Latvija manī un ap mani

Novembris ir laiks, kad jādomā par pagātni, par savu, savas dzimtas un arī par Latvijas pagātni. Jau senie latvieši rudens tumšākajos mēnešos pieminēja aizgājušos. To dvēseles — veļus viņi gaidīja savās mājas un juta bijību pret tiem. Arī man, dzīvojot 20.gadsimta beigās, seno latviešu veļu laikā jādomā par to, ko man nozīmē Latvija, ko es nozīmēju Latvijai. Vai es mīlu Latviju? Vai esmu savas dzimtenes patriote? Ko vispār nozīmē mīlēt Latviju?

Kas ir mana Latvija?

Mana Latvija ir maza meža urdziņa Kauguru pagastā, netālu no dzimtas mājām. Tā izvijusies cauri man pazīstamām pļavām, kur pavasaros esmu plūkusi dzeltenās purenes, paslēpjas zem ēnainajiem koku zariem. Arī strautiņš, tāpat kā lielās upes, reiz tomēr nonāk jūrā, un līdz ar šo mazo straumīti es jūtos saistīta ar visu Latviju.

Man mīļš ir manas mājas sliekšņa akmens, kas gadu simtiem un tūkstošiem gulējis dzimtenes zemē un uzkrājis sevī pasaules enerģiju, pirms kļuvis par ikdienas gaitā nodeldētu un daudzu kāju skartu slieksni. Man mīļš un dārgs ir bērnības paugurs, kura čukurā sēžot, skaitīju siena zārdus pļavā un vēroju tālumā pār Gaujas mežiem ceļamies miglu vai lēni un piesardzīgi veļamies pērkona debesi, kas tā arī nesasniedza manu kalnu, kurš vasaras karstumā alka pērkona negaisa veldzējošo lietus lāšu. Man pašlaik nevajag ne Everestu, ne Alpu kalnus tikai tāpēc, ka tie ir lieli un vareni. Manu dvēseli iespaido teiku un svētuma apvītais Zilaiskalns. Bet vēl nozīmīgāks ir kāds bezvārda paugurs, kurš nav iezīmēts nevienā kartē, izņemot manas sirds karti, tajā palikuši mani sapņi. Arī šis paugurs ir daļa no Latvijas, un es to mīlu.

Es labprāt dzīvotu īstā, senlaicīgā lauku sētā. Man patīk senās apaļkoku guļbūves ar skaidu jumtu un ozolu vai liepu ieskautu pagalmu, istabas ar nodeldētu dēļu grīdu, jo balti noberzta nekrāsota grīda ir saglabājusi senču pēdas un mājas garu, radot mājīguma un piederības sajūtu. Ja manā mājā būtu tāda grīda, es nekad to nemainītu pret linoleju, pat pret parketu ne. Man patīk arī raupji lina palagi un dvieļi ar tamborētām mezģīnēm galos, ko darinājusi un lietojusi jau mana vecvecmāmiņa. Es jūtos laimīga, ja vecmāmiņa atdod skapī ilgi stāvējušu, padilušu dvieli, kurš jau gandrīz jūk laukā, bet es nespēju to izmest, jo tad jūtos it kā kādu nodotu un necienītu darinātāja darbu. Daudz mīļāki par mammas veikalā pirktajiem, ar mašīnu smalki adītajiem cimdiem ir vecāsmātes adītie rakstainie dūraiņi, kuriem katrs valdziņš ar mīlestību un katrs raksts ar savu domu ieadīts. Saules zīmes, Auseklītis, Māras krusts, Austras koks un citas maģiskās rakstu zīmes cimdus it kā atdzīvina, dod tiem dvēseli, un valkājot man nesalst arī visaukstākajā ziemā.

Es nespēju aizsviest ne vecas grāmatas ar nodzeltējušām un reizēm pat peļu apgrauztām lapām, ne senus saimniecības priekšmetus, kuru pielietošanu nezinu ne es, ne arī vecvecāki, tomēr es jūtos laimīga, ka man kaut kas tāds pieder. Es jūtos laimīga, ka man ir mans paugurs, mans strautiņš un sliekšņa akmens, vecs ozols ar grubuļainu mizu un balts bērzs ar līganiem zariem, latvietības zīmes senajās dzimtas lietās.

Man pieder arī debess atspulgs ezerā un mākoņu skrandas debesīs, man pieder arī pavasara rīti un migla vasaras vakaros. Man pieder daļa no Latvijas. Mums visiem pieder.

Kāda tu būsi mana Latvija jaunajā gadu tūkstotī?

Tas atkarīgs no tā, cik dziļi mēs katrs to turam savā sirdī un dvēselē, cik mēs gribam būt atbildīgi par to, ko mīlam.

Lita Prātiņa, Valmieras ģimnāzijā