— Šāgada budžeta prognoze. Vai fiskālais deficīts būs 4 procenti no iekšzemes kopprodukta (IKP), kā bijāt vēlējušies?

— Es joprojām domāju, ka būs. Un būs pat mazliet labāk, nekā bijām iecerējuši, bet vēl nav zināms, cik daudz līdzekļu tiks iztērēts un kādi būs ieņēmumi šā gada pēdējās dienās. Domāju, ka budžeta fiskālais deficīts nebūs lielāks par četriem procentiem. No sociālās apdrošināšanas iemaksām redzams, ka decembris būs vislabākais mēnesis — tā tas ir vienmēr, jo tiek maksātas dažādas papildu prēmijas un iedzīvotāju ienākuma nodokļa iemaksas varētu būt diezgan tuvas prognozētajām.

— Par nākamā gada budžetu ir viedoklis, ka tas ir stagnācijas budžets. Kā jūs šādu viedokli atspēkotu?

— Man grūti pateikt, kādēļ lai nākamā gada budžets būtu stagnācijas budžets. Es īsti nesaprotu šāda viedokļa pamatojumu. Manuprāt, ir tieši pretēji — pēc šāgada diezgan nepatīkamās budžeta situācijas nākamajā gadā tā būs labvēlīgāka. Krievijas krīze ietekmēja Latvijas ekonomiku vairāk, nekā tas sākotnēji bija domāts, un nākamajā gadā paredzama ekonomiskā augšupeja. Jautājums tikai — cik liela.

— Vai, jūsuprāt, Latvija ir izkļuvusi no Krievijas krīzes izraisītajām sekām?

— Augšupeja ir atsākusies. To rāda arī šā gada 3. ceturkšņa rezultāti — lejupslīde bija apstājusies, un 4. ceturksnī jābūt augšupejai. Kaut arī tekošā konta deficīts palielinājies, kas visumā ir negatīvs rādītājs, tomēr tas liecina par saimnieciskās aktivitātes atjaunošanos. To liecina arī PVN maksājumu palielināšanās ik mēnesi.

— IKP paaugstināšanās 4. ceturksnī — vai tā ir realitāte?

— Noteikti, jo 1998. gada 4. ceturksnis pagāja Krievijas krīzes seku tiešā ietekmē — bija diezgan liels IKP kritums. Tā ka šogad pieaugums būs. Taču ir jautājums, vai IKP pieaugums būs pietiekami liels, lai kompensētu 1999. gada pirmajā pusgadā notikušo IKP kritumu salīdzinājumā ar 1998. gadu. No tā, cik liels būs IKP pieaugums, arī būs atkarīgs, vai mēs tiksim pāri nulles atzīmei un spēsim sasniegt iecerēto viena procenta IKP pieaugumu vai ne.

— Arī nākamajā gadā prognozējat IKP palielināšanos?

— Bez šaubām. Ja krīzes sekas ir pārvarētas, kaut gan šis gads Latvijai bija diezgan grūts, tad nākamajā gadā augšupeja ir neizbēgama. Situācija ir stabilizējusies pašā Krievijā, un arī Eiropas valstīm tiek paredzēta diezgan laba ekonomiskā attīstība 2000. gadā. Pašlaik Latvijas galvenais eksporta tirgus ir tieši Eiropas valstīs. Nav prognožu arī par to, ka kaut kas slikts varētu notikt ar ASV ekonomiku — ASV ir viena no lielākajām pasaules patērētājām un veicina eksportu citās valstīs.

— Latvija atzīta par nabadzīgāko Baltijas valsti...

— Pēc statistikas datiem tā iznāk — pēc pirktspējas paritātes uz vienu iedzīvotāju nacionālais ienākums Latvijā ir mazākais no Baltijas valstīm. Tas ir bēdīgs fakts. Taču Finansu ministrijas kompetencē nav tautsaimniecības strukturālās pārmaiņas, bet gan vispārējās stabilitātes uzturēšana. Lai atpalicību pārvarētu, mums ļoti rūpīgi jāvērtē izdevumi un jāveic ekonomiku attīstoši pasākumi. Tādēļ mēs nevaram atļauties strauji palielināt nodokļus vai ieviest dažādus progresīvos nodokļus, kas attīstību kavē.

— Vai Latvijā ir gaidāmi kādi nodokļu samazinājumi?

— Tas notiks jau nākamajā gadā — īpašuma nodokļa samazinājums un to sociālās apdrošināšanas maksājumu samazināšana, kas jāmaksā darba devējam. Tātad — samazināsies divu veidu nodokļi. Vienīgais palielinājums, kas gaidāms, ir akcīzes nodokļa palielinājums alus, alkohola un tabakas patēriņam. Šie nodokļi gadu no gada palielināsies, jo mums jāsasniedz minimālais ES līmenis, domājams, līdz 2003. gadam vai nedaudz vēlāk.

Akcīzes nodoklis ir viena no tēmām, par ko mēs gatavojamies diskutēt Baltijas valstu finansu ministru tikšanās reizē Rīgā 2000. gada 12. janvārī. Mums jāvienojas, lai šā nodokļa palielināšana notiktu saskaņoti. Latvija ir ļoti aizsteigusies priekšā Lietuvai un Igaunijai, un arī sakarā ar kraso degvielas cenu pieaugumu 1999. gadā nebūtu prātīgi vēl vairāk palielināt nodokļus degvielai pašreizējā pēckrīzes situācijā.

— Dažās valstīs ir prakse, ka uzņēmumam nav jāmaksā nodokļi no tās ienākumu daļas, kas ieguldīta uzņēmuma ražošanas attīstībā un arī darbinieku izglītošanā. Vai Latvijai šāds modelis būtu pieņemams?

— Latvijas uzņēmumiem arī pašlaik nav jāmaksā nodoklis par to ienākumu daļu, kas ieguldīta darbinieku izglītošanā — to iekļauj uzņēmuma izdevumos un ar nodokli neapliek. Daļu investīciju neapliek ar nodokli arī tādējādi, ka Latvijā ir paātrinātā ieguldījumu amortizācijas shēma.

Vai mums būtu vai nebūtu jāseko Igaunijas piemēram, kur lieto dubultos atvieglojumus, pieļaujot gan amortizāciju, gan neapliekot ar nodokli investīciju daļu? Man gribētos ar šo Igaunijas pieredzi detalizētāk iepazīties, jo tā nav plaši praktizēta Eiropas valstīs. Varbūt mēs varētu šādu praksi apsvērt un paredzēt 2001. gadā papildu atvieglojumus, lai veicinātu uzņēmējdarbību Latvijā.

— Varbūt vajadzētu papildu atvieglojumus tiem uzņēmumiem, kuri ražošanā izmanto Latvijā izgatavotās iekārtas un ierīces? Tas stimulētu arī Latvijas rūpniecības attīstību...

— Par to varētu domāt, kaut gan šādi atvieglojumi varētu būt pretrunā ar Pasaules tirdzniecības organizācijas nosacījumiem, turklāt šāda lieta būtu diezgan grūti administrējama. Taču arī šādi atvieglojumi būtu vēl papildus izsverami.

— Nākamajā gadā ienākumi Privatizācijas fondā tiks novirzīti budžeta deficīta segšanai. Sākotnēji bija doma šos ienākumus investēt uzņēmumu attīstībā. Vai šī doma ir pilnībā atmesta?

— Par budžeta deficīta segšanu — tā tas ir. Pēc jaunās metodikas citādi nevar būt, jo budžeta izdevumi kopumā ir budžeta izdevumi. Ja ir vēlēšanās veidot kādus papildu izdevumus, tad tie Saeimā jāakceptē. Privatizācijas fonda ieņēmumi ir tikai papildu avots deficīta segšanai, jo tie ļauj valstij mazāk aizņemties.

Nedomāju, ka privatizācijas veidā iegūtos līdzekļus vajadzētu investēt uzņēmumu attīstībā, jo valsts diezin vai var izvēlēties un pēc tam pareizi pārvaldīt investīciju objektus. Mēs ejam pretēju ceļu — privatizācijas ceļu. Valstij būtu jāvelta vairāk līdzekļu dažādiem atbalsta pasākumiem uzņēmējdarbībai — eksporta atbalstīšanai, mazo un vidējo uzņēmumu atbalstīšanai, nevis tiešām investīcijām. Tādā gadījumā privatizācijas ieņēmumi ir viens no iespējamiem avotiem šo pasākumu finansēšanai. Nākamajā gadā mēs esam paredzējuši dot galvojumu par 3,5 miljoniem latu Hipotēku un zemes bankai, lai ārvalstīs aizņemtos līdzekļus varētu ar atvieglotiem noteikumiem izmantot mazo un vidējo uzņēmumu kreditēšanai.

Manuprāt, galvenais nav iedot uzņēmējam naudu iekārtu iegādei. Ļoti būtiskas ir attiecīgas zināšanas un prasme atrast savas produkcijas noieta tirgu.

Taču, ja nākamajā gadā izdosies saņemt lielākus ieņēmumus no uzņēmumu privatizācijas, nekā plānots, viens no saprātīgākajiem to izmantošanas veidiem, kas nepalielinātu budžeta deficītu, būtu šo līdzekļu ieguldīšana otrā līmeņa pensiju fondos. Tad veidotos pensiju uzkrājumi tiem cilvēkiem, kas pašlaik ir 30 vai 40 gadus veci un ar savu darbu nopelna pensijas pašreizējiem pensionāriem.

— Vai ir garantija, ka, veidojot uzkrājumus nākotnes pensijām, pēc gadiem desmit vai divdesmit netiks mainīta likumdošana un atkal šie līdzekļi nekalpos kāda deficīta segšanai?

— Tas ir atkarīgs no politiķiem. Kā zināms, 1998. gadā šādi ne visai saprātīgi lēmumi tika pieņemti un pēc tam nācās koriģēt pensiju likumdošanu. Taču, likumdošanā pietiekami stingri nostiprinot šo otrā līmeņa fondēto pensiju sistēmu, varētu no nesaprātīgiem lēmumiem izvairīties. Īpaši ja sabiedrība būtu labi informēta par šāda fonda izveidošanu un apzinātos, ko tas nozīmē. Līdz ar to politiķiem nebūtu tik vienkārši pensiju likumdošanu grozīt.

— Investīciju apjoms Latvijā ir samazinājies. Kas būtu darāms, lai uzlabotu investīciju vidi Latvijā?

— Vispirms jāpanāk, lai Latvijā attīstītos ekonomika. Investoram nekad nebūs interesanta tā valsts, kuras ekonomika neaug, neattīstās vai pat sašaurinās. Otrs — jāveido laba vide, kurā investori, savus līdzekļus ieguldot, justos droši un lai nebūtu arī pārmērīgu birokrātisko šķēršļu. Šai ziņā mums ir izveidojusies laba sadarbība ar Ārvalstu investoru padomi un ir veikts intensīvs darbs, lai novērstu veselu virkni nepilnību. Latvijas uzņēmējdarbības vide pamazām kļūst sakārtota.

— Runājot par nodokļu atlaidēm uzņēmumiem — vai jau sākotnēji 90. gadu pirmajā pusē, kad notika uzņēmumu privatizācija, nevajadzēja atlaist valsts parādus, nenokārtotos nodokļu maksājumus? Daļa uzņēmumu tos ir nomaksājuši, daļa — vēl ne. Situācija izveidojusies nepatīkama. Kāda šajā sakarā nākotnē būs Finansu ministrijas rīcība?

— Redziet, 90. gadu pirmajā pusē situācija bija ļoti sarežģīta un dažāda. Sākotnēji, līdz 1993. gadam, varbūt notika pārmērīga iejaukšanās tajās lietā, kur to nemaz nevajadzēja, piemēram, cenu regulēšanā. Taču valsts uzņēmumu pārvalde tika atstāta pilnīgā pašplūsmē, kaut šeit būtu bijusi nepieciešama iejaukšanās. Tāpat arī uzņēmumu privatizācija nenotika pietiekami strauji, un tas arī radīja nodokļu uzkrāšanos. Netika laikus slēgti tie uzņēmumi, kas nebija dzīvotspējīgi.

Pēc tam kad jau bija notikusi privatizācija, vai šā procesa laikā, 1996. un 1997. gadā, atrada iespēju pagarināt nodokļu parādu samaksu dzīvotspējīgajiem uzņēmumiem. Taču jāapzinās, ka, vienam uzņēmumam nodokļu parādu samaksu pagarinot, mēs nodarām pāri tiem uzņēmumiem, kuri visu laikā samaksājuši. Rodas arī nelabvēlīgs morālais klimats — ja jau pagarināja vienreiz, tad pagarinās vēl un vēl, nekas slikts nenotiks.

Jebkura nodokļa samaksas pagarināšana ir valsts atbalsts uzņēmumam, un šai ziņā ir pieņemta vesela virkne likumu, kas šīs lietas regulē. Jo tam jānotiek atklāti un skaidri, lai nebūtu pārmetumu korupcijā vai kādu konkrētu interešu lobēšanā. Tādēļ mēs plānojam nākamajā gadā nodokļu pagarināšanas praksi izbeigt, jo visi privatizētie uzņēmumi varēja pagarinājumu izmantot, ja uzņēmumam bija nepieciešamie rādītāji. Tātad nākamajā gadā nodokļu pagarināšanas komisija beigs savu darbību. Atsevišķos gadījumos iespēja lemt paliks valdībai un, protams, Valsts ieņēmumu dienesta (VID) līmenī ir operatīvās iespējas izņēmuma gadījumos nodokļu samaksu atlikt uz konkrētu laiku, ja uzņēmums šādu nepieciešamību var pierādīt. Bet tie ir īslaicīgi pagarinājumi.

— Likumprojekts par vienotas finansu un vērtspapīru tirgus uzraudzības institūcijas izveidošanu ir sagatavots un iesniegts Saeimā. Kad reāli šāda institūcija būs izveidota, un kāds būs ekonomiskais efekts?

— Likumprojekts darbības uzsākšanu paredz no 2001. gada 1. jūlija, un ceru, ka Saeima sagatavoto likumu nākamgad pieņems. Ekonomiskais efekts būs tāds, ka Latvijā, kur ir ierobežots kvalificētu šīs sfēras darbinieku skaits, nevajadzētu veidot daudz dažādu institūciju. Loģiski būtu izveidot vienu lielu, spēcīgu, profesionālu un neatkarīgu institūciju, kas pārraudzītu visas šīs trīs savstarpēji cieši saistītās finansu tirgus sastāvdaļas — bankas, apdrošinātājus un vērtspapīru tirgu. Līdzīgu ceļu Latvija veic arī dažādu inspekciju izveidošanā un apvienošanā.

— Ja pavērojam reformas citās nozarēs, tās tiek veiktas pēc principa, lai viena un tā pati institūcija nebūtu lēmumu pieņēmēja, to izpildītāja un arī kontrolētāja. Vai, iekļaujot Akcizēto preču pārvaldi VID sastāvā, šis princips netiek pārkāpts?

— Noteikti ne. Akcizēto preču pārvaldes (APP) izveidošana savulaik bija politisks kompromiss. Manā skatījumā, visas funkcijas, ko veic APP, ir tipiskas VID funkcijas, kas VID arī būtu jāveic. VID nenodarbojas ar politikas izstrādāšanu, tā ir atsevišķu Finansu ministrijas departamentu kompetence. Taču APP pamatfunkcija bija nodokļa administrēšana un licenču izsniegšana, ko sekmīgi var darīt VID. Attiecībā uz mazajām licencēm, kuru dēļ cilvēkiem bija jābraukā vairākkārt uz Rīgu, vadājot dokumentus, — tas viss turpmāk tiks veikts VID rajonu nodaļās. Mana vēlme būtu, lai Rīgā paliktu tikai kontroles un metodikas lietas un varbūt kādu atsevišķu lielo vairumtirgotāju un importētāju licenču lietas. Pārējo var atrisināt rajonu nodaļās, un tā ir pretimnākšana mazajam un vidējam uzņēmējam.

— Pastāv uzskats, ka Latvijas izglītības sistēma ir kā caurs maiss, kurā nav jēgas ieguldīt līdzekļus. Vai tā domājat arī jūs?

— Tā, bez šaubām, nav. Taču mūsu izglītības sistēmā ir nepieciešamas pārmaiņas, lai tā spētu sagatavot Eiropas līmenī konkurētspējīgus speciālistus. Mēs pēc gadiem pieciem vai nedaudz vēlāk būsim ES valsts, un mūsu darbiniekiem būs jābūt spējīgiem konkurēt, tādēļ viņiem jāsaņem vismaz tikpat kvalitatīva izglītība vai pat labāka, lai mēs varētu ātrāk attīstīties. Mums jābūt spējīgiem, esot ES sastāvā, nosūtīt savus cilvēkus strādāt uz Briseli, un arī šādi speciālisti ir jāsagatavo.

— Vai pašreizējie mācībspēki var šo uzdevumu veikt?

— Daļa — noteikti. Mums ir pietiekami daudz veiksmīgu piemēru, piemēram, Rīgas Ekonomikas augstskola. Taču, manuprāt, atjaunināšanās nepieciešama arī pasniedzēju vidū — lai vairāk izglītošanas procesā iesaistītos tie pasniedzēji, kas paši zināšanas apguvuši rietumvalstīs.

— Ir domāts par augstākās izglītības kreditēšanas sistēmas ieviešanu, kad valsts izsniegs kredītus studentiem vai galvos par tiem. Kas notiks tādā gadījumā, ja augstskolas beidzējs neatradīs darbu un nespēs kredītu atmaksāt?

— Pašlaik ir doma, ka valsts izsniegs kredītus studentiem par pietiekami zemiem procentiem. Nākotnē varētu būt, ka valsts dos kredītiem galvojumu, bet tas atkarīgs no budžeta finansēšanas iespējām. Jebkurā gadījumā, ja kredīts netiek atmaksāts, valsts šos līdzekļus zaudē. Taču piedziņas tiesības pret šādu studentu saglabāsies arī tajā gadījumā, ja kredīts netiks segts kaut kādu apstākļu sakritības, nevis ļaunprātības dēļ.

Es uzskatu, ka tā būs ļoti dīvaina parādība, ja cilvēks ar augstāko izglītību Latvijā nevarēs dabūt darbu. Latvijā, kur ir kvalificēta darbaspēka trūkums!? Tas nozīmē, ka šis jaunais cilvēks vai nu nav kārtīgi mācījies, vai ir nelietderīgi izšķiedis laiku un naudu. Latvijai ir ļoti nepieciešami kvalificēti cilvēki, un es neticu, ka šādi darbinieki nevar un nevarēs atrast savu vietu darba tirgū. Turpmāk kvalificēta darbaspēka trūkums vēl saasināsies — par to liecina arī pašreizējā demogrāfiskā situācija.

— Latvija ir uzaicināta uz sarunām par iestāšanos ES. Vai pašreizējā finansu sistēma ir gatava integrācijai ES?

— Tajā brīdī, kad notiks iestāšanās, mums vienkārši būs jābūt gataviem. Mēs esam ceļā uz to.

— Vai, jūsuprāt, Latvijas uzņēmēji paši apzinās, ko viņi grib, ko viņi iegūs un — ko zaudēs, iekļaujoties lielajā koptirgū?

— Manuprāt, viņi iegūs ļoti lielu tirgu. Ko viņi zaudēs, īsti nezinu, jo Latvijas tirgus jau pašlaik ir pietiekami atvērts. Tiesa, radīsies lielāka konkurence, bet tā būs tikai atsevišķās jomās. Domāju, ka lielākā daļa uzņēmēju būs tikai ieguvēji, jo nebūs to administratīvo barjeru, kas pašlaik mūsu precēm ir Eiropas tirgū. Protams, paliks zināšanu barjera un spēju barjera, kuru pārvarēšana ir tikai mūsu pašu ziņā.

— Bet vai mūsu lauki būs kļuvuši tik daudzfunkcionāli, lai droši iekļautos kopīgajā infrastruktūrā?

— Situācija Latvijas laukos, tāpat arī mazpilsētās, ir ļoti atšķirīga. Ir vietas, kurās attīstība ir sekmīgāka, piemēram, Valmiera. Šī pilsēta pamazām, bet pārliecinoši attīstās, rodas jaunas darbavietas, jauni ienākumu avoti. Pilsētā ir dzīvība. Pateicoties tam, ka ir saglabājušies gan veiksmīgi privatizētie uzņēmumi, gan veidojas dažādi jauni, tajā skaitā arī ar ārvalstu investoru palīdzību. Nenoliedzami, šajā procesā liela loma ir pašvaldībai, kura nodrošina investīcijām labvēlīgu vidi. Jaunu darbavietu rašanās ir pamats ekonomiskajam uzplaukumam, un to nosaka katras pašvaldības prasme vai neprasme aktivizēt uzņēmējdarbību.

Runājot par laukiem, jārēķinās, ka lauksaimnieciskajā ražošanā noteikti būs krasa nodarbināto skaita samazināšanās. Tas ir neizbēgami. Taču jau pašlaik ir jādomā un jāmeklē, kur atrast ienākumu avotu, kā nodrošināt savu iztikšanu. Pašreizējā Latvijas demogrāfiskajā situācijā darbs noteikti atradīsies, protams, ja cilvēkam ir vēlēšanās strādāt, ja mācīsies, iegūs jaunas iemaņas. Mēs labi zinām, ka jau pašlaik, piemēram, celtniecībā, ir problēmas atrast rūpīgus speciālistus. Un ne tikai celtniecībā, lauksaimniecībā arī. Ja cilvēks mācās un cenšas, tad viss atrisinās. Visiem dzīves gadījumiem nav gatavu recepšu. Katram cilvēkam šī recepte jāmeklē pašam.

— Vai Latvijā, jūsuprāt, veidojas un stabilizējas sabiedrības vidusslānis?

— Jā, Latvijā vidusslānis veidojas. Varbūt tas nav tik liels, kā mēs vēlētos, bet vienmēr ir jāvaicā — ko saprot ar vārdu "vidusslānis". Ja saka — ir neliels ļoti bagāto skaits, liels ļoti trūcīgo skaits un salīdzinoši mazs vidēji turīgu iedzīvotāju slānis, tad šāda pieeja ir emocionāla. Vidusslāni nosaka pēc dažādiem ienākumu un arī ienākumu nevienlīdzības rādītājiem. Latvijā ienākumu nevienlīdzība pēc iepriekšējās sociālās sistēmas sabrukuma ir palielinājusies, bet tā vēl nav pārmēru liela. Patiesībā šādā vispārējā trūcīgā stāvoklī valstī situācija ir salīdzinoši vienmērīga. Latvijā varbūt ir pāris ļoti bagātu cilvēku, bet, rēķinot pēc Rietumu standartiem, varbūt pat neviens nav ļoti bagāts.

Latvijā vidusslānis veidojas. Ir dažādas vidusslāņa definīcijas. Manā skatījumā, vidusslānis ir dažādi labi kvalificēti un augsti profesionāli speciālisti, piemēram, advokāti, vidējā un augstākā līmeņa vadītāji dažādos uzņēmumos, tajā skaitā arī kopuzņēmumos, kā arī mazie un vidējie uzņēmēji. Rietumu valstīs vidusslānis ir pastāvējis gadu desmitiem, ir izveidojušās tradīcijas, noteikts dzīves standarts. Latvijā tas viss vēl ir veidošanās stadijā. Taču jau tagad vidusslānis, manuprāt, ir desmitiem tūkstošu iedzīvotāju. Un ir pamats domāt, ka tas stabilizējas un palielinās.

Rūta Bierande,

"LV" ekonomikas redaktore