Maza kā ozola lapa un plaša kā pasaules sirds

Vai kāds no jums reiz ir redzējis to ļaužu stāstos aprakstīto tumšo tuneli ar balto gaismu tā galā?

Es redzēju! Man bija tikai bez divām nedēļām deviņi mēneši. Es domāju, ka man bija jāmirst, bet es to negribēju. Es kliedzu, cik spēka, kad mani iemeta baltajā gaismā. Manas acis apžilba. "Nē! Es negribu mirt! Man ir jādzīvo! Laidiet mani atpakaļ. Man ir auksti,"es bļāvu. Šķiet, kāds no tiem milzīgajiem radījumiem, kas stāvēja man apkārt un izdvesa tās jocīgās skaņas, mani sadzirdēja, jo mani ietina mīkstā un siltā ādā. Redz — kādas viņiem tās ādas! Paņem un iedod otram, kuram salst. Es sašutu par viņu neizteiksmīgo un jocīgo valodu. Tā it nemaz nelīdzinājās manai valodai: "Bē– ē!" Te pēkšņi viņi mani sagrāba savās milzīgajās rokās un uzlika uz kaut kāda šķīvja. Es pārbijos: "Kas? Viņi kanibāli, vai?" Taču man nebija taisnība. Dejas ar paceltām dakšiņām vietā viņi paziņoja, ka es sveru četrus kilogramus. Skat, cik es branga meitene! "Varu saderēt, ka viņi paši uz šitā šķīvja nekāpj!" es nosmīnēju un pirmo reizi šajā gaišajā pasaulē jutos pārāka par citiem. Tā bija jocīga sajūta, taču tā nevilkās ilgi. Es aptvēru, ka šie lielie radījumi mani nēsāja kā pūciņu, viņi bija liela auguma un bez grūtībām sasniedza to sasodīto šķīvi. Un tai brīdī es nolēmu: "Es arī būšu liela! Es būšu tikpat gara un nēsāšu tādus kā mani apkārt. Es runāšu viņu dīvainajā valodā, es būšu viena no viņiem!"

Tikai pēc daudziem gadiem aptvēru, ka jau no paša pirmā mirkļa šajā gaišajā pasaulē es biju viena no viņiem, jau tad es runāju viņu valodā, manā dzimtajā latviešu valodā. Jau tad es biju tas pats, kas viņi,— latviete. Es sapratu, ka mīlu to pašu zemi — Latvijas zemi ar upju un vareno mežu šalkoņu. Es mīlu šo zemi — šo zaļo zemi, manu dzimto zemi, kur vakaros mēness mēdz atpūsties un zvaigznes spēlēties.

Mēness nometās kādu vakaru man blakus uz mana dzimtā Rūjas krasta un teica: "Esi sveicināts, mazais zemes bērns! Es sen tevi tiku manījis un miegā saldi auklējis. Tu uzaugi šais Rūjas viļņos, bet piedzimi tautas dvēselē — latviešu tautas dvēselē. Vai zini, ka šonakt tek Rūja vienīgi tev, mazais zemes bērns? Vai zini, ka šonakt es spīdu vienīgi tev un taviem brāļiem, un tavām māsām, mazās Latvijas bērns? Vai zini, ka tev, mazās zemes bērns, krūtīs pukst lielās pasaules sirds — Latvijas sirds?"

Tā sēdēja viņš man blakus un runāja. Viņš rādīja man Latviju tādu, kādu es to nekad vēl nebiju redzējusi. Tā bija maza kā ozola lapa un plaša kā lielās pasaules sirds. Tā mirdzēja zvaigznes spožumā, taču man bija viegli uz to skatīties. Es manīju, kā Rīgas Pēterbaznīcas torņa gailis dziedāja rīta stundu, un to, kā Daugavas ūdens rītausmā iemirdzējās dīvaini sārts. Tur saule pasmaidīja avju ganam no tautas pasakas, bet citur atkal māte savu bērnu ar skūpstu modināja un aicināja brokastā. To visu man tonakt mēness rādīja un stāstīja, darīja zināmas vēl daudzas citas lietas, kas ar manu mīļoto zemi saistās. Viņš stāsta man to joprojām. Viņš vakaros ielavās manā istabā un ielien man ausī. Tur viņš sēž ik nakti un sauc mani par mazās zemes bērnu, par Latvijas bērnu.

Ik nakti es vēl ceļoju pa Daugavas viļņiem pie Staburaga. Viņš man stāsta par Latviju un mani. Un tad pirmo reizi sajūtu, ka ne tikai es esmu Latvijā, bet Latvija ir arī manī. Latvija ir manī un ap mani — es pati esmu maza Latvijas daļiņa, viena no daudzajām. Mīlot Latviju, es mīlu sevi, savus draugus un radus, nemīlot viņu, es nemīlu neko, pat man pašu dārgāko.

Dace Virse, Valmieras ģimnāzija