Manas Latvijas tēls ir dziesma

Paveroties aiz loga, redzu rudenīgi norūdītus kokus sakoptajā pagalmā, tie ir daļa no Valmieras. Bet pati Valmiera piederīga mazai, tomēr lepnai valstij Latvijai, kura nevar savu tēlu veidot bez šīs man tik mīļās pilsētas. Nenoliedzami pasaules plašumos Latvijai atvēlēta neliela vietiņa uz kartes, bet tāpēc jau latvieši nejūtas necili. Viņi atceras laikus, kad šo zemes pleķīti kāroja vācieši, poļi, zviedri un krievi, jo Latvijā allaž bijuši ērti tirdzniecības ceļi, kas veduši uz austrumu zemēm, allaž bijuši strādīgi cilvēki, kas spējuši vairot citu tautu bagātības un labklājību. Atšķirības, ar ko bagāti četri etniskie novadi: Vidzeme, Kurzeme, Latgale un Zemgale, latvieši pārmantojuši no senajām baltu ciltīm: kuršiem, zemgaļiem, sēļiem un latgaļiem. Mūsdienās no krustnešu, bruņinieku pilīm un muižām pāri palikušas akmens drupas, no senlatviešu sētām — atmiņas, ko glabā vēsture. Iespējams, ka latviešu tauta ir vienīgā, kuras pūrā glabājas tūkstoši tautasdziesmu — dainu, pasaku, teiku, sakāmvārdu, ticējumu un mīklu.

Kāda tu esi, mana Latvija?

Tavu tēlu veido dižā mūžības upe Daugava, viltīgā Gauja, avotiem bagātās Venta un Lielupe, zilie ezeri, samtainie pauguri, nobriedušie lauki un pļavas, meži, kuros putni raduši patvērumu egļu, priežu, ozolu, liepu un bērzu zaros. Manuprāt, visskaistākā un varenākā no visām Latvijas upēm ir Gauja. Uzsākusi savas gaitas Vidzemes Centrālajā augstienē, Elku kalna pakājē, upe, sūkdamās gar kalnu nogāzēm uz leju, met daudzus līkumus, veido stāvus smilšu krastus, parāda iežu atsegumus. Straumes virpuļi un krāces liecina par Gaujas straujo raksturu. Katru reizi, kad atrodos Gaujas krastos, man liekas — upe mani aicina veldzēties viņas tumšajos, virpuļojošajos ūdeņos. Nekad nav bijis tā, ka tā klusētu. Nemierīgā, skanīgā tonī Gauja čalo, tā nevēlas samierināties ar manu klusēšanu. Vienīgi pavasaros, kad tikko aiznests ledus un duļķainā straume vēl nav norimusi, es spēju izteikt savu sajūsmu par lazdu spurdzēm, dzeltenajām māllēpēņu galviņām un mežmalām, kur gozējas vizbuļi un kārkli. Pat šādos brīžos Gauja nespēj klusēt un nenorimdami turpina mētāt apjukušos balto putu mākonīšus.

Manas Latvijas tēlu veido izglītoti, daudzpusīgi cilvēki, kuri atstājuši neizdzēšamas pēdas vēsturē, — latviešu tautas dzejnieki un rakstnieki. Ar patiku es lasu Ojāra Vācieša dzeju, kurai raksturīgs pārdzīvojuma spēks. Esmu domājusi, kāpēc mani saista šī dzejnieka darbi. Par to jāpateicas manai pirmajai literatūras skolotājai, jo piecus gadus mācījos Ojāra Vācieša vidusskolā — Gaujienas ģimnāzijā un katru gadu dzejas dienās īpaša uzmanība tika veltīta šim dzejniekam. Agrāk mani vadīja pienākuma apziņa, man būtu kauns, ja nezinātu, kāpēc šis cilvēks ir tik nozīmīgs un godājams. Uzskatīju, ka man jāsaskata un jānovērtē tas, ko Gaujienā atrada Ojārs Vācietis. Tagad mani priecē tas, ka esmu sevī atklājusi pārdzīvojuma sajūtu, lasot Ojāra Vācieša dzeju. Mani saista tas, ka viņa dzejai raksturīgs tiešums, domu un sajūtu bagātība, atklātība. Mūs vieno neparasta mīlestība uz Gauju. Latviešiem vajadzētu ieklausīties dzejnieka uzskatā par to, ka liels cilvēks ir tikai tas, kas neapstājas, neapmierinās, kas cīnās "par jaunu cilvēku sevī". Šie vārdi man dod spēku ikreiz, kad jūtos bezspēcīga un nevarīga uz plašās pasaules sliekšņa. Ojārs Vācietis caur saviem darbiem man ir iemācījis būt atbildīgai par savu laiku, pagātni un nākotni. Esmu sapratusi, ka dzīve ir kā ērkšķis, tas rada sāpes, bet arī prieku, tāpēc nevajag vairīties no sāpēm, jo tās ir pilnvērtīgas dzīves sastāvdaļas.

Manas Latvijas tēlu veido dziesma. Par latviešiem mēdz sacīt, ka viņi ir lieli dziedātāji. Vērtīga tautas kultūras tradīcija ir Dziesmu un deju svētki. Atmiņās gribas vēlreiz atgriezties Rīgā. Mežaparka estrādē, kur bez manis bija vēl divdesmit tūkstoši dziedātāju no desmitiem citu pilsētu. Tā bija pirmā reize, kad pārdzīvoju tautas vienotību, sajutu nepārraujamas saites ar ikvienu latvieti, kuras saglabājušās mantojumā no 1873.gada. Atšķirīgie tautastērpi, vainagi un lauku ziedi, tautā iemīļotu komponistu dziesmu skanējumi un enerģiskie virsdiriģenti radīja neaizmirstamas sajūtas. Kas to ir piedzīvojis, nekad neaizmirsīs.

Manas Latvijas tēlu veido notikumi, kas risinājās pirms divpadsmit gadiem — 1987.gadā. Es beidzot spēju novērtēt Trešās atmodas nozīmīgumu Latvijas valsts veidošanās vēsturē. Varu tikai apbrīnot cilvēkus, kas no grupas "Helsinki —86" 1987.gada 14.jūnijā veica ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa, viņi nebaidījās no padomju varas iestādēm. Jau agrāk apliecināto Baltijas tautu vienotību visai pasaulei parādīja 1989.gada 23.augustā Baltijas valstu Tautas frontes rīkotais "Baltijas ceļš". Kā dadzis acī padomju varai bija Māras Zālītes un Zigmāra Liepiņa rokopera "Lāčplēsis". Trauksmains laiks bija 1991.gada janvāris, kad ap Augstākās padomes ēku, valdības ēku, radio un televīziju izveidojās barikādes. Šīs akcijas mani pilnībā pārliecina, ka Latvija bija nobriedusi kļūt par neatkarīgu valsti.

Tagad, kad tā ir atguvusi savu neatkarību, valstī valda demokrātija, atjaunoti savi bruņotie spēki un Satversme. Mana valsts seko līdzi laika ritumam un cenšas iekarot savu vietu starp lielvalsts plašumiem. Bet tas var neizdoties, ja strauji turpinās samazināties iedzīvotāju dabiskais pieaugums. Iestāšanās ANO, darbošanās UNESCO liecina par to, ka valstī ir daudzi izglītoti un strādāt spējīgi cilvēki. Latvijas ekonomika un politika virzījusies straujiem soļiem, par to liecina pasaulē ievērojamu politiķu vizītes Latvijā un Latvijas valsts vadītāju vizītes ārvalstīs. Protams, nozīmīgi ir ieklausīties ārvalstu vadītāju dotajos padomos, bet Latvijas varas institūcijām vajadzētu atcerēties, ka viņu galvenais uzdevums, ir kalpot pilsoniskajai sabiedrībai — latviešu tautai.

Manuprāt, Latvijas tiekšanās uz Eiropas Savienību un NATO ir mudinājums strādāt un parādīt sevi kā pozitīvu piemēru uz citu valstu fona, bet svarīgi ir saglabāt latviešu cilvēkos savdabīgumu un atšķirīgumu — identitāti, kas nepieļautu kauna sajūtu par to, ka mēs esam latvieši un mūsu dzimtene un mājas ir Latvija.

Zanda Brakša, Valmieras ģimnāzija