1992.gada 18.jūnija sēdes stenogramma

Vakara sēdē

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Bojāra kungu lūgsim gatavoties debatēm, un nākamais būs Ziediņa kungs.

Lūdzu, Bojāra kungs!

J.Bojārs: Cienījamie kolēģi, pāris vārdu par abiem iepriekšējiem runātājiem un par šo mūsu valsts bankas problēmu. Mani satrauc ceturtais variants, kuru minēja Repšes kungs, tāpēc es gribu pārliecināties, vai esmu viņu pareizi sapratis. Tātad mums ir vajadzīgi 20 miljardi, lai segtu visus budžeta deficītus un savestu visu kārtībā? Un tajā ceturtajā variantā, lūk, ir noteikts, ka par tādu summu ir jāpārdod valsts īpašums. Ja es pareizi atceros, tad mums visi pamatfondi valstī ir 50 miljardi, laikam tā tas apmēram bija. Tātad mēs pusi no visiem pamatfondiem pārdosim. Bet tādā gadījumā iznāk, ka mēs tos pārdosim, lai noēstu. Tas man liekas visaugstākā mērā nesaprātīgi, kaut vai ņemot vērā tos apsvērumus, ka visu bijušo sociālistisko valstu un arī kapitālistisko valstu pieredze un modeļi liecina, ka īpašuma pārdošanā iegūtā nauda, respektīvi, valsts īpašuma privatizācijas laikā iegūtā nauda, jāizlieto nevis budžeta segšanai, bet gan tālākai privatizācijai un šā privatizācijas fonda veidošanai. Tāpēc es nesaprotu, no kā tad veidosies tas fonds, ja mēs iztērēsim šos 20 miljardus budžeta deficīta varbūtējai segšanai.

Es gribētu runāt arī par šo kuģu pārdošanu. Tas man liekas ļoti riskants gājiens, kaut gan Godmaņa kungs teica, ka to darīs tikai galīgā avārijas situācijā. Bet, pēc manā rīcībā esošajiem datiem, valūtas peļņa Latvijas kuģniecībā katru gadu ir 75,2 miljoni dolāru, no kuriem aptuveni 47,4 miljonus dolāru viņi iemaksā valsts budžetā nodokļos un atskaitījumos, jo izrādās, ka viņi pat sociālo nodokli maksā valūtā. Ņemot vērā to, ka mūsu kuģniecība ir konkurētspējīga, tā ir vistiņa, kas dēj zelta oliņas. Un, ja mēs ļausim, pirmkārt, nopirkt šo kuģniecību ārzemniekiem, ko viņi arī labprāt gribētu darīt, jo tā ir milzīgi nepatīkams konkurents Rietumu rēderejām, tāpēc, ka mūsu kuģniecība strādā un pārdod lētāk savus pakalpojumus, tad, protams, rietumnieki to izmantos un līdz ar to iznīcinās mūsu konkurētspēju šajā biznesā.

Otrkārt, ja saglabājam šo galveno valūtas nesēju mūsu valūtas budžetā un neprivatizējam… Starp citu, pastāv arī tāds modelis, jo visi ir sapratuši, ka kuģniecība ir ļoti ienesīgs bizness, turklāt valūtas bizness, un tāpēc pastāv jau tāda slepena modeļa meklēšana, kā to kuģniecību izpārdot (vispirms pārveidot akciju sabiedrībā un pēc tam izpārdot), tad, atvainojiet, tās zelta oliņas būs nevis valsts kabatā, bet privātajās kabatās, turklāt tās tikpat skaisti noslēps ārzemēs, kā tas tiek slēpts līdz šim.

Šī paša jautājuma sakarā mani stipri satrauc Gaiļa kunga uzstāšanās nesen šajā pašā tribīnē, jo viņš pilnīgi nejauši pateica, ka mēs tomēr ņemam kredītus un par šiem kredītiem pērkam graudus, tādējādi iznāk, ka aizņemamies naudu, ka maksāsim par šiem kredītiem procentus un ka mēs pērkam par pasaules tirgus cenām graudus, kurus mūsu zemnieki varētu saražot paši, ja viņiem maksātu pasaules tirgus cenās. Bet izrādās, ka šis jautājums ir saistīts ar aizdevumiem, respektīvi, tas ir saistīts ar starptautisko palīdzību, kuras realizācijai ārzemnieki izvirza savus noteikumus. Tātad viņi nosaka, ko mums būs darīt ar šiem aizdevumiem. Ja mēs ņemam aizdevumus un pērkam par tiem labību, tad patiesībā finansējam Zviedrijas zemniekus (šajā konkrētajā gadījumā bija runa par Zviedriju, respektīvi, par to, ka mēs pirksim no turienes labību), nevis Latvijas zemniekus, un tas, manuprāt, ir absolūti tuvredzīgi. Ja nu nevar mūsu zemniekiem samaksāt to naudu, lai viņiem būtu pilnīgi rentabla graudu ražošana, tad tādā gadījumā ir labāk neņemt arī šos kredītus, lai nelīstu viņu cilpā.

Es gribu teikt, ka mums Augstākajā padomē vajadzētu kaut kā vienoties par šo kredītu politiku, jo tagad situācija ir tāda, ka vairāki ministri uzskata par savu goda lietu, ja, atgriežoties no ārzemju brauciena, var paziņot, ka tur un tur ir dabūjuši kredītus. Turklāt Augstākā padome pilnīgi nav lietas kursā, kur un kas, ar kādiem noteikumiem, pret kādiem procentiem ir dabūti šie kredīti un kā šie kredīti tiks izmantoti. Es uzskatu, ka šo jautājumu, respektīvi, jebkuru kredītu ņemšanu, vajadzētu saskaņot ar mūsu Apvienoto budžeta komisiju, jo līdz šim neesam redzējuši, kā šie kredīti parādās budžetā. Ja šos kredītus pēc kursa pārrēķinām mūsu iekšējā valūtā, tad iznāk šausmīgas summas un šausmīgs deficīts. Manuprāt, lai atrisinātu šo ļoti grūto jautājumu par mūsu valsts budžetu, mums ir stipri jāpiestrādā pie nodokļu politikas, par to teica arī Starptautiskais valūtas fonds.

Repšes kungs jau aizskāra vienu svarīgu jomu, kā pašlaik tiek taisīts bizness. Uzņēmēji lielos daudzumos iepērk preci, pēc tam glabā to noliktavās tikmēr, kamēr inflācija ir savu padarījusi, un pēc tam ar ļoti lielu peļņu pārdod, tādējādi radot vienīgi zaudējumus mūsu saimniecībā. Bet kapitālistiskajās valstīs nodokļu politika ir tā izstrādāta, ka tā visnotaļ apkaro šādu preču turēšanu noliktavās. Lai arī cik dīvaini tas man sākumā šķita, tomēr izrādās, ka Amerikā pat zeltu turēt noliktavā, respektīvi, zelta izstrādājumus turēt veikalā, kas tirgojas ar zeltu, ir absolūti neizdevīgi. Arī zelts ir ātri jālaiž apgrozībā, lai gan tas nevar saskābt. Lūk, es domāju, ka šajā situācijā, kad mums noliktavās un gaļas kombinātos stāv milzīgas preču masas un vienkārši tur bojājas, jo cenas ir sasniegušas tādu līmeni, ka arī krievi vairs negrib to pirkt, pirmkārt, mums ļoti nopietni jāstrādā (es piekrītu Repšes kungam) pie kredīta procenta un jāpaskaidro, uz kāda pamata šie preču uzpircēji ņem kredītus, lai pirktu to preču masu. Otrkārt, būtu jāpiestrādā pie nodokļu politikas, lai par preci, kas guļ noliktavās, būtu jāmaksā tik augsti nodokļi, ka to ir neizdevīgi turēt noliktavās un šāda veida biznesu piekopt.

Mani diezgan uzmanīgu darīja arī jautājums par to, ka valdībai (tā es sapratu) nav nekādas politikas un nav nekāda mehānisma, kā sekot preču masas kustībai. Kā kustas lielās preču masas? Cik mums patlaban noliktavās atrodas šādu preču? Un kā tas ietekmētu mūsu budžetu, ja šīs preces ar speciāla nodokļu mehānisma palīdzību piespiestu pārdot un laist apgrozībā? Diemžēl nav arī tāda mehānisma, to vēlreiz atgādināja arī Gailis, uzstājoties tad, kad mēs aizskārām šīs problēmas. Viņš arī atzina, ka nav mehānisma un valstij nav nekādas jēgas par to, cik daudz tad īsti republikai piederošas vai republikas firmām, organizācijām un uzņēmējiem piederošas valūtas atrodas ārzemju bankās. Par to patlaban nav nekādas jēgas, un tāpēc nav arī izstrādāta nekāda politika, kā piespiest, lūk, šai nopelnītajai valūtai atgriezties un gulēt mūsu bankās, nevis ārzemju bankās. Acīmredzot ir jāpiestrādā pie šā procenta, lai uzņēmējiem būtu izdevīgi turēt valūtu šeit un laist apgrozībā šeit, lai mēs arī varētu kā valsts to izmantot.

Tas man īsumā būtu viss. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Ziediņa kungs! Atgādinājums visiem Prezidija locekļiem, ka šodien pulksten 16.30 Prezidija sēde.

Lūdzu, Ziediņa kungs!

Z.Ziediņš: Cienījamie kolēģi, cienījamais priekšsēdētāj! Es domāju, ka mums šie jautājumi, kuri attiecas uz valdību, banku un budžetu, ir jāapskata kopumā, jo, no vienas puses, pilnībā aizstāvot Latvijas Bankas cenšanos saglabāt Latvijas rubļa svaru, es nevaru arī nepiekrist, ka valdībai nauda ir vajadzīga, lai risinātu tik tiešām tās pašas elementārākās izdzīvošanas problēmas, kas gāzīsies pār mums. Tāpēc es šajā kontekstā gribu apstāties tikai pie viena jautājuma, pie tā jautājuma, kas tagad notiek, Latvijas Bankai emisijas ceļā ieplūdinot Latvijas apritē lielus naudas līdzekļus.

Normālā sabiedrībā, kur, teiksim, naudas devalvācijas procents ir trīs vai četri procenti gadā, banka, veicot savu komercdarbību, var emitēt jaunas naudas summas un tā ieiet šajā apritē vai nu ar sociālās sfēras starpniecību, vai ar budžetnieku darba algām. Mums šī summa parādās kā milzīgs skaitlis, un tai ir jāieiet saimnieciskajā apritē ar kredītiem. Bet tagad, dzirdot, ka aptuveni par četriem miljardiem rubļu ir panākta vienošanās starp valdību un Latvijas Banku, man kā tautsaimniekam rodas jautājums – ar kādu kredīta likmi šī summa tagad ienāk apritē? Ja centrālā banka šo summu deleģē savām struktūrvienībām – komercbankām un tās kreditē uzņēmējus ar šo 70 procentu lielo īstermiņa likmi, kas, protams, ir mazāka par inflāciju, tomēr tie ir 70 procenti, tad viena gada laikā tikai no šiem četriem miljardiem banka nopelna trīs miljardus rubļu, turklāt nopelna nevis kā katra normāla banka, sameklējot klientu, uzticoties klientam, kontrolējot, vai viņš šo naudu pareizi iegulda tautsaimnieciskajā darbībā un pēc tam ar savu procentu summiņu saņemot atpakaļ, kas visnotaļ ir pelnīti un slavējami kā katra augļotāja vai bankas darbība, taču mūsu banka pelna nevis ar savu darbību, bet tikai ar to, ka mums 10 vai 20 reižu ir kāpušas cenas un tāpēc vienkārši apgrozībā ir vajadzīgi papīra rublīši. Es domāju, ka nebūtu prātīgi ļaut Latvijas Bankai šādu summu nopelnīt, jo Latvijas Banka, saņemot no četriem miljardiem trīs miljardus tikai gada laikā, ieietu mūsu ražošanas apritē un kļūtu par noteicēju tautsaimniecībā, pat tautsaimniecības vadībā, teiksim, tautsaimniecības programmu izstrādē par noteicēju kļūs nevis Ministru padome, nevis valdība, bet banka, jo principā banka tur absolūti visus resursus.

Es runāju ar cilvēkiem, kas ir saistīti ar bankas lietām, un viņi saka tā: banka taču maksā budžetā to depozītu summu. Jūs zināt, ka visā pasaulē ir šī summa. Tie ir pieci un septiņi procenti. Mums budžetā šāda ienākumu daļa vispār nav paredzēta, tātad, visticamāk, šī summa vispār netiek maksāta, bet, ja jau normālā pasaulē šie pieci vai septiņi procenti ir, tad es tā saprotu, ka Godmaņa kungam tiešām vajadzētu iet pie Repšes kunga un ņemt šo naudu aizdevumā ar pieciem vai septiņiem procentiem, lai tad to iesaistītu tālākā tautsaimnieciskā apritē ar paša noteiktiem procentiem, pilnīgi apjēdzot, ka tad, ja netiks atdota tā nauda, būs jāmaksā vai jāpārdod īpašumi, vai arī jārīkojas kaut kā citādi. Ķīlu garants ir vajadzīgs, bet pelnītāja tomēr būtu valdība, budžets, nevis banka, kas nav saistīta ar ražošanas struktūrvienībām.

Turklāt man nav īsti skaidra arī situācija, kāda tagad veidojas, palaižot vaļā naudas drukāšanas mašīnu un šai naudai ienākot tirgū. Bet es jau to summu samazinu un vados tikai pēc četrus miljardus lielas emisijas, tātad trīs ceturtdaļas šīs summas atgriežas atpakaļ bankā kā bankas peļņa, no kuras maksā 35 procentus lielu peļņas nodokli. Ja tā tas arī būtu, tad, cienījamā Budžeta komisija, vajadzētu padomāt, ka kaut kur budžetā šiem miljardiem ir jāatspoguļojas, jo bankām taču, ja tā mēs pieejam šim jautājumam, vismaz 35 procenti ir jānomaksā! Vismaz šie procenti, ja nekas vairāk. Tad vismaz tas ir jāizdara... Jūs taču zināt, bija taču mācība. Pagājušajā gadā bankas nesamaksāja peļņu, nenomaksāja peļņas nodokli, un kas no tā iznāca? Šogad budžets pie šīs kolosālās emisijas atkal ir palicis bez bankas peļņas maksājumu daļas, bet tas taču bija jāparedz! Vienalga kā, bet 1,2 miljardiem te bija jābūt! Es nezinu, kā jūs liekat kopā tos skaitļus, bet tā ir jūsu komisijas darīšana.

Man ir konkrēti priekšlikumi. Lai mēs te daudz nerunātu, pirms priekšlikumiem es gribu izteikt kolosālus pārmetumus valdībai, jo valdība ar likumdošanas iniciatīvu parlamentā ļoti, ļoti maz nāk. Bet visos šajos jautājumos tieši valdībai, kaut mazliet stratēģiski paplānojot uz priekšu, vajadzēja nākt ar likumdošanas iniciatīvu un panākt, lai vismaz mums tādi likumi būtu, lai rastos kaut kāda sabalansētība starp valdības interesēm, bankas interesēm un budžetu. Ja Augstākā padome un Ministru padome varētu vienoties, tad katrā ziņā šeit būtu jāizskata attiecīgi Ministru padomes priekšlikumi.

Pirmkārt. Ar Augstākās padomes likumu vai ar grozījumiem esošajos likumdošanas aktos ir jādod tiesības valdībai saņemt kredītus un pašai tos izsniegt.

Otrkārt. Ar Augstākās padomes likumu jādod Augstākajai padomei tiesības noteikt kredīta procentu, ar kādu valsts bankai ir jā­kreditē valdības kredīti.

Jānosaka vai jāapstiprina Latvijas Bankas piedāvātā rubļa emisijas apjoms. Pašreizējā likumdošana to neprasa, un šajā jautājumā pilnīgi tiek apieta Augstākā padome. Lai gan bankai (cepuri nost!) vajadzētu būt neitrālai, tomēr Augstākajā padomē jāapstiprina. Un, manuprāt, 2.2.punktā pats būtiskākais ir tas, ka Augstākajai padomei jānosaka, pa kādiem ceļiem šai jaunradītajai naudai jāienāk tautsaimnieciskajā apritē. Tātad cik daudz ienāk ar budžetnieku darba algām, cik daudz ar pensijām un tā tālāk, sociālā sfēra, bet pats galvenais – cik ar kredītiem valdībai, cik daudz no šīs emisijas naudas saņem valdība kredītiem. Pie tam, izpildot 2.1.punkta prasību, mēs panāksim, ka šo procentu vairāk vai mazāk noteiksim mēs, nevis kāds cits, jo, es vēlreiz uzsveru, man nav pieņemams, ka Latvijas Banka nosaka tirgus procentu tam kredīta aizdevumam, kas paredzēts valdībai.

Treškārt. Jāprecizē likumi par valsts uzņēmumu saskarsmes punktiem ar likumu “Par bankām”.

Godmaņa kungs ar visu savu komandu toreiz palaida garām, ka ir jāmaksā procents valdībai par valsts īpašuma resursu izmantošanu. Jūs atceraties, ka likuma “Par valsts uzņēmumu” 4.punkts to paredz, bet to neviens neprasīja, un tā tas viss aizgāja. Tagad šis jautājums tiek kārtots. Un šajā sakarībā man ir jautājums: vai Latvijas Banka kaut kādā veidā ir tuvināma un pielīdzināma valsts uzņēmumam vai nav? Sevišķi tādā gadījumā, ja runa ir par drukātas naudas ieplūdināšanu tirgū, nevis par bankas normālu komercdarbību. Es tev aizdodu, tu man atdod, un es tādā veidā pelnu. Šie likumi ir tuvināmi vai nav? Manuprāt, ir, es nezinu, kāpēc valdība šos jautājumus neizmanto, jo tie saskarsmes punkti ir vajadzīgi, tad ar šo likumu varētu noteikt, kāds būs atskaitījumu procents.

Ceturtkārt. Obligāti ir jāatspoguļo bankas darbības ieņēmumi, arī no rubļa emisijas, budžeta ienākumu daļā. Šajā aspektā Budžeta komisija vispār neko nedara. Vai tad banka nesaprot, ka mums vairs nav naudas kustības iekšienē, bet rodas tikai jauna nauda klāt? Es vēlreiz saku, pat tad, ja emisijā ienāks tikai četri miljardi rubļu, banka, nomaksājot 35 procentus no savas 70 procentu likmes, budžetā dos 1,2 miljardus rubļu. Taču sarēķiniet! Pat tad, ja netiks izpildīti visi mani lūgumi, nē, tie nav lūgumi, bet ierosinājumi, Ministru padomei jānāk ar šo emisijas likumdošanu.

Es gribētu lūgt premjeru katrā ziņā lūgt pārskatīt savu padomnieku darbu tautsaimniecībā, sevišķi finansu sfērā. Lai gan es runāju par tautsaimniecību vispār, jo ļoti daudzi jautājumi tajā jomā tiek kārtoti, manuprāt, ar atpakaļejošu datumu, tāpēc premjerpadomdevēju iespējas un cerības ir minimālas kaut ko plānot uz priekšu. Tas, kas patlaban notiek, bija jāparedz. To nevarēja neredzēt. Ja finansu aspektā tā strādātu kāds uzņēmējs, viņš vienkārši bankrotētu. Vai tad nevarēja paplānot, kā kustināt uz priekšu tos līdzekļus, tos resursus, kas ienāks? Protams, tā nav mana problēma, bet šo padomdevēju darbs ir mazliet jāpārskata.

Un otrās sadaļas sakarā divi priekšlikumi Latvijas Bankai. Pirmkārt, Latvijas Bankai vajadzētu nākt ar likumdošanas iniciatīvu izdarīt grozījumus likumā par bankrotu. Tieši tā, kā to izdarīja Krievija. Ja trijos mēnešos uzņēmums nav maksātspējīgs saviem kredītparādniekiem, viennozīmīgi ir bankrots. Jo neiet lauksaimniecībā un neiet rūpniecībā tikai tāpēc, ka mēs joprojām auklējamies. Ir jāuzsāk šis bankrota vilnis. Ir jāuzsāk! Tas ir jālaiž vaļā. Es nezinu, kāpēc nedara. Negaidīsim Saeimu!

Otrkārt, es ļoti lūdzu Latvijas Banku padomāt par to, ka nedrīkst atteikties no kartotēku sistēmas kredītu apmaksā. Es jums pateikšu pavisam godīgi. Kartotēkas sistēmas nodošana pašu uzņēmēju rokās – tie ir kukuļi grāmatvedim un direktoram. Viennozīmīgi un tikai. Es esmu šajās struktūrās iekšā un nekautrējos to pateikt. Un es jums pat varu pateikt, cik lielas “stafkas”. Visi tie, kas gribēja šos jautājumus kārtot tādā ceļā, tie arī nokārtoja. Tie, kas gaidīs godīgā ceļā, paliks, kā saka mūsu kolēģis, kuku miku, tas nozīmē – ar pigu. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies arī Ziediņa kungam. Debates ir beigušās.

Lūdzu, Bula kungs!

A.Buls: Repliku drīkst? Man maza replika. Es neesmu pieteicies debatēs, nebiju domājis debatēt, un būtībā tas varbūt pat neattiecas uz apspriežamo jautājumu. Bet, tā kā premjerministra kungs minēja uzņēmumu “Latbiofarm” un es esmu šā uzņēmuma darbinieks, es gribētu saņemt nelielu uzziņu.

Redziet, vārds “bankrots”, kuru mēs jau sen lietojam – un ir pat attiecīgs likums –, šodien pirmo reizi izskanēja jau saistībā ar konkrētu uzņēmumu – valsts uzņēmumu “Latbiofarm”. Tas notiek pirmo reizi. Man šī diena ir melnā diena, jo es dzirdu, ka mans uzņēmums ir pasludināts par bankrotējušu.

Ko es gribētu teikt? Tik tiešām, tas 140 miljonus lielais debitoru parāds, kas nav samaksāts par mūsu nosūtīto preci – ārstniecības līdzekļiem –, tas ir fakts. Līdz ar to radās arī otrs parāds, mūsu parāds piegādātājiem un valsts budžetam, tas, tiesa gan, ir mazāks, daudz mazāks. Bet kāpēc mēs runājam par bankrotu tad, kad preces saņēmējs nav samaksājis un kad ražotāja paša parādi ir daudz mazāki nekā tie parādi, kas nav atmaksāti viņam? Un kāpēc šis parāds radās? Man jāsaka premjerministram, ka šis parāds radās tādēļ, ka “Latbiofarm” centās godīgi izpildīt jūsu un, ja nemaldos, Gaidara kunga vienošanos par starpvaldību līgumiem un par indikatīvajiem sarakstiem! Mēs centāmies visu preci, kas ietverta šajos sarakstos, nevis glabāt noliktavā, bet nosūtīt. Mēs paši nevaram ne iespaidot, ne ietekmēt Krieviju un Ukrainu, uz kurieni galvenokārt nosūtīta šī prece. Tās nemaksā! Tā, es domāju, ir starpvaldību un starpbanku lieta, ja šie norēķini netiek kārtoti. Uzņēmums nav spējīgs ietekmēt šo norēķinu apstāšanos. Tāda diemžēl ir situācija. Vairs man nav ko teikt. Skumji.

Priekšsēdētājs: Vēl replikai vārds Godmaņa kungam, un pēc tam Repšes kungs teiks galavārdu.

I.Godmanis: Cienījamie deputāti, es baidos, ka tos 20 miljardus sāk iztulkot nepareizi. Par 20 miljardiem ir runa tad, ja apmierina visas prasības. Kartotēkā ir 20 miljardi, no tiem 15 miljardi ir iekšējie parādi, tas ir, Latvijā. Tātad, ja visa kartotēka jānosedz, tad nepieciešami 20 miljardi. Es jau šeit uzstājos un teicu, ka par to runas nevar būt. Nevar būt runas arī par to, ka varētu dot kredītus minētajiem uzņēmumiem, arī tam uzņēmumam, par ko runāja Bula kungs. Viss jau ir pareizi, ko Bula kungs teica, tikai Bula kungs, atcerieties, kā bija vecos laikos! Kāpēc uzņēmumi tik cītīgi steidzās savu preci aizsūtīt prom, nesagaidot naudiņu? Tāpēc, ka tad skaitījās, ka realizācijas plāns jau izpildīts, kaut arī nauda nav saņemta. Bet par to automātiski aprēķināja prēmiju. Tāds bija vecais variants, bet tagad tas vairs “neiet krastā”. Jā, jā, es vienkārši atgādinu, kā bija agrākos laikos. Un pēc inerces šitā lieta notiek arī tagad. Tā ir viena lieta.

Tālāk. Nav 20 miljardu rubļu. Mēs ne par kādiem 4 miljardiem neesam vienojušies, Ziediņa kungs! Mūsu saruna ar Repšes kungu nobeidzās… es pat nevaru precīzi pateikt – kā. Bankas darbiniece pateica, ka pat tā atsevišķā 2 miljardu 16 miljonu ailīte, kas ir izdalīta (tā varēja būt arī neizdalīta, starp citu), var arī nebūt pietiekams valdības garants bankai, lai banka iedotu 1,6 miljardus lielu aizdevumu, tas ir – likuma ietvaros – vienu divpadsmito daļu pret 70 procentiem. Es precīzi nesapratu no mūsu sarunas, vai tas ir garants vai nav. Ja tas nav garants, tad mēs neesam vienojušies pat par 1,6 miljardiem un tad man steidzīgi jāizpilda vakardien pieņemtais lēmums – jāiesniedz to objektu saraksts, kurus mēs centīsimies pārdot par konvertējamu valūtu. Turklāt ir runa tikai par to sarakstu, kuru mēs te iesniegsim. Man nav tiesību pārdot citus objektus. Nevar būt runas par 20 miljardu pārdošanu. Par to nevar būt runas.

Tomēr es gribu pateikt vēl vienu lietu. Man ļoti gribētos atkārtot savu beidzamo jautājumu. Katrreiz ir jāstartē no kaut kāda zināma starta laukuma. Valdībā tas notiek tad, kad veco budžetu apstiprina un jauno budžetu pieņem. Bet Latvijas Bankā, cik es saprotu, ir tā, ka nav skaidrs, kā tiek pildīts bankas portfelis – vai tiek maksāts vai netiek maksāts, kuras struktūras samaksā ilgtermiņa kredītus, kuras – īstermiņa kredītus, kuras samaksā un kuras vispār nesamaksā. Tātad mums nav skaidrs, no kuriem mēs startējam. Jo neba jau kredīti sākas ar šo emisiju! Pirms tam arī tika izdoti kredītu resursi, cik man zināms, vismaz kādi 12 miljardi. Kas ar šiem kredītu resursiem noticis, diemžēl es nevaru bankas pārskatā izlasīt. Es pilnīgi piekrītu, ka banka rūpējas par to, lai kredīti tiktu atmaksāti. Iespējams, ka kartotēkas situācijā tā varētu arī nebūt, bet tad tas ir jāzina Augstākajai padomei. Un es būtu ļoti priecīgs, ja es kā deputāts arī to zinātu. Ja es to nezinu kā valdības vadītājs, tad vismaz zinātu kā deputāts.

Un pēdējais: es vēlreiz atgādināšu tikai vienu elementāru lietu. Runa ir par izdzīvošanas kredītiem. Var būt runa par summu, kas tik tiešām nepārsniedz 4 miljardus. Ja var sarunāt, ka tas garants, kas ir ierakstīts budžetā, ir garants par 2 miljardiem, tad paceļas jautājums vēl par diviem miljardiem. Lai tos segtu, mums jāmeklē, ko varam vai nu pārdot, vai ieķīlāt. Kaut gan… Ja mums ir tādas attiecības ar banku, tad meklēsim citu, kam varētu ieķīlāt, kam ir valūta un kam ir dolāri. Tai nebūt nav katrā ziņā jābūt Latvijas Bankai. Neviens nevar piespiest valdību to darīt. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Repšes kungs!

E.Repše: Redziet, es netērētu jūsu uzmanību, bet šajos jautājumos ir tomēr jāorientējas. Godmaņa kungs, mēs tomēr trīs stundas runājām, mēs laikam abi esam pārguruši, ja? Bet es tūlīt paskaidrošu.

Redziet, lai valdība saņemtu valsts kredītu budžetam, jums nevajag neko ne ieķīlāt, ne garantēt. Divu miljardu ietvaros jūs saņemsit kredītu tad, kad Augstākā padome attiecīgu procedūru un likumu ietvaros būs paredzējusi šos izdevumus budžetā. Deficītu mēs nokreditēsim. Otri divi miljardi savukārt tiks novirzīti kredītiem tautsaimniecībā, bet tos saņems kredītspējīgie uzņēmumi ar banku sistēmas starpniecību. Kāpēc mēs nedosim vispār? Mēs nedosim konkrētiem uzņēmumiem, kuri, mūsuprāt, nav kredītspējīgi, bet kuriem, jūsuprāt, vajadzētu dot kredītu degvielas vai citu preču iegādei. Tādiem uzņēmumiem mēs nedosim kredītu vispār, jo tur tiešām nav iespējas kaut ko garantēt. Ja ne, jūs varat kaut ko ieķīlāt, bet mēs tā vietā dosim kredītu budžetam. Nekas nav jāieķīlā Latvijas Bankā, lai saņemtu šo budžeta kredītu, tas tikai jāpieprasa attiecīgā procedūrā. Tā ka jūs to naudu varēsit izmantot. Vairāk iedot mēs nevaram. Vairāk par šiem miljardiem iedot banka nevar, nedrukājot naudu. To neatļauj likums “Par Latvijas Banku”, Starptautiskā valūtas fonda rekomendācijas un mūsu monitorie apsvērumi, kas izriet no mūsu cenšanās, par spīti visām prognozēm, tomēr Latvijas rubli uzturēt vērtībā ne zemāku par Krievijas rubli. Kredīti to uzreiz ietekmēs.

Nu, un visbeidzot – iespējamā Krievijas reakcija. Tā var pārtraukt norēķinus, ja uzskata, ka mūsu kredītekspansija ir negodīgi liela. Tas arī ir ierobežojošs faktors. Tātad centrālā banka, un mums nebūs nekas. Es arī ceru, ka mūsu attiecības paliks labas un sadarbīgas. Tomēr mēs esam katrs savās pozīcijās. Katrs dara savu darbu. Šī nauda ir kaut kur jādabū – vai nu jānopelna, vai jāpaņem no apgrozības, un šeit patiešām ir runa par pārdošanu vai par ieķīlāšanu, un tās tiešām var būt arī ārzemju bankas vai mūsu komercbankas, kurās tiek ieķīlāts īpašums. Tā ir izvēle.

Es piekrītu arī Bojāra kungam par kuģiem – ka jāuzmanās un ka tos nevajadzētu ne pārdot, ne ieķīlāt. Es piekrītu, bet tomēr ir pietiekami daudz visādas “drazas”, kuru mēs varētu pārdot. Tad vienlaikus būtu gan privatizācija, gan arī nauda izdzīvošanai. Godmaņa kungam ir taisnība, tas ir jautājums par izdzīvošanu. Tāda ir situācija.

Tālāk – par kredītu procentiem budžetā. Redziet, mēs bijām paredzējuši ļoti vienkāršu shēmu. Valdība kā ekskluzīvs klients atver kontu centrālajā bankā, par uzglabājamajiem budžeta līdzekļiem banka maksā tai bankas procentu likmi, bet gadījumā, ja šis budžets tiek pārtērēts un banka to kreditē, banka paņem procentu likmi. Manuprāt, tā ir ļoti godīga pieeja, jo arī par tiem līdzekļiem, kas jums noteiktā laikā būs pārsvarā, jūs saņemsit procentus. Mēs varam padomāt, pakonsultēties ar ārzemju kolēģiem – varbūt var padomāt arī par tādu shēmu, ka budžets tiek glabāts centrālajā bankā, bet par glabāšanu netiek saņemti procenti un arī par kredītu netiek maksāti procenti. Varētu padomāt arī par tādu variantu. Kaut gan, manuprāt, normāla kredītu procentu likme stimulē naudas taupīgu izmantošanu arī no budžeta organizāciju puses.

Kas attiecas uz Ziediņa kunga minētajiem procentiem citās valstīs, kurās ir konvertējama un stabila valūta, tad tur ir 6, 7 vai 8 procenti gadā. Mums ir inflācijai pakļauta nauda. Tā gada beigās ir zaudējusi savu vērtību. Un nevajag domāt, ka ir jāmaksā procenti par visu gadu. Ja kredīts tiek atmaksāts trijos mēnešos, procents ir attiecīgi mazāks.

Kas attiecas uz pārējiem Ziediņa priekšlikumiem... Varbūt patiešām, Ziediņa kungs, es nejaukšos jūsu lauksaimnieciskajā darbībā, bet esiet, lūdzu, uzmanīgs ar mēģinājumiem pārveidot tautsaimniecības struktūru, kas ir aprobēta visās valstīs. Jūsu priekšlikumi būtībā ir reducējami uz valdības pārveidošanu par komercbanku un parlamenta pārvēršanu par centrālo banku. Tādas lietas nekur nav sekmējušās. To var darīt, bet tad jums jānāk par prezidentu. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Mūsu premjers vēl vēlas teikt kādu repliku, kā es sapratu. Lūdzu.

I.Godmanis: Man bija jautājums tikai Repšes kungam. Es gribētu lai tas viss būtu pilnīgi atklāti, Repšes kungs! (Zālē skaļi, nesaprotami kliedzieni un izsaucieni.)

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, mums tāpat te ir brīva procedūra. Vai tad būs labāk, ja Godmaņa kungs nepajautās?

I.Godmanis: Saprotiet, tas ir jautājums un vienlaikus arī mana nostāja. Es gribu, lai to visu deputāti zina. Kāpēc mums par to slepus runāt kaut kur divatā? Redziet, būtu jau labi, ja par depozītu 70 procentus saņemtu valdība un, saņemot kredītus, 70 procenti tiktu maksāti. Problēma ir tikai vienā apstāklī: līdz jūlija beigām jāiepērk mazuts tīri tehnisku iemeslu dēļ, jo pēc tam mēs to nevarēsim iepirkt, tāpēc ka Krievija sāk apkures sezonu ziemeļu apgabalos. Tagad jāiepērk šis mazuts, vēlāk nevaram. Tātad man jāņem kredīts no jums tagad. Budžeta izpilde būs faktiski līdz ar nulli, varbūt plus vai mīnus 80 miljoni, kā mēs tagad skatāmies. Vēl vajadzīgi 200 miljoni, lai varētu izmaksāt algas no 1.jūlija. Tiem ir jābūt bankā kā apgrozāmajiem kases līdzekļiem. Ja es tagad paņemu no bankas kredītu uz 70 procentiem, tad budžetā jāparedz, ka, lūk, tajos 2 miljardos 16 miljonos, par kuriem Siliņa kungs jums teica un kuri ir paredzēti energoresursiem, viena daļa jau ir procenti, tie 770 procenti, kas man ir jāatdod, jo tas ir depozīts. Tas depozīts jau man sasniegs divus miljardus decembra beigās. Tas jau nebūs viss kā depozīts, jo no tā atskaitāmi izdevumi. Tāpēc jāsaka skaidri un gaiši: ja banka tagad aizdod ar tirgus procentu, tad tos divus miljardus nevarēs vis visus izmantot energoresursiem, bet jāņem vērā šis procents.

Un otrā lieta. Šī jaunā sistēma, par kuru runāja Repšes kungs, kā es saprotu (man vakar to arī ministra vietnieks teica), acīmredzot līdz 1.oktobrim tiks ieviesta, ja informācija ir pareiza. Tur ir kāda problēma, Repšes kungs. Lai nenotiktu tā, kā bija vecos laikos, kad vienā bankā, tas ir, komercbankā, ienāk ieņēmumi, bet kreditē tā banka, kurai naudas nav, un, lai valdība varētu šos kanālus piepildīt ar naudu, budžetā papildus vajag gandrīz divus miljardus. Tāda ir finansu ministra vietnieka informācija – vai nu viņš neorientējas lietās, vai bankas informācija ir nepareiza. Es gribētu dzirdēt paskaidrojumu šajos divos jautājumos.

Tātad skaidra lieta ir tāda: mēs dotajā brīdī rēķināmies, ka jūs esat ar mieru mums aizdot no tiem līdzekļiem, kas ir paredzēti daļā, es nesaprotu tikai, kāda būs procedūra. Vai jūs aizdosit tad, kad parlaments apstiprinās budžetu? Tas varētu būt – labākajā gadījumā – jūlija vidū. Tātad esat ar mieru aizdot mums uz budžeta rēķina šo naudu. Nu, tad man ir pavisam citas sajūtas. Ja jūlija vidū jūs dosit šo aizdevumu, tad – 99 procenti – mazuta republikā nebūs. Tas pirmkārt.

Otrkārt. Cienījamie lauksaimnieki, es negribu apelēt pie jums, bet man ir jāsaka nopietni – acīmredzot banka nevarēs emitēt šos līdzekļus. Es zinu arī tos argumentus, ko Repšes kungs minēja. Plus vēl AMF nosacījumi, kurus es negribētu jums šeit nolasīt. Tie pamatā ir vērsti tikai pret lauksaimniecību. Un viens ir skaidrs – tas skars mūs visus. Ja “Latvijas labība” nevarēs sarunāt ar graudu ražotājiem, ka varētu uz kredīta iepirkt graudus un pēc tam atdot no tās naudas, kas saņemta par maizes pārdošanu, tad šie nesamaksātie trīs miljardi kredīta veidā radīs tādu situāciju, ka, sākot ar nākamo ražu, mēs būsim ļoti lielās grūtībās ar maizes piegādi, it sevišķi pilsētā. Nu, tā ir realitāte, par kuru man jums šeit jāpasaka atklāti. Viss. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Godājamie kolēģi, es sapratu, ka Godmaņa kungs jau saņēma atbildes, skatoties uz Repšes kungu un vērojot viņa reakciju. Vai mēs turpināsim šādu domu apmaiņa? (Zālē troksnis, čalas.) Paldies. Godājamie deputāti par procedūru nav izlēmuši.

 

No zāles: Nolēma vispārējā kārtībā.

Priekšsēdētājs: Bez balsošanas. Gluži pareizi. Godājamie kolēģi, līdz ar to, ņemot vērā vispārējās kārtības procedūru, mums šīsdienas darba kārtības jautājumu izskatīšana ir pabeigta. Informācija ir saņemta, un godājamo deputātu ziņā ir turpmākā rīcība.

Kolēģi, man jāpakonsultējas ar jums par mūsu turpmāko darbu. Kā jau minējām, pulksten 16.30 ir Prezidija sēde. Tagad mums ir jāizskata intelektuālā īpašuma aizsardzības jautājumi. Un jums ir izdalīti materiāli par UNICEF Latvijas Republikas Nacionālās komisijas Satversmes apstiprināšanu. Jaunais, pārstrādātais variants. Ja mēs paspēsim izskatīt jautājumu par intelektuālo īpašumu, tad varēsim ķerties klāt pie šā dokumenta, kas attiecas uz ārpolitiku un ir prioritārs.

Lūdzu, Vaivada kungs! Jūsu rīcībā diezgan maz laika. Lūdzu tribīnē.

J.Vaivads: Cienījamie kolēģi! Vispirms es gribu izteikt gandarījumu par to, ka ir ražīgi strādāts un mēs tomēr esam nokļuvuši līdz intelektuālajam īpašumam. Kaut gan, godīgi sakot, tas, ka mums, runājot par intelektuālo īpašumu, jārunā arī par miruša ķermeņa aizsardzību... Tas mani vedina uz pārdomām, ka mums pēc kāda laika varbūt būs jārunā par mirušu garu, ne tikai par mirušu ķermeni. Varbūt, turpinot šo noti, atļaujiet man citēt vārdus, ko 1938.gadā, iesniedzot autortiesību likumu, teica toreizējais tieslietu ministrs: “Likumam pilnā mērā jāgarantē autoram viņa darba pūliņi un augļi, pasargājot viņu no izmantošanas un citām ļaunprātībām. Tas arī citādi nemaz nevar būt. Ja valsts aizsargā katru privātīpašumu, piedraudot ar sodu tam, kas apdraud un patvaļīgi piesavinās svešu lietu, tad vēl jo vairāk valstij ir iemesls uzņemties sarga lomu to gararažojumu neaizskaramībai, ar kuriem autors sabiedrībai sniedz ne vien materiālas vērtības, bet atdod arī daļu savas personības.” Es domāju, ka tas varētu būt par moto darbam, kuru mēs tagad sākam, runājot par intelektuālā īpašuma aizsardzību.

Vispār jēdziens “intelektuālais īpašums” ir ienācis juridiskajā apritē nesen. Tas ir diezgan jauns. Starptautiski ar šo īpašumu saprot literāros, mākslas un zinātniskos darbus, izdevumus, fonogrammas, teleraidījumus, izgudrojumus visās sfērās, kurās cilvēks darbojas, zinātniskos atklājumus, rūpnieciskā dizaina paraugus, preču zīmes, pakalpojumu zīmes, komerciālos nosaukumus un apzīmējumus. Neatņemama sastāvdaļa šajā jautājumā ir tiesiskā aizsardzība pret ļaunprātīgu vai negodīgu izmantošanu. Šādā nozīmē – tā ir tā intelektuālā īpašuma saturiskā daļa.

Formālā daļa, kas attiecas uz likumdošanu, iedalāma izgudrojumu jeb patenta likumā, likumos par preču zīmēm, dizaina paraugiem, autortiesībām un blakustiesībām, kā arī atsevišķos specifiskos likumos. Mūsu gadījumā ir runa par augu šķirņu aizsardzības likumu. Ārpus mūsu sfēras pagaidām ir palikušas pakalpojumu zīmes, komerciālie nosaukumi un apzīmējumi, arī ar šiem jautājumiem mums kādreiz vajadzēs strādāt.

Tātad tiek piedāvāts tagad izskatīt četrus likumus no pieciem: izgudrojumu likumu, likumus par preču zīmēm, dizaina paraugiem, autortiesībām un blakustiesībām, kā arī par augu šķirņu aizsardzību. Preču zīmju likums jau ir iesniegts Prezidijā, arī ir cerības, ka tuvākajā laikā varēsim pie tā ķerties.

Kādas ir galvenās problēmas? Viena no galvenajām problēmām ir saskaņošana ar starptautisko likumdošanu. Faktiski starptautisko nolīgumu vēsture aizsākās jau pagājušā gadsimta 1878.gadā. Kā zināms, attiecībā uz šīm izgudrojumu lietām, preču zīmēm, rūpnieciskajiem paraugiem ir spēkā Parīzes konvencija. 1983.gadā šis starptautiskais nolīgums sāka darboties, un līdz šim regulāri ir notikuši 12 kongresi, kuros nepārtraukti attīstījusies likumdošana šajā sfērā. Tā tiek pilnveidota. Tātad pirmais kritērijs, veidojot šos likumdošanas aktus, – tiem jābūt saskaņā ar starptautiski atzītām tiesiskajām normām. Kopš 1967.gada pastāv starptautiska organizācija WIPO jeb Pasaules intelektuālā īpašuma organizācija, kas faktiski koordinē un organizē šo starptautisko likumdošanas saskaņošanu. Kopš 1967.gada starptautiskie kongresi notiek WIPO sesiju veidā.

Otrais būtiskais dokuments ir Bernes konvencija, kas attiecas uz autortiesībām. Savā laikā Latvija ir pievienojusies Bernes konvencijai. Tai pievienojušās faktiski visas civilizētās valstis – vairāk nekā 120. Šīs likumdošanas attīstīšanai jau ir notikuši pieci kongresi, pēdējais – 1971.gadā. Ja runājam par izgudrojumu, preču zīmju un dizaina paraugu likumiem, tad to sakarā pēdējais kongress notika 1984.gadā.

Otrais kritērijs – saskaņošana ar civiltiesiskajām normām. Jau 1938.gadā, sagatavojot un pieņemot likumu par autortiesībām, tika uzsvērta šī būtība. Un tā faktiski ir neatņemama sastāvdaļa, it kā turpinājums Civillikumam, ņemot vērā starptautisko praksi un to, ka Civillikuma pamatā ir stabils nemainīgu attiecību kopums, bet autortiesības – tā dinamiska sastāvdaļa, kas bieži tiek grozīta, papildināta, ievērojot to, ka arvien vairāk kļūst dažādu objektu, uz kuriem var attiecināt autortiesības.

Ņemot vērā šos divus principus, jau 1938.gadā autortiesību likums ir izdalīts kā atsevišķs likums. Tādu ceļu ir gājuši kādreizējie Latvijas laika juristi, pie tāda mums arī jāpieturas. No visa teiktā izriet, ka ir trīs pamatprincipi, pēc kādiem ir jāstrādā. Tā ir starptautiskā saskaņošana, saskaņošana ar Civillikumu un dinamiskā zinātnes un tehnikas attīstība. Ir trīs kritēriji, uz kuriem jābalsta visi šie likumdošanas akti.

Varbūt nedaudz par vēsturi. Šajā sakarībā jums ir Muciņa kunga iesniegtais likumprojekts, kas patiesībā gan, manuprāt, ir saistīts ar zināmu nekorektumu. To savā laikā ir iesniedzis Grīnberga kungs, un tas, ka Muciņa kungs to iesniedz otrreiz, no šāda autortiesību viedokļa manī rada zināmas šaubas par korektumu. Bet varbūt vienkārši salīdzināsim šo pieeju.

Tātad 1939.gadā Latvijas juristi ir mēģinājuši veidot integrētu likumu, kas apvieno jautājumus par preču zīmēm, rūpnieciskajiem paraugiem un izgudrojumiem. Kāds motīvs bija šādai integrācijai? Motīvs bija pievilcīgs, tādēļ to arī mēģināja realizēt, tomēr likums netika pieņemts un ir palicis likumprojekta stadijā. Tas reglamentē intelektuālā īpašuma aizsardzības, tā reģistrācijas, apstiprināšanas un tā tālāk. tiesisko kārtību. Tas nosaka, ka visās minētajās sfērās ir jāiesniedz pieteikums un jāiziet zināma ekspertīzes procedūra. Turklāt eksistē arī strīdus jeb apšaubīšanas, jeb izšķiršanas procedūra, un galarezultātā tiesiskā aizsardzība kā tāda tiek realizēta. Tas, protams, ir ļoti pievilcīgi – mēģināt apvienot šādus likumus. Ko tas prasīja? Tas prasīja, pirmkārt, zināmas terminoloģijas izstrādāšanu, jo kaut kādā veidā vajadzēja apvienot visu šo atsevišķo darbību, ja varētu tā teikt, objektu kopu. Šajā sakarībā, jūs arī varat izlasīt, tika piedāvāts jauns termins – “veidums”, par to pietiekami atzinīgi izteicies Endzelīns, bet tā ir viena lieta. Tā ir viena problēma.

Otrs jautājums ir par to pašu tiesisko kārtību. Ja jūs palasāt ceturto nodaļu, kur šī kārtība ir aprakstīta, tad gandrīz katrā pantā no šīs integrācijas ir taisīts, varētu teikt, atvasinājums vai diferenciācija, tas ir, gandrīz katrā pantā atkal ir bijusi nepieciešamība skaidrot šo veidumu. Manuprāt, tā ir tā strukturālā problēma, kas varbūt nešķita pievilcīga tajā laikā, kad šis likumprojekts netika pieņemts.

Ar šo projektu strādāja darba grupa, kas, es atgādināšu, tika izveidota tieši ar Prezidija lēmumu. Šā likumprojekta sagatavošanas gaitā tā savā laikā analizēja šo situāciju, bet uzskatīja par nepieciešamu tomēr iet to ceļu, ko izvēlējusies pasaules valstu lielākā daļa. Tas ir, par katru atsevišķu objektu kopu veidot atsevišķu likumu, kaut gan pastāv šī kopējā daļa.

Varētu teikt tā, ka, balstoties kaut vai uz jaunākajiem datiem, kuri jau ir mūsu rīcībā no WIPO izdevuma par 1988.gadu un kur ir precīzi fiksēta starptautiskā izpratne, ir jāsecina: mums šī integrācija pašlaik tādā veidā nebūtu realizējama. Tādēļ darba grupa palika pie varianta, ka tiek veidoti atsevišķi likumi par katru no šiem objektiem. Protams, var izskatīt tās idejas, kas ir ietvertas arī šajā 1939.gada likumprojektā. Tādu priekšlikumu ir devis arī Torgāna kungs, ka šo patentu daļu varētu izdalīt atsevišķi un izveidot no tās atsevišķu nolikumu. Kaut gan es nezinu, vai tas radītu priekšrocības vai trūkumus.

Fakts ir tāds, ka, strādājot ar konkrētajiem objektiem un pieņemot uzreiz likumu, tas ir pilnvērtīgs visā savā nozīmē tāpēc, ka tas aptver visu, sākot ar uzskaitījumu un beidzot ar beigu procedūru. Ja mēs izraudzīsimies šādu variantu, tad, es domāju, šeit izvirzās arī ekonomiskas dabas jautājums, jo tādas lietas kā preču zīmes, izgudrojumi un rūpnieciskie paraugi jau ir ekonomiskas kategorijas, ar kurām strādās ekonomisti un biznesmeņi. Manuprāt, nebūtu pareizi apgrūtināt viņu darbu, pieņemot komplicētu un sarežģītu likumu, kurā ir jāmeklē un jāatrod šīs sastāvdaļas.

Tālāk. Šie likumprojekti faktiski ir izgājuši jau zināmā mērā starp­tautisku ekspertīzi. Par dizaina paraugu likumu un autortiesību likumu mēs esam saņēmuši atsauksmi no Kerras kunga – ļoti pieredzējuša ārzemju jurista, kas šajā sfērā strādā 35 gadus. Par abiem likumprojektiem viņš ir devis atzinīgu atsauksmi un, protams, arī veselu virkni priekšlikumu par uzlabojumiem konkrētos pantos. Par preču zīmju likumu, rūpniecisko paraugu likumu un patentu likumu ir saņemta Pasaules intelektuālā īpašuma organizācijas atsauksme, kurā šie likumprojekti ir akceptēti un par atsevišķiem pantiem izteikti priekšlikumi, kādā veidā šie likumi būtu pieskaņojami starptautiskajai praksei.
Jāsaka, ka šeit ir zināmas grūtības, jo mēs nesaņemam jaunāko literatūru – kaut vai to, ko izdod WIPO likumdošanas jomā. Mēs varbūt zināmā mērā esam atpalikuši, taču katrā gadījumā mēs šos likumprojektus jau esam iesnieguši šādai ekspertīzei, un akcepts no šīs starptautiskās intelektuālā īpašuma organizācijas ir saņemts. Tā ka mans priekšlikums tagad būtu ķerties pie konkrētiem likumiem un iesākt ar autortiesību likumu.

Vēl par atsauksmēm varu teikt, ka likumprojekti ir izskatīti visās komisijās un praktiski akceptēti tajās komisijās, kurām Prezidijs bija uzdevis šos likumus izskatīt.

Tālāk, ķeroties pie autortiesību likuma, es lūgtu tribīnē Lapiņa kungu. Varbūt tikai vēl viena piezīme par autortiesību likumu. Atsauk­smi ir devuši arī radošo savienību autori. Tajā ir viens pārmetums par to, ka nav atsevišķi sadalītas sfēras jeb objekti, tas ir, literārie darbi, radio raidījumi un tā tālāk. Šajā sakarā es vēlreiz varētu nocitēt jau minēto ministru Apsīša kungu. Šī problēma parādījās jau 1938.gadā, un saskaņā ar tādu priekšlikumu tika pārveidots vecais autortiesību likums. Latvijā līdz pat 1938.gadam bija spēkā 1911.gada Krievijas autortiesību likums. Un 1938.gadā, pieņemot jauno autortiesību likumu, parādījās tieši šī pati problēma, ka vecajā likumā bija sadalījums šajās sfērās, bet jauno veidoja citādi, pēc citādas struktūras. Vairs neizdalīja šīs sfēras, jo objektu kopas mainās un papildinās un acīmredzot visu laiku sekot šīm objektu kopām ir pagrūti. Līdz ar to tika mainīta autortiesību likuma struktūra.

Un varbūt es pabeigšu ar šo citātu, ka tomēr izrādās, ka šāds ceļš, tas ir, šādas strukturēšanas ceļš, nav ejams, jo ir tādas aizsargājamo darbu nozares, kurās dažādu autortiesību objekti apvienojas un sakarā ar to dažādu autoru intereses krustojas, piemēram, skaņu filmas autori ir rakstnieks, scenārija autors, komponists, aktieris, tāpēc arī šī vecā uzbūve vairs nebija tālāk veidojama.

Domāju, ka līdz ar to es esmu atbildējis uz tiem iebildumiem, ko ir ieteikuši radošo savienību kolēģi, kas mums atsūtījuši savus priekšlikumus. Jaunais autortiesību likums arī šādu ceļu nav gājis.

Priekšsēdētājs: Vienu mirklīti, Vaivada kungs! Godājamie deputāti, kā jūs sapratāt, Vaivada kungs ziņoja par visu šo intelektuālā īpašuma likumdošanas aktu bloku.

J.Vaivads: Jā. Tagad es lūgtu tribīnē...

Priekšsēdētājs: Es atvainojos, tā kā jūs ziņojāt, Vaivada kungs, tad deputātiem ir tiesības jums uzdot jautājumus.

J.Vaivads: Lūdzu.

Priekšsēdētājs: Tāpēc jautājums deputātiem, vai kāds vēlas uzdot tieši Vaivada kungam jautājumus par visu šo intelektuālā īpašuma aizsardzības bloku? Nav tādu deputātu. Ir. Lūdzu, deputāts Edmunds Krastiņš. Jo interesantāk!

E.Krastiņš: Pārrunās ar firmas IBM pārstāvjiem izstāstīju, ka mums šādi likumprojekti tiek gatavoti pieņemšanai. Es arī teicu, ka tie ir saskaņoti ar starptautiskajiem standartiem. Galvenais, kas viņus interesēja, bija tas, kādas iespējas būs realizēt šo zaudējumu piedziņu Latvijā, vai visa pārējā likumdošana ir piemērota, lai realizētu šīs nepieciešamās sankcijas pret tiem, kas ir pārkāpuši autortiesību likumu. Ko jūs varētu teikt šajā ziņā?

J.Vaivads: Domāju, ka šajā ziņā šā likuma darbība tiek attiecināta ar atpakaļejošu datumu.

E.Krastiņš: Nē, uz priekšu ejošu datumu.

J.Vaivads: Tāpēc ir Autortiesību uzraudzības komiteja, kas jau pašlaik strādā. Tās uzdevums ir šai procedūrai sekot.

Otrkārt. Ja mēs pievienosimies attiecīgajai starptautiskajai konvencijai, mēs automātiski uzņemamies saistības par to, ka šādi autortiesību pārkāpumi pie mums netiks pieļauti.

E.Krastiņš: Tādi būs.

J.Vaivads: Tādi, protams, būs. Bet, no otras puses, katras valsts pārstāvniecības uzdevums lielā mērā ir sekot līdzi šim procesam, kādā veidā un kas notiek šajā sfērā.

E.Krastiņš: Es varbūt neprecīzi formulēju jautājumu. Tātad firma IBM konstatē savu autortiesību pārkāpumu kādā sfērā, proti, tās programmu produkcijas nelegālā kopēšanā, tā iesūdzēs attiecīgo firmu vai privātpersonu tiesā, tiesa pieņems lēmumu. Vai būs reāls, darbotiesspējīgs un efektīvs mehānisms, kas ļaus piedzīt šos zaudējumus no vainīgajiem un piemērot pietiekami bargas soda sankcijas pret tiem, kas būs pārkāpuši šos likumus?

J.Vaivads: Mēs jau esam sākuši pie tā strādāt. Attiecībā uz izgudrojumu likumu tiek izstrādāta šī sadaļa, kas ir saistīta ar grozījumiem un papildinājumiem Administratīvo pārkāpumu kodeksā un Kriminālkodeksā. Tātad būs jāpiemēro attiecīgie šo kodeksu panti, un tas būs šo likumu realizācijas pamats. Cita ceļa es neredzu.

E.Krastiņš: Tātad pašlaik būtībā nav šāda efektīva...

J.Vaivads: Mums pašu likumu vēl nav.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Bojārs.

J.Bojārs: Gribēju vēl papildināt, tas ir, precizēt pēdējo jautājumu. Ņemot vērā, ka mums tikpat kā visa republika strādā ar zagtām programmām...

J.Vaivads: Visa Eirāzija strādā ar zagtām…

J.Bojārs: Jā. Bet mēs pieņemsim likumu, pievienosimies konvencijai, un sekas ir zināmas. Ņemot vērā, ka visas republikas videotēkas strādā ar zagtām filmām, kādas jūs paredzat sekas un kā tas viss tiks realizēts?

J.Vaivads: Gribu vēlreiz uzsvērt, mēs pieņemsim šo likumu, un tad to realizēsim dzīvē. Es to saprotu tā, ka, balstoties uz šo likumu, tiks aizliegts, piemēram, gan videotēkās tā rīkoties, gan tiks kontrolēts, kādā veidā kas tiek izmantots skaitļošanas tehnikā. Bet tas nenozīmē kaut kādā veidā kaut kādas sankcijas vērst pret vecajiem lietotājiem.

J.Bojārs: Gribu precizēt. Respektīvi – šis process izvērtīsies konkrētās milzīgās valūtas summās, kuras mums būs no republikas jāpārskaita kaut kur, tas ir pilnīgi skaidrs. Milzīgās summās.

Priekšsēdētājs: Paldies.

J.Vaivads: Nedomāju, ka milzīgās. Tik traki nav, bet katrā gadījumā ar to ir jārēķinās, ka ar zagtu mantu dzīvot nevar. Tas ir vairāk nekā skaidrs. Domāju, ka te nav pat ko diskutēt.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tas jau ir morāls jēdziens.

Tagad Latvijas Republikas likumprojekts “Par autortiesībām un blakustiesībām”. Lūdzu ziņotāju tribīnē. Uzreiz arī vienojamies, cik laika jums vajadzētu ziņojumam? Piecas minūtes? Lūdzu.

H.Lapiņš, Autortiesību aizsardzības aģentūras vadītājs: Cienījamais priekšsēdētāj, godātie deputāti! Šodien atkal ir vēsturisks brīdis kopš 1937.gada 15.maija, kad pēdējoreiz pieņēma likumu “Par autortiesībām”. Turpinot Vaivada kunga iesākto atbildi Bojāra kungam, es gribētu teikt, ka tikko kā esmu atgriezies no Eiropas Kopienas komisijas sēdes, kurā sprieda par autortiesībām un blakustiesībām. Tur tika konstatēts, ka pirātisms visā pasaulē, kur autortiesības ir nostabilizējušās, katru gadu rada zaudējumus miljardos dolāru.

Viss šis mehānisms pie mums, Latvijā, es saprotu, pirmkārt, balstīsies uz Civillikumu un, otrkārt, uz zaudējumu atlīdzību jeb kompensāciju no vainīgās puses – no fiziskās un arī no juridiskās personas, nevis no Latvijas valdības.

Attiecībā uz jauno likumprojektu. Likumprojekts ir diezgan detalizēts. Nosaukums rāda, ka tas aizsargā ne tikai autortiesības, bet aizsargā arī izpildītājtiesības un autoru darbu izmantotāju tiesības. Visvairāk tas, protams, skar radio un televīzijas darbu, kā arī audiovizuālo darbu, tas ir, ierakstu un to kasešu ražotājus. Pieņemot šādu likumu par autortiesībām un blakustiesībām, es domāju, mēs daudz ko iegūstam. Pēc šā likuma pieņemšanas mēs pievienosimies divām konvencijām, tas ir, Bernes konvencijai par literāru darbu un mākslas darbu aizsardzību un Romas konvencijai par autoru, par izpildītāju un darba izmantotāju tiesību aizsardzību, kurām pievienojušās visas Eiropas valstis. Šis likumprojekts pilnīgi atbilst Bernes konvencijas nostādnēm.

Otrkārt, likumprojektā ir izmantoti tikko nosauktās organizācijas WIPO paraugi, kas speciāli tika sagatavoti tādām valstīm kā Baltijas valstis, kurās ir jāatjauno autortiesību aizsardzība. Abi šie dokumenti pilnībā ir izmantoti šā likumprojekta izstrādāšanā. Likumprojektā ir izmantota arī ziemeļvalstu pieredze un dažas nostādnes, kas ir mūsu kaimiņvalstu likumos par autortiesībām.

Likumprojekta pēdējā nodaļā, ja jūs esat iepazinušies, ir arī teikts, kādas ir soda sankcijas. Soda sankcija ir zaudējumu atlīdzināšana. Tur ir minētas arī kaut kādas summas. Tās būtu jāsvītro. Šobrīd naudas izteiksmē mēs to nevaram konstatēt. Tas iespējams valstīs, kur ir stabils, nemainīgs kurss. Piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs ir 25 tūkstoši dolāru, bet Ungārijā – 2,5 tūkstoši kronu soda nauda par nelikumīgi ierakstītu, uz ielas stūra pārdotu kaseti. Piedošanu, forintu. Tā kā tas, kā teica ungāru kolēģi, absolūti neko nemaina. Es domāju, ka šis kompensācijas vai zaudējumu atlīdzināšanas mehānisms, protams, pēc likuma pieņemšanas ir ar vēl kādu papildu likumdošanas aktu jānosaka.

Pašlaik Latvijas Republikā darbojas autortiesību aģentūra, kura, ievērojot tagadējā Civilkodeksa ceturto sadaļu, šā likumdošanas akta ietvaros aizsargā mūsu autoru darbus. Protams, es domāju, ka šīs soda naudas būs lielas un tās nebūs jāmaksā valdībai, bet tikai vainīgajām personām.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai ir jautājumi? Pirmais jautājumu uzdod deputāts Freimanis. Gatavojas deputāts Apsītis.

J.Freimanis: Godājamo referent! 2.nodaļā, kur ir minēti autortiesību priekšmeti, 4.pantā ir runa par oriģināldarbiem. 1.punktā teikts, ka autortiesību priekšmeti var būt zinātnes, literatūras un mākslas darbi, un tad nāk uzskaitījums. Sakiet, vai tā ir nejaušība, ka šeit pilnīgi apiets jebkuras zinātniskās un zinātniski tehniskās darbības rezultāts, kurš tiek noformēts patentā? Es saprotu, patentu likums mums ir atsevišķi, bet šajā gadījumā tā visa ir sociālā un humanitārā sfēra. Līdz ar to viss šis likums attiecas uz sociālo un humanitāro sfēru, bet par zinātniski tehnisko jeb eksakto radošo sfēru te nav nevienas zilbes. Vai tas ir tā speciāli paredzēts, vai arī tas ir kur citur?

H.Lapiņš: Zinātnes literatūra ir minēta zinātnes daļas pašā sākumā, 4.pantā, kur ir runa par oriģināldarbiem. Jūs domājat atvasinātos darbus?

J.Freimanis: Te jau nav nekā. Tā ir sociāli humanitārā sfēra. No zinātnes, teiksim, fizikas, ķīmijas un tā tālāk, kur viss materializējas autorapliecībās, tik vien ir kā šis viens vārdiņš “zinātne”. Viss pārējais ir sociāli humanitārā sfēra. Zinātniski tehniskā, eksakto zinātņu radošā sfēra vispār nav ietverta, it kā eksaktā sfēra vispār neeksistētu. Ielasieties šajā tekstā! Tur ir kinofilmas. Tur ir fotogrāfiskie darbi, tur ir horeogrāfiskie darbi. Tas ir ļoti jauki, bet to, ko mēs ēdam, dzeram, šodien diktē, es atvainojos, bioloģija, fizika, ķīmija. Lūk, tā ir eksakto zinātņu radošā sfēra, kuras šeit nav.

Priekšsēdētājs: Cik es saprotu, Vaivada kungs ir gatavs atbildēt uz šo jautājumu. Lūdzu.

J.Vaivads: Es varbūt izteikšu savu viedokli šajā lietā. To, kas zinātnē ir ekonomiski materializējams, ietver izgudrojums. To, kas ir garīgi baudāms un aizsargājams, ietver autortiesības. Un šeit nebūtu jāsajauc šīs divas lietas. Tāpēc jau tās ir likumīgi nodalītas ar izgudrojumu un autortiesībām.

J.Freimanis: Tātad šajā gadījumā runa ir par sociāli humanitāro sfēru.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Apsītis. Gatavojas deputāts Bojārs.

R.Apsītis: Sakiet, ko jūs saprotat ar jēdzienu “blakustiesības”, vai nevajadzētu arī šo jēdzienu skaidrot pie tiem pārējiem terminiem? Pagaidām likumprojektā var atrast atsevišķus pantus, bet tāda kompakta skaidrojuma, manuprāt, nav.

H.Lapiņš: Nav jau arīdzan definīcijas, vismaz man tāda nav zināma, par to, kas ir autortiesības. Tāpēc arī mēs nevaram izdomāt definīciju, kas ir blakustiesības. Šīs blakustiesības jeb kaimiņtiesības ir skaidrotas terminu skaidrojumos. Varētu vēl pateikt, ka tās ir autoru darbu izmantotāju tiesības. Bet skaidra definīcija nav atrodama arī starptautiskajā literatūrā. Tāpēc arī autortiesības vēl neviens nav definējis. Ir definēts vienīgi autortiesību priekšmets.

R.Apsītis: Jēdziens “autortiesības” vairāk vai mazāk tomēr ir skaidrs jebkuram cilvēkam. Bet blakustiesības...

H.Lapiņš: Es jums piekrītu, ka varētu būt arī citāds nosaukums. Tulkojām tieši no “neighbouring rights”, krieviski – “smežnije prava”. Tās ir kaimiņtiesības. Es piekrītu, nosaukums nav īsti izdevies. Noteikti varētu likt citu variantu, tad nebūtu īpaši jāskaidro, kas ir šīs blakustiesības.

R.Apsītis: Paldies.

Priekšsēdētājs: Deputāts Bojārs, gatavojas deputāts Muciņš.

J.Bojārs: Te dažos nobeiguma pantos – 76., 77., 78.pantā – ir it kā kādas iezīmes, kas šo likumu īstenos. Bet es tā īsti nesaprotu to mehānismu. Kas tagad pārbaudīs, ar kādām programmām strādā kompjūteri lielās, mazās organizācijās un kas varēs piedzīt no tām un pārbaudīt, ka tās nav zagtas. Tas ir pirmais.

Otrais, pārējās autortiesības. Kas sekos to izpildei, un vai autoram pašam būs jāskraida pa Latviju un jāpārbauda, kas, kur, ko spēlē un ko maksā?

Un trešais. Vai jūs saprotat, ka šajā gadījumā bieži vien sastapsities ar reketieriem, kas negribēs maksāt, kas kontrolēs visus šos audiovizuālos centrus un tā tālāk?

H.Lapiņš: Pirmkārt, mehānisms pastāv visās Eiropas valstīs, kuras ir pievienojušās Bernes konvencijai. Tās ir daļēji valstiskas organizācijas, kas slēdz līgumus ar autoriem, kuri vēlas, lai viņu darbus aizstāvētu. Tad izsniedz licences jeb reģistrē, kā teikts likumā. Tālāk šos autorus pārstāv citās valstīs tā organizācija, ar kuru savukārt ir noslēgusi līgumu šī Latvijas organizācija, un otrādi. Tā tam noteikti ir jābūt, nevis tā kā šodien, kad valsts ir uzņēmusies autortiesību aizsardzību neatkarīgi no autora vēlmes. Tāpēc viss likumprojekts balstās uz līgum­attiecībām ar autoriem un līgumattiecībām ar autoru darbu izmantotājiem. Autors var pateikt, ka viņš nevēlas sadarboties ar attiecīgo organizāciju kompjūteru jeb datorprogrammu jomā, kā tas ir citās zemēs, kur nav monopolorganizāciju, kas apvieno visu intelektuālā īpašuma aizsardzību. Ir organizācija, kas nodarbojas tikai ar programmu aizsardzību. Proti, ja Bojāra kungs vēlēsies, lai viņa sacerētā programma tiktu aizsargāta, viņš griezīsies šādā organizācijā, noslēgs ar to līgumu, un šī organizācija uzņemsies viņa tiesību aizsardzību Latvijas Republikas teritorijā un vienosies ar attiecīgo organizāciju Beļģijā, Anglijā vai citā valstī, lai arī tur viņa datorprogramma tiktu aizsargāta, un par to tiks maksāta nauda.

Bet, kas attiecas uz baidīšanos no reketieriem un pārējiem izspiedējiem, no tā, ka otrā Šanhaja var atvērties, kā tas pašlaik ir tur, kur ir ļoti augsts pirātisms, jāteic, ka ar to nodarbojas policija. Es domāju, ka šis mehānisms noteikti balstīsies gan uz Civillikumu, gan uz kompensāciju, tas ir, atlīdzināšanu autoram. Es domāju, ka tas arī ietekmēs un nevajadzēs baidīties no reketiera, baidīties no zagšanas.

J.Bojārs: Jā, bet kas beigu beigās būs šī organizācija? Vai tā būs kaut kas līdzīgs VAPP, kas patiesībā aplaupīja autorus?

H.Lapiņš: Jā, VAPP bija valsts organizācija, kas tagad pārtapusi par RAIS, un tā ir valsts organizācija, kas it kā slēgšot līgumus ar autoriem. Šī organizācija var rasties, reorganizējot tagadējo valstisko struktūru jeb valsts organizāciju par sabiedrisku organizāciju, kura autoru aizsargās tikai uz līguma pamata. Kā es jums teicu, tagad valsts uzdevums ir aizsargāt visus, pat ja autors nevēlas, ka viņu aizsargā ar tādiem noteikumiem, kādus piedāvā kāda organizācija. Viņam var būt tas būs neizdevīgi. Pēc likuma pieņemšanas var tapt šāda jauna organizācija. Tagadējā organizācija – Latvijas Autortiesību aģentūra, kas ir Kultūras ministrijas sistēmā un tapusi 1990.gada 9.decembrī, – pagaidām var nodrošināt tikai to tiesību aizsardzību, kas paredzētas ceturtajā sadaļā. Bet šāda veida organizācija ir nepieciešama.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Muciņš uzdod jautājumu.

L.Muciņš: Man gribētos Apsīša kunga jautājumu tomēr mazliet turpināt. Vai jūs neuzskatītu, ka veiklāks termins “blakustiesību” vietā būtu “izpildītājtiesības”? Varbūt tikai paskaidrojumos dot, ka arī tās ir autora darba izmantotāja tiesības, bet tālāk, man liekas, vajadzētu izmantot tādu terminu kā “izpildītājtiesības”.

H.Lapiņš: Es jums, Muciņa kungs, piekrītu.

L.Muciņš: Un otrs jautājums. Par šā likuma ekonomisko aspektu. Bojāra kungs par to sāka runāt, bet es uztraucos ne tik daudz par šīm videotēkām, kuras, ja būs kāda organizācija, tiks slēgtas vai arī kāds varēs sūdzēties milicijai… policijai un tā tālāk, bet man ir jautājums par valsts organizācijām, kuras šobrīd izmanto ārzemēs radītus darbus, tātad – ārzemju autoru darbus. Radio, televīzija, noteikti vēl dažas citas organizācijas, pamatā valsts organizācijas. Kādas ir šā likuma ekonomiskās sekas, jo, no vienas puses, pasaule tādas konvencijas ir parakstījusi un arī Latvija ir parakstījusi. Tātad, es domāju, runa var būt nevis par pievienošanos, bet par atjaunošanu. Pievienošanās jau ir notikusi. Mums vajag to darīt, un mēs nevaram to nedarīt, bet, no otras puses, tam visam ir jābūt ekonomiskam pamatam. Kā jūs uz šo jautājumu skatāties? Latvijas vēsturē ir gadījums, kad Latvijas valdība divdesmitajos gados arī pievienojās vienai konvencijai – aizsargāja preču izcelsmes vietas vārdu, bet pēc tam steidzīgi bija spiesta atsaukt, jo nespēja samaksāt summas, kas bija jādod par to ārzemniekiem. Vai jūs neaizstāvat vairāk ārvalstu autoru intereses nekā mūsu autoru intereses?

H.Lapiņš: Muciņa kungs, šajā starptautiskajā konvencijā – Bernes noteikumos, tāpat arī starptautisko autortiesību organizāciju CIZAK un WIPO nolikumos ir teikts, ka valstīm, kuras tikko uzsāk savu darbību autortiesību aizsardzībā, var būt arī atviegloti noteikumi uz zināmu laiku – vienu, diviem, trim gadiem, un ka līdzekļu trūkuma dēļ, kā tas ir Latvijas Republikai, tām var tikt samazināti maksājumi. Es nedomāju tikai biedru naudas vai tos maksājumus, kas ir jāmaksā Latvijas valstij, bet vispār autoriem. Mantiskās tiesības zināmu laiku var netikt piemērotas ārzemju autoriem. Es neatbalstu tikai ārzemju autorus, likums attieksies vienādi kā uz nacionālo autoru, tā arī uz jebkuras citas valsts autoru, kuru darbus izmantos Latvijas Republikas teritorijā, bet šos atvieglotos noteikumus var attiecināt uz valstīm, kuras uzsāk šo ceļu. Tāpat kā uz trešās pasaules valstīm. Protams, ekonomiskais efekts šobrīd nav aprēķināms, jo tikai tad, kad tiks pieņemts likums un kad būs noteikta kārtība, kā tas stāsies spēkā, varēs izdarīt aprēķinus.

Priekšsēdētājs: Paldies. Jautājumu vairs nav. Paldies godājamam ziņotājam.

Vai kāds no deputātiem ir pierakstījies debatēs par likumprojektu “Par autortiesībām un blakustiesībām”? Nav tādu deputātu? Paldies.

Lūdzu, reģistrēsimies. Lūdzu reģistrāciju. Lūdzu rezultātu. Ir reģistrējušies 63 deputāti. Paldies.

Ja nav iebildumu, lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par Latvijas Republikas likuma “Par autortiesībām un blakustiesībām” projekta akceptēšanu pirmajā lasījumā. Lūdzu rezultātu. 51 – par, 2 – pret, 3 – atturas. Likumprojekts akceptēts pirmajā lasījumā.

Nākamais… Vaivada kungs, jūs vēlaties ko teikt?

J.Vaivads: Jā, es tagad lūgtu izskatīt izgudrojumu jeb patentu likumu un dot vārdu Fogeļa kungam.

Priekšsēdētājs: Jā, tas jau arī ir nākamais darba kārtības jautājums. Lūdzu. Vienīgi ņemsim vērā, ka līdz pārtraukumam palikušas astoņas minūtes, un mēs precīzi to ievērosim, jo sākas Prezidija sēde. Lūdzu.

A.Fogelis, Zinātņu akadēmijas Organiskās sintēzes institūta Patentu un licenču nodaļas vadītājs: Centīšos runāt īsi, bet, tā kā iesniegts arī alternatīvs likumprojekts par patentu tiesībām, es jau pašā sākumā gribētu uzsvērt, ka, būdams darba grupas loceklis, pilnīgi atbalstu komisijas iesniegto patentu likuma projektu. Gribu arī atzīmēt, ka tad, kad sākām šo darbu, mēs pilnīgi apzinājāmies, ka jāatsakās no jebkura mēģinājuma restaurēt veco padomju likumdošanu intelektuālā īpašuma vai rūpnieciskā īpašuma aizsardzības laukā, ka arī no mēģinājumiem pārņemt kādus elementus no bijušās PSRS 1991.gada 30.jūnija jaunā patentu likuma. Līdz ar to man un maniem kolēģiem nav skaidrs, kāpēc presē pēdējā laikā parādījās pārmetumi vai pat uzbrukumi mūsu darba grupai par to, ka mēs cenšamies ievest Latvijā kā Trojas zirgu kaut kādu vecu cara laika un Staļina impērijas likumdošanu intelektuālo īpašumu aizsardzības jomā.

Es gribētu izteikt arī tādu pilnīgi banālu patiesību, ka bez stabila patentu likuma, bez stabila likuma par preču zīmi, kas arī tuvākajā laikā tiks izskatīts parlamentā, bez šādiem moderniem likumiem nav ko cerēt uz ārzemju investīcijām Latvijā. Bez likumiem, kuros paredzēta rūpniecisko īpašumu stabila aizsardzība, nevar cerēt uz moderno tehnoloģiju importu. Jauni, moderni likumi rūpnieciskā īpašuma laukā ir priekšnoteikums tam, lai šeit tiktu nodibināti kopuzņēmumi ar ārzemju kapitāla piedalīšanos, lai tiktu noslēgti Latvijai izdevīgi saimnieciskie līgumi ar ārvalstīm un tā tālāk. Mums stāv priekšā tuvināšanās Eiropas valstu patentu sistēmai, asociēšanās Eiropas valstu patentu sistēmā, un tāpēc mēs jaunos likumprojektus esam izstrādājuši, vadoties pēc šo rietumvalstu ilgstošas pieredzes, izmantojot rietumvalstu pieredzi, harmonizējot atsevišķu Eiropas valstu likumdošanu, unificējot likumdošanas normas Eiropas Kopienas ietvaros.

Mums bija vairākas problēmas. Es pieskaršos tikai divām. Pirmā. Kādu sistēmu radīt? Vai mums ir iespējas finansiālajā, kadru un ekspertu ziņā izveidot Latvijā pilnu izgudrojumu ekspertīzi, kā to dara Lielbritānija vai Vācija un tā tālāk? Mēs nolēmām, ka tādas iespējas pašreiz nav un ka pagaidām būtu jāievieš tā sauktā pieteikumu sistēma, kad pieteikumi uz patentiem tiek izskatīti no formālo prasību viedokļa, no vienības viedokļa un tā tālāk, pēc tam notiek zināma iekšējā izskatīšana, akcepts, pēc akcepta tiek paziņots, kas ir iesniegts, un tiek dots laiks, teiksim, trīs mēneši, lai ieinteresētās personas varētu celt iebildumus un tā tālāk. Pēc tam, ja iebildumi nebūs ienākuši vai arī būs noraidīti, tiks izsniegts Latvijas Republikas patents.

Otrs jautājums bija par to, vai mums nevajadzētu šeit, lai ieplūdinātu ārzemju tehnoloģijas, reģistrēt ārvalstīs izsniegtos patentus. Un, tā kā tuvākajā laikā varam cerēt uz iestāšanos Eiropas patentu sistēmā, mēs nolēmām pievienoties Eiropas Patentu konvencijai, jo būtu izdevīgi ar zināmiem nosacījumiem reģistrēt Eiropas Patentu valdes izsniegtos patentus. Mēs nolēmām: ja patentu īpašnieks gada laikā pēc tam, kad būs saņemts Eiropas patents, iesniegs attiecīgu iesniegumu Latvijas Patentu valdē, šāds patents šeit var tikt reģistrēts. Tiks nomaksāta zināma valsts nodeva Latvijā, un patents darbosies no tā laika, no prioritātes, kāda ir piešķirta patenta izcelsmes valstij.

Attiecībā uz otru likumprojektu par autora saimnieciskajām tiesībām, kas tika izstrādāts pirmskara Latvijā 1939.gadā, varu pateikt tikai to, ka katram projektam ir savs laiks. Tam bija zināma nozīme savā laikā, bet ir pagājuši gandrīz 50 gadi, ir parādījušās pilnīgi jaunas tehnoloģijas, par kurām toreiz nebija ne jausmas. Biotehnoloģija, skaitļošanas tehnika, ļoti stipri ir attīstījusies mikrobioloģija, farmaceitiskā ķīmija un tā tālāk. Mēs šodien nevaram iekāpt otrreiz tajā pašā upē, un es baidos, ka pasaulē neviens nesapratīs, kāpēc mēs 1992.gadā nākam klajā ar projektu, kas paredz kompleksā aizsargāt preču nosaukumus, mašīnu zīmējumus, izgudrojumus, paraugus un pat izkārtnes un citas uzņēmumu pazīšanās zīmes. Es domāju, ka savā laikā šim darbam bija zināma nozīme, tāds pats darbs tika sākts arī vienā otrā citā valstī, teiksim, Portugālē, bet nevienā valstī šodien tādi likumi neeksistē. Visur ir detalizēti atsevišķi likumi par izgudrojumiem, par preču zīmēm un tā tālāk.

Man liekas, ka tas, ko esam darījuši, ir diezgan zīmīgs ieguldījums, un, kā jau ziņoja Vaivada kungs, likumprojekts ir pozitīvi novērtēts arī Ženēvā WIPO – intelektuālā īpašuma pasaules organizācijas mītnē. Es domāju, ka augsti godājamie deputāti varētu nobalsot par šo likumprojektu pirmajā lasījumā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Pēc pārtraukuma Muciņa kungs ziņos par savu alternatīvo likumprojektu, būs jautājumi, debates. Pēc tam mēs balsojot, tā kā tas ir noteikts lēmumā par likumprojektu pieņemšanas kārtību, noteiksim, kuru no likumprojektiem akceptējam. Paldies par ziņojumu. Lūdzu būt gatavam pēc pārtraukuma atbildēt uz jautājumiem.

Lūdzu Prezidija locekļus un aicinātās personas uz Prezidija zāli.

 

(Pārtraukums)

 

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Valdis Birkavs.

Priekšsēdētājs: Turpināsim darbu! Lūdzu tribīnē Muciņa kungu ar savu ziņojumu. Lai gan notiek Prezidija sēde, darbs turpinās.

L.Muciņš: Lai gan mani mēģināja apvainot intelektuālā īpašuma zādzībā vai mēģināšanā nodarboties ar plaģiātu, es tomēr paskaidrošu, ka esmu tikai nācis klajā ar likumdošanas iniciatīvu un autori ir skaidri un gaiši norādīti. Tā kā darba grupā tomēr uzskati dalījās un darba grupas loceklis Gunārs Rotbergs palika pie citiem uzskatiem, vairākus viņa rakstus jūs lasījāt laikrakstā “Diena”, man būtu lūgums priekšsēdētājam dot vārdu Gunāram Rotbergam ziņojumam par šo likumprojektu, ko es jums esmu iesniedzis likumdošanas iniciatīvas kārtībā, jo viņš ir no darba grupas un aizstāvēs pretējo viedokli šajā jautājumā.

Priekšsēdētājs: Paldies, Muciņa kungs! Lūdzu Rotberga kungu tribīnē! Es lūgtu plenārsēdi palīdzēt man noteikt Rotberga kungam reglamentu, jo es nevadīju iepriekšējo daļu. Cik ilgi ziņoja Vaivada kungs? 10 minūtes?

Rotberga kungs, lūdzu, ziņojiet!

G.Rotbergs, Zinātņu akadēmijas Fizikas institūta Zinātniski tehniskās informācijas un patentēšanas nodaļas vadītājs: Godātais priekšsēdētāj, godātie deputāti! Mana atrašanās šajā tribīnē ir saistīta ar uzdevumu paskaidrot to, ko mums darba grupā neizdevās paveikt, konkrēti, ko man neizdevās paveikt. Uz visa tā darba fona, par ko ziņoja iepriekšējie kolēģi, Vaivada kunga vadībā tiešām ir paveikts liels darbs moderno intelektuālo īpašumu normu sistematizēšanā. Taču paralēli mums bija noruna, ka visi tie priekšlikumi, kas ienāks par atsevišķiem likumprojektiem, pēc tam alternatīvā kārtībā tiks savilkti kopā nosacīti vienā likumprojektā vai likumprojekta grupā, lai izslēgtu dažādību atsevišķu pamatjēdzienu formulējumos. Tā kā Vaivada kungs visās sēdēs nebija klāt, viņa prombūtnes laikā šo virzienu neizdevās attīstīt un tādējādi ir parādījies 1939.gada likumprojekts pirmatnējā izskatā. Es mēģināšu argumentēt, kamdēļ šis likumprojekts, protams, ar atsevišķiem modernizējumiem, manuprāt, ir dzīvotspējīgs arī šodien.

Es palūgšu cienījamos deputātus noklausīties vienu formulējumu, kāds tiek izmantots četros šodien jums piedāvātajos likumprojektos, runājot par tādu jēdzienu kā autors.

Pirmajā dokumentā, kas jau tika akceptēts, – par autortiesībām – termins “autors” tiek skaidrots šādi: tā ir fiziskā persona, kas radījusi darbu (kuram ir autorība). Likumprojektā par patentiem, kuru mēs tagad skatām, ir jēdziens par subjektiem (4.panta 1.apakšpunkts). Tiesības uz patentu ir izgudrotājam vai viņa tiesību pārņēmējam. Ne vārda vairs par autoru. Tagad skatāmies nākamo dokumentu par dizaina paraugiem. 4.panta 1.apakšpunkts – “Patentu īpašnieks”. Patents uz dizaina paraugu tiek izdots dizaina parauga autoram vai viņa tiesību pārņēmējam. Atkal parādās autora jēdziens. Un, visbeidzot, pēdējais – par šķirnēm. 7.pants – “Selekcionārs”. Saskaņā ar šo likumu kļūt par selekcionāru (šķirnes īpašnieku) var persona, kura šo šķirni Latvijā izveidojusi vai izdalījusi, kā arī šīs personas tiesību pārņēmējs.

Protams, klausoties ir grūti salīdzināt, bet, man liekas, šis nelielais ieskats dod pamatu apgalvojumam, ka tā vietā, lai savilktu vienā dokumentā vai dokumentu grupā jēdzienus, kuri ir kopīgi visiem šiem intelektuālā īpašuma objektiem, mums ir piedāvāta ļoti liela informācijas izkliede, bet ar to būs jāstrādā praktiskajiem darbiniekiem.

Ideja par saimniecisko autortiesību likumprojektu ir gaužām vienkārša. Pirmajā daļā savilkt kopā visas tās normas, kas attiecas uz reģistrējamiem intelektuālā īpašuma objektiem, arī šo objektu īpašniekiem turētājiem – subjektiem. Otrajā normu daļā atstāt visu to, kas ir specifisks tai vai citai objektu grupai. Tādējādi kritērijs ir praktiskā izmantošana: vai nu Latvijas intelektuāļiem būs pieejami divi lieli kompleksi likumi: viens – vispārējās autortiesības, otrs – saimnieciskās autortiesības, kuru pazīme ir reģistrēšanas princips, vai arī būs autortiesības un vēl četri patstāvīgi likumi par izgudrojumiem, par rūpnieciskajiem paraugiem, preču zīmēm, šķirnēm un tā tālāk.

Otrs aspekts. Godājamie oponenti apgalvo, ka likumprojekts par saimnieciskajām autortiesībām ir vēsturiski un morāli novecojies. Intereses pēc es paņēmu salīdzinājumam 1989.gada Rīgā izdevniecībā “Avots” izdoto Eiropas Drošības un sadarbības apspriedes dalībvalstu pārstāvju Vīnes tikšanās Nobeiguma dokumentu un biju ārkārtīgi pārsteigts un sašutis, ka jautājumā par sadarbību rūpniecības jomā neatradu ne vārda par patenttiesībām, par rūpniecisko īpašumu. Turpretim humanitārajā daļā, runājot par informāciju, šie aspekti parādās divos terminos – intelektuālais īpašums un autortiesības.

Un tagad secinājums. Izrādās, ka arī starptautiskajās organizācijās joprojām turpinās integrēšanās process. Jums, cienījamie deputāti, daudz labāk nekā man ir zināms, ka pastāv divu lielu grupu intereses: monopoltiesiskais, Panamerikas tiesiskais moments un humanitārais – Eiropas izcelsmes. Es iedrošinos apgalvot, ka Vīnes tikšanās reizē ir panākts kompromiss patenttiesību jēdziena, rūpnieciskā īpašuma jēdziena skaidrojumā. Tas objektīvi pastāv starptautiskajās organizācijās, un ritenis griežas, cenšoties atsevišķus likumprojektus pakļaut vispārinātākam jēdzienam, proti, autortiesībām. Tādējādi iznāk, ka gluži neapzināti Latvijas likumdevēju padomnieki 1939.gadā intuitīvi ir paredzējuši notikumu attīstību, ar kuru mēs saskaramies šodien. 50 gadi likumdošanas attīstībai, piedodiet, es neesmu jurists, bet, spriežot pēc polemikas, kas notiek speciālajā literatūrā, nav ilgs laiks. Un arī dokumenti, kuriem jānomaina iepriekšējie, ir izgājuši zināmu evolūcijas stadiju.

Atļaujiet man savu informāciju pabeigt, vēlreiz uzsverot jums dotās izvēles iespēju: kas mūsu sabiedrībai, ne tikai ārzemju firmām, bet pašai Latvijas sabiedrībai ir praktiski piemērotāks – vai četri dažādi likumi par atsevišķu objektu intelektuālo īpašumu, vai rūpīgi izrediģēti, modernajām starptautiskajām normām atbilstoši likumu kompleksi, kuru pamatā ir autortiesības, vispārējās saimnieciskās autortiesības. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies, Rotberga kungs! Godātie kolēģi, lūdzu, kādi būs jautājumi abiem referentiem? Abiem ziņotājiem? Jautājumu nav. Tādā gadījumā atklājam debates. Debatēs pierakstījies deputāts Muciņš.

Lūdzu, Muciņa kungs!

L.Muciņš: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi deputāti! Būtībā es runāšu ne tik daudz kā debatētājs, bet vairāk kā Rotberga kunga līdzziņotājs.

Es, tāpat kā Rotberga kungs, negribu runāt par konkrētām likumdošanas normām šajos četros atsevišķajos likumprojektos, bet par vispārējiem principiem, kādi mums kā likumdevējiem likumdošanā jāievēro. Man liekas, ka šajā gadījumā mums ir jāpadomā. Vai jautājums ir tik briesmīgi neatliekams, tik steidzams, ka mums par katru cenu, tāpat kā agrārā reforma, šodien un nevienu citu brīdi ir jāpieņem likums tāds, kāds tas ir? Un iebildumus mēs dzirdējām Rotberga kunga ziņojumā. Mums šodien ir jāizšķiras, jo ir pirmais lasījums, par pamatprincipiem: vai mēs ejam tādu ceļu, kādu būtībā iet Latvijas likumdošana – likumu apvienošanas un kodifikācijas ceļu, un nolemjam, ka par pamatu ņemam 1939.gada likuma konstrukciju un saturu (es aicinu jūs apskatīties satura rādītāju, cik tas ir pārdomāts un veiksmīgi konstruēts), vai arī pieņemam četrus atsevišķus likumus un likumu konsolidēšanu, kodifikāciju un apvienošanu atliekam uz nākotni ar visām no tā izrietošajām grūtībām.

Es, cienījamie deputāti, lai cik maz mēs te esam palikuši, tomēr aicinu iet ceļu, kas ir raksturīgs Latvijas laika civilajai likumdošanai – ievērot kodeksu principu, nevis pieņemt atsevišķus likumus, kā tas varbūt ir citās ne mazāk attīstītās valstīs mums pat tuvu kaimiņos. Likumdošanas aktu kodifikācijas princips mums ir priekšā – 1939.gada likumprojekts par saimnieciskajām autortiesībām. Paskatieties 1.lappusē uz šo priekšlikumu, absolūti neko tajā negrozot, papildinājumā ar satura rādītāju.

Es aicinu jūs uzšķirt šo satura rādītāju un paskatīties, cik tas ir vienkāršs un pārskatāms: ievada noteikumi, pēc tam uzreiz šī vispārējā daļa. Tātad – ievada noteikumi, Patentu valde, Patentu komisija. Rodas jautājums, par ko raksta arī Likumdošanas jautājumu komisijas konsultants Torgāna kungs: kādēļ likumā par patentiem ir risināti jautājumi par Patentu valdi, Patentu komisiju, bet pārējos likumos šā jautājuma nav. Varbūt jāveido vēl piektais likums vai nolikums par Patentu valdi. Un tad mums būs jau pieci likumi, nevis četri, vai arī pārējos trijos likumos jāiestrādā šī Patentu valde vai kāda speciāla organizācija, kas reģistrē, kā tas ir augu šķirņu likumā, kur teikts, ka to reģistrē Augu šķirņu reģistrs.

Tātad vai mēs iesim uz atsevišķu un, kā jau Rotberga kungs parādīja, savstarpēji nesaskaņotu likumdošanas normu akceptēšanu, vai arī absolūti pieņemsim visas tās normas, kas ir iestrādātas šajos četros likumdošanas aktos un, teiksim, mazliet pastrīdēsimies par tām otrajā lasījumā, bet pēc tam konstruktīvi iestrādāsim tās šajā ļoti veiksmīgi un labi izdomātajā Latvijas laika likumdošanas aktā. Tātad vispārējā daļa, ievadnoteikumi, Patentu valde, Patentu komisija un saimniecisko autortiesību objektu reģistrācijas kārtība, tālāk – sevišķā daļa par katru šo objektu, kāds tas ir un kādas ir tā īpatnības, pilnīgi pieļaujot tā īpatnības šajā nodaļā attiecīgi atrunāt. Un nekā briesmīga nebūs, ja šīs nodaļas atšķirsies. Un tām, protams, ir jāatšķiras, jo nevar salīdzināt izgudrojumu, ko aizsargā patents, ar preču zīmes reģistrāciju.

Tātad es aicinu jūs skatīties satura rādītājā, jo atcerēsimies, ka šis nebūs tas likums, ar ko strādās liela juristu masa. Pirmām kārtām ar šo likumu strādās paši autori, izgudrotāji, kuri nav juristi. Otrām kārtām to mācīsies un studēs visi studenti – juristi, un viņiem eksāmens būs jānoliek. Varbūt tikai 10, 20 vai 30 juristi Latvijā būs tādi, kuri ikdienā saskarsies ar šo likumu kā juristi, bet ar to pamatā sadursies ne jau juristi. Tāpēc likumam jābūt skaidram, pārskatāmam un vienkāršam.

Runājot par pirmo likumprojektu, ziņotājs paskaidroja, ka mēs nevaram atļauties dārgo ekspertīzes principu patentu reģistrācijā. Mums ir vairāk jāiet uz pašu reģistrācijas principu, to aizsargājot. Ja rodas strīds, tas tiek attiecīgi risināts. Bet, ja mēs paskatāmies, tad redzam, ka patentam, dizaina paraugam un tālāk arī pārējiem šiem autortiesību objektiem ir tikai reģistrācijas princips. Šā vienkāršotā reģistrācijas principa pieņemšana runā par labu Latvijas laika projekta ņemšanai par pamatu, jo tādējādi visus četrus likumprojektus savstarpēji saista viens princips, ka svarīga ir ne tik daudz ekspertīze, cik tieši šis reģistrācijas princips. Mēs kā neliela valsts nevaram atļauties visas dārgās ekspertīzes par valūtu ārzemēs.

Trešais jautājums, par kuru es gribēju šodien runāt un kuru jau ieskicēju, jautājot par autortiesībām, bet autortiesībās tas skāra tikai valsts televīzijas, radio un vēl dažu organizāciju intereses, taču šeit tas skars visplašākās intereses. Tātad ko mēs gribam ekonomiski panākt ar šāda veida reģistrācijām? Vai Latvijas izgudrotāji reģistrēs šajā reģistrā savus izgudrojumus vai tas tiks radīts, lai simti un tūkstoši ārzemnieku reģistrētu šeit savus patentus. Es domāju, ka vairāk būs šis otrais ceļš. Un, kā man paskaidroja jau nodibinātajā Patentu valdē, tur jau ir iesniegti daudzi ārzemju patenta reģistrācijas pieteikumi. Ne jau mūsu pašu izgudrotāji tik daudz uztraucas par savu izgudrojumu aizsardzību. Tātad mums ir jāpadomā par šā likuma ekonomisko aspektu. Vai tas veicinās izgudrotāju un tehniskās domas attīstību, vai kalpos tam, lai ārzemnieks aizsargātu ar reģistrāciju mūsu valstī savu izgudrojumu un reizē vestu iekšā savu saražoto produkciju, neļaujot mums pašiem pēc šiem jaunākajiem sasniegumiem to ražot. Es domāju, ka valdības ekonomiskajai politikai vajadzētu izpausties šajā likumdošanā, bet šobrīd neredzu tādu izteiktu virzienu. Tā, piemēram, ārzemju patenta reģistrācijas valsts nodevas pagaidu normas, kas bija publicētas “Dienā”, ir ļoti mazas, pat smieklīgas.

Tātad es gribu, cienījamie deputāti, lai jūs saprastu, ka strīds nav par to, vai mēs varam šodien mehāniski pārņemt 1939.gada likumu ar visām tā normām. Nevaram, un tas mums ir jāsaprot. Nevaram arī noteikt nodevas latos, kā te man viens otrs aizrāda. Bet mums ir jāizšķiras, un es aicinu jūs izšķirties šodien, par to, ka pamatā ir jāliek šis kodificētais, vienotais likums par saimnieciskajām autortiesībām un visas tās normas, ko komisija ir izstrādājusi un iekļāvusi atsevišķajos likumos, kuri ir akceptēti attiecīgās starptautiskās organizācijās. Tie ir saliekami šajā likumā, attiecīgi to modernizējot. Un tas, es domāju, ir pareizais ceļš. Jo diemžēl marksistiski ļeņiniskā tiesību teorija mums ir zudusi, un mums ir jābūt arī mazliet tādiem, vismaz vienā jautājumā, tiesību filozofiem. Kādu filozofiju mēs ieliekam savos likumdošanas aktos? Kāds ir mūsu parlamenta mērķis? Vai steidzīgi ar kaut ko aizbāzt visus caurumus? Es saprotu, ka ir jautājumi, kur tas ir jādara, piemēram, zemes reforma. Vai arī vismaz vienā jautājumā parādīt, ka mēs varam kaut ko pabīdīt uz priekšu, ja ne Eiropā, tad vismaz mūsu reģionā, jo ir ļoti daudzas jaunas valstis, kuras šos jautājumus šādi vai citādi tuvākajā laikā risinās. Mums ir iespēja par pamatu izmantot 1939.gada projektu.

Es aicinātu jūs nobalsot, ka par pamatu ņemams 1939.gada projekts. Es gribēju griezties pie “Satversmes” frakcijas ar lūgumu atbalstīt, bet, tā kā Vaivada kungs ir “Satversmes” frakcijas priekšsēdētājs un politiski izsakās par vieniem uzskatiem, bet, kad praktiski tas ir jādara, diemžēl mūsu viedokļi nesakrīt, es tomēr aicinātu godāto “Satversmi” ņemt vērā šos momentus, jo mums ir jāturpina 1937.gada Civillikuma attīstība šajos likumos. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Muciņa kungs, tā kā jūs definējāt sevi par līdzziņotāju, es atļaušos jums uzdot vienu jautājumu. Sakiet, lūdzu, vai ir kādi materiāli, kas apliecina, ka 1939.gada likums par saimnieciskajām tiesībām ir reāli efektīvi darbojies? Tas taču nepaguva ilgu laiku darboties.

L.Muciņš: Tas vispār netika pieņemts, tas palika arhīvā kā projekts. Tas ir atrasts un nodots sabiedrībai kā projekts.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Freimaņa kungs!

J.Freimanis: Es gribētu teikt dažus vārdus, salīdzinot šo patentu likumu un likumu, ko mums iesniedzis Muciņa kungs. Jautājums tiešām ir būtisks. Redziet, Muciņa kungs, es atšķirībā no jums uz šo dokumentu skatos nevis kā abstrakts vērotājs, bet kā lietotājs. Un šodienas situācija ir tāda, ka mums vienā rāvienā sabrukusi visa patentu sistēma, nepilnīgā tiesību sistēma, kura bija Padomju Savienībā un kura ļoti stipri atšķīrās no visas pasaules tiesību sistēmas. Un mums ir radies tiesību vakuums. Pilnīgs. Tagad jautājums ir tāds: ar ko mēs šo tiesību vakuumu aizbāžam? Vai ar četriem pieklājīgiem korķiem vai ar vienu mazu lupatiņu? Tā tēlaini izsakoties. Man šķiet, ka mēs visu to ar vienu mazu lupatiņu neaizbāzīsim, vēl jo vairāk tādēļ, Muciņa kungs, ka, tiklīdz kāds lietotājs, patenta turētājs, sāk runāt par savām lietām ar ražotāju, viņam rodas visa šī kazuistika, visi šie detalizējumi, kuri minēti šajā patentu likumā, kas ir izstrādāts, no vienas puses, pēc starptautisko patenttiesību likumsakarībām, no otras puses, te ir ievērota visa tā kazuistika, kura var mūs sagaidīt un kura mūs šodien jau sagaida. Tieši tādēļ, runājot par šā universālā dokumenta pragmatisko lietojumu, no lietotāja viedokļa, no to cilvēku viedokļa, kuri prasa šo tiesisko izpildījumu, es gribētu teikt, ka priekšroka dodama šiem detalizētākajiem likumiem.

Varbūt šajā gadījumā mēs neīstenojam taisnvirziena politiku, kā jūs, Muciņa kungs, te minējāt, ka “Satversmes” frakcija runā par Satversmi, bet tad, kad vajag, nerunā par Satversmi. Redziet, dogmas ir sliktas gan reliģijā, gan arī dzīvē. Es domāju, ka dogmātiski šai lietai pieiet nevar. Gluži otrādi. Manā uztverē patentu likums ir tieši tas likumdošanas akts, kas rada kaut kādas perspektīvas mūsu resursu nabagajai valstij iziet ar kādu kapitālu, lai nostiprinātu šo “know-how”, ja tikai mēs visā drīzumā savu zinātni nenolaidīsim kā pudeli dibenā. Tad tas būs tas, ar ko mēs varēsim pastāvēt starptautiskajās tiesībās un starptautiskajā tirdzniecībā. Un, lūk, šajā patentu likumā, par kuru jau iepriekš ir runāts, ir speciāli punkti un nodaļas, kas attiecas gan uz ārzemju patentu reģistrāciju šeit, gan uz mūsu patentu reģistrāciju citur. Es domāju, tieši tādēļ, ka šodien ir cita situācija, mums ir jādod noteikta konceptuāla priekšroka šim detalizētajam dokumentam. Jautājums ir tāds: 1939.gadā mūsu mazajai, mīļajai Latvijai gadā varēja būt trīs, četri, pieci, nu, 10 patenti. Šodien viens zinātniskais institūts spēj izstrādāt labus 10 patentus. Tātad šajā gadījumā nav nekādu lielumu salīdzinājuma – kam toreiz bija pietiekami ar vienu tā saukto lupatiņu dokumentu, tas šodien nav aizpildāms ne ar ko.

Tādēļ es domāju, ka kompromisa kārtībā varbūt ir iespējams izstrādāt uz 1939.gada dokumentu bāzes “lietussarga” dokumentu, galveno principu dokumentu, kas regulētu, teiksim, visu intelektuālo tiesību jomu kā tādu. Tas varbūt ir iespējams. Tagad iznāks post factum. Tagad mums šis “lietussarga” dokuments būtu it kā jākonstruē, lai tas apsegtu to, kas radīts apakšā. Tas vēl varētu būt. Es domāju, Muciņa kungs, mēs esam mazliet nokavējuši. Dzīve mums prasa tieši šos detalizētos dokumentus. Tādēļ, neielaižoties detaļās, es gribētu, lai godājamie kolēģi, ja arī Muciņa kungs vai citi pastāvētu uz šādu izšķiršanos, priekšroku dod šiem atsevišķajiem, detalizētajiem patenttiesību un izgudrotāju intelektuālo tiesību aizsardzības dokumentiem. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies, Freimaņa kungs! Lūdzu, Vaivada kungs!

J.Vaivads: Cienījamo sēdes vadītāj! Cienījamie kolēģi! Es savā pirmajā uzstāšanās reizē speciāli neskāros klāt šim politiskajam jautājumam, klusībā cerēdams, ka, runājot par tādu sfēru kā intelektuālā darbība, varēs iztikt bez šiem “argumentiem”. Diemžēl oponenti iet citu ceļu un mēģina vilkt kaut ko tādu, runājot par intelektuālā īpašuma aizsardzību. Tas ir pirmais.

Ja jau runājam par “Satversmes” pozīciju, tad izlasiet “Satversmes” politisko paziņojumu līdz galam. Tur ir skaidri teikts, ka frakcija “Satversme” iestājas par tādu likumdošanu un tādu struktūru radīšanu, kas palīdz Latvijai integrēties Eiropā.

Otrs. Šeit, runājot tieši par intelektuālo sfēru, mēģina kaut kādā veidā saistīt politiku ar likuma atjaunošanu. Jā, mums ir jāatjauno Latvijas valsts. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē pamatlikuma atjaunošanu, pilsoņu kopas atjaunošanu. Bet, piedodiet, tas nenozīmē katru likumu, katru darbību, jo sevišķi tādu no politikas attālinātu darbību kā intelektuālā darbība. Tādēļ es šos argumentus, kas saistīti ar politisko aspektu, kategoriski noraidu.

Tālāk. Runāsim konkrēti. Muciņa kungs vērš uzmanību uz šo skaisto struktūru. Godīgi sakot, vispār šī vēsture man ir dziļi simpātiska. Tas ir, es saprotu, ka 1937.gadā Latvijas juristi, izveidojot Civillikumu, ar kuru viņi tiešām varēja lepoties Eiropā, turpināja šo savu darbu un ķērās pie problēmas, kas pēc savas būtības tiešām vilina ar integrāciju. Un viņi ir ķērušies pie problēmas. Bet es jau minēju divas problēmas, ar kurām tomēr viņiem ir gājis ļoti smagi. Pirmkārt, jau pats formulējums kopumā, kā apvienot tīri terminoloģiski. Tagad tika piedāvāts jēdziens “intelektuālais īpašums”. Piedodiet, lūdzu, tas ir daudz pārklājošāks, tas ir daudz integrētāks. Tas nevar attiekties uz šiem trim likumiem. Jau šis moments bija pirmās grūtības. Un, lūdzu, nolasīsim tikai satura rādītāju, kas ir ļoti skaists tādā nozīmē. Palasiet 4.nodaļu, tur šīs grūtības izpaužas pilnīgi pretējā variantā, tas ir, no šīs integrācijas gribot negribot katrā pantā ir jāiet atkal atpakaļ, jo specifika šajās atsevišķajās daļās tomēr paliek.

Un pēdējais moments. Pēc 1939.gada ir notikušas sešas starptautiskās konferences no divpadsmit, kas vispār ir notikušas. Es pieļauju, ka šī tendence uz integrāciju arī nākotnē eksistēs. Un es novēlu lielu veiksmi mūsu juristiem teorētiķiem, kas šo darbu turpinās. Es ļoti ceru, ka varbūt pēc gadiem saslēgsies tas darbs, ko kādreiz sāka Latvijas juristi un ko mūsu juristi teorētiķi varbūt pabeigs. Bet pašreiz tas tomēr nav parlamenta iespēju robežās. Bet atstāt šo mēģinājumu, šo turpinājumu… Mums ir jāatstāj. Un tad, kad viņi nonāks pie zināma rezultāta, viņi varēs to lietu bez lielām grūtībām ieviest arī parlamentā. Taču mums vajag likumu, kas darbojas.

Ja mums tagad ir jāatliek šā likuma pieņemšana uz gadu, kamēr pārvarēsim grūtības, kas toreiz netika pārvarētas, mēs varam atgriezties pie jautājuma, kuru izvirza Muciņa kungs, tas ir, par ekonomisko aspektu. Es varu pateikt, ka Latvija tagad intelektuālā nozīmē tiek izlaupīta. Jo nav šo aizsargājošo likumu. Piemēram, veidojot kopuzņēmumus, lielā mērā tas tiek balstīts uz mūsu pašu izgudrojumiem. Bet, neeksistējot šai aizsardzībai, faktiski mēs atdodam savu intelektuālo īpašumu par velti. Slēdzot koplīgumus, nekur netiek noteikts, uz kādas juridiskās bāzes tiek izmantots mūsu intelektuālais īpašums, kā darbosies šī aizsardzība.

Es vēlreiz atgādinu – man ir simpātiska šī vēsture un es ar cieņu raugos uz mūsu juristiem, bet, vērojot, kāda ir situācija Eiropā, kāda – pie mums un ņemot vērā attīstības dinamiku, es tomēr nekādi nevarētu pat ar šīm dziļajām simpātijām aicināt, lai mēs tagad ķeramies pie šīs bāzes un vēlreiz strādājam. Es tur saskatu milzīgas grūtības vismaz uz kādu gadu, bet pieļauju domu, ka to universitātē varētu darīt juristi zinātnieki, un būtu lepns, ja šis darbs noslēgtos ar pozitīvu iznākumu. Tāds ir mans viedoklis šajā jautājumā. Lūdzu akceptēt likumprojektu šajā pirmajā lasījumā un godīgi novēlu juristiem teorētiķiem šo darbu kaut kad paveikt, bet domāju, ka parlamentam ir jādod tas, kas ir dzīvē pašlaik vajadzīgs.

Priekšsēdētājs: Paldies, Vaivada kungs! Vai var jūs lūgt vēl mazliet uzkavēties tribīnē? Vēl rit Prezidija sēde, un, ja es pareizi saprotu, arī dizainu parauga aizsardzība ir saistīta ar šo pašu kompleksu. Vai mēs nevarētu rīkoties šādi: referents noziņotu par dizainu paraugiem un mēs uzdotu jautājumus, pēc tam balsotu par visiem projektiem.

 

No zāles: Nē.

Priekšsēdētājs: Nē? Labi. Katrā ziņā es neiebilstu. Tādā gadījumā lūdzu… Paldies, Vaivada kungs! Tad mēs nobalsosim.

Lūdzu reģistrācijas režīmu. Lūdzu rezultātu. Reģistrējušies 45 deputāti. Tātad balsosim par to, kurš dokuments tiek ņemts par pamatu. Vispirms par Muciņa kunga dokumentu, pēc tam – par darba grupas dokumentu. Un, kad būsim izšķīrušies, nobalsosim par likumprojektu, kuru pieņemam pirmajā lasījumā.

Lūdzu balsošanas režīmu. Vispirms uz balsošanu tiek likts likumprojekts par saimnieciskajām autortiesībām – vai par pamatu ņemam šo vai otru. Lūdzu, balsosim. Lūdzu rezultātu. 16 – par, 7 – pret, 15 – atturas. Lūdzu dzēst.

Balsosim par Izglītības, zinātnes un kultūras komisijas iesniegto variantu. Lūdzu rezultātu. Par – 27, pret – 5, atturas – 9. Tātad par pamatu tiek ņemts Izglītības, zinātnes un kultūras komisijas variants.

Balsosim par šo dokumentu kopumā pirmajā lasījumā. Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu, balsosim. Rezultāts: 31 – par, 5 – pret, 3 – atturas. Likumprojekts pieņemts pirmajā lasījumā.

Nākamais likumprojekts – “Par dizaina paraugu aizsardzību”. Lūdzu ziņotāju tribīnē.

J.Ancītis, Latvijas Dizaineru savienības valdes sekretārs: Piecas minūtes var lūgt?

Priekšsēdētājs: Jā, lūdzu.

J.Ancītis: Likumprojekts “Par dizaina paraugu aizsardzību” darba grupas izstrādātajā un jums izsniegtajā variantā pamatā ir būvēts uz patentu tiesību aizsardzības principiem. Te man jāpaskaidro, ka pret pasaulē izplatīto šādu paraugu aizsardzības sistēmu nacionālajām likumdošanām ir dažāda pieeja, nav vienotas attieksmes. Tāpēc grūti sacīt, ka darba grupa būtu varējusi vadīties pēc kāda konkrēta rekomendēta tiesību parauga, ko mēs varētu izmantot par pamatu savā darbā. Lielākā daļa attīstīto pasaules valstu izmanto dizaina paraugu jeb rūpniecisko paraugu aizsardzībai patenttiesību principus. Mazākā valstu daļa, taču starp tām ietilpst tādas rūpnieciski augsti attīstītas valstis kā Francija un Vācijas Federatīvā Republika, savā dizaina paraugu aizsardzības darbībā turas tuvāk autortiesību normām, atšķirībā no klasiskajām autortiesībām attiecībā uz paraugiem izmantojot vēl šo reģistrācijas procedūru. Paraugs tiek reģistrēts tāds, kādu iesniedz pieteicējs, un tiek pieņemts sakarā ar to, ka tas ir oriģināls, nevar būt cita autora darinājums, tāds tas arī saņem aizsardzību. Man jums jāsaka, ka šajās zemēs, kurās dizaina paraugus aizsargā pēc autortiesību principiem, reģistrēto paraugu skaits ir apmēram desmitkārt lielāks, pastāvot tam pašam rūpnieciskajam apjomam, nekā zemēs, kurās aizsargā pēc patenttiesību principiem. Tā būtu viena atšķirība.

Vēl jāņem vērā, ka atšķirībā no patentu likumiem izgudrojumu jomā dizaina paraugu jomā nav tik ciešas starptautiskās sadarbības. Ir gan viena starptautiska vienošanās attiecībā uz dizaina paraugu deponēšanu, taču šajā konvencijā nav iesaistīts liels valstu skaits. Nav tādas plašas starptautiskas sadarbības. Tāpēc starptautiskā prakse pieņem, ka katrā jaunā zemē, kurā kāda firma vēlas ievest un tirgoties ar savu preci, šo preču ārējais izskats tiek aizsargāts no jauna. Šajā ziņā jums izsniegtais likumprojekts principā neatšķiras no tām nostādnēm, kādas sastop vairumā attīstīto pasaules valstu, un mēs varam uzskatīt, ka šis likumprojekts principā atbilst starptautiski pieņemtajām prasībām. Kaut gan jāsaka, ka Parīzes konvencija par rūpnieciskā īpašuma aizsardzību attiecībā uz dizaina vai rūpnieciskajiem paraugiem gan min, ka katra valsts, kas iesaistās šai konvencijā, noteikti aizsargā rūpnieciskos paraugus, taču nenormē, kā attiecīgajai valstij šī aizsardzība jāveic. Tas paliek katras valsts ziņā.

Mēs izvēlējāmies patenttiesībām tuvāko dizaina paraugu aizsardzības veidu ar domu, ka tas paaugstina arī aizsardzības līmeni. Runa, protams, ir par to, kādā veidā vienā vai otrā likuma interpretācijā atspoguļojas paša objekta raksturojums, kā atspoguļojas aizsardzības iegūšanas kārtība, pieteikums, patentēšanas procedūra un šo tiesību aizsardzība. Man negribētos pie šīm sadaļām sīkāk kavēties. Tās principā ir tuvas patentu likumam, kuru jūs tikko apspriedāt. Kas attiecas uz dizaina parauga kā paša objekta noteikšanu, man būtu grūti piekrist, ja kāds sacītu, ka mūsu dotais šā aizsardzības objekta formulējums ir no kāda likuma norakstīts. Es to droši saku, jo ir izpētīti ļoti daudzi likumi dažādās zemēs. Ir gan vienoti principi, taču mūsu objekta raksturojums ir stipri oriģināls. Tas, manuprāt, ietver sevī labāko, ko šajā brīdī varējām izmantot no pasaules pieredzes. Varbūt šobrīd, kad mūsu rokās ir arī Pasaules intelektuālā īpašuma organizācijas atzinums par mūsu likumprojektu, kurā, starp citu, principiālu iebilžu bija ļoti maz, tikai attiecībā uz diviem nelieliem procedūras punktiem, pie kuriem es tagad neapstāšos, varbūt šobrīd, kad mūsu rokās ir arī šīs organizācijas jau 70.gados ieteiktais parauglikumprojekts jaunattīstības valstīm, kurā ir vairāk uzsvērta ne tikai rūpnieciski ražoto preču ārējā izskata aizsardzība, bet arī amatniecības ražoto izstrādājumu ārējā izskata aizsardzība, mēs varam pie atsevišķām normām strādāt un precizēt tās, ejot šādā virzienā.

Vēl pāris vārdu par pašu objektu nosaukumu. Darba grupā mums bija dažādi viedokļi, taču, kā jūs redzat, likumprojektā, kas ir jūsu rokās, ir pilnīgi jauns termins – “dizainparaugs”, kas tos cilvēkus, kuri zina līdzšinējo terminu “rūpnieciskais paraugs”, lai nemulsina, – domāts ir tieši tas pats, atzīstot, ka jaunieteiktais termins ir jāapspriež ar valodniekiem un jāizdiskutē. Mēs domājam, ka jaunieteiktais termins precīzāk raksturo objekta būtību un dara to nepārprotamāku.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai Muciņa kungs vēlēsies atkārtot savus argumentus, jo mums arī šajā punktā ir divi likumprojekti. Nē, paldies.

Tātad jautājumi. Freimaņa kungs, lūdzu!

J.Freimanis: Godājamo referent! Ņemsim, lūdzu, 1.pantu. Pamatosimies uz to, ka dizaina paraugs būtībā ir preces demonstrējuma jēga un pirmā fāze, lai preci nopirktu. Ņemsim atkal pragmatiski to lietu. Sakiet, lūdzu, vai šajā dizaina paraugā neietilpst arī parauga kinētiskais izvietojums? Vai izveidojums? Jo katrs preces paraugs, kurš var tikt aizsargāts, var tikt demonstrēts statiski, var tikt demonstrēts kinētiski vienā vai otrā veidā. Līdz ar to tam var būt lielāki vai mazāki komerciāli panākumi. Jūs pats droši vien esat bijis uz tā sauktajām kinētiskajām izstādēm, kuras ir ārkārtīgi efektīvas. Vai šajā 2.apakšpunktā šis dizaina parauga saturs nav būtībā jāpapildina? Kā, jūsuprāt, ir ar parauga kinētisko aspektu?

J.Ancītis: Šī doma ir ļoti interesanta, taču man jāsaka, ka praktiski to, ja tā varētu teikt, nosedz nosacījumi, pēc kādiem iesniedz pieteikumu uz dizaina paraugu. Sīkākajos nosacījumos, kuri likumā parasti netiek atspoguļoti, un arī mūsu likumā, ja es pareizi tagad atceros, sīkāk tas nav raksturots, ir noteikta pieteikumu iesniegšanas kārtība. Taču ir paredzēts, ka parauga, izstrādājuma ārējo izskatu atspoguļo fotogrāfijās, neizslēdz iespēju, un Patentu valdes instrukcijās pat tiek īpaši noteikts, ka izstrādājums, ja tā izskats ir mainīgs, tiek demonstrēts attiecīgā skaitā fotogrāfiju, kas pilnībā raksturo tā ārējo izskatu.

J.Freimanis: Tātad juridiski šeit vakuums nevar būt.

J.Ancītis: Uzskatu, ka ne.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai vēl ir jautājumi? Vaivada kungs? Paldies. Jautājumu nav. Vai ir kāds deputāts, kas vēlētos runāt debatēs? Nav.

Lūdzu balsošanas režīmu, balsosim par likumprojektu pirmajā lasījumā. Lūdzu, balsosim. Rezultāts: par – 29, pret – 1, atturas – 1. Likumprojekts pieņemts pirmajā lasījumā.

Nākamais darba kārtības jautājums – “Par augu šķirņu aizsardzību”. Lūdzu referentu tribīnē. Lūdzu, stādieties arī priekšā.

I.Rašals, Ģenētiķu un selekcionāru biedrības prezidents: Cienījamo sēdes vadītāj, cienījamie deputāti! Šis likums, ko jūs tagad apspriedīsit, atšķiras no tikko izskatītajiem ar to, ka šā likuma aizsardzības objekts – augu šķirnes – Latvijas vēsturē nevienā no tās attīstības posmiem netika aizsargāts. Šā likumprojekta svarīgo nozīmi Latvijas lauksaimniecībā nosaka augu šķirnes īpašā loma augkopībā, kas savukārt ir visas lauksaimniecības ražošanas pamatā. Pareizi izraudzīta, vietējiem apstākļiem selekcionēta šķirne var nodrošināt kvalitatīvas produkcijas ražas pieaugumu ar daudz mazāku darbaspēku un arī energoresursu patēriņu salīdzinājumā ar tāda paša kāpuma iegūšanu, izmantojot dažādus agrotehniskos pasākumus. Nekādas šaubas nevar izraisīt arī tas moments, un par to liecina visas pasaules prakse, ka praktiski visās augkopības nozarēs ir jāorientējas uz vietējās selekcijas šķirnēm, jo tās labāk pielāgotas vietējiem apstākļiem un, arī tas nav mazāk svarīgi, vietējās selekcijas sēklas materiāls parasti ir lētāks nekā ievestais.

Mūsdienās šķirne ir samērā liela kapitālieguldījuma un augstas kvalifikācijas darba rezultāts. Selekcijas nozares attīstību Latvijā bremzē tas, ka līdz šim pastāv tāds stāvoklis, ka peļņa, kas tiek gūta no selekcijas darba rezultāta, nekādi neietekmē ne selekcijas iestāžu, ne pašu selekcionāru finansiālo stāvokli. Līdz ar to valsts selekcijas stacijas ir nodrošinātas tikai ar 50 procentiem no tām minimālajām finansēm, kas būtu vajadzīgas, lai vispār uzturētu pie dzīvības konkrētās kultūras selekciju, kaut gan peļņa, ko gūst no jaunu šķirņu selekcionēšanas, 10, 100 un bieži pat vairāk reižu pārsniedz iztērētos līdzekļus. Tas liecina par šā likuma nepieciešamību, un acīmredzot šā likuma realizācija līdz ar citiem likumdošanas aktiem, tādiem kā sēklas materiālu sertifikāts un citiem, ļaus finansiāli nodrošināt augu selekcijas attīstību Latvijā un dot tai svarīgu impulsu.

Šis likumprojekts ir izstrādāts, ņemot par pamatu Selekcijas sasniegumu tiesiskās aizsardzības starptautiskās savienības konvencijas prasības. Un savukārt šī starptautiskā savienība ir tās intelektuālo tiesību aizsardzības starptautiskās savienības locekle, kuru šeit jau minēja. Tas ir galvenais, būtiskākais, kas ietverts šajā likumprojektā.

Pats svarīgākais ir tas, ka tikai selekcionārs un neviens cits ir savas šķirnes īpašnieks. Un tas šā likuma ietvaros nozīmē, ka neviens cits bez selekcionāra atļaujas nedrīkst padarīt šķirni par ienākuma avotu. Vienīgais izņēmums ir likumā paredzētās situācijas, kas ir saistītas ar nacionālo ekonomiku un sabiedrības interesēm; atsevišķos gadījumos tiesas ceļā var tikt izsniegta piespiedu licence šāda sēklas materiāla pavairošanai, tajā pašā laikā pienācīgi kompensējot selekcionāra darbu.

Šis likums neierobežo nekomerciālu sēklas materiāla izmantošanu, arī to, ka daļu ražas saimnieks izmanto kā sēklas materiālu eksperimentāliem nolūkiem. Balstoties uz šo starptautisko konvenciju, likumā ir iestrādāti vienoti kritēriji, pēc kuriem nosaka, vai šķirne ir reģistrējama vai nav. Šī konvencija un arī mūsu likumprojekts paredz vienotus noteikumus šķirņu nosaukumu aizsardzībā visām valstīm, kas pievienojušās konvencijai, prioritātes noteikšanu un citus būtiskus jautājumus, kas saistīti ar reģistrāciju.

Likums, ja tas tiks pieņemts, pirmkārt, stimulēs augu selekcijas attīstību Latvijā. Otrkārt, pēc tam, kad Latvija pievienosies šai konvencijai par starptautisko sadarbību, stimulēs tajos virzienos, kur tas ir nepieciešams. Un, treškārt, parasti arī šīs konvencijas dokumentos ir uzsvērts, šis likums stimulēs taisnīguma principu sabiedrībā, kas, es domāju, arī ir ļoti svarīgi. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai ir jautājumi? Freimaņa kungs, tad – Felsa kungs.

J.Freimanis: Sakiet, lūdzu, vai tas, ka jūsu darba grupa izstrādāja šo likumu, bija speciālas nepieciešamības rezultāts? Jo redziet, ja mēs apmainīsim vārdu “augi” ar vārdu “dzīvnieki” vai “putni”, vai “baktērijas”, tie būtu tikpat svarīgi dokumenti, jo jūs nenoliegsit, ka arī dzīvnieku sugas ir jāaizsargā, arī zivju sugas jāaizsargā un visas citas sugas ir jāaizsargā. Tātad, sakiet, lūdzu, kāda jums bija sākotnējā loģika, kad jūs tieši šo likumu gatavojāt?

I.Rašals: Vispirms par jautājumu, vai var vienā likumā apvienot šīs dažādās sugas. Pasaules prakse liecina, ka tajās valstīs, kur šāda aizsardzība ir, lielākoties ir atsevišķi likumi, kas vērsti uz augu aizsardzību un dzīvnieku aizsardzību, jo ir daudz specifiska, nosakot, kas ir šķirne, kura neiekļaujas kopējos likumu formulējumos. Kaut gan ir precedenti, piemēram, pašreizējā Krievijas izstrādātajā likumā, kur tas ir mēģināts apvienot vienā likumdošanas aktā. Tagad šis jautājums Latvijā tieši par augu šķirnēm ir aktuālāks tāpēc, ka augu šķirnes ir vairāk neaizsargātas. Izplatīt mājdzīvnieku vaislas materiālu, apejot likumīgo kompensāciju tā īpašniekam, ir daudz grūtāk nekā augkopībā. Līdz ar to tieši augkopībā šis jautājums ir aktuālāks. Bet ir domāts izstrādāt arī attiecīgu likumdošanas aktu par dzīvnieku sugām.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Felsa kungs!

A.Felss: Man ir vairāki jautājumi. Vispirms – 12.pants. Tur ir runa par to, kā notiek šķirnes nosaukuma piešķiršana, reģistrācija un tā tālāk. Jūs runājāt arī par to, ka šķirnes nosaukumu nereģistrē. Manuprāt, nav sevišķa pamata šajā pantā uzskaitīt to, kādos gadījumos reģistrācija nenotiek, bet loģiskāk, manuprāt, būtu uzstādīt konkrētas prasības, kad, kas, kā šo reģistrāciju veic. Tā ir šā konkrētā jautājuma pirmā daļa.

Vai jums nešķiet, ka likumprojekts ir diezgan deklaratīvs un nekonkrēts un daudzi punkti, kas būtu it kā detalizētāk izstrādāti, vairāk atbilst nolikumam?

I.Rašals: Atbildēšu, sākot ar otro daļu. Man kā vienam no šā likumprojekta autoriem gan neliekas, ka tā tas ir, jo, manuprāt, te ir konkrēti atspoguļoti visi tie jautājumi, kas var rasties šā likuma piemērošanā.

Kas attiecas uz pirmo jautājumu, tad šā 12.panta sākumā ir precīzi norādīts, kādas šķirnes, kādām prasībām ir jāatbilst, respektīvi, te ir pateikts, ka šķirnes nosaukumam jāatbilst kultūraugu starptautiskās nomenklatūras prasībām. Tās visām ar augu selekciju saistītajām personām ir zināmas, un arī tie punkti, kādos nereģistrē, pamatojas uz starptautisko konvenciju, kurā reglamentēti gadījumi, kad parasti šķirnes nosaukumu nereģistrē.

A.Felss: Paldies. Man tomēr neatbilst... Es negribētu uzstāties debatēs, bet...

Priekšsēdētājs: Uzdodiet vēl jautājumu, lūdzu!

A.Felss: Manuprāt, tomēr nav sevišķi loģiski uzskaitīt, kad nereģistrē. Jāpasaka, kad un ar kādiem nosacījumiem reģistrē. Žēl, ka šeit nav vienas daļas juristu. Mēs tādas konstrukcijas likumprojektu, manuprāt, kur ir viens pants, tam – n-tie apakšpunkti un tā tālāk, vēl it kā nu nebūtu pieņēmuši. Tā ka es nedomāju, ka tas atbilst tādai pieņemamai juridiskai formai. Bet nu labi.

Man vēl ir jautājums par apelāciju. Jūs paredzat apelācijas komisiju, kura it kā varētu apstrīdēt padomes lēmumu. Tajā pašā laikā es tik tiešām neesmu atradis, kur būtu noteikts, kā šī apelācijas komisija tiek veidota. Gribētu dzirdēt jūsu viedokli par apelācijas komisiju.

I.Rašals: Vienā no tiem punktiem ir rakstīts, ka apelācijas komisiju, tāpat kā šķirņu reģistrācijas komisiju, veido ar valdības lēmumu.

A.Felss: Labi, pieņemsim, ka šī komisija tiek izveidota. 15.panta 3.apakšpunktā jūs rakstāt: “Atteikšanas gadījumā ir tiesīgs divu mēnešu laikā iesniegt iebildumus apelācijas komisijā, kuras lēmumi tiek pieņemti divu mēnešu laikā no to saņemšanas dienas. Apelācijas komisijas lēmums ir galīgs.” Tas ir 15.pantā. 22.pantā: “Apelācijas komisijas lēmumu apstrīdēšana”. Pieteicējs par neapmierinošu apelācijas komisijas lēmumu var iesniegt pieteikumu tiesā divu mēnešu laikā no lēmuma pieņemšanas datuma. Tātad šis lēmums nav galīgs. Vai šī konstrukcija atbilst pārējai mūsu likumdošanai? Principā mēs esam gājuši ceļu, ka visu var pārsūdzēt tiesā un pieņemt attiecīgu lēmumu. Un pat Zemes komisijai mēs neierakstījām, ka tās lēmums ir galīgs. Kāda konsekvence ir šeit?

I.Rašals: Jā, es šeit jums varu, tā teikt, piekrist pēc formas, jo pēc būtības šis likums, šie panti atbilst tam, ko jūs teicāt. Ir paredzēta iespēja griezties tiesā kā augstākajā lēmējinstitūcijā. Varbūt konstrukcija patiešām nav veiksmīga. Te ir domāts tā, ka apelācijas komisijas lēmums ir galīgs līmenī, kas ir attiecināms uz šo padomi.

A.Felss: Tad varbūt nevajag rakstīt, ka tas ir galīgs. Varbūt vajag nedaudz konkretizēt.

I.Rašals: Jā, es pilnīgi piekrītu jums.

A.Felss: Vēl viens moments – par atbildību. Par to runāts 42. un 43.pantā. Vai nebija vienkāršāk nerakstīt šādus pantus, kas un kā būs, bet vienkārši noteikt, kā jebkurā citā likumdošanas aktā, ka saskaņā ar Latvijas Republikas likumdošanu vai likumā noteiktajā kārtībā, un izdarīt attiecīgus grozījumus gan Kriminālkodeksā, gan Administratīvo pārkāpumu kodeksā saskaņā ar šo likumu.

I.Rašals: Izstrādājot likumprojektu, bija diskusijas un domas dalījās. Vieni autori un arī komisija uzskatīja, ka efektīvāks būtu tas variants, kuru jūs minējāt, bet galu galā darba grupa izšķīrās par to variantu.

A.Felss: Skaidrs. Pie mums gan visa likumdošana ir pakārtota tam, ka ir konkrēti kodeksi un attiecīgajos likumdošanas aktos ir ierakstīta atsauce uz to.

Priekšsēdētājs: Paldies. Es gribētu uzdot jautājumu: vai likumprojekta tekstu ir redzējusi arī Juridiskā pārvalde un izvērtējusi no likumdošanas viedokļa?

I.Rašals: Man liekas, ka šis jautājums jāpāradresē komisijas pārstāvim.

Priekšsēdētājs: Jā, paldies. Labi. Vai jautājumu vairs nav? Vai ir kāds, kas vēlas uzstāties debatēs? Paldies. Lūdzu, Freimaņa kungs! Man nav tiesību viņam liegt vārdu.

J.Freimanis: Godājamie kolēģi! Man ir dziļi jāatvainojas pārējiem, ka es šodien esmu tik runīgs. Lūdzu, piedodiet! Es gribētu teikt, ka, no vienas puses, šis likumprojekts ir ļoti apsveicams tā iemesla dēļ, ka mēs pirmo reizi runājam par dzīvās dabas, dzīvā organisma šķirnes aizsardzību. Visiem ir saprotams un skaidrs, ka mums ir jāaizsargā kāds tehnisks darinājums. Šeit pirmo reizi iets tas ceļš, kas jau tiek iets citur pasaulē. Šinī gadījumā gan man, ja Muciņa kungs nebūtu veiksmīgi aizgājis, gribētos vienā punktā viņam piekrist, ka, lūk, šo dokumentu tomēr vajadzēja sacerēt par šķirņu aizsardzību kā tādu. Pašķirstīsim šo dokumentu, un mēs jebkurā gadījumā jebkuru pantu varam piemērot jebkuram dzīvam objektam – vai tā ir augu šķirne, baktērija, dzīvnieks vai kaut kas tamlīdzīgs. Tieši tādēļ, ka mums ir šis likums, Augstākajai padomei kā likumdevējai nāksies pieņemt vēl četrus citus likumus, jo būtībā selekcionārs, zootehniķis vai kas cits ir būtībā ģenētiķis praktiķis. Tikai vienā gadījumā objekts ir tas, otrā cits.

Nekādā ziņā neapstrīdot to, kas šeit ir rakstīts, man gribētos teikt: mums vajadzētu labi pārdomāt, vai ir vērts šo dokumentu virzīt tālāk. Varētu būt arī alternatīva doma, ka šī iniciatīva un ideja ir ļoti slavējama, bet vai šo likumu par šķirņu aizsardzību nevajadzēja padarīt aptverošu, lai aptvertu visu cilvēka veidoto dzīvo dabu, jo visas šīs šķirnes ir cilvēka veidotas, par tām ir runa. Un varbūt tad, ja šis dokuments būtu vispārīgāks, nebūtu tādu fragmentārisma briesmu, kādas pašreiz patiešām ir. Es varu garantēt, ka, teiksim, Molekulārās ģenētikas institūts, kas strādā pie gēnu inženierijas, būtībā arī taisa jaunus objektus, jaunas šķirnes, jaunus gēnu kodus. Arī viņus būtībā varētu ietvert šajā likumā, tagad būs jātaisa speciāls likums.

Visnotaļ pozitīvi novērtējot ideju un ieceri strādāt pie dzīvās dabas objektu aizsardzības, man gribētos ieteikt atgriezties pie šā jautājuma ar plašāk traktētu šķirņu aizsardzības likumu. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vaivada kungs, lūdzu!

J.Vaivads: Cienījamais sēdes vadītāj! Cienījamie kolēģi! Es varbūt pateikšu savu un grupas kopējo viedokli. Radīt vienu vai otru likumu – to nosaka noteikts apstākļu kopums. Skaidrs, ka arī šajā gadījumā mēs varējām mēģināt aptvert to, kas varbūt tikai teorētiski ir iespējams. Jautājums – kur beidzas teorija un sākas nozīmīga prakse, jo katram likumam ir šis ekonomiskais segums. Mēs varam pieņemt teorētiskus likumus, kad dotajā sfērā mums nenotiek nekāda dzīve. Vai mums tas ir vajadzīgs? Tur, kur notiek šī intelektuālā darbība, tieši tajā sfērā, kur veidojas šī ekonomiskā nepieciešamība, vajadzīga arī ātrākā reakcija. Un šis ir tas gadījums, kad mēs runājam par augu šķirņu aizsardzību.

Es pilnīgi piekrītu tam, ko teica Freimaņa kungs, bet mēs to sarakstu, tādā veidā kabinot klāt, varam uztaisīt diezgan bezgalīgu. Un mums ir jāizvērtē, kas šajā ziņā ir nozīmīgs: vai iesim tikai uz to, kas ir teorētiski iespējams, vai uz to, kas notiek praktiski. Un praktiski mums ir vesela virkne šo valsts izmēģinājuma staciju, ja nemaldos, pat deviņas, kur šis jautājums ir vitāli svarīgs. Mēs Izglītības, zinātnes un kultūras komisijā tikāmies ar visu šo staciju direktoriem jautājumā par viņu tālāko likteni. Viņi skatās uz šo likumu kā selekcijas darba iespēju reāli izdzīvot apstākļos, kad šīs stacijas sašūtas kopā ar uzņēmējdarbību un tiek pilnīgi ignorēts zinātniskais, intelektuālais darbs, uz ko viss balstās. Viņu vienīgā cerība ir šis likums, kas ļaus viņiem arī sevi nodrošināt materiāli. Bet uzreiz stiķēt klāt šo dzīvniecisko, piedodiet, tas nav tik nozīmīgs, tur nav šīs nepieciešamības. Protams, es pieļauju to kā teorētisku turpinājumu.

Mans priekšlikums būtu – pieņemt... Labi, mēs varam turpināt darbu, skatīties, varbūt mēs varam uzreiz ielikt. Kaut gan es pieļauju, ka var parādīties arī diezgan daudz specifiskā. Mans priekšlikums tomēr paliek spēkā – pieņemt pirmajā lasījumā.

Es atvainojos, attiecībā uz to, ko Felsa kungs teica jautājumu un repliku veidā. Es domāju, ka tas viss ir pareizi un uz otro lasījumu to visu var iestrādāt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Felsa kungs!

A.Felss: Es atvainojos, jo teicu, ka nerunāšu debatēs, tomēr pāris vārdu acīmredzot jāsaka.

Visādā ziņā es atbalstu to, ka šāds likums tiek izstrādāts un pieņemts, bet, manuprāt, tomēr diezgan neloģiski ir nodalīt augkopību no lopkopības, jo, ja būtu savākti visi zinātniskie kadri, kas pārstāv lopkopību, viņi droši vien varētu apgalvot ne mazāk argumentēti to pašu, ko saka augkopības speciālisti. Un es, šobrīd te stāvot, tomēr iedrošinos aizstāvēt lopkopību, lai gan pēc profesijas esmu agronoms un esmu ieinteresēts, lai vismaz daļa manu amata brāļu tiktu aizstāvēti.

To, ko teicu replikas veidā, manuprāt, darba grupa var apstrādāt un pielabot ar Juridiskās pārvaldes starpniecību. Mans ierosinājums tomēr būtu mēģināt vienoties zem šīs darba grupas karoga arī ar lopkopības speciālistiem un izstrādāt vienu likumprojektu vismaz šīm divām sfērām, jo, domāju, tās nav šķiramas. Un problēmas ir analogas – nabadzība spiež gan vienu, gan otrus. Lopkopības speciālistiem gaidīt uz savu likumu, atkal nākt šeit tribīnē un taisīt kaut ko analogu, nebūtu jēgas, jo praktiski, kā teica Freimaņa kungs, viss pakārtojams zem viena karoga. Es arī uzskatu, ka šajā darba grupā jāiekļauj cilvēki, kas var strādāt pie lopkopības jautājuma, ja tik tiešām specifika to prasa, bet likumprojektu izskatīt tad, kad tas būs nevis augu šķirņu aizsardzības, bet vispār šķirņu aizsardzības likumprojekts. Tāds ir mans priekšlikums.

Priekšsēdētājs: Paldies, Felsa kungs!

A.Felss: Tāds ir mans priekšlikums.

Priekšsēdētājs: Paldies, Felsa kungs. Vairs neviens debatēs pierakstījies nav. Un es saprotu no Felsa kunga priekšlikuma, ka mums jāliek uz balsošanu divi jautājumi. Pirmais ir konceptuāls balsojums par to, ka šis likums būtu jāpārveido par likumu, kurš aptver ne tikai augu šķirņu aizsardzību, bet vispār šķirņu aizsardzību. Otrs priekšlikums – mēs akceptējam šo likumu pirmajā lasījumā. Tā, Felsa kungs, es sapratu, jūs uzturat šo priekšlikumu?

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsojam par Felsa kunga priekšlikumu. Jā, varbūt vispirms reģistrācija. Lūdzu, reģistrēsimies. Tagad iet reģistrācija? Iet reģistrācija. Lūdzu rezultātu. 38.

Lūdzu, Felsa kungs!

A.Felss: Par balsošanas motīviem.

Priekšsēdētājs: Jā.

A.Felss: Es domāju, ka varbūt derētu vēl dzirdēt darba grupas vadītāja viedokli vienā jautājumā. Varbūt mēs varētu arī akceptēt šo likumprojektu pirmajā lasījumā, bet vai viņš ir gatavs līdz otrajam lasījumam iestrādāt nepieciešamos jautājumus kopā ar attiecīgajiem lopkopības speciālistiem un sagatavot visu likumu kā vienotu dokumentu? Protams, izstrādājot arī no juridiskā viedokļa, no tiem saviem vārdiem es neatsakos.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, uzklausīsim!

I.Rašals: Likumprojekts tika izstrādāts atsevišķi tikai par augiem tāpēc, ka starptautiskajā likumdošanā pagaidām ir pieņemts dokuments tikai par augu selekciju. Un šis likums, kuru mēs izstrādājam, balstās uz šo starptautisko konvenciju. Tādas starptautiskas konvencijas par dzīvnieku aizsardzību un selekcijas sasniegumiem šajā jomā pagaidām vēl nav. Bet, ja parlaments, akceptējot pirmajā lasījumā šo likumprojektu, uzdos darba grupai tādu uzdevumu, nu, tad principā tāds variants ir iespējams, iesaistot darbā arī attiecīgos speciālistus dzīvnieku selekcijas jautājumos.

Priekšsēdētājs: Paldies. Es domāju, to mēs fiksējam stenogrammā. Tādējādi varam balsot par likumprojektu pirmajā lasījumā. Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu, balsosim. Lūdzu rezultātu. 33 – par, 1 – pret, 2 – atturas. Likumprojekts akceptēts pirmajā lasījumā.

Godātie kolēģi, atlicis vēl viens likumprojekts – “Par miruša cilvēka ķermeņa aizsardzību”. Esmu gan saņēmis rakstveida priekšlikumu likumprojektu pieņemt bez balsošanas, bet ar klusuma brīdi. Tomēr tas nav paredzēts reglamentā. Tādēļ lūdzu tribīnē Jurševica kungu.

E.Jurševics: Cienījamo sēdes vadītāj, cienījamie kolēģi! Diemžēl man jāsaka, ka daudzi pret šo likumprojektu attiecas visai nenopietni. Arī šodien te izskanēja tādas visai nievājošas piezīmes no Vaivada kunga puses, tomēr vajadzētu saprast, ka šim likumprojektam ir ļoti liela nozīme.

Pirmām kārtām vadīsimies kaut vai pēc tāda viedokļa: ja aizbraucam kaut kur uz svešām zemēm, tad viena no tām vietām, uz kurieni mēs varētu aiziet, paskatīties un spriest par šīs zemes attīstības pakāpi, ir kapi. Ja mums ar kapiem daudzmaz viss būtu kārtībā, tad tas laika sprīdis, kamēr cilvēks no miršanas brīža nonāk līdz šiem kapiem, mums ir pavisam nereglamentēts. Līdz ar to notiek dažādi pārkāpumi – gan iedzīvošanās nolūkā, gan citos nolūkos. Tāpēc lūdzu attiekties pret šo likumu ar vislielāko atbildības sajūtu, jo būtībā, ja mēs tā iedziļināmies, šis likums attiecas uz ikvienu no mums, gribam to vai negribam.

Tātad kas šajā likumā ir jauns, par ko agrāk mūsu sabiedrībā vispār nav bijis runas? Pirmkārt, šis likumprojekts pamatā tika gatavots, raugoties no morāli ētiska viedokļa, un tajā ir runa par cilvēka aizsardzību, cilvēka ķermeņa aizsardzību. Likumprojektā primārais ir tas moments, ka cilvēks pats dzīves laikā var izteikt savu gribu, nosakot, ko ar viņa ķermeni pēc nāves drīkst darīt. Tas attiecas uz patalogo anatomisko izmeklēšanu, tas ir, uz sekciju, uz audu izmantošanu, transplantāciju un tā tālāk, un visos šajos galvenajos momentos, ko es pieminēju, primārā ir cilvēka griba. Mēs likumprojektā ietvērām tādu lietu: cilvēks rakstveidā savas dzīves laikā dara zināmu, vai viņš atļauj pēc viņa nāves izdarīt sekciju un šīs sekcijas laikā ņemt audu paraugus laboratoriskiem izmeklējumiem. Te gan jāpiebilst, ka šis moments ir saistīts ar diagnozes noteikšanu. Ja tas ir tā, tad cilvēka griba to vairs nevar ietekmēt. Toties zinātniskie pētījumi – tur gan cilvēka griba, kas izteikta dzīves laikā, tiek ņemta vērā.

Un otrs moments. Ja cilvēks nav rakstveidā izteicis savu gribu, tad jārēķinās ar viņa tuvākajiem piederīgajiem. Tur mums arī ir noteikts, ko uzskata par tuvākajiem piederīgajiem, lai nebūtu domstarpību. Arī šeit ir izņēmums, kas attiecas uz transplantāciju. Varbūt jāņem transplantācijai tīrie orgāni, kurus nevar ilgstoši uzglabāt, ja iestājusies smadzeņu nāve. Tādā gadījumā, ja nav zināma cilvēka griba, ko viņš izteicis dzīves laikā, arī netiek meklēti piederīgie, jo vienkārši laiks neļauj to izdarīt un mēs šeit vadījāmies pēc viedokļa, ka mirušais kalpo dzīvajam. Tādējādi šeit, ja tā griba nav izteikta, ir svarīgi citi apstākļi. Pārējos gadījumos primārā būs tuvinieku griba.

Ļoti diskutējams ir 6.pants, par kuru bija vislielākās domstarpības. Es domāju, arī līdz otrajam un trešajam lasījumam šeit vēl var kaut kas mainīties. Jau šodien mēs saņēmām veselu rindu priekšlikumu, un lielākā daļa iebildumu nāk tieši no praktizējošiem pataloganatomiem. Viņi mūs baida ar to, ka var tikt nodarīts liels kaitējums zinātnei. Tomēr mēs esam iepazinušies arī ar citu valstu pieredzi, un, kā šodien man paskaidroja departamenta direktora vietnieks, šeit klāt­esošais Zemvalda kungs, viņi bija tikušies ar pasaules veselības aizsardzības organizāciju pārstāvjiem, bet tie teikuši, ka vairumā civilizēto valstu tomēr ir šāda pieeja: viens no gadījumiem, kad obligāti jāizdara sekcija, ir nezināms nāves cēlonis, un tomēr arī no šā momenta daudzās valstīs atsakās. Mūsu pataloganatomi saka, ka mēs vēl tam neesot gatavi, mūsu sabiedrība tam neesot gatava, tomēr es domāju, ka mums ar mūsu likumdošanas aktiem šī gatavība būtu zināmā mērā jāveicina. Tāpēc uzskatu, ka tas bija mūsu kompromisa solis – ietvert šo neskaidro nāves cēloni, šis termins būtībā vēl nav īsti atšifrēts. Tur vēl būs darbs Veselības aizsardzības departamentam, lai šo terminu atšifrētu. Tātad te principā varēs iekļaut tos aspektus, pret kuriem visvairāk iebilda galvenie ārsti, pataloganatomi.

Gatavojot šo likumu, mūsu mērķis bija pārtraukt atsevišķu kooperatīvu vai sabiedrību ar ierobežotu atbildību darbību. Tas parādījās arī presē. Tātad ierobežot šo SIA darbību un nolikt tās likuma robežās. Tātad, pirmkārt, mēs šeit esam uzsvēruši aspektu, ka cilvēka orgāni un audi nekādā gadījumā nevar būt prece, jo tieši tā likumdošanā nav pateikts un līdz ar to notiek visādas nevēlamas darbības.

Paldies. Man tas kopumā par likumprojektu būtu viss. Lūdzu jautājumus.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai deputātiem būtu jautājumi? Nav. Vai ir kāds, kas vēlas izteikties debatēs? Paldies. Nav.

Lūdzu balsošanas režīmu, un balsosim par likumprojektu. Lūdzu rezultātu. Par – 26, 1 – pret, atturas – nav.

Godātie kolēģi! Triju dienu laikā mēs esam pieņēmuši 43 dokumentus. Ratificēti divi līgumi. Ieceltas vai apstiprinātas četras amatpersonas, nav apstiprinātas 10 amatpersonas, pieņemti 15 lēmumi, pieņemti astoņi likumi trešajā lasījumā un 16 – pirmajā vai otrajā lasījumā. Mums ir atlicis izskatīt rīt desmitos 19.punktu – neatliekami Augstākās padomes darba organizācijas jautājumi. Paldies. Plenārsēde slēgta.

Vienu mirklīti! Vēl Caunes kungs!

I.Caune: Viens. Tāda joka pēc... Tā kā ir tik daudz darba padarīts, ir priekšlikums visiem varonīgajiem deputātiem izmaksāt ievērojamas prēmijas.

Otrais. Kur palicis rītdien deputāta statuss?

Priekšsēdētājs: Godātais Caunes kungs, es nosaucu, ka rīt skatām neatliekamus Augstākās padomes darba organizācijas jautājumus, tas ir 19.punkts, kurā 19.1. ir deputāta statuss, bet 19.2. – Augstākās padomes darba organizācija līdz Saeimas sanākšanai. Par prēmijām tiek domāts, esmu saņēmis arī rakstveida priekšlikumu, ka tiem, kas šodien ir varonīgi cīnījušies līdz galam, rīt pulksten vienos gaidāma jautra sanākšana.

Paldies, kolēģi, par darbu! Uz redzēšanos rīt desmitos!

(Sēdes beigas)