Daidžests. Citu rakstītais

"Uzskatīt par sava veida sasniegumu"

"Baltische Briefe"

— 99.11. - Nr.11

Gertī Antona ("Baltische Briefe") saruna ar Latvijas ārlietu ministru Dr. Induli Bērziņu.

Baltische Briefe:

Ārlietu ministra kungs, jūs Latvijas Universitātē esat studējis vēsturi. Cik lielā mērā šīs studijas jums palīdz pašreizējā postenī?

Dr. Indulis Bērziņš:

Pateicoties mūsu reģiona, mūsu kontinenta un pasaules vēstures studijām, man ir vispārējs priekšstats par šodienas mūsu valsts, Eirāzijas un Jaunās pasaules politiskās situācijas saknēm un cēloņiem. Tomēr es nožēloju, ka mūsu paaudzei toreizējos, tas ir padomju apstākļos, nebija iespēju studēt plašas, piemēram, vēstures un jurisprudences, vēstures un tautsaimniecības, vēstures un politoloģijas studiju programmas. Tāpēc šodien nepieciešamās zināšanas man jāiegūst darba procesā.

BB.:

Ko jūs gaidāt no attiecību attīstības ar Krieviju?

I.B.:

Ja mēs situāciju novērtējam reāli, tad tieši notikumi Dagestānā un parādības, kas tos pavada, rāda, kādā grūtā situācijā atrodas Krievija. Es nesen runāju ar kādas Dienvidrietumāzijas valsts vēstnieku, kuras vēsture cieši saistīta ar Kaukāza problēmu. Viņš domā, ka Dagestānā islama ekstrēmisti rīkojušies līdzīgi Taliban. Krievijas atkāpšanās no Dagestānas, pēc viņa domām, vēl nebūtu nekāds problēmas atrisinājums, jo no multinacionālu Dagestānas iedzīvotāju apvienošanas nevarot sagaidīt vienotas valsts izveidi.

Mūsu attiecības ar Maskavu: Maskavas prasības mēs nevaram izpildīt, ja attiecības nepasliktinātos, un to varētu uzskatīt par sava veida sasniegumu. Gaidāmās vēlēšanas varētu ienest skaidrību mūsu attiecībās.

B.B.:

Ko jūs gaidāt no plānotās Vācijas kanclera Gerharda Šrēdera vizītes Latvijā?

I.B.:

Es vēlos uzsvērt, ka mums ilgi būs jāgaida oficiāls Vācijas kanclera apmeklējums. Tomēr mums ir iemesls priecāties.

Mēs gaidām atbalstu mūsu centieniem Latvijas integrācijai starptautiskajās struktūrās, konkrētāk: mūsu pārcelšanu no otrās uz pirmo kandidātvalstu grupu. Latvija paveikusi daudz, lai lielā mērā panāktu atbilstību ES prasībām. Turklāt runa ir par ciešākiem ekonomiskiem sakariem ar Vāciju. Man nesen kādas starptautiskas tikšanās laikā bija garāka saruna ar Vāciijas ārlietu ministru Fišeru, kas izrādīja lielu interesi par mūsu valstu ekonomisko sakaru attīstību. Mēs tagad ceram, ka Vācijas kanclers Šrēders Latviju apmeklēs ekonomistu delegācijas pavadībā. Latvija piedāvā labas investīciju iespējas, un tai nepieciešami jauni noieta tirgi, arī jo Krievija aizvien vairāk kļūst par nestabilu tirdzniecības partneri.

B.B.:

Un beidzot - kāda ir Latvijas sabiedrības nostāja pret vācbaltiešiem un viņu aktivitātēm par labu dzimtajām zemēm - Latvijai un Igaunijai?

I.B.:

Plašs cilvēku loks Latvijā zina par vācbaltu kopības un organizācijas eksistenci Vācijā un novērtē bijušo pilsoņu pūliņus Baltijas valstu labā.

"Runājiet latviski"

"Izvestija"

— 99.12.15.

Latvijā visus piespiedīs runāt valsts valodā.

Neņemot vērā nacionālradikāļu izmisīgo pretestību, Latvijas Saeima galīgajā variantā pieņēma Likumu par valsts valodu, kas reglamentē latviešu valodas izmantošanu ikdienas dzīvē un galvenokārt ir orientēts uz republikas krievu iedzīvotājiem. Pēc vispārēja Latvijas politiķu vērtējuma, ir pieņemts "visizsvērtākais" likuma variants - tas atbilst starptautiskajām tiesiskajām normām un neaizliedz svešvalodu izmantošanu privātajā jomā (tas nozīmē - arī krievu valodas izmantošanu, kurā runā gandrīz puse Latvijas iedzīvotāju).

Tomēr tagad svešvalodu drīkst izmantot tikai neoficiālā saskarsmē, dievkalpojumos, rituālos, visdažādākajās baznīcas ceremonijās, kā arī pasākumos tādos uzņēmumos, kur valsts kapitāls nepārsniedz 50 procentu.

Nacionālradikāļiem no partijas "Tēvzemei un Brīvībai" tā arī neizdevās panākt likuma normas ieviešanu par latviešu valodas izmantošanu ikdienā, tai skaitā arī privātajā biznesā. Visi viņu argumenti par "Latvijas atbrīvošanu no svešzemniekiem, kuri pie mums ir saradušies pēdējos piecdesmit gados", par visiem latviešiem draudošajām briesmām "līdz gadsimta beigām sarunāties vienīgi krievu valodā" saņēma vienprātīgu pretestību no pārējām parlamenta frakcijām un no Latvijas prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas, kas debašu laikā atradās sēžu zālē. Tieši viņa pirms dažiem mēnešiem atteicās parakstīt likumu par valodu tādā redakcijā, kas apmierināja "tēvzemiešus", un nosūtīja to atkārtotai izskatīšanai Saeimā. Tomēr latviešu nacionālisti vēl visu nav zaudējuši. Svešvalodu izmantošanu publiskos pasākumos, tajās rakstītu afišu, izkārtņu, plakātu izmantošanu, kā arī to izmantošanu reklāmās - tas viss līdz 2000.gada 1.septembrim ir jāreglamentē valdībai. Bet valdība var tā "pielabot" likumu, ka nacionālo mazākumtautību valodu izmantošanas sfēra var sašaurināties vēl vairāk.

Likums paredz beziebildumu latviešu valodas lietošanu tādās jomās, kas skar visas sabiedrības intereses, piemēram, veselības aizsardzībā, patērētāju tiesību aizsardzībā, valsts drošībā. Citiem vārdiem sakot, visus šos likuma jēdzienus, pie labas gribas, pavisam vienkārši var "piešūt pie lietas", tas ir, piespiest, teiksim, darba kolektīvus noturēt darba sanāksmes tikai latviešu valodā, pamatojoties vienīgi ar "drošības vai tikumības" apsvērumiem.

Un tomēr, kopumā ņemot, kaut arī ir divdomīgi likuma termini, kurus Latvijas ierēdņi "sabiedrības interešu aizstāvības" vārdā var traktēt pilnīgi brīvi, jaunais valodas likums ir liels solis uz priekšu. Līdz ar to Latvija ir pārvarējusi vienu no augstajām barjerām ceļa uz Eiropas Savienību. Tomēr ir jāšaubās, vai šie maigie labojumi mīkstinās Krievijas attieksmi pret stingrajiem Latvijas likumiem, kas aizskar tai tuvo minoritāšu intereses.

Nikolajs Lakševičs

"Rīga parādīja Maskavai mēli"

"Kommersant"

— 99.12.15.

Starp Krieviju un Latviju ir izcēlies kārtējais diplomātiskais skandāls.

Rīga apvaino Maskavu par iejaukšanos Latvijas iekšējās lietās. Šis apvainojums izskanēja kā atbilde uz Maskavas izteikto nosodījumu Latvijas parlamenta nesen pieņemtajam Likumam par valsts valodu.

Latvijas valodu likuma sākotnējo variantu kritizēja ne tikai Krievija vien. Par tā nedemokrātisko raksturu runāja gan EDSO, gan arī Eiropas Savienība. Pēc Latvijas prezidentes un valdības spiediena Saeimas deputāti piekrita pielabot likumprojektu.

Pagājušās nedēļas beigās, dienu pirms tam, kad Eiropas Savienības sanāksmē sāka izskatīt Rīgas lūgumu par iestāšanos Eiropas Savienībā, likums ar izmaiņām tika pieņemts. Latvijas varas iestādes paziņoja, ka problēmas ar nacionālajām minoritātēm esot atrisinātas.

Taču būtībā labojumi likumā nemaina tā pretkrievisko ievirzi. Tas, tāpat kā agrāk, paredz vienīgi latviešu valodas izmantošanu jebkādos sabiedriskajos pasākumos. Tagad, tiesa, likumā ir parādījusies atruna - izņēmuma kārtā šo prasību ir iespējams neievērot. Šis izņēmumu saraksts valdībai ir jāizstrādā līdz 2000.gada 1.septembrim, tas ir, līdz tam laikam, kad spēkā stāsies Likums par valodu. Tādējādi Saeima vienkārši atbildību par krievvalodīgo iedzīvotāju diskrimināciju ir uzvēlusi uz pleciem valdībai.

Tomēr Eiropas eksperti jauno likumu ir novērtējuši pozitīvi, un Eirokomisija ir ieskaitījusi Latviju rindā uz iestāšanos Eiropas Savienībā. Uz to Maskava reaģēja ar asu paziņojumu: "Latvijas parlamentārieši ir ieslēguši zaļo gaismu dokumentam, kas juridiski nostiprina nacionālo minoritāšu diskrimināciju pēc valodas principa".

Rīgas reakcija bija nekavējoša. Jau pēc dažām stundām pēc Krievijas paziņojuma publiskošanas uz Latvijas Ārlietu ministriju tika izsaukts Krievijas vēstnieks Latvijā Aleksandrs Udaļcovs. Tur viņam izteica "stingru aizrādījumu" sakarā ar Krievijas darbību, kas tika raksturota kā "atklāta iejaukšanās" Latvijas iekšējās lietās. Rīga vērtē Maskavas paziņojumu kā mēģinājumu kavēt Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā.

Andrejs Belijs

"SEB pārdos savu īpašumu Latvijas "Saules bankā""

"Dagens Industri"

— 99.12.21.

Igaunija. SEB dominētā Igaunijas banka "Ühispank", kas riskē ciest miljoniem kronu lielus zaudējumus sliktu aizdevumu dēļ, pārdos visas savā īpašumā esošās akcijas Latvijas komercbankā "Saules Banka".

Pagājušās nedēļas nogalē Ühispank parakstīja līgumu par visas šīs Latvijas bankas pārdošanu, kas ir meitas uzņēmums.

Pircējs ir Igaunijā ļoti labi pazīstamais itāļu veikalnieks Ernesto Preatoni, kas par spīti visiem ļauna paredzējumiem oktobrī Igaunijā atvēra nišas banku Preatoni Pank.

Saules Bankas pārdošana notiks uzreiz pēc Latvijas Bankas atļaujas saņemšanas.

Cena tiek turēta slepenībā, tomēr katra igauņu krona ir ļoti gaidīta, ņemot vērā to, ka Ühispank riskē piedzīvot zaudējumu 150 miljonu zviedru kronu apmērā sliktu aizdevumu dēļ pēc pagājušā gada zaudējumiem 230 miljonu kronu apjomā. Šā gada pirmajos deviņos mēnešos peļņa tomēr ir sasniegusi apmēram 50 miljonus kronu. Bankas vadība nevēlas šos notikumus savstarpēji saistīt.

"SEB stratēģija ir šāda - katrai meitas bankai Igaunijā, Latvijā un Lietuvā ir jādarbojas savā pašmāju tirgū. Tas pilnībā saskan ar banku darbības pilnveidošanas plāniem", teica Matss Čērs, kas SEB ir atbildīgs par Baltijas valstīm.

"Atbrīvotie līdzekļi - kā ekonomiskie, tā personāla - tiks izmantoti jauniem projektiem mūsu pašmāju tirgū", komentēja Ühispank vadītājs Ains Hanšmits.

SEB pirmo lielo akciju pirkumu Ühispank izdarīja 1998. gada oktobrī, un šobrīd SEB pieder 50,15% no Ühispank.

Rēta Vaikla

"Sieviešu koris "Dzintars" uzkurina apetīti"

"Upsala Nya Tidning"

— 99.12.14.

Svētdien Upsalas Doma baznīcā ieradās koris, kuram ir savādāks skanējuma ideāls ne kā zviedru koriem.

Tas bija latviešu sieviešu koris "Dzintars". Šis koris zviedru kordziedātājus spēj "nokautēt" ar aizrautību un dinamikas bagātību, raksta Anderšs Brāgšē. Šo kori mēs labprāt vēlamies dzirdēt vēl un vēl!

Latvijas sieviešu koris Dzintars no Rīgas svētdienas vakarā apmeklēja Upsalu un Doma baznīcu. Šāda kora ierašanās nav pārāk ikdienišķa parādība, tāpēc žēl, ka šo notikumu nebija pamanījis lielāks iedzīvotāju skaits. Kori vadīja divi diriģenti - Ausma Derkēvica, kas kori ir vadījusi kopš 1959. gada, un vadītājas palīgs kopš 1992. gada Māris Sirmais. Atis Stepiņš uz Doma lielajām ērģelēm spēlēja gan soloskaņdarbus, gan pavadījumu korim koncerta otrajā daļā.

Koncerts sākās ar J. S. Baha Fantāziju un fūgu g-moll tādā izpildījumā, kur temps un vēlme pašizpausties dominēja pār šīs mūzikas bagātīgo kontrastu labāku ievērošanu.

Jau no paša sākuma koris demonstrēja tādas lietas, par kurām zviedru koristiem derētu padomāt. Protams, ka šim korim ir cits skanējuma ideāls, ne kā pierasts Zviedrijā, bet vai tam vajadzētu būt negatīvam faktoram? Vai mūsu skanējuma ideāls ir vienīgais noteicošais? Zviedru koristus Latvijas koris spēja "nokautēt" ar aizrautību un no tās izrietošo milzīgo dinamikas daudzveidību. No apdullinoša skaļuma koris spēja pāriet uz pieklusinātu pianissimo , un te droši vien palīdzēja ārkārtīgi labi līdzsvarotais plašais balsu spektrs, sākot no augstajiem soprāniem līdz zemajiem altiem.

Visi koncertā piedāvātie skaņdarbi bija interesanti, taču apjomīgās programmas dēļ runāšu tikai par tiem, kas radīja sevišķi pozitīvu iespaidu. Koncerta pirmajā daļā, protams, pagodinoši bija dzirdēt Vermlandes dziesmu pilnīgi saprotamā zviedru valodā jaukā Bertila Helstrēma apdarē. Komponists Pēteris Vasks ir uzrakstījis skaņdarbu Putna pavēle, kurā korim dziedāšanas laikā nākas izmantot clusters, parlando jeb runājošās dziedāšanas efektus un glissando, lai klausītāju ievestu putnu skaņu pasaulē. Tas bija viens no visinteresantākajiem skaņdarbiem! Pareizi un piemēroti, ka pēc tam Verdi divdaļīgā Laudi alla Vergine Maria un Tompsona Hallelujah ļoti skaistā un izjustā veidā mūs aizveda pie svinīgākām lietām.

Kamēr koris pārvietojās, Atis Stepiņš uz lielajām ērģelēm spēlēja savu improvizāciju par adventes dziesmu Bereden väg för Herren (fantāzija ērģelēm par zviedru psalmu nr. 43 - tulk.) . Viņa izpildījuma maniere un tehnika vēlreiz pierādīja, kāda vēlme izpausties piemīt šim ērģēlniekam.

Koncerta otrā daļa gandrīz pilnībā bija veltīta jaunavas Marijas sumināšanai mūzikas formā, izņēmums bija vienīgi viņas dēla slavināšana Voglera labi pazīstamajā Hosianna. Koncerta skaņdarbu izpildījuma kārtība bija mainīta, un dažas dziesmas bija svītrotas no repertuāra, un, tā kā gandrīz visus skaņdarbus sauca Ave Maria, orientēties nebija viegli. Rēgera pazīstamā Marijas šūpuļdziesma un Voglera Hosianna tomēr tika izpildītas zviedriski, un tāpēc atkal varējām justies pagodināti.

Patiešām jauki bija klausīties nevis pārlieku bieži skanošu Ziemassvētku mūziku, bet gan dabisku romantiku, muzicēšanas prieku un bagātīgu garīgo mākslu. Šo kori mēs labprāt gribam dzirdēt vairākkārt.

Anderšs Brāgš

"Uzvarēs atsevišķi cīnītāji"

"Die Presse"

— 99.12.17.

Paplašināšanās ieiet jaunā fāzē: turpmāk kandidātiem būs vairāk jādomā par savām interesēm. Konkurence kļūs asāka.

Vīne. Tie laiki, kad kandidātvalstis cita ar citu sadarbojās, ir pagājuši. Kopš ES galotņu sanāksmes Helsinkos būs jācīnās katram atsevišķi. Paplašināšanās process pēc Eiropas Padomes lēmuma atteikties no divu klasu sistēmas un sākt līdztiesīgas sarunas ar visām 12 kandidātvalstīm ir izvērties par atklātu sacensību. To sarunā ar "Die Presse" apstiprināja arī Igaunijas sarunu delagācijas vadītājs Alars Štreimans. Kandidātvalstu individuālo novērtējumu galvenokārt apsveic "paraugskolnieki". Tagad katra valsts pati cīnīsies par savu biļeti un tai nevajadzēs gaidīt "atpalicējus".

Igaunija priecājoties par to, ka vairs nevajadzēs saglabāt mītu par "Baltijas ģimeni" - Latviju, Lietuvu un Igauniju. Štreimans faktu, ka tagad notiks "atklāta sacensība" vērtē pozitīvi – kā "atbilstošu realitātei". Līdz šim stāvoklis esot bijis dīvains. Esot bijis jārunā par savām interesēm un jāatbalsta arī kaimiņvalstis – proti, "morāli un politiski". "Tagad tas ir beidzies," saka Štreimans. "Latvija un Lietuva ir pietiekami spēcīgas, lai pašas stāvētu kājās."

Štreimans domā, ka šī jaunā orientācija izraisīs "lielu nervozitāti". Jau tagad esot dzirdami "dīvaini izteikumi" gan no ES dalībvalstu, gan arī no kandidātvalstu puses: "Iespējams, ka tā ir greizsirdība, bet iespējams, ka kaut kas vairāk nekā tā vien," saka Štreimans. Visi vēlas, lai ES paplašināšana būtu "politisks lēmums" – un kaut kad taču būs jāizšķiras, kuras valstis pirmās kļūs par Savienības dalībniecēm.

Protams, ka Baltijas valstis "sadarbosies" arī turpmāk, taču esot jāvēršas pret to, lai turpmāk visas netiktu sasviestas vienā katlā. "Mums ir ļoti atšķirīgi politiskie un ekonomiskie priekšstati," paziņoja Štreimans. Līdz šim šīs atšķirības netika uzsvērtas, "taču turpmāk mēs to darīsim." Igaunija rēķinās ar to, ka 2003. gadā būs gatava iestāties ES. Vai bažas izraisa ES reformu centienu aizkavēšanās? "ES mūsu uzņemšanai būs gatava," par to Štreimans ir pārliecināts. Viņš domā, ka Igaunija ES varētu iestāties jau 2003. vai 2004. gadā – "vēlākais 2005. gadā".

Tomēr šķiet, ka Igaunijas iedzīvotāji par ES lielu interesi neizrāda. Pašreiz tikai 37% atbalsta iestāšanos Savienībā. Štreimans uzskata, ka iedzīvotāji netic, ka ES arī "ikdienas dzīvē" dos ekonomiskas priekšrocības. Cerības drīzāk tiek saistītas ar drošību. Kosovas karš un kaujas Čečenijā nostiprinājušas ticību tam, ka drošāk ir "apvienotā ģimenē".

Štreimans apstiprina: lai gan Igaunija tiek uzskatīta par paraugskolnieku, tai tomēr dažas problēmas vēl ir jāatrisina: pastāv apkārtējās vides aizsardzības problēmas – slikta dzeramā ūdens kvalitāte, nepietiekama atkritumu pārstrāde, turklāt mazajai valstij ir grūti tikt galā arī ar augsto bezdarba līmeni (10%, ar augošu tendenci) un valsts pārvaldes reformām. Ir jāmīkstina arī Igaunijas ekstrēmi liberālā tirgus ekonomika.

Ar problēmām ir jārēķinās arī nodokļu harmonizācijas jomā. Piemēram, Igaunija, kas jau ilgāku laiku izmanto tā saukto Flat – Tax sistēmu ar 26%, turpmāk vēlas, lai uzņēmumu peļņa netiktu aplikta ar nodokļiem, bet tiktu investēta uzņēmumā: "Tas ir ļoti drastisks pasākums, lai dotu impulsu ekonomikai."

Štreimans domā, ka principā skepse un reālisms attiecībā uz paplašināšanās procesu tomēr ir apsveicami. "Pārāk liels ideālisms var traucēt." Lai mazinātu cilvēku bailes ES dalībvalstīs, ir jādod pietiekami ilgs laiks, lai varētu mierīgi pievērsties visām jūtīgajām jomām - "integrācija nedrīkst kļūt par pienākumu". Tāpēc Igaunija esot par ES paplašināšanu maziem solīšiem: "Tas, ko uzspiež ar varu, biežāk piedzīvo neveiksmi." Un integrācijas projekta neveiksme jau esot izbaudīta uz savas ādas. "Mēs zinām, kā lietas var neizdoties, ja ir pārāk liels ideālisms."

Friderike Laibla

"Saraksts, kas ir pirmais solis pretī kopīgai Baltijas valstu biržai"

"Dagens Industri"

— 99.12.18.

Igaunijas, Latvijas un Lietuvas fondu biržas šo ceturtdien vienojās par uzņēmumiem, kas tiks iekļauti kopīgajā Baltijas biržu sarakstā.

Šo 13 uzņēmumu sarakstu publicēs 3. janvārī. Pēc tam izstrādās indeksu, kam vajadzētu būt gatavam nākamā gada pirmajos sešos mēnešos.

"Šis biržas saraksts ir jāuzskata par vēl vienu soli trīs Baltijas valstu biržu apvienošanas virzienā un lielu soli uz kopīgas Baltijas valstu biržas radīšanu", komentēja Rīgas Fondu biržas vadītājs Uldis Cērps. Viņš piebilda: ņemot vērā to, ka starptautiskie ieguldītāji šīs trīs valstis uzskata par vienu reģionu, jaunais Baltijas biržu saraksts ir jāuzskata par piemēru, kā trīs Baltijas valstis pielāgojas ieguldītājiem.

Tallinas biržas vadītājs Gerts Tīvass saka, ka šis Baltijas biržu saraksts, kurā ir iekļauti vislielākie un vislabāko reputāciju ieguvušie reģiona uzņēmumi, palīdzēs ieguldītājiem atrast ceļu uz šo reģionu.

"Īstais labums Baltijas reģionam no kopīgā biržas saraksta būs redzams tikai tad, kad šīs trīs biržas būs izveidojušas kopīgu tirdzniecības sistēmu", Tīvass teica.

"Tas varētu arī pamodināt ārvalstu ieguldītāju interesi par par visu šī reģiona vērtspapīru tirgu", šādu cerību izteica Viļņas biržas vadītājs Rimants Buslia.

Baltijas biržas saraksts

Uzņēmums Birža Tirgus vērtība Darbības joma

(miljonos eiro)

1. Balta Rīga 25,43 apdrošināšana

2. Eesti Telekom Tallina 904,35 telekomunikācijas

3. Eesti Ühispank Tallina 89,16 banka

4. Hansapank Tallina 446,74 banka

5. Kalnapilis Viļņa 20,69 alusdarītava

6. Latvijas Gāze Rīga 113,50 gāze

7. Latvijas Unibanka Rīga 65,99 banka

8. Norma Tallina 28,50 drošības jostas

9. Optiva Pank Tallina 26,40 banka

10. Rokiškio Sūris Viļņa 25,65 pārtika

11. Utenos Trikotažas Viļņa 17,21 tekstils

12. Ventspils Nafta Rīga 86,71 nafta

13. Vilniaus Bankas Viļņa 93,61 banka

"Vēlētāji balsojuši par naftas domi"

"Ņezavisimaja Gazeta"

— 99.12.20.

Kurināmā un enerģētikas lobijs parlamenta apakšpalātā domā izveidot savu komiteju.

Parlamenta apakšpalātas vēlēšanu rezultāti ir sensacionāli ne tikai no dažādu politisko spēku opozīcijas viedokļa, bet arī sagādājuši diezgan interesantu informāciju tēvzemes ekonomikai. Šķiet, pirmo reizi visā Krievijā atjaunoto tirgus attiecību vēsturē Krievijas kurināmā un enerģētikas kompleksa (KEK) vadītāji, kuriem acīmredzot ir apnicis maksāt par ekonomiskā kolapsa, finansu diplomātijas neveiksmju sekām un par reformatoru kļūdām, apzinājušies, ka ikgadējais Krievijas budžeta papildinājums gandrīz par 40 % dod viņiem tiesības pretendēt uz nopietnāku piedalīšanos valsts politikā.

Tālab uz Valsts domi steidzās vairāk ne kā 80 naftas gāzes kompāniju pārstāvju, ogļinieku un enerģētiķu. To skaitā ietilpa reģionālās kompānijas ONAKO prezidents Rems Hramovs, viens no "Sibņeft" vadītājiem Romāns Abramovičs, "Transņeft" un "Slavņeft" eksprezidenti Dmitrijs Saveļjevs un Vasilijs Duma, "Gazprom" direktoru padomes priekšsēdētājs Viktors Černomirdins, kurināmā un enerģētikas eksministrs Sergejs Generalovs, kā arī 4 JUKOS pārstāvji, 2 - "Lukoil" un TNK, pa vienam no "Surgutņeftgaz" un "Rosņeft".

Un, kaut arī dažiem no viņiem Dome ir kļuvusi par sava veida goda demisiju, vairums naftinieku parlamenta apakšpalātā redz plašu lauku civilizētam nozares lobijam. Ņemot vērā, ka otrā sasaukuma Valsts domē neiekļuva neviens no naftas kompāniju pārstāvjiem, tāda naftas lobija pastiprināšanās var būtiski mainīt spēku samēru ne tikai ekonomikā, bet arī valsts politikā.

Līdz šim kompāniju kadru lobistu veiksmes ir bijušas neparasti kautrīgas. Viņiem neizdevās nedz reformēt nodokļu aplikšanas sistēmu, nedz ieviest sev pieņemamus budžeta rādītājus, nedz bloķēt valdības lēmumu par eksporta naftas nodevas palielināšanu līdz 15 eiro par tonnu un gāzei līdz 5 eiro. Ierobežojošais likums par produkcijas sadales vienošanos, ko pieņēma jau 1993. gadā, kā atzīst paši naftinieki, reāli darbojas tikai divos Sahalīnas projektos.

Viena no galvenajām "urbumu" lobistu problēmām, starp citu, pēc viņu pašu atziņas, bija ārkārtēja mērķu dažādība. Bieži viņu uzdevums bija ne tikdaudz pašu likuma caursišana, cik konkurentu iniciatīvas bloķēšana. Vairumā tas bija saistīts ar to, ka parlamenta apakšpalātā nebija vienota centra atbilstošu lēmumu izstrādes un pieņemšanas jautājumos.

Rūpniecības, celtniecības, transporta un enerģētikas komiteja kopā ar kurināmā resursu, enerģētikas apakškomitejām, kā arī SRP komisija diez vai pilnībā spēj pretendēt uz šo lomu. Šīs komitejas vadītājs LDPR deputāts Vladimirs Gusevs, kas no KEK problēmām atrodas ļoti tālu, pēc atsevišķu naftinieku domām, atšķīrās arī ar savām ambīcijām, kas bija visai tālas no likumu izstrādes. Cits izejvielu lobisma jau tiešām dekoratīvs atribūts bija Naftas gāzes rūpniecības savienība, ko vadīja Vladimirs Medvedevs, kas, starp citu, nokļuva sabiedriski reliģisko organizāciju komitejā.

Tagad naftas un gāzes ģenerāļiem ir visas iespējas laboties. Vēl pirms nedēļas naftas Maskava nopietni apsprieda ideju par patstāvīgas kurināmā un enerģētikas komitejas izveidošanu jaunajā Domē. Runā, ka par tās vadītāju varētu kļūt iepriekšējās Domes kurināmo resursu apakškomitejas vadītājs Valērijs Jazevs, kuru atbalsta "Gazprom", "Lukoil", kā daļēji arī JUKOS.

Iespējams, ka viens no galvenajiem uzdevumiem, ar kuriem nāksies saskarties jaunajai komitejai, būs likumprojekts par maģistrāliem naftas vadiem, kurš pirmajā lasījumā tika skatīts septembrī. Kā izriet no piedāvāto labojumu teksta, privātās kompānijas nav nodomājušas samierināties ar valsts tarifu monopolu, aizliegumu pārdot federālo naftas īpašumu, kā arī valsts iestāžu dominējošo lomu naftas vadu sistēmas pārvaldē.

Jau tagad, jau šobrīd ir acīm redzams, ka nākamajā gadā naftas kompānijām nāksies nopietni cīnīties ar valsti par savu budžetu ienesīgumu. Piemēram, sākot ar 2000. gada 1. janvāri, var tikt atjaunota prakse nemaksātājus atslēgt no eksporta caurules, kā arī cenu celšanās naftas transportēšanai valsts robežās - atkarībā no virziena no 29 līdz 44 %. Tā kā tuvākajā nākotnē naftinieki var atrasties izvēles priekšā: vai nu apvienoties, vai turpināt, kaitējot sev, aizpildīt Krievijas budžetā ar katru mēnesi augošos robus.

Ludmila Romanova

"Putina ēra"

"Le Monde"

— 99.12.20.

Vladimirs Putins ir uzvarējis derībās.

Un reizē ar viņu arī Boriss Jeļcins, kas, visiem par pārsteigumu, augustā bija iecēlis šo VDK aģentu par valdības vadītāju, un kas ir pārveidojis Krievijas ainavu, izveidojot "prezidenta partiju", kā arī pieveicot bijušā premjerministra Jevgēņija Primakova un ietekmīgā Maskavas mēra Jurija Lužkova aliansi.

Gandrīz desmit gadu pēc komunisma sabrukuma Krievijā Borisa Jeļcina politiskais ģēnijs formāli atzīst demokrātijas vērtības, un viņu ilgstoši atbalstīja Rietumu finansētāji.

Vai pirmais Čečenijas karš no 1994. līdz 1996.gadam nenesa viņam gaidīto popularitāti? Viņš izmantoja ģenerāli Ļebedu, lai tas visu nokārtotu, un pats pasniedza sevi kā miera nesēju prezidentu.

Pēc četriem gadiem prezidents atkal izmanto savu premjerministru, kas šoreiz lieto daudz barbariskākas metodes, lai apspiestu čečenus, kurus viņš sauc par "bandītiem" un "teroristiem."

Tādejādi otrais Čečenijas karš ir izšķirošs vēlēšanu faktors. Tas iezīmē pagrieziena punktu Krievijas postkomunistiskajā vēsturē. Reizē tas ir arī nobeigums tādam periodam, kurā prioritāte tika piešķirta Krievijas ekonomiskajām un politiskajām attiecībām ar Rietumiem. Tas ir Jeļcina prezidentūras pēdējais akts un pirmais jaunās ēras cēliens. Vai šī būs Vladimira Putina ēra?

Līdz prezidenta vēlēšanām ir atlikuši seši mēneši, taču premjerministrs uz tām jau ir atstājis savu zīmogu.

Putinam ir nozīmīgi, lai Krievijai savus noteikumus nediktētu ne ārzemnieki, ne SVF, ne arī Rietumu kapitāls.

"Britu parlaments aizstāv Krieviju pret Rietumu uzbrukumiem"

"Izvestija"

— 99.12.14.

Seši Lielbritānijas parlamenta apakšpalātas deputāti, kuri pārstāv trīs lielākās partijas, ir spēruši bezprecedenta soli. Liberāli demokrātiskās, leiboristu un konservatīvās partijas deputāti ir izplatījuši petīciju ar aicinājumu aizstāvēt Krievijas reformas no Rietumu uzbrukumiem.

Dokumentā, kas ir iekļauts speciālajā britu parlamenta dokumentu krājumā, ir teikts, ka "Apakšpalāta, atzīstot viedokļu atšķirības, kuras reizēm var rasties tautu starpā, tic tam, ka Krievijas tauta ir parādījusi lielu varonību un konsekvenci demokrātijas un tirgus ekonomikas iedibināšanā, un ka ekonomiskās un politiskās reformas, kas Krievijā tiek īstenotas pēdējos desmit gados, ir pats efektīvākais pretlīdzeklis ekstrēmismam un izolacionismam".

Minētajam notikumam nav analoga britu parlamenta praksē. Dokuments disonē ar Rietumu politiskā isteblišmenta šķietamo saskaņoto negatīvo nostāju attiecībā pret Krievijas ārējo un iekšējo politiku un kopumā pret tās pēcpadomju laikā izveidojušos valsts iekārtu.

Parlamenta novērotāji Londonā šajā sakarā apgalvo, ka tas liecinot par Lielbritānijas pozīcijas izmaiņām, jo briti tagad saprotot, ka Rietumi esot uzņēmuši pārāk spalgu toni centienos ietekmēt Krieviju ar tās sabiedrisko, ekonomisko un politisko reāliju kritiku. Novērotāju ieskatā par pamācošu šīs kritikas epizodi var kalpot pret Krievijas varas iestādēm un lielo biznesu vērsto apvainojumu pilnīgā izgāšanās par kriminālā ceļā iegūtās naudas atmazgāšanu caur Rietumu bankām. Šis viedoklis oriģināli atspoguļojas petīcijā, kur teikts, ka "nesenie visaptverošie pret Krieviju vērstie apvainojumi par vispārēju kriminalizāciju un korumpētību varēja pavisam negaidīti vājināt Krievijas reformatoru pozīcijas".

Jāpiebilst, ka minētā epizode ir notikusi laikā, kad Lielbritānijā norit karstas debates par notikumu norisi Čečenijā. Petīcijas iniciators ir Pols Ričs, centriskās liberāli demokrātiskās partijas oficiālais pārstāvis apakšnamā aizsardzības jautājumos. Jāpiebilst, ka vienam no trim šogad Čečenijā zvērīgi nogalinātajiem britu ķīlniekiem ģimene dzīvo Hīrfordā, Kiča vēlēšanu apgabalā.

Ja ņem vērā, ka visasākā pret Krievijas politiku vērstā kritika atskan tieši no Savienotajām Valstīm, tad var pieņemt, ka Lielbritānija, vismaz sava parlamenta līmenī, sāk ieņemt īpašu nostāju, kas parasti atsevišķos jautājumos nesaskan ar sava galvenā partnera dominējošajām ārpolitiskajām nostādnēm.

Šim pavērsienam izskaidrojums var būt visai pragmatisks. Piemēram, Lielbritānija ir lielākais Krievijas naftas, alumīnija un citu celtniecības izejvielu patērētājs visā Eiropā. Kara laikā pret dumpīgajām Folklendu salām Lielbritānija izmantoja visu savu kara tehnikas arsenālu, ieskaitot raķešu triecienkreiserus. Nemaz nav jārunā par Ziemeļīrijas problēmu, kur galvenokārt bojā iet mierīgie iedzīvotāji.

Tomēr ir arī cits skaidrojums. Daudzi britu politiķi baidās, ka gaidāmo Krievijas vēlēšanu rezultātā antireformatoriskās kritikas viļņa virsotnē pie varas varētu nākt sarkani brūnās diktatūras atbalstītāji un Eiropā izveidotos jauns spriedzes avots, kas apglabās ne tikai sapņus par spēcīgu un vienotu Eiropas valūtu, bet arī radīs draudus visam Eiropas kontinentam sakarā ar augošo konfrontāciju starp Krieviju un ASV. Tā nav nejaušība, ka petīcijā ir teikts: "Apakšpalātai ir jāaicina Lielbritānijas valdība pēc iespējas ātrāk izteikt vissirsnīgāko atbalstu krievu tautai, tai īstenojot ar tik lielām grūtībām iegūtās vēlēšanu tiesības, kā arī atbalstu reformām un attiecību attīstīšanai ar citām demokrātiskajām sabiedrībām".

Lielbritānijā notikušais liek pievērst uzmanību Krievijas varas iestāžu rīcībai, kuras acīm redzami aizvien vairāk iesaistās konfrontācijas polēmikā ar Savienotajām Valstīm, līdz ar to jaunā aukstā kara amerikāņu atbalstītājiem dodot kārtējo iespēju plašāk izvērst Krievijas kā galvenā Rietumu civilizācijas ienaidnieka tēlu. Šai sakarā britu parlamentāriešu paziņojums dod iespēju krievu politiķiem no jauna atgriezties pie jautājumiem par Krievijas integrāciju jaunajā Eiropā ar izpratni, ka arī Rietumos cilvēki ir dažādi. Ne par velti Krievijā ir teiciens: "Aizvainojums ir slikts padomdevējs".

Genādijs Čarodejevs

"Kurš pārvalda Krieviju"

"Le Monde"

— 99.12.15.

Klans, kas ietekmē Krievijas politiku un pārvalda milzīgas ekonomiskās intereses, koncentrējas ap prezidenta meitām.

"Ģimenes" imunitāte un izdzīvošana turpmāk būs atkarīga no premjerministra Vladimira Putina atbalsta, kā arī kara Čečenijā un gaidāmajām prezidenta vēlēšanām.

Kādreiz runāja par "tuvajām aprindām." Tagad saka - "ģimene". Šāda nosaukuma maiņa arī iezīmē jaunā gada sākumu. Lai to raksturotu, var minēt dažādus notikumus

Kad Krievijas ģenerālprokurors Jurijs Skuratovs sāka izmeklēšanas, Kremlis panāca viņa padzīšanu no amata. "Mabetex" lieta: prezidenta tuvo personu korupcija; kredītkartes uz Borisa Jeļcina un viņa meitu vārda ar kontiem Šveices bankās. "Sibneft" afēra: naftas ražošanas gigants, ko kontrolē Boriss Berezovskis un ko vada Romans Abramovičs, tiek turēts aizdomās par izvairīšanos no nodokļiem un finansu krāpšanu. "Aeroflotes" skandāls: caur Borisa Berezovska izveidotajām sabiedrībām ir aizpludināts simtiem miljonu dolāru, turklāt šo aviācijas kompāniju vada Jeļcina znots. Ņujorkas bankas skandāls, kurā iesaistīts vēl viens prezidenta znots.

SVF kredītu piesavināšanās. Krievijas presē atkārtoti tiek izteiktas apsūdzības pret prezidenta meitu Tatjanu Djačenko.

Krievi runā par "ģimeni", izmantojot sicīliešu lietoto terminu, savukārt amerikāņi Jeļcina sistēmā saskata "vislielāko pasaules plutokrātiju."

Dažas personas var uzskatīt par visietekmīgākajām: protams, tā ir Tatjana Djačenko; Valentīns Jumaševs, kas jau sen ir pazīstams ar prezidentu, kādreizējais prezidenta administrācijas vadītājs; Aleksandrs Volohins – šīs administrācijas vadītājs un Borisa Berezovska protežē; Romans Abramovičs, kas arī ir Berezovska uzticības persona; Aleksandrs Mamonts – baņķieris, Jumaševa draugs. Kas attiecas uz Borisu Berezovski, Kremļa pārstāvji nav vienoti, kas viņš patiesībā ir – vienkāršs finansētājs vai krusttēvs. Finansists Džordžs Soross viņu ir nosaucis par "Krievijas ļaunuma ģēniju", kas ir spējis saglabāt milzīgu ietekmi, neapšaubāmi daudz lielāku, nekā ir viņa ienaidniekam Anatolijam Čubaisam; viņš ir cilvēks, kas organizēja Borisa Jeļcina atkalievēlēšanu 1996.gadā un vēlāk izpelnījās iesauku "Reģents".

Savā birojā, kura logi iziet uz Ostankino televīzijas un radio torņa pusi Maskavas ziemeļos Jevgēņijs Kiseļovs ir sakrājis fotogrāfijas un dokumentus par sevi un Borisu Jeļcinu. Žurnālists Kiseļovs ir kļuvis par Krievijas politikas pieminekli. Viņa raidījums "Itogi" ir ļoti populārs. Šajās parlamenta un prezidenta vēlēšanās Jevgēņijs Kiseļovs, atšķirībā no 1996.gada, ir nolēmis nostāties pret Kremli.

Katru svētdienu viņš savos raidījumos galveno uzmanību pievērš "ģimenei" un runā par iespējamo vēlēšanu procesa pārtraukšanu. Viņš skaidro, ka minētajām aprindām vienīgais būtiskais jautājums ir: kāda būs pasaule pēc Jeļcina? Kremlī jau tagad tas ir izraisījis milzīgu satraukumu un valsts iedzīvotāji ar nopietnām bažām gaida lielas cīņas.

Izņemot Borisu Berezovski, kas labprāt sarunājas ar žurnālistiem, lai spodrinātu savu tēlu, parasti valda slepenības un klusēšanas atmosfēra. Krievu žurnāli vairākas dienas centās iegūt kādu Romana Abramoviča fotogrāfiju, kad viņš Stepašina valdībā spēlēja galveno lomu. Tatjana Djačenko parasti nevēlas sniegt intervijas, un viņas fotogrāfiju parādīšanās ir liels retums.

Zināmas atkāpes no pieņemtās kārtības tiek pieļautas. Aleksandrs Mamonts, kurš kopš dažiem mēnešiem ir kļuvis par jauno "ģimenes" mīluli, pavisam nesen parādījās angliskajā izdevumā "Moscow Times." 39 gadus vecais baņķieris skaidro, ka ar Borisu Berezovski un Romanu Abramoviču viņam esot izveidojušās "draudzīgas" attiecības.

Jaunais vīrietis apgrozās augstākajās aprindās. Viņš stāsta: "Mēs kopā rīkojam svētkus, pavadām brīvdienas un katru gadu kādu nedēļu slēpojam Austrijā. Mēs runājam par dzīvi, bet mēs neizstrādājam slepenus plānus un neapspriežam naudas atmazgāšanu… Tā spriedelē tie, kuri vēlas Kremli diskreditēt."

Jevgēņijs Primakovs un Jurijs Lužkovs, daudzpieredzējušie krievu politiķi, tagad izsaka nosodījumu šādām Kremļa aprindām. Maskavas mērs brīdina: "Mēs esam tie, kas zinām, kurš un cik daudz ir nozadzis, un mēs viņiem liksim atbildēt." Kad iepriekšējais premjerministrs 1998.gada rudenī sāka "pretkorupcijas kampaņu", Boriss Berezovskis, būdams apdraudēts, atkāpās no sava posteņa. Pēc tam abi Kremļa pretinieki apgalvoja, ka "tumšās" aprindas esot prezidentu dezinformējušas un ar viņu manipulējušas. Lužkovs apgalvo: "Veselības problēmu dēļ prezidents pašlaik nav spējīgs risināt nopietnas problēmas."

Oļegs Sisojevs, kas no 1998.gada vasaras līdz 1999.gada maijam bija prezidenta administrācijas vadītājs, ir apgalvojis, ka "prezidenta ģimene tiek raksturota pārāk vienkāršoti." Sisojevam nepatīk vārds "ģimene": "Tas ir daudz sarežģītāk."

Savā Kremļa birojā Borisa Jeļcina spīkers un prezidenta administrācijas vadītāja vietnieks Dmitrijs Jakuškins cenšas piedēvēt sistēmai zināmu normalitāti: "Tagad mums ir izveidojušies prezidenta štati, sešas vai septiņas personas, kas ik dienu nodarbojas ar politiku; Tatjana Djačenko ir oficiālā padomniece un saņem 200$." Jakuškins noliedz jebkādu citu aprindu esamību. Viņš saka: "Tiek runāts par ģimeni. Patiesībā tas ir vienkārši prezidenta padomnieku loks. Tas ir gluži normāli, tā tas ir visur."

Jakuškins nevēlas runāt par ekonomiskajām impērijām, kas pastāv Kremļa slēptajās aprindās, kā arī par skandāliem.

Būdams filozofiskāk noskaņots, Oļegs Sisojevs uzsver, ka "šajā valstī nav ne brīvības, ne demokrātiskas varas tradīciju, un viss ir atkarīgs no tā, vai virsroku gūst Jēzus, vai, kā tas ir pašreiz, Jūda."

1996.gadā "tuvo aprindu" partija lūdza atlikt prezidenta vēlēšanas, lai it kā mazinātu komunistu varas atgriešanās draudus. Kopš augusta klīst visdažādākās baumas, virpirms par ārkārtas stāvokļa pasludināšanu sakarā ar karu Čečenijā; par Krievijas un Baltkrievijas savienību, kas varētu ļaut Borisam Jeļcinam kļūt par tās prezidentu…

Savukārt Vladimirs Putins četru Čečenijas kara mēnešu laikā ir kļuvis par vēlēšanu favorītu.

Fransuā Bonē

"Krievijas brutālais karš"

"The Economist"

— 99.12.11./17.

Ļaudami Krievijai netraucēti slepkavot, arī Rietumi tiek pazemoti.

Šķiet, ka Borisam Jeļcinam un viņa ģenerāļiem ir pārliecība, ka viņu prestižs savās mājās un Krievijas ietekme ārpus tās robežām varētu tikt atjaunota uz Čečenijas drupām. Taču Krievijas pašizolācija nekad nav bijusi pilnīgāka. Pat aukstā kara sastingumā vecajai Padomju Savienībai bija savi klaķieri un atbalstītāji. Taču šajā nedēļā publicētais ultimāts Groznijas iedzīvotājiem atstāt Čečenijas galvaspilsētu vai tikt "iznīcinātiem" nav nekādi aizstāvams - tas ir viduslaiku laupītāja vai tāda pēdējo laiku kara noziedznieka kā Slobodans Miloševičs un nevis modernas Eiropas valsts valdības cienīgs.

Ja Krievijas valdība izdarīs to, ko tā ir solījusi - turpmāk izteiktie draudi ir bijuši mazāk asinskāri, - tad artilērijas un aviācijas triecieni, lai nolīdzinātu Grozniju līdz ar zemi, namu pēc nama, šīs nedēļas nogalē pastiprināsies. Tas notiks tieši tajā laikā, kad Eiropas Savienības līderi pulcēsies Helsinkos savā galotņu konferencē, lai, cita starpā, paziņotu par Eiropas Savienības atvēršanu arvien garākajai rindai kandidātvalstu no Austrumeiropas, ieskaitot vairākas valstis, kuras savulaik bija draugos ar Krieviju. Kontrasts starp postkomunistiskās Eiropas lielākās daļas demokrātiskajiem un brīvā tirgus centieniem un Krievijas ārkārtīgo brutalitāti nevarētu būt vēl lielāks.

Pagaidām parasto krievu starpā karš ir populārs. Pirms pieciem gadiem, iepriekšējo cīņu laikā Čečenijā, kuras beidzās ar pazemojumu Krievijas ģenerāļiem, Krievijas laikraksti un televīzija kritizēja karu un ģenerāļus, kuri pret savu karavīru dzīvībām izturējās tikpat nevērīgi kā pret Čečenijas civiliedzīvotājiem. Šoreiz Krievijas masu mediji galvenokārt atkārto valdības propagandu, kas rada iespaidu, ka ikviens čečens ir "terorists". Un ģenerāļi izmanto tālšāvēju artilēriju un aviācijas uzlidojumus, lai nepieļautu lielus krievu dzīvā spēka zaudējumus, kaut gan situācija varētu mainīties, pieaugot cīņu intensitātei par Grozniju.

Krievija pagājušajā reizē arī atklāja, ka Rietumi gandrīz neko nedara, lai sauktu to pie atbildības. 1994.gadā Jeļcins vēl joprojām tika uzskatīts par bastionu pret haosa iestāšanos, un viņam daudz kas tika piedots. Tagad tā vairs nav. Krievijā pēc dažām dienām ir jānotiek parlamenta vēlēšanām, un vēl pēc dažiem mēnešiem notiks prezidenta vēlēšanas, un tādēļ Jeļcina premjerministrs Vladimirs Putins, kas pats cer uz prezidenta krēslu, ir padarījis Čečenijas karu par savējo. Pagājušā mēneša EDSO sanāksmē Jeļcins atvairīja prezidenta Bila Klintona un Eiropas valstu līderu pieklājīgo kritiku. Tagad Rietumu valdībām ir jālabo iespaids, ka tās varētu pieciest tādu Krievijas uzvedību, kāda netiktu pieciesta no Padomju Savienības.

Rietumu militārā intervence nav reālistiska iespēja, kaut arī vēl jūtamas atskanas no Serbijas kampaņas, no Kosovas. Pirmkārt, Krievija ir kodollielvalsts ar lielu armiju, tā[ēc mēģinājumi to savaldīt militāriem līdzekļiem varētu izraisīt daudz plašāku karu. Otrkārt, Čečenija nav tāda kā Kosova. Lai gan Krievija būtu varējusi novērst dažas grūtības sarunu ceļā ar Čečenijas mērenākajiem līderiem, arī čečeni paši nav gluži bez vainas. Viņi gandrīz neko nav darījuši savas republikas labā, pat rēķinot pēc zemajiem čečenu standartiem, turklāt palīdzēt gribētāji no ārzemēm bieži vien ir tikuši nolaupīti vai pat noslepkavoti. Daži čečenu kaujinieki neapšaubāmi ir izraisījuši nemierus cituviet. Šogad viņi iebruka kaimiņos esošajā Dagestānā, kas juridiski arī ir Krievijas sastāvdaļa.

Tāpēc arī nevis Krievijas argumenti Čečenijā ir tik atbaidoši, bet gan tas, kā tos īsteno. Tas ir skaidri jāpasaka, nosakot cenu Krievijai par tās līdzekļos neizvēlīgo un neproporcionālo uzbrukumu čečenu civiliedzīvotājiem.

Laikā, kad bēgļu straumes ir pieaugušas (pirms draudu izteikšanas Groznijai jau ir pārvietoti vairāk nekā 200 tūkstoši civiliedzīvotāju), amerikāņu un eiropiešu līderiem ir kļuvis vieglāk dot kopīgus signālus. Krievijas taktikai kļūstot nepiekāpīgākai, nepiekāpīgāki ir kļuvuši arī Rietumu brīdinājumi. Klintons šonedēļ teica, ka Krievijai nākšoties "smagi samaksāt" par savu rīcību. Krievija jau tagad ir sabojājusi attiecības ar savā valstī dzīvojošajām islamticīgajām tautām un arī ar dažām kaimiņvalstīm, kuras baidās, ka militārais zābaks, ar kuru tiek saspārdīta Čečenija, varētu vērsties arī pret tām. Taču, šķiet, ka šo cenu Krievija ir gatava maksāt. Kā gan ārzemnieki varētu Krievijai likt izjust sāpes?

Vissāpīgākais droši vien būtu sitiens pa tās kabatu. Karošana izmaksā dārgi: valdība jau tagad karam ir atvēlējusi 1 miljardu dolāru. Tagad SVF atsakās Krievijai izsniegt otro daļu no 4.5 miljardu dolāru aizdevuma, lai ar tiem nomaksātu iepriekšējos parādus. Lai kādi arī nebūtu nosacījumi, SVF aizdevumi Krievijai vienmēr ir bijuši politiski motivēti, jo valstij ir piešķirti kredīti pat tad, kad tā nebija īstenojusi solītās ekonomiskās reformas. Krievijai vairs nevajadzētu piešķirt nevienu centu, kamēr tā neapturēs uzlidojumus un nesāks nopietnas sarunas ar čečeniem. Krievijas finanses pēdējā laikā ir mazliet uzlabojušās tāpēc, ka cenu kāpums pasaules naftas tirgū ir padarījis vērtīgāku tās naftas eksportu. Ja arābu valstis vēlētos palīdzēt saviem musulmaņu brāļiem Čečenijā, tām būtu tikai jāatver savi naftas krāni, ar to nositot cenu un iztukšojot arī Krievijas kara lādi.

Tajā pašā laikā Krievija būtu vairāk nekā pelnījusi nekavējošu tās darbības apturēšanu EDSO, kuras uzvedības normas tā ir atkārtoti apsmējusi, kā arī izslēgšanu no Eiropas Padomes, kuras juridiskās konvencijas par cilvēktiesībām tā ir tik lielā mērā pārkāpusi. Vai Krievijai tas nebūtu vienalga? Varbūt arī būtu. Taču ļaut, lai tā nesodīti turpina savu uzbrukumu Čečenijā, nozīmē nodarīt kaitējumu arī pārējai Eiropai.

"Vai Krievija diktēs visai pasaulei?"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 99.12.11.

Rodas iespaids, ka sakrālā datuma - 2000.gada 1.janvāra - priekšvakarā mēs sākam gāzties kādā Visuma melnajā caurumā.

Piecu jauno anarhistu huligāniskais izlēciens Mauzoleja tribīnē koncentrētā formā izteica mūsu jauno nacionālo ideju: "Pret visiem!"

Pašreizējās Krievijas vēlēšanu kampaņas fantasmagoriju ir grūti racionāli izvērtēt. Divas nedēļas pirms vēlēšanām, kurām ir jānosaka valsts liktenis nākamajā gadsimtā, kompromatu vilnis ir aizskalojis vārgos mēģinājumus sākt diskusijas, kā izvest valsti no bezprecedenta krīzes. Kandidātu pūļi ar vieniem un tiem pašiem vārdiem sola tūlītēju labklājību un Krievijas varenību, ar vienīgo noteikumu - ja tikai viņus ievēlēs. Demagoģija ir aptvērusi visu valsti.

Rodas iespaids, ka visi "dod pa purnu" visiem. Nav jābrīnās, ka šādā situācijā nav pat ne mazākās norādes uz nopietnām diskusijām par to problēmu būtību, ar kurām saduras Krievijas sabiedrība: ko darīt, kā izvest valsti no krīzes?

1991.gadā tika paziņots, ka Krievija ir apņēmusies pievienoties "civilizētajai pasaulei". Šī iemesla dēļ tika sagrauta Padomju Savienība. Bet 8 gadus pēc Belovežas gāršas neviens nevar pateikt, kurp dodas Krievija, vai mums eksistē ekonomiskā, militārā vai ārpolitiskā stratēģija.

Tajā pašā laikā "medusmēnesis" Krievijas attiecībās ar Rietumiem jau sen ir aizmirstībā. ASV un to sabiedrotie ar izbrīnu un atvieglojumu uzņēma negaidīto uzvaru aukstajā karā, kuru viņiem sagādāja Maskava. Taču emocionālais šoks ātri vien pagāja un uzvarētāji metodiski un sistemātiski ķērās pie savas uzvaras nostiprināšanas. Tas ir - pie jaunas stingri hierarhiskas starptautisko attiecību struktūras veidošanas, kurā galveno lomu spēlētu Rietumi ar ASV kā vienīgo superlielvalsti priekšgalā.

Krievija patiešām pārstāja apdraudēt Rietumus. Tam ir objektīvi iemesli. Mēs vienkārši nevaram konkurēt ar Savienotajām Valstīm. Atšķirībā no Padomju Savienības tagadējā Krievijas Federācija vairs nav superlielvalsts ar globālām interesēm un globālu ietekmi. 2000.gadu Krievija sāks ar 1,5 procentiem no pasaules kopprodukta, tai pašā laikā, kad ASV daļa tajā sasniedz 21 procentu, bet NATO valstu - 50 procentus. 90. gados novājinātā Krievija ir nonākusi nepieredzēti lielā atkarībā no Rietumiem. Mūsu ārējais parāds pēc apmaiņas kursa aptuveni līdzinās gada IKP, un 6 reizes pārsniedz Krievijas federālo budžetu.

Rietumvalstis nosaka spēles noteikumus globālajā saimniecībā, ar SVF un Pasaules Bankas starpniecību diktējot Krievijas Federācijai integrācijas nosacījumus pasaules tirgū. Pēdējo gadu laikā Maskavai tiek izvirzīti ārkārtīgi strikti noteikumi, kas būtībā ierobežo Krievijas suverenitāti ne tikai budžeta un finansu sfērā, bet arī vairākās citās jomās. Vai tiešām var rēķināties, ka ekonomiskās prasības netiks sasaistītas ar politiskajām prasībām?

Bez ekonomiskās bāzes Krievijas militārā varenība ātri vien izgaist. Vašingtona un tās sabiedrotie iztērē apmēram 60 procentu no visas pasaules izdevumiem militārajām vajadzībām (tai skaitā 80 procentu izdevumu par bruņojuma iegādi un zinātniskajiem pētījumiem), bet Krievija šai nolūkā izdod ne vairāk kā 3-4 procentus. ASV Eiropā un Tālajos Austrumos uztur spēcīgus militāros grupējumus, un kopā ar saviem sabiedrotajiem visai sekmīgi un ar minimāliem zaudējumiem ir karojušas Persijas līcī un Dienvidslāvijā. Savukārt Krievija cieta sakāvi asiņainajā 1994.-1996.gada karā savā teritorijā, bet tagad ir iesaistījusies jaunā karā Čečenijā, kura ilgums un rezultāti ir gandrīz neprognozējami.

Nav noliedzams, ka Rietumiem nav ne morālu, ne arī juridisku tiesību iejaukties Krievijas iekšējās lietās. Karš Kosovā demonstrēja ASV un to sabiedroto dubultstandartus. Turklāt šodien pretkrieviskajā kampaņā toni uzdod tieši rietumeiropieši, nevis amerikāņi.

Tomēr jāredz arī mūsu kļūdas un pārrēķināšanos, kurus Rietumi izmantoja, lai pārtvertu propagandistisko iniciatīvu, apvainojot Krieviju par cilvēktiesību pārkāpumiem un pat kara noziegumiem. Šodien Rietumu masu informācijas līdzekļi rada "atbaidošās Krievijas" tēlu, kura barbariski izturas pret saviem pilsoņiem un pret apkārtējo pasauli.

Ekonomiskajām sankcijām pret Krievijas Federāciju, aizbildinoties ar karu Čečenijā, ir skaidri izteikts ģeopolitisks raksturs. Ar smagu spiedienu uz Krieviju ir iecerēts piespiest to pieņemt Rietumu spēles noteikumus, samierināties ar otršķirīgu lomu. Citādi mums draud izolācija, "pariju valsts" statuss, attiecībās ar kuru nevar izmantot civilizētus standartus.

Nav šaubu, ka Krievija nedrīkst atkāpties no savas valstiskās suverenitātes. Ja karš tiks pārtraukts pēc dumpinieku nosacījumiem, tad valsts teritoriālā vienotība būs apdraudēta. Tādēļ arī Krievija nedrīkst pieļaut, lai ar to runātu diktāta valodā. Mēs varam un mums jāaizstāv savas nacionālās intereses.

Taču šai nolūkā nav nepieciešams atgriezties pie aukstā kara retorikas. Kodolieroči ir agresijas atturēšanas līdzeklis, nevis diplomātiskā blefa instruments. Kodolieroči ir pēdējais arguments, ko var izmantot tikai tad, kad konfliktā citas izvēles vairs nav. Vai tiešām mums vairs nav nekādu citu argumentu, kā vien draudi "sadot pa purnu" visiem?

Uz mēģinājumiem pazemot Krieviju mums droši vien nevajadzētu reaģēt ar to metožu kopēšanu, kuras mēs tik noteikti nosodām. Ja NATO lidmašīnas bombardēja mierīgo Belgradu, tad tas nav nekāds iemesls mums bumbot pašiem savas pilsētas un ciemus. Kad mēs, noraidot Amerikas diktātu, apsolām, ka paši diktēsim noteikumus visai pasaulei, kā tai ir jādzīvo, tas mūsu valsts prestižu diezin vai stiprinās. Krievijas lielumu nevar atjaunot ar Žirinovska lozungiem. Gluži pretēji - tāda retorika palīdz tikai tiem, kas vēlas radīt sanitāro kordonu, tikai nevis apkārt Čečenijai, bet gan Krievijai.

Lai no tā izvairītos, ar politiskiem līdzekļiem ir jānodrošina militāros panākumus Čečenijā. Karu Čečenijā nevar uzvarēt tikai ar militārie panākumi vien. Ir nepieciešami politisku risinājumu meklējumi ne tikai atsevišķu vienošanos līmenī (ar atsevišķu ciemu vai pilsētu), bet gan vienošanās, kas uz ilgu laiku nostiprinātu kaujas laukā gūtās uzvaras. Tāpat arī nedrīkst mūžīgi aizkavēties ar humanitāro jautājumu risināšanu, no kuriem ir atkarīga simtiem tūkstošu sieviešu, bērnu un sirmgalvju dzīvības.

Diplomātiskajā frontē attiecību nostiprināšana ar Ķīnu nedrīkst novest pie dialoga pārtraukšanas ar Rietumiem. Arī pati Pekina par spīti visām domstarpībām ar Vašingtonu dod priekšroku vienošanās panākšanai ar amerikāņiem par iestāšanos Pasaules tirdzniecības organizācijā, nevis konfrontācijas sākšanai. Mūsu interesēs nav jauns aukstais karš, kad Krievijai tik ārkārtīgi neizdevīgs spēku samērs. Nākamajā gadā gaidāma neatlaidīga cīņa par Pretraķešu aizsardzības līguma saglabāšanu., jo tā pārtraukšana varētu apdraudēt Krievijas kodolieroču atbaidīšanas potenciālu. Šajā cīņā Krievijai būs nepieciešami sabiedrotie arī Rietumos.

Un, visbeidzot, ir jābeidz karš visiem pret visiem. Ir nepieciešama nevis priekšvēlēšanu demagoģija, bet reālistiska Krievijas ekonomiskās atjaunotnes programma. Tikai tad mēs spēsim ne tikai vārdos, bet arī patiesībā būt par lielu valsti, ar kuras interesēm citi rēķināsies.

Sergejs Rogovs

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS