Caur ērkšķiem pie taisnības

Man taisnība ir sava, un es dzīvoju, kam tās nav, tie lēnām dilst un izgaist, aiz sevis neatstājot it neko. Lai arī dzīve nav saldā ķiršu oga, tomēr es baudu to. Es dzīvoju, es priecājos par to, es skumstu, ja ir par ko. Katram sava taisnība. Bet tās tik ļoti atšķiras, un es nezinu, kam ticēt. Patiesība — Latvijas valsts ir nabadzīga, bet tas ir tikai materiālā ziņā. Gaišu intelektu valstī deputātam sava taisnība, partijai sava, pat sētniekam un klaidonim tā ir.

Bet kur paliek kopīgā patiesība? Vai tā slēpjas aiz kalniem un jūrām? Vai mēs kopīgi spēsim atsaukt to atpakaļ?

Meli liekas tik skaisti un ērti, taču tajos ilgi dzīvot nevar. Manuprāt, kritisko situāciju Latvijas augstajās aprindās trāpīgi raksturo P.Buasta atziņa: "Augstos amatos, tāpat kā pārāk augstās vietās, cilvēkiem uznāk reiboņi." Tas, kas nenāk no sirds un dvēseles dziļumiem, ir meli, kas kā zīda tīkli apņem zirnekļus — mūs, taču "daba necieš melus" (T.Kārlails). Likums ir tāds, bet situācija — citāda. Taisnība ir stiprākajam (kam augstāks amats) šajā gadījumā, bet tas nav pareizi. Cik skumīgi, ka "nelietības saknes iet dziļāk nekā taisnības lāpsta, un raibums apžilbina gudrībai acis" (J.Poruks).

Negaisa laikā mākoņu rīvēšanās dēļ rodas zibens. Arī daudzo taisnību rīvēšanās un sadursmju rezultātā rodas kaut kas līdzīgs zibenim, tikai tas sāpīgāk skar mani un pārējos. Man ir tiesības izglītoties visu savas dzīves laiku, bet tam līdzi velkas arī šaubu ēnas. Valsts taisnība liek šķēršļus manai taisnībai par izglītību. Vai tas ir taisnīgi, ka tiek likvidētas budžeta grupas augstskolās, ne jau visi Latvijas jaunieši nenovērtē bezmaksas izglītību, bet valdībai acs krīt tieši tie, kas tiešām nenovērtē to. Būs smagi jācīnās, lai aizstāvētu savējo taisnību no citām. Izglītības likumi nav papīra rotaļlietas, ar kurām var spēlēties un manipulēt, kā iepatīkas, vai nobīdīt maliņā, kad tas ir izdevīgi. F.Bēkona atziņu var piemērot šim gadījumam:

"Likums ir kā zirnekļa tīkls, kurā iestrēgst mazas mušas un caur kuru izlaužas lielās mušas."

Es neuzskatu sevi par neprašu, ja ko nezinu un tāpēc klusēju. Neprašas ir tie, kuri runā par to, ko nezina. Es un arī citi cilvēki visu dzīvi mācīsies, "iesim cauri daudzām lietām", gūsim pieredzi, pilnveidosimies, bet, vai to būs viegli darīt, tas ir cits jautājums. Šķēršļi — taisnība vai tās trūkums — būs vienmēr.

Ņina Francuzēviča, Dzērbenes vidusskola