegācijai radās labvēlīgs iespaids par mediķu pūlēm sniegt nepieciešamo palīdzību. Tās aizturētās personas, kuras tika no jauna uzņemtas centrā, izgāja medicīnisko apskati pie kāda no medicīniskā personāla pārstāvjiem 24 stundu laikā pēc viņu ierašanās.

51. Iestādes rīcībā esošās medicīniskās iekārtas un aprīkojums ir ļoti primitīvs un nepietiekams; piemēram, viņu rīcībā nebija pat stetoskopu vai piemērotu mērīšanas iekārtu. CPT rekomendē Latvijas varas iestādēm pieņemt attiecīgus pasākumus, lai iestādi nodrošinātu ar adekvātu medicīnisko aprīkojumu.

52. Attiecībā uz ārstēšanas pakalpojumiem, jāatzīmē, ka par cik aizturētajām personām nebija veselības apdrošināšanas, tām bija tiesības saņemt tikai bezmaksas neatliekamo medicīnisko palīdzību. Delegācija bija atzīmējusi, ka šāds stāvoklis bija izraisījis nelabvēlīgas sekas vairākos gadījumos. Piemēram, vairākām aizturētajām personām bija grūtības saņemt adekvātu medicīnisko palīdzību (tai skaitā pie zobārsta) vai saņemt ārsta pakalpojumus ārpus iestādes sienām. Delegācija arī pauž nopietnas bažas sakarā ar nepiemērotu medikamentu krājumu centrā.

CPT rekomendē Latvijas varas iestādēm nodrošināt, lai visas aizturētās personas varētu saņemt ārstniecības pakalpojumus (tai skaitā arī zobārstniecības pakalpojumus) un medikamentus atbilstoši viņu veselības stāvoklim. Centram ir jāpiešķir pietiekami finansiāli līdzekļi lai nodrošinātu bezmaksas ārstēšanu un medikamentus tiem ārvalstniekiem, kuri paši nav spējīgi par tiem samaksāt.

53. Daži no aizturētajiem Olaines centrā cieta no satraukuma, depresijas, miega traucējumiem utt., taču nevarēja saņemt psihiatra vai psihologa palīdzību. CPT aicina Latvijas varas iestādes nodrošināt, lai centru regulāri apmeklētu ārsts psihiatrs un psihologs.

(...)

6. Kontakti ar ārpasauli

57. Olainē aizturētajām personām bija tiesības uz apmeklējumiem katru dienu divarpus stundu garumā un administrācija šim nolūkam bija pienācīgi iekārtojusi telpas, tostarp arī vienu istabu laulāto apmeklējumiem. Daži aizturētie, kuru tuvinieki dzīvoja Rīgas apkaimē, tādējādi varēja baudīt ilglaicīgas tikšanās. Tomēr, lielāko daļu aizturēto neviens neapmeklēja, jo viņu tuvinieki dzīvo vai nu Latvijas attālākos rajonos vai ārzemēs.

CPT ir gandarīta, ka vēstuļu sūtīšanai un saņemšanai nav noteikti nekādi ierobežojumi; vēl jo vairāk, iestāde bez maksas izsniedza aizturētajām personām aploksnes un pastmarkas. Aizturētie arī varēja izmantot iestādes telefonu, ja viņiem bija naudas līdzekļi, lai samaksātu par sarunām. (...)

(...)

8. Kārtība, kādā tiek iesniegtas sūdzības un notiek pārbaudes

60. Delegācija tika informēta par to, ka Olaines centrā turētās personas varēja iesniegt sūdzības iestādes priekšniekam, kā arī ārpus centra esošajās iestādēs – tiesās, prokuratūrā un Valsts cilvēktiesību birojā.

61. Kompetentais prokurors, kā arī Valsts robežsardzes Centrālās pārvaldes inspekcija veica regulāras pārbaudes centrā.

CPT vēlētos saņemt sīkāku informāciju (piemēram, par pārbaužu biežumu, izdarītajiem secinājumiem utt.) par Valsts robežsardzes Centrālās pārvaldes inspekcijas apmeklējumiem 2002. gadā un par pasākumiem, kurus varas iestādes pieņēma attiecīgo pārbaužu rezultātā.(...)”

Latvijas valdības atbildes uz iepriekšminēto ziņojumu (CPT/Inf (2005)9) attiecīgās daļas lasāmas šādi (neoficiāls tulkojums franču valodā, ko veicis Tiesas sekretārs):

“(...) Sakarā ar Olaines centra dzīvojamo telpu labiekārtojumu (...), paskaidrojam, ka karantīnas kameru apkure un apgaismojums ir atbilstoši.

(...)

Aizturētajām personām, kurām ir bērni, tiek dota iespēja izglītot savus bērnus. Ja vecāki vēlas savu bērnu sūtīt skolā, šis jautājums tiek atrisināts pozitīvi; tomēr jāpiebilst, ka līdz šim neviena no aizturētajām personām nav izteikusi šādu vēlēšanos.

Siltajā gada laikā bērniem ir iespēja uzturēties [centra] pagalmā un tur nodarboties ar dažādām aktivitātēm piemēroti viņu vecumam. Priekš aizturētajām personām, kuras centrā uzturas ilgāku laiku, nav paredzēta speciāla programma brīvā laika pavadīšanai, tādējādi katrs var izvēlēties, kā pavadīt savu brīvo laiku atbilstoši savām interesēm. [Centrā] ir pieejami televizori [un] grāmatas, kā arī citas brīvā laika pavadīšanas iespējas. Nākotnē ir paredzēts piedāvāt aizturētajām personām vairāk iespēju fiziskām nodarbībām. [Centra] dienas režīms ir ticis mainīts tā, lai aizturētām personām sniegtu iespēju biežākām un ilgākām pastaigām. Katrai aizturētajai personai tiek izsniegts tai nepieciešamais pastmarku un aplokšņu skaits, kas tiek attiecīgi atzīmēts [aizturēšanas centra] reģistrācijas žurnālā.

[Centrs] ir nodrošināts ar atbilstošu medicīnisko aprīkojumu, kura atbilstība pašreizējām prasībām atkarīga no finansējuma resursiem; tāpat, tiek sniegta nepieciešamā medicīniskā palīdzība. [Centrā] paredzēta pilnas slodzes psihologa štata vieta.

Sakarā ar iepriekšminēto ekspertu ziņojumā izteikto prasību iegūt papildu informāciju par Olaines [centrā] Valsts robežsardzes vadības veiktajām inspekcijas pārbaudēm, informēju jūs, ka 2002. gada laikā (...) bija notikušas deviņas pārbaudes un ka pēc katras no tām tika sastādīts ziņojums un konstatēto trūkumu (...) novēršanas plāns (...).

(...)

Pēc [CPT] vizītes Olaines [centrā] 2002. gadā, tika pieņemti sekojoši pasākumi:

– tika veikts aizturētām personām paredzēto telpu, medicīniskā dienesta telpu, dušu un vannas istabu remonts;

– medicīniskā dienesta vajadzībām tika iegādāts nepieciešamais aprīkojums: divas gultas, viens aizslietnis, skapis medikamentu uzglabāšanai, medicīniskais galds [sic];

– neatliekamās medicīniskās palīdzības telpa tiek regulāri apgādāta ar medikamentiem (iepirkuma līgums tika noslēgts ar SIA “R.P.”);

– tika nodrošināta elementārās medicīniskās palīdzības sniegšana (šajā nolūkā tika noslēgti līgumi ar šādām ārstniecības iestādēm: Olaines Veselības centrs, Jelgavas Neiropsihiatriskā slimnīca un Valsts Tuberkulozes centrs);

– tika nodrošināti atbilstoši tīrības uzturēšanas un higiēnas apstākļi (regulāri tiek iegādāti dezinfekcijas līdzekļi);

– apgaismojums un apkure tika uzlaboti medicīniskā dienesta telpās (papildus iegādāti divi eļļas radiatori).

Šī gada decembra beigās [centrā] tiks uzstādīta gāzes apkures iekārta, kas [centra telpās] nodrošinās siltumu un pastāvīgu siltā ūdens padevi. (...)”

SŪDZĪBAS

1. Iesniedzēji uzskata, ka viņu sakarā pieņemto izbraukšanas rīkojumu izpildes procedūra (viņu aizturēšanas apstākļi Rīgas pagaidu aizturēšanas iecirknī un Olaines nelegālo imigrantu aizturēšanas centrā, otrajai iesniedzējai sniegtās medicīniskās palīdzības kvalitāte, veids, kādā viņi bija nogādāti līdz robežai un iesēdināti vilcienā) sasniedza to minimālo smaguma slieksni, lai to varētu kvalificēt kā necilvēcīgu un pazemojošu apiešanos Konvencijas 3.panta izpratnē. Saskaņā ar iesniedzēju teikto, šis pārkāpums ir jo smagāks tāpēc, ka tas skāra trešo iesniedzēju, kurš faktu norises laikā nebija pilngadīgs.

2. Atsaucoties uz Konvencijas 5.panta 1.f apakšpunktu iesniedzēji sūdzas par to, ka lēmumi par viņu piespiedu izraidīšanu bija pieņemti pēc viņu aizturēšanas datuma. Viņi uzsver, ka tādējādi šī novēlojuma dēļ viņu turēšana ieslodzījumā bija nelikumīga.

3. Atsaucoties uz Konvencijas 5.panta 2.punktu iesniedzēji sūdzas par to, ka viņu aizturēšanas protokols viņiem tika uzrādīts latviešu valodā, kuru viņi nesaprata, nevis viņu dzimtajā, krievu valodā.

4. Atsaucoties uz Konvencijas 8.pantu iesniedzēji sūdzas par to, ka viņu izraidīšana no Latvijas teritorijas ir nepamatots viņu tiesību uz privāto un ģimenes dzīvi aizskārums.

5. Bez tam iesniedzēji uzskata, ka 8.pants ticis pārkāpts arī tajā ziņā, ka gan Rīgā, gan Olaines Nelegālo imigrantu aizturēšanas centrā visi iesniedzēji tika ievietoti kopā vienā kamerā, kā arī tas, ka pie viņiem tika ievietotas svešas, ģimenei nepiederošas personas.

6. Iesniedzēji arī izvirza sūdzību par diskrimināciju, ko aizliedz Konvencijas 14.pants. Saskaņā ar viņu teikto, Latvijas varas iestādes viņus vajā viņu pilsonības un krieviskās izcelsmes dēļ. Otrā iesniedzēja uzskata sevi par diskriminācijas upuri attiecībā uz to tiesību baudīšanu, ko viņai garantē Konvencijas 8.pants, – diskriminācijas, kas balstīta uz viņas ģimenes stāvokli, proti, uz to, ka viņa ir Krievijas bijušās militārpersonas sieva.

7. Visbeidzot, iesniedzēji apgalvo, ka viņu aizturēšanas laikā, 2003.gada 3.septembrī, Valsts robežsardzes darbinieki viņiem uzdevuši jautājumus sakarā ar viņu iesniegto iesniegumu Tiesā. Atbilstoši viņu teiktajam, runa ir par viņu tiesību griezties ar sūdzību Tiesā kavējumu, ko aizliedz Konvencijas 34.panta pēdējais teikums.

JURIDISKAIS ASPEKTS

A. Sūdzība sakarā ar Konvencijas 3. pantu

Iesniedzēji sūdzas, ka viņu aizturēšanas apstākļus un vispār veidu, kādā bija veikta viņu piespiedu izraidīšana no Latvijas, jāuzskata par neatbilstošu Konvencijas 3. pantam, kas nosaka šādi:

“Nevienu nedrīkst spīdzināt vai cietsirdīgi vai pazemojoši ar viņu apieties vai sodīt...»

1. Par Valdības iebildumu

a) Pušu argumenti

i. Valdība

Valdība vispirms izvirza iebildumu pret šīs sūdzības pieņemšanu izskatīšanai sakarā ar to, ka iesniedzēji nebija izsmēluši savas aizsardzības iespējas, kas tiem pavērās iekšējās tiesībās. Atbilstoši valdības teiktajam, iesniedzējiem bija iespēja iesniegt sūdzību kompetentajam prokuroram, bet viņi to nebija darījuši. Atbildot uz iesniedzēju pretējo apgalvojumu (cf. infra), Valdība atzīmē, ka neviens no lietas materiāliem to neapstiprina.

Valdība uzskata, ka Prokuratūras likums piešķir prokuroriem pietiekamas juridiskas pilnvaras, lai viņi varētu adekvāti reaģēt uz jebkura ieslodzītā sūdzību sakarā ar viņa turēšanas apcietinājumā apstākļiem; turklāt prokurora rīkojumi ir obligāti izpildāmi. Šādos apstākļos, prokurors ir tiesīgs ne tikai uzlikt sodu par likuma kā tāda, pārkāpumu, bet arī sodīt administratīvās iestādes par to bezdarbību sakarā ar sūdzībā izvirzītā pārkāpuma novēršanu.

Nolūkā pierādīt šīs tiesību aizsardzības iespējas efektivitāti, Valdība iesniedz statistisko datu apkopojumu, kuru iesniegusi prokuratūra par sūdzībām, kas tika pieņemtas šajā iestādē 2003.gadā. No šiem datiem izriet, ka 2003.gada laikā prokuratūra ir saņēmusi 612 sūdzības sakarā ar “apcietināto personu tiesību un interešu pārkāpumiem”. Dažos gadījumos sūdzības bija nodotas izskatīšanai citām iestādēm; savukārt sakarā ar trīs sūdzībām kompetentais prokurors bija iesniedzis protestu, ko attiecīgās iestādes bija ievērojušas.

Beidzot, atbilstoši Valdības teiktajam, iesniedzējiem nav pamata apgalvot, ka viņi nebija zinājuši par apstrīdamo sūdzības iespēju. Patiesi, sakarā ar viņu uzturēšanās legalizāciju uzsāktajā tiesvedībā nacionālajās tiesu instancēs iesniedzējus pārstāvēja advokāte, kas varēja viņiem sniegt padomu šajā jautājumā. 

ii. Iesniedzēji

Iesniedzēji uzskata, ka viņiem nevar pārmest to, ka viņi nebija izsmēluši savas tiesību aizsardzības iespējas Konvencijas 35.panta 1.punkta nozīmē. Viņi apgalvo, ka viņu advokāte tik tiešām bija vērsusies prokuratūrā ar sūdzību sakarā ar viņu aizturēšanas likumīgumu, bet ka prokuratūra bija pieņēmusi lēmumu brīdī, kad viņi jau bija nogādāti līdz robežai. Turklāt tam, ka viņus tiesā pārstāvēja advokāte, šajā jautājumā neko nemaina: šo advokāti bija nolīguši paši iesniedzēji sakarā ar izbraukšanas rīkojumu likumību uzsāktās tiesas prāvas ietvaros un Latvijas varas iestādes nekad nav izvirzījušas jautājumu par iesniedzēju tiesisko pārstāvniecību viņu aizturēšanas laikā. Visbeidzot, atbilstoši iesniedzēju teiktajam, virsnieks M. H. bija viņiem īpaši paziņojis, ka ņemot vērā to, ka viņu sūdzības tiesu instancēs bija noraidītas, viņiem vairs nebija nekādu tiesību sūdzēties un ka viņš pats personīgi nenodos adresātam viņu sūdzības, ja tādas tiktu rakstītas.

b) Trešās iesaistītās Puses viedoklis

Krievijas valdība pievienojas iesniedzēju nostājai. Atbilstoši Krievijas valdības teiktajam, ņemot vērā iesniedzēju īpašos apstākļus, vēršanās ar sūdzību Latvijas prokuratūrā nebūtu adekvāta un efektīva viņu tiesību aizsardzības iespēja. Patiesi, šīs institūcijas attieksme pret krievu tautības personām parasti izpaužas vai nu kā bezdarbība vai arī kā atklāts atbalsts Konvencijas normu pārkāpumiem. Šajā konkrētajā gadījumā prokuratūra nebija pieņēmusi adekvātus pasākumus, lai labotu iesniedzēju sūdzībās izteiktos pārkāpumus; bez tam šāda pat prokuratūras attieksme vērojama arī citu Krievijas pilsoņu sakarā, kuri bija iesnieguši iesniegumu Tiesā. Jautājumā par Atbildētājas valdības iesniegtajiem statistikas datiem, Krievijas valdība atzīmē, ka no visām 2003.gadā iesniegtajām 612 sūdzībām tikai trīs bija patiesi apmierinātas; turklāt šie statistikas dati proporcionāli neatspoguļo to sūdzību skaitu, ko iesnieguši Krievijas pilsoņi.

c) Tiesas novērtējums

Tiesa atgādina, ka paredzot noteikumu par iekšējo tiesību aizsardzības iespēju izsmelšanu, Konvencijas 35.panta 1.punktā iekļautās normas mērķis ir dot iespēju Valstīm Līgumslēdzējām nepieļaut vai novērst sūdzībās pret tām izvirzītos pārkāpumus, pirms attiecīgās sūdzības tiek iesniegtas Tiesā (skat. daudzu citu starpā, Selmouni c. France, [GC], Nr.25803/94, § 74, CEDH 1999–V). 35.panta 1.punkta norma balstās uz pieņēmumu, kas ietverts 13.pantā – ar kuru tai ir cieša sakarība, – proti, uz to, ka iekšējās tiesībās tiek piedāvāta efektīva aizsardzības iespēja sūdzībā minētajam pārkāpumam (skat., Kudla c. Pologne [GC], Nr 30210/96, § 152, CEDH 2000 XI). Šādā pat tvērumā, 35.panta 1.punkts prasa, lai tiktu izsmeltas tikai tās iespējas, kas ir pieejamas, efektīvas un adekvātas, tas ir, tādas, kas pastāv ar pietiekamu drošības pakāpi, gan praksē gan teorētiski, un kas varētu labot attiecīgos pārkāpumus (skat., piemēram, Aksoy c. Turquie, 1996.gada 18.decembra lēmums, Krājums (Recueil des arrets et decisions), 1996–VI, 2275. – 2276. lpp, § 51.–52).

Šajā lietā, Valdība atsaucas uz Prokuratūras likumu. Šajā sakarā Tiesa atzīmē, ka šī likuma 15.pants tik tiešām piešķir prokuroriem tiesības “pārraudzīt brīvības atņemšanas sodu izpildi (...) un vietas, kur tiek turētas (...) apcietinātās, aizturētās un apsardzībā turamās personas”, un ka tas viņiem piešķir tiesības pieprasīt, lai nelikumīgi apcietinātās personas tiktu nekavējoties atbrīvotas. Protams, no Valdības iesniegtajiem statistikas datiem izriet, ka attiecīgajā laika periodā Prokuratūra bija saņēmusi 612 sūdzības sakarā ar “apcietināto personu tiesību un interešu pārkāpumiem”; tomēr, izrādās, ka šī iestāde bija reaģējusi, pieņemot konkrētus pasākumus, tikai uz trīs sūdzībām. Turklāt, Valdība nav minējusi nevienu konkrētu piemēru, kur iepriekšminētā norma – pat ja pieņemtu, ka tā varētu būt attiecināma arī uz turēšanas apcietinājumā apstākļiem – būtu patiešām bijusi piemērota specifiskos apstākļos, kad runa ir par ārzemnieka aizturēšanu nolūkā viņu deportēt vai izraidīt no valsts.

Tāpat Tiesa atgādina, ka iesniedzēji bija aizturēti no 2003.gada 3.septembra līdz 17.septembrim, tātad piecpadsmit dienas. Šādos apstākļos iekšējai tiesību aizsardzības iespējai bija jāparedz minimālas sūdzības izskatīšanas termiņa garantijas, lai tā būtu efektīva Konvencijas 35.panta 1.punkta izpratnē, vēl jo vairāk tāpēc, ka runa ir par nopietnu pārkāpumu sliktas apiešanās sakarā. Tajā pašā laikā, pat skatot kopā Prokuratūras likuma attiecīgās normas ar Likumu par Iesniegumu, sūdzību un ierosinājumu izskatīšanu Valsts un pašvaldības iestādēs, izrādās, ka šī pēdējā likuma 8.panta 1.punkts paredz, ka kompetentā varas iestāde izskata iesniegumu vai sūdzību laikā no piecpadsmit līdz trīsdesmit dienām; vēl jo vairāk, dažos gadījumos šis termiņš var tikt pagarināts. Ņemot vērā iesniedzēju sūdzības raksturu, šādi termiņi neliekas piemēroti. Šajā sakarā Tiesa atgādina, ka tāda tiesību aizsardzības iespēja, kuru nevar īstenot attiecīgajā laika posmā, nav nedz adekvāta, nedz efektīva (skat., mutatis mutandis, Pine Valley Developments Ltd. et autres c. Irlande, 1991.gada 29.novembra spriedums, A sērija, Nr.222. 25.lpp., § 47, un Podkolzina c. Lettonie (lēm.) Nr.46726/99, 2001. gada 8. februāris).

Apkopojot iepriekš teikto, Valdība nav pārliecinājusi Tiesu, ka Latvijas iekšējās tiesībās pastāv pieejama, efektīva un adekvāta aizsardzības iespēja, ko iesniedzēji varētu izsmelt pirms vērsties Tiesā. Tādējādi, nobeidzot, šis iebildums ir jānoraida. 

2. Par sūdzības būtību

a) Pušu argumenti

i. Valdība

Atbilstoši Valdības teiktajam, apiešanās ar iesniedzējiem gan viņu apcietinājuma laikā, gan arī laikā, kad viņi tika nogādāti līdz robežai, acīmredzami nav sasniegusi to minimālo smaguma slieksni, lai tā tiktu uzskatīta par pārkāpumu Konvencijas 3.panta tvērumā. Apstiprinot to ar vairākiem dokumentiem, Valdība cenšas pierādīt, ka iesniedzēju sniegtā informācija šajā sakarā neatbilst īstenībai; tā atkārtoti izklāsta savu faktu versiju (cf. supra). Vispirms jautājumā par pagaidu aizturēšanas telpām Rīgā, Rūdolfa ielā 5, kur iesniedzēji bija turēti ieslodzījumā no 2003.gada 3.septembra līdz 12.septembrim un no 15. līdz 17.septembrim, Valdība atgādina, ka šis iecirknis bija atvērts 2003.gada janvārī, tātad tikai dažus mēnešus pirms tam, kad tur tika ievietoti iesniedzēji. Turklāt viņi tika ieslodzīti kamerā, kas bija paredzēta četriem cilvēkiem un nevis trijiem; tātad, viņiem bija pietiekami daudz vietas. Apkopojot, pat ja apstākļi šajā iestādē “nebija ideāli”, tie tomēr atbilda Konvencijas 3.panta normām.

Otrkārt, jautājumā par Olaines Nelegālo imigrantu aizturēšanas centru, Valdība atsaucas uz CPT slēdzieniem, kas apmeklēja šo iestādi 2002.gada rudenī un kas bija izteikusi galvenokārt pozitīvas atsauksmes par tur esošajiem ieslodzījuma apstākļiem. Tāpat dažas nedēļas pirms tam, kad uz turieni tika pārvesti iesniedzēji, šo centru apmeklēja Valsts cilvēktiesību biroja pārstāvji, – šis birojs ir iestāde, kas pilda vidutāja funkcijas, kas ir līdzīgas ombuda lomai; arī šie pārstāvji uzskatīja, ka tur esošie ieslodzījuma apstākļi ir visai apmierinoši. Šajā sakarā Valdība citē 2004.gada 19.jūnija Valsts robežsardzes reģionālās pārvaldes kompetentā priekšnieka vēstuli, kuras attiecīgās daļas lasāmas šādi:

“(...)Laika posmā no 2002.gada līdz 2004.gadam, Olaines (centru) vairākkārt bija apmeklējuši [CPT] eksperti (...), ANO pārstāvji un Valsts Cilvēktiesību biroja amatpersonas. Ekspertu vizītes notika tieši pirms Vikulovu ģimenes ievietošanas [centrā] un tieši pēc Vikulovu ģimenes izraidīšanas no Latvijas. Tādējādi, tika saņemts neatkarīgs viedoklis par aizturēšanas vietas apstākļiem un to atbilstību cilvēktiesību normām, [un] cilvēktiesību pārkāpumi [tur] netika konstatēti (...)”

Valdība arī atgādina, ka, iesniedzējiem ierodoties Olainē, viņiem tika veikta medicīniskā pārbaude un katrai personai atsevišķi tika noformēti atbilstošie medicīniskie dokumenti; apstiprinot to, Valdība iesniedz attiecīgo dokumentu kopijas. Atbilstoši Valdības teiktajam, medicīniskā palīdzība, kas tika sniegta iesniedzējiem visu to laiku, kamēr viņi tika turēti ieslodzījumā, bija pilnīgi adekvāta un pilnībā atbilda viņu vajadzībām.

Visbeidzot, sakarā ar iesniedzēju nogādāšanu līdz robežai, Valdība atzīst, ka šis ceļojums varētu būt bijis grūts viņiem – ne tikai no psiholoģiskā viedokļa, bet arī tāpēc, ka ceļu stāvoklis, pa kuriem bija jā­brauc līdz robežai, bija slikts. Tomēr, viss iepriekšminētais nav pietiekams, lai kritizēto apiešanos uzskatītu par tādu, kas ir pretrunā ar Konvencijas 3.panta normām.  

ii. Iesniedzēji

Iesniedzēji uzstāj uz to, ka viņu iesniegtais viņu turēšanas apcietinājumā apstākļu apraksts ir patiess un ka tā ir Valdība, kas cenšas maldināt Tiesu. Jo īpaši sakarā ar CPT ziņojumu, iesniedzēji norāda, ka šīs iestādes pārstāvju apmeklējums Olaines Nelegālo imigrantu aizturēšanas centrā notika gadu pirms viņu apcietinājuma un ka tur esošie apstākļi kopš tā laika varēja mainīties.

Iesniedzēji tāpat atgādina par gadījumu ar asaru gāzes noplūdi Rīgas iecirknī, kas notika viņu aizturēšanas sestajā dienā. Viņi atkārtoti apstiprina savu apgalvojumu par to, ka viņi nevarēja savākt un paņemt viņiem piederošās personīgās mantas tāpēc, ka viņi atteicās parakstīt protokolus, kurus viņiem uzrādīja leitnants M.H.. Atsaucoties uz spriedumu lietā Dulas c. Turquie (Nr.25801/94, 2001.gada 30.janvāris), viņi apgalvo, ka šis fakts attiecībā uz viņiem ir Konvencijas 3.panta atsevišķs pārkāpums. Tāpat arī veids, kādā viņi tika nogādāti līdz Krievijas robežai, nav savienojams ar šī panta normām. Atbilstoši iesniedzēju teiktajam, visi šie pārkāpumi ir vēl jo vairāk nepieņemami, jo tie skāra arī trešo iesniedzēju, kurš faktu norises laikā nebija pilngadīgs.

Iesniedzēji uzsver, ka viņu versijas patiesumu var pierādīt to personu liecības, kuras atradās apcietinājumā vienā laikā ar viņiem Rīgā un Olainē. Tomēr, šajā tiesvedības stadijā iesniedzēji atsakās atklāt šo personu vārdus, jo šīs personas “varētu tikt vajātas no Latvijas valdības puses”.

b)Trešās iesaistītās Puses viedoklis

Krievijas valdība balstās uz pieņēmumu, ka iesniedzēju izklāstītie fakti ir notikuši un ka Latvijas varas iestādēm nav izdevies pierādīt pretējo; jo īpaši sakarā ar it kā notikušo citu personu ievietošanu iesniedzēju kamerā. Krievijas valdība uzskata, ka viņu apcietinājuma apstākļi abās minētajās aizturēšanas vietās, bez šaubām, bija necilvēcīga apiešanās, ko aizliedz Konvencijas 3.pants. Jo īpaši atbildētāja valdība nav atspēkojusi sūdzību par to, ka tualetes nebija nodalītas no pārējās kameras telpas; tas nozīmē, ka katram no iesniedzējiem vajadzēja kārtot savas dabiskās vajadzības pārējiem redzot. Atbilstoši Krievijas valdības teiktajam, strīdīgais pārkāpums bija jo vairāk nepieņemams tāpēc, ka tas skāra trešo iesniedzēju; viņš faktu norises laikā nebija pilngadīgs un tāpēc pārdzīvotais radīja viņam īpaši smagu psiholoģisku traumu. Visbeidzot fakts, ka kompetentais robežsargs ļauj iesniedzējiem paņemt savas personīgās mantas tikai ar nosacījumu, ka viņi parakstīs aizturēšanas un izraidīšanas protokolus, ir “ne vien nelikumīga un cietsirdīga rīcība, bet arī ciniska apiešanās”. Tādējādi attiecībā pret iesniedzējiem šajā sūdzībā ir noticis Konvencijas 3.panta pārkāpums.

c) Tiesas novērtējums

Tiesa uzskata, ka ņemot vērā pušu argumentus kopumā, šīs sūdzības sakarā gan attiecībā uz faktiem, gan tiesiskā ziņā, rodas nopietni jautājumi, kurus nevar atrisināt iesnieguma izskatīšanas pašreizējā stadijā un kurus nepieciešams izskatīt pēc būtības; no tā izriet, ka šī sūdzība nevar tikt uzskatīta kā acīmredzami nepamatota Konvencijas 35.panta 3.punkta izpratnē. Neviens cits arguments par nepieņemšanu izskatīšanai pēc būtības nav konstatēts.

B. Sūdzība sakarā ar Konvencijas 5. panta 1.f apakšpunktu

Iesniedzēji atgādina, ka viņi bija aizturēti 2003.gada 3.septembrī, bet lēmums, kas atļāva šo aizturēšanu un tālāko turēšanu ieslodzījumā, tika pieņemts tikai 2003.gada 8. septembrī. Līdz ar to viņi apgalvo, ka viņu aizturēšana un turēšana apcietinājumā bija nelikumīga, ka tai nevarēja būt nekāds likumīgs mērķis un ka tādējādi ir noticis Konvencijas 8.panta 1.punkta pārkāpums. Šīs normas attiecīgā daļa nosaka šādi:

“Ikvienam ir tiesības uz brīvību un drošību. Nevienam nedrīkst atņemt brīvību izņemot sekojošus gadījumus un likumā noteiktā kārtībā:

(...)

f) ja likumīgi tiek aizturēta vai apcietināta kāda persona (...) ar nolūku šo personu deportēt vai izraidīt no valsts.”

1. Pušu argumenti

a) Valdība

Valdība uzskata, ka iesniedzēju aizturēšana bija notikusi saskaņā ar 5.panta 1.f apakšpunkta prasībām. Pirmkārt, tā bija noteikta ar likumu iekšējās tiesībās: iesniedzēji bija atteikušies atstāt Latviju pirms izbraukšanas rīkojumā norādītā datuma (2003.gada 15.jūnijs); tostarp Imigrācijas likuma 51.panta 1.punkts atļauj robežsargiem aizturēt ārzemnieku, lai izpildītu pret viņu pieņemto izraidīšanas procedūru. Šī paša likuma 54.pantā noteikts, ka šāda ārzemnieka turēšana apsardzībā var ilgt līdz desmit dienām; ja nepieciešams pagarināt šo brīvības atņemšanas laiku, attiecīgā persona ir jānogādā pie tiesneša, kurš var noteikt brīvības atņemšanu līdz diviem mēnešiem. Šie likuma noteikumi bija stingri ievēroti šajā gadījumā. Otrkārt, izpildot piespiedu izraidīšanas procedūru, varas iestādes bija rīkojušās bez vilcināšanās un pietiekami ātri. Apkopojot iepriekš teikto, šajā gadījumā nevar konstatēt nekādu Konvencijas 5.panta 1.punkta pārkāpuma pazīmju.

b) Iesniedzēji

Iesniedzēji uzskata, ka nav bijis nekādu iemeslu viņus ieslodzīt, jo viņiem bija pastāvīga un labi zināma dzīvesvieta Rīgā un ka viņi bija gatavi labprātīgi ierasties Pārvaldē un iesniegt visus nepieciešamos dokumentus. Viņi jo īpaši uzsver to, ka viņus aizturēja 2003.gada 3.septembrī, bet tikai 10.septembrī viņiem tika mēģināts uzrādīt lēmumu par piespiedu izraidīšanu, kuru Pārvalde bija pieņēmusi attiecībā pret viņiem divas dienas iepriekš. Tāpat iesniedzēji atkārtoti apgalvo, ka viņi nekad nav slēpuši savus personu apliecinošos dokumentus; tieši pretēji, 2003.gada 12.septembra tiesas sēdē šie dokumenti tika uzrādīti tiesnesim. Visbeidzot, iesniedzēji norāda, ka jaunais Imigrācijas likums viņiem nebija piemērojams, jo viņu lieta bija uzsākta laikā, kad spēkā bija iepriekšējais, Ārvalstnieku likums. 

2. Trešās iesaistītās Puses viedoklis

Krievijas valdība pilnībā pievienojas iesniedzēju viedoklim; atbilstoši tās teiktajam, Latvijas varas iestāžu pieņemtie pasākumi pret iesniedzējiem bija nelikumīgi un tiem nebija nekāda attaisnojuma.  

3. Tiesas novērtējums

Tāpat kā attiecībā uz iepriekšējo sūdzību, Tiesa uzskata, ka šī sūdzība gan faktu ziņā, gan tiesiski rada nopietnus jautājumus, kurus nevar atrisināt pašreizējā iesnieguma izskatīšanas stadijā un kurus nepieciešams izskatīt pēc būtības; tādējādi šo sūdzību nevar pasludināt par acīmredzami nepamatotu Konvencijas 35.panta 3.punkta izpratnē. Neviens cits arguments par nepieņemšanu izskatīšanai pēc būtības nav konstatēts.

C. Sūdzība sakarā ar Konvencijas 5.panta 2.punktu

Iesniedzēji sūdzas, ka viņu aizturēšanas protokols bija pilnībā uzrakstīts latviešu valodā, valodā, kuru viņi nepārvalda un nevis krievu valodā, kas ir viņu dzimtā valoda. Saskaņā ar viņu teikto, iemesli, kādēļ viņi tika aizturēti, viņiem līdz šim brīdim nav zināmi; tādējādi šajā gadījumā runa ir par Konvencijas 5.panta 2.punkta pārkāpumu; šī norma nosaka:

“Ikvienu aizturētu personu nekavējoties jāinformē viņam saprotamā valodā par aizturēšanas iemesliem un par jebkuru viņam izvirzīto apsūdzību.” 

1. Pušu argumenti

a) Valdība

Atbilstīgi Valdības teiktajam, 5.panta 2.punkts obligāti negarantē rakstisku tulkojumu dokumentam, uz kura pamata personai tiek atņemta brīvība. Vienīgais, ko šī norma garantē, ir, ka attiecīgajai personai atbilstošā veidā un mērā jāsaņem informācija par savas aizturēšanas vai apcietinājuma iemesliem. Šī norma sāk darboties, ja pastāv pietiekami iemesli uzskatīt, ka attiecīgā persona nesaprot varas iestāžu izmantoto valodu; jebkurā gadījumā šī norma neparedz profesionāla tulka klātbūtni.

Šajā lietā Valdība uzskata, ka iesniedzējiem bija ļoti labi zināms viņu aizturēšanas iemesls. Tā, pirmkārt, atgādina, ka attiecīgie izbraukšanas rīkojumi tika pieņemti 2000.gada maijā; šai sakarā sekojošās tiesvedības laikā iesniedzējus pārstāvēja advokāts; tādējādi viņi saprata, ka viņu stāvoklis bija nelikumīgs un ka kādā brīdī tas varētu beigties ar piespiedu izraidīšanu. Tāpat, pēc viņu kasācijas sūdzības galīgā noraidījuma, Pārvalde viņus vairākas reizes bija brīdinājusi par to, ka viņiem draud piespiedu izraidīšana, ja viņi atteiktos atstāt valsts teritoriju. Turpmāk viņu aizturēšanas laikā 2003.gada 3.septembrī, robežsargi viņiem krievu valodā paskaidroja tos iemeslus, kas bija minēti protokolos, kurus viņi tomēr atteicās parakstīt. Šajā sakarā Valdība iesniedz paskaidrojuma kopiju, ko rokrakstā krievu valodā rakstījis pirmais iesniedzējs savas aizturēšanas brīdī un kurā viņš paskaidro savu stāvokli. Jebkurā gadījumā visi attiecīgie darbinieki labi pārvalda krievu valodu; vēl jo vairāk, dažiem darbiniekiem tā ir dzimtā valoda un viņiem nekad nav bijušas grūtības sazināties ar iesniedzējiem.

b) Iesniedzēji

Iesniedzēji precizē, ka viņu sūdzība nav vērsta uz to, ka viņi nebūtu informēti par savas aizturēšanas iemesliem, bet gan uz to faktu, ka viņiem bija jāparaksta protokols, kas uzrakstīts valodā, kuru viņi nesaprata. Atbilstoši viņu teiktajam, tas bija vienīgais iemesls, kāpēc viņi atteicās to parakstīt. Proti, viņiem “nebija nekāda pamata ticēt inspektoram, kad tas skaidroja viņiem krieviski protokola saturu”. Teorētiski viņi varētu uz šī protokola uzrakstīt savu piezīmi sakarā ar viņu grūtībām izprast protokola tekstu; taču viņiem to neviens nebija piedāvājis. Uz jautājumu, kāpēc viņi nebija atstājuši valsti, viņi paskaidroja, ka palikuši tāpēc, ka Strasbūrā atradās izskatīšanā viņu iesniegums. Visbeidzot, atzīstot, ka lai gan attiecīgie robežsargi visi runāja krieviski un ka daži no viņiem bija krievu tautības pārstāvji, viņi visi bija Latvijas varas iestāžu amatpersonas un ka tāpēc vien tos nevar pielīdzināt neatkarīgiem tulkiem. Rezumējot, Konvencijas 5.panta 2.punkts nav bijis ievērots. 

2. Trešās iesaistītās Puses viedoklis

Krievijas valdība pievienojas iesniedzēju apgalvojumiem. 

3. Tiesas novērtējums

Tiesa atgādina, ka Konvencijas 5.panta 2.punkts pasludina elementāru garantiju: ikvienai aizturētai personai ir jāzina, kādēļ viņai ir tikusi atņemta brīvība, lai kāds arī būtu šīs brīvības atņemšanas pamatojums. Šeit runa ir par minimālām garantijām pret patvaļību. Šī norma, kas ir iekļauta aizsardzības sistēmā, ko piedāvā 5.pants, nosaka, ka attiecīgajai personai vienkāršā, saprotamā un tai pieejamā valodā ir jādara zināmi juridiskie un faktiskie tās aizturēšanas iemesli, lai šī persona varētu apspriest šo iemeslu likumību tiesā, kā to paredz 4.punkts. Attiecīgajai personai šī informācija ir jāuzzina “iespējami īsākā laikā”, tomēr varas pārstāvis, kurš veic aizturēšanu, var nesniegt visu šo informāciju pilnībā tūlīt pat, uz vietas. Lai noskaidrotu, vai attiecīgā persona ir saņēmusi pietiekamu daļu šīs informācijas un pietiekami īsā laikā, jāņem vērā lietas īpašie apstākļi (skat., Chamaiev et autres c. Georgie et Russie, Nr.36378/02, § 413, CEDH 2005–...). Turklāt parasti, ja runa ir par aizturēšanu sakarā ar Konvencijas 5.panta 1.f apakšpunktu, informācijai, ko paziņo attiecīgajai personai, nav jābūt tikpat izsmeļošai kā gadījumā, ja persona tiek aizturēta, lai to tiesātu tā paša punkta c apakšpunkta nozīmē (skat., K. c. Belgique, Nr.10819/84, 1984.gada 5.jūlija Komisijas lēmums, Lēmumi un ziņojumi (Decisions et rapports) (DR), 38, 232 lpp.).

Šajā lietā Tiesa konstatē, ka ar 2003.gada 25.februāra vēstuli Pārvaldes priekšnieks bija atgādinājis diviem pirmajiem iesniedzējiem viņu pienākumu atstāt Latviju saskaņā ar 2000.gada maijā pieņemtajiem izbraukšanas rīkojumiem; turklāt viņš tos bija jo īpaši brīdinājis, ka, ja viņi nepakļausies šiem rīkojumiem, viņi tiks izraidīti piespiedu kārtā. Mazliet vēlāk, 2003.gada 14.martā, viņš bija personīgi ticies ar abiem minētajiem iesniedzējiem un atkārtoti atgādinājis par nepieciešamību atstāt valsti pirms noteiktā datuma. Iesniedzēji nekad nav apgalvojuši, ka viņi nebija sapratuši šo paziņojumu jēgu; tātad viņi pilnībā apzinājās to, ka, ja viņi paliek Latvijā pēc strīdīgā datuma, viņus jebkurā brīdī varēja aizturēt nolūkā izraidīt no valsts piespiedu kārtā. Vēl jo vairāk, no viņu pašu paskaidrojumiem izriet, ka aizturēšanas laikā 2003.gada 3.septembrī viņi bija strīdējušies ar robežsargiem par savas izraidīšanas likumību, jo uzskatīja, ka tā bija apturēta sakarā ar viņu iesniegto iesniegumu Tiesā; izrādās, ka šī saruna pilnībā noritēja krievu valodā, iesniedzēju dzimtajā valodā. Tādējādi viņi bija ļoti labi informēti par savas aizturēšanas iemeslu un šajā gadījumā nav nekādu pazīmju, kas liecinātu, ka ir bijis pārkāpts Konvencijas 5.panta 2.punkts (skat., mutatis mutandis, De Vos c. Portugal, Nr.29644/96, 1996. gada 27.novembra Komisijas lēmums).

No visa iepriekšminētā izriet, ka šī sūdzība acīmredzami nav pamatota un ir noraidāma saskaņā ar Konvencijas 35.panta 3. un 4.punktu.

D. Sūdzība par Konvencijas 8.panta pārkāpumu sakarā ar iesniedzēju izraidīšanu

Iesniedzēji sūdzas, ka viņu izraidīšana no Latvijas teritorijas ir viņu tiesību uz privāto un ģimenes dzīvi pārkāpums. Šīs tiesības garantē Konvencijas 8.pants, kura attiecīgās daļas nosaka šādi:

“1. Ikvienam ir tiesības uz savas privātās un ģimenes dzīves, (...) neaizskaramību.

2. Publiskās institūcijas nedrīkst traucēt nevienam baudīt šīs tiesības, izņemot gadījumus, kas ir paredzēti likumā un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu valsts vai sabiedrisko drošību vai valsts ekonomiskās labklājības intereses, lai nepieļautu nekārtības vai noziegumus, lai aizsargātu veselību vai tikumību vai lai aizstāvētu citu tiesības un brīvības.”

1. Pušu argumenti

a) Valdība

Valdība pirmām kārtām atzīmē, ka iesniedzēji nevarētu sūdzēties par iejaukšanos viņu “ģimenes dzīvē”. Patiesi, tā kā viņi tika izraidīti kopā, viņu ģimenes vienotība netika sagrauta. Runājot par personām, kuras palika Latvijā, jāatzīmē, ka šo personu un iesniedzēju attiecības neveido “ģimenes dzīvi” Konvencijas 8.panta izpratnē. Savukārt Valdība atzīst, ka šajā gadījumā ir notikusi iejaukšanās attiecīgo personu “privātajā dzīvē”; tomēr tā uzskata, ka šī iejaukšanās bija notikusi saskaņā ar 8.panta 2.punkta prasībām.

Tā, iesniedzēju izraidīšanai no valsts teritorijas bija pietiekami skaidrs, pieejams un paredzams likumisks pamats, tas ir, Latvijas–Krievijas vienošanās un Latvijas likumi: Ārvalstnieku likums un Imigrācijas likums. Tāpat šim pasākumam bija “ar likumu noteikts” mērķis, proti, valsts drošības aizsardzība. Visbeidzot šis pasākums bija “nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā”, tas ir, tas bija samērojams ar minēto mērķi. Šajā sakarā Valdība atsaucas uz principiem, kas izteikti iepriekšminētajā spriedumā Slivenko, un kas nosaka to bijušo Krievijas armijas militārpersonu, kuras palika Latvijā pēc Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas, īpašo stāvokli (skat. 116.–117. iepriekš). Tajā pašā laikā, atšķirībā no Slivenko lietas, iesniedzēju personiskais stāvoklis nav tāds, lai tas gūtu pārsvaru pār valsts drošības apsvērumiem un lai viņu izraidīšanu varētu uzskatīt par nesamērīgu.

Jo patiesi, vienīgais iemesls, kādēļ Vikulovu ģimene atradās Latvijas teritorijā, bija pirmā iesniedzēja militārais dienests. Pilnībā atzīstot to, ka Gaļinas Vikulovas vecāki dzīvo Latvijā kopš 1979.gada, Valdība uzsver to faktu, ka viņa bija ieceļojusi Latvijas teritorijā tāpēc, ka viņas vīrs tur dienēja; pamatojot šo apgalvojumu, Valdība iesniedz Pārvaldes vēstules kopiju, kurā ir atsauces uz iesniedzējas darba grāmatiņas datiem. Turklāt visu savu dzīvi iesniedzēji bija cieši saistīti ar padomju, vēlāk Krievijas armiju. Tā pirmais iesniedzējs turpināja aktīvo dienestu Krievijas bruņotajos spēkos aptuveni astoņus gadus pēc tam, kad tika atjaunota Latvijas neatkarība un aptuveni četrus gadus pēc Latvijas–Krievijas līguma parakstīšanas. Visu šo gadu garumā viņš bija norīkots dienesta pienākumu pildīšanai Skrundas radiolokācijas stacijā; tādējādi viņa un viņa ģimenes locekļu uzturēšanos noteica īpašas tiesību normas, kas bija piemērojamas šī militārā objekta personālam. Apkopojot, varētu teikt, praktiski visas eventuālās saiknes, kas vieno trīs iesniedzējus ar Latviju, ir attīstījušās pirmā iesniedzēja militārā dienesta kontekstā.

Turpmāk Valdība uzsver to, ka nevienam no trijiem iesniedzējiem nevarētu būt pārāk lielu grūtību sociāli integrēties Krievijā. Šajā sakarā tā atgādina, ka viņi visi ir krievu tautības pārstāvji un viņiem ir Krievijas pilsonība, ka viņu dzimtā valoda ir krievu valoda un ka pirmā iesniedzēja vecāki dzīvo Kaļiņingradā. Tiesa, vecākā meita Janīna paliek Latvijā, tāpat kā otrās iesniedzējas gados vecie vecāki; tai pašā laikā šīs personas var viena otrai palīdzēt. Katrā ziņā, pat pēc viņu izraidīšanas, iesniedzējiem nav nekādu šķēršļu kontaktu uzturēšanai ar ģimenes locekļiem, kuri palikuši Latvijā.

Apkopojot iepriekš teikto, Valdība uzskata, ka šis gadījums ir līdzīgs lietām Kolosovskiy c. Lettonie (lēm.), Nr.50183/99, 2004.gada 29.janvāris) un Ivanov c. Lettonie (lēm.), Nr.55933/00, 2004.gada 25.marts), atšķiroties tikai ar to, ka iesniedzēju saiknes ar Latviju ir vēl vājākas, nekā tās bija Kolosovska un Ivanova kungiem.

b) Iesniedzēji

Iesniedzēji apstrīd Valdības argumentus. Atbilstoši viņu teiktajam, iejaukšanās viņu “ģimenes dzīvē” ir notikusi, jo pašlaik viņi atrodas šķirti no viņu ģimenes locekļiem, kuri palikuši Latvijā.

Lai pamatotu strīdīgo iejaukšanos, iesniedzēji arī atsaucas uz spriedumu lietā Slivenko, taču pretējā nozīmē nekā to dara Valdība. Viņi atgādina, ka Krievijas–Latvijas līguma un vienošanās pastāvēšana nevar kavēt Tiesu izskatīt kritizētā pasākuma atbilstību Konvencijai (skat., iepriekšminētais spriedums lietā Slivenko, § 120). Viņi atgādina, ka pirmais iesniedzējs tika demobilizēts 1998.gadā un ka kopš tā brīža viņš ir uzskatāms par atvaļinātu militārpersonu, nevis par aktīvajā dienestā esošu militārpersonu (ibidem, § 118). Pēc savas demobilizācijas pirmais iesniedzējs tā arī nekad nav ticis nosūtīts uz Kaļiņingradu; viņš palika Latvijā līdz izraidīšanai.

Jebkurā gadījumā, atbilstoši iesniedzēju teiktajam, viņu izraidīšana ir nesamērīga. Šajā sakarā viņi uzsver to, ka viņi bija uzturējušies Latvijā ilgu laiku un ka viņiem šajā zemē izveidojušās ciešas personiskās un radniecīgās saiknes. Viņi ieradās Latvijas teritorijā laikā, kad tā bija daļa no Padomju Savienības. Turklāt un pretēji tam, ko apgalvo Valdība, otrā iesniedzēja neieradās Latvijā tāpēc, ka tur dienēja viņas vīrs, bet gan lai būtu kopā ar saviem vecākiem, kuri tur dzīvoja jau dažus gadus. Iesniedzējas gados vecie un slimie vecāki pastāvīgi dzīvo Latvijā; tāpat kā viņu vecākā meita Janīna un viņas bērns, kā arī otrās iesniedzējas brālis un pirmā iesniedzēja māsa. Savukārt, kā apgalvo iesniedzēji, viņiem Krievijā nav pietiekami ciešu radniecīgo saikņu. Viņi jo īpaši uzsver trešā iesniedzēja, Antona Vikulova stāvokli: viņš ir dzimis un vienmēr dzīvojis Latvijā, un viņam neapšaubāmi būs grūtības sociāli adaptēties Krievijā. Viņš Latvijā bija izglītojies no pir­mās līdz vienpadsmitajai klasei un visu šo laiku apguvis Latvijas skolu mācību programmu, kas ievērojami atšķiras no Krievijas mācību programmām. Vēl jo vairāk, šīs atšķirības dēļ viņam vajadzēja turpināt izglītību vienu klasi zemāk, nekā viņš bija mācījies Latvijā, tādējādi viņam bija jāatkārto viens mācību gads un viņš ieguva vidējās izglītības diplomu par vienu gadu vēlāk, nekā bija plānots.

Visbeidzot, iesniedzēji atsaucas uz Eiropas Padomes parlamentārās Asamblejas Rekomendācijas Nr.1504 (2001) 8.paragrāfu, kas nosaka, ka “personām, kuras likumīgi uzturas valstī pirms šīs valsts neatkarības nodibināšanas vai atjaunošanas, būtu jānodrošina vismaz tāds pats aizsardzības līmenis, kā ilgtermiņa imigrantiem un jo īpaši, šīs personas nekādā gadījumā nedrīkstētu izraidīt”. Atbilstoši iesniedzēju teiktajam, Latvijas varas iestādes nav ņēmušas vērā šo rekomendāciju.  

2. Trešās iesaistītās Puses viedoklis

Krievijas Valdība pievienojas iesniedzēju viedoklim galvenokārt minot tos pašus argumentus, kurus izvirza viņi. Pirmkārt, tā uzskata, ka Latvijas–Krievijas līgums vai vienošanās nevar tikt piesaukti, lai pamatotu iesniedzēju izraidīšanu. Tālāk Krievijas Valdība atgādina, ka kopš 1998. gada pirmais iesniedzējs bija demobilizēts un ka strīdīgo izbraukšanas rīkojumu pieņemšanas brīdī viņš bija pensijā. Tā kā viņš bija pensionārs, Latvijas varas iestādēm nebija nekāda pamata uzskatīt viņu par aktīvā dienestā esošu militārpersonu; tā, piemēram, nevarētu apgalvot, ka pensionētas militārpersonas izvešana būtu pielīdzināma šīs personas nosūtīšanai uz citu dienesta vietu.

Krievijas valdība uzskata, ka iesniedzēju izraidīšanai nebija nekāda likumīga mērķa, jo pensionāra un viņa ģimenes locekļu uzturēšanās valsts teritorijā nevarēja apdraudēt valsts drošību. Tam faktam, ka iesniedzēju dzīve bija cieši saistīta ar padomju, vēlāk Krievijas armiju, nav būtiskas nozīmes šajā gadījumā: laikā, kad Latvija un Krievija abas bija PSRS sastāvā, lielākā daļa vīriešu izgāja obligāto militāro dienestu šajā armijā. Bez tam strīdīgais pasākums bija acīmredzami nesamērojams ar jebkādu mērķi, kāds tam varētu būt. Īstenībā iesniedzēji bija pilnībā integrējušies Latvijas sabiedrībā, un viņu integrācijas līmenis ir salīdzināms ar pastāvīgo Latvijas iedzīvotāju integrācijas līmeni. Turpretī viņiem nav līdzīgu integrācijas saikņu Krievijā; viņu pašreizējā uzturēšanās šajā valstī ir tikai Latvijas varas iestāžu nelikumīgās rīcības rezultāts. Tāpat kā iesniedzēji, Krievijas valdība kritizē to, ka trešais iesniedzējs nav varējis pabeigt skolu pēc programmas, kuru viņš bija radis apgūt kopš pirmās klases skolā.

Krievijas valdība uzskata par nepieņemamu Valdības apgalvojumu sakarā ar to, ka Janīna, Vikulovu vecākā meita, kura palika Latvijā, varētu gluži labi parūpēties par saviem gados vecajiem vecvecākiem. Atbilstoši Krievijas valdības teiktajam, iesniedzējiem pašiem būtu jāizlemj, kurš uzņemsies rūpes par viņiem; turklāt otrās iesniedzējas vecākiem nepieciešama pastiprināta aprūpe un palīdzība.

Krievijas valdība uzskata, ka 8.panta pārkāpums attiecībā uz iesniedzējiem ir vēl nopietnāks nekā tas, kas bija konstatēts iepriekšminētajā spriedumā Slivenko lietā. Jo Vikulovu ģimenei nav pastāvīgas dzīvesvietas Krievijā; tāpat viņiem ir grūtības atrast darbu. Apkopojot Krievijas valdības minēto, šajā gadījumā ir pārkāpts Konvencijas 8. pants. 

3. Tiesas novērtējums

a) Par iejaukšanās esamību

Šajā lietā Puses atzīst, ka iesniedzēju izraidīšana ir bijusi iejaukšanās viņu tiesībās uz privāto dzīvi Konvencijas 8.panta 1.punkta izpratnē. Tiesa neredz nekādu iemeslu lai šajā jautājumā spriestu citādi.

Turpretī jautājumā par ģimenes dzīvi Tiesa konstatē, ka kritizētais izraidīšanas pasākums nav izraisījis Vikulovu ģimenes sašķelšanu, jo visi trīs iesniedzēji bija izraidīti kopā. Tāpat Tiesa atgādina, ka par cik pieaugušo bērnu un viņu vecāku attiecības neveido ģimenes kodolu, 8. pants tām negarantē aizsardzību visos gadījumos, bet gan tikai tad, ja tiek pierādīts, ka bez parastām emocionālām attiecībām viņu starpā pastāv kādas papildu atkarības saiknes. Līdz ar to iesniedzēji nevar atsaukties uz ģimenes dzīvi nedz attiecībā uz Janīnu Vikulovu un viņas ģimeni, nedz arī sakarā ar gados vecajiem otrās iesniedzējas vecākiem; nav bijis pierādīts, ka viņi atrodas iesniedzēju apgādībā, jo viņi nebija iesnieguši pietiekami izvērstus argumentus šajā jautājumā. Tomēr Tiesa ņems vērā iesniedzēju attiecības ar iepriekšminētajām personām, izskatot viņu privātās dzīves jautājumu (skat. iepriekšminēto spriedumu lietā Slivenko, § 97).

Tādējādi ir notikusi iejaukšanās iesniedzēju privātās dzīves baudīšanas tiesībās. Šāda iejaukšanās nav pretrunā ar Konvencijas 8.pantu, ja vien tā var tikt attaisnota šī panta 2.punkta tvērumā, tas ir, ja tā bija “noteikta ar likumu”, ja tai bija leģitīms mērķis vai mērķi, kas uzskaitīti šajā normā un ja tā bija “nepieciešama demo­krātiskā sabiedrībā”, lai sasniegtu noteikto mērķi vai noteiktos mērķus.

b) Par iejaukšanās pamatojumu

i. Vai iejaukšanās bija “noteikta ar likumu”?

Tiesa atgādina, ka saskaņā ar tās pastāvīgo praksi vārdi “noteikts ar likumu” paredz, ka piemērotais pasākums ir balstīts uz likuma bāzi iekšējās tiesībās, kā arī paredz atbilstošu šīs likuma bāzes kvalitāti, proti: šādām likuma normām jābūt pieejamām tiesājamai personai un to saturam, un tiesiskajām sekām jābūt paredzamām (skat., starp daudziem citiem, Amann c. Suisse [GC], Nr. 27798/95, § 50., CEDH 2000–II). Šajā sakarā Tiesa atgādina, ka tieši nacionālajām tiesu instancēm pirmām kārtām ir jāinterpretē un jāpiemēro iekšējo tiesību normas, tai skaitā arī tās, kuras paredz starptautiskie līgumi, kas ir saistoši valstij atbildētājai un, ka, nepastāvot patvaļības pazīmēm, Tiesa nav kompetenta apšaubīt šo instanču novērtējumu (skat., iepriekšminēto spriedumu lietā Slivenko, § 105., un iepriekšminēto Amann, §52., kā arī mutatis mutandis, 1990.gada 28.marta spriedumu lietā Groppera Radio AG et autres c. Suisse, A. Sērija, Nr. 173. 26. lpp., § 68).

Šajā gadījumā Tiesa konstatē, ka, noraidot iesniedzēju sūdzību un apstiprinot viņu izraidīšanas likumīgumu, Latvijas tiesu instances pamatojās uz Latvijas–Krievijas līgumu un vienošanos, kā arī uz attiecīgajām Ārvalstnieku likuma normām. Tiesa uzskata, ka iepriekšminētā vienošanās pietiekami skaidri paredzēja Skrundas radiolokatora pakāpenisku demontāžu; lasot to kopā ar līgumu, kuram šī vienošanās ir pievienota, izriet, ka militārpersonas, kuras bija norīkotas apkalpot šo objektu, uzturējās Latvijas teritorijā tikai ar pagaidu atļaujām. Citiem vārdiem, nekas šajos līgumos vai iekšējos normatīvajos aktos nepiešķīra iesniedzējiem īpašas tiesības palikt Latvijā. Līdz ar to Tiesai nav saprotams iesniedzēju un Krievijas valdības apgalvojums, atbilstoši kuram pirmo iesniedzēju vajadzētu uzskatīt kā atvaļinātu militārpersonu. Jo faktiski, no lietas materiāliem izriet, ka brīdī, kad stājās spēkā Latvijas–Krievijas līgums un vienošanās, Sergejs Vikulovs tik tiešām bija aktīvā dienesta militārpersona un ka viņš demobilizējās tikai pēc tam, kad pārstāja darboties radiolokators, kura apkalpošanai viņš bija komandēts. Turklāt Latvijas–Krievijas līguma 2.panta trešais teikums īpaši paredz, ka “militārpersonu atvaļināšana Latvijas Republikas teritorijā pēc 1992.gada 28.janvāra nevar tikt uzskatīta par Bruņoto spēku izvešanu” (skat. iepriekšminēto spriedumu lietā Slivenko, § 65).

Visbeidzot, runājot par Ārvalstnieku likuma normām, kuras paredz ārvalstnieku piespiedu izraidīšanu, ja tie nelikumīgi uzturas valstī, Tiesa nesaskata iemeslus, kuru dēļ šo normu piemērošana no varas iestāžu puses būtu bijusi patvaļīga (skat. mutatis mutandis iepriekšminētos lēmumus Kolosovskiy un Ivanov).

Apkopjot iepriekš teikto, Tiesa secina, ka attiecīgā iejaukšanās bija “noteikta ar likumu” Konvencijas 8. panta 2. punkta izpratnē. 

ii. Vai iejaukšanās bija attaisnota ar “likumīgu mērķi” un vai tā bija “nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā” ?

Jautājumā par to, vai strīdīgā iejaukšanās bija attaisnota ar likumīgu mērķi, kā arī par to, vai tā bija “nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā”, Tiesa uzskata par nepieciešamu atgādināt vispārējos secinājumus, pie kuriem tā nonāca iepriekšminētajā spriedumā lietā Slivenko:

a) Piemērojot 1994.gada Latvijas–Krievijas līgumu attiecīgo personu izraidīšanai, tai ir likumīgs mērķis, proti, Latvijas valsts drošības aizsardzība. Šis mērķis nevar tikt nošķirts no plašāka konstitucionālo un starp­tautisko tiesību pielāgošanas konteksta pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas (ibidem, §111). Konkrētāk runājot, pieprasīt vienas neatkarīgas valsts (Krievijas) bruņoto spēku izvešanu no otras neatkarīgās valsts (Latvijas) teritorijas, no Konvencijas viedokļa, leģitīms līdzeklis dažādo PSRS sabrukuma rezultātā radušos politisko, sociālo un ekonomisko problēmu risināšanai. Tas fakts, ka šajā gadījumā Latvijas–Krievijas līgums noteica visu to bruņoto spēku militārpersonu, kas atradās Krievijas Federācijas jurisdikcijā izvešanu, – tai skaitā arī to militārpersonu izvešanu, kuras bija atvaļinātas no bruņotajiem spēkiem pirms līgums stājās spēkā, – pats par sevi nav kritizējams Konvencijas 8. panta izpratnē, jo līgums paredzēja, ka Krievija uzņems savā teritorijā visas šīs militārpersonas, neatkarīgi no katras personas valstiskās izcelsmes un pilsonības (ibidem, § 116).

b) Pieņemot, ka šajā konkrētajā gadījumā ir notikusi iejaukšanās tiesībās, ko garantē Konvencijas 8.pants, šī iejaukšanās vispār nav nesamērīga, ņemot vērā militārpersonu dienesta apstākļus. Tas jo īpaši attiecas uz aktīvā dienesta militārpersonām un viņu ģimenēm: viņu izvešana var tikt pielīdzināta viņu nosūtīšanai uz citu dienesta vietu, kas varētu notikt arī citos gadījumos viņu militārā dienesta ietvaros. Turklāt ir acīmredzami, ka citas valsts armijas aktīvā dienesta militārpersonu un viņu ģimenes locekļu ilglaicīga klātbūtne var tikt uztverta kā tāda, kas nav savienojama ar neatkarīgas valsts suverenitātes principiem un kā drauds nacionālajai drošībai. Tādējādi sabiedrības intereses, lai aktīvā dienesta militārpersonas un viņu ģimenes locekļi atstātu attiecīgo teritoriju, parasti gūst pārsvaru pār indivīda interesēm palikt šajā valstī (ibidem, § 117).

c) Tai pašā laikā Tiesa atgādina, ka Latvijas–Krievijas līguma normu neelastīga, formāla un neselektīva piemērošana, neparedzot nekādu iespēju ņemt vērā to personu individuālos apstākļus, kurām saskaņā ar iekšējām tiesību normām ir jāatstāj valsts, var novest pie Konvencijas 8.panta pārkāpuma. Pat attiecībā uz tām personām, kurām piemērojams līgums, izraidīšanas pasākumi var izrādīties nepamatoti Konvencijas izpratnē, ja ņem vērā attiecīgās personas īpašos apstākļus. Tā, piemēram, izraidīšanas pasākumu pamatotība vērtējama citādi, ja tie piemēroti pensionētajām militārpersonām un viņu ģimenes locekļiem, kuru likumīgām personīgajām interesēm ir jāpievērš lielāka uzmanība, un attiecībā uz kurām nacionālās drošības interesēm ir mazāka nozīme (ibidem, §§117–118). Citiem vārdiem, lai ievērotu taisnīgu līdzsvaru starp konkurējošām indivīda un sabiedrības interesēm, izraidīšana vai tamlīdzīgs pasākums nav izpildāms, ja tas nav samērojams ar noteikto leģitīmo mērķi (ibidem, §122).

Tā iepriekšminētajās lietās Kolosovskiy un Ivanov, Tiesa izvērtēja iesniedzēju individuālos apstākļus iepriekšminēto principu izpratnē un, ņemot vērā visus lietas būtiskos faktus, nonāca pie secinājuma, ka attiecīgā iejaukšanās bija samērojama ar noteikto leģitīmo mērķi. Arī šajā lietā Tiesa rīkosies līdzīgi.

Tiesa konstatē, ka divi pirmie iesniedzēji, Sergejs Vikulovs un Gaļina Vikulova ieceļoja Latvijas teritorijā 1985. gadā. Kopš tā laika viņu uzturēšanās galvenais iemesls šajā valstī bija pamatots ar Sergeja Vikulova aktīvo militāro dienestu bruņotajos spēkos. Protams, kā to pasvītro iesniedzēji, Gaļina Vikulova ieradās Latvijā atsevišķi, dažus mēnešus agrāk nekā viņas vīrs un, minot citu iemeslu tomēr ņemot vērā ka šis laika posms bija ļoti īss un to, ka viņi jau bija viena ģimene, Tiesa neuzskata, ka šim faktam šajā gadījumā būtu noteicoša nozīme (skat., a contrario, iepriekšminēto spriedumu lietā Slivenko, §§ 16 un 96).

Turpmāk Tiesa atzīmē, ka Latvijas galīgās neatkarības atjaunošanas brīdī 1991.gadā, iesniedzēji tur jau bija uzturējušies sešus gadus. Tādējādi ir pamats atzīt, ka šo gadu garumā iesniedzējiem bija visas tiesības uzskatīt, ka viņi joprojām atradās savā valstī, Padomju Savienībā, kuras pavalstnieki viņi bija. Turpretim, sākot no 1991.gada augusta, kad Latvijas Republikas statuss starptautiskajās tiesībās vairs nebija apšaubāms, iesniedzēji nevarēja nesaprast, ka, sākot ar šo brīdi, arī viņu statuss ir mainījies, proti, ka viņi bija neatkarīgas valsts teritorijā izvietoto citas valsts bruņoto spēku aktīvajā dienestā esošas militārpersonas ģimenes locekļi, un ka viņiem agrāk vai vēlāk būs šī valsts jāatstāj. Vēl jo vairāk, sākot ar 1994.gada 30.aprīli, Latvijas–Krievijas līgums un vienošanās noteica Krievijas bruņoto spēku izvešanas datumus: to bija paredzēts pabeigt līdz 1994.gada 31.augustam (ibidem, § 65); Skrundas radiolokācijas stacija varēja funkcionēt vēl četrus gadus, bet tās demontāža bija pil­nībā jāpabeidz līdz 2000.gada 29.februārim. Tā kā pirmais iesniedzējs bija nosūtīts uz šo militāro objektu un uz iesniedzējiem bija attiecināmas iepriekšminētās vienošanās normas, viņi pilnībā apzinājās to, ka pēc radiolokatora darbības izbeigšanas viņiem vairs nebūs nekāda tiesiska pamata palikt Latvijā. Šai sakarā Tiesa jo īpaši atzīmē, ka laikā no 1994.gada līdz 1998.gadam iesniedzēji uzturējās Latvijas teritorijā nevis uz uzturēšanās atļauju pamata, bet gan tikai ar speciālajām vīzām, kas bija periodiski jāatjauno. Apkopjot visu iepriekš teikto, var apgalvot, ka ja ne kopš 1991.gada augusta, tad vismaz kopš 1994.gada aprīļa iesniedzējiem bija jāsaprot, ka viņu izceļošana nav apšaubāma un ka viņiem nav nekādas likumīgas izredzes uzturēties Latvijā ilgāk.

Kā jau Tiesa bija atzinusi iepriekšminētajā spriedumā lietā Slivenko, citas valsts armijas aktīvā dienesta militārpersonu un viņu ģimenes locekļu ilglaicīga klātbūtne var tikt uztverta kā tāda, kas nav savienojama ar neatkarīgas valsts suverenitātes principiem un kā drauds tās drošībai (ibidem §117). Turklāt tai nav saprotams, kādā ziņā Krievijas valdības minētais piemērs par to, ka lielākā daļa bijušās PSRS vīriešu izgāja obligāto karadienestu padomju armijas rindās, varētu būt attiecināms uz šo lietu. Pirmkārt, no lietas materiāliem izriet, ka Sergejs Vikulovs bija bruņoto spēku virsdienestā (profesionāla militārpersona); otrkārt, runa šajā gadījumā ir par apstākļiem, kas pastāvēja pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, kad šie bruņotie spēki, īsā laikā pārtopot par Krievijas bruņotajiem spēkiem, atradās citas neatkarīgas valsts teritorijā. Šajā sakarā Tiesa atzīmē, ka pirmais iesniedzējs palika Krievijas armijas aktīvajā dienestā līdz 1998.gada novembrim, tātad vairāk nekā septiņus gadus pēc tam, kad pilnībā tika atjaunota Latvijas neatkarība; šis periods ir ievērojami garāks nekā Kolosovska kunga dienesta laiks (atvaļināts 1994.gadā) un Ivanova kunga dienesta laiks (atvaļināts 1993.gadā; skat. iepriekšminētos lēmumus).

Sakarā ar iesniedzēju personīgajām un radniecīgajām saiknēm Latvijā Tiesa konstatē, ka Sergejs Vikulovs un Gaļina Vikulova bija ieceļojuši Latvijā attiecīgi trīsdesmit gadu un divdesmit astoņu gadu vecumā, tātad būdami pilngadīgi, un viņu ģimenes uzturēšanās šajā valstī ilga aptuveni astoņpadsmit gadu. Tiesa labprāt pieņem, ka kopš 1985.gada šie abi iesniedzēji bija attīstījuši personīgās un sociālās saiknes, kas neaprobežojās tikai ar militārā dienesta ietvariem; bez tam izrādās, ka daži viņu ģimenes locekļi tur dzīvo pastāvīgi. Neskatoties uz to, tomēr jāatzīst, ka no 1985.gada līdz 1998.gadam viņu uzturēšanās Latvijā bija saistīta ar pirmā iesniedzēja militāro dienestu Padomju, vēlāk Krievijas bruņotajos spēkos. Tādējādi, kā jau Tiesa to atzīmēja, šajā periodā bija sagaidāms, ka Bruņoto spēku militārās varas iestādes varēja jebkurā brīdī pārcelt Sergeju Vikulovu uz citu dienesta vietu, kas, iespējams, varētu atrasties ārpus Latvijas teritorijas; viņa sievai, kā tas pieņemts šādā gadījumā, būtu bijis jāseko vīram. Pastāvot šādiem apstākļiem, Tiesa uzskata, ka iesniedzēju uzturēšanās Latvijā šajā ziņā nav pielīdzināma civilpersonas ilgtermiņa uzturēšanās valstī.

Tāpat jautājumā par divu pirmo iesniedzēju integrācijas līmeni Latvijas sabiedrībā, Tiesa atzīmē, ka no viņu pašu Konvencijas 5.panta 2.punkta sakarā iesniegtajiem paskaidrojumiem izriet, ka viņi nesaprot latviešu valodu un nerunā šajā valodā (cf. supra).

Savukārt papildus pirmā iesniedzēja militārajam dienestam Krievijas bruņotajos spēkos, Tiesa atzīmē, ka Vikulovu ģimenei pastāv reālas saiknes ar Krieviju. Pirmkārt, viņi ir Krievijas pilsoņi un šo pilsonību viņi bija pieprasījuši neilgi pēc Padomju Savienības sabrukuma. Otrkārt, pirms savas ierašanās Latvijā iesniedzēji dzīvoja Krievijā, Kaļiņingradā, pilsētā, kurā viņi atgriezās tūlīt pat pēc viņu izraidīšanas no Latvijas. Treškārt, iesniedzēju dzimtā valoda ir krievu valoda, kuru viņi atšķirībā no latviešu valodas pārvalda pilnībā.

Pastāvot šādiem faktiem, Tiesa nekonstatē apstākļus, kas varētu norādīt uz to, ka Latvija būtu vienīgā vieta, kurā pirmais un otrais iesniedzējs varētu baudīt normālu sociālo un ģimenes dzīvi; tieši pretēji, viņiem nevajadzētu rasties lielām grūtībām adaptēties Krievijas sociālajā un kultūras vidē, pat ja pārvietošanās uz turieni viņiem bija sagādājusi dažas neērtības (skat., mutatis mutandis, G?l c. Suisse, 1996.gada 19.februāra spriedums, Krājums 1996–1, 176.lpp., § 42, Kovalenok c. Lettonie (lēm.), Nr.54264/00, 2001.gada 15.februāris, un iepriekšminētie lēmumi Kolosovskiy un Ivanov).

Visbeidzot, un tā kā pirmais iesniedzējs un otrā iesniedzēja atsaucas uz viņu personīgajām attiecībām ar viņu vecāko meitu, ar otrās iesniedzējas gados vecajiem vecākiem un eventuāli ar citiem radiniekiem, kuri Latvijā uzturas likumīgi, Tiesa norāda uz saviem iepriekšējiem secinājumiem par īpašu savstarpējās atkarības saikņu neesamību šo radinieku un iesniedzēju starpā (cf. supra). Šajā sakarā iesniedzēji nav minējuši nevienu apstākli, kas varētu tos kavēt uzņemt iepriekšminētās personas pie sevis Krievijā, vai pēc ieceļošanas aizlieguma beigām, pieprasot attiecīgās vīzas, apciemot savus radiniekus Latvijā.

Paliek jautājums par trešo iesniedzēju, Antonu Vikulovu, kurš dzimis Latvijas teritorijā neilgi pēc viņa vecāku ieceļošanas un kurš faktu norises laikā bija nepilngadīgs. Tiesa atzīst, ka saiknes, kuras viņu saista ar Latviju ir ciešākas, nekā tās, kas ir pirmajiem diviem iesniedzējiem, jo īpaši tāpēc, ka viņš vienmēr ir dzīvojis šajā valstī un ka tur viņš ir izglītojies, sākot no pirmās līdz vienpadsmitajai klasei. Tomēr Tiesa uzskata, ka iepriekšminētie apsvērumi ir lielā mērā attiecināmi arī uz šo trešo iesniedzēju. Arī šim iesniedzējam ir Krievijas pilsonība, arī viņa dzimtā valoda ir krievu valoda un līdz ar to adaptēties Krievijas sociālajā un kultūras vidē arī viņam nesagādātu īpašas grūtības. Turklāt Tiesa uzskata par saprātīgu, ka parasti, ja abiem vecākiem tiek piemērota izraidīšana no valsts teritorijas, šis pasākums tāpat tiek piemērots arī viņu nepilngadīgajiem bērniem, kuri atrodas viņu apgādībā; jo patiesi, šādas pieejas priekšrocība ir tā, ka izraidīšana nesagrauj ģimenes vienotību (skat., mutatis mutandis, Scozzari et Giunta c. Italie [GC], n^os 39221/98 un 41963/98, § 148, CEDH 2000–VIII).

Protams, no iesniedzēju paskaidrojumiem izriet, ka Antons Vikulovs bija mācījies pēc Latvijas skolu mācību programmas un ka viņa pārcelšanās uz Krieviju radīja viņam zināmas neērtības, proti, viņam Krievijā bija jāatkārto viens mācību gads. Tomēr Tiesa uzskata, ka šis fakts nav pietiekams, lai iejaukšanās tiktu novērtēta kā nesamērīga. Jo saskaņā ar Tiesas iepriekš teikto 1.protokola 2.panta sakarā, ārzemnieka tiesības uz izglītību un viņa tiesības uzturēties kādā valstī ir divas pavisam dažādas tiesības. Turklāt Tiesa norādīja, ka datums, kurš sākotnēji bija noteikts izbraukšanas rīkojumā – 2003.gada 15.jūnijs – bija izvēlēts no Latvijas varas iestāžu puses nolūkā ļaut trešajam iesniedzējam pabeigt tekošo mācību gadu skolā (skat. 2004.gada 25.marta daļējo lēmumu par šīs lietas pieņemšanu izskatīšanai pēc būtības).

Ņemot vērā visu iepriekšminēto, Tiesa šajā gadījumā nesaskata īpašu apstākļu esamību, kā iespaidā, pretēji Slivenko lietai, iesniedzēju personīgās intereses (palikt Latvijā) varētu gūt pārsvaru pār sabiedrības interesēm (citas valsts bruņoto spēku militārpersonu un viņu ģimenes locekļu izvešana no valsts teritorijas, izpildot starpvalstu līguma nosacījumus). Citiem vārdiem, Latvijas varas iestādes nav pārsniegušas tām paredzēto novērtējuma brīvības robežu, un tām nevar pārmest to, ka šīs iestādes nebūtu taisnīgi samērojušas likumā noteikto mērķi ar iesniedzēju tiesībām Konvencijas 8.panta tvērumā. Tādējādi šajā gadījumā nav pazīmju, kas norādītu uz šīs normas pārkāpumu.

Līdz ar to šai sūdzībai acīmredzami nav pamata un tā ir noraidāma, piemērojot Konvencijas 35.panta 3. un 4.punktu.

E. Sūdzība sakarā ar Konvencijas 8. pantu par iesniedzēju aizturēšanas apstākļiem

Atsaucoties uz Konvencijas 8.pantu (cf. supra), iesniedzēji apgalvo, ka viņu tiesības uz privāto dzīvi tika pārkāptas viņu aizturēšanas laikā gan Rīgā, gan Olainē. Šajā sakarā viņi sūdzas par to, ka viņi bija ievietoti vienā un tai pašā kamerā un ka citas, ģimenei nepiederošas personas arī tur tika ieslodzītas kopā ar viņiem. 

1. Pušu argumenti

Valdība uzskata, ka iesniedzēju apgalvojumi par citu personu ievietošanu viņu kamerā nav patiesi. Pamatojot šo savu viedokli, tā atsaucas uz 2004.gada 19.jūnija Valsts Robežsardzes reģionālās pārvaldes priekšnieka vēstuli (cf. supra), no kuras izriet, ka aizturēto personu skaits faktu norises laikā abās iestādēs bija daudz mazāks nekā tur pieejamo vietu skaits; tādējādi nebija nekādu iemeslu ievietot kādu citu personu iesniedzēju kamerā. Vēl jo vairāk: Olainē šie iesniedzēji tika turēti “sievietēm un ģimenēm” paredzētajās telpās, kur vientuļie vīrieši nekad netiek ievietoti.

Iesniedzēji savukārt pastāv uz savu apgalvojumu patiesumu. Šajā sakarā viņi iesniedz savas aizturēšanas vietas plānu ar attiecīgiem paskaidrojumiem. Tāpat kā sais­tībā ar Konvencijas 3.punktu (cf. supra), viņi atsaucas uz iespējamām liecībām, kuras varētu sniegt tās personas, kas bija aizturētas vienā laikā ar viņiem, bet kuru vārdus iesniedzēji pagaidām atsakās izpaust. 

2. Trešās iesaistītās Puses viedoklis

Krievijas valdība pievienojas iesniedzēju apgalvojumiem. 

3. Tiesas novērtējums

Ņemot vērā Pušu izteiktos argumentus kopumā, Tiesa uzskata, ka šīs sūdzības sakarā gan faktu, gan tiesiskā ziņā rodas nopietni jautājumi, kurus nevar atrisināt šajā iesnieguma izskatīšanas stadijā un kurus nepieciešams izskatīt pēc būtības; tādējādi šo sūdzību nav iespējams pasludināt kā par nepamatotu Konvencijas 35.panta 3.punkta nozīmē. Neviens cits arguments par nepieņemšanu izskatīšanai pēc būtības nav konstatēts.

F. Sūdzība sakarā ar Konvencijas 14.pantu

Iesniedzēji uzskata, ka viņi ir cietuši no diskriminācijas, ko aizliedz Konvencijas 14.pants; šā panta uz lietu attiecināmās daļas lasāmas šādi:

“Šajā konvencijā minēto tiesību un brīvību īstenošana tiek nodrošināta bez jebkādas diskriminācijas – neatkarīgi no (...) valodas, (...) valstiskās izcelsmes, piederības kādai mazākumtautībai (...) vai cita stāvokļa.”

1. Pušu argumenti

Valdība atgādina, ka 14.pants nepastāv neatkarīgi un ka tas sāk darboties tikai tad, ja vismaz viens no Konvencijas vai tās Protokolu nosacījumiem tiek piemērots. To­starp iesniedzēji nav paskaidrojuši, tieši kādu Konvencijā garantēto tiesību baudīšanā viņi bijuši diskriminēti. Valdība tāpat atgādina, ka strīdīgais pasākums piemērojams visām bijušajām Krievijas militārpersonām, uz kurām attiecināms Latvijas–Krievijas līgums un vienošanās; turklāt šis pasākums bija īstenots saskaņā ar likumu un tam bija likumīgs mērķis. Tādējādi šajā jautājumā nevarētu konstatēt kādas diskriminācijas pazīmes Konvencijas 14.panta nozīmē.

Savos atbildes paskaidrojumos iesniedzēji precizē, ka viņi cietuši no diskriminācijas savu tiesību īstenošanā, ko viņiem garantē Konvencijas 8. pants. Šī diskriminācija izpaudās tādējādi, ka viņi tika izraidīti pirmā iesniedzēja, Sergeja Vikulova, kā bijušās militārpersonas, statusa dēļ. Tostarp vairāk nekā desmit viņa dienesta biedriem, kuri arī atradās līdzīgā stāvoklī, tika izsniegtas uzturēšanās atļaujas Latvijā, pamatojoties uz to, ka viņu tuvinieki tur dzīvoja likumīgi un pastāvīgi. Tomēr, neskatoties uz to, ka arī iesniedzējiem bija radniecīgas saiknes Latvijā, viņu uzturēšanās netika legalizēta. Jo īpaši sakarā ar otro iesniedzēju, kura sūdzas, ka viņa, kā Krievijas bijušās militārpersonas sieva, ir cietusi no diskriminācijas, kas balstīta viņas ģimenes stāvoklī.  

2. Trešās iesaistītās Puses viedoklis

Atbilstīgi Krievijas valdības teiktajam, iesniedzēji patiesi cietuši no ksenofobiska rakstura diskriminācijas un viņu izraidīšana ir tikai viena epizode Latvijas varas iestāžu īstenotajā lielās “etniskās tīrīšanas” kontekstā valstī. 

3. Tiesas novērtējums

Tiesa, pirmkārt, atgādina, ka Konvencijas 14.pants nepastāv neatkarīgi, jo tas piemērojams tikai tām brīvībām un tiesībām, kuru baudīšanu garantē citas Konvencijas un tās Protokolu normas. Tā arī atgādina, ka runāt par “diskrimināciju” Konvencijas 14.panta nozīmē var, ja Valsts bez objektīva un saprātīga attaisnojuma piemēro atšķirīgus pasākumus personām, kuras atrodas vienādos vai līdzīgos apstākļos (skat., starp daudziem citiem, Thlimmenos c. Gr?ce [GC], Nr. 34369/97, §44, CEDH 2000–VI). Turklāt, lai šī atšķirība varētu tikt uzskatīta par “diskriminējošu”, tai ir jābalstās uz vienu vai vairākiem 14.pantā uzskaitītajiem kritērijiem, vai uz citiem līdzīgiem kritērijiem, ko apzīmē vārdkopa “cits stāvoklis” (skat., piemēram, Salgueiro da Silva Mouta c. Portugal, Nr.33290/96, § CEDH 1999–IX).
Visbeidzot, katrā lietā, ko Tiesa izskata 14.panta tvērumā, tai ir jāpārliecinās, pamatojoties uz faktiskiem un tiesiskiem materiāliem, kas ir iesniegti, vai patiesi piemērotie atšķirīgie pasākumi ir notikuši un vai tie ir notikuši atbilstīgi šajā pantā minētajiem kritērijiem. Vienkārši pieņēmumi vai aizdomas no attiecīgo personu puses šajā ziņā nav pietiekams pamats (skat. Harlamova c. Lettonie (lēm.), Nr.57313/00, 2003.gada 3.aprīlis).

Tiesa jau bija secinājusi, ka Konvencijas normas vispār neliedz Valstīm Līgumslēdzējām īstenot vispārējas politiskas programmas caur likumdošanas pasākumiem, kuru rezultātā kādai personu kategorijai vai personu grupai tiek piešķirts citāds tiesisks stāvoklis, nekā pārējiem indivīdiem, ja vien iejaukšanās šīs personu kategorijas vai grupas ar likumu noteikto tiesību īstenošanā var tikt attaisnota no Konvencijas viedokļa (skat., Ždanoka c. Lettonie [GC], Nr. 58278/00, § 112, CEDH 2006–...).

Šajā lietā no iesniedzēju apsvērumiem izriet, ka viņu sūdzība par diskrimināciju attiecas uz viņu izraidīšanu kā tādu un ka tādējādi viņi uzskata, ka ir bijuši diskriminēti savu Konvencijas 8.pantā garantēto tiesību īstenošanā. Šajā sakarā Tiesa atgādina, ka strīdīgā iejaukšanās bija pamatota ar Latvijas–Krievijas līgumu un vienošanos, kas tiešā veidā bija attiecināmi uz iesniedzējiem. Tostarp pirmais iesniedzējs nebija iekļauts vispārējā Krievijas bruņoto spēku aktīvā dienesta militārpersonu kategorijā, uz kurām attiecināms līgums; viņš bija ierobežotā militāro speciālistu kontingenta sastāvā, kas bija komandēts uz Skrundas radiolokācijas staciju un viņam bija ļauts uzturēties Latvijā, lai nodrošinātu šī objekta pagaidu funkcionēšanu. Pastāvot šādiem apstākļiem, ir pamats secināt, ka, objektīvi raugoties, iesniedzēju stāvoklis bija visai specifisks; tas nebija līdzīgs vai pat salīdzināms ar citu personu stāvokli, proti, ar stāvokli, kādā atradās civilpersonas vai bijušās padomju militārpersonas, kas atvaļinātas pirms PSRS sabrukuma, vai eventuāli citas personu grupas. Tāds pats secinājums ir jāizdara arī attiecībā uz otro iesniedzēju, kura uzskata, ka ir cietusi no diskriminācijas, kas balstās viņas ģimenes stāvoklī. Arī šajā ziņā Tiesas rīcībā nav materiālu, kas ļautu secināt, ka etniskā izcelsme, dzimtā valoda vai kāds cits līdzīgs kritērijs būtu iespaidojis līguma, vienošanās un Latvijas iekšējo tiesību normu piemērošanu attiecībā uz iesniedzējiem.

Visbeidzot, un tā kā pirmais iesniedzējs piemin stāvokli, kādā atradās vairāki viņa dienesta biedri, bet kuriem tomēr bija atļauts palikt Latvijā, Tiesa atzīmē, ka iesniedzējs nav izvirzījis šo jautājumu izskatīšanai iekšējās tiesu instancēs; pat Tiesā viņš neiesniedz nevienu konkrētu informāciju šo personu sakarā. Šādos apstākļos Tiesa nesaskata, kādā mērā viņu stāvoklis bija salīdzināms ar viņa stāvokli un kādā veidā eventuāli Konvencijas 14.pantā noteiktie atšķirības kritēriji varētu tikt piemēroti.

Apkopojot Tiesa šajā gadījumā nesaskata nekādu diskriminācijas pazīmju, ko aizliedz Konvencijas 14.pants. Tātad arī šī sūdzība saskaņā ar Konvencijas 35.panta 3. un 4.punktu ir noraidāma kā acīmredzami nepamatota.

G. Sūdzība sakarā ar Konvencijas 34.pantu

Iesniedzēji sūdzas par jautājumiem, kurus it kā būtu uzdevuši robežsargi viņu aizturēšanas laikā 2003.gada 3.septembrī sakarā ar viņu iesniegto iesniegumu Tiesā. Šajā ziņā viņi atsaucas uz Konvencijas 34.panta pēdējo teikumu, kas nosaka šādi:

“Tiesa var saņemt iesniegumus no jebkuras fiziskas personas, nevalstiskas organizācijas vai indivīdu grupas, kas norāda uz to, ka kāda no Augstajām Līgumslēdzējām Pusēm ir pārkāpusi viņu tiesības, kas noteiktas konvencijā vai tās protokolos. Augstās Līgumslēdzējas Puses apņemas nekādā veidā nekavēt efektīvu šo tiesību izmantošanu.”

1. Pušu argumenti

Valdība paskaidro, ka vienīgā reize, kad varas iestāžu pārstāvji ir runājuši ar iesniedzējiem par viņu iesniegumu, bija viņu aizturēšana 2003.gada 3.septembrī. Robežsargi viņiem jautāja par iemeslu, kādēļ viņi joprojām atsakās pakļauties izbraukšanas rīkojumiem; iesniedzēji minēja savu iesniegumu, kuru viņi bija iesnieguši Eiropas Cilvēktiesību tiesā; iesniedzējiem tika atbildēts, ka šis fakts nepārtrauca rīkojumu izpildi. Valdība uzskata, ka, no Tiesas prakses viedokļa, tas nav attiecīgo personu tiesību “kavējums” tādā nozīmē, kādā to aizliedz Konvencijas 34. pants.

Iesniedzēju izklāstītā faktu versija šajā ziņā pēc būtības ir tāda pati kā Valdības versija. Viņi vēl piebilst, ka strīdīgās sarunas laikā kompetentā amatpersona viņiem bija teikusi, ka tad, kad viņi būs izbraukuši no Latvijas teritorijas, viņi mierīgi varēs sūtīt iesniegumus un sūdzēties kur vien tīk. Atbilstoši viņu teiktajam, šī amatpersona arī esot sacījusi, ka Latvijā neviens nerīkosies pēc Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumiem un ka tādu pat nostāju kādā televīzijas intervijā bija paudusi arī Valdības pārstāve Tiesā. 

2. Trešās iesaistītās Puses viedoklis

Krievijas valdība nav paudusi atsevišķu viedokli sakarā ar šo punktu. 

3. Tiesas novērtējums

Tiesa atgādina: lai personu tiesību aizsardzības līdzekļu mehānisms, kas nostiprināts Konvencijas 34.pantā, būtu efektīvs, ir augstākā mērā svarīgi, lai iesniedzēji, gan deklarētie, gan potenciālie, varētu brīvi sazināties ar Tiesu, lai varas iestādes neizdarītu uz viņiem nekāda veida spiedienu ar mērķi panākt, ka viņi atsauc vai maina savas sūdzības (skat., piemēram, Salman c. Turquie [GC], Nr.21986/93, §130, CEDH 2000–VII).

Ar vārdu “izdarīt spiedienu” jāsaprot ne tikai iesniedzēja tieša piespiešana un klaji iebiedēšanas akti pret viņu, viņa ģimeni vai viņa tiesiskajiem pārstāvjiem, bet arī netieša rīcība vai netieši ļaunprātīgi kontakti ar mērķi atrunāt ieinteresēto personu izmantot aizstāvības līdzekļus, ko piedāvā Konvencija, vai pārliecināt viņu to nedarīt. Lai noteiktu, vai kontakti valsts iestāžu un iesniedzēja starpā ir vērtējami kā nepieņemami 34.panta izpratnē, jāņem vērā lietas īpašie apstākļi. Šajā ziņā jārēķinās ar to, ka sūdzības iesniedzējs ir psiholoģiski neaizsargāts un pastāv risks, ka varas iestādes var to iespaidot (skat., piemēram, Tanrikulu c. Turquie, [GC], Nr. 23763/94, § 130). Tā, piemēram, iesniedzēja nopratināšanu no valsts varas iestāžu puses sakarā ar viņa iesniegto iesniegumu Tiesā varētu uzskatīt par Konvencijas 34.pantā paredzēto nosacījumu neievērošanu (skat., starp citiem, Akdivar et autres c. Turquie, 1996.gada 16.decembra spriedums, Krājums 1996–IV, 1219. lpp., § 105, un Orhan c. Turquie, Nr. 25656/94, § 407, 2002.gada 18.jūnijā).

Šajā lietā Puses ir vienisprātis, ka iesniedzēju aizturēšanas brīdī 2003.gada 3.septembrī viņi atsaucās uz šo savu iesniegto iesniegumu Tiesā kā iemeslu tam, ka viņus nevarēja izraidīt un tam, ka viņi nebija atstājuši Latviju līdz noteiktajam datumam; uz ko robežsargi atbildēja, ka šādas tiesību aizsardzības iespējas pastāvēšana kā tāda nevarēja apturēt viņu sakarā pieņemto izbraukšanas rīkojumu izpildi. No iesniedzēju paskaidrojumiem redzams, ka tieši šī strīdīgās sarunas daļa ir tā, kuru viņi uzskata par neatbilstošu Konvencijas 34.panta prasībām. Tomēr, pēc Tiesas uzskatiem, robežsargu atbilde acīmredzami nav tāda, ko varētu kvalificēt kā “spiediena izdarīšanu” vai “iebiedēšanu” šīs normas nozīmē.

Attiecībā uz iesniedzēju apgalvojumu, ka kompetentā amatpersona it kā viņiem būtu paziņojusi, ka “neviens Latvijā nerīkosies pēc Eiropas cilvēktiesību spriedumiem” un pieņemot, ka šis apgalvojums ir patiess, Tiesa pieņem, ka šāda veida paziņojums no Valsts varas pārstāvja puses varētu būt pretrunā ar Konvencijas 46.panta 1.punktā nostiprinātajiem lojalitātes un sadarbības pienākumiem, ka šāds paziņojums ir apšaubāms no valsts dienesta ētisko normu viedokļa un dažos gadījumos eventuāli var tikt novērtēts kā 34.panta pārkāpums (skat., mutatis mutandis, Petra c. Roumanie, 1998.gada 23.septembra spriedums, Krājums 1998–VII, 2855.lpp., § 44). Jebkurā gadījumā, ņemot vērā kopējo kontekstu, kurā norisinājās strīdīgā saruna, Tiesa neuzskata, ka šis paziņojums pats par sevi varētu tikt novērtēts kā “iebiedēšana”.

Ir tiesa, ka valsts iestāžu atteikšanās izpildīt pagaidu pasākumu – jo īpaši deportāciju un izraidīšanas jomā –, ko norādījusi Tiesa saskaņā ar tās Reglamenta 39.pantu, var novest pie tā, ka tiek konstatēts Konvencijas 34.panta pēdējā teikuma pārkāpums (skat., Mamatkulov et Askarov c. Turquie [GC], Nr.46827/99 un 46951/99, § 129, CEDH 2005–...). Katrā ziņā šajā lietā Tiesa nav piemērojusi nevienu šāda veida pasākumu; tieši pretēji, 2003.gada 28.maijā kompetentās palātas priekšsēdētājs noraidīja lūgumu, ar kuru iesniedzēji bija vērsušies šajā sakarā.

Pastāvot šādiem apstākļiem, Tiesa neuzskata, ka Valsts Atbildētāja nebūtu pildījusi savus pienākumus, ko tai uzliek Konvencijas 34.panta pēdējais teikums. No tā izriet, ka šī sūdzība ir acīmredzami nepamatota un tā ir jānoraida saskaņā ar Konvencijas 35. panta 3. un 4.punktu.

Ņemot vērā šos argumentus,

ar balsu vairākumu,

Tiesa pasludina par noraidāmu iesniedzēju sūdzību par Konvencijas 8.panta pārkāpumu sakarā ar viņu izraidīšanu no Latvijas teritorijas;

Vienbalsīgi

 

Pasludina par pieņemamām lietas izskatīšanai pēc būtības iesniedzēju sūdzības sakarā ar Konvencijas 3.pantu un 5.panta 1.f apakšpunktu, kā arī sūdzību sakarā ar dažiem iesniedzēju aizturēšanas aspektiem Konvencijas 8. panta tvērumā;

 

Pasludina iesniegumu par noraidāmu pārējā daļā.

Vincent Berger Sekretārs

Boštjan M. Zupancic Priekšsēdētājs