"Jaunais jautājums par varu"

"Die Zeit"

— 99.12. Nr.51.

Nobeigums. Sākums — iepriekšējā preses pārskatā

Šī attīstība attiecas ne tikai uz Trešo pasauli vien: arvien lielākais sociālais konformisms un sabiedrības pieaugošā sašķelšanās homogēnās grupās - to var novērot ASV - rāda, ka bagātās sabiedrības ir apdraudētas tāpat kā nabadzīgās. Mēs tuvojamies autoritārajam "neliberālās demokrātijas" modelim, par kuru runā Fareds Zakarija. Demokrātijas principi pārstāj būt par varas ierobežošanas politisko pamatu; notiek pretējais un tie - tautas suverenitātes vārdā - tiek izmantoti acīmredzami netolerantas varas attaisnošanai. Ja šāda attīstība apstiprināsies, tad tas būs nāvējoši demokrātijai. Tas galvenokārt sagrautu sabiedrisko telpu, to virtuālo sfēru, kurā noteiktas politiskās savienības par leģitīmām atzīst atšķirības.

Dažkārt dedzīgā reakcija uz "globalizāciju" atšķirību novēršanas un planētas ekscesīvas amerikanizācijas nozīmē rāda, ka var pastiprināties draudi demokrātijai, iespējams, pat izvērsties pret svešiniekiem naidīgā nacionālismā ar neparedzamām sekām.

Tātad mūsu brīvība netiek nodrošināta ne ar abstraktu piekrišanu pasaules sabiedrībai, ne arī ar nostalģisku atgriešanos pie arvien mazākām sabiedrības grupām. Lai dzīvotu, demokrātija ir jāsaista ar piederības noteiktai sabiedrībai politisko pieredzi un praktisko problēmu risinājumu apejoties ar varu. Ja mēs vēlamies, lai rīt eksistētu īsts "globalizācijas pilsonis", tad mums nekavējoties ir jārada "pakāpieni" starp indivīdu un globalitātes līmeni. Mums īpašās savienības ir jāatzīst par leģitīmām un vienlaicīgi jāorganizē to sasaiste ar plašākām savienībām, lai pasaule kļūtu par "savienību savienību". Bez tam mums no jauna ir jādefinē valdīšanas modalitātes un kā politiskās, tā arī ekonomiskās varas kontrole.

Taču mēs tikko kā sākam saprast šo izaicinājumu apmērus. Un mūsu atbildēm bez šaubām ir jābalstās uz Eiropas un vienlaicīgi arī Amerikas demokrātiskajām tradīcijām. Pateicoties Eiropas projektam, Eiropas trumpis ir tas, ka tā jau kopš piecdesmitajiem gadiem dzīvo pastāvīgā spriedzē starp suprancionālās integrācijas funkcionālo loģiku un vēsturiskajām saitēm ar nācijas ideju. Līdz ar to tā ātrāk par citiem piedzīvoja spriedzi, kāda piemīt globalizācijai. Mūsu domāšanā un institūcijās ir dziļi noenkurojusies arī pārliecība, ka lēmumam, lai tas būtu leģitīms, ir jāatspoguļo ne tikai kādas noteiktas kopienas griba, bet tas ir jāakceptē arī tās kaimiņiem. Tiktāl kompromisa kultūra ir daļa no Eiropas demokrātiskās kultūras. Tas izskaidro, kāpēc eiropiešiem ir vieglāk atbalstīt Apvienotās Nācijas, PTO vai SVF, globālās organizācijas, kurām ir jāsniedz iespēja sekmīgi izveidot savstarpējo atkarību visas pasaules mērogā. Mēs, eiropieši, esam sapratuši, ka mums pašiem ir jāierobežo sava nacionālā suverenitāte. Iespējams, ka tāpēc arī mums ir vieglāk kopējas izturēšanās pret globalizāciju vārdā globālā līmenī akceptēt Eiropas suverenitātes ierobežošanu. Turpretī amerikāņi, ņemot vērā viņu varu un pieredzi, arī turpmāk grib saglabāt savu vēsturisko izņēmuma stāvokli; viņi to uzskata par labāko metodi kā dot ieguldījumu pasaules progresā.

Proeiropeiskās sajūtas pavājināšanās norāda šī modeļa robežas, jo politika Eiropas vēsturiskās pieredzes centrā stāv stingrāk nekā ASV, jo nacionālās valstis Eiropā ir nacionālo identitāšu izveidošanās pamats, un tāpēc mums ir lielas grūtības iztēloties Eiropas Savienību, kas ir izveidota pēc cita modeļa nekā lielas nacionālās valstis. Vienlaicīgi palielinās mūsu neuzticēšanās nacionālajām birokrātijām un Eiropas politiskajiem spēkiem. Eiropas Savienībai tiek pārmests, ka tā vēl vairāk atņem pilsoņiem kontroles iespējas un vēl vairāk koncentrē varu, kamēr tai patiesībā ir jābūt decentralizētai.

Uz šo kritiku mums ir jāatbild ar stingrāku Eiropas federālisma definīciju. Tai ir jābūt vienkāršākai, un politikas priekšstatam ir jākļūst mazāk godkārīgam. Mūsu eiropeiskā "identitāte" nedrīkst būt nekas cits kā papildinoša identitāte, kas tiek pievienota mūsu nacionālajai identitātei. Eiropas Savienībai drīzāk ir jākļūst par regulēšanas un harmonizācijas vietu, nekā jaunu pārvaldes centru. Šodien, kad mēs veco viduslaiku sapni par "labo varu" vairāk vai mazāk esam atstājuši aiz sevis, mēs nedrīkstam to atkal izgudrot no jauna Eiropas līmenī. Eiropas varas izveidošana nav pašmērķis. Tā eiropiešiem ir līdzeklis kā piedalīties pasaules koleģiālajā vadībā un vairāk kontrolēt savu kolektīvo izveicību. Eiropa nav varas projekts, bet demokrātija.

Šajā ziņā pareizi reaģēt uz globalizācijas procesu var palīdzēt amerikāņu demokrātijas tradīcijas. Amerika šodien ir politiskā lielvara. Taču tās vēsturiskajā pieredzē īpašs ir tas, ka politiskās diskusijas Amerikas dzīvē ieņem ierobežotu vietu. Tas ir izskaidrojams ne tikai ar to, ka izteiktāka ir privātā sfēra, bet arī ar to, ka liels kopienu skaits atzīst sabiedriskās intereses, ko uzsver arī Aleksis de Tokvils. Tā vietā, lai monopolistiski pārstāvētu kopējo labumu, politiskās institūcijas konkurē ar visiem iespējamajiem dalībniekiem; bez politiķiem sociālo noteikumu izstrādāšanā piedalās pat uzņēmumi. Šāda fleksibilitāte sader ar globalizāciju. Protams, ka teritoriāli nostiprinātas politiskās institūcijas ir nepieciešamas, lai organizētu sabiedrisko telpu. Taču tās nekad nekļūs pietiekami elastīgas, lai ne tik teritoriālā pasaulē pavadītu un efektīvi kontrolētu jaunās varas formas. Tām ir jāgatavojas konkurencei un tā jāakceptē. Globalizācijas laikmetā labākā demokrātiskā stratēģija pastāv nevis "labās varas" kā cilvēciskās sabiedrības izpausmes ar skaidri definētām robežām vai arī utopiskas pasaules savienības ierīkošanā. Tā daudz vairāk pastāv sistemātiskā varas dalīšanā ar mērķi to ierobežot. Ja tā būs, ka nacionālā valsts vairs nebūs demokrātiskā procesa pamats un globalizācija radīs ne tikai jaunas kontinentālās valstis, bet kopumā izmainīs varas būtību, tad līdz ar cilvēku kopienu daudzveidību vajadzēs atzīt arī noregulētu savstarpējo izturēšanos. Demokrātijas nostiprināšanai būs nepieciešams akceptēt jaunu, īpašāku savienību leģitimitāti - ne tikai politiskas dabas vien, bet arī reģionālās un nevalstsikās apvienības -, kā arī aizkavēt to norobežošanos. Tas nozīmē izdzēst robežas, organizēt daudzveidīgu piederību, kā arī izmainīt līdzsvaru starp tradicionālajām politiskajām institūcijām, starp sabiedriskajām organizācijām un privātajām organizācijām. Jaunajās savienībās ir jāatrod atbilde uz nepieciešamību pie kaut kā piederēt, kas eksistē katrā cilvēkā un ko politiskās institūcijas vairs nespēj pietiekamā mērā nodrošināt. Citādi vairs nebūs iespējams nodrošināt demokrātiju pasaulē, ko vairs ilgāk nevar pārvaldīt pēc teritoriālās loģikas.

Žans Mari Gueno