Lai mūžam balti būtu mēs

"Cik daudz pie debesīm zvaigznes,

Un visas citādi mirdz!

Cik daudz uz pasaules ļaudis,

Un visiem citāda sirds!"

To pašu es gribētu teikt par tautām un valodām. Cik gan to patiesībā ir? Cik tautu, tik valodu, cik valodu, tik tautu. Un starp šīm daudzajām valodu zvaigznēm spoži iemirdzas manās acīs viena mums visiem pazīstamā — latviešu valoda. Tā ir mana un manas ģimenes, draugu, biedru un līdzgājēju dzimtā tēvzemes valoda. Kā gan tā izskatās uz pasaules fona? Mazā valstiņa pie Baltijas jūras ir savu vārdu nesusi pāri tālām jūrām un okeāniem, kalniem un līdzenumiem un ir spējusi izcelties ar savu esību pat lielo, vareno valstu vidū. Bet kā tā ir spējusi izdzīvot līdz mūsdienām? Izciešot krievu, vācu, poļu un zviedru jūgu, latviešu tauta ir dzīvojusi un saglabājusi savu valodu folklorā, ko mūsu senči ir izveidojuši tautasdziesmās, teikās, nostāstos, parunās un sakāmvārdos:

"Lai es augu kā augdama,

Dziesma mani pavadīja;

Man dziesmiņa palīdzēja

Grūtus darbus padarīt."

Svešzemnieku mocīta, latviešu tauta daudzus gadsimteņus nevarēja kļūt patstāvīga, brīva valsts, jo varenās kaimiņvalstis mūsu zemi iekaroja un latviešu zemniekus izmantoja sūriem, melniem darbiem. Tādēļ no vecmāmiņām un vecvectētiņiem ir dzirdēti tādi vārdi, ka viņi izauguši kopā ar darbu, tas viņus ir mācījis dzīvot. Darbs ir latviešu tautas dzīves pamats. Par to stāsta arī tautasdziesmas:

"Grūts mūžiņš, grūts mūžiņs,

Visiem darba strādniekiem;

Kā nebija grūts mūžiņš,

Cauras dienas strādājot."

Kā saka paruna: "Darbs audzina cilvēka raksturu." Tādēļ arī mūsu senči, strādājot dienu un nakti, darbu padarīja ar dziesmu, kas tiem vienmēr palīdzēja. Senči neļāva pazust latviešu valodai, jo cienīja tēvu valodu un zemi, kurā mita. Toreiz, pirms vairākiem gadsimtiem, Latvijas zemē bija dzirdama gan krievu, gan vācu mēle. Pat baznīcās sprediķi notika vācu valodā. Kā gan lai nabaga izmantotais latvietis taptu izglītots, nezinādams šīs svešās valodas? Bet, pārvarot grūtības, 16.gadsimtā tika izdota pirmā grāmata latviešu valodā — mazais katķisms. Un ar šo posmu sākās latviešu tautas apgaismība literatūrā un kultūrā. Protams, mūsdienās ir sastopami ļoti daudzi svešvārdi, kuri aizgūti no citām valodām, bet tie ir iegājušies tautā, un mēs tos varam lietot, tā bagātinot savu valodu.

Es esmu latviete, dzimusi Latvijā un uzaugusi Latvijas plašajos laukos un mežos, mazgājusies upēs un ezeros, arī esmu spēlējusies ar Baltijas jūras aukstajiem viļņiem un slēpusies tajos no karstajiem saules stariem, kas apspīd un silda manu tēvuzemi. Cik gan jauki ir šie mirkļi, kad runāju savā valodā un lasu pasakas un teikas, ko atstājuši mūsu senči. Tik neticami, ka, nomainoties daudzām paaudzēm, arvien ir palikusi un saglabājusies mīļa latviešu valoda, kas silda ikviena tautieša sirdi un dvēseli, māca cienīt un mīlēt tēvuzemi. Tagad tā ir kļuvusi par patstāvīgu valsti — Latviju.

Tuvojoties tūkstošgades mijai, ikvienam no mums jādomā par savu nākotni, tas nozīmē domāt par visas valsts nākotni. Manuprāt, jaunais gadsimts ieviesis daudz pārmaiņu mūsu dzīvē. Droši vien ikkatram ir vēlēšanās laboties un ticēt jaunai dzīvei, iesākoties jaunajam gadam. Bet kā to panākt? Katram ir jāieklausās savā sirdsbalsī, jābūt kopā ar dzimteni un jācenšas ar saviem un visas tautas spēkiem kopā izcelt Latviju uz pasaules sliekšņa. Tagadējai paaudzei un nākamajai jaunākajai, kuras nomainīs veco paaudzi, sirdīs jābūt patriotiskai un dziļai mīlestībai uz savu zemi un tēvu valodu, un tikai tādā veidā būs iespējams mainīt kaut ko lielos apmēros. Turpretī, ja mēs neuzticēsimies valstij un saviem spēkiem un sāksim meklēt laimi un labklājību, izceļojot uz svešām zemēm, nebūs iespējams jaunajā tūkstošgadē ko mainīt.

Cik gan bezgala skaisti skan vārdi:

"Kā sniegi kalnu galotnēs,

Lai mūžam balti būtu mēs!"

(J.Jaunsudrabiņš)

Sagaidot jauno gadsimteni ar lielu apņemšanos un gribu, mums, latviešu tautai, ir jāturpina izkopt savu valodu un nepiegružot to ar cittautu putekļiem. Katrā no mums ir jāvalda stiprai pārliecībai un cieņai pret savu tēvuzemi. Mans novēlējums visiem — iesoļot jaunajā tūkstošgadē droši, kā dzīvojot baltiem sniegiem kalnu galotnēs!

Amanda Kimerāle, Rīgas 47.vidusskola