"Mīti par bagāto un pārtikušo Maskavu"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 99.12.17.

Pēc visiem galvenajiem rādītājiem galvaspilsētas iedzīvotāju dzīves apstākļi nav labāki, bet bieži arī sliktāki nekā vidēji Krievijā.

Maskavas vēlētājiem ir tiesības uzdot jautājumu, cik patiesībā ir efektīva Jurija Lužkova darbība savā amatā. Pirmajā mirklī šķiet, ka maskavieši dzīvo bagātāk par saviem tautiešiem citos rajonos. Piemēram, vidējā pensija Maskavā ir 500 rubļu, bet Ņižnijnovgorodā - 250. Taču Ņižņijnovgorodā patēriņa grozs ir 300 rubļu, bet Maskavā - 1500. Tā kā nav viss tik vienkārši un nepārprotami, un, novērtējot savu stāvokli, ierindas maskavietim ir vērts balstīties nevis uz absolūtiem, bet gan uz relatīviem rādītājiem pēc kritērija "potenciālās iespējas - reāli rezultāti". Un no šī redzes viedokļa mēs ieraudzīsim pārsteidzošu, nepierastu ainu.

Dzīves ilgums relatīvi laimīgajā Maskavā saīsinās straujāk nekā vidēji Krievijā. Pēc šī rādītāja Maskava ierindojas piektajā desmitniekā starp Krievijas reģioniem. Atgādināsim, ka dzīves ilgumu un iedzīvotāju veselības stāvokli par 50 % nosaka vispārējie sociālie faktori un par 13 % medicīniskās apkalpošanas kvalitāte.

Bet arī pēc relatīviem izdevumiem veselības aizsardzībai "bagātā" Maskava tikai stingri atbilst vidējam Viskrievijas līmenim (apmēram 15 % no budžeta izdevumiem). Tomēr tieši Maskavā ir koncentrēta lielākā daļa no speciāliem medicīnas uzņēmumiem, kuru ievērojama daļa ir dārgi komerciāli maksas centri. Tādējādi, rēķinot uz vidēju ierindas maskavieti, relatīvā nodrošināšana ar veselības aizsardzības pakalpojumiem ir pat zemāka nekā vidēji Krievijā.

Tomēr vēl sliktāks stāvoklis ir izglītībā. Izdevumi izglītībai Maskavā ir tikai 13 % no visiem budžeta izdevumiem, tajā pašā laikā vidēji Krievijā tie ir 21 % (vidējie dati par 1997. - 1998. gadu). Bet tas ir vidēji. Apgabalos, kur ir universitātes centri, izdevumi izglītībai sasniedz 25 % budžeta.

Visi ir pamanījuši maskaviešu augstos ienākumus. Patiešām - tie stingri turas apmēram tādā līmenī, kas pārsniedz 4 reizes vidējos Krievijas rādītājus. Tomēr arī iztikas minimums Maskavā ir augstāks, un ienākumu spektrs ir ievērojami lielāks, nekā Krievijā kopumā.

Paši nabadzīgākie Maskavā (20%) dod tikai 3,2 % no iedzīvotāju ienākumiem (Krievijā vidēji 5,3 %). Bet 20 % visbagātāko - 62 % ienākumu (vidēji Krievijā 46 %). Citiem vārdiem sakot, nabagie Maskavā ir relatīvi nabadzīgāki, bet bagātie - relatīvi bagātāki.

19 % Maskavas iedzīvotāju dzīvo aiz nabadzības robežas, un viņu ienākumi ir mazāki par iztikas minimumu, bet 3 % maskaviešu ienākumi ir mazāki nekā puse iztikas minimuma.

Kopumā Maskavas iedzīvotāju sociālā stāvokļa ainu nosaka tieši milzīgā nekā Viskrievijas visu rādītāju izkliede. Nabadzīgajam un vidējam Maskavas slānim ir pilnīgi vienaldzīgi visi šie "vidējie" labklājības rādītāji, kuriem nav nekāda sakara ar viņiem.

Nodrošinātība ar dzīvojamo platību maskaviešiem stingri atbilst vidējam Krievijas līmenim. Tā kā dati par maskaviešu labāku nodrošinātību ar dzīvokļiem ir mīts. Tomēr pastāv milzīga nevienlīdzība starp Maskavas iedzīvotāju ienākumiem. Maskavā koncentrējušos jauno krievu milzīgie dzīvokļi skaitās tai pašā līmenī kā dzīvojamās platības nodrošinājums ar komunāliem dzīvokļiem. Tāpēc reālais Maskavas iedzīvotāju nodrošinājums ar dzīvokļiem ir krietni zemāks par vidējo Krievijā.

Līdzīgi ir arī nodrošināšanā ar pārtikas produktiem. Turklāt ir pasliktinājušies absolūtie rādītāji. Pēc ANO datiem, maskaviešu nodrošinājums ar pārtiku ir divas reizes mazāks, nekā tas bija PSRS laikos.

Interesanti, cik pamatotas ir Maskavas mēra deklarācijas par krievu ražotāju. No 6 % Krievijas iedzīvotāju uz Maskavu attiecas tikai 4,5 % nodarbināto rūpniecībā. Visos "reformu" gados rūpniecības ražošanas krituma tempi Maskavā ir bijuši augstāki nekā visā Krievijā. Piemēram, 1996. gadā (šeit ņemti skaitļi par 1996. gadu kā tipiskāko periodā no 1991. līdz 1998. gadam) 30 % rūpniecības krituma pret 3 % vidēji Krievijā. Investīcijas pamatkapitālā (uz iekšzemes avotu rēķina) 1996. gadā bija tikai 13 % no Maskavas iekšzemes kopprodukta, kas ir zemāks par vidējiem rādītājiem Krievijā. Bet tas nav galvenais, galvenais ir tas, ka tikai 30 % no šīm investīcijām tika virzītas ražošanas sfērai (KF vidēji 60 %). Vai tā ir uzmanība pret dzimtenes ražotāju?

Maskavas mēra uzmanības demonstrēšana inženiertehniskajai un zinātnieku inteliģenci pašā pēdējā laikā arī nav balstīta uz Lužkova kunga iepriekšējo praksi. Ir pilsētas palīdzība zinātnei, bet tā ir trūcīga (kā piemēru nevarētu minēt izdevumus Cereteli vai Kristus Glābēja baznīcas radīšanai). Ja arī Maskavā zinātne izdzīvo, tad tikai pateicoties federālai varai. Var strīdēties, cik viņi ir dāsni, tomēr, kā zināms no matemātikas, ar nulli nevar dalīt. Un šajā gadījumā Lužkova "rūpes" par zinātni nevar salīdzināt ar federālo atbalstu zinātniskajām iestādēm, jo pilsēta diezgan vāji palīdz zinātnei.

Ko patiešām ir izdevies panākt Maskavas vadībai, - tas ir nodarbinātības pieaugums naftas ražošanas sfērā, kura saistīta ar mazo un vidējo biznesu. Maskava Lužkova valdīšanas laikā patiešām ir kļuvusi par tirgotāju pilsētu.

Maskava dod tikai 5 % no Krievijas rūpnieciskās ražošanas, bet mazumtirdzniecības apgrozījums Maskavā ir 25 %. Maskava taisa naudu, kamēr reģioni taisa produkciju.

Tajā pašā laikā nevar bez ierunām apliecināt, ka Lužkova politika ir labvēlīga mazā biznesa attīstībai. Tagadējā Maskavas vadība sāka veidoties vēl mēra Popova laikos. Bet, kā zināms, Popovs piekopa mazā ražošanas biznesa žņaugšanas politiku. Maskavas mazo uzņēmumu un individuālo ražotāju produkciju izspieda no plaša patēriņa tirgus ar zemas kvalitātes importu.

Tālab kritās nodarbinātība un cēlās cenas patēriņa tirgū. Pēc orientējošiem vērtējumiem, tika izputināti vairāki desmiti (daži avoti nosauc 200 tūkstošu) mazo ražotāju. Galvenokārt izputināšanu veicināja, nevis importa konkurence, bet Maskavas iestāžu ierēdņu patvaļa (birokrātiskais rekets) un mazā biznesa neaizsargātība no kriminālā reketa (būtībā iestāžu neizdarība).

Kāpēc tieši sīkie ražotāji neizturēja Lužkova sistēmu, kamēr svešas preces sīktirgotāji savairojās kā truši? Tāpēc, ka ražotājam tamlīdzīgos mežonīgos apstākļos ir grūtāk izdzīvot nekā tirgotājam. Tieši Lužkovs darīja visu, lai pārvērstu Maskavu par pārpircēju pilsētu, nevis ražotāju pilsētu.

Protams, var apgalvot, ka Maskavas mēra prakse ir radikāli mainījusies pēdējā gadā. Tomēr šie centieni pagaidām nespēj pārsvītrot Lužkova kunga darbību pēdējos desmit gados.

Ir zināma Lužkova koķetēšana ar nacionāli domājošām aprindām. Tomēr Maskavas vadības nacionālā politika, kaut arī tā demonstrē radikālismu, patiesībā nemaz nav tāda. Krievu Maskavā ir ap 70 % (Krievijā kopumā 82 %). Turklāt Maskavas jauno veiksminieku vidū krievu ir tikai 50 %. Apmēram tikpat daudz krievu ir Maskavas vadībā.

Pēc IeM datiem, vairāk nekā pusi Maskavas noziedzīgo grupējumu vada ieceļotāji no Kaukāza un no Vidusāzijas.

Legalizējusies etniskā mafija kontrolē pilsētas finanses un mazumtirdzniecību. Plaši pazīstami ir tieši "patriotiskās" preses piedāvātie dati par četrkārtēju cenu pieaugumu Maskavas tirgos azerbaidžāņu mafijas ietekmē. Krievu tirgotāji un ražotāji no apkārtējiem rajoniem apstājušies pie Maskavas robežām. Viņu produkciju vai nu ar varu par pazeminātām cenām pārpērk Kaukāza mafija, lai tālāk pārdotu par 3 - 4 reizes augstākām cenām, vai arī iznīcina. Ļoti radikālā cīņā ar kaukāziešiem televīzijas kameru priekšā Maskavas milicija nekādi to neaizkavē.

Tieši pret tamlīdzīgu praksi uzstājas apgabalu fermeri, organizējot akcijas, kurās atdod par velti savus produktus maskaviešiem.

Raksturojot Maskavas vadības visus galvenos sasniegumus, jāatzīmē, ka tie ir vairāk nekā pieticīgi. Ja ir tādas iespējas, kādas ir mēram, pat ja viņš rīkotos stingri saskaņā ar vidējiem Krievijas rādītājiem par reģionālās vadības efektivitāti, maskavieši dzīvotu ievērojami labāk.

Nikolajs Vladimirovs