Gadsimts ir aiznesis līdz slieksnim

Laikam pēdējā laikā visbiežāk lietotais vārds ir "Millennium" — tūkstošgade. Tās atnākšanu visi gaida kā brīnumu, kas noteikti ko mainīs. Taču pati par sevi jaunā tūkstošgade neko grozīt nevar. Tā ir tikai gadu skaitļu maiņa. Tā neatrisinās ne mūsu privātās, ne arī valstiskās problēmas.

Gadu mijā cilvēki vienmēr cenšas izvērtēt to, kas bijis un kas vēl būs. Gadsimta mijā tiks vērtēts daudz vairāk nekā pavirzīšanās pa karjeras kāpnēm vai veiksmīga laulība. Gadsimta mijā tiks vērtēta valsts dzīve. Šis gadsimts ir svarīgs visiem. Tas ir gadsimts, kurā notikuši divi pasaules kari. Gadsimts, kurā notikusi strauja attīstība zinātnē un tehnoloģijās. Gadsimts, kurā dzīves temps sasniedzis agrāk nesastaptu ātrumu. Gadsimts rauj mūs līdzi savā ātrajā straumē. Gadsimts mūs ir aiznesis līdz slieksnim. Ko tagad?

Katru valsti raksturo tās iedzīvotāji. Atmodas laikā cilvēki ar asarām acīs cīnījās par SAVU Latviju, un nebija nekādu šaubu, ka viņi mīl savu valsti. Atmoda pagāja, garīgais pacēlums noplaka. Bet kas no tā ir palicis?

Laikam tas ir pieņemts — mīlēt sevi, savu ģimeni, savus draugus, savu valsti. Mīlēt savu dzimteni, jo tu te esi dzimis, tu esi tās daļa. Mūsu valstij ir ar ko lepoties. Ar savu garīgo mantojumu. Ar latviskuma saglabāšanu, par spīti ilgajiem nebrīves gadiem. Ar latvisko dzīves sparu, kas lauž sev ceļu uz mērķi.

Nākamajā gadsimtā Latvija ieies kā brīva un attīstībā esoša valsts. Tomēr, stāvot uz tūkstošgades sliekšņa, nevaru no sirds apgalvot, ka es mīlu savu valsti. Manī nav tāda skaidras un neko neprasošas un negaidošas mīlestības pret valsti, kas ir mana dzimtene. Es to cienu un nenoniecinu, tomēr nemīlu.

Droši vien arī mani ir skārusi gadsimta beigu lielākā problēma — egoisms, kad viss tiek projicēts uz sava "ego" ekrāna; tiek vērtēts, vai tas man ir izdevīgi un ko es no tā gūstu. Arī valsts tiek vērtēta tādā aspektā, kāda ir mana dzīve te. Tādēļ arī manī nav tīras mīlestības pret valsti. Ir aizvainota mīlestība. Aizvainojums par to, ka tā daudz ko liedz, par to, ka tiek likti daudzi šķēršļi. Es zinu, ka savu mērķi te nesasniegšu.

Varbūt mana attieksme nebūtu tāda, ja es nezinātu, ka var būt arī citādi. Ja es nezinātu, ka tādi valstij svarīgi cilvēki kā ārsti un skolotāji arī var saņemt pienācīgu atalgojumu un tikt novērtēti. Ja es nezinātu, ka citur studenti nestrādā paralēli mācībām un viņiem nav jādomā, vai viņi būs kādam vajadzīgi pēc augstskolas pabeigšanas, ja es nebūtu izjutusi, kāds ir dzīves līmenis citur. Bet es zinu. Es esmu bijusi citās valstīs, dzīvojusi ārzemju ģimenēs un redzējusi, kā viņi dzīvo. Tāpēc man ir vēlēšanās aizbraukt.

Materiālisms? Varbūt, bet tā ir arī realitāte. Cik gan ilgi cilvēku var uzturēt garīgums, kad vēders kurkst un prātu nodarbina īres parāds? Ar laiku tik un tā radīsies sajūta, ka tu netiec novērtēts. Un tieši tā arī ir.

Arī citur ir daudz problēmu? Ir. Vienmēr izskatās labi tur, kur mūsu nav. Es zinu, ka arī citur ir grūti. Nekur nekas netiek pasniegts uz sudraba paplātes un par neko. Valsts dod mums zināšanas, bet nedod iespēju sevi pierādīt. Iespēju izlauzt sev ceļu, nevis skriet ar pieri mūrī. Tieši tāda sajūta ir par to, kas notiek manā valstī.

Nav jau labi ieiet jaunā gadsimtā un tūkstošgadē ar tādām domām. Ar aizvainojumu un spītu. Bet tās ir tikai manas domas. Es esmu tikai viena savas valsts pilsone, bet, ja tā domā daudzi, tad valsts zaudē daudz. Tā zaudē savus cilvēkus. Tā zaudē jauno paaudzi, kas nav izjutusi kara šausmas, patriotrisma garu un Atmodas laika vienotību un spēku. Tā zaudē paaudzi, ko līdzi rauj ātrais, skrejošais laikmets. Un, ja nekas to neapturēs, tā aizskries un var neatgriezties... Ja tā neredzēs iemeslu, kāpēc.

Daudzi droši vien iebildīs un teiks, ka man nav taisnība. Ka viņi mīl un lepojas ar savu valsti, katram ir sava taisnība. Šī ir mana taisnība, rūgta, bet izjusta.

Vineta Reinvalde, Olaines 1.vidusskola