Par novadu struktūru spēku

Latvijas pašvaldības ir administratīvi teritoriālās reformas (ATR) nojautās. Pat vairāk — daudzi postulāti ir aktuāli 2001. gada pašvaldību vēlēšanu gaismā. Joprojām pašvaldību politiķi un praktiķi ir neziņā par nākamajām robežlīnijām. Jā — par deviņiem vai par "četri plus vienu" reģionu. Kas Latvijai būtu visoptimālākais?

Laiks rādīs un arī Eiropas Savienības apsvērumi. Tikmēr Latvijas pašvaldību līdzšinējās aprises ir gana spēcīgas un reizumis arī pietiekami niknas, lai pateiktu savu jā vai nē. Nupat Rīgā, Latgales priekšpilsētas izpilddirekcijas konferenču zālē risinājās visaptverošas sarunas.

Pēc jaunizveidotās Latvijas pašvaldību izpilddirektoru apvienības (asociācijas) gada kopsapulces Bauskā vadībā tika ievēlēti līdz šim laika pārbaudi izturējušie domubiedri. Vitālijs Aizbalts no Daugavpils rajona padomes. Kaut gan viņam nule ir uzticēti Latgales attīstības padomes līdera uzdevumi.

— Jā, man patīk Latvijas pašvaldību izpilddirektoru asociācijas būtība. Kur gan vēl citur mūsu valstī ir tāda domubiedru kopība? Pirms gada kopsapulces es lūdzu savu kolēģi Bruno Otersonu (viņš ir LPS konsultants pašvaldību lietās) sagatavot pārskatu par to, kas mēs esam un kādi varētu būt.

Rezultāti ir vairāk nekā pārsteidzoši. Izrādās, ka Latvijas pašvaldībās 1999. gada 1. decembrī ir bijuši 166 izpilddirektori, septiņi izpilddirektoru vietnieki. Turklāt pārskatos minētas 29 personas, kas atbilstoši Latvijas pašvaldību likumam amatu savienošanas kārtībā var veikt izpilddirektoru pienākumus, būdami vietējo padomju vai domju priekšsēdētāji vai priekšsēdētāju vietnieki. Vēl citos pašvaldību amatos Latvijā ir septiņas personas, kam pa spēkam veikt izpilddirektoru funkcijas, tā sacīt, autonomi.

Mūsu rezumējums ir neapstrīdams: patlaban Latvijā ir 209 pašvaldību izpilddirektori, kuri tagad būtībā veic kādreizējo pilsētu, rajonu vai ciematu izpildkomiteju priekšsēdētāju administratīvās (skaidrības labad teiksim — saimnieciskās) funkcijas, sakārtojot savas pilsētas, rajonus, ciematus vai pagastus.

Mani kolēģi gaida gluži jaunu pašvaldību likumu. Pat pirms 2001. gada pašvaldību vēlēšanām. Tajā vajadzētu būt neapstrīdamiem formulējumiem par to, kas īsti 2000. un turpmākajos gados ir pašvaldību izpilddirektors. Katrā ziņā ne jau nu tikai sagādnieks vai kurināmā rezervju aprūpētājs. Šīs ievirzes ir būtiskas, tomēr tām nevajadzētu mūs gremdēt. Galu galā — vai tikai tās raksturo izpilddirektora funckijas?

Pirms Bauskas tikšanās mēs centāmies analizēt savas struktūras un savas turpmākās iespējas. Jā, Latvijas Pašvaldību savienība arī reformu priekšvakarā ir pietiekami spēcīga institūcija. Pat neatkarīgi no tā, vai mums pēc 2001. gada būs 500 pašvaldības kā patlaban vai tikai, teiksim, 200–300.

Man rādās zīmīga tā ievirze, kas ir mūsu asociācijā (LPIA). Nestrādājam pirmo gadu, esam gana "afišējušies", tomēr skaitļi ir nepielūdzami. Manā izpratnē, tie ir nepārprotami. Latvijas (gribētos teikt — spēcīgākajās) pašvaldībās patlaban ir aptuveni 210 izpilddirektoru, varētu būt kāda pussimta rezerve. Tātad tā jau ir pilnīgi reāla iestrāde Latvijas administratīvi teritoriālajai reformai, sperot tās reālos soļus.

Tāpat kā daudzi mēs esam ieinteresēti savu līderu kopumā. Par laimi, tādu mums netrūkst. Tagad jau ir skaidrs, ka līdz nākamajai kopsapulcei strādāsim kopā ar Gunti Grīnbergu no Rīgas Latgales priekšpilsētas (viņš izraudzīts par LPIA priekšsēdētāja vietnieku), Juri Zuti no Saulkrastiem, Arnoldu Embrekšu no Jaunsvirlaukas, Juri Strodu no Jelgavas pilsētas domes, Ilgvaru Andžānu no Krāslavas, Juri Kokinu no Rojas.

— Jo dziļāk mežā, jo vairāk malkas, — bilda Bruno Otersons, LPIA koordinators. — Mēs tikai pakāpeniski apjaušam, ko varētu iespēt šāda domubiedru kopība. — Galvenais ir tas, ka ik tikšanās reizē apjaušam, cik mēs esam vajadzīgi. Jo mūsu kolēģi bilst: nerunāsim apkārt, runāsim par lietām, kas mums šobrīd visvairāk vajadzīgas.

Nupat, aizvakar, 5. janvārī, savas kārtējās tikšanās reizē Latgales priekšpilsētas izpilddirekcijas konferenču zālē mēs pievērsāmies šim gadalaikam principiālām problēmām.

Mēs 5. janvārī bijām aicinājuši Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra vietnieku Aleksandru Ošu izteikties par Latvijas valdības politiku enerģētikā. Bijām pat pārsteigti, ka pēc viņa šķietami visaptverošā referāta zālē pārtraukumā izveidojās tāda interesentu rinda, kas sniedzās pāri pusdienas starpbrīdim. Acīmredzot problēmas izvērsums prasa vairāk telpas un laika.

Par kurināmā struktūrpolitiku valstī, situāciju kurināmā tirgū un iespējamām rezervēm krīzes situācijā izteicās LPS padomnieks inženieris Paulis Barons. Arī šī temata izklāstā, spriežot pēc debašu sprieguma, bija trāpīts naglai uz galvas.

— Mēs gribam turpināt iet šādā praktiskā virzienā, — teica Guntis Grīnbergs. — Jau tagad LPIA sekretariātā Rīgā, Mazajā Pils ielā 1, pie Bruno Otersona, mūsu koordinatora, var saņemt perspektīvo darba plānu visam 2000. gadam. Līdz šim vairāk orientējāmies uz pusgadu, domādami, ka tur pateikts viss.

Pēc Bauskas konferences esam secinājuši, ka vajadzīgs plānojums vismaz gadam. Un te nu tas ir:

janvāris — enerģētika (kurināmā rezerves un tirgus, tarifu izmaiņas, zemsprieguma un ārējā apgaismojuma elektrotīkli);

februāris — izglītība (vispārējā, profesionālā, sports, skolu jaunatnes Dziesmu un deju svētki, skolu pieņemšana pirms jaunā mācību gada);

marts — izbraukums kādā no Latgales rajoniem;

aprīlis — Latvijas attīstības plāns novadu attīstības aģentūru līdzšinējā darbībā, priekšstrukturālie fondi, ārlietas un ārējā ekonomiskā politika;

maijs — nodarbinātība un darba drošība;

jūnijs — izbraukums kādā Vidzemes rajonā, iespējams, Rīgas novadā;

jūlijs — vasaras atvaļinājumu laiks;

augusts — izbraukums kādā Kurzemes rajonā;

septembris — autoceļi, pasažieru pārvadājumi, satiksmes drošība;

oktobris — vispārējā drošība: valsts policija, pašvaldību policija, ceļu policija;

novembris — sakari un informātika (telefons, pasts, radio, TV);

decembris — izbraukums kādā Zemgales rajonā.

— Un kur tad paliek starptautiskie sakari? — vaicājām V.Aizbaltam.

— Viss pamazām nostājas savās īstajās vietās. Pērn vasaras vidū LPIA delegācija bija Čehijā. Jūnija pirmajā pusē mūsu kolēģi būs Latvijā. Parakstīsim oficiālo pielikumu ar STMOU (Čehijas Pašvaldību savienību) tā sauktajam Berounas līgumam, kas fiksēs mūsu ilglaicīgo sadarbību.

Nupat kļuvis zināms, ka janvāra otrajā pusē vai februāra sākumā mūs Rīgā un Daugavpilī vēlas apciemot Skandināvijas valstu pašvaldību izpilddirektoru asociāciju pārstāvji. Te programma varētu būt pietiekami ietilpīga, mēs patlaban domājam un prātojam, kā to labāk izdarīt.

Jau laikus ir ieplānots LPIA dalībnieku brauciens uz Igauniju maija vidū. Mūs īpaši interesē viņu reālie kontakti ar Somiju un Zviedriju. Te mēs varētu kaut ko pasmelties.

Mintauts Ģeibāks, "LV" informācijas redaktors pašvaldību lietās