Pēc savas taisnības jāiet katram pašam

Taisnība. Tik ikdienišķs vārds. "Tev ir taisnība", "Tev nav taisnības", "Tā ir taisnība". Lietojam šo vārdu ik dienu, vietā un nevietā, dzirdam mācību stundās un uz ielas, no politiķa un pensionāra... Ap mums virsmo taisnības, mūžīgās patiesības, īstenības. Ikviens labāk par citiem zina, kas, kā un kad jādara, jāsaka, jādomā. Ikvienam ir taisnība.

Manī mīt pārliecība, ka pašlaik Latvija stāv daudzu izvēļu priekšā. Vēl nevaram būt pilnīgi droši par savu turpmāko ceļu, par parītdienu, par daudzu jautājumu pareizāko risinājumu. Šajā brīdī, stāvot uz gadsimta un tūkstošgades sliekšņa, es jūtu, ka gadskaitļa nomaiņa kalendārā nebūs vienīgais, kas mainīsies ap mums.

Tik daudz viedokļu, un, kas ir pats interesantākais, ikviens, kā liekas tā paudējam, ir tas vienīgais pareizais. Dažus atbalsta valdība, dažus — Saeimas pozīcija, citus — opozīcija. Par dažiem vairs netiek diskutēts, ap citiem vēl virmo kaislības. Valdības, kā zināms, ir mainīga lieta — šodien bija, rīt — kas to lai zina! Vai varam būt droši, ka nākamā valdība būs tikpat pārliecināta par Latvijas iesāktā ceļa pareizību? Vai varam būt droši, ka reizē ar nākamo valdību savas domas nemainīsim arī mēs? Vai mums ir pašiem sava izvēle, savs viedoklis, sava pārliecība? Vai mēs domājam paši vai esam tikai citu domu pārtvērēji, uzņēmēji, lietotāji?

Taisnības. Tik daudz taisnību, ka viegli apmaldīties, nojukt, sapīties. Vieglākais ceļš ir pieņemt kādu vispāratzītu, vairumam pieņemtu, neapšaubītu. Vieglākais, bet vai pareizākais? Kas tad veido šo vienu — valdošo — patiesību? Tikai un vienīgi mūsu visu mazās sevī radītās patiesībiņas. Taču, lai tās radītu, mums jāatbrīvojas no jelkādas ietekmes no ārienes, jāpaliek uz brīdi vienatnē ar sevi, savām izjūtām. Mums jābūt godīgiem un patiesiem pret sevi. Taču — godīgs spēj būt tikai gudrs un savas zināšanas lietot spējīgs indivīds. It viss ir mūsu pašu rokās. Ja ar laiku ikviens vairāk vai mazāk pārvērtēs savu nostāju, pacenšoties būt patiesi godīgs, kas zina, varbūt šis vairums tik mīts vien būs bijis.

Jāatzīst, ka tas skan samērā vienkārši, taču tā nebūt nav. Esmu pārliecināta, ka pa spēkam tas ir tikai patstāvīgi domājošam indivīdam. Kas tad tagad, uz nākamās tūkstošgades sliekšņa, mums dod patstāvību? Vai materiālais nodrošinājums? Jā. Tas var dot zināmu rīcības brīvību. Taču tas, ka varam būt pastāvīgi darbībā, nebūt vēl negarantē domu un uzskatu brīvību. Ir sastopams arī pretējs viedoklis — jo mazāk lietu, naudas, jo brīvāks nepiesaistītāks ir cilvēks. Arī visnotaļ pareizs viedoklis — bet vai attiecībā uz garīgo brīvību? Apšaubāmi. Garīgo brīvību (iespēju brīvi domāt, analizēt, secināt) spēj dot tikai izglītība. Ne jau formālā akadēmiskā izglītība, skolā sausi iekalto formulu, aksiomu un definīciju kopums, bet spēja tās likt lietā ikdienā, dzīvē, darbā. Nav jābeidz prestižas skolas, lai to gūtu — te viss ir atkarīgs no mums pašiem. Nevar pieprasīt, lai izglītības sistēma nodrošinātu šāda veida mācības, jo tā var dot tikai pašus pamatus, atspēriena punktu, spēkus un varēšanu atsperties. Domāt patstāvīgi, lemt un spriest — uz to mums jāiet pašiem. Tikai šādi cilvēki būs vajadzīgi nākamās tūkstošgades Latvijai. Te nu atkal esmu nonākusi līdz taisnībai. Vai man ir taisnība? Es saprotu, ka ikvienam ir domas par šo jautājumu. Savs ceļš katram izvēlams, katram pašam rodams. Katram ir taisnība — un taisnību ir milzum daudz. Patiesi — var nojukt, ja nav savējās, pēc kuras vadīties, kurai sekot, uz kuru tiekties.

Bet kā rīkoties, ja redzam, ka līdzcilvēks atzīst tikai savu patiesību, kas ir kļūdaina un maldīga? Vai ļaut viņam pašam nonākt pie pareiza slēdziena? Vai censties viņu virzīt uz citu pusi? Neapstrīdamas atbildes nav. Latvija iet demokrātisku ceļu, te valda gan domu, gan uzskatu un pārliecību brīvība. Es domāju — jābūt tolerantiem un jāļauj katram pašam rast pareizo risinājumu. Tikai tā var pastāvēt demokrātija un brīvība.

Saka jau — katram sava taisnība, bet patiesība tikai viena. Tam es negribu piekrist. Ikvienam ir patiesība, paužot savu taisnību, kurai lēni saplūstot kopīgā patiesībā varam sākt runāt par ceļu, kas jāiet valstij un sabiedrībai. Un ikvienam ir tiesības šo ceļu ietekmēt.

Šis tik ierastais vārds — taisnība. Mēs to lietojam ikdienā, pie tā pamatnozīmes pat nepiedomājot. Un tas mani priecē — jo, ja jau mums vēl ir saglabājusies spēja runāt par savu taisnību, aizstāvēt to, paust citiem un ieklausīties citu sacītajā, tad mēs jaunajā tūkstošgadē neieiesim kā virzāms un vadāms bars, masa vai pūlis. Mēs ieiesim kā valsts, kuras pilsoņiem ir ko sacīt un domāt, kuri spēj un grib to darīt, māk starp šausmīgi daudzajām taisnībām atrast savējo.

Zanda Ozoliņa, Rīgas 47.vidusskola