Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Mūsu tautas patvērums, mājas un pasaule. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 23.12.1999., Nr. 436/439 (1896/1899) https://vestnesis.lv/ta/id/15154

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Pēc savas taisnības jāiet katram pašam

Vēl šajā numurā

23.12.1999., Nr. 436/439 (1896/1899)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Mūsu tautas patvērums, mājas un pasaule

1918.gada 18.novembrī Latvijas Nacionālajā teātrī zem sarkanbaltsarkanā karoga tika proklamēta Latvijas Republika. No tā laika šūpulī ielikti divi vārdi — māte un Latvija. Abi vienlīdz mīļi, abi vienlīdz godājami. Ar māti saistās tīri fiziskas attiecības, bet Latvija ir mūsu mājas, patvērums, pasaule.

Tāpat kā citām valstīm, arī Latvijai ir savi svētumi un simboli — karogs un himna. Un kur vēl novadu simbols — trīs zvaigznes!

Lai gan stagnācijas gados par valstiskumu nerunāja, tagad tas sāk iesakņoties. Tagad viss vēršas uz labu, vienīgi par labo runā mazāk. Bet katram latvietim dziļi sirds stūrītī dzimtene sāpējusi vienmēr. Slepus acs stūrītī ar norausto asaru, dzirdot lūgsnu, ar lielu vēlēšanos brīvi un atklāti godināt visjaukāko vārdu — Latvija.

Bija laiks, kad domājām esam to zaudējuši. Bija laiks, kad mātes Latvijas trīs zvaigznes likās pārāk tālu, lai sildītu, pārāk nesasniedzamas, lai mierinātu. Bet raudāt nedrīkstēja. Asaras var līt par brūcēm, kas cirstas mūsu pašcieņas trauslajā apvalkā. Šo smagumu mēs bijām ar mieru nest līdz pēdējai stundai, lai kā tas nospiestu tālāko dzīvi. Griba izdzīvot dažiem cilvēkiem ir ļoti stipra, citiem — vājāka. Mums, latviešiem, tā bija tīra no sārņiem kā tērauda trose, kas stiepjas, bet netrūkst. Mēs turpinām dzīvot. Tās domas, kas nepiederēja mums, kas bija svešu kungu uzspiestas, laika gaitā dabiski noveco un atmirst. Bet, kad Latvija skan kā nospriegota stīga, tās nobriest un pieaug lielumā, turpina līdzdarboties tautas dzīvē. Tās melīgās un rupjās tēzes, kas tika liktas reālās dzīves patiesības vietā, nespēj aizsegt Latvijas sauli. Laikam jau zemapziņā esam auklējuši un lolojuši mazo, bet tik mīļo Latviju. Jā, mēs esam lepna tauta. Bet pašlepnuma nevar būt par daudz nevienai tautai. Mūsu pasaules uztvere ir vienreizīga, tā ļauj uztvert mūsu — latviešu — mentalitātē pavisam neparastus aspektus. Ir Latvijas vēsturē tādas lappuses, kuras ož pēc asinīm. Bet ir arī tādas, kurās daudz sentimentālā un jutekliskā. Un tāpēc mēs to vienkārši mīlam.

Lai cik mēs katrs esam atšķirīgs, tomēr kopīgs mums ir emocionāls uzbangojums un skaistums, kas paceļ mūs leģendāri svētā augstumā, šīm jūtām ir dziļš pamats. Mūsu valsts stāvēja dilemmas priekšā — pastāvēt, savu zemi atgūstot, vai izzust "lielā brāļa" nebeidzamajos plašumos un dārgumu raktuvēs. Lai cik nežēlīgi plosījās sarkanais terors, lai kāda bijusi ienaidnieku vēlēšanās pārvērst Latviju bezformīgā plankumā, mūsu ticība un spēks ir vienotībā. Kas vēl var ievīt savas tautas vainagā balto bērzu tāšu cibas, kam var būt tāda garša kā abrā iejauktai rudzu maizei, kas ir tikpat svēta kā dzimtene. Un lūgsim Dievu, lai nekad vairs mūsu zemi nemīda ienaidnieka naglotais papēdis, lai mūsu skolas un tautas nami nepārvēršas ienaidnieku zirgu staļļos. Lai mūsu gravas, kalni un debesis ir tīras un zilas, lai nebūtu jābrien pāri ienaidnieka bumbu izraktajām bedrēm un tāpēc vienosimies lūgšanā:

"Dievs, svētī Latviju!"

Baiba Mierture, Jēkabpils vakara vidusskola

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!