Tēvzemes mīlestība kā mantojums un aicinājums

"Sensenos laikos, Baltijas zemē,

Kur teka Daugava līčotiem krastiem,

Kur miežu līdumi liesmoti dega,

Dzīvoja laimīga latviešu tauta" — tā tautas eposā "Lāčplēsis" Andrejs Pumpurs runā par maniem senčiem, kas šeit dzīvojuši jau pirms gandrīz 800 gadiem. Bet pirms 81 gada Latvijas brīvību izcīnīja latviešu strēlnieki. Nu jau drīz Latvija pienāks pie jaunā gadsimta un tūkstošgades sliekšņa. Lai arī tie ir tikai skaitļi, tomēr lepojos, ka šo brīdi piedzīvošu arī es. Manuprāt, Latvijā 2000.gadu negaida tik īpaši kā pasaulē, tomēr tas ir būtisks katram, jo tā ir iespēja visiem sākt no jauna.

Ikdienas dzīves rosībā laiks paskrien tik ātri, neesmu pat īsti pati pamanījusi, kā esmu izaugusi. Laiks skrien bez mūsu atļaujas. Man ir gadījies piedzimt komunisma laikā un redzēt, kā tas beidzas. Jo tagad tas paliks vairs tikai kā zīmīga lappuse Latvijas vēsturē. Šajā tūkstošgadē paliek vācu, zviedru, poļu un krievu laiki Latvijā, bet jaunā tūkstošgadē mana Latvijas valsts ieies brīva un neatkarīga. Es lepojos, ka Latvijā ir dzīvojis tāds cilvēks kā Ēvalds Valters, kurš nodzīvojis gadsimtu un redzējis, kā Latvija "aug".

Katrs gadsimts sniedz pasaulei kaut ko jaunu. Kas būs šoreiz? Vai tiešām arī latvieša nākotnes dzīve tiks modernizēta un automatizēta? Vai tiešām visi koki būs izcirsti un manā valstī vairs nebūs nekā dzīva? Nē, es lūdzu — kokus atstājiet. Es mīlu klausīties putnos, kas jautri vidžina kokos. Vai kāds ir iedomājies par to, kā būtu, ja koki mācētu runāt? Tie redz, kā mainās pasaule. Koku klātbūtnē ir auguši varenie strēlnieki, kas dāvājuši Latvijai nākotni. Diemžēl arī mūsdienu augošā "Latvijas nākotne" dižajiem augiem ir jāvēro. Nez ko tie domā, redzot jautri čalojošo jauniešu bariņu, kuru mati zaigo visās iespējamās krāsās un kuru valodā tikai retu reizi ieskanas kāds latviešu vārds. Tāpat kā mēs nevērīgi paejam garām kokiem, tāpat arī minam seno, sirmo bruģi, kurš ir redzējis vēl vairāk. Tam vairākus gadsimtus gājuši pāri ikdienas rūpju nomāktie ļaudis, slepus, liegā solī skrējuši pāri mīlnieki, pāri braukuši rati un laiskā, cēlā solī, pakaviem klaudzot, gājuši zirgi. Pastalas ir nomainījušas kurpes.

Es savai valstij gribētu novēlēt neaizmirst savus varoņus. Manuprāt, tāpat kā latviešu strēlnieki veicināja tautā nacionālo vienotību, nedrīkstētu arī aizmirst Lāčplēsi. Tas gan bija vairāk mītisks nekā reāls tēls, tomēr viņš pārstāvēja tautas spēku un varonību pirms 800 gadiem.

Es neaicinu atkal kļūt par mežoņu tautu–cilti, kurai ir nepieciešams barvedis, bet es aicinu neaizmirst senās vērtības. Toreiz latvieši, būdami pagānu tauta, godāja un bijās no dabas spēka. Es vienkārši baidos, ka Latvija, tiekdamās uz attīstību, var aizmirst un nenovērtēt savu krāšņo dabu. Nepārmetu, ka cilvēki nestaigā pastalās. Jā, kad es tā runāju, vai "savējie sapratīs"? Baidos, ka var nesaprast. Katram ir savas domas, un es palikšu pie savējām. Arī Imants Ziedonis reiz teicis: "Šausmīgi daudz taisnību. Nojukt var, ja nav savējas." Man rūp tas, kas ar Latviju notiek.

"Un ar reizi nāks tas brīdis,

Kad viņš savu naidnieku,

Vienu pašu lejā grūdis,

Noslīcinās atvarā —

Tad zels tautai jauni laiki,

Tad būs viņa svabada!" Ar tik gaišiem un cerīgiem vārdiem Andrejs Pumpurs pabeidz eposu.

Nu jau Latvija ir brīva. Nu jau arī drīz, jau nākamajā tūkstošgadē Latvija nesīs pasaulē savu vārdu. Un es ceru, ka visu sākot no nulles, mana Latvijas valsts izvēlēsies pareizo ceļu!

Nanda Milbreta, Rīgas Franču licejs