Pašā Rīgas centrā uz nenoteiktu laiku apmetušies divi simti zilonīši. Trešajā Adventē vienotā barā viņi ieņēma Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja izstāžu zāli. Protams, ar muzeja vadības piekrišanu un svētību. Ar lielu labvēlību pret visnotaļ mīļajiem dzīvniekiem.

Ierosme uzaicināt šajā mājā zilonīšus pieder muzeja direktora vietniekam zinātniskajā darbā Jurim Salakam. Pirms diviem gadiem viņam kādā kopīgā ārzemju ceļojumā izdevies pierunāt slimnīcas "Linezers" galveno ārstu Aivaru Lejnieku parādīt savu zilonīšu kolekciju plašai auditorijai. Jo par Aivara Lejnieka vaļasprieku nav zinājuši pat daudzi viņa kolēģi. Gatavojot šo pirmo izstādi, radusies ideja uzsākt muzejā jaunu izstāžu ciklu "Ārstu vaļasprieki".

Mēdz sacīt, ka ārsti arī ir cilvēki. Un nekas cilvēcisks viņiem nav svešs. Vaļasbrīžos tāpat ir savas izklaides. Vienam prieku sagādā radīt kulinārijas brīnumus, cits aizrautīgi lasa daiļliteratūru, vēl cits kolekcionē. Un šīs kolekcijas arī ir dažādas. Par to mēs droši vien 2000. un vēl nākamajos gados varēsim pārliecināties.

Kad un kā sāka veidoties Aivara Lejnieka zilonīšu kolekcija? "Deviņdesmito gadu sākumā, pārbraucot uz citu dzīvokli, mantās atradu divas figūriņas — zilonīšus, kas man ļoti iepatikās," sacīja ārsts. "Kādreiz biju lasījis, ka pirmās brīvvalsts laikā Latvijā daudziem mājās bijuši septiņi zilonīši — dažāda lieluma figūriņas. Sākumā radās doma par septiņiem zilonīšiem. Taču vēlāk tiem nāca klāt citi. Pēc tam jau bija divdesmit septiņi, tad vēl un vēl." Tagad zilonīšu ir divi simti. Pirmie dzīvnieciņi bija paša un dzīvesbiedres Sandras no citām valstīm atvesti, bet lielais vairums nākamo ir draugu, kolēģu un pacientu sarūpēti. Daudziem tagad esot vieglāk atgriezties no ārzemju braucieniem, jo atkrīt jautājums, kādu suvenīru atvest savam draugam, kolēģim. Protams, zilonīti. Reiz kolēģi, braucot mājās no Čehijas, cietuši autokatastrofā un līdz ar viņiem arī Aivaram vestais zilonītis. Bet izstādē kopā ar saviem ciltsbrāļiem ir arī traumu guvušais. Tiesa, ar nolauztu ilkni un bez austiņas. Taču ārstam viņš tāpat ir vienlīdz mīļš.

Kad dienu pirms izstādes atklāšanas ar Aivaru Lejnieku aplūkojām zilonīšus, par katru no viņiem dzirdēju veselu dzīvesstāstu, ko pārstāstīt gandrīz nav iespējams. Ikvienam dzīvnieciņam ir sava dzimšanas vieta, sava biogrāfija un, protams, dāvinātājs. Vai varbūt pareizāk būtu teikt: krusttēvs vai krustmāte. Lūk, elegants zils porcelāna zilonītis atceļojis no Vīnes. Kāds cits mērojis ceļu no Turcijas, cits — no Venēcijas. No Ceilonas atvestie ziloņi savulaik glabājuši sevī tēju. Ir ziloņi — krājkasītes. Arī zilonis — pulkstenis, kurš atvests no Amerikas. Kā pulkstenis gan tas nekad neesot kalpojis. Sāls un piparu trauciņi — arī zilonīši. Un tējas podiņš ar krūzīti, abi atceļojuši no Ungārijas. Dažām dzīvnieku figūriņām var atrast praktisku pielietojumu. Dažas ir tikai mīļlietiņas. No porcelāna, koka, māla... Eleganti, burvīgi, mīļi. Cits par citu jaukāks. Un jāpiekrīt šo zilonīšu īpašniekam, ka nevar būt viens mīļāks par pārējiem. Aivars Lejnieks viņus uztverot kā vienu veselu. "Ir apziņa, ka tas ir mans zilonis. Bet nav viena īpaši mīļa. Kā var būt kāds mīļāks par citu? Bez tam cilvēki, kas šīs figūriņas veduši, ir domājuši par mani. Rūpējušies, lai trauslās figūriņas tiktu labi iesaiņotas, lai vedot tās nesaplīstu. Katram zilonītim līdzi braukusi mīlestība un laba aura. Tagad, kad mājās zilonīšu nav, ir tāds tukšums..." Un Juris Salaks bilst, ka, viesojoties pie Sandras un Aivara Lejniekiem, esot izjutis, kāds labs starojums nāk no zilonīšiem. "Priecājos, ka uz laiku šī aura ir pie mums, muzejā." Katram zilonītim ir savs starojums. Gan pašu vestajiem, gan dāvinātajiem. Un aizkustinošs mīļums ir māla zilonīšiem, kurus veidojuši Bērnu slimnīcas mazie pacienti, zinot par ārsta Lejnieka vaļasprieku, un vēloties viņu iepriecināt.

Juris Salaks sacīja, ka, viņaprāt, esot visai interesantas paralēles. "Šķiet, tā ir otra privātkolekcija, ko mēs tik plaši izrādām. Pirmā? Protams, profesora Paula Stradiņa. Šis muzejs taču sākās ar viņa privāto kolekciju mājās. Un arī viņam tāpat vēlāk palīdzēja draugi, kolēģi un pacienti. Profesors pats gāja uz antikvariātiem. Tiesa, viņš vāca visu, kas saistīts ar medicīnas vēsturi. Līdzīgs modelis, gan miniatūrā un ar atšķirīgiem eksponātiem, ir pašlaik izveidotā Aivara Lejnieka kolekcijas izstāde. Par to esmu priecīgs. Mēs visi pazīstam dakteri Lejnieku, bet šeit viņš parādās kā kolekcionārs. Turklāt nez kādēļ ziloņu kolekcionārs. Tas ir ļoti interesanti!"

Gaidot Ziemassvētkus, trešajā Adventē P.Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā atklāja šo brīnišķo izstādi. Pie ekspozīcijas zāles ieejas muzeja apmeklētājus sagaida no Zooloģiskā dārza uz laiku deponētā ziloņmeitenes Zuzītes rotaļu bumba. Par Zuzītes gaitām Japānā izstādes laikā arī varēs uzzināt.

Atklājot izstādi, Juris Salaks teica: "Mani draugi! Aivara draugi! Muzeja draugi! Un — zilonīšu draugi! Ar ziloņu ienākšanu arī muzejā ienācis Ziemassvētku gaidīšanas laiks. Priecīgs laiks, ar labu auru. Zilonīši gaida jūs visus, lai dāvātu labo auru." Bet Aivara Lejnieka dzīvesbiedre Sandra, arī ārste, šo zilonīšu kopēja, aprūpētāja un putekļu slaucītāja, sacīja: "Tā nav tikai zilonīšu kolekcija. Tās ir arī atmiņas no vietām, kurās būts, atmiņas no draugiem, kas zilonīšus dāvinājuši. Tikai nedāviniet dzīvus zilonīšus!"

Latvijas Ārstu biedrības prezidents Viesturs Boka, kurš Aivaram Lejniekam esot uzdāvinājis visvairāk zilonīšu, teica: "Zilonis ir ļoti liels, ļoti gudrs, ļoti veikls un ļoti mīlēts..." Vēl viņš bilda, ka, viņaprāt, pie Ārstu biedrības ir jānodibina ārstu kolekcionāru klubs. Un varbūt to varētu nodēvēt par Elefantu. "Un kādēļ gan Aivars nevarētu būt šī Ārstu biedrības kluba dibinātājs un arī vadītājs?!"

Divi simti zilonīšu gaida viesus. Un gaidīs tik ilgi, kamēr viens tūkstotis izstādes apmeklētāju būs saņēmuši īpaši sarūpētu suvenīru. Tad viņi dosies atpakaļ uz savām īstajām mājām ārsta Aivara Lejnieka ģimenē. Droši vien viņi atcerēsies muzejā pavadīto laiku. Varbūt apcerēs katrs savu dzimto pusi. Un gaidīs kādu ciltsmāsu vai ciltsbrāli no Austrālijas vai no Ziemeļpola. Jā, no šīm vietām kolekcijā zilonīšu pagaidām vēl nav.

Bet katru ceturtdienu pēc muzejā iedibinātās tradīcijas izstādes laikā notiks akcija. Būs iespēja tikties ar ekspozīcijas autoru Aivaru Lejnieku, ar Zooloģiskā dārza un Rīgas cirka pārstāvjiem, uzzināt visu par ziloņiem un zilonīšiem. Un, galvenais, izjust labo auru.

Zilonīši (gan lieli, gan mazi) nesot laimi. Īstie laimes nesēji esot tie, kuriem snuķi pacelti uz augšu. Izstādē ir arī tādi.

Armīda Priedīte, "LV" informācijas redaktore