"Latvijas Vēstneša" speciālkorespondenta Jāņa Ūdra vērojumi Norvēģijas Karalistē

Kuri bijuši paši zīmīgākie vērojumi aizvadāmā gadsimta, Norvēģijas un Latvijas attiecību kontekstā? Skolēni pie Ibsena pieminekļa? Milzīgā, mūzikas draugu piepildītā Grīga koncertzāle Bergenē? Izjūtas ģeniālā Gustava Vigelana skulptūru parkā Oslo? Atmiņas par bērnībā lasītajiem "Kon–Tiki " drosminieku piedzīvojumiem, tagad Tūra Heijerdāla muzejā leģendāro plostu skatot? Dziļu iespaidu atstāja norvēģu pašapziņa un dziļais patriotisms. Spilgtu liecību par to sniedz gan norvēģu pretestības kustības muzejs, gan ikviena norvēģa cieņa pret savu armiju un valsts līdzdalību NATO. Daudz varētu rakstīt arī par Norvēģu augsto dzīves līmeni, ko iebraucējs gan izjūt galvenokārt dārgo cenu veidā.

Izvēle apstājās pie divām cieši ar Latviju saistītām tikšanās reizēm.

Latvju dainas Ibsena zemē

"Jums ar viņu noteikti jāsatiekas," piekodināja Norvēģijas Ārlietu ministrijas ierēdnis, kuram bija uzticēta "Latvijas Vēstneša" līdzstrādnieka programmas koordinācija Oslo un Bergenē. "Erlins Kitelsens tulko latvju dainas norvēģiski, un Latvijas žurnālistam noteikti būs daudz kas ar viņu pārrunājams."

Arī mani pašu šāda iespēja vilināja. Jo ciešāku manu vēlēšanos sastapt dainu atdzejotāju vērta atklājums, ka literāts dzīvo gandrīz līdzās manai viesnīcai, pašā Oslo centrā, pie parlamenta. Taču tālrunī skanēja automātiskais atbildētājs, solot, ka namatēvs, kolīdz atgriezīsies, man piezvanīs. Ritēja dienas, bet atbildes zvans tā arī neatskanēja. Jau nospriedu, ka īpašiem gadījumiem līdzņemtā "Melnā balzama" krūka radīs citu adresātu. Taču, kad sava Norvēģijas apmeklējuma otrajā pusē ierados lielākajā rietumpiekrastes pilsētā Bergenē, jau pēc pusstundas manā viesnīcas istabā iezvanījās tālrunis. Erlins Kitelsens, tieši tolaik viesojoties Bergenē ar literāriem priekšlasījumiem, pats bija mani sameklējis un gaidīja viesnīcas vestibilā.

Piecdesmit trīs gadus vecais Erlins Kitelsens Norvēģijā ir visai populārs. Izdevis divus desmitus dzejoļu un prozas grāmatu, pazīstams arī kā dramaturgs. Plecīgais Erlins šķiet ļoti atbilstošs trafaretajam apzīmējumam "īsts vikingu pēctecis". Viņš daudz ceļo pa valsti, uzstājoties te vienā, te otrā pilsētā. Vada arī dzejas skolu Bergenē, un arī pie manis viņš bija atnācis no viena šāda vakara divu pievilcīgu sava talanta cienītāju pavadībā. Tā nu mūsu sarunai par dainām, Latviju un Norvēģiju visu vakaru uzmanīgi, ne reizi neiejaucoties, sekoja divas jaunas bohēmiski tērpušās būtnes.

Latviešu valodu Erlins neprot un angliski runā ar stipru norvēģu akcentu. Saviem atdzejojumiem izmanto galvenokārt Jura Kronberga dainu tulkojumus zviedru valodā, kā arī vairāku citu latviešu angliski vai norvēģiski sagatavotos parindeņus.

"Kā jūs, norvēģis, izprotat latviešu dainas?" pavaicāju.

"Sākumā gāja ļoti grūti," Erlins atzinās. "Dainas nebūt nav tik vienkāršas, kā varētu likties. Man vajadzēja krietni piepūlēties, līdz beidzot sapratu un pēc tam arī izjutu parindeņos pausto jēgu. Taču pēc tam radās sajūta, ka esmu dainās iegājis iekšā, un tās sāka ar mani runāt norvēģiski. Manuprāt, dainas nav ne optimistiskas, ne pesimistiskas. Tajās ir liela enerģija. Dainas cilvēku mudina darboties, iet cilvēkos. Dažādās dainās var būt izteiktas ļoti dažādas domas. Formāli šīs domas var būt priecīgas vai bēdīgas. Taču visām dainām kopīgs ir dinamisms, kas cilvēku it kā atmodina pasaulei. "Dainas lasot, var skaidri sajust, ka tās ir kolektīvas domas. Taču tas nebūt nav kolektīvs stāsts. Uz dainās paustajām domām katram indivīdam jāatbild ar savu vienreizējo, neatkārtojamo personību. Dainas — tā ir tautas kopīgā enerģija, uz ko katram indivīdam jāatsaucas ar savu enerģiju. Ņemot un vienlaikus arī dodot. Vairojot šo kopējo enerģiju. Es zinu, ka ir ļoti daudz dainu, pusotrs miljons. Katram latvietim sava. Dainas nav domātas masām. Bet tās nav arī domātas īpaši izredzētajiem. Dainas ir gan kolektīvs, gan arī individuāls fenomens. Būtībā ikviens var kļūt par šī fenomena līdzveidotāju, radot pats savu dainu."

Erlins Kitelsens līdz šim atdzejojis apmēram trīs simtus dainu. Pats viņš uzskata, ka tas nav daudz. Vien sākums, un dainu atdzejošana ir tikai viena no viņa daudzveidīgās literārās darbības šķautnēm. "Diemžēl, pašam nepārvaldot latviešu valodu, man darbs ar dainu atdzejojumiem ir daudz grūtāks," mazliet skumji teica norvēģu dzejnieks. "Es gribu sadarboties ar vēl vienu vai vairākiem latviešu un norvēģu valodas speciālistiem, kas varētu parindeņu līmenī iztulkot lielāku daudzumu dainu un plašāk iepazīstināt norvēģus ar šo unikālo kultūras mantojumu. Dainu ir tik daudz, ka ar tām varētu strādāt visu mūžu, un arī tad būtu atdzejota tikai daļa."

Sarunai tālāk ritot, staltā norvēģa vārdos pavīdēja arī tāda kā rezignācija. Dainu tematikā, pēc Erlina domām, dominējot dabas motīvi, un dainām trūkstot episkuma. Tās stāstot galvenokārt par latviešu skaistuma izpratni, taču dainas esot grūti iedomājamas mūsdienu dinamiskajā dzīvē. Savā būtībā dainas viņam liekoties sastingušas, tādi miniatūri latviskās mentalitātes un dabas izjūtu fiksējumi.

Negribēdams šim viedoklim piekrist, atsaucos uz Vairas Vīķes-Freibergas salīdzinājumu, ko man vēl astoņdesmito gadu nogalē laimējās dzirdēt toreizējās Monreālas universitātes profesores priekšlasījumā Latvijas Zinātņu akadēmijā: dainas ir kā multiplikācijas filma. Katra četrrinde — kā miniatūra glezniņa. Animācijas filma, gluži kā Krišjāņa Barona dainu skapis, sastāv no tūkstošiem šādu ainiņu. Kopā skatītas, tās, gluži kā bildītes zīmētā filmā, sāk kustēties, rādot latviešu tautas dzīvi visā daudzveidībā, visā mūsu sarežģītajā vēsturē. Šī unikālā īpašība ļauj dainas pielīdzināt norvēģu un islandiešu sāgām vai citu tautu episkajiem darbiem, kas ar savu monumentalitāti iegājuši pasaules kultūras vēsturē.

Erlins Kitelsens izrādījās arī ļoti uzmanīgs klausītājs. Īpaši viņu ieinteresēja dainu saistība ar latviešu tautas likteņgriežiem, mums izraujoties no padomju impērijas. Pastāstīju par vērienīgo Krišjāņa Barona 150 gadu jubilejas atzīmēšanu astoņdesmito gadu vidū, kas līdzīgi Dziesmu svētkiem vienoja tautu kopīgā latvietības izjūtā un pārliecībā par savām vēsturiskajām tiesībām — būt atkal brīviem starp brīvām tautām. Pastāstīju, kā dainu alegorijas mums, žurnālistiem, ļāva pārvarēt komunistiskās cenzūras ierobežojumus. Kā dainu motīvi latviešus vienoja cīņā pret postošo Daugavpils spēkstacijas projektu. Uzvara šajā cīņā līdz ar nācijas spēka apjautu bija Atmodas un dziesmotās revolūcijas priekšvēstnese.

Erlins Kitelsens uzmanīgi klausījās. Tad mulsi noteica, ka viņam vēl neesot iznācis saskarties ar tik aktuālām dainām.

Palūdzu norunāt kādu viņa rīcībā nonākušu parindeni, un sarunas biedrs, brīdi padomājis, sāka angliski skaitīt: "Sorrow my big sorrow,/I didn’t think about sorrow..." ("Bēdu manu lielu bēdu/ Es par bēdu nebēdāju" ... – angļu val. ).

"Un tu vēl saki, ka neesi sastapies ar mūsdienīgi aktuālām dainām!" es pārsteigts iesaucos un pastāstīju par epizodi festivālā "Liepājas dzintars" vienā no dramatiskākajiem Atmodas posmiem, kad bijām jau metuši izaicinājumu impērijai, bet cīņas iznākums vēl nebija zināms. Ieva Akurātere dziedāja tikko kā pāri okeānam pārvesto trimdas latviešu dziesmu: "Palīdzi, Dievs, palīdzi, Dievs /Visai latviešu tautai! /Saved to mājās pie Daugavas krastiem / Saved to mājās..." Pēkšņi dziedātājas balss aizlūza, un pāri vaigiem sāka ritēt asaras. Ieva vainīgi pasmaidīja un mēģināja atsākt dziesmu, taču balsi žņaudza dziļā sāpe. Klausītāji, uz mirkli sastinguši, sāka uzmundrinoši aplaudēt, bet māksliniece, notraukusi asaras, spītīgi atmeta galvu, cirta pirkstus pa ģitāras stīgām un skaņi iedziedājās: "Bēdu manu lielu bēdu, /Es par bēdu nebēdāju. /Liku bēdu zem akmeņa, /Pāri gāju dziedādam"...

Norvēģu dzejnieks uz mirkli iegrima pārdomās, kā cenšoties iztēloties šos brīžus. "Jā, es atceros šo jūsu tautas noskaņojumu. Pirmoreiz Latvijā es biju 1989. gada novembrī. Latviešu vienotība un gaisā virmojošā brīvības alku gaisotne uz mani atstāja ļoti dziļu iespaidu. Tad es pirmo reizi sastapos ar Knutu Skujenieku un uzzināju, ka viņš par savu pārliecību dabūjis iepazīt gulaga arhipelāgu. Tagad es Latviju apciemoju vismaz pāris reizes gadā un allaž pārliecinos par jūsu zemes straujo progresu. Rīga kļūst aizvien skaistāka, turklāt nezaudējot neko no sava unikālā senatnīguma. Taču latviešos vairs nav jūtams tas emocionālais pacēlums, kāds bija pirms desmit gadiem. Protams, visciešākās saiknes man ir ar latviešu dzejniekiem. Knuts Skujenieks mani uzaicināja atdzejot dainas, lai ar tām varētu iepazīties arī norvēģi. Dziļi viņu cienot, piekritu, un šis darbs man, kā redzi, sniedz aizvien jaunas atklāsmes. Ļoti spēcīga personība latviešu literatūrā ir Vizma Belševica. Zinu, ka arī viņu vajāja komunistiskais režīms, ka viņas ģimenē notikusi liela traģēdija. Jums, latviešiem, ir daudz spilgtu personību. Iespējams, tāpēc, ka jūsu tautai ir dainu dzīvinošais spēks. Diemžēl ilgus gadus mums Norvēģijā par Latviju un arī pārējām Baltijas valstīm nebija nekādas informācijas. Daudzi domāja, ka Baltijas jūras dienvidu krastā ir Krievija. Tikai tagad, kad esat atgriezušies brīvajā pasaulē, mēs redzam, kādas bagātības mums bijušas apslēptas. Ceru, ka arī es ar saviem dainu atdzejojumiem sekmēju šī trūkuma kompensēšanu. Tagad Baltijas jūras valstis vieno cieša intelektuālā sadarbība. Te vienā, te otrā zemē notiek literātu semināri. Arī pats vairākos esmu piedalījies. Taču kopumā Norvēģija tomēr atrodas mazliet sāņus no šī procesa, jo mūsu valsts tomēr nav pie Baltijas jūras. Kaut esam ģeogrāfiski tuvas valstis. Un jo tuvākas — mentāli — ir mūsu tautas. Mēs taču visi esam ziemeļnieki," sarunas beigās teica norvēģu dzejnieks, spēcīgi paspiežot man roku. "Jūs, latvieši, esat garīgi bagāta tauta. Jūs esat pelnījuši, lai beidzot būtu laimīgi. Vismaz nākamajā gadu simtenī. Šis aizvadāmais gadsimts jums bijis grūts, bet arī cildens."

Turpmāk vē

Latvju dainu atdzejotājs Norvēģijā Erlins Kitelsens