"Pēc 30 gadiem — Norvēģijas naftas bums turpinās"

"Aftonbladet"

— 99.12.20.

Stāvangera. Kad "Phillips" pirms 30 gadiem pie Norvēģijas piekrastes atrada naftu, daži tālredzīgi politiķi nojauta, ka nākotnē ir gaidāms neliels piedzīvojums. Varbūt ne pārāk ilgstošs, tomēr pietiekami svarīgs, lai tajā ieguldītu līdzekļus. Ļoti lielā steigā Norvēģija nodrošināja savas tiesības uz naftu un līdz ar to uz milzīgu bagātību.

Kopš tā laika dažs labs ir prognozējis, ka šis piedzīvojums drīz beigsies, tomēr katru reizi šie pareģojumi ir izgāzušies un nafta no Norvēģijas kontinentālā šelfa ir plūdusi vēl lielākos daudzumos. No zemes dzīlēm ir iegūts aizvien vairāk un vairāk naftas un gāzes.

"Mūsu tēvzemē ir notikusi revolūcija, un mēs esam pierādījuši, ka mēs varam, ja vien gribam", teica bijušais enerģētikas ministrs Finns Kristensens.

Naftas akciju sabiedrība Phillips 1962. gadā pieprasīja atļauju jūras rajona izpētes darbiem pie Norvēģijas Ziemeļu jūras dienviddaļā. Gāzes atradne līdzās Groningenai Nīderlandē trīs gadus pirms tam bija modinājusi cerības, ka gāze un nafta varētu atrasties arī tālāk uz ziemeļiem.

Šis pieteikums izraisīja strauju norvēģu politiķu un ierēdņu rosību. 1963. gadā tika pieņemts likums, ka Norvēģijas kontinentālais šelfs pieder Norvēģijas valstij. Divus gadus vēlāk Norvēģija, Lielbritānija un Dānija noslēdza līgumu par šī šelfa sadalījumu.

"Tie bija pionieri, un viņi bija pietiekami tālredzīgi, noslēdzot šo līgumu", Kristensens norādīja.

Mēnesi pēc šelfa līguma parakstīšanas ar Dāniju un Lielbritāniju 1965. gadā sākās pirmā koncesijas kārta - tiem, kuri vēlējās izdarīt urbumus, lai meklētu naftu, vajadzēja pieprasīt atļauju. Pēc četriem gadiem Phillips varēja paziņot, ka ir uziets Ekofisk lauks.

Kopš šī brīža atļaujas tika izniegtas cita pēc citas. Šodien naftas ieguve ir atļauta gan Ziemeļjūrā un Ziemeļu ledus okeānā, gan Barenca jūrā.

"Norvēģu arodbiedrību darbinieki pieņēma izaicinājumu un izstrādāja risinājumus kopā ar mūsu pētniecības institūtiem. Neticami īsā laikā mēs bijām ļoti daudz ko paveikuši. Lai gan no sākuma vadība atradās ārzemju uzņēmumu rokās, norvēģu arodbiedrības drīz vien ieguva savas pozīcijas", Kristensens uzsvēra.

Viņš piebilda, ka tiem ārzemju uzņēmumiem, kas darbojās no paša sākuma, nebija gatavu risinājumu. Norvēģijas jūras rajoni bija tik sarežģīti un vētraini, ka ar šo uzņēmumu pieredzi bija par maz.

Kad sāka plūst nafta, politiķi arī nesnauda. Sākumā interese piedalīties drudžainajos naftas meklējumos bija samērā maza, bet kad kļuva skaidrs, ka jūras dibenā varētu atrasties milzīgas bagātības, palielinājās interese par lielākas valsts kontroles iedibināšanu. Naftas koncerns Statoil tika nodibināts 1972. gadā, kā arī tika likti pamati pilnīgi privātai un arī kopīpašumā esošai naftas akciju sabiedrībai.

Tagad, gadu tūkstošu mijā, varētu būt iespējama Statoil privatizācija. Hydro un Statoil jau ir aprijušas Saga.

Kristensens Statoil privatizācijā saskata gan priekšrocības, gan trūkumus. Piekritēji norāda, ka politiķi nav piemēroti būt par šādas akciju sabiedrības īpašniekiem. No otras puses, privāts Statoil varētu būt viegli ievainojams uzņēmums.

Norvēģija šobrīd ir otra lielākā jēlnaftas eksportētājvalsts. Šajos 30 gados norvēģu rūpniecība, kas piegādā naftas platformas un to aprīkojumu, ir sasniegusi ļoti augstu līmeni. Kaut arī naftas cenas ir zemas un tautsaimniecība pārdzīvo krīzi, šī piedzīvojuma beigas vēl nav redzamas, Kristensens teica.

"Tagad gan mums ir jābūt pietiekami tālredzīgiem, lai arī nākotnē būtu konkurētspējīgi."

Bodila K. Sandvīka