"Boriss Jeļcins dūmu aizsegā"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 99.12.25.

Jo vairāk prezidents runā par savu demisiju, jo mazāk gribas viņam ticēt.

Cik reižu jau pasaulei ir apliecināts, ka Krievijas prezidents Boriss Nikolajevičs Jeļcins ir visneaprēķināmākais un tai pašā laikā viskonsekventākais politiķis vismaz mūsu valstī. Jau cik reižu viņš ir pierādījis, ka no viņa var sagaidīt visnegaidītāko uzvedību un nekādā gadījumā nevar gaidīt iepriekš paredzamu, aprēķinātu uzvedību. Un tajā pašā laikā visas prezidenta domas un rīcību diktē tikai viens - griba pēc varas, tiekšanās pēc varas, tā kā ne Debeikas līdzekļi, ne Mironova antibiotikas un biostimulatori liek Borisam Nikolajevičam turpināt "dzīvot un pildīt savus pienākumus", bet tikai viens vienīgs pieradums un nepieciešamība pārvaldīt valsti.

Lai gan visu šā gada pirmo pusi politiskās elites uztrauca jautājums, ko Krievijas prezidents darīs ar savām varas pilnvarām 2000. gada vasarā, gada otrā puse un īpaši tā pēdējie divi mēneši pagājuši citos pārdzīvojumos. Šķiet, ka praktiski visi, kurus šobrīd uztrauc valsts un arī pašu politiskais liktenis, noticēja Borisam Jeļcinam - noticēja tikai viņa vārdiem! - un sāka nodarboties ar pretendentu iespēju pārskatīšanu. Gandrīz visi nolēma, ka visaugstākās tās ir tagadējam premjeram Vladimiram Putinam. Taču nav īpašas loģikas tādai ticībai prezidentam un Putinam.

Līdz šim viss ir noticis precīzi otrādāk - neviens neticēja tam, ko pēc 1991. gada Jeļcins apsolīja valstij. Līdz tā paša gada decembrim - līdz tam, kad ar mērķi sagrābt varu Krievijā Boriss Jeļcins sagrāva PSRS. Kaut arī līdz tam apsolīja nesagraut... Pēc tam Krievijas prezidents konsekventi pārkāpa gandrīz visus savus tautai dotos solījumus. Televīzijas kameru priekšā apsolīja nekad neatbrīvot labāko aizsardzības ministru, bet atbrīvoja. Apsolīja neatlaist parlamentu, bet atlaida. Apsolīja nekarot Čečenijā, bet pakaroja. Apsolīja iecelt Šumeiko par premjeru, bet neiecēla (paldies Dievam, protams, bet runa taču ir par principu!). Apsolīja arī starptautiskajai sabiedrībai šo to, taisnība, šeit izpildīšanas procents ir augstāks, tomēr šis tas nav izdarīts.

Atsevišķi jāaplūko jautājums par pēctečiem, ko Boriss Jeļcins ļoti mīl sev iecelt - bet neapskatīsim visas zināmās personas, tikai atgādināsim. Bez izņēmuma visi Krievijas valdību vadītāji pēc kārtas bijuši nosaukti par pēctečiem, daži pat vairākkārt. Pēcteču vidū bijis pat viens pirmais vicepremjers. Un kur viņi visi ir tagad? Pareizi! Valsts domē. Un bez jebkādas iespējas uz valsts galveno krēslu. Ir ļoti viegli iedomāties, ka rīt Borisam Jeļcinam liksies, ka tagadējā pēcteča politiskās ambīcijas sāk viņu personīgi apdraudēt, tātad personīgi Jeļcina gribu pēc varas, un demisija ir neizbēgama. Jo vairāk pēc veiksmīgas, pēc Jeļcinam tuvu aprindu domām, viņu veiktās (un tikai viņu, kā šķiet visiem šiem tuvajiem) vēlēšanu kampaņas un pēc vēl jo iespaidīgākas no otrā plāna maz zināma politiķa "izvirzīšanas" līdz līdera līmenim visādās reitingu tabulās. Kremlī var gribēt izmēģināt savas spējas vēl kādu reizi.

Teiksim, pirmā reizīte - uz premjeru Putinu ar mērķi viņu ievirzīt atpakaļ politiskajā Nebūtībā. Otro reizīti - uz tautu ar mērķi likt elektorātam lūgt Jeļcinu vai nu balotēties vēlreiz, vai arī palikt uz trešo termiņu bez balotēšanās. Kādā kvalitātē?

Pirmais variants atstāt Jeļcinu pie varas - pārcelt vēlēšanu laiku. Un, protams, karš Čečenijā nebūs tam iemesls (tauta un armija, šķiet, sāk vienkārši nogurt no asinīm, tāpēc karu pabeigs ievērojami agrāk), bet, teiksim, parasts Augstākās tiesas lēmums.

Otrs variants - īstenot laikā dažas sadaļas Baltkrievijas un Krievijas līgumā par savienotās valsts izveidošanu, kas paredz, ka Augstākās padomes priekšsēdētājs var būt vai nu viens no diviem prezidentiem, vai jebkura persona pēc abpusējas vienošanās. Šis variants nepiedāvā izvēles iespējas, bet kā pēc Līguma teksta, tā "pēc vienošanās" pilnvaras var piešķirt visievērojamākās, pat tādas, kādas savulaik bija Gorbačovam.

Trešais variants ir sarežģītāks, taču iespējams. Pēdējā laikā ievērojami uzlabojušās, ja ne Krievijas un Ukrainas starpvalstu attiecības, tad vismaz Jeļcina un Kučmas personīgās attiecības, kā arī Jeļcina un Karimova attiecības. Kas attiecas uz pārējiem NVS valstu prezidentiem, tad šķiet, ka neviens neiebildīs, ja janvāra sanāksmē Maskavā Sadraudzības statūtos ieviesīs izmaiņas, izveidos NVS priekšsēdētāja amatu ar daļējām pārstāvniecības funkcijām un tajā iecels pastāvīgo priekšsēdētāju visām sanāksmēm. Un tad redzēsim - pat ne visai veselais Boriss Jeļcins varēs izmantot savas neapšaubāmās līdera īpašības, starptautiskos sakarus un autoritāti, savas pilnīgi veselās pragmatiskās aprindas, lai pārvērstos par kādu augstāku personu, vismaz par vienu no prezidentiem, konkrēti – Krievijas.

Šodienas pārdomu ugunī eļļu pielēja, lai cik dīvaini arī tas nebūtu, prezidenta preses sekretārs Jakuškins, vakar paziņojot Jeļcina plānus nākamajam gadam. Pēc Dmitrija Dmitrijeviča vārdiem, tas ir krievu vadītāja nodoms laikā atstāt savu amatu un doties ceļojumā. Ha - ha - ha! Nevar iedomāties ceļojošu atvaļinātu Jeļcinu, un šķiet, ka šīs Jakuškina pasāžas autoram bija milzīga vēlēšanās uzjautrināt publiku un pilnībā visiem likt vilties mūsu prezidenta vārdos un ticēt tikai darbiem.

Alans Kasajevs