Katrs sevī, savā aicinājumā, savā pārliecībā

Par lielo ieguldījumu karavīru estētiskajā audzināšanā Dailes teātra direktors Bērtulis Pizičs 10.decembrī tika apbalvots ar Nacionālo bruņoto spēku komandiera Goda zīmi. Tā ir liela atzinība cilvēkam, kas spējis turpināt latviešu strēlnieka, skatuves mākslas patriarha Ēvalda Valtera iedibinātās tradīcijas karavīru garīgās dzīves bagātināšanā. Pēc teātra vadības ierosmes karavīri tiek aicināti uz izrādēm, ko viņi var noskatīties bez maksas. Skatuves mākslinieki ar saviem priekšnesumiem savukārt kuplina Nacionālo bruņoto spēku sarīkojumus. Kā atgādina karavīru kultūras darba organizatore Edīte Sondoviča, savā aktiera repertuārā Pēteris Pizičs jau krietni pirms Atmodas bija uzņēmis dzejoļus un prozas fragmentus par Latvijas brīvības cīņu vēsturi un latviešu strēlnieku likteņgaitu. Par to tika uz čeku saukts, bet vēlāk kā pateicību saņēma kokā darinātu medaļu ar uzrakstu "Tēvuzemes brīvestību pirksim mēs ar asinīm".

Uz Dailes teātri karavīri iet ar lielu interesi. Gan tāpēc, ka te daudz labu izrāžu, gan tāpēc, ka tiek sagaidīti kā savējie. Bērtulis Pizičs prot radīt ap sevi mājīguma garu. Tas te valda arī jaunāko grāmatu atvēršanas svētkos. Un it sevišķi — Latgales kultūras pasākumos. Tie teātrī notiek itin bieži, jo arī Pēteris Pizičs nāk no šī novada.

Savās Adventa laika pārdomās par dzīves tecējumu Pēteris Pizičs dalās ar kādreizējo Dailes teātra literārās daļas vadītāju un režisora palīdzi Noru Vētru–Muižnieci. "LV"

Kad skatuves māksla un dzīves māksla ir nedalāmā līdzsvarā

Manas saknes un manas debesis ir Latgale. Te kārts mans šūpulis, te esmu audzis. Latgale ir stipra ar savām sievām. Viņas ir garīguma kvintesence! Viņas ir tās, kas saglabājušas un uztur dzīvu folkloru, pratušas visu tā sasaistīt, lai vienas garīgās vērtības nekarotu ar citām, ar baznīcā iešanu un sakramentu ievērošanu. Mana galvenā audzinātāja bija vecmāmiņa. Lieldienu rītos viņa mani pavisam mazu rāva uz svētavotiņu ledusaukstā ūdenī mazgāt muti un kājas, un sasmelt ūdeni uzlējumiem un tējām, kurām zālītes lasījām pirms saullēkta līdz Jāņu laikam. Vecmāmiņa prata appūst rozi, mācīja man Dieva un tautas dziesmas un, tikko steberēju, veda līdzi uz septiņus kilometrus attālo Viļānu baznīcu.

Pēckara apstākļi spieda sādžas ļaudis cieši turēties kopā, rīkot talkas, savstarpēji izpalīdzēties. Bija mājas, kurās vīri bija krituši, vienā vai otrā pusē cīnoties, leģionā vai sarkanajā armijā. Arī nabadzīgajā Latgalē bija mājas, kur saimnieki bija izvesti uz Sibīriju. Šī kaimiņu nesavtīgā palīdzība, liekas, šajā laikā jaunajai paaudzei varētu būt pat nesaprotama.

Tā kā ģimenē biju vienīgais vīrietis, sāku iet ganos vēl pirms skolas. Pusaudža gados apguvu visus vīriešu darbus. Mazā māšele dzīvoja pie otras vecāsmātes. Mamma pastāvīgi bija aizņemta kolhoza darbos, ziemā vajadzēja strādāt mežā, vasarā uz lauka. Par tēvu tajā laikā es neko nezināju. Tikai kaimiņu saudzīgā un nesavtīgā attieksme ļāva nojaust, ka ir kāda aizliegta tēma, par kuru labāk neinteresēties. Daudzus gadus vēlāk es uzzināju, ka viņš bijis mežabrālis. Pateicoties iespējai tagad ielūkoties arhīvos, pagājušajā gadā uzzināju, ka tēvu notiesāja 1947.gada 23.janvārī, tieši dienu pēc manas piedzimšanas, un nāves sodu izpildīja 25. martā. Izrādījās, tēvs bijis Rēzeknes "bandītu pulka" komandieris. Tā tur tajā lietā stāv rakstīts.

Ar vislielāko mīlestību atceros savus pirmos skolotājus Jaundzemus, Lūciju un Kazimiru. Viņi, es domāju, daudziem no mums deva to, ko mēs nevarējām saņemt mājās.

Ik uz soļa saskaroties ar labestību un līdzcietību, droši vien veidojās mans "jaunā censoņa" raksturs. Un es ļoti daudz esmu domājis par savu laimīgo bērnību, par tiem daudzajiem cilvēkiem, kas man labu darījuši. Ar īpašu inteliģenci no apkārtējiem atšķīrās Grolmusu ģimene. Ēriks Grolmuss bija vietējā rūpkombināta direktors. Tā kā mamma viņiem palīdzēja mājas darbos, es tur biju kā savs bērns. Jāsaka, ka Ērikonkulis bija arī mans pirmais darbaudzinātājs. Kad man palika 16 gadi, sāku strādāt rūpnīcā un mācīties Viļānos vakarskolā. Tā nu sagadījās, ka tad, kad pabeidzu vakarskolu, Grolmusu ģimene pārcēlās uz Rēzekni, jo Ērikonkulis sāka strādāt metālapstrādes rūpnīcā "Latgale". Arī es braucu līdzi, dzīvoju pie šiem brīnišķīgajiem cilvēkiem, apguvu vairākus darbgaldus un ieguvu slīpētāja profesiju.

Rūpnīcā aktīvi piedalījos pašdarbības pasākumos, tur tad mani sameklēja Rēzeknes Tautas teātra režisors Turks, un tā sapinos ar teātri. Paguvu iestāties neklātienē ģeogrāfijas fakultātē, bet mainījās likumi, un mani paņēma armijā, dienēju Ziemeļu flotē.

Jauniesauktie bija no Baltijas republikām, no Maskavas apgabala ar vidējo izglītību, tāpēc kaut kādas ārpusreglamenta attiecības neizjutu. Dienēt man patika, uz kuģa kļuvu par komjaunatnes sekretāru — tā bija krietna karjera. Vairākkārt pašdarbības skatēs ieguvu laureāta godu, trīs reizes tiku garākos atvaļinājumos uz mājām.

Kuģa vadība ar ierakstu karaklausības apliecībā ieteica mani partijas darbam, bet mani šī karjera nevilināja.

Pēc armijas atgriezos Rēzeknē, turpināju strādāt vecajā darba vietā — tika celti jauni korpusi, tā mani izvirzīja par triecienceltnes atbildīgo no komjaunatnes komitejas. Rēzeknes tautas teātrī mani atrada Jānis Streičs savai pirmajai filmai "Šauj manā vietā". Biju jauns, bez kādiem kompleksiem, tāpēc viss filmēšanās laiks palicis mīļā atmiņā. Iepazinos ar brīnišķīgiem cilvēkiem, apburzījos lielpilsētā.

Bija kinoaktieru studijā uzņemšana, kāds no kolēģiem ieteica pamēģināt. Īsta gribēšana nebija, tāpēc laikam arī veiksmīgi tiku iekšā. Lai varētu studēt, vajadzēja darbu, tādu atradu. Darbavieta latviski saucās "specpārvalde", darbs bija smags — "riktējām" sliedes, labojām un likām dzelzceļa posmus, paralēli apguvu cauruļu licēja amatu. Dzīvoju celtnieku kopmītnēs.

Vēlāk iestājos teātra 5. studijā. Tajā laikā Dailes teātra galvenais režisors un studijas vadītājs bija Arnolds Liniņš. Slodze bija liela, piedalījāmies masu skatos, dažreiz arī kādā epizodē.

Atceros kuriozu gadījumu. Tad jau īrēju istabiņu Mežciemā, biju precējies, bet meitenes patika. Un es patiku meitenēm. Tajā laikā aktieri bija lielā cieņā. Šad tad kaimiņu meitenes uzaicināju uz kādu izrādi. Bet kāds prozaisks gadījums sagrāva manu autoritāti un izgaisināja skuķu jūsmu. Mājā bija aizdambējusies lielā noteces caurule. Dabūju līst akā, lai likstu likvidētu. Kad smirdēdams nācu ārā, nosmērējies līdz ausīm, meičas mani ieraudzīja. Pateicības vietā dzirdēju lielu "fui!".

Reiz pie mums atnāca jauna pasniedzēja un, iepazīstoties ar mums, viņa jautāja, kā mūs katru sauc, kur strādājam. Braši nosaucu savu vārdu un teicu, ka strādāju Specpārvaldē Ļeņina un Engelsa (tagad Brīvības un Stabu) ielas stūrī. Skolotāja ievilka elpu un neticīgi jautāja: "Stūra mājā"? — "Jā," atbildēju, jo tā patiešām bija stūra māja, tikai pretējā pusē. Bet pēc kāda laika, kad biju jau teātrī pilntiesīgs aktieris, arī teātra personālam bija jāpilda GDA normas. Viena no disciplīnām bija šaušana, kas man tīri labi padevās, jo pirms armijas biju trenējies gan Viļānos, gan vēlāk Rēzeknē. Protams, sašāvu tā, ka pašam prieks. Nākamajā dienā pie ziņojuma dēļa karājās mani trīs mērķi ar parakstu: "Tā viņi šauj." Jā, tā veidojas leģendas ...

Īstenībā ar "stūra māju" es tuvāk iepazinos tikai tad, kad kopā ar puišiem 80. gados veidoju strēlnieku programmas, un mēs apsekojām un kopām karavīru piemiņas vietas.Tad bija gan pārrunas, gan kratīšana, tika likti lietā visi līdzekļi, lai mums aizbāztu muti. Tas bija laiks, kad notika pēdējie politiskie aresti, organizētas "lietas", patiesībā tā jau bija vecās iekārtas agonija. Tas jocīgākais visā šajā lietā bija fakts, ka es nebiju nekāds disidents, bet vienkārši nacionālistiski noskaņots komunists.

Vēl ar īpašu mīlestību atceros Liliju Ameriku, Dailes teātra bijušo aktrisi. Man bija iedalīta istabiņa viņas dzīvoklī. Mēs sadraudzējāmies, es viņai stāstīju par teātri, par savu darbu. Viņa kā Dailes teātra Pirmās studijas audzēkne atcerējās teātra pirmsākumus, stāstīja par Smiļģi un kolēģiem. Bija tāda sajūta, ka es aizstāju viņas nesen mirušo dēlu. Viņa it kā no jauna uzplauka. Jānis Streičs Lilijas tantei divās filmās iedeva brīnišķīgas epizodes. Viņa par mani ļoti rūpējās un piecieta gan manas, gan kolēģu ēverģēlības, jo nereti pēc krodziņiem turpinājums bija manā istabiņā. Dažreiz bohēma sita augstu vilni. Šķita, ka mūs vieno kāda īpaša gara radniecība. Mūsu dzīvojamās telpas komunālajā dzīvoklī šķīra vairākas biezas sienas, un to, kas notika Lilijas tantes istabā, es nekādi nevarēju dzirdēt. Te kādā naktī ap pieciem no rīta pamostos, liekas, ka mani sauc palīgā. Es pat dienas laikā neiedrošinājos bez klauvēšanas iet Lilijas tantes istabā, bet toreiz iegāju. Viņa bija izkritusi no gultas, jau bezsamaņā. Ne ar ausīm, bet ar sirdi es biju to sadzirdējis...

Četrpadsmit vasaras pēc kārtas es organizēju aktieru brigādes, braucām uz kolhoziem, pelnījām bargu naudu, nebaidījāmies ne no kāda darba. Bijām ļoti gaidīti un "izķerti".

Kā es kļuvu par direktoru? Vēl vecajā teātrī Liniņš un Brezauckis, mūsu saimnieciskais direktors, man piedāvāja iespēju braukt uz direktoru kursiem Ļeņingradā. Spītējos, jo gribēju kaut ko darīt uz skatuves. Vēl bija ticība saviem spēkiem un savai varēšanai. To, cik grūti ir aiziet no skatuves, to var saprast tikai tas, kas pats bijis aktieris.

Mainījās laiki, vadība. Kārlis Auškāps pierunāja pastrādāt uzvedumu daļā. Pagāja trīs gadi, kļuvu par izpilddirektoru un tagad nu esmu šajā krēslā. Esmu sava teātra patriots. Mūsu kolektīvu, visu šo māju izjūtu kā vienu vienotu organismu. Vēl mums izdodas noturēties, pateicoties mūsu mīļajiem, uzticīgajiem skatītājiem, veiksmīgi izraudzītajam repertuāram un amorālajai taupībai uz mākslinieciskā personāla un tehnisko darbinieku rēķina. Tomēr arvien vairāk ir negulētu nakšu, kad nelīdz nekādas miega zāles. Tad izspēlēju visneiedomājamākās situācijas, kā izdzīvot. Paļāvību rada draugi, domubiedri, vispirms mana dzīvesbiedre Vija un arī sajūta, ka savam kolektīvam varu būt noderīgs.

Nora Vētra–Muižniece — speciāli "Latvijas Vēstnesim"

Foto no mākslinieka albuma

Savā zemē zem savām debesīm

Dienot Ziemeļu flotē

Sarunā ar Jāni Paukštello un Jāni Streiču

Dialogā ar Ausmu Kantāni izrādē "Brīvais temats"

Starp rēzekniešiem filmas "Cilvēka bērns" uzņemšanas dienās

Filmas kadrā kopā ar Jāni Paukštello Aloiza Brenča pēdējā kinodarbā

 

s