Runa kopējā diskusijā ar Latvijas vēstniekiem ārvalstīs un Ārlietu ministrijas vadību par prioritātēm un aktualitātēm 2006.gada 18.decembrī Rīgas pilī:

Jūsu ekselence ministra kungs [ārlietu ministrs Artis Pabriks], jūsu ekselences vēstnieki un vēstnieces, Ārlietu ministrijas darbinieki, dāmas un kungi!

Man prieks jūs sveikt dzimtenē un šeit, Rīgas pilī. Vispirms no sirds vēlos visiem pateikties par jūsu nenogurstošo darbu, pārstāvot Latvijas intereses ārzemēs. Ārlietu ministrs to zina no savas pieredzes, un es vēlētos uzsvērt no savas pieredzes, cik būtiska ir vēstnieka loma, pārstāvot Latviju dažādās zemēs, nemitīgi esot modrībā par tiem politiskajiem procesiem, kas tur notiek, un ziņojot par tiem savai valstij. Tajā pašā laikā, protams, jau savā personā, uzvedībā, stājā un visos savos kontaktos, lai kādi tie būtu – ar nozīmīgām personām, pašu valsts galvu, vai arī ar vietējo cilvēku, kurš strādā vēstniecībā, – vienalga kādā līmenī, Latvijas vēstnieks tāpat kā pārējie vēstniecības darbinieki nes Latvijas tēlu pasaulē. Tiem ļaudīm, ar kuriem kontaktējaties savu darba gadu garumā, jūs būsiet Latvijas seja un tēls. Tamdēļ vēlos izteikt savu atzinību tiem, kuri tik ļoti par to rūpējas un atceras diendienā, kuri gādā, lai jūs vienmēr spētu sniegt savām kontaktpersonām ārzemēs precīzu un aktuālu informāciju par to, kas notiek Latvijā, lai jūs pēc vajadzības – vai nu ļoti vēsi, distancēti, vai arī ļoti kaismīgi – varētu argumentēt par šādu vai citu jautājumu, kur Latvijas viedoklis visai pasaulei pats par sevi nav saprotams, kur varbūt nonākam viedokļu konfliktā ar citiem. Lai mēs godam spētu aizstāvēt savu viedokli, pozīciju un savu valsti, tajā pašā laikā vienmēr cenšoties arī, protams, respektēt un uzklausīt arī citus!

Man šķiet, ka šī uzklausīšanas spēja ir viena no būtiskākajām, kas nepieciešama diplomātiskajam pārstāvim. Dažreiz dzirdam no mūsu tautiešiem vai arī no Latvijas plašsaziņas līdzekļiem – kaut mums būtu viens tēls, viens zīmols un viena deklarācija, ar ko mēs varētu nostāties pasaules priekšā un teikt – te nu mēs esam, tādi mēs esam, tāda ir mūsu pozīcija galvenajos jautājumos un ar šo deklarāciju viss ir pateikts. Mums ir jācīnās par citu ļaužu uzmanību mūsu teiktajam. Viņiem pašiem ir daudz lietu, kas viņiem dara raizes un rūp. Katrai valstij tāpat kā katram cilvēkam diendienā rodas jauni sarežģījumi, izaicinājumi un problēmas. Visdrošākais ceļš uz cita cilvēka ausīm un sirdi, uz viņa uzklausīt un izpratnes spēju ir parādīt, ka jums arī viņš interesē, ka jums interesē zeme, kurā atrodaties, tās ļaudis, tās vēsture un kultūra. Tādos apstākļos, kad cilvēki nāks pretī ar savu respektu, cieņu un interesi, jūs atradīsiet daudz dzirdīgākas ausis. Ne jau velti diplomātija ir māksla, un par to sarakstīts tik daudz grāmatu, arī latviešu valodā. Bet diplomātija galvenokārt ir prakse, kas tiek apgūta ikdienā un saskarsmē.

Liels paldies jums visiem, kas pārstāvat Latviju! Es novēlu, lai arī nākamais gads būtu veiksmīgs, lai Latvija spētu iegūt pasaules mērogā daudz lielāku redzamību, uzmanību un ievērību kā pēc sava fiziskā lieluma, iedzīvotāju skaita un sava ekonomiskā svara tā jebkur un jebkad būtu pelnījusi. Es domāju, tas ir mūsu mērķis, kādu varam sev uzstādīt ar pilnām tiesībām. Mēs vēlamies nest lielāku svaru tieši tamdēļ, ka esam spējīgi diplomātiskā jomā sekmīgi darboties, ka nākam ar savām idejām un izpratni, ka mums ir ko piedāvāt un varam sacensties ar jebkuru citu.

Pagājušais gads ir bijis dažādiem notikumiem bagāts tieši Latvijas diplomātiskajās attiecībās. Mums ir pavēries tāds kā izdevības logs uzlabot attiecības ar Krieviju. Mums bija divas augsta ranga vizītes. Tas ir daudz vairāk nekā iepriekšējos gados. Par to, es domāju, varam būt gandarīti. Paldies vēstniekam, kurš bija par vidutāju šajos procesos.

Ļoti nozīmīgs bija ANO reformu process, un Latvijas līdzdalība tajā. Man šķiet, ka Latvijas aktīvā dalība ar mūsu vēstnieces kā līdzpriekšsēdētājas darbu Apvienoto Nāciju Reformu komisijā ārkārtīgi izcēla Latvijas lomu pasaulē un spēju darboties tik nozīmīgās institūcijās. Arī visu triju Baltijas valstu gatavība izvirzīt Latvijas prezidenti kā kandidāti ANO ģenerālsekretāra amatam, atbalsts, ko mēs saņēmām gan no citām Austrumeiropas valstīm, gan balsojumā no ANO Drošības padomes loceklēm, man šķiet, tas ir liels sasniegums, tā mums bija liela izdevība pau-st savu viedokli par to, kā mēs vēlētos redzēt Apvienotās Nācijas kļūstam atvērtākas un demokrātiskākas visos savos procesos, visās savās darbības jomās, ne tikai finanšu sadalē un iekšējā vadībā, bet arīdzan tik būtiskā jautājumā kā ģenerālsekretāra vēlēšanas. Man šķiet, ka ieguvām ļoti nozīmīgu redzamību gan Latvijai, Latvijas vārdam izskanot pasaulē, gan tām domām, kas tika paustas par demokrātisko atvērtību, par tādu kārtību, kurā tiktu iekļautas arī tās valstis, kuras tik ilgi bijušas aiz “dzelzs priekškara”, lai nebūtu tikai vienošanās starp dažām valstīm jau piecus vai desmit gadus uz priekšu, lai būtu ņemta vērā arī dzimumu vienlīdzība. Tie bija principi, par kuriem mēs iestājāmies. Man šķiet, ka bija vērtīgi tos izvirzīt pasaules uzmanības centrā un to mēs veiksmīgi izdarījām.

Mums daudz izaicinājumu, protams, vēl ir priekšā. Bet Latvijai nākamajos gados, jau sākot ar 2007.gadu, manuprāt, arvien vairāk jādomā par to, kā tā realitātē, īstenajā dzīvē var nākt ar savu pienesumu mūsu kopējās Eiropas ēkas celtniecībā. Šajā brīdī, kad tiek runāts par paplašināšanās nogurumu, kad tiek klāstīti viedokļi, ka mūsu konstitucionālais projekts ir absolūtā strupceļā, kad daudzās valstīs, sākot ar mūsējo, ir samazinājies to ļaužu skaits, kas izsaka atbalstu un izpratni Eiropas Savienībai kā projektam, kā īstenībai, man šķiet, mums ir lieli izaicinājumi. Vispirms, ko darīt savā valstī, lai palīdzētu mūsu iedzīvotājiem labāk saprast, cik būtiski Latvijas nākotnē ir mums, Latvijai, būt šajā Eiropas Savienībā kā kopībā, kur mums ir iespēja tikt sadzirdētiem, uzklausītiem un meklēt sev sabiedrotos. Šo sabiedroto meklēšanā, protams, diplomātiem ir liela loma.

Mēs apzināmies, ka mums ir zināmas intereses, kas ir saistītas ar mūsu reģionu, kopējas intereses mums, trim Baltijas valstīm, kopējas intereses Baltijas jūras valstīm un tā joprojām, bet jebkurā atsevišķā jautājumā interešu konfigurācijas mainās, tās ir plūstošas. Mums vienmēr jābūt modrībā par to, kur un kurā brīdī mums ir jāsadarbojas ar sabiedrotajiem un kurā brīdī negaidot mēs varam sastapties ar kādu viedokli, kurš ir pretējs mūsējam un kurā ir nostājas, kas nav mūsu interesēs, pret kurām mums tad jāsāk cīnīties ar diplomātiskiem līdzekļiem.

Mums pašiem ir jābūt skaidrībā par to, kamdēļ šo Eiropas projektu mēs paši augstu vērtējam, kādu mēs saredzam nākotnes Eiropu, kādu saredzam Latvijas vietu šajā projektā, un tieši par to, ko mēs varam piedāvāt. Bet, kā es saku, katru reizi, kad mēs nākam ar savu piedāvājumu, būsim pilnīgi droši, ka nenākam tikai ar tukšiem vārdiem, ka tas, ko piedāvājam, ir tas, ko paši jau savās mājās, savā vidē un savā zemē dzīves īstenībā esam spējuši jau puslīdz ticami un saprotami īstenot, pirms piedāvājam to citiem gatavu.

Konkrēti runājot par praktiskām lietām, es apsveicu Ārlietu ministriju ar to, ka ir panākts lielāks finansiāls atbalsts ministrijas izdevumiem, man šķiet, tas ir liels progress. Varam arī priecāties par jaunu vēstniecību atvēršanu. Bet nākotnē, man šķiet, liels izaicinājums būs turpināt piesaistīt Ārlietu ministrijas darbam jaunus cilvēkus, kuri to uzskatīs par prestižu darbu, kuri tur vēlēsies veidot savu karjeru un turpinās visa mūža garumā pilnveidot savas spējas un kvalifikāciju. Starplaikā, man šķiet, ka mūsu spēja darboties visās Eiropas Savienības institūcijās ir saistīta arī ar mūsu spēju komunicēt. Tādēļ mans aicinājums visiem vēstniekiem būtu uzskatīt to par svētu lietu – ne tikvien turpināt izkopt savas prasmes tajā valodā, kurā Jūs sazināties savā darba vietā, bet arī pēc iespējas censties apgūt vēl kādu citu valodu vismaz sarunu valodas līmenī un turpināt valodas prasmes izkopt un uzlabot. Ar valodas prasmi ir līdzīgi kā ar mūzikas instrumenta spēlēšanu – ir jātrenējas, pie tās ir jāpiestrādā. Es vēlētu visiem – gan vēstniekiem, gan vēstniecību darbiniekiem – turēt valodu kā ļoti augstu prioritāti. Jo jaukāk un skaistāk jūs runāsiet ar saviem sarunu biedriem, jo drīzāk un labprātāk viņi jūs uzklausīs. Tā vienkārši ir dzīves īstenība.