Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskaps Pēteris Sproģis:

Ko nozīmē Kristus piedzimšana? Kāpēc tas Dievam un mums bija nepieciešams? Nesen dzirdēju kādu stāstu, kas Ziemassvētkus dara saprotamākus.

“Es šogad neiešu.” Tā kāds tēvs atbildēja uz ģimenes aicinājumu Ziemassvētkos kopīgi iet uz baznīcu. Viņš nebija ļauns cilvēks. Viņaprāt, drīzāk tas bija godīgums, kas viņu atturēja no baznīcas. “Es nevēlos būt liekulis,” viņš teica savai sievai, “labāk man palikt mājās nekā iet uz dievkalpojumu un izlikties, ka ticu Ziemsvētku stāstam.” Viņš nespēja pieņemt apgalvojumu, ka Betlēmē Dievs bija kļuvis par cilvēku. Šāda doma viņam likās nesaprotama un bezjēdzīga.

“Es jūs gaidīšu atpakaļ,” – Ziemsvētku vakarā viņš sievu un bērnus pavadīja līdz mājas durvīm un novēlēja tiem jauku laiku baznīcā. Neilgi pēc tam sāka snigt sniegs. Vīrs piegāja pie loga un vēroja pārslas, kas kļuva aizvien smagākas un smagākas. “Ja bez Ziemsvētkiem nevar, tad labāk lai tie ir balti,” viņš nodomāja. Atgriezies pie kamīna, vīrs sāka lasīt avīzi. Tomēr pēc pavisam īsa brīža viņu pārsteidza dīvaina un dobja skaņa. Šķita, ka kāds ar sniega pikām mestu pa viesistabas logu.

Kad viņš piegāja pie durvīm, lai pārliecinātos, kas notiek pagalmā, viņa acīm pavērās pārsteidzošs skats. Pie mājas augošajā kokā satraukti lēkāja un lidinājās liels skaits putnu, cits pēc cita cenzdamies izlidot cauri gaišajam istabas logam. Šie putni izmisīgi meklēja patvērumu no pēkšņā un skarbā sniegputeņa. “Es nevaru ļaut šiem nabaga radījumiem vienkārši aiziet bojā,” viņš domāja. “Bet kā gan lai es viņiem palīdzu?”

Vīrs iedomājās par šķūni, kur tika glabāta laiva. Tam bija augstas durvis un griesti. Tā būtu droša vieta, kur putniem patverties. Viņš apvilka mēteli un steidzās turp. Atvēris durvis plaši vaļā, viņš iededza šķūnī gaismu. Taču putni šurp nelidoja. “Barība viņus atvilinās,” vīrs nodomāja. Viņš aizskrēja atpakaļ uz māju, ātri sadrupināja maizes klaipu un izkaisīja to virzienā uz šķūni.

Par lielu izbrīnu, putni ignorēja arī maizi un turpināja haotiski riņķot pa piesnigušo koku. Vīrs piegāja pie putniem un, ar rokām mājot, centās tos aizvirzīt uz šķūni. Īsu brīdi tie aizspurdza uz visām pusēm, taču spītīgi netuvojās gaišajam aizvējam, kas viņus gaidīja šķūnī.

“Viņiem es esmu savāds un biedējošs radījums,” vīrs sacīja, “tiešām nezinu nevienu veidu, kā es varētu panākt, lai viņi man uzticas. Kā gan lai es palīdzu? Ja vien es uz dažām minūtēm varētu būt putns..., tad gan... es daudzus varētu aizvest drošībā.”

Tajā brīdī tālumā atskanēja baznīcas zvani. Vīrs apklusa un apbrīnas pārņemts klausījās priecīgajās zvanu skaņās. Viņa ceļgali iegrima mīkstajā sniegā. “Tagad es saprotu,” viņš čukstēja. “Tagad es saprotu, kāpēc Tev vajadzēja to darīt.”

Priecīgus un īstus Ziemsvētkus!