Joprojām tiek lauzti šķēpi par to, vai mums ir kvalitatīva augstākā izglītība un kas to nodrošina. Te nu jāņem vērā, ka laba augstākā izglītība ir iespējama, tikai izmantojot labus mācībspēkus, vispirms profesūru, kas ietekmē arī atbilstošu zinātnes attīstību. Profesoru galvenie uzdevumi ir augstas kvalitātes studiju metodiskā nodrošināšana un pārraudzība, pētniecības darba vadīšana attiecīgajā nozarē un jaunās zinātnieku, mākslinieku un docētāju paaudzes gatavošanu.

Profesūra kā augsti kvalificētu mācībspēku kopums kopš XVI gadsimta vienmēr ir bijusi un attīstītās valstīs arī tagad ir labas augstākās izglītības nodrošionājuma pamats. Uz profesūru balstās zinātne, kas lielā mērā atkarīga no profesūras spējām un stāvokļa valstī. Tāpēc valstīs, kas rūpējas par savas attīstības stratēģiju, profesūra ir bijusi un ir uzmanības, cieņas un rūpju centrā.

Tā tas bija arī Latvijas pirmās brīvvalsts laikā, kad izveidojās nacionālā profesūra. Toreiz bija divu veidu profesori: štata un ārštata. Štata profesors skaitījās amatā uz visu mūžu un nebija atceļams, ārštata profesoru ievēlēja uz pieciem gadiem. Profesoru, tāpat kā rektoru, apstiprināja amatā Ministru kabinets. Štata profesora slodzē varēja strādāt līdz 70 gadu vecumam, pēc tam - izpildot atsevišķus mācību iestādes uzdevumus.

Profesori un viņu ģimenes locekļi bija labi nodrošināti. Profesora atalgojums bija atkarīgs no izdienas (darba stāža): līdz 5 gadu izdienai - Ls 500, 5-10 gadu - Ls 570, 10-15 gadu - Ls 642, vairāk par 15 gadiem - Ls 740. Profesors, kurš nostrādājis vismaz 25 gadus, kas ieskaitāmi izdienā, un sasniedzis 55 gadu vecumu, saņēma pensiju 50% apmērā no algas. Par katru turpmāko izdienas gadu pieskaitīja 2%, līdz 70% robežai, t.i., Ls 518. Ik pēc sešiem nostrādātiem gadiem profesoram bija tiesības izmantot vienu gadu ilgu radošu atvaļinājumu, saņemot šajā laikā pilnu atalgojumu. Profesora nāves gadījumā ģimenes locekļi (atraitne, bērni, vecāki) saņēma ievērojamu pabalstu, un tiem bija arī citas privilēģijas, piemēram, atbrīvojums no studiju maksas augstskolā.

Tika radīti labvēlīgi apstākļi arī pētniecības darba rezultātu popularizēšanai un ieviešanai pasaules apritē.

Tātad laikā no 1920. līdz 1940.gadam Latvijā jau pastāvēja noteikta valsts iedibināta kārtība profesora amata ieņemšanā un bija radīti labi nodrošināti darba apstākļi, labvēlīgi nosacījumi kvalifikācijas paaugstināšanai un pētniecības darba rezultātu publicēšanai.

Padomju okupācijas laikā profesora zinātnisko nosaukumu piešķīra PSRS Augstākā atestācijas komisija Maskavā. Tika radīti labvēlīgi apstākļi ar politisko varu saistītu personu iekļūšanai profesūrā, neņemot vērā viņu, iespējams, ne visai augsto profesionālo kvalifikāciju.

Tagad Latvijas augstskolu profesūra izmirst un iet mazumā. Tas ir satraucošs fakts, kas skar ne tikai Latvijas augstskolas, bet arī valsts attīstību un nākotnes izredzes. Televīzijā redzētais sižets par Latvijas Jūras akadēmiju (LJA), kuras profesūra tūlīt beigs eksistēt kā kvalitatīvas augstākās izglītības nodrošinājuma pamatfaktors, attiecas ne tikai uz LJA vien, bet arī uz citām Latvijas augstskolā.

Eiropas Padomes ieteikumos sadarbībai kvalitātes nodrošināšanā augstākajā izglītībā ( Council Recommendation on European cooperation in quality assurance in higher education 98/561/EC) noteikts, ka dalībvalstu augstskolām jāatbilst jaunajām sociālajām un izglītības prasībām, kuras nosaka pasaules virzību uz zinātnē balstītu sabiedrību, kā arī sasniegumi attīstībā; tām pašām un sadarbībā ar citām jāpilnveido sava darbība, attīstot jaunās ierosmes, kas vērstas uz izglītības un studiju kvalitātes paaugstināšanu. Eiropas Komisijas memorandā par augstāko izglītību uzsvērts, ka kvalitāte jānodrošina visos līmeņos un visās nozarēs, pieļaujot atšķirību vien mērķos, metodēs un izglītošanas vajadzībās. Tas nav iespējams bez atbilstošas profesūras. Tādējādi rūpes par profesūru ir arī rūpes par Eiropas Padomes ieteikumu pildīšanu.

Rūpējoties par profesūras attīstību un atjaunošanu, Latvijas Augstskolu profesoru asociācija ir pētījusi un analizējusi profesūras stāvokli un attīstības perspektīvas, izstrādājusi priekšlikumus, kas īstenojami, normalizējot profesūras attīstību. Tā radusies Latvijas augstskolu profesūras attīstības mērķprogramma, kas paredz Latvijas augstskolu profesūras kā augstākās izglītības un zinātnes pamatelementa normālas darbības un atjaunošanas nodrošinājumu, lai paaugstinātu Latvijas augstākās izglītības un zinātnes personāla potenciālu līdz starptautiski salīdzināmam līmenim. Mērķprogrammu akceptējis Augstskolu profesoru asociācijas prezidijs un izskatījusi Augstākās izglītības padome.

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas profesūra atjauninājās. Tika iedibināts valsts profesora amats ar ļoti augstām prasībām šī amata kandidātiem. Latvijas Augstākās izglītības padome ir noteikusi profesora amata kandidāta novērtēšanas kritērijus, kas ietver trīs daļas: didaktiskās kvalifikācijas kompetenci (studiju programmu, doktorantu un maģistru vadīšana, lekcijas un referāti, mācību grāmatas, stažēšanās un lekciju kursi ārzemju augstskolās); zinātnisko kvalifikāciju (līdzdalība Latvijas un starptautiskos pētījumu projektos, piedalīšanās zinātniskās konferencēs un kongresos, publicētie zinātniskie raksti, patenti un licences); personāla vadības spējas un organizatorisko kvalifikāciju (eksperta un redakcijas kolēģijas darbs, starptautisko konferenču vadīšana u.c.). Šie kritēriji nav zemāki par analogiem attīstīto valstu universitātēs un nodrošina pietiekamu profesoru kompetenci un kvalitatīvu studiju iespēju no profesora kvalifikācijas un spēju viedokļa.

No Augstskolu likuma izsludināšanas (1995.g.) līdz pat šim laikam valsts profesora amatā var tikt ievēlēti tikai habilitētie doktori (izņemot mākslas specialitātes), kam ir pietiekamas zinātniskā un pedagoģiskā darba iemaņas, kas ir ieguvuši starptautisku atzinību un kas var nodrošināt augstas kvalitātes studijas attiecīgajā zinātnes vai mākslas nozarē. Atbilstoši Augstskolu likuma 33.pantam un Augstākās izglītības padomes norādījumiem uz profesoru štata vietām tika izsludināts atklāts konkurss, kandidatūras izskatīja un amatā ievēlēja paplašinātās habilitācijas padomes ar pieaicinātiem ārzemju ekspertiem.

Profesoru štata vietu skaitu un sarakstu attiecīgās zinātnes vai mākslas apakšnozarēs augstskolā nosacīja izglītības un zinātnes ministrs, ņemot vērā Augstākās izglītības padomes un augstskolu priekšlikumus. Vajadzīgo profesoru skaits atbilst katrā augstskolā pārstāvēto zinātnes vai mākslas apakšnozaru skaitam.

Lai gan 1999.gada sākumā Latvijas augstskolās strādāja 371 profesors, no tiem - 351 - valsts augstskolās, tomēr uz vajadzīgajām 515 [valsts] profesoru vietām tika ievēlēti tikai 290 profesori, t.i., 56% (1.att.). Pārējās vietas palika vakantas piemērotu kandidātu trūkuma dēļ. Patlaban stāvoklis ir nevis uzlabojies, bet vēl vairāk pasliktinājies aizgājušo profesoru dēļ. Jauni profesori, kas atbilstu augstajām prasībām, nav radušies.

Kādi ir profesoru darba apstākļi, slodze?

Pirmskara Latvijā profesora darba minimums bija 6 lekciju un semināru vai 12 praktiskā darba stundas nedēļā. Tagad Latvijas augstskolās profesora slodze sasniedz 10-15 auditoriju stundas un vēl tikpat daudz ārpusauditorijas stundas nedēļā. Tāpēc vērojama profesoru liela slodze, kas nereti robežojas ar pārslodzi.

Eiropas Savienības valstīs mēdz būt 60-80 studentu uz vienu profesoru, Lietuvā 70, Igaunijā - 63, bet Latvijas valsts augstskolās vidēji to ir 194, bet dažās pat iznāk pāri par 1000 studentu uz profesoru (Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā (RPIVA), Liepājas Pedagoģijas akadēmijā (LPA), Rēzeknes Augstskolā (RA) (skat. 2.att.). Šāds stāvoklis nav uzskatāms par normālu.

Valsts augstskolās vidēji iznāk 28,5 maģistranti uz vienu profesoru, taču atsevišķās augstskolās - no 0 (Banku augstskolā (BA), Nacionālajā aizsardzības akadēmijā (NAA), LJA, Ventspils Augstskolā (VeA), Rīgas Ekonomikas augstskolā (REA)) līdz 125 (LPA). Abas galējības rada satraukumu: 125 nozīmē profesoru pārslodzi, bet 0 nozīmē, ka maģistratūras un līdz ar to profesūras sagatavošanas sākuma posma savā augstskolā vispār nav. No universitātēm visvairāk maģistrantu, rēķinot uz vienu profesoru, ir Daugavpils Pedagoģiskajā universitātē (DPU) (84) un Latvijas Universitātē (LU) (58), vismazāk - Latvijas Medicīnas akadēmijā (AML) (1,2). Ar doktorantiem stāvoklis ir līdzīgs.

Profesoru īpatsvars augstskolu akadēmiskajā personālā dažādās Latvijas augstskolās ir visai dažāds. 3.attēlā redzams, kāda daļa no akadēmiskā personāla ir faktiski nodarbinātie profesori valsts augstskolās. Vislielākā tā ir ar mākslu saistītās augstskolās: Latvijas Mūzikas akadēmijā (LMūA) - 33%, Latvijas Kultūras akadēmijā (LKuA) - 22%, Latvijas Mākslas akadēmijā (LMāA) - 18%. Universitātēs profesoru īpatsvars ir tikai 12-16%, neskaitot DPU, kurai ir tikai 3% profesoru. Atbilstoši AIP atzinumam universitātēs profesoru nedrīkst būt mazāk par 17% no akadēmiskā personāla. Pārējām valsts augstskolām ir no 14% (LJA) līdz 0% (REA, VeA), BA). Mākslas augstskolu nodrošinājums ar profesoriem ir labs, taču jāņem vērā, ka šo profesoru ievēlēšanas kritēriji atšķiras no analogiem citās augstskolās. Vidēji Latvijas augstskolās ir 12% profesoru, Vācijā - 19%. Somijā - 32%. Ja profesoru īpatsvars Latvijas universitātēs vēl samazināsies, var rasties šaubas par šo universitāšu profesionālo kompetenci Eiropas Savienības prasību kontekstā.

Tātad profesoru reālais skaits Latvijas augstskolās ir jāpalielina, panākot profesoru vakanto vietu aizpildīšanu. Kā to panākt?

Profesūras vecuma struktūra ir satraucoša: vairāk nekā puse profesoru ir vecāki par 60 gadiem, turklāt 32% - vecāki par 65 gadiem, tātad atbilstoši Augstskolu likumam nevar tikt ievēlēti un ieņemt profesora amatu. Profesoru trūkst un trūks vēl vairāk, jo jaunievēlēto profesoru vidējais vecums bija 55,4 gadi un to trešā daļa - pensijas vecumā. Nepieciešama profesūras steidzama atjaunināšana.

Gatavošana profesora amatam pirmajā Latvijas brīvvalsts laikā sākās ar to, ka labākos universitātes absolventus atstāja fakultātē un nodarbināja zinātniskajā darbā. Topošie zinātnieki (šodienas izpratnē - doktoranti) saņēma stipendiju, kas bija lielāka par tautskolotāju vidējo algu un 1938.gadā sasniedza 175 latus mēnesī. Tagad profesūras atjaunināšana sākas ar spējīgāko kandidātu atlasi maģistratūrā un viņu turpmākajām studijām doktorantūrā. Latvijas augstskolās 1998./1999. studiju gadā studēja 10 015 maģistranti. Visvairāk to bija LU (5578), Rīgas Tehniskajā universitātē (RTU) (1294) un Latvijas Lauksaimniecības universitātē (LLU) (1059). Augstskolās, kurām maģistratūras nav (BA, NAA, LJA, VeA, REA), nav arī šī profesūras atjaunināšanas posma. Taču sava doktorantūra arī ir tikai pusei no valsts augstskolām.

Doktrorantu skaits un tā pieaugums valsts augstskolās redzams 4.attēlā. Galvenās doktorantu kalves ir RTU (326 doktoranti), LU (309) un LLU (198). Doktorantu kopskaits Latvijas augstskolās 1998./1999.studiju gadā bija 985, kas nav pietiekams ne zinātniskā potenciāla, ne profesūras atražošanai. Izņemot RTU un LMūA, doktorantu skaits gada laikā gan ir pieaudzis, taču valstī kopumā - pārāk maz. Latvijā doktorantūrā studē tikai 0,7% no kopējā jauniešu skaita, kamēr citur pasaulē vidēji - 1,1%. Doktorantu un maģistrantu attiecība, kas Latvijas valsts augstskolās vidēji ir 1:10, citās valstīs mēdz būt 1:5 līdz 1:9. Tāpēc doktorantu skaits valsts augstskolās ir jāpalielina.

Pieaugot studentu skaitam, pieaugs arī vajadzīgo profesoru skaits. Pieņemot, ka profesoru vietu pieauguma temps būs analoģisks studentu skaita pieauguma tempam ( p =1,04), salīdzinot vidēji gadā sagatavoto doktoru skaitu (36) ar trūkstošo profesoru skaitu 1999.gadā (225) un ņemot vērā darbu beigušo profesoru skaitu, doktoru pieauguma tempu (9%) un to, ka par profesoriem kļūst tikai daļa (0,8) doktoru, aprēķināts, ka laiks, pēc kura profesoru skaits sasniegs Latvijas augstskolās nepieciešamo, ir 22 gadi. Tas ir pārāk ilgi un nenovērsīs zinātnes un universitāšu darba atpalicību. Lai vēlamo stāvokli sasniegtu agrāk, jāmaina kādi no minētajiem parametriem, piemēram, doktoru pieauguma temps. Aprēķināts, ka, lai aizpildītu visas profesoru vietas piecu gadu laikā, citiem apstākļiem nemainoties, doktoru skaitam ik gadu jāpieaug 2,3 reizes, kas pašreizējos apstākļos nav reāli.

Vienīgais reālais ceļš profesoru skaita normalizēšanai ir samazināt to profesoru skaitu, kas atstāj darbu. Tas ir iespējams, piemēram, aizkavējot universitātēs tos [valsts] profesorus, kas sasnieguši Augstskolu likuma 27.pantā noteikto 65 gadu vecuma barjeru, pēc kuras profesors vairs nedrīkst ieņemt savu vēlēto amatu. Taču 65 gadi neliecina par šo robežu sasniegušā profesora nevarību vai nekompetenci, tāpēc pašreizējos apstākļos likumā noteiktā 65 gadu vecuma barjera tām zinātnes apakšnozarēm, kur profesoru trūkst, ir traucēklis, kas tuvākajos gados liegs nodrošināt augstskolas ar profesoriem. Šī vecuma barjera pārvērtīsies par profesūras izaugsmi veicinošu faktoru tikai tad, kad vajadzīgās profesoru vietas būs jau aizpildītas un izveidosies konkurence, kuras trūkums jūtams lielā vairumā zinātnes apakšnozaru un Latvijas augstskolu.

Aprēķinātais profesūras attītības nepieciešamais finansiālais nodrošinājums no budžeta līdzekļiem ir šāds: 2000.gadā - 6 622 200 latu un 2005.gadā 9 450 000 latu.

Citas problēmas profesūras sagatavošanā saistītas galvenokārt ar to, ka jaunajiem docētājiem trūkst motivācijas zinātnieka profesora karjerai zemā prestiža un atalgojuma dēļ. Labi speciālisti praktiķi nopelna vairāk. Neapmierinoša ir arī materiālā bāze pētījumu veikšanai. Problēmas ir ar doktorantūru, it īpaši augstskolās, kur pārsvarā apgūst profesionālās programmas. Tā kā trūkst atbilstošu padomju, rodas problēmas ar zinātniskā grāda aizstāvēšanu.

Galvenie priekšlikumi stāvokļa uzlabošanai: valsts zinātnes budžets maksimāli novirzāms spējīgāko doktorantu promocijas darbu izstrādāšanas nodrošināšanai; doktorantu skaits argumentēti saistāms ar atbilstošo specialitāšu vajadzību pēc zinātņu doktoriem; studijas doktorantūrā kreditējamas no valsts budžeta, kredītus dzēšot tikai gadījumos, kad promocijas darbs sekmīgi aizstāvēts un jaunais zinātnieks strādā akadēmiskajā darbā.

Tomēr reālākais ceļš tūlītējai profesoru skaita normalizēšanai ir - apturēt Augstskolu likuma 27.panta daļu par vecuma ierobežojumu vismaz tajās zinātnes apakšnozarēs, kur profesoru vakances paliek neaizpildītas kandidātu trūkuma dēļ, līdz šo vakanču aizpildīšanai. Tas neprasa nekādus ar profesūras sagatavošanu saistītus papildu izdevumus, tāpēc ietaupa valsts līdzekļus.

Arguments par vecuma ierobežojumu, proti, ka tāds ir daudzās valstīs, neiztur kritiku. Šāds ierobežojums ir vietā, ja, pirmkārt, aiz profesora muguras stāv reāli jauni pretendenti, kas citādi netiek pie profesora amata, un, otrkārt, ja pensionētais profesors ir labi nodrošināts. Ja mūsu profesors, aizejot pensijā saņemtu ik mēnesi 518 latu, kā tas bija pirmskara Latvijā, tad, šķiet, viņš neaizņemtu štata profesora vietu nevienu dienu ilgāk pēc pensijas vecuma sasniegšanas. Taču, ja nedarbojas abi no minētajiem faktoriem, profesoru vecuma ierobežojums ir nopietns kaitīgs traucēklis, kas jānovērš jo ātrāk, jo labāk (ja vien jau nav par vēlu).

Publikācijas redaktors - Andris Sproģis

1.attēls. Valsts profesoru sadalījums pa augstskolām

Lietotie saīsinājumi

4.attēls. Doktorantu skaits