Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Par līdzekļiem valsts kasē. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 23.12.1999., Nr. 436/439 (1896/1899) https://vestnesis.lv/ta/id/15117

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par Makao atkalapvienošanos ar Ķīnas Tautas Republiku

Vēl šajā numurā

23.12.1999., Nr. 436/439 (1896/1899)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Par līdzekļiem valsts kasē

Kaspars Āboliņš, Valsts kases Riska vadības departamenta direktors, — "Latvijas Vēstnesim"

Cik liels pašlaik ir Latvijas ārējais valsts parāds?

— Pēdējais datu kopsavilkums ir 30. novembrī. Šajā datumā valsts ārējais parāds bija 366 800 000 latu. Kopējais (ārējais un iekšējais) valsts parāds ir lielāks — 515 800 000 latu. Salīdzinot ar iekšzemes kopproduktu (IKP), apmēram 13 procenti. Vai tas ir mazs vai liels? Vērtējot starptautiskā līmenī, tas ir mazs parāds. Piemēram, Īrijai pirms dažiem gadiem valsts parāds bija lielāks nekā 100 procenti no IKP, arī Zviedrijai ir kas līdzīgs. Māstrihtas līgums nosaka, ka optimālais pieļaujamais valsts parāda līmenis ir 60 procenti. Taču jāņem vērā arī tas, ka Latvija aizņemties sākusi relatīvi nesen, tikai 1992. gadā, un ka mūsu valstī nav tik stabilas ekonomikas, lai šo parādu varētu samazināt, kā to izdarīja Īrija. Pamazām, bet diezgan stabili valsts parāda līmenis Latvijai palielinās. Tiesa, pašlaik ir īstenoti daudzi investīciju projekti, kur nauda sāk nākt atpakaļ. Daļa no valsts aizņēmumiem ir aizdoti tālāk kādām uzņēmējsabiedrībām vai pašvaldībām investīciju projektu realizēšanai. Tādēļ ir tāds termins kā valsts "tīrais" parāds (no kopīgā parāda tiek atņemti tālākaizdevumi), kurš pašlaik Latvijai ir šāds: tīrais ārējais parāds — aptuveni 175 miljoni latu, tīrais iekšējais — 35 miljoni latu, kopā sanāk apmēram 210 miljoni latu "tīrā parāda". Ja tas paliek pašreizējā līmenī, tad nav slikts rādītājs.

Kā Latvija tika pie valsts parāda?

— Valsts ārējais parāds Latvijas Republikai sāka veidoties 1992. gadā, kad valsts kļuva neatkarīga un sāka pati veidot savu finansu sistēmu. Nekādas pārmantojamības no bijušās PSRS ārējā parāda Latvijai kā valstij, sabrūkot sociālistiskajai sistēmai, nebija. Ārējais parāds radās tādēļ, ka bija jārealizē investīciju projekti, kas prasīja diezgan lielus līdzekļus, kuru tajā brīdī nebija ne valsts budžetā, nedz bija arī iespējams šos līdzekļus aizņemties iekšējā finansu un kapitāla tirgū. Šajos projektos tika piesaistīts daudz ārvalstu konsultantu, kas bija ļoti būtiski, jo tajā laikā bija nepieciešama pieredze projektu izstrādē un realizēšanā. Līdztekus aizdevumiem varēja piesaistīt arī ārvalstu dāvinājumus, un šāda prakse Latvijā ir vēl arī šobrīd. Piemēram, ļoti daudziem Pasaules bankas aizdevumiem ir piesaistīti dāvinājumi.

Vai 1992. gadā Latvijai bija pietiekama pieredze attiecībā uz aizņēmumiem ārvalstīs?

— Protams, pieredze veidojas tikai ar laiku un jaunai valstij tās vienkārši nevar būt. Ja runājam par 1992. gadu, tad vēl nebija izstrādāta tāda Valsts investīciju programma kā tagad, kas nodrošina ārējo aizņēmumu plānošanu. Taču pirmsākumos aizņemšanās ārvalstīs pārsvarā bija saistīta tieši ar investīcijām. Daļa šo aizņēmumu tika novirzīti Latvijas Nacionālajai operai, jo valsts budžetā tajā laikā nebija tik lielu ieņēmumu, lai veiktu kapitālieguldījumus Operas rekonstrukcijā. Taču šā aizdevuma atmaksāšanu veic valsts, nevis pati Opera.

— Vai tas, ka valsts sākotnēji garantēja gandrīz vai visu aizdevumu atmaksāšanu, arī nebija sava veida nezināšana?

— Manuprāt, viena no šādām kļūdām bija slavenie G—24 kredīti — valsts aizņēmās, un šī nauda caur Latvijas Banku un dažādām komercbankām tika sadalīta sīkiem uzņēmumiem, kuru biznesa plāni ne vienmēr bija reāli. Varbūt te bija tā kļūda. Taču princips teorētiski bija pareizs.

Ja vērtējam Latvijas ārējo parādu un salīdzinām kaut vai, piemēram, ar Lietuvu, tad Latvijas budžetam parādu nasta ir vieglāka. Ja valstij ir iespēja aizņemties, turklāt ilgtermiņa resursus, tas nav nekas slikts. Kādēļ tieši ārzemēs? Tādēļ, ka iekšējā finansu un kapitāla tirgū nav šādas iespējas gūt ilgtermiņa aizņēmumu, bet Pasaules banka (PB), piemēram, izsniedz kredītus pat uz 17 gadiem. Šajā laikā lielos un realizētos investīciju projektos ieguldītie līdzekļi daļēji jau sāk atmaksāties un nav sarežģījumu ar parāda atdošanu. Tā ka nav pamata apgalvot, ka ārējā parāda veidošana ir kļūda.

Kļūda bija atsevišķos gadījumos, piemēram, ar G—24 līdzekļu sadali tepat Latvijā, bet arī šeit sākotnēji bija nodrošinājums — komercbanku garantijas. Kā zināms, daļa no šīm komercbankām bankrotēja un attiecīgais parāda smagums bija jāuzņemas valstij. Tādēļ pašlaik, lai valstij neradītu zaudējumus, ļoti rūpīgi tiek pētīts, kam aizdot, kuriem kredītiem būs un kuriem nebūs valsts garantijas.

Kas izvērtē šo valsts garantiju došanu vai nedošanu?

— Pirmais ir Valsts investīciju programma (VIP), ko veido Ekonomikas ministrija kopā ar nozaru ministrijām un pašpārvaldēm, atlasot un analizējot valstiski svarīgus projektus. Pirms tiek sastādīts ikgadējais projekts likumam "Par valsts budžetu", VIP un visi pavadošie dokumenti par projektiem un kredīta ņēmējiem tiek iesniegti Finansu ministrijā un Valsts kasē, kur tiek izvērtēts, vai attiecīgos galvojumus paredzēt likumprojektā. Pirms konkrētā valsts galvojuma izsniegšanas, tiek izanalizēti kredītņēmēja finansu rādītāji un noteikti riska procenti, kuri tiek uzkrāti rezerves fondā. Un tikai pēc šādas rūpīgas analīzes valsts dod savu galvojumu kādam aizņēmumam.

Cik ilgi Valsts kase seko katram aizdevumam?

— Līdz šis parāds tiek atdots. Taču, runājot par parāda izsniegšanu, jānodala divas lietas — tālākaizdevums un galvojuma garantijas. Tālākaizdevums valstij ir tad, kad Finansu ministrija (Valsts kase) aizņemas finansu līdzekļus, un tālāk šī nauda tiek aizdota uzņēmumam projekta realizēšanai uz konkrētu laiku. Otrs gadījums ir valsts galvojumi, kas likumā "Par budžetu" ir atsevišķs pielikums, kurā minēti konkrētie kredīta ņēmēji ar konkrētiem projektiem un galvojuma summām. Taču šajā gadījumā kredītattiecības nav ar Valsts kasi, bet ar konkrēto aizdevēju, kam valsts ir devusi savu galvojumu. Pirmajā gadījumā visa naudas plūsma iet caur Valsts kasi, otrajā caur Valsts kasi iet nevis nauda, bet visa informācija. Bet abos gadījumos kredītņēmējam Valsts kasē jāiesniedz auditorslēdziens par uzņēmuma finansiālo stāvokli, gada pārskati un auditorslēdzieni par kredīta mērķtiecīgu izlietojumu.

Sastādot nākamā gada budžetu, Valsts kasei ir jāzina, kuri tālākaizdevumi būs riskantie, kas varētu prasīt papildu izdevumus, ko paredzēt valsts budžetā.

Kā izvērtējat, kuriem uzņēmumiem var dot valsts galvotu kredītu vai galvojumu un kuriem ne?

— Tā ir Ekonomikas ministrijas kompetence, veidojot VIP. Valsts kase šajā procesā iesaistās tikai no finansu viedokļa.

Kā tiek noteikts termiņš, uz cik ilgu laiku Latvijas Republika naudu aizņemas?

— Katram aizdevējam ir savi nosacījumi par kredīta atdošanas termiņiem — īsa, vidēja vai ilga termiņa (līdz pat 17 gadiem), kā arī par kredītprocentiem — vai tie ir fiksētie vai mainīgie. Aizdevēji piedāvā standarta risinājumus, kā arī atkarībā no konkrētā projekta vajadzībām. Taču Latvijai ir izstrādāta valsts parāda vadības stratēģija, kurā noteikti galvenie principi. Agrāk Latvija pārsvarā ņēma kredītus ar mainīgām kredītprocentu likmēm, taču pašlaik mērķis ir palielināt fiksētās kredītprocentu likmes daļu — tas nodrošina stabilitāti kredīta apkalpošanā. Mainīgās likmes gadījumā tie skaitļi, kas paredzēti valsts budžetā, var izrādīties neprecīzi. Piebildīšu, ka ārvalstu kredītiem kredītprocentu maksājumi jāveic ārvalstu valūtā.

Kādēļ fiksētais kredītprocents ir labāks nekā mainīgais?

— Ir nenoliedzami vieglāk plānot, tiek izslēgti papildu izdevumi parāda apkalpošanai gadījumā, ja procentu likmes kāpj. Mūsu funkcija ir šādu risku maksimāli izslēgt. Tiesa, tādējādi tiek izslēgts potenciālais ieguvums, ja likme gadījumā krīt. Bet tā jau būtu sava veida spekulācija, ar ko valsts nenodarbojas un kas nav mūsu uzdevums. Mūsu uzdevums ir izslēgt zaudējumus.

Kas notiek ar riskantajiem kredītiem?

— Diemžēl ir riskantie valsts galvotie kredīti un riskantie tālākaizdevumi — uzņēmums balansē uz izdzīvošanas robežas, un ir iespējams, ka Valsts kase nesaņems naudu atpakaļ vai arī tai būs jāsedz galvotā summa. Sastādot likumu par budžetu, mums paskaidrojumu daļā ir šie riskantie kredīti jāmin. Taču riskanto kredītu "īpašniekus" mēs publiskojam ļoti nelabprāt — lai uzņēmumam neradītu partneru skaita samazināšanos un apgrozījuma krišanos un lai uzņēmums varētu savas kredītsaistības veikt, nevis paātrinātā tempā bankrotēt.

Cik ilgā laikā Latvijai jānokārto pašreizējā parāda saistības?

— Maksimālais termiņš ir līdz 2022. gadam. Liela daļa kredītsaistību jābeidz 2000. gadā — Latvijai jāatmaksā nepilna trešā daļa kopējā parāda. Jāņem vērā tas, ka Latvijas iekšējais parāds ir pārsvarā īstermiņa — gada vai divu ietvaros. Ir doma valsts iekšējo parādu pagarināt, proti, izlaist ilgāka termiņa valsts iekšējā aizņēmuma parādzīmes. Šīs parādzīmes acīmredzot pagaidām tiks dzēstas, tās pārfinansējot — emitējot jaunas.

Nākamais gads, kad Latvijai jāatdod liela parāda summa, ir 2004. gads — 31 procents no kopējā parāda. Tas lielā mērā saistīts ar eiroobligācijām.

Jūs teicāt, ka mērķis ir emitēt garāka termiņa valsts iekšējā aizņēmuma parādzīmes. Kas kavē to darīt jau pašlaik?

— Latvijas iekšējais finansu un kapitāla tirgus tam nav gatavs. Līdzīgi ir arī daudzās citās Viduseiropas un Austrumeiropas valstīs, kur valsts ekonomika un līdz ar to arī iekšējais finansu tirgus vēl tikai veidojas.

Kas notiek, ja netiek izsolīta neviena valsts iekšējā parādzīme — gadās jau arī tā?

— Valsts kase nepieļauj tādu situāciju, ka neveiksmīgas izsoles gadījumā rastos nopietnas likviditātes problēmas. Ja tirgus pieprasa augstāku procenta likmi, bet mums nav izdevīgi šādu procentu maksāt, tad nepieciešamie resursi tiek piesaistīti no ārvalstu resursiem — līdz tirgus situācija izveidojas emisijai labvēlīgāka.

Kāda ir pašreizējā parāda analīze?

— Iekšējais parāds ir īstermiņa, ārējais — ilgtermiņa. Par valūtām, kādās ir ārējais parāds — 37 procenti ir ASV dolāros, 47 procenti — eiro, 8 procenti — SDR (SVF norēķinu vienība), nedaudz — jēnās un pavisam maz Zviedrijas kronās un Šveices frankos.

Kas attiecas uz likmēm, lielai daļai parāda, kas ir eiro, ir fiksētās kredītlikmes. Dolāriem — galvenokārt mainīgās likmes.

No kādiem līdzekļiem valsts budžets segs savu tīro parādu?

— Pagaidām tas noteikti notiks, parādu pārfinansējot. Taču tad, kad ieņēmumu daļa pildīsies veiksmīgi un nebūs fiskālā deficīta, parādu varētu atdot no budžeta pārpalikuma. Tas ir attiecībā uz parādu pamatsummām. Maksājamie kredītprocenti ir paredzēti budžeta izdevumu daļā.

Kad Latvija varētu tikt vaļā no parādiem?

— Tuvākajos gados šāda iespēja nav redzama.

Kas ir pašvaldību aizņēmumi?

— Noteikumi par pašvaldību aizņēmumiem nosaka, ka pašvaldības var aizņemties tikai no Valsts kases. Šiem noteikumiem ir daži izņēmumi. Piemēram, var aizņemties no Vides investīciju fonda konkrētiem vides projektiem, un gadījumos, ja finansu ministrs piekrīt tam, pašvaldība var aizņemties kaut kur citur, piemēram PBLA Brīvības fondā — tas aizdod līdzekļus uz pašvaldībai ļoti labiem nosacījumiem. Agrāk šādu tik stingru ierobežojumu nebija — pašvaldība varēja ņemt aizņēmumu jebkurā komercbankā. Taču pašlaik ir ieviests stingrākas kontroles mehānisms, jo diemžēl bija izveidojusies situācija, ka pašvaldības aizņēmās līdzekļus vairākās komercstruktūrās, ieķīlājot īpašumus, ko tā nedrīkstēja ieķīlāt un kas bija paredzēti konkrētu funkciju veikšanai, bet valsti neinformēja par šādiem parādiem. Līdz ar to Valsts kase nevarēja veikt kopējo uzskaiti un kontrolēt situāciju.

Saskaņā ar spēkā esošajiem noteikumiem ir izveidota Pašvaldību aizņēmumu un garantiju kontroles un pārraudzības padome, un jebkura pašvaldība, pirms tā izdara aizņēmumu vai sniedz galvojumu, dodas uz šo padomi, kurā izvērtē pašvaldības spēju ņemt aizņēmumu vai sniegt galvojumu. Tikai pēc tam, kad padome ir akceptējusi, pašvaldība var aizņemties līdzekļus Valsts kasē vai galvot kādu kredītu. Tātad padomes lēmums novērš iespēju, ka pašvaldība var aizņemties līdzekļus pāri savām spējām.

Ja nu pašvaldība tomēr ignorē padomes lēmumu un aizņemas, kas tad notiek?

— Agrāk vai vēlāk šī informācija nonāks līdz kontrolējošām finansu institūcijām. Šādā gadījumā, ja pašvaldības vadītājs ir pārkāpis valstī pastāvošo kārtību, par pašvaldībām atbildīgajam ministram ir tiesības ierosināt pašvaldības vadītāja atbilstības ieņemamajam amatam izskatīšanu un noteikt sankcijas.

Kuras pašvaldības ir aktīvākās aizņēmumu ņemšanā, un kādiem nolūkiem visvairāk kredīti tiek ņemti?

— Aktīvākās pašvaldības grūti nosaukt. Piemēram, Rīgas pilsētas pašvaldībai ir liels budžets, un tā var aizņemties un atmaksāt lielas naudas summas, ko savukārt nevar izdarīt mazi pagasti — tiem problēmas var rasties jau ar dažu tūkstošu latu atmaksāšanu. Mēs esam analizējuši pašvaldību kredītsaistības, un pašlaik tās vislielākās ir Rīgas pilsētai, lielas saistības ir arī Jelgavas pilsētas domei un šī dome ir izsmēlusi savas iespējas turpmāk aizņemties, arī Ogres pilsētas domei ir relatīvi lielas saistības.

Ir divu pilsētu pašvaldības, kas jau ir nonākušas maksātnespējas situācijā — Strenči un Seda, un šajā situācijā sāk darboties likums par pašvaldību finansu stabilizēšanu un pašvaldību finansiālās darbības uzraudzību. Šis likums nosaka vairākus pasākumus, kā stabilizēt izveidojušos situāciju pašvaldībā. Sedas pilsētai jau ir izstrādāts stabilizācijas projekts, ko finansu ministrs ir apstiprinājis, un tagad šis projekts tiek realizēts. Projekts paredz vairāku pasākumu kopumu pašvaldībā, kuru finansēšanā piedalās arī valsts, izsniedzot stabilizācijas aizdevumu.

Par aizņēmumu raksturu. Liela daļa pašvaldību aizņemas līdzekļus tieši siltumapgādes sistēmu rekonstrukcijai. Šie kredīti arī veido lielāko aizņēmumu daļu. Pēdējā gada laikā mazās pagastu pašvaldības diezgan aktīvi aizņemas naudu autoparka atjaunošanai un autobusu iegādei, īpaši lai pārvadātu pagasta skolēnus. Arī lai mainītu jumta segumu skolām vai pagasta pašvaldību ēkām vai arī lai veiktu remontu. Kredītu mērķi ir daudzi un ļoti dažādi.

Un kāda ir situācija ar jau leģendāro Operas nama parādu?

— Kopumā Operas rekonstrukcijai tika izlietots 8 940 000 latu no valsts aizņēmumu līdzekļiem. Operas parāds ir valsts tīrā parāda sastāvdaļa, un tā atmaksa notiek no valsts budžeta.

Inguna Kupča, Valsts kases Ārvalstu finansu resursu departamenta direktore, — "Latvijas Vēstnesim"

Kā tiek izvērtēts, kur Latvijas valstij visizdevīgāk naudu aizņemties?

— Valsts ārējais parāds veidojas no aizņēmumiem starptautiskajās finansu institūcijās vai starptautiskajā finansu tirgū. Starptautiskās finansu institūcijas, protams, ir ārpus konkurences, jo tās piešķir ilgtermiņa resursus ar salīdzinoši zemu procentu likmi. Šādi aizņēmumi nodrošina finansējumu konkrētam valsts projektam vai nacionālajai programmai.

Ja mēs aizņemamies no starptautiskā kapitāla tirgus, tad vispirms tiek rūpīgi izvēlēts potenciālais partneris — banka, kas vadīs mūsu vērtspapīru emisijas un emitēto vērtspapīru izlietošanu. Te pirmām kārtām tiek vērtēta bankas — potenciālā emisijas vadītāja — pieredze attiecīgajā tirgū, bankas kapacitāte un iespējas nodrošināt darījuma sekmīgu veikšanu. Tas ir viens no galvenajiem rādītājiem, jo ir svarīgi, lai mēs strādātu ar partneri, kas var apmierināt mūsu vajadzības, izmantojot līdzšinējo uzkrāto pieredzi. Jo banka šajā gadījumā strādā par starpnieku starp investoru, kas iegulda naudu un pērk Latvijas parādzīmes, un mūsu valsti kā emitentu. Bankas pašas, emitējot vērtspapīrus, iegādājas salīdzinoši nelielu šo vērtspapīru apjomu. Tāpat tiek izvērtēta bankas piedāvājuma finansiālā puse, lai salīdzinātu sagaidāmās vērtspapīru emisijas izmaksas.

Vai notiek valsts aizņemšanās nevis tieši no bankām, bet arī no kāda liela uzņēmuma vai tamlīdzīgi?

— Valsts līmenī ne. Latvijas Republika aizņemas galvenokārt no starptautiskajām finansu institūcijām — Pasaules bankas, Eiropas Investīciju bankas, Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas un citām. Mūsu valsts ir aizņēmusies arī no dažādu valstu eksporta kredītu aģentūrām, un šis finansējums ir bijis saistīts ar starpvaldību vienošanos, piemēram, G—24 kredīti. Vēl Latvijas Republika ir aizņēmusies no ārvalstu komercbankām, bet tas ir nācis kā finansējums konkrētām piegādēm ar attiecīgās valsts eksportkredīta organizācijas apdrošinājumu. Un vēl Latvijas valsts ir emitējusi eiro obligācijas.

Šogad eiro obligāciju izlaišanu Latvija veica pirmo reizi. Kādēļ tikai šogad, ja tas ir viens no izdevīgākajiem ārvalstu aizņēmumu veidiem?

— Tādēļ, ka mūsu valsts ārējais parāds līdz šim bija ļoti mazs un valsts finasēšanas nepieciešamība arī bija neliela. Eiroobligāciju emisijai jābūt noteiktā apjomā, lai būtu investoru interese un lai emisija būtu likvīda, proti, lai emisijas apjoms būtu tik liels, ka investori to varētu sekmīgi tirgot sekundārajā tirgū. Latvijas pirmā emisija bija mazākajā apmērā, kas nodrošina veiksmīgu un likvīdu šāda veida vērtspapīru laidienu. Mēs emitējām 150 miljonus eiro. Otrā emisija, kas arī bija šogad, bija papildu emisija pirmajai, un tās apmērs bija 75 miljoni eiro. Tātad Latvijas Republika ir izdarījusi vienu eirobligāciju laidienu par kopējo summu 225 miljoniem eiro.

Kādēļ tikai šogad tika izlaistas eiroobligācijas?

— Tas nav saistīts ar kaut kādiem starptautiskajiem ierobežojumiem, bet Latvijai vienkārši vēl līdz šim nebija vajadzības to darīt. Pirmo reizi valsts vērtspapīri tika emitēti 1995. gadā par 4 miljardiem jēnu (toreiz tas bija nedaudz virs 20 miljoniem latu), bet tie nebija reģistrēti biržā un netika kotēti.

Kas vērtējams kā labāks aizņēmums — kredīts vai eiroobligācijas?

— To nevar tik vienkārši pateikt. Katram no aizņēmumu veidiem ir savi plusi un savi mīnusi. Jāskatās, kas attiecīgajā brīdī var labāk nodrošināt mūsu vajadzības. Pašreizējā Latvijas situācijā mūsu vajadzības vislabāk apmierina tieši eiroobligācijas, jo šādi mēs varam piesaistīt daudz lielākus līdzekļus, nekā ņemot kredītu. Obligācijām ir plašāka investoru bāze — tās pērk bankas, investīciju un pensiju fondi, citas juridiskās personas un arī privātpersonas. Savukārt banku kredītiem ir tikai viens avots — banku līdzekļi. Līdz ar to, ja banka aizdod līdzekļus, tad tai ir risks par pilnu summu, bet vērtspapīru gadījumā risks ir dalīts. Kapitāla tirgū var emitēt vērtspapīrus ar ilgāku dzēšanas termiņu, nekā iespējams piesaistīt kredītus.

Vai eiroobligācijas var izlaist par bezgalīgi lielu summu, vai te ir noteikti starptautiski ierobežojumi?

— Latvijai nav noteikti nekādi ierobežojumi.

Un — kā ar iekšējā aizņēmuma parādzīmēm?

— Iekšējā tirgū Latvijas Republika piesaista līdzekļus, pārdodot iekšējā aizņēmuma parādzīmes. Domāju, ka nākotnē Latvijas Republika aizņemsies tajā tirgū un tādā veidā, lai visatbilstošāk nodrošinātu valsts vajadzības.

Kuras parādzīmes iekšējā tirgū ir "visejošākās"?

— Investori ir ieinteresēti ilgāka termiņa vērtspapīros. Mazāka interese ir par īsa termiņa, t.i., 1–3 mēnešu parādzīmēm. Pašlaik Latvijai ilgākās iekšējā aizņēmuma parādzīmes ir uz diviem gadiem.

Kā šo ārējo parādu Latvijas valsts atdos?

— Tos kredītus, ko LR ir aizņēmusies un izmantojusi tālākaizdošanai, mēs atdodam no jau atmaksātajiem līdzekļiem. Kredītus, kurus izmantoja vispārējai budžeta finansēšanai, pašlaik pārfinansē. Reāla iespēja segt parāda pamatsummu radīsies tad, kad valsts budžetā būs pārpalikums.

Rūta Bierande, "LV" ekonomikas redaktore

 

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!