Kas mūsu sirdīs un ticībā sēts

Katra cilvēka domu un jūtu pasaule ir īsta dārgumu krātuve, kurā var atrast brīnumainas bagātības. Viena no šīm bagātībām ir tēvzemes mīlestība. Šajā lielajā, gaišajā mīlestībā apvienojas daudzas citas mīlestības — mīlestība pret saviem vecākiem, tēva sētu, tautu un tās kultūras vērtībām, tēvzemes dabu, vēsturi...

No kurienes tēvzemes mīlestība ienāk latvieša sirdī? Varbūt Dieva, varbūt Laimas nolikta, varbūt no Kosmosa bezgalības sūtība, varbūt vienkārši laiku lokos kā liels dzijas kamols pamazām tīta, kļūstot arvien lielākai, stiprākai un pamatīgākai? Tēvzemes mīlestība ir Lielvārdes rakstos ieausta, tautas dziesmās ieskandēta, pļavās un druvās ieaudzēta. Tā ir latviešu tautas genofondā ieprogrammēta gluži kā Līgo svētku svinēšana, dziedātprieka un dejotprieka fenomens.

Nav taisnība tiem, kas apgalvo: mūsdienās tēvzemes mīlestība ir zudusi, jaunā paaudze nemīl Latviju. Mīlestība mīt cilvēka dvēseles dzīlēs — ne vienmēr par to jārunā skaļos vārdos. Latvieša pasaules uztverei ir svešs kosmopolītisms, jo viņam svarīgi apzināties savu nākotni, savu piederību, savu saistību ar tautiešiem. Tieši tādēļ trimdas latvieši no visa spēka, pat izmisīgi vienmēr centušies saglabāt latvietību, nevēloties saskatīt traģisko patiesību, ka tas nav iespējams svešā zemē, svešā kultūrā.

Laika māte nav mūsu tautu žēlojusi — gadsimtiem ilgi latvieši bijuši pakļauti svešai varai, pieredzējuši daudzus karus, izklīdināti pa visu pasauli. It viss šajā pasaulē ir saistīts kā smalks zirnekļa tīkls, un katram posmam ir sava nozīme. Ja paraugāmies uz mūsu tautas likteņgaitām no filosofiskā viedokļa, tad noteikti jāatceras tas, ka ciešanas un grūtības norūda, padara stiprāku, ļauj izkristalizēties patiesām vērtībām.

Latviešu tautas pasakās bieži tiek runāts par varoņiem, kas, izejot cauri briesmu un ciešanu lokiem, beidzot iegūst lielu laimi. Šī tautas gudrība vijas cauri Kārļa Skalbes, Annas Brigaderes un citu latviešu klasiķu daiļradei, atklājot vēl kādu svarīgu atziņu — izejot cauri pārbaudījumu lokiem, mēs varam īsti izprast sevi, sabiedrību, savu vietu tajā. Latvija vēstures gaitā noteikti ir kļuvusi stiprāka, gudrāka, bet, galvenais, arvien vairāk iezīmējas tās vieta un nozīme citu brīvu un neatkarīgu valstu vidū. Varbūt tādēļ Laika māte pakļāvusi mūsu tautu tik smagiem pārbaudījumiem, lai tā atrastu īsto un vienīgo ceļu? Mūsu tauta noteikti turpinās savu gaitu Saules kalnā, nostiprinot ticību saviem spēkiem, zināšanām un spējām.

Ļoti svarīgi ir katram no mums saglabāt ticību tautas ētiskajām vērtībām, saglabāt pozitīvu attieksmi pret savu valsti, neļaujoties iestigt bezcerībā un neapmierinātībā. Jāatceras, cik liels spēks ir vārdiem un domām, jo šajā pasaulē nekas nepazūd bez pēdām. Jo labākas un gaišākas būs domas, kuras sūtām Visumā, jo lielākas ir cerības saņemt atpakaļ pozitīvu enerģiju.

Latvietība ir mūsu apziņā tikpat cieši ieaugusi kā gadskārtu maiņu ritma izjūta.

E.Virza poēmā "Straumēni" lieliski parādījis tās saites, kas mūsu tautu saista ar Visumu, laiku, dabu, ar apkārtējo pasauli. Cauri gadskārtu maiņām un ikdienas darba ritmam latvietis nes sev līdzi senču tikumiskās vērtības un morāles normas, tradīcijas un pasaules uztveri. Vai šodienas latvietis ir daudz saglabājis no E.Virzas Straumēnu mājas ļaužu garīgajām vērtībām? Pilnīgi noteikti var apgalvot, ka tā ir. Latvietis arī šodien mīl zemi, darbu, dziesmu un savus svētkus. Zemnieciņš, kuram rudenī nepārdomātas valdības politikas dēļ nācies ieart laukā sūri grūti izaudzētas cukurbietes, Latvijas gadadienā tomēr savā sētā augstu kārtī uzvelk valsts karogu un nespēj valdīt asaras, dzirdot himnu. Un ir cieši skaidrs — ja Latvijai draudēs briesmas, ja atkal (nedod Dievs!) nāksies stāvēt uz barikādēm, šis zemnieciņš to darīs. Veca māmuļa, kas pēdējos santīmus no savas pensijas ziedo Brīvības pieminekļa restaurācijai, mazs bērniņš, kas ar lepnumu stāsta, ka redzējis pašu Valsts prezidenti, skolotājs, kas stundā, aizmirsdams par savām problēmām, stāsta par Raini, par Virzu, par Latvijas vēsturi... Tā jau ir tā latvietība, tā ir Latvija mūsos, Latvijas vārds godam tiek nests pasaulē, mums ir daudz spilgtu talantu visdažādākajās jomās. Daudziem mūsu talantiem ārzemēs ir spožs karjeras ceļš, tomēr viņi ir Latvijā tad, kad tas vajadzīgs.

Latvija ir mūsos katru brīdi, katru stundu — tā ir mūsu domās, darba gaitās, savstarpējās attiecībās. Jā, mūsu Latvija ir Saules kalnu zemīte, bet šos kalnus radām mēs paši. Pienāks brīdis, kad visa pasaule sapratīs — Latvija nav pastarīte, bet vispirms mums pašiem tam jānotic.

Dace Keire, Rīgas 47.vidusskola