"Makss van der Stūls"

"NRC Handelsblad"

— 99.12.24.

Laikraksts, atzīmējot Nobela Miera prēmijas simtgadi, publicē rakstu sēriju "Kurš nav saņēmis Nobela Miera prēmiju, un kurš to ir saņēmis (taču nav pelnījis)?", kur samērots prēmijas prestižs un mūžīgās diskusijas par tās (ne)objektivitāti.

Atsevišķi raksti stāsta par laureātiem - ANO miera uzturēšanas spēkiem 1988. gadā, ASV prezidentiem Vudro Vilsonu un Teodoru Rūzveltu, bīskapu Belo un Ramosu Hortu no Austrumtimoras u.c., kas atzinību saņēmuši nepelnīti vai pāragri, vai arī aizēnojuši citus, nozīmīgākus kandidātus. To vidū, kuri šo augstāko politisko pagodinājumu būtu pelnījuši (un daži pat tikuši nominēti), taču kurus Nobela komiteja tomēr nav atzinusi par pietiekami cienīgiem, minēti Mahatma Gandijs, zviedru diplomāts Rauls Valenbergs, Eiropas integrācijas pamatlicējs Žans Monē, kā arī EDSO augstais komisārs mazākumtautību jautājumos Makss van der Stūls. Pēdējo Nobela Miera prēmijai 1999. gadā izvirzīja Nīderlandes valdība.

Pasaki man, kas ir tavi ienaidnieki, un es pateikšu, kas esi tu pats. Šo vecvecā sakāmvārda variantu vislabāk var attiecināt uz Maksi van der Stūlu. EDSO augstā komisāra darbību un mērķus vislabāk ilustrē nevis viņa draugu, bet gan ienaidnieku indīgās publiskās piezīmes. Darbs, kura uzdevums nav pārtraukt karus, bet gan novērst tos. Pirmais ir gana iespaidīgāks nekā otrais. Par pirmo piešķir Nobela prēmijas, taču par otro - ne.

Van der Stūls ir nenogurdināms un stingrs, bet arī godīgs un nelokāms, viņa augums, šķiet, balstās uz vienas dzelzs stieples. Viņš gadiem ceļo starp Tallinu un Tirānu, un Taškentu, lai risinātu vai arī novērstu etnisko un reliģisko minoritāšu problēmas. Tas ir nepateicīgs darbs, jo vienmēr un visur ir grūti pārliecināt valdošo vairākumu par to, ka pret nemīlēto un pat ienīsto mazākumu nepieciešams izturēties pa jaunam, - demokrātiski un toleranti. Un šo pieeju nostiprināt nacionālajā likumdošanā. Šis darbs notiek klusumā, jo neviens, izņemot vietējos žirinovskus, kas meklē publicitāti, nav ieinteresēts klaigāt par minoritāšu problēmām.

Bukarestes spoka preventīvā diplomātija nav izmērāma. Ir vienkārši izmērīt to personību nopelnus, kas izbeiguši karu vai piedāvājuši krīzes risinājumus. Taču neviens nevar pateikt, cik incidentu, nekārtību, pogromu vai pat karu Van der Stūls ir aizkavējis, cik krīžu viņš apvārdojis un cik dzīvību izglābis. Taču tas, ka potenciāli eksplozīvas minoritāšu problēmas tādās valstīs kā Igaunija, Latvija, Rumānija, Bulgārija, Slovākija, Maķedonija, Kazahstāna, Moldova un Ukraina ir izdevies iegrožot, lielā mērā un nešaubīgi ir viņa nopelns. Vairāk nekā pietiekams iemesls, lai piešķirtu šā gada Nobela Miera prēmiju.

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS