Mana Latvijas valsts uz gadsimta un tūkstošgades sliekšņa

Skolu jaunatne par savu valsti, par sevi, par nākotni domrakstos "Latvijas Vēstnesim"

Domrakstu publikācijas nobeigums.

Sākums — "LV" Nr. 420/423, 16.12.1999.;

Nr. 424/427, 17.12.1999., Nr.436/439. 23.12.1999., Nr. 440.23.12.1999.

Domas ieraugam:

"Tēva mājās garoza gardāka nekā svešās mājās cepetis"

— Latviešu tautas sakāmvārds

"Latvija priekš mums, ap mums un iekš mums! Pats galvenais ir pēdējais, proti — Latvija iekš mums, mūsu sirdīs, mūsu pārliecībā, mūsu ticībā"

— Kārlis Ulmanis

"Gudrība dzīvo par savējiem, bet nevis no savējiem"

— Reinis Kaudzīte

"Avots, bez kura tēvuzemes mīlestība nekad nevar uzplaukt, ir tēvu valodas cienīšana un piekopšana"

— Kronvaldu Atis

"Šausmīgi daudz taisnību. Nojukt var, ja nav savējās"

— Imants Ziedonis

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Mana māja un manas debesis

L (latvietis) — a (armija) — t (tauta) — v (valoda) — i (izglītība) — j (jūra) — a (atmoda). Latvija! Burts pēc burta gluži kā kāpnes, kuras vienam ved tuvākajā dubļu peļķē, citam — pretī mirdzošai saulei debesīs, izskan vārds: "Latvija!", kas sablīvējis sevī kaudzēm vēstures piezīmju.

Es zīmēju domās manas dzimtenes robežas, zīmēju sirdī Latviju, karti — sev apkārt, bet vai man to vajag? Šie ruļļi un pergamenti par Latvijas robežu tiek glabāti drošākos seifos. Kāds bija centies, lai pēdas nenojūk, atstājis precīzas zīmes, cik metru mums pieder. Bet vai to vajag? Pilsētas brūk, papīri paliek seifos, bet apziņa par Latviju, gadsimtam brūkot un veļoties, izzūd. Ko dod šis betona karkass ap kastēm, kas sargā saburzītas papīra lapeles, ja nav sardzes, kas sargātu sajūtu, apziņu, ka es esmu Latvietis, manas mājas ir Latvija, manas debesis ir Latvija un zvaigznes, kas, nonestas no kosmosa, sniedz māte Latvija...

L...

Lūkojos šorīt pa logu, lielas lāstekas laistījās saulē un sistemātiski, ik pēc laika lija lēnas, sasalušas ūdens lāses — asaras. Loga labajā rūtī vēl lūkojās pret mani leduspuķe, bet tālumā jau aizsteidzās lausks ... nē, ne lausks, bet lempīgs līgotājs. Tas līku loču streipuļoja pa lielceļu, sev pie krūts piespiedis līdzās savu labāko draugu — pašu nelabo — pudeli...

Man likās, ka liktenis ir pieļāvis kļūdu, likdams man redzēt ziemu, bet īstenībā ir taču pats vasaras vidus — Līgo svētki! Lūk, taču bija pierādījums, līkumu līkumus mezdams, apmaldījies līgotājs...

Bet nē, vasaras laiks jau sen bija pagājis. Tad kas notiek šajā laikmetā Latvijā? Kā gribas atrast vecāsmātes pūra lādē kādu liecinieku, kas parādītu tos latviešus, kas bija stipri kā lāči, lāpstām, lemešiem rokās, tos nespēja saliekt pat lodes un lielgabali, locekļi bija liepu sulas pielieti, plaukstas slēpa laipnību un labsirdību, bet te, lūk, uzrodas kāds cits, izlēcis no lietuvēna azotes, lāsts...

"Alutiņ, vecais brāl,

Tu par mani stiprākais.

Tu varēji vīrus gāzt,

Mucai spundi ārā spert".

Latvieti, latvieti, alus pudeli pie krūtīm spiezdams un pudelē dzīvodams, esi palicis par lopu... Diemžēl... Cik gan garu laipu vajadzēs laumai, lai izvilktu tevi no šīs virszemes pekles, kas iestieg arvien dziļāk nelabā spalvā. Vai nav bīstami, ka varam izzust, noslīkt?

 

A...

Aizzīmogots un apbērts ar asaru mielēm, guļ antikvariātā tas laiks, kad augu dienu pie apvāršņa atskanēja un atbalsojās šāviņu skaņas, aiz alkšņiem un apsēm, apņēmības pilni aprakt mūsu apziņu par tēviju, slēpās aizdomīgie ienaidnieki. Bet tikai aizmāršīgais varēja pārmest un aizrādīt, ka Antiņš neko nedara...

Ausma atnāca. Austrumos atspīdēja brīvības atbalss. Bet, ak, aplis vēl nebeidzās, arkls izara jaunus naidniekus, un atmiņā atausa pagātne. Atpūtas nebija, bet tas attaisnojās, jo latvietis atpakaļgaitā negāja un austrumos atkal atmirdzēja sarkanbaltsarkanais atmodas karogs.

Ak, mana zeme, ja tu zinātu, cik asaru ir aizritējis Amatas, Abavas un Daugavas ūdeņos, cik asiņu ir aplaistījis tavus dīgstošos asnus, cik veļu laivas aizpeldējušas aklajā akvārijā, cik šādu aptumsumu dēļ atvērušies jauni pumpuri... Aprēķini, aprēķini!...

Klusums, Advente iestājās, bet vai drīkstam aizmigt, vai drīksti tu aizmigt, tēva dēl?

Armija nav aptumšota atvilktne, kurā nokļūst tikai nejaušības dēļ. Armija ir sargs, kas aug no tevis, bet Latvija ir tavs audžubērns un mūsu visu kopējā — zēnu un meiteņu — aukle, māte. Apdomā, apsver pats, neskrien pakaļ avju baram. Apdomā un apsver atelpas brīdī. Atdzīvināt apkaltušās asteres, alpu vijolītes var!

 

T...

Tumša tinte turpināja atstāt uz taisnstūrainām lapelēm vārdus — Tekla, Teodors, Tabita, Tīna, Tālivaldis... Tas bija toreiz, kad tika nosaukti trimdā braucēji. Cik tur trūka, ka tauta būtu palikusi tuneļa tumšākajā galā un nekad vairs nebūtu atgriezusies. Kuram pienāktos tas visuvarenā Tituls?!

Trīsas man pārskrien pār muguru gribētos ticēt, kaut tas nekad manai tautai nebūtu bijis jāpiedzīvo, diemžēl... Tomēr tautas nesalaužamais tērauda mugurkauls un ticība notrauca no laika pulksteņa putekļus, un, trallinot tautasdziesmas, lielākā daļa atgriezās tēvijā.

Tagad Latvija ir brīva, daudzi teiks: "Jā, bet ne tīra, te turpina dzīvot svešinieki." Tiesa, tā domā daudzi, vai ne?! Varbūt arī tu, tomēr izlietu ūdeni nesasmelsi, tāpēc vien gan tev, gan man ir jāsāk domāt, kā spēt sadzīvot ar svešinieku, kā notraust no tuvredzīgā svešinieka, kas redz mūs mūžīgā pakļautībā, tos tīklus, kas sedz viņa acis.

Kādēļ gan nevarētu tu izspēlēt pēdējo trumpi un visiem spēkiem pierādīt, ka esi latvietis. Kāpēc tik daudzi trīc no bailēm un kauna, izdzirdot tālumā un tuvumā vārdu "latvietis", "Latvija". Pasē mēs paši esam ar mieru rakstīt jebko, tikai ne "latvietis". Vai kāds ir padomājis, ka tādā veidā mēs jau tā tveicīgo gaisu varam uzkurināt par īstu ugunskuru. Kāpēc mēs ļaujam tādam tārpam ložņāt, mēs taču esam stipri. No kā baidāmies? No svešiem vai no sevis?...

Es gribu skaitīt tēvreizi: "Mūsu Tēvs debesīs, svētīts lai top tavs vārds..." Lūdziet arī jūs, lai kāda ticība jūsu sirdīs slēptos, lūdziet par tautu — latviešiem.

 

V...

Vairākkārt es esmu gājusi garām šai vienmuļajai vietai — atkritumu vezumam, kur visapkārt lidinās ķērcošas vārnas, vientuļš vējš dzenā visvisādus vīstokļus un papīra lapas, vientuļi cilvēki bezmērķīgi valkājas apkārt un vairākkārt veļ apkārt atkritumus. Tā vien liekas, ka šeit paslēptas visas pasaules bagātības, kuras ar velnišķīgu smaidu apsargā velns. Kad pienāk vasara, šeit vakaros sēž vecs vijolnieks un spēlē vijoli, kas piepilda šo vietu ar valdzinošu gaisu; uzplaukst vizbuļi, vijolītes, varavīksne iekar kājas vēl neizžuvušās peļķēs... Viss pārvēršas!

Tā varētu būt arī ar mūsu valodu, ja vien mēs vienaldzīgi nestāvētu malā un visu laiku nemestu "atkritumus" no mutēm. Pats dīvainākais ir tas, ka vārdi no mutēm lido kā izsalkuši vanagi, ķerdami vientiesīgos cālēnus.

Tici vai ne, bet visa valsts ir viens atkritumu vezums, kuru neēstu pat visizbadējušākais zirgs.

Kā Visums varēja pieļaut, ka viena no skaistākajām valodām pārvēršas par vecu sievu, nē, par... Neko, par neko. Tā paliek tukša un sekla... Var jau būt, ka viss būtu bijis daudz savādāk, ja vien liktenis nebūtu izspēlējis šādu ļaunu joku ar mums, latviešiem. Ja mēs vēlamies tagad atmaksāt par pāri nodarīto, tad mēs esam vienkārši vēderdomātāji, kas visu laiku tikai vemj un vemj nevalodu.

Kurš būs tas, kas paņems vijoli un sāks spēlēt tīru, mirdzošu, vienkāršu skaņu — valodu? Kurš? Vai varbūt visi ņemsim un nevilcināsimies, lai varam no skaidriem vārdiem vītnes vīt apkārt visu sirdīm, robežām, lai vizuļotu kā vakara zvaigzne debesīs!

 

I...

Ikviens ir iedrošinājies domāt, sapņot, ka iekaros šo impēriju — izglītību. Bet reti kurš indivīds ir iekļuvis iekšpusē un ienācis pa izglītības vārtiem. Reti kurš...

Iemesli?! Tūkstošiem. Viens no vissāpīgākajiem, kas ir tik varens, ka spēj izārdīt, izjaukt un izpostīt visus sapņus un ilūzijas, ir — samaksa, nauda, kas jāiemaksā izglītības impērijā. Tam, kam simtu nav, ir tikai dota iespēja ieskatīties iekšpusē, ja vispār ir dota...

Vai kāds ir iedomājies, kādas izjūtas rodas, kad izplestie spārni tiek nocirsti ar uztrītu izkapti un no tiem iztek ideāli, izredzes, ilūzijas, ilgas. Ārstam te nav ko ārstēt, jo tāpat izārstēt nevar, un jauni spārni izaugt arī nevar... Nevar nekad...

Vienā īsā dienā tu esi palicis par invalīdu, par kuru ironizē un kuru ignorē "intelektuālā inteliģence". Tev nedod ne invalīdam pienākošās atlaides, ne grupu, neko... Izsalcis, izstumts tu iznīksti kā neapliets istabas augs.

Kur likt izdilušās grāmatiņas, iemācīto? Ir iespēja to visu izmest, bet iekšā, dziļi, dziļi tu tici, ka kādu dienu sāļā jūra izskalos un izsijās visdārgākos dzintara gabalus, kurus varēs ietīt izirdinātā sapņu kamolā.

Iekšā netikušie ir kā izsalkuši suņi, kuri gaida un gaida, cer, ilgojas uzšūt uz ievainotajiem spārniem ielāpu.

Kāpēc vajag ierobežot un iežogot? Vai tad otrajiem un trešajiem nedrīkst dot iespēju iekarot un izcīnīt uzvaru?!

 

J...

Ja tu jebkad esi pacēlis acis un ieskatījies debesīs, tad spēji sajust, kā rīta zvaigznes smaržo pēc jasmīniem un atgādina jāņtārpiņus, bet pats debesu jums — jūru. Dažreiz šī debesu jūra ir tik skaidra, ka var saskatīt, kā jūrnieki, vienā saujā turot savu dvēseli, zēģelē pa jūru. Visi jutekļi ir jūtu pilni, tos jūras viļņi ir uzvilkuši kā stīgas, uz kurām jaunavas spēlē mūžīgo šššņākšanas melodiju.

Tagadējā cilvēce var tikai nojaust, kā bija toreiz, uzdod jautājumus vecajiem jūrniekiem, kuru āda un elpa ir piesūkusies ar aļģu un jūras smaržu.

Tagad mūsu jūra ir skāba kā jāņoga... Jaunie kliedz: "Kam vajadzīga tu esi, jūra? Tu esi nogremdējusi jahtas, kuģus, jūrniekus, atstājusi jaunavas krastā raudam." Bet, kaut nežēlīga, kaut skarba, tu tomēr esi vajadzīga kā pats liktenis, kā nemirstība, kā zvērests. Kas slīkuši jūrā, tie aizgājuši, plašumus mīlēdami, un ne nāves mums jābīstas, bet mazdūšības. Vajag nomazgāt lieko, nevajadzīgo, kas piedrupina dvēseli, vajag noskalot lieko, lai jūra dzemdinātu mūs atkal un Visums jūru... Kad ausīs jauns rīts, es ar cerību gaidīšu jūras kliedzienus, vētras dūres, kas dauzīs slēģus, ar belzienu atraus durvis un trieks sienā. Es gaidīšu jaunu brāzmu, kāda bija toreiz. Un jūs?

 

A...

Aizdegsim sveci! Aizdegsim agrajā Adventes rītā atmiņu, ausmas sveci mātei Latvijai, lai tā, apgaismodama mūs, kaut uz acumirkli aizvilktu aptumšotos, drūmos domu aizkarus. Ak, lai agrākais, vismaz šajā četru nedēļu ilgajā akordā aizmirstas, lai tiek aizzīmogoti pagātnes albumi, lai aizpogātas pagātnes mēteļu apkakles, lai aizvakardiena paliek laikam pēc klusuma mirkļa. Arī pagātnei taču vajag atelpu!

Apklusti, apklusti, asiņainais asmeni, un atvainojies aukstajai zemei. Apklusti un atdzīvini to! Atdzīvini asnus!... Aizdegsim sveci! Aizdegsim agrajā Adventes rītā brīvības sveci — mātei Latvijai, mātei pasaulei!

Aizdegsim sveci par ļauno un labo pasaulē, aizmirsīsim aizvainojumus, aizmetīsim akmeņdārzā asaras! Atslēgsim baltos klusuma vārtus! Vai tad mēs to nevaram!? Katram taču sirdī slēpjas atslēga. Un ieiesim klusumā un baltumā, ieelposim baltumu, izelposim klusumu, kļūsim kā..., kā... nekas..., bet tomēr kaut kas, lejot laimes alumīnija karotēs un sadegot ceturtajā parafīna svecē ar domu:

"Miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts!"

Pakāpiens pēc pakāpiena, gads pēc gada, notikums pēc notikuma, gadsimts pēc gadsimta..., pakāpiens pēc pakāpiena... L–a–t–v–i–j–a! Vai bija viegli vai grūti — ne pakāpienam spriest, ne gadam, ne gadsimtam, ne gadu tūkstotim, cilvēki tiesās — ņems zāģus, zāģēs gabalos, griezīs un līmēs, liks plusus un mīnusus un ieslēps pagātni — Latviju — atkal metāla kastēs un gaidīs jaunu trešo gadu tūkstoti. Cik vienkārši — šņik, šņak un čik!!! Bet varbūt tomēr kāds darīs citādi?

Zane Šīrone,

Aknīstes vidusskola

Arī aiz netīriem mākoņiem cerības stars

Rīgas jūras līča viļņi sitas pret Kolkas ragu un nemanot ieplūst Baltijas jūrā. Zilganpelēkais ūdens ar sniegbaltām putām gar krastiem sašķīst neskaitāmās lāsēs, veldzēdams dzeltenās liedaga smiltis. Kāpu staltās priedes stāv pretī mežonim vējam, kas plosa to galotnes. Milzīgi akmeņi, katrā pa stāstam. Gliemežvāki, no kuriem darināt greznas rotas, medūzas un citas dzīvas radības priecē tūristu acis. Dzintaros spoguļojas saule, rūpīgi aplūkodama sevi. Jūras vēsmas un žāvēto zivju smarža aizplūst līdz pat nebeidzamajiem Zemgales plašumiem. Zeltītas druvas un pavasara pieneņu pļavas, sulīgi zaļa zāle, tikko arts lauks, klusi šalcoši meži un zilas debesis līdz pašam horizontam. Urdzoši strauti, putnu dziesmas agrā vasaras rītā, siena talkas un kartupeļu vākšanas laiks.

Un tomēr visskaistākās rudens lapas ir Vidzemē. Augstāk par visu tur aug koki un slejas mājas, cilvēks var justies tuvāks debesīm, kas citiem šķiet neaizsniedzamas. Pilskalni ar vēsturiskām drupām un izstaigājamas takas. Turaida ar savām rozēm, katrā pa teikai vai noslēpumam. Kalns, un nu jau jābrauc lejā kā pa pārakmeņotiem vilņiem spēcīgas vētras laikā. Turpat, putna lidojuma attālumā, plešas Latgale, kur savā mierā un nekustībā zemei vistuvāk dus tās bagātība — zilie ezeri, ar neatrastajām pērlēm. Zvaigžņu atspulgi un viegls vējiņš šūpojas niedrēs, silts kā piens ir vasaras nakts ūdens. Viss šķiet apstājies, un iestājies netraucēts miers pēc labi padarīta darba. Tā ir Latvija, mazā valsts lielajā pasaules kartē.

Pa vidu, pašā centrā, nemitīgs troksnis, steiga, nepārtraukta dzīvība. Piesārņots gaiss un sastrēgumi uz tiltiem, kuri saista pilsētu viņpus un šaipus likteņupei — Daugavai. Tai pie kājām Centrāltirgus — iespēja nopirkt zemes dotos labumus par īpaši zemām cenām, cilvēku drūzmā, starp konserviem un apakšveļu, veselībai nekaitīgiem produktiem un kontrabandu. Stacija un tās laukums ar pulksteni, kas netraucēts skaita mūsu laiku. Rūpīgi izplānoti un iekopti dārzi un parki, spilgti arhitektūras pieminekļi un slavētais jūgendstils. Vecpilsētas bruģis saguris zem gadsimta soļiem. Doma baznīca ar saviem kultūrvēstures slāņiem. Zirga pajūgs un jaunāko modeļu automašīnas traucas pa mazajām, šaurajām ieliņām. Netīrs kanāls tek cauri centram gar mākslīgi veidoto Bastejkalnu, kur "progresīvā" jaunatne pavada brīvo laiku. Nelielas ēstuves, smalki restorāni un mājīgas kafejnīcas, kur izstāstīt savas sāpes vai vienkārši piedzerties piektdienas vakarā pēc darba. Te mijas restaurētā pagātne un plaukstošais kapitālisms. Mazā Parīze — Rīga — Latvijas dvēsele, kurā pukst miljons siržu. Tūkstošiem vairāk mirdz zvaigžņu — nepiepildīto sapņu. Ilgas kā Piena ceļš aizvijas melnajā naktī. Izgaismoti logi. Pilsēta neguļ. Blokmājas mikrorajonos ar dažiem zaļajiem augiem pagalmā, nokaltis vītols un izbradāta puķu dobe. Spilgti, nepiedienīgi, gramatiski nepareizi uzraksti uz sienām. Piečurāta pavārte, un bērni spēlējas piegružotā smilšukastē.

Šī ir valsts, kurā piedzimstam, augam, mācāmies, patveramies no svešām varām, meklējam atbalstu un sapratni, samierināmies ar citu tautu ietekmi un kultūrām, atceramies septiņus simtus pakļautības gadu un 18.novembri kā tēvijas dzimšanas dienu, mūsu varoņu brīvības cīņas, degošas sveces un plīvojoši karogi pie katras mājas kā cieņas apliecinājums, un kritušo piemiņas diena, gribam iekļūt Eiropas Savienībā, kļūstot par daļu no masas, tikai šoreiz labprātīgi, ekonomiskus un politiskus labumus meklējot, strādājam, maksājam nodokļus, ievēlam politiķus, cerot, ka viņi rūpēsies par mūsu labklājību, ciešam, mīlam un izgaistam uz neatgriešanos — dzīvojam. Esam piederīgi un jūtamies atbildīgi, runājam vienas mātes valodu, vienoti zem sarkanbaltsarkanā un ar "Dievs, svētī Latviju!".

Ārā ziema, pārdomu un miera laiks, kad dzert tēju un atskatīties aizgājušajā, bet neaizmirstamajā. Istabā ir silts, vēsums paliek aiz loga rūts un paguris atkāpjas. Katram dzīvoklim savi iemītnieki, ar savu stāstu. Arī man ir savējais.

Toreiz es biju mājās un raudzījos notiekošajā no malas, redzēju, kā tanki, iebradādami zemi, kas kliedza sāpēs, brauca centra virzienā. Bija bail par nosalušajiem cilvēkiem uz barikādēm. Mamma smērēja sviestmaizes, ko aizvest drosmīgajiem cīnītājiem, bet es neko nesapratu, jo vienīgais, ko zināju, bija rēķināšana, lasīšana, naiva ticība un mīlestība. Raudāju par katru nošauto vai ievainoto, lai arī nepazinu, manī mitinājās piederības sajūta. Es ticēju savai valstij un patiesai, nesavtīgai brīvībai. Arī Baltijas ceļa satraukumu ir grūti aizmirst, kad sajutu savās rokās svešas plaukstas. Jutu, kā cilvēces spēks ieplūst man sirdī. Lepojos un gāju augsti paceltu galvu, būdama latviete, ar laiku tā noliecās arvien zemāk un zemāk, līdz skatiens ieurbās asfaltā.

Tagad, divdesmitā gadsimta beigās, gaidot nākamā iestāšanos, šķiet, ir pienācis laiks atbildēt uz līdz šim sev neuzdotajiem jautājumiem. Kas ir Latvija man un manī, un vai vispār ir?

Jo vairāk dzīvoju, mācos, jo riebīgāk kļūst. Grūti neredzēt otru, tumšo pusi, kas liek vilties.

Jā, neapstrīdami, manā dzimtenē ir skaista daba un fascinējošas ainavas, interesanti un pieredzes bagāti cilvēki, kas veido tās kultūru, lieliski rakstnieki, mākslinieki, tēlnieki un arhitekti, kuru pūles bez sirdsapziņas pārmetumiem izpārdod bagātiem onkuļiem no svešām zemēm. Tas laikam man sāp visvairāk. Nemitīgas, dedzīgas cīņas, kurām seko padošanās. Iespējams, ka mums tas ir izdevīgi.

Žēl, ka neesam tie, kas paši spējīgi celt savu atkaroto, neatkarīgo valsti un dot tai jaunu gaismu. Bērnībā dzimušais patriotisms lēnām izzūd. Ir vienalga, dzīvot šeit vai jebkurā citā pasaules malā. Iesēsties lidmašīnā un aizlidot. Atdot savus spēkus, idejas un entuziasmu citai tautai, kultūrai, mentalitātei, kas to spēs novērtēt. Latvijai vairs nejūtos piederīga un vajadzīga kā tās jaunā paaudze, kas turpinās veidot, bet varbūt graut. Dzirdot Latvijas himnu, vairs negribas celties un dziedāt līdzi. Kādēļ man pienākuma pēc būtu jāciena, ja tāda pati cieņa netiek izrādīta pret mani un līdzcilvēkiem? Netiek radīti apstākļi, lai tauta mierīgi varētu dzīvot savā brīvībā. Daudz lielākas cīņas mūsdienu latvietim ir jāuzvar, lai vienkārši būtu, pastāvētu un nenomirtu badā, protams, ja tikai tas nav netīrais bizness vai politika, kas dod iespēju noteikt likteņus un vadīt svešas dzīves.

Tikai nesakiet, ka tas ir jaunības maksimālisms un man kā bērnam nemaz nav tiesību uz šāda veida cieņu.

Man nepatīk redzēt ubagojošus vecīšus, kas savas dzīves pievakarē zaudējuši visu, netiek uzklausīti, vai skolotājus un mediķus, kuri strādā, lai veidotu jaunu laiku un glābtu dzīvības, bet valstsvīri tikai sēž savos mīkstajos krēslos un noskatās visā no nepelnīta augstuma. Sāp, tomēr ceru pie tumšajām valsts intrigu un netīru darījumu debesīm ieraudzīt sauli spoži spīdam.

Jā, mani uztrauc lietas, kas notiek. Tātad es nespēju būt vienaldzīga pret Latviju. Tā ir manī, es aiziešu pasaulē, bet tikai tāpēc, lai atgriežoties varētu to mainīt uz augšu, mainoties pašai. Es centīšos. Tātad mīlu...

Sindija Pļaveniece,

Rīgas Franču licej

Es piederu šai zemei, jūrai un mežiem

Latvija — tā ir mana tēvu zeme. Kaut arī daudz likstām un nelaimēm izgājusi cauri, vēl joprojām stipra un varena. Katrai tautai ir vieta, kur tā jūtas pati mājās, kur tā glabā savus senčus, kur satek vienkopus visas tautas atmiņas, tradīcijas un pienākumi. Mums šī vieta ir Latvija. Lai kā arī ienaidnieki mūs spīdzināja un vājināja, mēs esam pratuši turēties pretī un atgūt neatkarību un arī nosargāt to.

Es gribētu atgādināt Zinaīdas Lazdas dzejoli, kurš, manuprāt, ļoti skaidri izsaka to, kādas ir Latvijas un latviešu attiecības, un, ja nav, tad kādām tām vajadzētu būt.

Ap savu māti bites aplīp rudenī,

Ap savu valsti mēs, kad vētra staigā,

Ap Latviju, kam vairogs zvaigžņu zaigā,

Mēs aplīpam kā bites rudenī.

Ap savu robežu, ap savu pašu zemi

Mēs rokās dodamies un vienprātībā cietā

Kā vienā klusumā, kā vienā reizē lietā

Mēs cieši stājamies ap savu pašu zemi.

Skrien strauji vējš un baigi satumst rieti,

Ap savu māti bites turas cieti.

Latvija ir mūsu mājas, kurās mēs vienmēr varēsim atgriezties. Kaut vai tikai domās. Daudziem tika liegts atgriezties Latvijā pēc izsūtījuma. Taču esmu pilnīgi pārliecināta, ka viņi savu mūžu nodzīvoja, domādami par Latviju, un viņu dvēseles noteikti atgriezās. Kopš izsūtījuma dienām ir pagājis daudz gadu, bet Latvija tā arī nesagaidīja visus sev atņemtos bērnus.

Žēl, ka daudzi Latvijā dzīvojošie nenovērtē to, ka viņiem ir māte — Latvija. Šie cilvēki dažkārt nicina latviešus, uzskata sevi par apvainotiem un pazemotiem (pārsvarā krievu tautības cilvēki, bet ne visi), bet daļa no viņiem neatskatās pagātnē un negrib saprast, ka reiz, pirms daudziem gadiem, viņi apvainoja un pazemoja latviešus. Latvieši jau tā ir parādījuši savu laipnību un ļāvuši viņiem apmesties uz savas — latviešu zemes. Žēl, patiešām žēl to cilvēku, kuri neredz Latvijas skaistumu. Upes un ezerus, kalnus un lejas, mežus un pļavas. Ak, un cik skaisti tie ir pavasarī, kad pēc pasakaini baltās ziemas dusas sāk mosties jauna dzīvība! Atplaukst pumpuri, un daudz skanīgāk dzied putni. Un kur vēl vasara, kad laukos smaržo nopļauta zāle, upēs un ezeros mirdz saules stari. Un ticiet man, neviena vieta citās zemēs nespēj pārspēt rudeni Siguldā. Kāpēc daudzi negrib atvērt savas sirdis tam, ko sniedz māte Latvija? Viņa taču mūs sargāja un baroja, kā vien spēja. Patiesībā man šķiet, ka šie cilvēki nemaz negrib skatīties uz skaistumu, jo ir piepildījuši savas sirdis ar naidu.

Agrāk visi latvieši tika vienoti ar vienu dziesmu un vienu ticību. Viņi dziedāja par darbu, mīlestību un ģimeni. Un tas viņiem palīdzēja dzīvot un strādāt. Viņiem bija vieni dievi — tēvu dievi. Tie bija Pērkons, Jumis, Saule, Laima, Māra un citi. Tikai tos latviešiem atņēma, pretī dodot kristietību. Nesaprotu, kāpēc latvieši gadsimtiem cauri ir pakļāvušies katram apspiedējam. Mūsu senči ar prieku pieņēma tos, kuri pirms vairākiem gadu simtiem piestāja Daugavas krastā. Viņi sagaidīja svešiniekus laipni, kā draugus. Tikai pēc tam svešie to izmantoja un padarīja mūsu senčus par kalpiem. Patiesību sakot, mēs vēl aizvien esam kāda kalpi. Vai arī, ja ne gluži kalpi, tad mums ir jāpakļaujas kādam lielākam un varenākam. Agrāk tie bija vācu un krievu muižkungi, tagad tā ir mūsu valsts valdība un zināmā mērā arī Eiropas Savienība.

Latvijai piemīt īpašs spēks, kas tūkstošus kopā tur. Šis spēks ir spējis ievilināt šeit pirmos iedzīvotājus, kuri te ieradās jau devītajā — astotajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras. Šis spēks mūs nepameta krustnešu iebrukumu un klaušu laikos. Tas ir spēks, kurš noturēja latviešus kopā Pirmā un Otrā pasaules kara laikā.

Viena no manām cerībām, un es domāju, ka jebkura latvieša cerībām, ir tā, lai šis īpašais, Latvijai piemītošais spēks, spētu noturēt kopā latvjus arī nākamajos gadsimtos. Būtu kauns un negods, ja mūsu bērni aizbēgtu no mātes Latvijas tikai tāpēc, lai parādītu, ka viņi ir moderni, dzīvojot Amerikā vai Francijā. Labi, es atzīstu, tās ir daudz modernākas valstis par Latviju. Tās ir arī krietni lielākas. Tas ir visiem zināms un nav slēpjams fakts. Tomēr ir jāmācās mīlēt to, kas tev ir dots. Nevajag skatīties kaut kur tālumā, ja tava laime ir nolikta tev pie kājām. Es ļoti labi apzinos, ka mana laime ir mana Latvija. Jau kopš dzimšanas man iemācīja cienīt šo zemi, tajā ir dzimuši un dzīvojuši mūsu dzimtas senči. Es arī saviem bērniem mācīšu to, ka mūsu dzimtas saknes turas šeit un tikai šeit, nekur citur. Kaut tikai mūsu tēvu dievi spētu atgūt atkal savu nozīmi, jo tad viss mainītos. Mēs gadsimta mijas slieksni pārkāptu ar pilnām sirdīm Saules siltuma, Rasas mirdzuma un Pērkona spēka. Kāpēc viņi mums ir atņemti? Seno tēvu dievi mācīja mīlēt savu zemi un tautu, mīlēt savu pagātni un cienīt visus sev apkārtējos, bet jaunā kristietība jau kopš pašiem saviem pirmsākumiem māca mīlēt tikai Jēzu Kristu. Bet kur tad paliek valsts un tauta? Tās it kā tiek aizbīdītas kaut kur pavisam prom. Cik lētticīgi tomēr ir cilvēki! Kamēr netika ieviesta kristietība, cilvēki bija ar mieru nodzīvot mūžu, kuru liktenis bija nolēmis, un tad gulties smilšu kalniņā, bet tagad viņi grib vēl nokļūt kaut kādā Paradīzē, kur cer atrast labāku dzīvi. Manuprāt, viņi velti tērē savu laiku. Ir jāpriecājas par to, kas tev ir, nevis jāraud par to, kas tev varētu kādreiz būt.

Nākamais gadsimts jau klauvē pie durvīm, un, manuprāt, tas ir vispiemērotākais brīdis, lai cilvēks paskatītos uz pagātni, pārskatītu savu un tautas likteni. Interesanti, kā senie latvieši gatavojās sagaidīt jaunu tūkstošgadi? Ja arī mēs to sagaidītu ar senču rituāliem un tradīcijām, tad šiem svētkiem būtu pavisam cita nozīme, tie būtu atnesuši kādu vēsmiņu no pagātnes un tēvu tēviem.

Arī Ziemassvētkus latvju tautai vajadzētu svinēt pēc senču paražām. Tiem būtu pavisam cits skanējums. Tie atmirdzētu jaunā gaismā. Bet tagad jau visi tiecas uz modernismu. Atliek tikai nojaust, kāda būs mūsu dzīve pēc gadsimta un tūkstošgades sliekšņa pārkāpšanas.

Nekas jau nav mūžīgs. To pierāda jau aizgājušie laiki, tie kuri nu jau ir pagātne. Un arī nākotne drīz pārvērtīsies pagātnē. Laiks skrien vēja spārniem, un galvenais, lai mēs neko nenokavētu un nepalaistu garām, lai vēlāk nebūtu jānožēlo.

Es zinu tikai to, ka šo zemi, jūru, mežus, kalnus un putnus es mīlu un mīlēšu mūžīgi. Tas ir viss, kas man ir dots, un par to nav jāmaksā. Tas visiem ir par velti. Tikai jāprot to novērtēt. Es to esmu izdarījusi un nekaunoties varu skaļi izkliegt to, ka Latvija ir priekš manis, ap mani un manī — manā sirdī, manā ticībā un manā pārliecībā. Tāpat kā to, ka es piederu savai Latvijai. Un ceru, ka ne es vienīgā tā lepni varu teikt.

Dace Larionova,

Rīgas Tirdzniecības tehnikums

Savā valstī šajās laika krustcelēs

Te neplešas dienvidu mūžzaļie meži, te nekūst ziemeļu ledus tuksneši, te nekrustojas austrumu zīda ceļi un rietumu debesskrāpji ne tik te neslejas. Te ir manas mājas. Sīks zemes pleķītis, salīdzinājumā ar krievu pārsalušajām tundrām milzīgs, ja plestos pār Maldivu salām.

Šīs zemes ļaudis nebūs izņēmums no sešmiljardu mātes Zemes saimes, kad trīsdesmit pirmajā decembrī zvani noskandinās divpadsmito vakara stundu. Zemē, kurā pavalstnieku skaits ir relatīvi mazs (pēc gudru vīru aplēsēm šī suga jau sen ir ierakstāma Sarkanajā grāmatā), smieties gribas vai raudāt, cik daudz rūpju un problēmu savam mazumam tie sarūpē, un nespēj vien nobrīnīties, kā tas viņiem izdodas. Kā tad viņi tik tālu nonākuši? Lieti noderētu neliels vēstures kurss, bet tas būtu gana pilns cietsirdības un nežēlīgas netaisnības. Šeit viņš ir — sīkstais latvietis, evolūcijas un stiprākā atlases mokas pārcietis, lai sagaidītu divtūkstošo gadu brīvs kā gaiss, ko tas elpo. Kā viņam klājas nu jau savā valstī?

Kādreiz, kad pa Latvijas ceļiem ganījās vācu muižnieku karietes, vārdam "latvietis" sinonīms bija zemnieks. Tātad — viens un tas pats. Mūsdienās latvietim ir grūtāk atrast kādu tikpat skanīgu sinonīmu. Šodien šis zemnieku pēctecis ir aizņemts ar daudzām rūpēm, bet noteikti nav aizņemts ar strīdiem par to, kur labāk sagaidīt divpadsmitā piesitiena svētkus, nevarot izšķirties par Ēģiptes piramīdām vai varbūt Kanāriju salām (izņemot retus šīs sugas pārstāvjus, kuru garāžā snauž "sešsimtais" un uz vannas istabu tie spiesti doties ar liftu). Lai cik tas būtu dīvaini, tā tas nav. Šajā zemē ir daudz tādu, kuri būtu pelnījuši vairāk, nekā saņēmuši. Par šo ļaužu pūlēm panākt savu dzirdam vai katru dienu. Notiek arodbiedrību rīkoti streiki, šoseju blokādes, kombinātu slēgšanas un tamlīdzīgu meldiņu vilkšana.

Tajā pašā laikā tauta, samierinājusies ar garozu, saņem lielisku izklaidi, ko piedāvā labākais teātris valstī ar vislabāk apmaksātajiem aktieriem, kuri demonstrē "non stop" izrādi. Nav tur nekāda pārpratuma, un visiem jau tāpat ir skaidrs, par ko ir runa. Simt mūsu visgudrākās, vislabākās, visatjautīgākās un visgodīgākās galvas sniedz viskodolīgākos domugraudus, spēlējot asinsstindzinošas drāmas un pārpratumiem pārbagātas komēdijas. Nav tāda cilvēka šajā valstī, kurš kaut reizi nebūtu metis akmeni viņu dārziņā. Tur visi rod savu nelaimju cēloni un, kam tik vien nav slinkums, dzesēs muti nebeidzamos spriedelējumos, sākot ar viņu acu krāsu un beidzot ar viņu mazajām (atvainojos, ļoti mazajām) algām.

Nauda. Ar to ir slima visa šī valsts. Visvarenie turpina spēlēt zolīti ar tautu, allaž to "jaņos" atstādami, un krāj milzīgo parādu nastu. Gaidāmo svētku sakarā varu derēt, ka tiks iztukšots tonnām zirņu bļodu un izliets svina lodīšu, lai nākamajā gadā, nu jau gadsimtā un gadu tūkstotī ar muļķu zemes kokos augušajiem augļiem būtu nodrošināta vismaz nākamā paaudze.

Šajā valstī problēmas un grūtības pastāvēs tik ilgi, kamēr patiesības spogulī latvietis ne tikai ieraudzīs, bet arī sāks labot savas un savu priekšgājēju kļūdas. Tas nav ne sevišķi oriģināli, nedz arī stulbi. Varbūt padomu došanai vēl esmu par zaļu, bet, nokaunoties un nostājoties stūrī, arī nekas netiktu līdzēts. Savas taisnības paušana šajā zemē vairs nav privilēģija. Patiesa vai nepatiesa, bet tā radusies mana paša, vienas no mūsu degradētās jaunās paaudzes, kura tikai pīpē zālīti un spēlē videospēles, pārstāvja galvā. Visi gan nav vienādi, un cits var teikt, ka šeit ir paradīze vai elle, un būt vēl kategoriskāks par mani, taču es cenšos saredzēt ne tikai balto un melno. Jābūt arī zaļajam un dzeltenajam, arī pelēkajam. Pasakiet, kurš to redz, un parādiet man, ka — par laimi — es kļūdos.

Lai cik barga tiesa sekotu, visbargāko nāksies spriest sev pašam, ja ar saviem uzskatiem būšu sevi maldinājis un pārāk notašķījis savas valsts fasādi. Bet svētki nāks tuvāk, būs vairāk sniega, un tās ārējos nesmukumus uz laiku aizklās, taču iekšienē dimanta oliņa joprojām ir ar melnumiņiem, kurus gan var nomazgāt. Tieši tādēļ vajadzētu izmantot šo lielisko iespēju, šīs laika krustceles, lai sāktu visu no jauna zemē, kur neplešas mūžzaļie dienvidu meži, kur nekūst ziemeļu ledāji, kur zīda ceļi nekrustojas un rietumu debesskrāpji vēl neaizsedz sauli. Laid mūs tur diet — mūsu Latvijā!

Andris Bullis,

Aizputes vidusskola

 

Ar trim kamoliņiem latviešu valodas dārzā

 

Šorīt agri raudājusi saule, krīt lapas, pilnas asaru, un debesu pamales savādi sārtas, it kā no bēgošās nakts aizvainotās sirds plūstu asinis un krāsotu tās. Rīta karstās rokas sagrābj mani, un es izeju čalojošās pilsētas ielās, kur vaigiem stūraini pieskaras zemes elpa. Jūtu — zemei šonakt salis, bet mana sirdsuguns ir par mazu, lai viena sasildītu bārenīti. Noliecos, lai ar koka zariņu uz asfalta sakritušajās smiltīs ierakstītu vēstuli dzimtenei Latvijai, bet tad sadurstos: vai pie kropļotās un dedzinātās valodas pieradušās ausis sapratīs valodu, kurā rakstīšu es? Kāds steidzīgs garāmgājējs ar mobilo telefonu vējjakas krūškabatā uzgrūžas manam plecam un caur zobiem izgrūž, ka ir taču vienalga, kā cilvēki runā.

"Ai, nē! Tavu muļķību! Nepietiek ar to, ka sarunājamies latviski, tā jārunā arī krieviem, angļiem, vāciešiem un norvēģiem," saucu nopakaļ vīrietim, bet viņš jau vairs nedzird un vai vispār kādreiz dzirdēs šo patiesību. Jocīgi, ka svešās mutes vārdi ir kā dadži: pielīp daudziem, bet dursta tikai jūtīgākos. Satrauktās domas šaudās kā baložu bars, kad tajā iebirzda baltmaizes druskas, un ar galvas purināšanu vien nepietiek, lai atgūtu rāmību. Iegriežos pēc kumelītēm smaržojošā ielā, pasperu dažus soļus un ...

"Valodiņu, pērciet valodiņu, mani kungi un dāmas!" sauc maza, bāla meitenīte saulainām acīm, un, izrunājot šos vārdus, viņas lūpas sprēgā un karst. Par spīti smīnošajām sejām pieeju klāt un jautāju: "Cik tad maksā valodiņa?"

"Mūžību!" nopietni atbild mazā.

"Augsta cena," klusi nosaku. Bet meitenīte spīvi atbild, ka latviešu tauta gan vēlas labskanīgu un bagātu valodu, bet tā arī neko nedara, lai tā par tādu varētu kļūt. Nokaunos un izvēlos trīs valodas kamoliņus: vilnas, lina un zīda, ieslidinu svārku kabatās un tencinu meitēnu...

Kā sildīt un saudzēt gribēdama, uzlieku roku valodas kamoliņiem, un skanīgas dzintara asariņas norit pār tiem. No kabatas izvelku sarāvušos vilnas dzijtiņu.

"Kam raudi, valodiņ?" sabijusies jautāju, bet kamolītis izlec no rokām, spūkš, un prom ir! Solījos mūžību maksāt, nu valoda jānosargā! Pa diegu diegiem, pa mezglu mezgliem teku kamolīša siltajām pēdām nopakaļ: pāri nedēļu pauguriem, gadu kalniem, caur paaudžu ciemiem, pa gadsimtu ielejām, līdz kādā ceļa malā, kur lepni stāv "Pirmvalodu" mājas, iztinas pavediens.

1Jatriem, kažāk no kvēpeļaina ceļa greidiem soļiem tuvojos viņsētai. Celītes vienā pusē pļavo rosa, kārklu judru un grīvju aizaugusi, aizto zveirēju viņpus, kur maziskas ganīklas, kauču zāleinis kakaču un dolkatu sastaupēts. Aiz ganīklām kuplo lānis, kur dzeltu laikā visādā ziņā aumež bicīga gurbošana. Ģentei tikai jāpaģēr aptekšņiem ķerbeles novidināt, tad ziemu ēdmaņa labu labā. Netālu no meža paaugas stāv grūtums ar pulku izperu pie sienmalēm. Sen ko tādu neesmu matījusi! Piepēši no kukšņa riedama izlec klimza un ņemas mani užģēt. "Kuš, kuš, sabulīt," lipšķinos kā mācēdama un kliburu klaburiem ieklikučoju "Pirmvalodu" sētā, ko iežogo kriķes vija ar gricēniem. Zīķēju aplīk, bet neviena nemanu. Nevaru vien mist dairīties, kurādi ļaudis šeitan dzīvo; patrīsinu māla kaukaliņas, bet dzindoņai atgulžo tikai dūmaini dūviņi uz klipiņu jumta. Tad nu tāpat bez darba rūdu aplīk. Sabri ļaudis šeitan staigā, ne šādi tādi krinkariņi; manu to pēc šķīstības sētienā: neviena grunča mētājamies nevīdu, ja nu pāris ļemu. Kraška pilna smardīga siena, laidals ālavnīcu, iedulžojas arī sarķis, ar kāju kulu kašļādams un zobus pret mani aisīdams. Zīlējos — dārķim kausva noberzta, aizto pagalam māgans sačurnis un purslas atšiepis. Sadrūkstos, jašu kurāds dragulis to rungojis? Raugu — sienmalē uz nagutiņas kalītē melnmaize, jemu pārliecīgu jelzi un sagriežu pares kampaļas. Ar lielu menčību rogaiņu aprikas pieliedu melnšķa purslām un skubinu jemt, nevis mērnēt. Tadiņ arī sarķis iekļimko un ar atkarpainu mēli iecērt mazjānī kā stapars. Jaču kakacis jamā, un kalka kā ar roku atņemta. Pieklēpjoju arī pie pienīgajām ālavām, bet tās izrādās sperdaļas, aizto manos prom, ka no sitenēm vēl nesaģuibu. Tad cērtos aplīk un par jaunu sliepju raudzīt ģentes, bet tik vien atrodu: aizdurvē jūkā sasviestus kursuļus.

"Sak’ jošu tā arī ģeldīgāk, ka lāģus nesatiku, kazi, vēl sasabītu no tādas draipstes," nodomāju, aizverot "Pirmvalodu" vārteļus.

Saldās bailēs par to, kādu noslēpumu glabā lina diegs, ar vēl senatnīgu elpu aizskaru otrā kamolīša vaigus. Viegli šķiras pavediens, un viegli nopakaļ tinos es, līdz no ritēšanas apņirbušās acis noglāsta mazliet ķerubainiem burtiem uz kādas mājas uzšvīkātu uzrakstu "Pirmās Atmodas valodas iela".

2Kurmēr vēl īsteni domas uz vietējību griežu, nenomanu, ka garāmi pasteidzas pulciņš tautiešu. Un, kad nekā par laba neatronu vēl ko noskatīt un tikai panīkšanu pie sevis manu, tamēr sāku vaļoties uz priekšu pa nobruģētajām ielām. Nedaudz tāļāk, smalkāki ieskatoties, redzu pagalam brangu tautiešu pūli, kas pa lielākai tiesai atgādina tekalējošu skudru pūzeni. Jautru prātu turēdama, pie sevības minu, kāds šķērsboms ļautiņiem ceļā gadījies, ja tādu jukšanu sataisījuši, bet, skaidrā galvā pārdomājuse, noģiedu, ka vaļīgā drūzma droši ar kaut ko aizbildināma, tāpēc caur savrupu izdibināšanu nostājos blakus sava vecuma biedriem, kuri nav mierā stādināmi, caur to arī uzzinu, ka sanāksme gara izdailēšanai un tautas pašapziņas celšanai riktēta. Ar jo lielāku spēku pēc pamācīšanas kārīga laužos caur pūli līdz runātāju stāveklim, kur lepni, krūti izgriezis, stāv bārzdains vīrs ar dzelzotu skatu, pie kura latvju dzimumu jau visupirms var nomanīt. Nevaru vien izjūdēt, kur runātājs pirmslaikā satikts, kauču sejs šķiet tik zināms. Visubeidzot arī līdz manim atvējo glāstījošs balss meldijs:

"Mūsu valoda ir arīdzan sirma un svēta valoda — bet apgaismošanas dēļ mums ir vēl jāpieņem daži jauni vārdi, kā tas jau līdz šim noticis. Tautai nav vis sava valoda atmetama, bet pavairojama. Ja latviešu valodas vārdiņus smalkāki izdibinājam, tad atronam, ka tie patiesi dvēselīgu kodolu čaulas, ka viņos, tā sakot, vēl šodien sentēvu sirds pukst un viņu iekšienes prāts arvien parādās." Dziļi kustināta stāvu cieti kā bezcilvēks, līdz piepēši atskārstu, ka tā runāt spēj tikai Kronvaldu Atis — latvietis ar zvaigžņotu dvēseli! Še vietā atgādināt, ka viņa runas dālavas pārspēj pat blēņu svētuļu vārdu varu, jo tas tiešām tiesa, ka tēvuzeme Latvija un dzimtā valoda iekš viņa sirds krampjaini ieaugusi kā švieksta pikucis miltu putrā. Sirsnīgu pateikšanu par neaprastajiem vārdiem skolmeistaram esmu parādā un vēl pie dažu vārdu slieksniņas jāapstājas un par jaunu jāpārliek atzītā patiesība. Lai pastāv un aug karstāk jūtošo un izskoloto tautiešu prāts, tad lai nu dien no dien katrs dabon roku pie darba atdzīvināt un mīļi kopt pašu un senvalodas elpu, kā arīg asināt tautisko apziņu, lai latvjiem nebūtu vienalga, kur dzīvot un kā sarunāties! Mazliet pastumdama sāņus nīkoņu vārguļus, kas pusvāciski dulburot laužas un, tikai negantīgu skatu acīs tiem iemezdama, aizsteidzos līdzi Latvijas vējam, aiz sevis atstājot ticošu Pirmās Atmodas valodas ielu.

Karstām rokām aizskaru zīda diega kamolīti, kas, jautri kādu dziesmiņu svilpodams, aicina mani līdzi. Divās valodas pasaulēs pabijusi, sirds atsaucas, notrīsot kā sabijies putns. Cauri minūtēm un stundām skriedama, mašīnu sodrējus un asfalta putekļus rīdama, pārkāpju Millennium valodas pilsētas slieksni.

3No senatnes nozagtās smaržas izgaist, un ir tāds šķebinošs fīlings, kāds mēdz būt pēc pāragras rīta mošanās. Vairāki biznesmeņi rigorisma sejām, švītīgos uzvalkos, kravatēs, portatīviem diplomātiem rokās un kliedzošiem, zūdošiem mobilajiem telefoniem kabatās aizsteidzas un ienirst pilsētas ņirbošajās ielās. Nez vai arī rijolēt tie spētu tikpat fundamentāli kā parafēt oficiālus dokumentus un starptautiskus līgumus? Patētiski noskatos supermārketu vitrīnās, kur klientus apkalpojošie komiji atgādina Parīzes modes kliedzienus. No mazas koka kneipes pēc Valpurģu nakts ielās iebrūk vitāls jauniešu bariņš, kas skaļi polemizē par stabilām perspektīvām, ļaujoties domu un atziņu plurālismam. Pārspīlēti pompozi tie salutē garāmgājējus un virtuozi rezolūti uzbungo mersedesu, volvo un mokiki nesošajām virsbūvēm. Pie akvamarīna krāsas afišas urbānie jaunieši nogriežas, lēni ejot pa pandusu, pāri tiltam. No pilsētas smoga bēgdama, ieplanēju profānā čaihanā, kur, no portmoneja izbirdinādama santīmus, pasūtu tēju ar saharīnu un sāļos krekerus, un nugu. Viesmīle baltā muslīna sarafānā un sīku amuletu ap kaklu stagnanti smaida profesionālu smaidu, virtuozi pasniegdama pasūtīto. Pēc nepilnas stundas atstāju antīko čaihanu. Esmu dilemmas priekšā: vēl lodierēt Millennium valodas pilsētas ielās vai doties mājup. Nolemju "mest" rūsgano naudiņu, ja uzkritīs averss, palikšu, ja ne, došos prom. Skanīgi nokrīt mans lēmums — reverss.

Atkal stāvu pēc kumelītēm smaržojošā ielā, un starp manu sirdi un debesīm šodien ir viens stars — valoda. Līdz sāpēm skaļi sirds triektos pret krūtīm, ja Dieviņš paģērētu izvēlēties starp vilnas, lina un zīda kamoliņiem, jo valodu stiprināt var, tikai saaužot šos diegus vienā tēva jostā. Savādi, ka, dzīvojot savā dzimtenē Latvijā, tautieši izturas kā svešinieki, ļaujot mīdīt vēl dzidrās dvēseles citādi runājošo viltus kungu zābakiem. Bet es zinu, ka mana tauta nevar dzīvot bez savas valodas un akli ir tie brāļi un māsas, kas tautas izauklētos vārdus apmaina pret svešvalodu vārdiem. Tāpēc lai spēks un izturība Latvijas radio raidījumam "Mūsu valoda", kura veidotāji, brīdinoši pirkstu kratīdami, aizrāda, ka nav vienalga, kā izsakām domas. Tagad, kad cenšamies ieiet Eiropā, ir jāzina, ar ko vēlamies atšķirties no citām tautām, jābūt lepniem par saviem tikumiem un valodu. Latvieši ir maza tauta, bet tāpēc lielai jābūt tās mīlestībai pret dzimteni.

Un vēl es gribētu nosaukt vārdā tos cilvēkus, kuru mūžs tieši man kalpo kā īstākais un patiesākais latvietības apliecinājums. Tas ir sirmais Dainu tēvs Krišjānis Barons, valodnieks Jānis Endzelīns, dzejniece Māra Zālīte un žurnālists Dainis Īvāns. Līdzās šo izcilo personību apbrīnai lai izskan mīļš paldies manām latviešu valodas un literatūras skolotājām! Un, kad ziemas baltajā tumsā izdzisīs gads un sāksies jauns, es zinu, sirdī iedrebēsies jautājums:

"Vai es un pārējie padsmitgadīgie jaunieši spēsim pienācīgi novērtēt šo cilvēku ieguldīto darbu un, galvenais, vai kļūsim viņu darbu turpinātāji?"

Laura Slišāne,

Valmieras Pārgaujas ģimnāzija

Darbam ar leksisko materiālu izmantoju:

1K.Mīlenbahs. Latviešu valodas vārdnīca. R., Latvju grāmata, 1943.

2 A.Baumanis. Pa Kronvaldu Ata pēdām. Latvijas skautu prezidenta ģenerāļa Kārļa Goppera fonds, 1975.

J.Alunāns. Izlase/Raksti "Pēterburgas Avīzēs", R., LV izdevniecība, 1956.

3Svešvārdu vārdnīca. R., Norden, 1996.

 

Gabaliņš saules, smilšu un mīlestības

Latvija? Šonedēļ man Latvija liekas slimnīcas palātas lielumā. Visa pasaule četrās sienās. Kastīte. Galva mazlietiņ notrulināta, bet to, ka latviete esmu, apzinos. Tāda iedzimta dzīvotdziņa — mociet kaut vai pēc vācu muižnieku metodēm, tik un tā es vēl pastāvēšu.

Manas palātas biedrenes abas ir baltkrievietes. Vienai vīrs čigāns. Viņiem Latvija nav nekas vairāk kā dzīvesvieta, kārtējā pasaule, kurā, nejauši iemesti, viņi aizvada savu laiku. Abas sirmās sievietes ne vārda nesaprot mūsu valodā, taču viņas ar lepnumu stāsta, ka mazbērni skolā to apgūstot. Viens solis uz priekšu — kaut kas ir paveikts Latvijas labā! Taču man šķiet, ka šī valodas prasme drīzāk ir nepieciešamība, nevis pienākums vai mīlestība pret mūsu valsti. Un to nevar mainīt neviens likums.

Mazlietiņ jocīgi ir tas, ka vienas šīs baltkrievu sievietes bērni ir čigāni, kuri neprot mūsu valodu ne lietot, ne cienīt, bet viņi visi ir Latvijas pilsoņi. Mēs varam vienīgi cerēt, ka viņu bērni mācīsies mīlēt mūsu valsti, valodu, tautu, kultūru.

Latviešu ģimeņu skaits samazinās, mēs katastrofāli iznīkstam. Laukos, vietā, kurā es dzīvoju, arvien biežāk var redzēt pussagruvušas mājas... Mīnusi... Plusi nekur netiek ierakstīti, ja nu vienīgi valstsvīru algas rēķinos. Kā lai mēs, jaunā latviešu paaudze, veidojam pozitīvu "dzīves scenāriju"? Tie varenie vīri, kuri sakās visu spējam, neko vēl nav mainījuši. Itin bieži nākas dzirdēt par kāda strīdiem, par kāda "netīrajām" rokām... Tie taču ir latviešu sievu audzinātie dēli! Nē, nē, šo "roku—ņēmēju" paradumu nav atstājis sociālisma laiks, tā vienmēr ir bijis — sava mute tuvāk nekā cita! Tā ir slimība. Kurš mūsdienu valstsvīrs varētu skatīties manās, septiņpadsmit gadus jauna meitēna, acīs, teikdams: "Es esmu paņēmis no Latvijas vienīgi tik daudz, lai varētu nopirkt rupjmaizes kukuli un zābaku pāri savam dēlam. Man ir diezgan šīs artavas. Esmu laimīgs, ka mana valsts ir brīva, un es pat dzīvību nežēlošu dzimtenes labā!"

Droši vien daudzi atrūktu, ka es pārspīlēju, bet tādos mazliet drūmos toņos es redzu Latviju ik dienu.

Taču nav jau tikai tumšās krāsas vien, ir vēl gaišās. Ir! Būtu netaisnīgi, ja es redzētu nātres, bet neredzētu baltas pīpenes māla krūkā, ja es saskatītu budžeta deficīta bezdibeni, bet nepiegrieztu vērību labsirdīga cilvēka acīm. Mana Latvija ir kā mozaīka — gabaliņš saules, gabaliņš dubļu, krikumiņš mīlestības. Es šodien raugos tajā caur slimnīcas logu un nezinu — raudāt vai smieties.

Varbūt mēs, jaunā latviešu paaudze, būsim savas valsts cēlāji, atjaunotāji un saglabātāji. Varbūt mēs spēsim to izcelt no visatļautības purva, no vienaldzības dūksnāja. Es sajūtu sevī kārpāmies pavisam niecīgu spēku, tas ir tik balts kā eņģelis ārsta uzsvārcī. Tas ir daudz, es jūtu. Galvenais jau ir, ka mums, latviešu ciltskoka pumpuriņiem, katram ir sava taisnība, mēs katrs esam kaut kas, mēs tiecamies uz savu Gaismas pili. Cik labi būtu, ja mēs nenestu katrs savu nastu, katrs savu spēku un gribu uz visām debespusēm! Cik labi būtu, ja mēs apzinātos to vienu sauli, to vienu virsotni — Latvijas labklājību! Tad taču mums nebūtu jābrien tēvu tēvu "sudrabotie dubļi". Tad nekas nespētu kavēt jauku un visiem patīkamu dzīvošanu dzimtenē.

Es gribētu būt balta kā glāsts, kā sirdsapziņa ikvienā mana tautieša dvēselē un Ojāra Vācieša vārdiem čukstēt: "Šo pašu svētāko tu neaizmirsti: tu esi Latvija!" Pasaule ir tik vienmuļi liela. Mēs visi kopā varam kļūt par mirdzošu dzintara gabaliņu uz tās pelēkā vaiga. Vajag tikai sadoties rokās, nu gluži kā Baltijas ceļā pirms dažiem gadiem. Tad taču mūsos brēca senlatviešu dzīvotgriba. Arī tagad nav klusuma, bet nav ko vainot postā... "Sevi tiesāt taču ir visgrūtāk" — tie ir Antuāna Sent–Ekziperī pasakas vārdi, dzīve ne ar ko neatšķiras no pasakas. Un mēs visi esam tās veidotāji. Ikviens. Visās pasaules malās. Cilvēki... Tostarp — saujiņa latviešu. Kāda būs mūsu pasaka? Tai ir tik sūri cēls iesākums, un turpinājumam jābūt. Tam ir jāseko tāpat, kā naktij seko diena.

Tāda ir mana taisnība. Kāda ir citiem latviešiem, to es varu tikai nojaust, bet tām mātēm, kurām ir un būs bērni, es gribētu pieskarties. Kādēļ? Tā es viņas svētītu, krusta zīmes vietā, cerības atklājot, iedodot sapņus. Un mums vairs nebūtu "roku ņēmēju" slimības, nebūtu nomestu cigarešu galu un piespļaudītu dvēseļtelpu. Tas ir mans viscēlākais sapnis, kas pagaidām lido kādu gabaliņu virs zemes. Manī mīt bērns eņģeļa vecumā. Un bērni spēj paveikt pat neiespējamo. Es zinu, ka Laima palīdzēs dēstīt mīlestības ziedus Tavā un manā pagalmā — cilvēks ir radīts cilvēcībai, zeme — puķēm, pasaule — mīlestībai. Latvija radīta latviešu tautai. Svešajiem tā vienmēr būs tikai vieta, mazs zemes pleķītis, bet mums — vislielākā gaismas un siltuma glabātāja, vislielākā svētuma sajūta, viszaļāko cerību audzētāja.

Vairāk par visu es gribētu ticēt nākotnei. Latvijas tagadne? Pietiekami un daudzreiz esmu redzējusi cilvēkus, uz kuru brokastu galda nav pat maizes doniņas, kuriem kājās ir pagalam novalkāti zābaciņi. Caurumus taču vienmēr var aizlāpīt! Pasauli mums visapkārt var izdziedināt! Kā? Ik dienu kādā mūsu valsts nostūrī un pat citur, svešumā, šīssaules gaismu ierauga mazs latviešu bērniņš. Lūdzies par viņu, tautieti! Lai svētīts ikvienas latviešu sievas klēpis! Āmen.

Egita Kancāne,

Vārkavas vidusskola

Mīlu savu zemi, valsti, valodu

Kā lielu brīnumu, spilgtu un ilgi gaidītu prieku mēs visi gaidām tūkstošā ziediņa uzplaukšanu tautas ilgi lolotajā un gana saudzētajā valodas vainagā. Katram šis ziediņš būs citāds. Man tā būs gaiši zila neaizmirstulīte ar spilgti dzeltenu, saules pielijušu actiņu, ziedlapiņu — tautas vērtību vienotāju. Citam — tumši sarkana roze, kas vēsta par neatlaidīgi stipro un dedzīgi ilgo spēju valodu vairot un darināt, bet vēl kādam tas būs vienkārši kaktusa zieds, izturības un vienkāršības simbols, uzplaucis pāri adatainajam kažociņam, kas gadsimtiem sedzis valodiņu no "labdaru" glaimiem. Nav grūti noprast — katrs latvietis tūkstošgadi vēlas sagaidīt savādāk, skaistāk un labāk nekā citi. Viens būs priecīgs par nelielu pārsteigumu, negaidīta notikuma mirkli, otrs — krāšņi svinot, atzīmējot un izbaudot šo notikumu, bet vēl kāds — vienkārši sagaidot Jauno gadu latviskā gaisotnē, sēžot pie svētku galda, ģimenes lokā runājot tautasdziesmas, dziedot sen iemīļotas un zināmas dziesmas un prātā paturot to, ka Latvija un latviešu valoda viņiem ir kā balta, kupli jo kupli izplaukusi krizantēma, kas pārcietusi okupācijas salnas, apspiestības brāzmas, bet vēl joprojām tik stipra, skaista, kopta un mīlēta.

Tātad ar ko latvieši var lepoties? Protams, ar savu folkloras bagātību, plašu kā pieneņu pļavu, kur katra puķīte ir kuplāka un košāka par iepriekšējo — katra tautasdziesma tuvāka tautas liktenim par jau esošo. Tik dzelteni dzeltena ir visa mūsu bagātība — folklora, klāta patiesuma un sāpju, dziļas godbijības un augsta lepnuma, arī pavisam niecīga, bet oriģināla un nepārprotami mīļa, humora zeltainiem puteklīšiem un līdz ar to arī ar valodas neatkārtojamo daili piesātināta, kas ļauj vārdiņiem birt kā sen piebriedušiem un valdzinoši smalkiem ievziediem, atkal un atkal atrodot jaunus sinonīmus, atvasinājumus — vēl neredzētus ziedlapu kārtojumus, neiedomājamus veidojumus. Mūsu tauta ir maza, bet valoda — liela un plaša, augsta un varena. Šī apziņa ļauj lepoties un priecāties par to, ka esmu latviete un ka man jādzīvo tieši Latvijā — maigi šalcošu priežu silu un stalti vareno bērzu biržu zemē.

Katrs tautietis, cits vairāk, cits mazāk, mīl un ciena Latviju, līdz ar to ir Latvijas, sirmās, bet vienmēr patiesi skaistās un mīlošās vecmāmuļas, auklējums. Citi to parāda darbos, rakstos, bet vēl kāds — vienkārši glabājot šo ticību sevī, sargājot un cienot to. Kā pateicību un dziļu dievbijību mēs dēstām šajā zemē un valodā viegli rozīgās, vienmēr stiprās un izturīgās begonijas — patriotisma un ticības pierādījumu.

Katra dāvinājums aug un zaļo, bet daži no tiem izceļas ar īpašu kuplumu, skaistumu. Tos dēstījuši nezūdošu vērtību iemūžinātāji — varenie latvieši, cīnītāji. Viņu devums un dzimtenes mīlestība bija bezgalīga. Bezgalīga kā jautri urdzošs un vienmēr spirdzinošs strautiņš, kurš nes valodas veldzi un dzīvinošo spēku tāltālu pasaulē. Mūsu tautā ir bijuši daudzi dižgari, kas, spēdami un gribēdami cīnīties par to, kas viņiem svēts un tuvs, ne mazumu pārcietuši. Un tagad mēs varam lepoties ar Krišjāņa Barona nenovērtējamo darbu, Reiņa un Matīsa Kaudzīšu ieguldījumu latviešu literatūras attīstībā, Rūdolfa Blaumaņa lugu nemirstīgo un vienmēr laicīgo spēku, Raiņa jaunvārdiem, ar ko viņš tieši piedalījās latviešu literatūras paplašināšanā, Kārļa Skalbes pasakām, Zentas Mauriņas ētisko bagātību krājumiem un aprakstiem, kā arī daudziem, daudziem citiem, kas bijuši patiesi latvieši ne tikai tāpēc, ka spējuši mūsu tautas literatūru kā mazu bērniņu, ietītu zilo linu ziedu palagos, ielikt pakalnā kārtajā šūpulītī, līdz ar to apgaismojot arī citus, bet gan tādēļ, ka viņi patiesi ticēja latviešu valodas skaistumam un varenumam.

Man gribētos būt liegam vējam, augstam putnam, tālai zvaigznei un vēstīt tik vienkārši gudro Kronvaldu Ata patiesību, ka "avots, bez kura tēvu zemes mīlestība nekad nevar uzplaukt, ir tēvu valodas cienīšana un piekopšana".

Tomēr sabiedrība svārstās tik daudz pārrunāto un patiesības meklēto svaru kausu priekšā. Var mīlēt valodu, jo tā ir skaista, plaša kā debesvelve, un citi tā arī dara; var valodas savdabību uzskatīt par tālu ūdensrozi, kuru ne visiem mirstīgajiem lemts aizsniegt. Arī šai teorijai ir savs piekritēju loks, bet ir tādi, kas valodu mīl, cenšas to izprast un saprast, vēl vairāk veidojot savu daudzkrāsaino puķuzirņu dobi, kas jo dienas, jo plašāka, jo augstāka. Un, protams, ir cilvēki, kas, par spīti plūmjkoka ērkšķiem un brikšņiem, tomēr tiek pie pavasarī tik krāšņi plaukstošajiem ziedu zariem. Visi mūsu tautas dižie cilvēki to ir spējuši izdarīt, centušies pierādīt pārējiem, ka valodu ir jāmīl, lai tā būtu kā zelta oliņa, un, ja arī gadās kāds traipiņš, tad tas jānotīra ar rūpīgu izzināšanas un patiesas ticības drāniņu, kā to Anna Brigadere ieteikusi.

Lai arī ko sniegtu mums dzimtā zeme — spirdzinošus rītus, drūmas, nomākušās pievakares, zelta rudzu vārpas vai ušņu laukus — nekad nedrīkst aizmirst, ka te ir mūsu zeme un tas ir pats labākais, ko Dievs mums ir devis. Tādēļ, ik rītu mostoties, dzīvojot dienu un dodoties pie miera, ir jāvar pateikt:

Paldies par to, ka es šai laikā dzimis,

paldies par sēklu, kas man dota sēt,

paldies par to, ka man ir rūgta mēle,

no kuras vārds un nevis sīrups līst,

Paldies par to, ka apkārt tik daudz dubļu,

ko, visu mūžu brienot, neizbrist,

Paldies par to, paldies par to un vēlreiz

par dzīvotbrīdi, kas nav pamests dīks.

Paldies par to, ka elpojošs vai miris

es esmu vārds,

un vārds ir nemirstīgs.

Man atliek tikai teikt: "Paldies par vārdu!"

(Knuts Skujenieks)

Ar šādu domu — vārdu vairošanu un dēstīšanu Latvijas zemē — mums vajadzētu sagaidīt arī nākamo gadu tūkstoti. Jo kāds gan būs gandarījums, atzīmējot ilgi gaidītos svētkus, ja sirdi nomāks nepadarīta darba slogs? Ir jāmāk cienīt un saudzēt to, ko mēs iepazinām un iemīlējām pirmo, — mūsu valodu.

"Lūdzami, pūlēsimies jo krietnāki, gādāsim jo čaklāki savas tēvu valodas izkopšanas labad!"

(Kronvaldu Atis)

Uzreiz rodas jautājums — kas tad ir jādara? Viss taču jau padarīts — valoda gana izkopta, gana izstrādāta! Jā, tā ir, bet vai nebūtu jauki un patīkami jau esošo bagātību uzkrāt kā milzīgu dārgumu, paturēt savā zināšanu vācelītē, atkal nesot un dāvājot valodas skaistumu tālāk ģimenē, paaudzēs, pasaulē.

Nav viegli izprast un izdarīt to, kas mūsu tautai un valodai būtu pats labākais, noderīgākais, nepieciešamākais, ieejot nākamajā tūkstošgadē, bet es domāju, ka skaistākais un laikam arī vienīgais, ko varu darīt, ir — turēt savu valodu cieņā, godāt, mīlēt, saprast un apbrīnot kā augstu zvaigzni, kas visspilgtāk mirdz tikai man.

Man patīk klausīties, izprast un sajust to liego vārdu plūsmu, ko sniedz mūsu dzeja, dziesmas, nostāsti. Visa valoda ir kā sniegs, baltas, baltas pārsliņas košajā un dzīvīgi zaļajā latvju zemē. Neliekuļojot un patiesi runājot, es varu teikt:

M

azliet trīcot un bailēs gaidot,

Ī

lenu cietajā ozolzīlē duru,

L

ai birst skaisto vārdu as’ras

U

n vairo krāšņo valodas kroni.

S

en vītu un pītu,

A

uklētu un vieglās rokās šūpotu,

V

irszemē kā sudraba galotni iznestu,

U

pītes ūdenī slacītu.

Z

vaniņš pie zvaniņa trinšķina,

E

gles skujiņa valdzina.

M

agone, krāšņumu dāvādama,

I

evziedu blakus ņem lolodama.

V

airojas burtiņš pa burtiņam,

A

tmata uzzied kā pasakā.

L

īdzenums teikumus darina

S

kaidri ieartā velēnā.

T

eikums pie teikuma

I

raid valoda!

V

ienmēr mīlēta, saudzēta, glabāta,

A

gros rītos kā saulstariņš gaidīta,

L

aunagā pagalvī palikta,

O

lītim vietiņu atstāja.

D

arbā iedama, azotē slēpu

U

n atkal vakarā blakus

kā spēļmantu mīlamu ņēmu.

Kristīne Jone,

Misas vidusskola

 

 

 

s