Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
"Mērķis NATO". Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 30.12.1999., Nr. 446/451 (1906/1911) https://vestnesis.lv/ta/id/15080

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

"Mīti par bagāto un pārtikušo Maskavu"

Vēl šajā numurā

30.12.1999., Nr. 446/451 (1906/1911)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

"Mērķis NATO"

"Frankfurter Allgemeine Zeitung"

— 99.12.27.

Baltijas valstis sava militārā veikuma dēļ vēlas lielāku pretimnākšanu.

Trīs Baltijas valstis nevēlas, lai tās ne politiskā, ne arī kultūras jomā vērtētu vienādi. Tas ir saprotams, jo Igaunija, Latvija un Lietuva ar dažām atšķirībām patiesi izceļas; un tās nav saistāmas tikai ar etniskajām un valodas atšķirībām. Tomēr kopīgā aizejošā gadsimta vēsture, kas šīm tautām saistīta ar ciešanām, radījusi kopīgus priekšstatus un cerības par nākotni. Tallinā, Rīgā un Viļņā vismaz vienā jomā valda vienprātība: kaut arī pēc Igaunijas tagad arī Latvija un Lietuva iekļautas ES kandidātvalstu sarakstā, trīs Baltijas valstis to neuzskata par iemeslu, lai mazinātu savus centienus iekļūšanai NATO. Šī organizācija, pēc vispārējiem baltiešu uzskatiem, neņemot vērā jaunākos plānus militārā tīklojuma izveidē ES valstu starpā, esot uzticamākais drošības faktors.

Iebildums, ka bijušo Padomju Republiku uzņemšana NATO radīšot nevajadzīgu spriedzi Rietumu un neaprēķināmās Krievijas attiecībās, Baltijā tiek atspēkots ar dažādiem argumentiem.

Polijas, Ungārijas un Čehijas Republikas iekļaušana NATO neradīja jaunus saspīlējumus attiecībās ar Krieviju, bet izpaudās kā reģionu stabilizēšanas faktors, tāpēc līdzīga notikumu gaita esot gaidāma pēc trīs Baltijas mazo valstu iesaistīšanas transatlantiskajā savienībā. Maskavai tas nozīmētu nostiprinātus kaimiņus un līdz ar to aprēķināmu reģionu Krievijas robežas garumā. NATO aizmugurē atrodoties, Igaunija, Latvija un Lietuva varētu atklātāk un konstruktīvāk runāt par savu attiecību izveidi ar lielo austrumu kaimiņu.

Šeit, bez šaubām, ir daudz domu, kas izteiktas vēlējuma formā. Turpretim Baltijas valstu nepieciešamība pēc drošības nav apšaubāma, it īpaši tāpēc, ka pagrimušās Padomju Savienības centrs Čečenijas kara dēļ vien būtībā iemieso pastāvīgu nemiera avotu. Cik lielā mērā bijušās Baltijas jūras telpas padomju republikas ir pārliecinātas par iesaistīšanos transatlantiskajās drošības struktūrās un cik lielā mērā tās tiecas kļūt par NATO partnerēm, to tās pierāda nepārprotami, piedaloties starptautiskajās miera uzturēšanas operācijās Bosnijā un Kosovā, kā arī savstarpējā militārā sadarbībā un nākotnē arī sadarbībā ar NATO jaunpienācēju Poliju.

Piemēram, Latvija savus karavīrus iesaistījusi miera uzturēšanas spēku operācijās Bosnijā, kuri tur rīkojas Dānijas virspavēlniecības pakļautībā. Kosovā līdzās ārstiem strādā arī militārie policisti, kuriem jādod savs ieguldījums situācijas uzlabošanā. Trīs Baltijas valstis savstarpēji izveidojušas bataljonu ar nosaukumu Baltbat , kam galvenokārt jāatbalsta ANO miera uzturēšanas funkcija. Izveidota arī kopīga vienība mīnu meklēšanas operācijām Baltron , kā arī Baltnet pretgaisa izlūkošanai ar kara flotes un aviācijas radio lokatoriem visās trijās Baltijas republikās. Turklāt Igaunijas pilsētā Tartu ir izveidota Baltijas Aizsardzības akadēmija ( Baltdefcol ), kur līdzās skandināvu pasniedzējiem strādā arī NATO virsnieki. Pie karaspēka izglītošanas pieder arī angļu valodas apmācība, kurai krievu valoda kā obligāta sarunvaloda Baltijā jāaizstāj uz visiem laikiem.

No padomju laikiem Baltijas republikās tikpat kā nekādi ieroči nav palikuši. Tāpēc jo lielāki ir centieni izveidot modernu pretgaisa un prettanku aizsardzības sistēmu arī tad, ja pašreizējais apdraudētības potenciāls tiek uzskatīts kā "minimāls", tā to formulējis kāds latviešu izcelsmes amerikāņu karaflotes virsnieks, kas tagad Rīgā strādā par aizsardzības ministra padomnieku. Latvija šajā gadā savus militāros izdevumus pirmo reizi palielinājusi par vienu trešo daļu, kas vienlaikus uzlabo karavīru un viņu ģimeņu dzīves apstākļus. Turklāt speciālisti no Amerikas, Anglijas, Zviedrijas un Norvēģijas latviešus atbalsta budžeta un personāla plānošanas jautājumos, kā arī militārās infrastruktūras izveidē. Nākamajos četros piecos gados Latvija karavīru skaitu aktīvajā karadienestā grib palielināt no 2500 līdz 5000 vīriem. Tāpēc rezervei pēc šī plānojuma jākļūst desmitreiz stiprākai. Rīgā skaidri zina, ka Igaunija un Lietuva veic līdzīgus pasākumus. Tas viss notiek kopīga mērķa dēļ. lai kādu dienu sevi pierādītu kā efektīvus un uzticamus NATO dalībniekus.

Verners Adams

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!